Jaunumi
Sarmīte Feldmane: Dieva stūrītim piederīgie, laikraksts "Druva", 2009.gada 6.janvāris

Ziņas no vecās edruvas

Pievienots: 2009-01-06

Vēl uz papīra. Līgatnes domes priekšsēdētājs Ainārs Šteins un arhitekte Ināra Kārkliņa gandarīti par iecerēm pilsētā.
FOTO: Māris Buholcs

Dieva stūrītim piederīgie

Sarmīte Feldmane

   "Būt līgatnietim - tas ir dzīvesveids," saka pilsētas domes priekšsēdētājs Ainārs Šteins. Viņš pats ir līgatnietis trešajā paaudzē un ir pārliecināts, ja pilsētas iedzīvotāji noticēs, tad Līgatne kļūst par ne tikai Eiropā, arī pasaulē pazīstamu kultūrvēstures tūristu apmeklējumu vietu.
Pirms trim gadiem, kad Ainārs tika ievēlēts mēra amatā, viņš konstruktīvi sāka domāt par pilsētas nākotni. Rīkoja seminārus kopā ar vides un kultūrvēstures speciālistiem, sāka apzināt to, ar ko bagāta pilsēta.
   Tagad jau ir gatava Līgatnes papīrfabrikas vēsturiskā centra attīstības koncepcija. To augstu novērtējuši Gaujas NP speciālisti, Valsts kultūras inspekcija. Uz koncepcijas pamata izveidots tehniskais projekts.
Jau 80.gados nopietni domāts par Līgatnes attīstību. Bijis daudz diskusiju par to, ka vecā koka apbūve jānojauc un vietā jābūvē divstāvu mājas. "No pašreizējā skatījuma - paldies Dievam, ka neizdarīja. Piekrītu, tad tas šķita pareizi. Diemžēl daudz kas izdarīts neatgriezeniski. Nevienam līgatnietim dvēseliski nebija pieņemama bānīša sliežu nojaukšana, kas notika 90.gados. Papīra ražošanas vārdā aizbēra kanālus, izjauca ūdens apgādes sistēmu. Tika pieļautas kļūdas, kuru labošana prasīs ļoti daudz," domās dalās Ainārs un uzsver, ka šodien līgatnieši var pateikties liktenim, ka 15 gadus pilsētā bijis sastingums. Viss saglabājies. "Ja mēs būtu bijuši ļoti aktīvi, pilsēta būtu tāda pati kā daudzas citas. Ja strauji attīstītos, kas zina, kā būtu. Sagandēt dabas ainavu, kultūrvēsturiskās vērtības var ar pāris neapdomīgiem lēmumiem. Līgatne ir piemērs Latvijā, kā privatizācija sagrāva sistēmu. Ciemata atdalīšana no fabrikas, dzīvokļu privatizācija radījusi daudzas problēmas. Tagad ir mudžeklis, kas jāatšķetina. Būs jāpanāk kompromisi ar iedzīvotājiem," saka priekšsēdētājs.
Lai izstrādātu attīstības koncepciju, tika vētīti dzimtu albumi un vērtas vaļā vēstures lappuses, pierakstīti stāsti. Un ik uz soļa atklājas tas unikālais, ar ko pilsēta var lepoties. "Varam paņemt idejas, kuras pierādījušas, ka ir derīgas, un mēs tās vēl varam papildināt. Nevajag izdomāt ko jaunu, vajag izvērtēt citu veiksmes stāstus un iet uz priekšu," pārliecināts Ainārs Šteins. Līgatnieši pērnvasar pabija Somijā Verlā. Pilsēta būvēta 19.gadsimtā. Tā ir kā miniatūra Līgatne. "Fabrikas īpašnieki ir uzfilmējuši visu ražošanas procesu, tad apturēja rūpnīcu - ar rītdienu te būs muzejs. Ir būtiski - ar rītdienu te nekas nemainīsies," uzsver domes priekšsēdētājs un piebilst: " Bet mēs eksponātus nevis noliekam muzejā, bet iznīcinām. Ļoti daudz veco fabrikas mašīnu iznīcināja ne jau padomju laikā, tad tās saudzēja, bet 90. gados."
Līgatnieši ir pārliecināti, viņu bagātība ir papīrfabrikas vēsturiskais centrs, pati fabrika, dabas veltes, seno līgatniešu būvētās inženierkomunikācijas. "Savākts daudz vēsturisku liecību, kas parāda, ka 20. gadsimta sākumā pilsēta bija paradīzes stūrītis zemes virsū, kur dzīvoja laimīgi cilvēki, kam bijis augstākā līmeņa sociālais nodrošinājums. Visas grāvmalas, celiņi bija sakopti. Arī mēs varam savu pilsētu tādu izveidot, ja vispirms sapratīsim, kur dzīvojam," saka Ainārs Šteins.
Kultūrvēsturiskā centra koncepcijas izstrāde ir sirdsdarbs, kuru veic Līgatnei piederīgie. Palīgos iesaistījies Guntis Gailītis - rīdzinieks un zosēnietis ar saknēm Līgatnē. Arhitekte Ināra Kārkliņa bērnībā kopā ar vecākiem, fabrikas speciālistiem, dzīvojusi Līgatnē. Viņa plānā rāda ēku izvietojumu, parku, to, kā dabas ainava izmantota, lai cilvēki te labi justos. Ko pašvaldības ieceres dos iedzīvotājiem? Izveidojot tūristu taku, sakārtojot tiltiņus, kāpnes, tās vispirms jau ikdienas gaitās varēs izmantot līgatnieši. Un arī tūristi.
"Nezinu nevienu citu vietu, kur tiltiem būtu vārdi - Fricis, Arnolds, Hugo, Gustavs, Aleksandrs, Vilhemīne un vēl citi. Tilti tapuši kā jaunākie sasniegumi inženierijā 19. gadsimta beigās. Līgatnē taču tajā laikā dzīvoja daudz inženieru," domās dalās arhitekte un piebilst, ka sakārtojot to, kas gadiem atstāts novārtā, jau būs ļoti daudz izdarīts. Aizvien vairāk līgatniešu novērtē mantojumu. Nekur citur tādu koka ēku nav, tās labi saglabājušās, vien pēdējais laiks uzlikt jaunus jumtus.
"Gribas cerēt, ka Līgatne ir laimīgā zeme, kuru Dievs ar vienu acs kaktiņu visu laiku vēro," saka Ainārs Šteins un pastāsta, ka nesen domē ienākusi kāda pilsētniece un pateikusi, ka Līgatne ir liels Sūnu ciems. Viņa, rīdziniece, pārcēlusies uz Līgatni, un te, izrādās, dārgāki komunālie maksājumi, te nav teātra, kino, kaimiņi nesaprot, neuzklausa. Kā līgatnietis viņš ar lepnumu raksturo savējos: "Nevienam, kurš atnāks uz Līgatni, neizdosies neko radikālu šeit mainīt, jo te cilvēki dzīvo paaudzēs. Līgatne ir saausta radurakstos. Te nevar neko sliktu par otru pateikt. Tas arī uzliek lielu pienākumu. Ir daudz stāstu, cik Līgatnē kādreiz draudzīgi dzīvojuši. Svešiniekam no malas grūti iesaistīties, kļūt par savējo. Nav jāmaina ne vietējie, ne atnācēji. Ir jābūt prasmei pieslīpēties intrigām, valodām un nevalodām, kādas ir jebkurā mazpilsētā. Šādā vidē mēs dzīvojām un dzīvojam.
Mēs atšķiramies no lauciniekiem. Jau paaudzēs esam strādnieki. Ne labāki, ne sliktāki par zemniekiem, bet citādāki." Ainārs arī atgādina, ka pilsētā agrāk bijuši strikti noteikumi, kādam jābūt cilvēkam, lai viņš varētu dzīvot Līgatnē. Vēl 1965. gadā biedru tiesa izskatījusi jautājumu par vienas ģimenes nepiedienīgu uzvedību - dzer, trokšņo. Nolemts vīru nosūtīt piespiedu ārstēšanā pret dzeršanu, bet, ja sieva tā turpinās, viņu izraidīt no Līgatnes. Visticamāk, agrākos gados noteikumi bija vēl stingrāki. Ne jau kurš katrs tolaik varēja kļūt par līgatnieti.

Avots: http://www.edruva.lv/zinas/zinas_no_vecas_edruvas/datums/2009-01-06/zina/2649

2011-03-04
Laika ziņas
Aptaujas