Jaunumi
Lietas, ko mēdz aizmirst vai nenoskaidrot, slēdzot uztura līgumu

Pie zvērinātiem notāriem Latvijā katru gadu tiek noslēgti vidēji 350 uztura līgumi, kuros viena puse nodod otrai naudā vai graudā kādu mantisku vērtību, par ko otra puse tai nodrošina uzturu. “Ja cilvēks ir palicis viens, īpaši jau cienījamā vecumā, tad nereti labākais risinājums ir uztura līguma noslēgšana ar kādu, kurš par viņu rūpēsies un apkops apmaiņā pret īpašumu vai citu mantisku vērtību,” stāsta Latvijas Zvērinātu notāru padomes (LZNP) priekšsēdētāja Sandra Stīpniece. 

Šādu līgumu paredz Civillikums, un uzturs tā izpratnē var būt pārtika, medikamenti, uzkopšana, apkopšana u.tml., kā arī kopīgi pavadīts laiks, piemēram, gājiens uz teātra izrādi vai koncertu. Mantiskā vērtība, kas par to tiek nodota uztura devēja rīcībā, visbiežāk ir nekustamais īpašums. Taču ir vairākas būtiskas lietas, ko, jau apsverot iespēju slēgt ar kādu uztura līgumu, abas puses mēdz aizmirst vai nenoskaidrot. 

Piemēram, kā stāsta Sandra Stīpniece, visbiežāk praksē sastopami gadījumi, kad uztura līgumā tiek norādīta tikai naudas summa, kuras apmērā uzturs tiek dots, bet netiek precīzi definēts, kas tajā ietilpst. Tas, savukārt, var agri vai vēlu novest pie nesaskaņām starp pusēm. Nesaskaņas visbiežāk rodas brīdī, kad uztura ņēmēja gaidas attiecībā uz uztura devēja pienākumiem pārsniedz jebkādas formālas vienošanās iespējas, respektīvi – uztura ņēmējs uzskata, ka uzturs nenozīmē tikai mantisku vērtību došanu. “Problēmu nereti rada fakts, ka veci cilvēki līdzās praktiskām lietām sagaida uzmanību, emocionālu siltumu, sarunas un specifisku vēlmju izpildīšanu, taču uztura devējs tam nav ne emocionāli gatavs, ne arī var to atļauties, piemēram, laika ziņā, jo viņam ir citas prioritātes – pašam sava ģimene, darbs, attiecības. Sirds siltumu ar līgumu nav iespējams pielīgt. Tāpēc vēl jo svarīgāk ir jau pašā sākumā vienoties par visām abu pušu vēlmēm un iespējām, tostarp izrunāt arī tādas lietas kas juridiskā dokumentā nav aprakstāmas,” uzsver Sandra Stīpniece. 

“Apdalīti” mantinieki un neplānoti parādi  

Būtiski ir apzināties, ka, atšķirībā no dāvinājuma līguma, kur neatņemamās daļas tiesīgie pret apdāvināto var vērst savus prasījumus, uztura līguma gadījumā šāda iespēja nepastāv. Tāpēc cilvēkam, kurš iecerējis atdot savu īpašumu apmaiņā pret uzturu, noslēdzot ar svešu personu uztura līgumu, nopietni jāizvērtē savas attiecības ar ģimenes locekļiem, ja tādi ir – gadījumā, ja tās pēkšņi uzlabotos, piemēram, ar bērniem, un viņi sāktu izrādīt savas rūpes, mantojuma tiesības uz īpašumu tiem būtu liegtas. 

“Visbiežāk pret uzturu atsavinātais nekustamais īpašums ir arī uztura ņēmēja dzīvesvieta, kurā viņš turpina dzīvot. Šādā gadījumā svarīgi to kā nosacījumu ietvert arī uztura līgumā, kā arī paredzēt, ka uztura devējs bez uztura ņēmēja rakstiskas piekrišanas nav tiesīgs nekustamo īpašumu atsavināt, dāvināt, ieķīlāt vai kā citādi apgrūtināt ar lietu tiesībām. Turklāt šie divi nosacījumi obligāti jānostiprina zemesgrāmatā, lai būtu saistoši trešajām personām,” uzsver Sandra Stīpniece. Tāpat notāre atgādina – ja cilvēkam ir noslēgts uztura līgums, viņš nevar pretendēt uz trūcīgas personas statusu arī tad, ja citādi šim statusam atbilst. 

Arī uztura devējam ir būtiski vairāki aspekti, pret kuriem nevajadzētu izturēties vieglprātīgi. Piemēram, pirms uztura līgumu noslēgšanas ir svarīgi noskaidrot, vai un kādas parādsaistības ir uztura ņēmējam. Tas nepieciešams tādēļ, ka kreditors savus prasījumus pret saistībām, kas uztura ņēmējam ir radušās pirms uztura līguma noslēgšanas, var vērst pret nekustamo īpašumu, ko uztura ņēmējs atsavinājis par labu uztura devējam.  

Tāpat Sandra Stīpniece atgādina, ka uztura līgums beidzas ar uztura ņēmēja nāvi, taču ne ar uztura devēja nāvi! Uztura devējam aizejot no dzīves, pienākums turpināt uztura došanu pāriet uz viņa mantiniekiem, kuri pieteikušies uz atstāto mantojumu. Ja mantinieki nevēlas turpināt pienākumus, ko paredz aizgājušā tuvinieka noslēgtais uztura līgums, viņiem ir jāatsakās no pilnīgi visa mantojuma. Tāpēc lēmumu uzņemties uztura devēja pienākumus ieteicams izrunāt ģimenes lokā, izvērtējot visus iespējamos scenārijus, saņemot tam visu ģimenes locekļu atbalstu un rēķinoties ar iespējamām sekām. Vienpusēji atteikties no uztura līguma var gan uztura devējs, gan uztura ņēmējs, taču jebkurā gadījumā tikai tiesa var lemt, vai konkrētais iemesls kalpo par pamatu līguma laušanai. 

Līgums pašu spēkiem – pārāk liels risks 

Uztura līgums ir vienošanās, kurā īpaši svarīgi fiksēt visus iespējamos aspektus un abu pušu gribu. Tāpēc liela kļūda var būt izvēle sastādīt šādu līgumu pašu spēkiem bez profesionālas juridiskas konsultācijas, noslēdzot līgumu mājas kārtībā. Zvērināts notārs, gatavojot šādu līgumu, vispirms noskaidros gan uztura ņēmēja, gan uztura devēja gribu un vajadzības, kā arī, visiem klāt esot, izskaidros abu pušu tiesības, iespējas un pienākumus. Uztura līguma oriģināls glabāsies zvērināta notāra notariālo aktu grāmatā, un vienmēr būs pieejams. Tas ir vērtīgi, piemēram, situācijā, kad kāda no pusēm savu līguma eksemplāru ir pazaudējusi vai tas gājis bojā, piemēram, ugunsgrēkā. Ja notārs ir tikai apliecinājis līdzēju parakstus uz privāti sastādīta uztura līguma, līgums pie zvērināta notāra neglabājas. 

 

Vairāk informācijas:

Vija Piziča

LZNP rīkotājdirektore

Tel.: 67218955

E-pasts: Vija.Pizica@latvijasnotars.lv 

 

 

2017-10-28
Laika ziņas
Aptaujas