Jaunumi
Artis Drēziņš "Kad gāze lētāka par malku", "Latvijas Avīze, 17.03.2011.


"Iedzīvotājiem jāsaprot, ka paši ir saimnieki savā mājā"

Kā smej Līgatnes novada domes priekšsēdētājs Ainārs Šteins, viņam laikam esot mazākais kabinets salīdzinājumā ar pārējo Latvijas pašvaldību vadītāju darba telpām – 14 kvadrātmetru liels. Tas atrodas vēsturiskajā pilsētas klubā, ko pašreiz rekonstruē un kur izvietojusies daļa no pašvaldības iestādēm. Līgatnes pašvaldība pamazām investē infrastruktūrā, komunālajā saimniecībā.

A. Šteins: – Komunālajā saimniecībā investējam daudz – gan Eiropas Savienības Kohēzijas fonda, gan savus līdzekļus. Augšlīgatnē siltumtrases un ūdensapgādes saimniecība ir sakārtota, šobrīd nobeiguma stadijā ris darbi Līgatnes pilsētā. Beidzot iedzīvotājiem ir normāls ūdens un kanalizācijas ūdeņi vairs neattīrīti neietecēs Gaujā un Līgatnē. Pērn uzcēlām sporta halli, par ko sākām domāt jau treknajos gados, tiek atjaunots vēsturiskais klubs. Mums ir ļoti aktīvi jaunieši, kas nāk ar saviem projektiem, piemēram, vieni vēlas pie daudzdzīvokļu mājām izveidot bērnu spēļu laukumu. Kā tādu ideju var neatbalstīt!? Ja mēs nedosim savu artavu, agri vai vēlu šāds spēļu laukums pašvaldībai būs jāierīko 100% par savu naudu bez sabiedrības līdzdalības. Vēl mums ir aktīvi pensionāri.

– Jā, pensionāre Baiba Pelse mūsu redakcijai sūdzējās, ka jūs nepaskaidrojat, kā veidojas komunālo pakalpojumu tarifi.

– Tas, ka iedzīvotāji izrāda interesi par komunālo tarifu veidošanos, ir pamatoti un labi. Nekorekts reizēm ir veids, kā tiek apstrīdēta viena vai otra izmaksu pozīcija, piemēram: "Kāpēc gāzes apkures speciālistam tiek maksāta tik liela alga – samaziniet to un tarifi būs mazāki!" Bet mēs šim speciālistam maksājam algu, kas ir tikai nedaudz virs minimālās, turklāt ne jau alga ir tā, kas palielina tarifus. Cilvēki nesaprot, kāpēc Rīgā par komunālajiem pakalpojumiem jāmaksā mazāk nekā Līgatnē, bet diemžēl ir tendence: jo mazāka apkalpojamā zona, jo lielāki tarifi. Un par visām lietām jārunā salīdzinoši. Gaujasmalas māju rajona katlumājas siltuma izmaksas kopā ar PVN – 38,09 lati par megavatstundu – ir zem vidējā Latvijas rādītāja. Pagājušā gada beigās presē bija pētījums par siltuma izmaksām Latvijas pilsētās. Līgatnes tarifs starp 43 pilsētām ir 18. vietā. Jā, Gaujasmalā siltuma tarifs, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, ir kāpis par 7%, bet, ja salīdzina, kā tarifi kāpuši citviet Latvijā... Gāzes sadārdzinājums vien bija 20%, bet tieši gāzes cena veido lielāko daļu – 72 – 77% – no tarifu cenas. Atlikušo daļu veido kredīta maksājumi par jaunajiem apkures katliem, uzkrājumu veidošana, par ko, piemēram, pagājušogad atjaunojām siltumtrasi, un administratīvās izmaksas.

– Kāpēc apkurei izmantojat gāzi? Šeit ir tik mežains apvidus, malka burtiski aug pie pašām durvīm.

– Gaujasmalā apdzīvojamā platība ir 6016 m2. Tik mazā platībā malkas apkure ir nerentabla – būtu jāalgo četri kurinātāji, plus vēl malkas sagāde un sagatavošana, kas kopumā sanāktu dārgāk nekā tagad, kad skolu, bērnudārzu, klubu un Gaujasmalu apkurinām ar atsevišķiem gāzes katliem, kurus apkalpo "pusotrs" cilvēks... Piemēram, skolas apkure mums mēnesī izmaksā no pusotra līdz diviem tūkstošiem latu. Ja kurinātu ar malku, apmēram tikpat būtu jāizmaksā tikai algās kurinātājiem un nodokļos valstij. Turklāt strauji kāpj malkas cenas.

Pirms gada malku Augšlīgatnes apkures vajadzībām iepirkām par nepilniem 12 latiem, bet tagad jau par 17 latiem. Arī šķelda kļūst dārgāka, turklāt tās sāk trūkt. Latvijas pašvaldībās vislētākais apkures veids ir katlumājas ar koģenerāciju, bet tām nepieciešamas lielas apkures platības. Apkures izmaksas ietekmē arī uzkrājumu veidošanas apmēri, kapitālieguldījumi, jaunas iekārtas, liela amortizācija. Katrs gadījums jāskatās atsevišķi. Piemēram, netālu Cēsīs kurina ar gāzi un apkures tarifs ir par 41% augstāks nekā pie mums. Sabiedrībā runā par to, cik maksā pašvaldības piegādātais siltums, bet mazāk grib dzirdēt par to, kā šo piegādāto siltumu izmantot, vai mājā vispār ir izveidots siltummezgls.

– Vai šādus mezglus izveidot nav pašvaldības uzdevums?

– Dzīvokļi ir privāti, tāpat mājas ir iedzīvotāju kopīpašums – pašvaldība pat gribēdama tur nevar ieguldīt līdzekļus. Piemēram, nevienā no Gaujasmalas mājām tāda mezgla nav, tāpat tās nav nosiltinātas – puse no piegādātā siltuma vienkārši izkūp gaisā. Pašvaldībai nebūtu jānodarbojas ar dzīvojamo māju apsaimniekošanu, bet neviens cits arī to nedarīs, jo Līgatnes novada dzīvojamais fonds ir neliels, maksātspēja samērā maza – nekāds bizness te nesanāks. Papildus vēl 27 kultūrvēsturiskās koka ēkas, kuru apsaimniekošana prasa milzīgas pūles un niecīgus ieņēmumus. Tāpēc pagājušajā gadā izveidojām pašvaldības kapitālsabiedrību SIA "Līgatnes nami", kas apsaimnieko namus. Jau pirmais pusgads ir pierādījis, ka ideja attaisnojusies. Sagatavoti septiņi māju siltināšanas projekti – izdevies pārliecināt iedzīvotājus, ka siltuma izmaksas atkarīgas no pašu pieņemtajiem lēmumiem. Pašvaldība nevar ieguldīt naudu privātās mājās, bet var tās apsaimniekot un runāt ar iedzīvotājiem, pārliecināt viņus.

Latvijā vidējā cena par apsaimniekošanu ir 15 santīmi par kvadrātmetru, "Līgatnes namiem" tie ir astoņi santīmi. Bet mēs jau neko neuzspiežam: iedzīvotāji jau var izvēlēties jebkuru citu apsaimniekotāju. Pašvaldībai svarīgākais ir, lai iedzīvotāji saprot, ka paši ir saimnieki savā mājā. Līgatnei diemžēl ir savdabīga vēsture.

Padomju laikos daudzdzīvokļu mājas piederēja Līgatnes papīrfabrikai, kas ļoti rūpējās par saviem iedzīvotājiem: ja viņiem bija nepieciešams kāds remonts vai ko uzlabot, vajadzēja tikai uzrakstīt papīrfabrikas vadībai iesniegumu un viss tika izdarīts, turklāt par to nekas nebija jāmaksā. Daudzi iedomājās, ka tam tā būtu jāturpinās arī mūsdienās: atbrauks kāds un izdarīs. Nu liekas, ka cilvēki ir sapratuši, ka īpašnieks ir īpašnieks: vai viņš dzīvo privātmājā, daudzdzīvokļu mājā, rindu mājā vai kādā citā mājā. Daudzdzīvokļu namu īpašnieki kļūst arvien aktīvāki, pulcējas sapulcēs, pieņem lēmumus.

– Arī 19. gadsimta beigās celto koku māju iedzīvotāji? Tās izskatās dažādi sakoptas. Neizskatās, ka šajās kultūrvēsturiskajās celtnēs būtu 21. gadsimta dzīvošanas standarti...

– Neviena no 22 koka mājām nav pamesta. Gluži otrādi: šajās mājās dzīvokļus nepārdod, jo tie ir ekonomiski, maz jāmaksā par siltumu, labi nosiltināti un silti. Tiesa, šīm mājām pienācis laiks mainīt jumtus, kuri likti pirms aptuveni 40 gadiem. Piecām mājām, kam ar jumtu bija vislielākās problēmas, jumti ir nomainīti. Tā ir diezgan liela rūpe pašvaldībai: kā šo kultūrvēsturisko koka industriālo apbūves kompleksu saglabāt, saturēt kopā, izmantot gan vietējiem iedzīvotājiem dzīvošanai, gan pasniegt kā apskatāmu objektu tūristiem.

Eiropā šādi ciemati ir ļoti liels retums. Neskatoties uz to, ka šīs mājas ir kultūrvēstures pieminekļi, pašvaldība tajās nevar ieguldīt savu naudu – tas ir privātīpašums un, piemēram, jumts par 25 tūkstošiem latu būs jāuzliek pašiem īpašniekiem. Zinu, ka līdzīgas problēmas ar līdzekļu piesaisti kultūrvēsturiskajām ēkām ir arī Staicelē un Kuldīgā, arī citās pašvaldībās. Mēs zinām, ka tās ir lietas, kas daudz kur Eiropā nav saglabājušās, tāpēc mūsu ierēdņiem, kas nodarbojas ar struktūrfondu naudas pārdali, būtu jāparūpējas, lai šādu ēku sakopšanai būtu pieejams finansējums. Šobrīd pašvaldība jau var tikai ielu nobruģēt, ūdensvadu un siltumu pievilkt, bet pašai mājai ķerties klāt nedrīkst.
 

Publicēts no: http://mod.la.lv/main1.php?dat=2011-03-17&type=la

2011-03-17
Laika ziņas
Aptaujas