Jaunumi
Prese raksta par Līgatni

 

Malka, šķelda, granulas, un mājas siltas

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 17.04.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Tēma

Aizvadītā ziema un pērnais rudens noteikti paliks atmiņā tiem, kas saistīti ar mežu nozari. Applūdušo mežu un slapjo ceļu dēļ mežizstrādātājiem bija grūtības izvest koksni, tostarp šķeldu.

Laika apstākļi kārtējo reizi pierādīja, ka tie spēj ietekmēt ikvienu nozari. Krīzes vadības padome atzina, ka rudens lietavu un plūdu izraisītās sekas mežsaimniecībā definējamas kā valsts mēroga dabas katastrofa. Tas nozīmēja, ka plūdos cietušie mežsaimnieki var neizpildīt līgumsaistības, piemēram, laikus nepiegādāt šķeldu, prasīt augstāku samaksu par atjaunojamo kurināmo, atlikt norēķinus ar bankām, Eiropas Savienības iestādēm.

Gadu mijā daudzās pašvaldībās risinājās visai karstas diskusijas ar uzņēmējiem, kuri piegādā kurināmo, par līgumu izpildi, par iespēju paaugstināt šķeldas, malkas vai granulu cenu. Katrā novadā situācija bija citāda. Bet būtiskākais – nekur iedzīvotāji, sabiedriskās ēkas nepalika bez siltuma. Dabas katastrofa, protams, ietekmēja izdevumus par siltumu. Un atstās iespaidu arī nākamajās sezonās.

Līgatnes novadā ar malku tiek apsildītas tikai dažas pašvaldības ēkas – sociālās krīzes māja, dienas centrs, pirts –, citur kā kurināmo izmanto gāzi un skaidu granulas. “Malku varam sagādāt, tīrot ceļmalas un zāģējot vējgāzes, bet, sarēķinot izmaksas, tas nav lēti. Malkai arī nepieciešama nojume vai šķūnis,” saka Līgatnes pašvaldības izpilddirektors Egils Kurpnieks un atzīst, ka visērtākais kurināmais ir skaidu granulas. Kaut granulu katlu apkalpošana ir dārgāka, ir drošība, ka siltuma ražošana neapstāsies.

“Ziemā piegādātājiem bija neliela panika, jo ražotājiem trūka izejmateriālu. Vienojāmies par piegādēm, lai arī citiem būtu, ar ko kurināt,” stāsta izpilddirektors. Pašvaldība iepirkumu par kurināmā iegādi parasti rīko vasarā, tad var cerēt, ka cena būs zemāka. “Saprotam, ka par tādu cenu kā līdz šim kurināmo nopirkt nevarēs,” vērtē Egils Kurpnieks.

Raunas novada pašvaldībai šajā apkures sezonā bija noslēgti līgumi ar trim šķeldas piegādātājiem. “Parasti aprīlī Raunā kurinām ar ietaupītajiem krājumiem, šopavasar ne. Ziemā tika patērēts vairāk šķeldas nekā citus gadus. Tas, protams, ietekmēs maksu par apkuri,” saka novada domes priekšsēdētāja Evija Zurģe. Ziemā šķeldas piegādātāji vēlējās paaugstināt cenu, bet līgums ir līgums.

Nākamajā apkures sezonā Drustos, kur pašvaldība nodrošina siltumu pagastmājai, kultūras namam, divām skolām, doktorātam un Pestīšanas armijas ēkai, siltuma nodrošināšanu iecerēts nodot pakalpojuma sniedzējam. Tā to dara vairākos kaimiņu novados.

Arī Raunas novada vadītāja atzīst, ka skaidu granulas ir izdevīgākais un ērtākais kurināmais. Raunas bērnudārza apsildei kā kurināmo izmanto gan malku, gan granulas, martā kurinātas tikai granulas, un tas bijis izdevīgāk nekā ar malku. “Malku izmantojam maz, jo tā kā kurināmais nav tik efektīva, kā arī kurinātājam ir liels darbs, tāpēc palielinās izmaksas,” vērtē Evija Zurģe.

Novada vadītāja atzīst, ka kurināmā ražotāji patlaban saglabā augsto cenu. “Viņi negrib atzīt, ka krīze beigusies. Vasarā rīkosim iepirkumu, tad redzēs, cik maksās šķelda, cik briketes,” saka pašvaldības vadītāja.

Salīdzinot šķeldas, granulu un malkas cenas pirms gada un tagad, tās pieaugušas pat līdz 40 procentiem.

Savukārt Priekuļu pašvaldības izpilddirektors Fjodors Puņeiko nepiekrīt, ka kurināmais varētu kļūt lētāks. “Tas kļūs tikai dārgāks. Kurināmā ražošanu ietekmē tie paši faktori, kas visu tautsaimniecību. Algas palielinās, elektrība, degviela kļūst dārgāka, līdz ar to arī kurināmā sagatavošana,” vērtē izpilddirektors.

Priekuļu novada pagastos kā kurināmo lielākajās katlumājās Liepā un Priekuļos izmanto šķeldu, bet Veselavas muiža, Liepas un Mārsnēnu tautas namu apsildei lieto granulas. Līgumus par kurināmā piegādi pašvaldība neslēdz tikai uz vienu apkures sezonu, jo tā izdevīgāk. Pašvaldība nav mazs patērētājs un tāpēc ir interesants kurināmā ražotājiem un piegādātājiem. “Šķeldas piegādātāji gribēja apkures sezonas laikā mainīt kurināmā cenu. Viņiem situācija bija sarežģīta, bet atradām kompromisu,” pastāsta Fjodors Puņeiko un uzsver, ka pašvaldība ļoti seko līdzi piegādātā kurināmā kvalitātei. Kādai tai jābūt, stingri noteikts līgumos.

Apkures sezonā novadā ar kurināmo nekad nav bijušas problēmas. Izpilddirektors pastāsta, ka, piemēram, pie katlumājas Priekuļos vienmēr tiek glabāti ap trīs tūkstošiem kubikmetru šķeldas rezervei. “Laika apstākļi mēdz būt dažādi, arī situācijas. Nav jāuztraucas, ka nebūs, ar ko kurināt,” saka pašvaldības izpilddirektors.

Vecpiebalgas novada pagastos kā kurināmo izmanto šķeldu un granulas. Vecpiebalgā par siltumu mājās gādā ārpakalpojuma sniedzējs, pārējos pagastos pašvaldība. “Granulas iepirkām visai sezonai, un cena nemainījās. Bija brīdis, kad piegādātāji brīdināja, ka varētu būt problēmas, bet situācija atrisinājās,” stāsta novada pašvaldības izpilddirektore Lelde Burdaja. Ar granulām siltumu nodrošina Inešos. Taurenē un Dzērbenē katlumājās izmanto šķeldu. Janvārī cena nedaudz pieauga, bet izpilddirektore uzsver, ka situācija bija objektīva.

Pārgaujas novadā siltumu nodrošina ar malku, šķeldu un granulām. “Kad bija krīze, granulām, bet pavasarī arī šķeldai piegādātāji paaugstināja cenu. Tāda bija situācija visā valstī. Malku bijām iepirkuši visai ziemai, tā bija piegādāta,” stāsta novada pašvaldības izpilddirektore Maruta Drubiņa.

Tikko noslēdzies kurināmā iepirkums nākamajai sezonai, vēl jāizvērtē piedāvājumi. Cena tiek prasīta nedaudz augstāka. Apkures sezonā novadā tiek nokurināti gandrīz divi tūkstoši kubikmetru malkas, bet šķelda – seši tūkstoši berkubu. Savulaik Stalbē kurināja gan ar šķeldu, gan malku, taču izmantot malku ir darbietilpīgāk. Izpilddirektore atzīst, ka ar kurināmā kvalitāti problēmu nav bijis. Piegādātāji ir stabilas firmas, ar tām izveidojusies laba sadarbība.

Saprotams, līdz ar kurināmā cenas pieaugumu dārgāk būs jāmaksā par siltumu dzīvokļos. Ar to nākamziem jārēķinās.

http://news.lv/Druva/2018/04/17/malka-skelda-granulas-un-majas-siltas

 

Dejotāji dejos Rīgā!

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 18.04.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Līdz aprīļa beigām, gatavojoties XXVI Vispārējo latviešu Dziesmu un XVI Deju svētku lieluzvedumam “Māras zeme” un koncertam “Vēl simts gadu dejai”, Latvijā notiek deju kolektīvu repertuāra pārbaudes un svētku dalībnieku atlases skates. Tajās piedalās 18 800 potenciālie Dziesmu un deju svētku dalībnieki, kuri dejo 760 kolektīvos.

Cēsu deju apriņķa 28 kolektīvi gatavību svētkiem rādīja žūrijas komisijai – deju svētku virsvadītājiem. Dejotāju sniegumu vērtēja horeogrāfe, Deju nozares konsultatīvās padomes vadītāja, Dziesmu svētku mākslinieciskās padomes locekle Zanda Mūrniece, Latvijas Nacionālā kultūras centra skatuviskās tautas dejas eksperte, “Māras zeme” projekta vadītāja Maruta Alpa, horeogrāfe Ilze Mažāne, “Vēl simts gadi dejai” mākslinieciskā vadītāja Gunta Skuja, horeogrāfi, “Māras zeme” mākslinieciskie vadītāji Jānis Ērglis un Jānis Purviņš un horeogrāfs Agris Daņiļevičs.

“Pēdējo mēnesi bija ļoti liels satraukums, daudz strādājām. Pirmoreiz mūžā uz skatuves trīcēju. Kad uzzinājām, ka esam ieguvuši pirmo pakāpi, gandarījums bija milzīgs,” “Druvai” atzina Pārgaujas novada kultūras pasākumu organizatore Solveiga Ruska, jauniešu deju kolektīva “Idumeja” dejotāja, un priecājās arī par novada dejotājiem – kolektīviem “Straupe” un “Munsturis”, kuriem arī skatē labi rezultāti.

Cēsu deju apriņķa virsvadītāja Iveta Pētersone – Lazdāne ar visu kolektīvu sniegumu bija apmierināta.” Ir ieguldīts milzīgs darbs. Vadītāji strādājuši ļoti atbildīgi. Varam būt gandarīti,” sacīja virsvadītāja un atgādināja, ka tomēr līdz svētkiem darāmā netrūkst un katrs kolektīvs zina, kur vēl jāpiestrādā.

Arī žūrijas komisijas priekšsēdētāja Z.Mūrniece uzsvēra, ka divus gadus raženi strādāts “Māras zemes” zīmē. “Tas prasījis daudz fiziska un emocionāla spēka, daudz bijis jāizzina, jālasa, jāmācās par Māras zemi. Vadītāji ir pratuši ievest dejotāju stāstā, un uz skatuves varējām baudīt priekšnesumus – notikumus. Dejotāji noticējuši stāstam un to mums parādīja,” sacīja žūrijas priekšsēdētāja.

Svētku virsvadītājs J.Purviņš sarunā ar “Druvu” uzsvēra, ka Cēsu deju apriņķa kolektīviem vienmēr bijušas stabilas dejošanas tradīcijas un arī skatē iegūtās vietas to apliecina. Viņš arī atzina, ka žūrijai, vērtējot simtiem kolektīvu, izveidojusies sistēma, salīdzinošais skats. “Skatēs svētku virsvadītāji un deju autori redz, kā iecerētais izskatīsies laukumā, kādi būs Deju svētki. Ļoti, ļoti svarīgs ir katra dejotāja līdzpārdzīvojums. To Cēsīs redzējām, tās bija īstas pērles ne tikai Vidzemē, visā Latvijā,” pārdomās dalījās J.Purviņš.

“Māras zemes” mākslinieciskais vadītājs pastāstīja, ka šajos Deju svētkos dejotājiem uzdevums ir sarežģītāks. Ar dejotprieku un precīziem soļiem vien nepietiek. Ir stāsts, kuru nevar izstāstīt, tam nedzīvojot līdzi. “Tā ir augsta kvalitāte, kas dod emocionālu baudījumu dejotājiem un skatītājiem, kuri arī var just līdzi notikumiem,” skaidroja J.Purviņš un pauda pārliecību, ka Deju svētki būs jaudīgi un emocionāli.

Žūrija no 23.februāra līdz skatei Cēsīs jau bija novērtējusi 612 deju kolektīvu skatēs nodejotās 1375 dejas. “Tā kā visas maņas uzasinātas, lai redzētu pat to, ko dara ceturtajā rindā, un tos, kuriem deju solis līdz svētkiem vēl jāpatrenē,” uzsvēra žūrijas komisijas priekšsēdētāja Z.Mūrniece un paziņoja, ka visi Cēsu deju apriņķa kolektīvi kļuvuši par Deju svētku dalībniekiem.

Kolektīviem skatē bija jādejo izlozes un izvēles deja no “Māras zemes”. “Zeperi”, “Zelta virpulis”, Mudurainis” un “Randiņš” vēlas piedalīties koncertā “Vēl simts gadu dejai”, tādēļ dejoja vēl vienu izlozes deju. Vai viņi kļūs koncerta dalībnieki, to uzzinās, kad žūrija būs novērtējusi visus Latvijas kolektīvus.

***

Skates rezultāti

Bērnu kolektīvi. Cēsu “Randiņš” (vadītāja Sandra Bārtniece) – augstākā pakāpe, 45,4 punkti; Priekuļu “Tūgadiņš” (Mārtiņš Jurciņš) – 1.pakāpe, 43,7.

A grupa. Tautas deju ansamblis “Raitais solis” (Andis Kozaks) – 1.pakāpe, 55,1 punkts.

B grupa. Priekuļu “Zelta virpulis” (Uldis Blīgzna) – augstākā pakāpe, 55,5; Jaunpiebalgas “Piebaldzēni” (Lāsma Skutāne) – 1.pakāpe 53,4, Straupes “Idumeja” (Ginta Berķe) – 1.pakāpe, 51,7; Cēsu “Kande” (A. Kozaks) – 1.pakāpe, 50,4; “Veselava”(Emerita Gruzde) – 2.pakāpe, 46,4.

C grupa. Raunas “Trejdeviņi” (Ilona Klince) – 1.pakāpe, 44,4 punkti; Cēsu “Randiņš” (studija) (S. Bārtniece) –1.pakāpe, 43,6; Vecpiebalgas “Slātaviņa” (Antra Grīnberga) – 1.pakāpe, 40,3 punkti.

D grupa. Līgatnes “Zeperi” (Liene Frīdberga) – augstākā pakāpe, 56,1 punkts; Jaunpiebalgas “Piebaldzēni” (L.Skutāne) – 1.pakāpe, 54,7; Vecpiebalgas “Balga” (Kaspars Brauns) – 1.pakāpe, 54,5; Priekuļu “Jumis” (U.Blīgzna) – 1.pakāpe, 53,7; Cēsu “Raitais solis” (A. Kozaks) – 1.pakāpe, 52; Priekuļu “`Miķelis” (Māris Brasliņš) – 1.pakāpe, 51,5 punkti.

E grupa. Vecpiebalgas “Mudurainis” (A.Grīnberga) – 1.pakāpe,44,7 punkti; “Straupe” (Rudīte Jurciņa) – 1.pakāpe, 42,6; Cēsu “Saulgrieži” (A.Kozaks) – 1.pakāpe, 41,8; “Vaive” (Solvita Krastiņa) – 2.pakāpe, 39; “Amata” (Lilita Ventere) – 2.pakāpe, 38,5; “Skujene” (Solvita Krastiņa) – 2.pakāpe, 37,7; Liepas “Sadancis” (Marita Rieksta – Krivjonoka) – 2.pakāpe, 35,8 punkti.

F grupa. Cēsu “Dzirnas” (S.Bārtniece) – augstākā pakāpe, 45,1; Vecpiebalgas “Mudurainis XO” (A.Grīnberga) – 1.pakāpe, 42,2; Dzērbenes “Juveris” (U. Blīgzna) – 1.pakāpe, 41,6; Straupes “Munsturis” (Ineta Indriksone) – 2.pakāpe, 38,4.

Priekuļu tehnikuma jauniešu deju kolektīvs “Virpulis” (U. Blīgzna) sagatavojis B grupas repertuāru, objektīvu iemeslu dēļ kolektīvs skatē piedalījās Siguldā . Žūrijas vērtējums – 2.pakāpe, 48, 8 punkti.

http://news.lv/Druva/2018/04/18/dejotaji-dejos-riga

 

Īsziņas

Datums: 18.04.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

MTB. Itālijā aizvadītas UCI HC kategorijas MTB XCO krosa sacensības "Marlene Sudtirol Sunshine Race", kurās startēja arī cēsnieks Mārtiņš Blūms. Viņš šajā sezonā pārstāv Nīderlandes komandu "CST Sandd Americian Eagle". 80 finišējušo dalībnieku vidū M. Blūms ierindojās 28.vietā.

*

Labākā plātsmaize. Gatavojoties Baltā galdauta svētkiem, 4.maija svinībām, Līgatnes pašvaldība arī šogad aicina piedalīties pavāru konkursā. Tā nolikumā norādīts, ka plātsmaizei jābūt tik lielai, lai pietiktu 30 personām. Vērtēšanā pats svarīgākais kritērijs būs garša, bet vērtēs arī noformējumu, oriģinalitāti un to, kā cepējs vai cepēja pratīs prezentēt savu gardumu. Konkurss notiks Baltā galdauta svētku laikā.

http://news.lv/Druva/2018/04/18/iszinas

 

Latvija kļuvusi tīrāka, bet, ko darīt, vēl ir

Autors: Jānis Gabrāns

Datums: 18.04.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Nedaudz vairāk par nedēļu atlicis līdz kārtējai Lielajai talkai, tā notiks 28.aprīlī. Par talkas vadmotīvu izvēlēts

sauklis “Mainām Latviju! Maināmies paši!”, kas ir kā aicinājums saprast, ka pārmaiņas visapkārt iespējamas tikai tad, ja paši tās vēlamies.

Atgādināsim, ka idejas mērķis vienkāršs: līdz Latvijas 100.dzimšanas dienai padarīt mūsu valsti par tīrāko un sakoptāko vietu pasaules kartē – dot iespēju dabai atveseļoties, attīrot to no atkritumiem, kā arī mudināt iedzīvotājus pašiem labiekārtot un rūpēties par vidi.

Lielās talkas vadītāja Vita Jaunzeme “Druvai” atzina, ka pilnībā ieceri nav vēl izdevies īstenot, bet situācija uzlabojusies ļoti būtiski: “Atzīšos, mans mērķis bija panākt, lai Latvijā katrā vietā var droši staigāt basām kājām un nekur nemētājas atkritumi. Tas nav izdevies, bet, analizējot datus sākumā un tagad, var teikt, ka iecere īstenota par apmēram 70 procentiem. Atceros, cik daudz pirmajos gados bija pamatīgi piedrazotu vietu. Nesaku, ka tagad viss ir ideāli, bet kopumā situācija ir būtiski uzlabojusies. Ir daudz vietu, kas sakoptas un vairs netiek piedrazotas, jo ir atbildīgie, kas par to gādā. Atlikuši vēl 30 procenti, ar tiem būtu jātiek galā nākamajos desmit gados.”

V. Jaunzeme arī norāda, ka vairs nepietiks tikai ar talkām, jāmaina daudz fundamentālākas lietas, proti, jārada apstākļi, lai cilvēki negribētu atkritumus nelegāli izmest dabā. Lielāka uzmanība jāpievērš izglītošanas kampaņām un arī starptautiskām vēsmām, kas nezin kāpēc Latvijai iet secen.

“Nākamo desmit gadu mērķis ir panākt, lai, mainot domāšanu, likumus, paradumus, uzvedību, atkritumi un piesārņojums dabā nemaz nenonāktu,” atzīst V. Jaunzeme.

To, ka piesārņoto vietu kļuvis mazāk, apliecina arī Lielās talkas mājaslapā redzamā piesārņoto vietu karte, kur vismaz vakar vēl bija vien daži ieraksti Cēsu rajona teritorijā. Toties krietni vairāk reģistrētas talkošanas vietas, kuras cilvēki gatavi sakopt un labiekārtot, jo talkas ideja no atkritumu savākšanas ir izaugusi krietni plašāka un daudz šajā dienā tiek darīts arī labiekārtojot, stādot, uzlabojot. Talkas pieteiktas gandrīz visos mūsu puses novados, bet, visticamāk, ka arī tajos, kur talkas vēl nav oficiāli reģistrētas, darbošanās notiks.

Cēsu novada Lielās talkas koordinatore Edīte Matuseviča norāda, ka aktivitāte ir ļoti laba, līdz vakardienai novadā bija pieteiktas jau 16 talkas: “Vēl jau ir laiks, domājams, talku būs daudz vairāk. Jāatzīst, ka ir vietas, kur katru gadu nākas lasīt atkritumus, un tas tiks darīts arī šogad. Allaž atrodas kādas piedrazotas vietas, kas jāsakopj, un arī šogad tāda ir bijušās kokaudzētavas teritorijā Rīgas ielā 105, kur domubiedru grupa nolēmusi veikt sakopšanu, lai ierīkotu suņu pastaigu laukumu.”

Talku pieteicēju vidū ir tie, kuri talkā piedalījušies katru gadu, bet vienmēr atrodoties arī jauni talcinieki. Portālā talkas.lv vēl šonedēļ, līdz 20.aprīlim, var pieteikt talkas vietu, savukārt tie, kuri Lielajā talkā grib pielikt roku kopēja mērķa labā, šajā kartē var atrast sev tuvāko talkas vietu, sazināties ar rīkotāju un pievienoties.

Talku vietas pieteiktas arī Amatas, Raunas, Priekuļu, Jaunpiebalgas, Līgatnes novadā, un domājams, ka līdz Lielās talkas dienai šis saraksts būs vēl plašāks un netrūks arī to, kuri gribēs piedalīties talkā.

Talkas sākums meklējams valsts 90.gadskārtas priekšvakarā, un šogad talkos jau 11. reizi.

http://news.lv/Druva/2018/04/18/latvija-kluvusi-tiraka-bet-ko-darit-vel-ir

 

Ne jau pilsētā labāk

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 19.04.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Līgatnes pagasts

Katru dienu Dace Lielmane dodas vairākus kilometrus garā pastaigā. Mazā Austra tikmēr ratiņos saldi guļ.

“Ja pirms gadiem desmit kāds teiktu, ka dzīvosim Augšlīgatnē, neticētu,” smej Dace. Viņa pati ir no Līvāniem, dzīvesbiedrs rīdzinieks. “Vīrs gribēja māju Vidzemē. Iebrauca te, un tā arī palikām, esam līgatnieši jau sešus gadus. Māja ir jauna, tajā jūtamies labi. Man šķiet, ka Līgatnē cilvēkiem labāk patīk iegādāties zemes gabalu un pašiem būvēt tādu māju, kādu vēlas,” pastāsta Dace.

Viņa atzīst, ka, izvēloties dzīvot ārpus Rīgas, jādomā par to, kur strādās. Ja katru dienu jābrauc uz Rīgu, Līgatne tomēr par tālu. Daces dzīvesbiedrs ir IT speciālists, strādā mājās. Pati – izglītības darba vadītāja, strādāja Pierīgas skolā, kādu laiku arī Cēsīs un Līgatnē bāriņtiesā.

“Pārceļoties uz laukiem, pirmais, kas domāšanā ir jāmaina – ja nav savas mašīnas, nevari visur tikt, jo pie mājas nav trolejbusa. Jāpierod, ka uzreiz nevari dabūt, ko sagribas, bet drīz saproti, ka to vispār nevajag. Sākumā šķiet, ka kaut kā pietrūkst, kaut vai iespējas iegādāties bērnu apģērbu, bet to taču var nopirkt internetā. Tas, ka mazāk veikalu, arī nebūt nav trūkums,” Dace vērtē dzīvi galvaspilsētā un Līgatnē. Viņa atklāj, ka ne viens vien teicis, ka laukos bērniem būs mazāk iespēju, bet Līgatnē taču ir mākslas un mūzikas skola, sporta pulciņi. Vecākais dēls Kārlis mācās 5.klasē, Gustavs – 2.klasē. Vecāki katru dienu abus ved uz skolu Siguldā. “Mājās pie ledusskapja ir grafiks, kur un cikos kuram bērnam jābūt. Sporta nodarbības viņi apmeklē Augšlīgatnē, vēl pulciņi ir arī Siguldā. Ja saplāno, visu var izdarīt,” saka mamma un piebilst, ka Austra varētu mācīties jaunajā skolā tepat Augšlīgatnē. Dace atzīst, ka tagad ģimene vairāk apmeklē koncertus Siguldā, Cēsīs, Rīgā. “Kad dzīvojām Rīgā, viss bija blakus un kaut kā neiznāca. Var teikt, ka Rīgā, dzīvojot savā mikrorajonā, esi lielāks lauķis, nekā dzīvojot laukos. Ja tev ir transports, vari nokļūt, kur vēlies,” ikdienā pārliecinājusies līgatniete.

Iedzīvoties Līgatnē Dacei palīdzējusi Amatu māja. Savulaik, audzinot bērnus, sāka aust, un arī te izmantoja šo iespēju. “Tur satiekas aktīvi cilvēki. Un interesanti, ka daudzi nav līgatnieši, dzīvo te nemaz ne tik sen. Viņiem ir citādāks redzējums kaut ko darīt. Un Līgatnē ir cilvēki – pērles, kurus apbrīnoju, viņi te dzīvo, strādā, rada,” pārdomās dalās Dace un atklāj, ka ir iecere iesaistīties Māmiņu klubā, jo tajā ir interesantas nodarbības.

Dace atzīst, ka Līgatnē ir ļoti daudz iespēju. Atliek tikai iet un interesēties, jo cilvēki ir ļoti atsaucīgi. “Bērnudārzs bija uzreiz. Pēc Rīgas te ir mājīgāk, arī darbinieki jauki. Iepazinos ar citiem vecākiem. Tā paziņu loks palielinās,” bilst līgatniete un uzsver, ka Līgatne ir vieta, kur visu laiku kaut kas notiek. Neaizmirstams palicis garšu, papīra un sarunu festivāls “Pārceltuve”. “Līgatne ir skaista, pārsteigumu pilna. Kad atbrauc draugi, katrreiz izdomājam pastaigu, viņi brīnās un saka, ka mums pietrūks maršrutu. Nepietrūks,” saka līgatniete Dace Lielmane.

http://news.lv/Druva/2018/04/19/ne-jau-pilseta-labak

 

Dzīvot savā mājā

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 19.04.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Līgatnes pagasts

No pērnā gada jūlija Gulbju ģimene dzīvo savā mājā.

“Esam priecīgi. Tas mūsu desmit gadu sapnis – sava māja. Pārdevām dzīvokli un varējām nopirkt māju. Paveicās ar pārdevēju, ka ļāva pirms maksāšanas jau mājā ko darīt, lai varētu ienākt un dzīvot,” stāsta Aigars un piebilst, ka pieradis dzīvot laukos un pietrūcis āra telpas.

Agnese atceras, kā 4. maijā kora pārgājienā uzzināja par tukšo māju, apskatīja, mēnesi domāja, un tad bija intensīvi remontdarbi, 22.jūlijā ģimene pārvācās. “Daudzus gadus te neviens nebija dzīvojis, māja bija sliktā stāvoklī, logiem priekšā bija plēves, grīda beigta. Draugi vērtēja, ka jāiegulda pārāk liels darbs, bet mēs zinām, ko paši varam izdarīt. andarījums, ka taču pats esi izdarījis. Redzu, kas šovasar jāpagūst. Ja redzi, uz ko tiekties, tad arī iznāks,” saka Aigars un pastāsta, ka bijis mērķis 18.novembrī ģimenei pusdienot lielajā istabā. Lai gan ne gluži līdz galam, istaba bija kārtībā. Pirmā istaba, protams, tapa meitām Ancei un Anetei. “Mums ļoti daudz palīdz draugi. Brīvdienās nāk palīgā, mēs savukārt viņiem, reizē katrs arī kaut ko iemācāmies,” stāsta Aigars, piebilstot, ka abi ir pateicīgi Liepiņu ģimenei, kura iedrošināja iegādāties vecu māju, jo savulaik paši tādu atjaunojuši.

“Gribējām mazu māju, pēc gadiem, vecumdienās, būs jākāpj uz jumta pie skursteņa, un man noteikti negribēsies,” smej Aigars un uzsver, ka vēlas izdarīt visu, lai māja būtu energoefektīva.

Tagad pavasarī pagalmā atklājas brīnumus –zied sniegpulkstenītes, no zemes lien ārā tulpes. Māja bija ieaugusi kokos. Daudzas ābeles izzāģēja, septiņas tagad sliecas pretim saulei.

Agnese un Aigars atzīst, ka daudzi pārāk bieži sūkstās, bet paši nav gatavi darīt. Viņiem pierasts būt nepārtrauktā darbu ritenī. Aigars jau zina – siltumnīca tikko uzcelta, jāsāk domāt par kūpinātavu. Viņš prot gatavot ļoti garšīgus kūpinājumus. Pirmā profesija Aigaram ir konditors, bet Agnesei – pavāre. Abi atzīst, ka pēc 9. klases izvēlēties īsto profesiju nav viegli. Pēc tehnikuma Aigaram gluži labi paticis cept kūkas, izmēģināt ko jaunu. Viņš kūku cepšanu salīdzina ar māju būvniecību – tāpat jāizdomā un jādara, kamēr iznāk.

Agnese strādā bērnudārzā par audzinātāju un ir priecīga, jo dzīvē atradusi īsto vietu. Aigars ir saimnieks vidusskolā un ir pārliecināts, ka viņam patīk strādāt ar koku. Ne tikai draugiem izgatavojis kubulus, arī brālim māju uzcēlis.

Abu iepazīšanos Agnese un Aigars sauc par likteni, kas trīs reizes savedis kopā, līdz Agnese no Babītes un Aigars no Līgatnes saprata, ka jāpaliek kopā.

Vecākajai meitai Ancei ir 11 gadi, jaunākajai Anetei pieci. “Esam A komanda – ģimenes zīmols – AAAA un gulbis,” ar lepnumu saka Aigars, bet Agnese piebilst, ka meitām vārdus izdomāja tētis.

“Ance mācās Siguldā. Sāka Līgatnē, bet klasē bija tikai pieci skolēni, viņa klasē visu laiku bija labākā, bet nebija konkurences. Tagad iejutusies klasē un skolā, kļuvusi patstāvīgāka. Pati atbildīga, ja kaut ko nav izdarījusi, kaut ko aizmirsusi. Patstāvība un atbildība ir jāiemācās, palīdzam, parādām ceļu, bet jādara pašai,” pārdomās dalās tētis, bet mamma piebilst, ka Anete varēs mācīties Augšlīgatnes jaunajā skolā. Viņai patīk dziedāt, piedalīsies “Cēsu cālī”, grib iet mūzikas skolā.

Agnese un Aigars jau vairākus gadus dzied Līgatnes jauktajā korī. Tur viņus iesaistīja Liepiņu ģimene. “Ļoti draudzīgs kolektīvs, viens otram palīdzam, rīkojam dažādus pasākumus, atpūšamies. 4. maijā ar velosipēdiem brauksim. Ir vakari, kad nav spēka, bet aizej uz mēģinājumu, izdziedies, un atkal ir spēks,” pastāsta Agnese, bet Aigars atzīst: “ Ir jau brīži, kad negribas dziedāt, jo pietrūkst laika. Pēc brauciena uz Maķedoniju domājām, beigsim, bet nepagāja divi mēneši, kad atgriezāmies korī, jo kaut kā pietrūka. Pēdējā laikā katru nedēļas nogali ir kāds koncerts.”

Agnese un Aigars uzsver, ka viņu ikdienā liels atbalsts ir abu mammas, kuras allaž izpalīdz, kad jābrauc uz koncertiem. Svētdienās četratā viņi cenšas kaut kur aizbraukt. Abi atzīst, ka Latvijā ir tik daudz skaistu vietu, kurās vērts pabūt. “Katram, protams, savas intereses, bet tepat Līgatnē ir viss, kas ģimenei ikdienā vajadzīgs,” saka Aigars Gulbis.

http://news.lv/Druva/2018/04/19/dzivot-sava-maja

 

Pavasaris liek rosīties

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 19.04.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Līgatnes pagasts

"Tik jaukā dienā taču mājās nesēdēsim," saka līgatnietes Biruta Rozentāle un Inese Segliņa, kura atklāj, ka pie pašas mājas vēl bērziņi mazi, tāpēc abas ar kaimiņieni dodas pie viņas radiem pēc bērzu sulām. "Pavasarī vitamīnus vajag," bilst Inese.

Abas priecājas par pavasari, bet īpaši Biruta. Viņa pēc profesijas ir dārzniece, un dārzs visu mūžu bijis vaļasprieks. "Strādāju siltumnīcā, augļu dārzā, pēc tam konservu cehā, beigās jau zāģētavā. Mainījās laiki un dzīve," saka līgatniete un atzīst, ka pensionārs nedrīkst mierā sēdēt un tagad var darīt to, kas patīk – audzēt puķes un lasīt grāmatas.

Inese jaunībā izmācījusies par medicīnas māsa, strādājusi Līgatnē, vēlāk konservu cehā, tad zāģētavā. "Tagad braucu uz darbu Siguldā, strādāju lielveikalā. Jo lielāks uzņēmums, jo vairāk tiek domāts par darbiniekiem, lielākas sociālās garantijas. Ar gadiem tas kļūst aizvien būtiskāk," pārdomās dalās Inese. Viņa atzīst, ka pagasta lielākā problēma – nav stabilu darbavietu. Ar lepnumu viņa pastāsta, ka meita dzīvo un strādā Siguldā un neviens tuvs cilvēks nav ārzemēs. "Te mana vieta, bet jaunajiem ātrāk gribas labāk dzīvot. Mūsu paaudze ir pieradusi rušināties pa savu zemi un iztikt ar to, kas ir," saka līgatniete.

Arī Biruta lepna, trīs dēli tepat Latvijā – divi Cēsīs, viens Rīgā. "Tajā grūtajā laikā vecākais dēls pastrādāja Īrijā, sapelnīja naudu dzīvoklim, darbs arī ir. Kur tad ir tā vieglā dzīve?" domas izteic Biruta.

Par ikdienu pagastā abas nesūdzas. Protams, daudzdzīvokļu mājās apkure dārga, bet citādi te ir viss, kas vajadzīgs. "Veikals ir pie mājas, nav vajadzības iet līdz centram. Tagad pašiem savs kultūras nams, pat operdziedātāji pie mums brauc, notiek dažādi pasākumi. Jādzīvo tikai un jādara, ko var," pastāsta līgatniete Biruta Rozentāle.

http://news.lv/Druva/2018/04/19/pavasaris-liek-rosities

 

Ceļu būvniekiem būs karsta vasara

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 19.04.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Katram jāpiekrīt, ka pēdējos gados daudz darīts, lai uzlabotu ceļu kvalitāti, taču, kādi tie ir, tādi ir. Arī satiksmes ministrs Uldis Augulis atzinis, ka valsts grants ceļos praktiski neko nav investējusi jau vairāk nekā 20 gadus, tāpēc daudzviet tie ir sliktā tehniskā stāvoklī.

“Esmu pārliecināts, ka situācija ir tiešām nopietna, un steidzami bija vajadzīgi risinājumi. Tieši tāpēc pērn panācām, ka valsts budžetā tiek piešķirts papildu finansējums valsts autoceļu tīklam, un tika pieņemts politisks lēmums šos līdzekļus ieguldīt tieši vietējās nozīmes autoceļos ar grants segumu,” ministrs uzsvēris intervijā “Autoceļu Avīzē”.

Par piešķirto naudu šogad 170 kilometri tiks noklāti ar melno segumu, pielietojot tā saucamo dubultās virsmas apstrādes tehnoloģiju. No 11 tūkstošiem kilometru valsts ceļu ar grants segumu tas nav daudz. Bet vairāk nekā nekas.

“Latvijas Valsts ceļi” Satiksmes ministrijas uzdevumā veikuši autoceļu tīkla izvērtējumu un inventarizāciju. Apkopota informācija par visiem valsts, pašvaldību, privātajiem un mežu ceļiem. Secināts, ka apmēram 4000 km vietējo ceļu pašlaik nav lietderīgi atrasties valsts pārraudzībā. Šajos posmos samazinājusies satiksmes intensitāte, tie ir mazāk nozīmīgi, neved uz skolām vai citām sabiedriski nozīmīgām vietām.

Sākušās sarunas par valsts autoceļu nodošanu pašvaldībām. Pašvaldības ir gatavas pārņemt ceļus, bet ne jau bez finansējuma to uzturēšanai. Plānots, ka, nododot vietējo autoceļu posmus pašvaldībām, tās saņems arī to finansējumu, ko patlaban valsts ik gadu iegulda konkrēto posmu uzturēšanai. Sarunas, visticamāk, būs garas. Pašvaldību ceļu kopējais garums ir 30 183 km, no kuriem 29 053 km (83%) ir ar grants segumu. No visiem pašvaldību grants ceļiem 41,8% ir sliktā stāvoklī.

Kamēr tiek domāts par ceļu tālāko uzturēšanu, līdz ar pavasari ceļu būvnieki turpina ceļu pārbūvi, uzsāk darbu jaunos objektos. Arī Vidzemē varam priecāties, ka daudzu ceļu posmi beidzot tiks remontēti. Ieskatam informācija par objektiem no “Autoceļu Avīzes”.

Visilgāk gan laikam nopietnu pārbūvi gaida šoseja pie Bērzkroga. Solījumu un ieceru gadu gaitā bijis daudz. Tagad ir pilnīgi skaidrs, ka septiņus kilometrus garais posms no Rīdzenes līdz “Zanderiem” tiks pārbūvēts. Tas būs divu gadu projekts. Paredzēta pilna seguma rekonstrukcija līdz pat salturīgajam slānim. Atsevišķos posmos, lai uzlabotu pārredzamību, tiks paaugstināta vai pilnveidota ceļa klātne, bet pārējos posmos – izlīdzināti iesēdumi. Nogāžu slīpums tiks veidots pēc iespējas lēzenāks. Šajā posmā tiks pārbūvētas sešas sabiedriskā transporta pieturvietas. Krustojumā ar autoceļu Cēsis – Vecpiebalga – Madona tiks izveidota atsevišķa kreisā pagrieziena josla. Patlaban šiem darbiem norisinās iepirkumu procedūra. Tas gan diemžēl nozīmē, ka nepārvaramu spēku ietekmē darbu uzsākšana var kavēties.

Turpināsies autoceļa Cēsis – Vecpiebalga – Madona pārbūve no Cēsīm cauri Priekuļiem līdz Ģūģeriem. Rekonstrukcija līdz asfalta apakškārtas izbūvei ir paveikta vairāk nekā pusē objekta, 1,5 km izbūvēta šķembu pamatnes apakškārta, bet nepilnam kilometram pārbūve tiks veikta šogad. Priekuļos šogad jāpabeidz lietus ūdens kanalizācijas sistēmas atjaunošana četru kilometru garumā un jāizbūvē gājēju – velosipēdistu ceļš. Darbus šajā posmā veic SIA “8 CBR”, kopējās izmaksas ir seši miljoni eiro.

Šovasar noslēgsies 2016.gadā sāktā autoceļa Augšlīgatne – Skrīveri rekonstrukcija posmā no Augšlīgatnes līdz Vīciepiem (14 km), jo pērn darbu pabeigšanu kavēja laika apstākļi. Pārbūve pilnā apjomā ir jau veikta trases sākumā, vēl jāuzklāj asfalta virskārta desmit kilometru garumā, jāveic ceļa apdares darbi, jāuzklāj horizontālais marķējums. Darbus veic AS “A.C.B.” un AS “Ceļu pārvalde”, kopējās projekta izmaksas ir 12,5 miljoni eiro.

Turpināsies seguma atjaunošana uz reģionālā autoceļa Valmiera – Cēsis – Drabeši desmit kilometru posmā. Pagājušajā gadā visā posmā pabeigti seguma pastiprināšanas darbi ar reciklēto materiālu, ieklāta asfaltbetona apakškārta. Sākta jauna rotācijas apļa būvniecība pie pagrieziena uz Cēsīm (Piebalgas ielā) un jau veikta pamatu un asfaltbetona apakškārtas izbūve. Gandrīz pabeigta satiksmes pārvada pār Vidzemes šoseju pie Melturiem renovācija – pastiprināts laidums, atjaunoti satiksmes drošības elementi, kā arī gandrīz pabeigti renovācijas darbi satiksmes pārvadam pār dzelzceļu. Šovasar tiks klāts asfalts divās kārtās, pabeigts rotācijas aplis, izbūvētas nobrauktuves un pieslēgumi, uzstādīts ceļa aprīkojums un horizontālais marķējums. Darbus veic AS “A.C.B”,, kopējās izmaksas ir 8,17 miljoni eiro.

Plānota seguma atjaunošana arī divos posmos uz reģionālā autoceļa Ērgļi – Jaunpiebalga – Saliņkrogs sešu kilometru posmā no Zariņiem līdz Stacijas ielai Jaunpiebalgā un nākamajā astoņu kilometru posmā cauri Jaunpiebalgai līdz “Meža Rudgalvjiem”. Pirmajā posmā plānota seguma izlīdzinošā frēzēšana, tiks veikta virsmas apstrāde, nostiprinātas nogāzes un nomainīta caurteka. Patlaban norisinās iepirkuma procedūra. Savukārt darbiem Jaunpiebalgas posmā iepirkumu plānots izsludināt.

Vēl arī plānots pārbūvēt un remontēt vietējos autoceļus.

No septiņiem tiltiem, kas šovasar tiks atjaunoti vai remontēti, seši ir vēsturiskajā Cēsu rajonā. Atjaunos tiltu pār Raunu (ceļš Priekuļi – Rauna), tiltu pār Ogri (Ērgļi – Jaunpiebalga – Saliņkrogs), tiltu pār Gauju (Jaunpiebalga – Jēci), tiks pārbūvētas Kaķupītes (Vidzemes šoseja) un Meļļupes (Drusti – Dzērbene– Skujene) caurtekas, kā arī tilts pār Raunu (Lodes stacija– Jaunrauna – Veselava).

Tā kā ceļu būvniekiem šovasar darāmā netrūkst, un autobraucējiem nelielās neērtības aizmirsīsies tikpat ātri kā pērnais lietainais rudens.

***

Darbi valsts vietējo autoceļu tīklā bijušā Cēsu rajona novados 2018.gadā

Plānoti būvdarbi:

V328 (km no 0 līdz 3.6) Pievedceļš Ratniekiem, grants seguma divkārtu virsmas apstrāde

V316 (km no 0 līdz 9)

Nītaure–Ģikši, grants seguma atjaunošana

V287 (km no 6.3 līdz 7.6); (km no 0.06 līdz 5.04)

Cēsis– Raiskums– Auciems, asfaltbetona seguma atjaunošana, asfaltbetona seguma vienkārtas virsmas apstrāde.

V128 (km no 0 līdz 2.17) (km no 8.72 līdz 13.33) Straupe–Lēdurga–Vidriži–Skulte, grants seguma atjaunošana

V283 (18,27līdz 22,43)

Mūrnieki–Līgatne– Augšlīgatne, asfaltbetona seguma vienkārtas virsmas apstrāde.

http://news.lv/Druva/2018/04/19/celu-buvniekiem-bus-karsta-vasara

 

Katrs īpašums jāapsaimnieko

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 20.04.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Novadu ziņas

Līgatnes novada pašvaldība pēdējos gados regulāri pārdod dzīvokļus.

“Tiesa, dzīvokļi ir diezgan bēdīgā stāvoklī un tajos daudz jāiegulda. Lielākoties tie ir vēsturiskajās koka mājās pilsētā. Daudzi dzīvokļi nav labiekārtoti, nav ūdens, tualete pagalmā. Vispirms izstrādājam tāmi, lai zinātu, cik varētu izmaksāt remonts. Īres maksas ir zemas, un izdevīgāk ir nevis ieguldīt, bet pārdot,” stāsta pašvaldības kancelejas vadītāja Ilze Goba un piebilst, ka baraku māju otros stāvus lielākoties iegādājas tie, kuri dzīvo pirmajos stāvos. Ugunsdrošības dēļ tas ir ļoti svarīgi.

“Ziemā intereses par dzīvokļiem nebija, tagad situācija mainījusies. Līgatne kļūst vieta, kas ieinteresē. Cilvēki atbrauc, te iepatīkas. Vieniem koka mājas vēsturiskajā centrā saistās ar romantiku un ir laba vieta, kur padzīvot vasarā. Apsaimniekošanas maksa nav dārga. Daži arī saskata biznesa iespējas, ierīkojot apartamentus tūristiem,” vērtē pašvaldības kustamās un nekustamās mantas izsoles un atsavināšanas komisijas priekšsēdētājs Ēriks Liepiņš.

Šogad pārdoti četri dzīvokļi un Līvānu māja. “Pērnā gada nogalē intereses nebija. Trešajā izsolē uz trim dzīvokļiem vēsturiskajās mājās Līgatnē bija 11 pretendenti,” pastāsta Ē.Liepiņš. Lielākā interese bija par dzīvokli pirmajā stāvā. Izsoles sākumcena bija 600 eiro, pašvaldība ieguva 3700 eiro. Savukārt istaba barakas mājā, kas ir ļoti bēdīgā stāvoklī, tika pārdota par 950 eiro, sākumcena bija 300 eiro, bet trešais dzīvoklis par sākumcenu. Daļēji labiekārtoto dzīvokli Augšlīgatnē pašvaldība gribēja pārdot par 600 eiro, izsolē tika iegūti 2100 eiro. Izsolē pašvaldība pārdevusi arī Līvānu māju. Ģimene, kas tajā dzīvoja, to nebija privatizējusi, pārcēlās uz Angliju, īpašums nonāca pašvaldībai. Tas tika pārdots par pašvaldības pirmo noteikto cenu. Pašvaldībai ir arī labiekārtoti dzīvokļi, bet tajos jau gadiem dzīvo īrnieki. Lielākoties viņi nav tos privatizējuši, un dzīvokļi nonākuši pašvaldības īpašumā.

Patlaban teritoriālajā plānojumā tiks paplašinātas ciemata robežas, izstrādāts detālplānojums un tiks sadalīti apbūves gabali. Tad tos pārdos un interesenti varēs celt mājas. Apbūvei izraudzītas pļavas pie Vienkoču parka. Pērn Līgatnē, Ķempju ielā, pārdeva trīs apbūves gabalus. Tos nopirka viens pircējs, kurš iecerējis veidot viesu namu, dārzu.

“Pircējiem ir interese arī par privātajām mājām un privātajiem dzīvokļiem novadā. Piedāvājums nav liels, bet te viss atkarīgs no cenas. Īpašnieki to nosaka nesamērīgi augstu, mājas stāvējušas tukšas, bieži vien prasa lielus ieguldījumus. Ir arī tādi īpašumi, kuriem līdz galam nav nokārtotas īpašumtiesības, tādēļ ēkas stāv tukšas. Iespējams, īpašums tiek glabāts, gaidot labāku cenu, varbūt īpašniekiem ir kādas ieceres nākotnē,” pārdomās dalās Ē.Liepiņš.

Patlaban top pašvaldības saistošie noteikumi un kārtība, kā tiks apsekotas pašvaldības brīvās zemes. Publiski būs pieejama informācija par nomas zemēm. “Pēc nomas zemēm ir pieprasījums, bet ir palikuši tikai nelieli tīrumi, tiem grūti piekļūt, jāšķērso vairāki īpašumi. Par zemes nomu slēdzam līgumus uz pieciem gadiem, reizēm ir izņēmumi, ja nomniekam daudz jāiegulda,” pastāsta Ē. Liepiņš.

Pašvaldībai ir ap 500 hektāru meža. Daļa atrodas Gaujas nacionālā parka aizsargājamā zonā, bet lielākā daļa ir saimnieciskie meži. Katru gadu pašvaldība kādu cirsmu pārdod, mežu atjauno, kopj jaunaudzes.

http://news.lv/Druva/2018/04/20/katrs-ipasums-jaapsaimnieko

 

Viltus ziņa par Līgatnes pārceltuvi

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 20.04.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: “Druva” noskaidro

Izskanējusi ziņa, ka Līgatnes pārceltuvē ir problēmas un tiek lūgta palīdzība. Ziņa sociālajos tīklos izplatījusies ātri, tā vēsta, ka “pārceltuves laivas nav drošas, tāpēc jāmeklē risinājums – jaunu laivu izgatavošana vai iegāde no armijas rezervēm, vai tamlīdzīgi. Iespējams, ka tuvumā ir labi meistari, kas par attiecīgu samaksu šo pakalpojumu var veikt īsā laikā”.

Par ziņu pārsteigts Līgatnes novada pašvaldības vadītājs Ainārs Šteins. Viņam vairāki zvanījuši un interesējušies, kas noticis ar pārceltuvi. “Tā ir 2015. gada ziņa un bilde, kas bija feisbukā. Kāds to ieraudzījis, nepaskatījies datumu, nosūtījis kā jaunumu, nākamie sūtījuši tālāk. Bez domāšanas. Varu tikai teikt – viltus ziņa,” skaidro novada vadītājs.

http://news.lv/Druva/2018/04/20/viltus-zina-par-ligatnes-parceltuvi

 

 

2018-04-20
Laika ziņas
Aptaujas