Jaunumi
Māra Majore – Linē: "Kopsaucējs -pašvaldībām jādeleģē vairāk funkciju", laikraksts "Druva", 07.09.2011.

Datums: 07.09.2011
Autors: Māra Majore – Linē
Rubrika: Vēlēšanas

Tuvojoties vēlēšanām, „Druva” piedāvā priekšvēlēšanu diskusiju, izvaicājot deputātu kandidātus par reģionālās attīstības iespējām.
Pēc aģentūras BNS pasūtījuma veiktā „Latvijas Faktu” aptauja augusta beigās atklāja - ja vēlēšanas būtu notikušas augustā, piecu procentu barjeru pārvarētu „Saskaņas Centrs”, Zatlera Reformu partija, „Vienotība”, Nacionālā apvienība „Visu Latvijai!” – „Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” un Zaļo un Zemnieku savienība. „Druva”, ņemot vērā to, kuras partijas pārvarētu piecu procentu barjeru, uz priekšvēlēšanu sarunu aicināja šo partiju pārstāvjus, kuri dzīvo bijušā Cēsu rajona teritorijā. Taču „Saskaņas Centrs” un „Visu Latvijai!” – „Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” Vidzemes vēlēšanu apgabalā nestartē vēsturiskā Cēsu rajona iedzīvotāji, tādēļ sarunā piedalījās tikai trīs deputātu kandidāti. No„Zatlera Reformu partijas” Vidzemes vēlēšanu apgabala deputātu kandidātu saraksta diskusijā piedalījās Iveta Sietiņsone, no „Vienotības” - Ainārs Šteins un no Zaļo un Zemnieku savienības - Laimis Šāvējs.
- Definējiet trīs problēmas Vidzemes reģionā un kā tās risināt!
A. Šteins: - Savā retorikā neizmantoju jēdzienu - problēmas. Daudz svarīgāk ir skatīties uz iespējām un to, kā tās izmantot labklājības vairošanai. Viena no iespējām Vidzemē ir mērķtiecīgi un produktīvi attīstīt tūrismu. Līgatnes novadā šajā gadā ir trīskāršojusies tūrisma plūsma. Esam vienojušies par sadarbību ar Siguldu, Cēsīm, Valmieru, lai jau nākamgad piedāvātu kopīgu produktu dažādās izstādēs.
Otra iespēja ir izmantot teritoriju, infrastruktūru. Mums ir samērā laba dzelzceļa sistēma, maģistrālo ceļu, gāzes vadu sistēma, laba energopieejamība. Mums ir šīs artērijas, kuras var attīstīt. Šie ir galvenie nosacījumi, lai attīstītos uzņēmējdarbība. Jāpiestrādā, lai paši saprastu, ko gribam katrā teritorijā un kādā veidā vēlmes ražošanas attīstībā ir īstenojamas. Jāveido nodokļu progresivitāte, lai investoriem būtu interesanti šeit nākt. „Vienotības” uzstādījums ir par ražošanas, īpaši jau inovatīvas, eksportspējīgas ražošanas attīstību.
Treškārt, Vidzemē raksturīga ir lauksaimniecība. Lauksaimniecības konsultanti pašvaldībās darbojas veiksmīgi, bet ir nepieciešami arī uzņēmējdarbības konsultanti. Ir daudz uzņēmīgu cilvēku, kuri vēlas uzsākt biznesu,bet viņiem nav skaidri vienkārši jautājumi. Nepieciešams palīdzēt, mudināt veidot mazos un vidējos biznesus. Likumdošanas bāze un birokrātija tam ir sakārtota.
I. Sietiņsone: - Problēmas ir. Liela nozīme būtu ceļu kvalitātes attīstībai. Pašlaik ceļu kvalitāte traucē gan cilvēkiem ikdienā, gan arī uzņēmējdarbības attīstībai, piemēram, tūrisma uzņēmumiem, pie kuriem rudenī nereti nemaz nav iespējams piekļūt sliktās ceļu kvalitātes dēļ. Tam risinājums varētu būt jau izveidotais ceļu fonds.
Būtiska ir infrastruktūras saglabāšana. Piemēram, Cēsu slimnīcas saglabāšana. Ja būs attīstīta uzņēmējdarbība, bet uz slimnīcu Cēsu puses iedzīvotājiem būs jābrauc uz Valmieru, Rīgu, tas ietekmēs kopējo attīstību.
Trešā problēma ir subsīdiju nevienlīdzība Eiropas Savienībā. Ir nepieciešama to izlīdzināšana, lai palielinātu Latvijas zemnieku saražotās produkcijas konkurētspēju.
L. Šāvējs: - Iespējas mums ir.To atklāj arī Vidzemes plānošanas reģiona nākotnes vīzija 2014. – 2020. gadam. Tomēr ir nopietnas problēmas, piemēram,zemais ienākumu līmenis, bezdarbs, darba prasmju, kvalifikācijas trūkums, sociāli maznodrošināto skaita palielinājums, arī nevēlēšanās strādāt par zemu atalgojumu. Pie šiem jautājumiem rūpīgi jāstrādā pašvaldībām un sociālajām institūcijām, kopā ar uzņēmējiem meklējot iespējas izveidot jaunas darba vietas, nodrošinot pārkvalificēšanās iespējas, rosinot uz līdzdarbības pasākumiem. Uzskatu, ka tā sauktajās stipendiātu programmās kā darba devēji jāiesaista uzņēmēji, jādod iespēja uzņēmējiem piedāvāt darba vietas bezdarbniekiem.
- Vai reģionālās attīstības veici-nāšanai nepieciešama valsts funkciju deleģēšana pašvaldībām?
L. Šāvējs: - Lai panāktu mērķi - vienmērīgu Latvijas teritorijas attīstību -, jālabo iepriekš pieļautās kļūdas. Ņemot vērā administratīvi teritoriālo reformu un to, ka izveidojušies dažāda lieluma novadi, viens no uzdevumiem ir izveidot to, kas noteikts arī likumā - 2. līmeņa pašvaldības - apriņķus. No plānošanas reģiona padomēm ir jāpāriet uz vēlētām, vienkāršām un efektīvām apriņķu pašvaldībām, kas risinātu reģionam – apriņķim - kopīgos jautājumus. Plānošanas reģionu pārveidošana par mazām,efektīvām apriņķu pašvaldībām ir būtiska, vēlāk attīstot arī vienas pieturas aģentūras, lai nodrošinātu efektivitāti un pakalpojumu pieejamību iedzīvotājiem.
Mērķis ir viens - valsts funkciju decentralizācija un līdzekļu novirzīšana reģiona teritoriju attīstībai. ZZS atbalsta nākamo ES struktūrfondu līdzekļu pārdali no nozaru principa uz teritoriālo principu – daļu līdzekļu novirzot sadalei pa teritorijām, ieviešot principu „nauda seko iedzīvotājam”.Šādā veidā 80 procenti līdzekļu nokļūtu pašvaldībās un 20 procenti – apriņķos, kopīgo funkciju īstenošanai.
Attīstības programmām jābūt samērojamām ar pašvaldību lielumiem un to funkcijām. Apriņķu pašvaldības varētu pārņemt tādas funkcijas kā arodizglītības, medicīnas, reģionu nozīmes ceļu, pasažieru pārvadājumu, kultūras pasākumu un tūrisma koordinēšana. Jāņem vērā arī, ka reģioni un to nepieciešamība, piemēram, Latgalē un Vidzemē atšķiras.
A. Šteins: - ”Vienotībā” ir bijušas plašas diskusijas. Uzskatām, ka ir jādecentralizē valsts pārvalde, lielu daļu funkciju īstenošanu atdodot pašvaldībām. Iedzīvotājam par visiem jautājumiem būtu jāvar vērsties pašvaldībā un tur arī jāvar rast atbildes. Valsts izdevumus uzlika uz iedzīvotāju pleciem, un tā ir milzīga kļūda.Ja agrāk iedzīvotājam, piemēram, no Līgatnes pēc kāda dokumenta vajadzēja braukt uz Cēsīm, tagad jābrauc uz Valmieru.Piemēram, darba izziņas agrāk izdeva pašvaldība, bet tagad jādodas uz Cēsīm. Tas nav pareizi.
Jautājums, vai nepieciešamas otrā līmeņa pašvaldības, vai arī varētu būt cits modelis. Vēsturiskajā Cēsu rajonā labi darbojas šāds ”cits” modelis – septiņu novadu apvienība. Tajā gan sadarbības līguma ietvaros pagaidām tiek koordinētas tikai dažas funkcijas, piemēram, izglītība, ārējie sakari, kultūra, civilā aizsardzība. Šī administrācija neprasa lielus resursus.
Latvija nav tik liela, lai mēs atļautos trīs līmeņu pārvaldi. Šķietami pareizi būtu, ja pastāv valsts pārvalde un pirmā līmeņa pašvaldības, veidojot sadarbības modeļus starp lielākiem un mazākiem novadiem konkrētu funkciju īstenošanai.
Iedomāsimies, ka esam nopirkuši puzli ar skaistu Latvijas attēlu. Katrs puzles gabaliņš ir jāieliek pareizajā vietā un katrs ir vissvarīgākais, tad arī izdosies kopējā bilde. Taču Latvijā līdz šim darīts pretēji – esam iedomājušies, kāda ir bilde, un tad nu mēģinām to kaut kā izveidot.
I. Sietiņsone: - Pašvaldībām vajadzētu deleģēt vairāk funkciju, līdz ar to - lielāku autonomiju un iespējas šo funkciju ietvaros pašām izlemt rīcību.
Runājot par apriņķiem, es kā sociālā darbiniece varu teikt, ka kopš nav Cēsu rajona, pietrūkst koordinējošā spēka, neskatoties uz to, ka ir līgums bijušā Cēsu rajona novadu starpā. Sociālie darbinieki izjutuši, ka pietrūkst padomdevēja, organizatora, konsultāciju sniedzēja. ZRP modelis saistībā ar apriņķiem ir izstrādes posmā - uzklausām iedzīvotājus un plānojam tuvākajā laikā pieņemt lēmumu - ir vai nav nepieciešamas 2. līmeņa pašvaldības.
Iedzīvotāji vispirms vēršas pašvaldībā, nevis valsts pārvaldē. Jānodrošina ne tikai tas, lai pašvaldībā varētu atrisināt nepieciešamos jautājumus, bet arī tas, lai reģionos ir pieejamas informāciju tehnoloģijas, lai daļu, piemēram, dokumentācijas jautājumu varētu risināt internetā. Ja Rīgā interneta pakalpojumi ir pieejami un lēti, novados tā ir problēma. Dzīve laukos veidojas par ”luksusu”- dārga, ir lieli transporta izdevumi.Bet jānodrošina vienlīdzīga attīstība.
Arī ES struktūrfondu sadalē pašvaldībām pašām vajadzētu varēt pieņemt lēmumu, kas tām nepieciešams. Tas būtu daudz lietderīgāk nekā tagad, kad, piemēram, tiek izsludināts projektu konkurss veselības jomā, bet nav pieejams atbalsts sociālajā jomā.
- Kā vajadzētu notikt Eiropas Savienības naudas sadalei reģionos?
A. Šteins: - Aplami, ka, piemēram, vispirms tiek atvērta programma ceļu remontēšanai un pēc gada - programma inženierkomunikāciju sakārtošanai. Pašvaldības, protams, steidz apgūt visu, kas iespējams. Tiek noasfaltēts ceļš, bet pēc tam tas tiek uzrakts. Manuprāt, vajadzētu būt pavisam vienkārši - ES struktūrfondu nauda būtu jākvotē pēc vienota principa - pēc iedzīvotāju skaita konkrētā novadā. Nauda jāpiešķir pašvaldībai, un novada vadība būtu tā, kura izvērtētu, kādiem mērķiem nauda izlietojama. Tad nenotiktu ačgārnības un varētu sākt plānot. Pašlaik plānošana tiek veikta atbilstoši tam, kāda nauda pieejama.
I. Sietiņsone: - Piekrītu. Tad, iespējams, atrisinātos arī problēma – ilgā un smagnējā procedūra gan projektu iesniegšanā, vērtēšanā, gan arī pēc tam - projekta īstenošanas izvērtēšanā.
L. Šāvējs: - Ir arī veiksmīgas projektu līnijas, kurās ievērots teritoriju princips. Piemēram, ES trešās ass līdzekļi kultūras namiem, Kohēzijas fonda un ERAF nauda ūdenssaimniecību attīstībai tika dalīti proporcionāli apdzīvoto vietu lielumam. Pēc savas pieredzes 13 gadus pašvaldības vadītāja amatā varu teikt, ka ES līdzekļu apguvē daudz atkarīgs arī no pašvaldības aktivitātes, plāniem.
Jūtīgs jautājums ir par to naudu, kas nav reģionālajai attīstībai, bet gan ekonomiskajai attīstībai – tā lielākoties aiziet tur, kur iespējams īstenot izdevīgākos, perspektīvākos biznesa projektus. Mums jāpanāk, lai novadu attīstība būtu vienāda un lai nauda uzņēmējdarbībai arī būtu izlīdzināta vienmērīgi visā Latvijā.
2011-09-08
Laika ziņas
Aptaujas