Jaunumi
Prese raksta par Līgatni (25.-29. septembris)

Unikāls dabas stūrītis 90 hektāros Gaujas senlejas

Autors: Līga RUŠENIECE

Datums: 25.09.2018

Izdevums: Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai

Rubrika: Apritē

Šogad vecākais, lielākais un populārākais nacionālais parks Latvijā – Gaujas nacionālais parks – svin pastāvēšanas 45 gadus. Ceturtdien, 27. septembrī, Siguldā notiks konference Gaujas nacionālais parks – Daba, Cilvēks, Atspulgi, kurā pulcēsies gan dabas saglabāšanas nozares, gan uzņēmēji un pašvaldību pārstāvji. Neatkarīgā uz sarunu aicināja Gunāru Skribu – Gaujas nacionālā parka pirmo direktoru, kurš to vadīja pirmos desmit gadus un turpināja tur strādāt līdz pat savai aiziešanai pensijā.

– Vai zināt, kāpēc jūs izvēlējās par Gaujas nacionālā parka pirmo direktoru? Jūs taču strādājāt Jaunjelgavas mežsaimniecībā, tālu prom no Gaujas...

– Mani norīkoja, varētu pat teikt – atkomandēja ar ministra pavēli jeb no Jaunjelgavas MRS pārcēla darbā uz Siguldu. Tolaik taču bija pavisam citi laiki. Mans uzdevums tolaik bija izveidot Gaujas nacionālo parku.

– Zinājāt, ko tieši gribat izveidot?

– Nezināju, bet tolaik neviens nezināja, tā bija tumša bilde ne tikai man.

Uzreiz precizēšu, ka Gaujas nacionālajam parkam ir divi dzimšanas datumi – 1973. gada

14. septembrī Latvijas PSR Ministru padome pieņēma lēmumu par GNP izveidošanu, bet pēc pusgada – 1974. gada 25. aprīlī – mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrs Leons Vītols izdeva pavēli par nacionālā parka dibināšanu, mani iecēla par direktoru, sākās reāls darbs. Lai gan teorētiski darbs jau bija aizsācies agrāk – toreizējai Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas pakļautībā esošajai Mežsaimniecības problēmu institūta dabas aizsardzības laboratorijai bija uzdots izstrādāt parka ģenerālshēmu, par tā autoriem uzskatāms laboratorijas vadītājs mežzinātnieks Pauls Sarma un ģeogrāfe un ainavas speciāliste Aija Melluma. Ģenerālshēmā viss bija, ja tā var teikt, vispārējos vilcienos – noteikta nacionālā parka teritorija, funkcionālās zonas, to atrašanās vietas, bija arī uzrakstīti iekšējās kārtības noteikumi. Īsi sakot – vispārēji norādījumi, bet mūsu ziņā palika tas, kā tieši to īstenot, protams, izejot no nacionālā parka galvenā uzdevuma – aizsargāt dabu, neizslēdzot cilvēka klātbūtni parkā. Sākām iekārtot vietas, kur cilvēki var braukt un atpūsties, lai neietu parkā tajās vietās, kur mēs negribam. Nav noliedzams, ka lielu piepūli prasīja to vietu izveide, kuras bija domātas cilvēku atpūtai. Piemēram, arī pirms parka izveides cilvēki apmeklēja šo teritoriju, arī ūdenstūristi brauca pa Gauju, darīja visu, ko vēlas, un tur, kur uznāca vakars, slēja teltis un kurināja ugunskurus, bet mēs izvēlējāmies 17 vietas, apmēram ik pēc četriem pieciem kilometriem, kur ierīkojām apmetnes ūdenstūristiem, vairs neļāvām Gaujas krastus izmantot visā to garumā, un galvenais – neļāvām darīt pāri dabai.

– Kāds ir jūsu skaidrojums tam, ka jaunizveidotā parka nosaukumā tolaik izdevās iekļaut vārdu «nacionālais», kas pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados daudziem bija kas neiedomājams?

– Par Gaujas nacionālā parka izveidi lielā mērā jāpateicas toreizējam Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja 1. vietniekam Pēterim Strautmanim, kam ideja par šāda parka nepieciešamību esot radusies pēc privātas vizītes Igaunijā.

Interesantais ir tas, ka daudzi tolaik jau esošie dabas rezervāti Padomju Savienībā būtībā bija nacionālie parki, arī 1971. gadā igauņu izveidotais Lahemā parks, kas faktiski bija pirmais nacionālais parks Padomju Savienībā, taču tā oficiālais nosaukums bija «tautas parks». Mums, par laimi, gadījās tā, ka kāds bija atradis kādu Vladimira Ļeņina dekrētu vai runu, es īsti nezinu, kurā Ļeņins bija norādījis, ka padomju zemē ir jāveido «nacionālie parki», un, atsaucoties uz Ļeņinu, arī izdevās saņemt Maskavas atļauju nacionāla parka dibināšanai. Tā valstī, kurā vārdu «nacionāls» nemaz nedrīkstēja izrunāt, jo tas oda pēc separātisma, tapa Gaujas nacionālais parks. Pēc tam igauņiem izdevās savu parku pārkristīt, bet lietuvieši Ignalinas parku jau veidoja pēc mums.

– Atskatoties uz to laiku – vai tas bija pēdējais brīdis šajā teritorijā veidot dabas parku?

– Domāju, ka sabiedrība pat neapzinās, cik liela nozīme ir Gaujas nacionālajam parkam, citādi daudz kas nebūtu tā, kā ir tagad. Kad tika veidots Gaujas nacionālais parks, Padomju Savienībā bija aktuāla problēma – pārtika. Tāpēc tieši tolaik cilvēkiem dārza ierīkošanai un izmantošanai piešķīra tādas zemes, ko nevarēja izmantot kolhozi un sovhozi. Esmu pārliecināts, ka visi Gaujas līči būtu līdzīgi tiem, kādi šobrīd ir ap Juglas upi – mājas, elektrība, asfalts...

– Un cilvēki daudzviet netiktu klāt pie Gaujas.

– Ļoti daudzās vietās netiktu. Tolaik vietējā vara mums nāca virsū kā melna nakts, sak, kolhozs nevar izmantot palienes pļavas gar Gauju, lai atdodam tās dārzkopības biedrībām, bet tas nozīmē ne tikai dobes, bet arī būdiņas... Nacionālais parks pasargāja Gauju no Valmieras līdz Murjāņiem, būtībā visu Gaujas senleju. Manuprāt, varam būt lepni par to, ka no cilvēka darbības izglābta Nurmižu grava, Inciema senkrasts, Roču mežs un Sudas purvs, un šīs teritorijas joprojām ir valsts īpašums. Daudzi nezina, bet vēl pirms Gaujas nacionālā parka izveides bija iecerēts virs Ērgļu klints veidot tā saukto Vissavienības tūristu bāzi, bet Vaidavas ezerā – PSRS airēšanas izlases bāzi.

– Daudzi apgalvo, ka jūsu vadībā pirmajos desmit gados tika paveikts tik daudz, cik nākamajos 20 nevarēja izdarīt. Kā jums tas izdevās?

– Kad es atbraucu strādāt uz šejieni, man bija tikai pavēle veidot parku, un Siguldas mežniecībā man ierādīja mazu telpiņu, kurā bija dīvāniņš, ļodzīgs galds un krēsls. Skaidrs, ka nekā nebija. Pats galvenais bija izveidot kolektīvu. Tolaik jau bezdarbs nebija, tāpēc kadrus dabūt nebija viegli. Ja runā par materiālo pusi, tad jāatzīst, ka parkam bija milzīgs sabiedrības atbalsts. Man kā nacionālā parka direktoram jebkurā vietā, kur gāju lūgt atbalstu, piemēram, ķieģeļus, durvis bija atvērtas. Tolaik jau bija plānveida saimniekošana – tas nekas, ka vajadzēja ķieģeļus un pat bija nauda, tos nevarēja dabūt, ja plānā tie nebija paredzēti. Tie bija tādi laiki – daudz ko varēja izdarīt tikai ar blatiem un pierunāšanu.

– Un jūsu mīlestība pret staltbriežiem bija sākums tam, kas mūsdienās izaudzis līdz Līgatnes dabas takām.

– Daļēji, jo Līgatnes dabas takas vispār sākās ar dzīvniekiem. Tolaik mums bija uzdots atņemt tos meža dzīvniekus, kuri nokļuvuši pie cilvēkiem. Tolaik kaimiņš par kaimiņu mēdza sūdzēties, piemēram, ka mežacūkas aug aizgaldā piemājas saimniecībā. Vai tad pieradinātu zvēru var laist mežā? Protams, nevar, tāpēc izveidojām norobežotu teritoriju, kurā mežacūkām vēlāk pievienojās staltbrieži, stirnas... Kāpēc tieši tur? Tāpēc, ka tās zemes nebija ne kolhozu, ne sovhozu, ne pilsētas īpašums, bet gan valsts fondu zemes, mums bija viegli tur ierīkot šādas takas.

– Kā sākāt vest staltbriežus no Ugāles?

– Ja Gaujas nacionālajam parkam būtu cits direktors, staltbrieži nebūtu ne te, ne Vidzemē, ne Latgalē. Aspirantūrā mana darba tēma bija staltbriežu nozīme mežsaimniecībā. Strādājot Jaunjelgavas MRS, organizēju staltbriežu ievešanu no Belovežas parka, laidām tos mūsu mežos. Kad mani pārcēla uz Siguldu, nolēmu, ka staltbrieži jāatved arī uz Vidzemi, kur to nebija vispār, izņemot nelielu teritoriju Smiltenē. Gribēju ieaudzēt staltbriežus Gaujas nacionālajā parkā, un, par laimi, Kurzemē tie jau bija savairojušies, nevajadzēja vest no citām zemēm.

Ja atgriežamies pie Līgatnes takām, tad jāatzīst – cilvēki paši pateica priekšā, ka šāda vieta būtu interesanta, jo sāka iet skatīties tur novietotos dzīvniekus. Mūsu uzdevums bija šo interesi virzīt un attīstīt. No parka vadības viedokļa tā bija laba iespēja cilvēkus novirzīt tā, lai viņu interese nedara skādi dabai.

– Kā, jūsuprāt, parks pārdzīvoja valstiskās neatkarības atgūšanu, līdz ar to privātīpašuma diktātu? Daudzi uzskata, ka, pateicoties jums, izdevās nesaārdīt parku.

– Ja tagad veidotu nacionālu dabas parku, būtu daudz grūtāk. Toreiz bija milzīga priekšrocība – viss piederēja valstij, nebija privātīpašuma un līdz ar to – privātas intereses. Kad atjaunojām valstiskumu, līdz ar to privātīpašumu, patiesībā apstājās parka attīstība. Pēc idejas un starptautiskajiem kanoniem, kas tika pieņemti 1972. gadā Deli, nacionālu parku zemei jābūt valsts īpašumā un tajā teritorijā nedrīkst notikt saimnieciskā darbība. Līdz ar to valsts var noteikt visu, nav jārēķinās ar privātīpašnieku iegribām.

Kad tika atgūta valstiskā neatkarība, atjaunots privātīpašums, mēs ļoti daudz laika veltījām, lai, no nacionālā parka viedokļa raugoties, valsts īpašumā paturētu patiešām nozīmīgas zemes. Pašreiz noteiktajos četros rezervātos – Nurmižu, Roču, Sudas un Krimuldas rezervātā, kopumā apmēram 5000 hektāros, bija arī privātīpašums, un mēs daļēji piespiedu kārtā nedevām atpakaļ zemi rezervātos, to kompensējām ar zemi citviet. Un šobrīd šīs teritorijas ir viena no nacionālā parka pērlēm – turpat 50 gadus šajos rezervātos nekas netiek darīts, tur daba attīstās tā, kā pati vēlas.

– Kā izdevās to panākt?

– Daļēji palīdzēja likumdošana, bet visvairāk – pārliecināšana un iekārdināšana ar to, ka citviet mežos, kuros nav ierobežota meža ciršana un cita veida saimniekošana, varēs brīvi saimniekot.

Mēs panācām arī to, ka joslas desmit metrus gar Gaujas krastu paliek valsts īpašumā. Izdevās iemainīt zemes, kurās atradās arī intensīvās atpūtas zonās.

– Kas, jūsuprāt, šobrīd ir aktuāli darāmais Gaujas nacionālajā parkā?

– Šobrīd ir smagi laiki, bet ne jau tikai Gaujas nacionālajā parkā. To var teikt par visu sabiedrību – ir milzīga alkatība, katrs rauj uz savu pusi. Arī tautai nacionālais dabas parks nav tik nozīmīgs, tauta vairāk noņemas ar savām personīgām lietām. Kad dibināja parku, nevienam nekas nepiederēja, nedrīkstēja piederēt, un šim parkam visi jutās kā līdzīpašnieki. Man pat ir vesela grāmata, kurā uzskaitīti kolhozu, sovhozu un privātpersonu ziedojumi parka attīstībai. Tagad katram ir savi kreņķi.

Esmu pārliecināts, ka ir jāizveido Gaujas nacionālā parka pārvaldes struktūra, lai arī neliela, tomēr tāda, kuras galvenais uzdevums ir šis parks. Tagad GNP ir zem Dabas aizsardzības pārvaldes, atbildība ir tik izkaisīta. Kad dibinājām parku, vairāk nekā pusi tā teritorijas aizņēma meži, un mēs apņēmāmies mežu saglabāt dabisku, neko tur nedarīt. Kad izveidoja parku, tā kopējie krājumi bija astoņi miljoni kubikmetru koksnes, un desmit gadu laikā klāt pieaudzējām līdz desmit miljoniem kubikmetru koksnes. Kad nāca privatizācija, mežus cirta ne tikai tie, kas atguva īpašumus, bet arī pats parks, un tagad, pēc turpat 50 gadiem, tajā ir daudz mazāk par astoņiem miljoniem kubikmetru koksnes.

– Jums ir ticība, ka Gaujas nacionālais parks vēl būs pēc 100 gadiem?

– Šobrīd parkam ir smagi laiki, ja Latvijas valsts nostiprināsies, kļūs bagātāka un varēs vairāk ziedot naudu dabai, gribu cerēt, ka parks attīstīsies un tās dabas teritorijas gar Gaujas krastu, kas līdz šim ir saglabātas, piedzīvos labākus laikus. Dabas stūrītis no Valmieras līdz Murjāņiem ir unikāla teritorija ar ļoti skaistām ainavām.

Kā mežkopim man sirds sāp par to, kas notiek Latvijas mežos. 2000. gadā meža apsaimniekošanā notika apvērsums – no meža audzēšanas tika atstādināti īstenie mežsaimnieki ar attiecīgu izglītību, un mežus pārņēma mežrūpnieki. Tik alkatīga mežu ciršana, kāda notiek pēdējo 20 gadu laikā, nekad Latvijas vēsturē nav notikusi. Lai ilgtspējīgi meži varētu pastāvēt, var cirst tik, cik tie pieaug gada laikā – tas taču visiem saprotams. Šobrīd mežrūpnieki uzskata, ka ar mežu ir tāpat kā ar sēnēm – cik vienā gadā nogriež, tik nākamajā gadā būs vietā. Latvijā gada laikā dabiski pieaug apmēram 4,5 miljoni kubikmetru koksnes, tik daudz tika cirsts gan pirmās brīvvalsts laikā, gan padomju laikos, bet tagad cērt trīs reizes vairāk, nekā mežs pieaug, un tā notiek jau turpat 20 gadus. Tas nozīmē – mūsu valsts mežos vairs nav pieaugušu koku. Jau pienācis tas laiks, ka simtgadīgu un vecāku mežu iespējams redzēt tikai nacionālajos parkos un dabas rezervātos. Tagad ir pat teorija, ka skujkokus vajag cirst jau 60 gadu vecumā, nav ko tālāk audzēt, lai gan tajā nav nekādas loģikas. Manuprāt, tā ir tikai cenšanās pēc iespējas vairāk izplēst naudu no mežiem, nedomājot par nākamajām paaudzēm. Mežs jau būs, teritoriāli tas nesamazinās, bet mežs būs pavisam jauns. Otra nelaime – lai izaugtu skaists priežu mežs, slaidi koki, tas jāsāk audzēt ar apmēram 7000 kociņiem uz hektāra. Tagad ir izgudrojuši, ka pietiek ar pusotru, diviem tūkstošiem stādu uz hektāra. Tie, kas augs izcirstajās platībās, nekad neizveidos tik slaidas un bezzarainas audzes, kādas līdz šim bijušas Latvijā. Naudu grib plēst no mežiem, bet neviens negrib dot mežam atpakaļ. Nedomājam par nākotni, dzīvojam tikai šai dienai. Un visu arī noēdam. Tāda laikam ir cilvēka daba. Tomēr pēc Pirmā pasaules kara, manā bērnībā, Latvija bija milzīgā nabadzībā, bet pat tolaik neatļāvās mežu cirst vairāk, nekā tas atauga, mežu izmantoja tā, lai būtu ne tikai pašiem, bet arī bērniem. Es savā mūžā esmu iestādījis, domāju, kādu miljonu jaunu kociņu.

– Kuras ir jūsu mīļākās vietas GNP?

– Visi četri rezervāti – tajos viss atstāts Dieva ziņā, tajos es ieeju kā svētnīcā. Protams, man personiski svarīga ir Līgatnes zona – dabas takas tika radītas no nekā, šobrīd ieguvušas lielu ievērību sabiedrībā. Mīļa man ir Sigulda – arī Gaujas nacionālā parka galvaspilsēta. 

Viens gan ir skaidrs – nacionālo parku rašanās cilvēkos veicināja apziņu, ka nacionālisms nav nekas kaitīgs, tika reabilitēts vārds «nacionāls».

http://news.lv/Neatkariga_Rita_Avize_Latvijai/2018/09/25/unikals-dabas-sturitis-90-hektaros-gaujas-senlejas

 

Jaundzimušie no 25. augusta līdz 18. septembrim

Datums: 26.09.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Ģimene

-Amatas novada Dzimtsarakstu nodaļā reģistrēti divi jaundzimušie. Meitene Ance un zēns Regnārs Jānis.

-Cēsu novada Dzimtsarakstu nodaļā reģistrēti 15 jaundzimušie. Sešas meitenes - Marika, Nikola, Melisa, Agate, Paula Alise, Alise - un deviņi zēni: Patriks, Viliams, Rūdolfs, Gustavs, Marks, Armands, Adrians Deivins, Ostins, Jānis.

-Jaunpiebalgas novada Dzimtsarakstu nodaļā nav reģistrēts neviens jaundzimušais.

-Līgatnes novada Dzimtsarakstu nodaļā reģistrēts viens jaundzimušais - Milda Lidija.

-Pārgaujas novada Dzimtsarakstu nodaļā reģistrēti divi jaundzimušie. Meitene Līva un zēns Roberts.

-Vecpiebalgas novada Dzimtsarakstu nodaļā reģistrēts viens jaundzimušais - Daniela.

-Priekuļu novada Dzimtsarakstu nodaļā reģistrēti trīs jaundzimušie. Meitenes Kate, Emma un zēns Alekss.

http://news.lv/Druva/2018/09/26/jaundzimusie-no-25-augusta-lidz-18-septembrim

 

Sākums aizraujošs

Autors: Jānis Gabrāns

Datums: 26.09.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Sports

Latvijas florbola čempionāta pirmās kārtas vēsta, ka šis būs aizraujošs un neprognozējams čempionāts, kā jau iepriekš atzinuši komandu treneri. Komandas sezonas sākumā ir ļoti līdzvērtīgas, spēļu iznākumus prognozēt grūti, un jau var runāt par daudziem pārsteigumiem.

Vai kāds varēja paredzēt, ka līderu godā būs Talsu komanda, kas parasti dzīvojusi pa tabulas lejas galu. Tagad talseniekiem četrās spēlēs trīs uzvaras, tostarp pret čempioniem “Betsafe Oxgod Ulbroka”, kas paspējuši piedzīvot divus zaudējumus. 

Pagaidām tikai divām komandām nav zaudējumu – "Pārgaujai" un "Lekringam". Te var piebilst, ka cēsnieki zaudējuši punktu, pirmo sezonas spēli uzvarot vien papildlaikā, kamēr "Pārgauja" divās spēlēs svinējusi pārliecinošas uzvaras, pēdējā kārtā pārsteidzoši viegli pārspējot pērnās sezonas finālistus FBK “Valmiera" ar 15:8. Līdz spēles vidum Stalbes komanda bija iedzinējos, tad rezultāts bija 3:5, spēles otrā daļa, īpaši pēdējā trešdaļa, aizritēja viņu zīmē. Līdz otrā perioda beigām rezultāts kļuva 6:6, bet pēdējās trešdaļas pirmo astoņu minūšu laikā “Pārgauja” panāca 12:6 un spēles liktenis bija izšķirts. Valmierieši gan nomainīja vārtsargu, cenšoties ko lauzt spēles ritējumā, bet tas nedeva rezultātu. Spēles pēdējā sekundē Stalbes komanda guva 15. vārtus, izcīnot pārliecinošu uzvaru 15:8.

Teicamu sniegumu demonstrēja Gvido Lauga, gūstot sešus vārtus. Trīs vārti un trīs rezultatīvas piespēles Olafam Zvīnim, divus vārtus guva Miķelis Roops, pa vienam – Mārtiņš Rajeckis, Oskars Balodis, Edgars Puriņš, Artūrs Jurševskis.

Cēsu "Lekrings" savā laukumā pārliecinoši pieveica komandas "Bauska" florbolistus 8:2. Šajā spēlē viss atrisinājās jau pirmajā trešdaļā, kas beidzās 6:0 cēsnieku labā. Otrajā periodā viņiem vēl viens vārtu guvums, bet pēdējā trešdaļā pretinieks beidzot nodzēsa nulli no tablo, gūstot divus vārtus, kas nespēja mainīt iznākumu. Vieni vārti arī mājiniekiem, un finālā 8:2.

Pirmais ieraksts virslīgā gūto punktu ailītē Cēsu komandas spēlētājam Artūram Ozolam, uzreiz ierakstot trīs vārtu guvumu. Trīs vārti arī Emīla Dzalba kontā, pa reizei pretinieku vārtsargu pārspēja Aleksandrs Abramovs un Jānis Rajeckis.

Šīs nedēļas nogalē abām komandām spēles izbraukumā, “Pārgauja” tiksies ar Ķekavas komandu, bet “Lekrings” ar čempioniem - “Betsafe Oxgod Ulbroka”.

Vēl daži rezultāti. Sieviešu virslīgā Cēsu “Lekrings” tikās ar čempionēm “Rubene”, piedzīvojot zaudējumu 6:10. Trīs vārtus guva Klinta Mārtiņjēkaba, pa vienam – Džeina Eglīte, Madara Akmentiņa un Katrīna Kārkliņa.

Interesanta spēle vīriešu 1.līgas turnīrā bija starp “Lekrings-1” un “Impar Limbaži”. Pēc pirmās trešdaļas 5:0 limbažnieku labā, pēc otrās rezultāts 5:5. Limbažu komanda no jauna izvirzījās vadībā, bet cēsnieki atkal izlīdzināja rezultātu. Tomēr pēdējā minūtē precīzi bija limbažnieki, un cēsniekiem vairs spēli glābt neizdevās, piedzīvots zaudējums 6:7. Trīs vārtus guva Jorens Malkavs, pa vienam Rūdis Jermacāns, Reinis Juršēvics un Fricis Čunka.

Sezonu sāka arī komanda “Līgatne”, kas spēlē 2.līgā. Pirmajā spēlē izbraukumā tikās ar komandu “Valka”, piedzīvojot zaudējumu 7:12. Četrus vārtus līgatniešu labā guva Kristers Ģērmanis, divus Rūdolfs Vītols, vienus Ralfs Šults.

http://news.lv/Druva/2018/09/26/sakums-aizraujoss

 

Rudens dāvana – ozolzīles

Autors: Ilze Gražule

Datums: 26.09.2018

Izdevums: Diena

Rubrika: Dabas Diena 

Kārums daudzu dzīvnieku ēdienkartē, piedeva kafijai un pat maizei

Ozols ir Latvijas dižākais koks. Jau mūsu senči zināja, ka tā rieksti jeb ozolzīles ir ne tikai gudrības un labklājības simbols un sēkla jaunai ozolu audzei, bet arī vitamīnu avots dzīvniekiem un vērtīgs izejmateriāls gardas kafijas pagatavošanai. Šoruden ir ražens zīļu gads, tāpēc īstais brīdis doties pie dabas un lasīt ozolzīles.

Parastais ozols jeb latīniski Quercus robur ir tikai viena no aptuveni 530 ozolu sugām, kuras savvaļā izplatītas ziemeļu puslodes mērenajā un subtropu joslā. Pie mums tiek audzētas arī apmēram 20 citzemju ozolu sugas un vēl daži desmiti šķirņu.

Sējam ozolus

Ja piemājas teritorijā vieta atļauj, iesējiet ozolus! Rudens ir piemērots laiks gan zīļu lasīšanai, gan to sēšanai. Ozoliem patīk smilšaina augsne, bet ne pārāk mitra vieta, jo, ja saknes pastāvīgi atradīsies mitrumā, dēsts var sākt nīkuļot un aiziet bojā.

«Ozolzīles var izsēt arī tagad, taču, ja vēlamies to darīt pavasarī, jāparūpējas, lai tās neizkalstu un pavasarī dīgtu. Jāatceras, ka zīles ir gardums grauzējiem. Ja nevēlamies, lai tās izposta, varam iesēt sīpolpuķēm domātā podā ar mitru kūdru un ierakt zemē. Kad pavasarī zīles sadīgs, pārstādīt uzreiz pastāvīgā vietā, kur plānots ozols, jo tam ir izteikta mietsakne, vai no sākuma iesēt dārzā kādā dobē. Tādā gadījumā ik pēc diviem gadiem kociņu izrokam un nogriežam tā mietsaknei galu, lai ozolam veidotos plašāka sakņu sistēma. Protams, sargājam no zaķiem, jo arī tie ir iecienījuši jaunos kociņus,» stāsta Nacionālā botāniskā dārza direktors Andrejs Svilāns.

Barojam dzīvniekus

Dzīvnieku pasaulē zīlēm ir liela vērtība, jo tās ir koncentrēts barības vielu avots, bagāts ar taukiem, olbaltumvielām un ogļhidrātiem. Ozolzīles ir bagātas arī ar tanīniem un miecvielām, kas uzlabo gremošanas trakta darbību un veicina vielmaiņu. Arī rūgtenā zīļu garša dzīvniekiem šķiet ļoti garda. «Līgatnes dabas takās par zīlēm priecājas visi briežu dzimtas dzīvnieki – stirnas, staltbrieži un aļņi, liels kārums tās ir mežacūkām, vāverēm, zaķiem un pat lāčiem. No mežacūku un briežu galda mielojas arī dažādi savvaļas putni, no kuriem košākie un labāk pamanāmie ir sīļi. Ar ozolzīlēm ir līdzīgi kā ar āboliem – ir ražas un tukšie gadi. Šogad ir īsts zīļu gads, tādēļ apmeklētāji čakli lasa zīles, kuras paredzētas dzīvnieku vēderpriekiem,» skaidro Līgatnes dabas taku vadītāja Inta Lange.

Kopš 2015. gada, kad Latvijā konstatēja Āfrikas cūku mēri, Līgatnes dabas takas neorganizē plašus zīļu lasīšanas pasākumus. Jābūt piesardzīgiem, lai dabas taku teritorijā nenonāktu ozolzīles no slimības skartajiem apgabaliem, kur, iespējams, pāri gājušas potenciāli inficētas savvaļas mežacūkas. Līgatnes dabas taku mežacūkām īpaši tiek atliktas zīles ar zināmu izcelsmi – ja zināms, ka tās lasītas pilsētas parkā, pagalmā, iežogotā teritorijā vai jebkur, kur pilnīgi droši tuvumā nav bijušas savvaļas mežacūkas. Citiem dzīvniekiem gan der ozolzīles arī no ne tik ierobežotām teritorijām. Vislabāk dzīvnieku barošanai der ar rokām lasītas ozolzīles – tīras, bez lapu un smilšu piemaisījumiem, sausas. Tādas zīles iespējams arī labāk uzglabāt, lai kārumi dzīvniekiem tiek ilgākam laika posmam.

«Ļoti priecājamies, ka apmeklētāji atnes kādu zīļu maisiņu vai bērnudārzi un skolas piesakās lasīt un dzīvniekiem nogādāt vērtīgos kārumus. Apmeklētājus aicinām pašiem nemēģināt pabarot dzīvniekus, kāpjot pāri aizsargbarjerām un mēģinot zīles iemest voljeros. Tas tāpēc, ka dzīvnieki ir pieraduši barību saņemt noteiktās barošanas vietās, noteiktos laikos un piemērotā daudzumā, kā arī nav vēlams dzīvniekus pakļaut ievazātu infekciju riskam. Zīles dzīvniekiem var atstāt pie Līgatnes dabas taku Informācijas centra vai iepriekš pieteikties, zvanot pa tālruni 28328800 vai 64153313,» iesaka Inta Lange.

Vārām kafiju un cepam maizi

Daudziem ozolzīles asociējas ar Margaritas Stārastes grāmatu Zīļuks un zīļu cilvēciņu meistarošanu, taču no ozolzīlēm var izvārīt arī gardu kafiju. Nepieciešamas tikai no čaumalām attīrītas veselas un nebojātas zīles. Tās sagrauzdēt un pēc tam samalt. Apliet ar verdošu ūdeni un pievienot nelielu šķipsniņu sāls. Kad biezumi nostājas, pievienot kādu kafijas saldinātāju (piemēram, medu vai cukuru) un pasniegt ar pienu vai saldo krējumu.

Jau vairākus gadus Ņinas Laurenovičas vadītajā piemājas saimniecībā Laurīši Jercēnu pagastā Strenču novadā top pēc senču receptēm gatavots Dižozola zīļu dzēriens, kura sastāvā ir ozolzīles, mieži, cigoriņi un burkāni. Šī produkta nosaukums radies par godu Kaņepju dižozolam, kas atrodas netālu no Jercēnmuižas un ir otrs resnākais ozols gan Latvijā, gan Baltijā. «Dzēriena gatavošanas process ir ilgs un darbietilpīgs, taču ir tā vērts, jo veselīgs. Tas stiprina kaulus un palīdz pret kuņģa sāpēm un normalizē gremošanu. Tas nesatur kofeīnu, tāpēc to var dzert, neuztraucoties par asinsspiediena svārstībām,» saka mājražotāja Ņina Laurenoviča.

Savukārt Līvānu novada Turku pagasta z/s Vidussala saimniece Kristīne Šišlova gatavo dažādus gardumus no ozolzīlēm. Viss sācies ar ozolzīļu ievārījumu, kura pamatsastāvā ir kaltētas zīles, ūdens, cukurs un citronskābe. «Cilvēkiem, kuriem ir alerģija no riekstiem, arī var ēst, jo zīlēs šo alergēnu nav. Vienīgais zīlēs ir rūgtums, ko dod tanīni, taču no tiem var atbrīvoties, divas trīs diennaktis mērcējot zīles ūdenī, kuru ik pa laikam nomaina. Ievārījums garšo gan ar saldējumu, gan žāvētu lauku speķi,» teic uzņēmēja Kristīne Šišlova.

Kad pagatavoti ozolzīļu milti, fantāzijai nav bijis robežu. Ir cepta sātīga maize un karašas, no rupja maluma miltiem, kas līdzinās miežu putraimiem, vārīta biezputra, turpretim no smalka maluma miltiem taisīti makaroni. Izmēģināta arī želeja. «Ozolzīļu miltos nav lipekļa, kā arī pašām zīlēm nav izteiktas garšas, tāpēc droši var likt klāt gan citus miltus un graudus, gan dažādas piedevas,» atklāj Kristīne Šišlova. Viņas gatavotos gardumus var nobaudīt amatnieku tirdziņos.

http://news.lv/Diena/2018/09/26/rudens-davana-ozolziles

 

Līgatnē top Baltijā garšīgākais vīns

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 27.09.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Līgatnes vīna darītava Baltijas valstu vīnogu, augļu un ogu vīnu konkursa "Baltic Cup 2018" kopvērtējumā ieguva 1.vietu un kausu. 

Konkurss, ko rīko Latvijas Vīnkopju un vīndaru biedrība, šogad saņēma 49 vīna darītavu pieteikumus - 16 no Lietuvas, 11 no Igaunijas un 22 no Latvijas. No 147 vērtēšanai iesniegtajiem vīniem 40 bija no Lietuvas, 20 no Igaunijas un 87 no Latvijas. Vīndaru veikumu vērtēja starptautiska komisija. To vadīja viens no Latvijas pazīstamākajiem vīnziņiem Jānis Kaļķis.

“Konkurence bija liela,” atzīst Līgatnes vīna darītavas saimnieks Ainars Vanags. Viņa darītais lāceņu vīns starp saldajiem un pussaldajiem deserta vīniem ieguva 2. vietu, deserta vīnu grupā ābolu ledus vīnam 1. vieta , bet starp sausajiem vīniem vilkābeļu vīnam arī 1. vieta. Kopvērtējumā starp visiem vīniem - 2. vieta ābolu ledus vīnam, 1.vieta un Baltijas kauss vilkābeļu vīnam. Katra vīna darītava konkursā drīkstēja iesniegt piecus paraugus.

Pērn pirmajā Baltijas kausa konkursā līgatnieša vīni kopvērtējumā ieguva otro vietu.

Vērtējot kolēģu piedāvājumu, Ainars atzīst, ka šodien patērētājus grūti pārsteigt. “Pateicoties konkursiem, Latvijā vīna kvalitāte strauji paaugstinās. Konkurence veicina kvalitāti, un katrs cenšas radīt labāko. Labākais – tā ir reklāma kvalitātei. Nevar salīdzināt, kādi mūsu vīni bija pirms gadiem septiņiem,” saka A.Vanags un pastāsta, ka Latvijā ir ap desmit lielāki vīna ražotāji, bet reģistrējuši savu darbību ir ap 70.

“Satiekoties ar kaimiņiem, bija patīkami dzirdēt, ka Latvijā vīndari tiek atbalstīti, ir skaidri noteikumi, kas jāievēro, ja gribi strādāt. Tāpēc arī Latvijā aizvien vairāk mājražotāju oficiāli reģistrējas, izņem licences. Arī Igaunijā un Lietuvā ir vīna darīšanas tradīcijas, tikai to darīt legāli ir maz iespēju, jo sistēma nav sakārtota, nevar salīdzināt, kā tas ir pie mums,” vērtē A. Vanags.

Līgatnes vīna darītavā gadā saražo ap desmit tūkstošus litru vīna. “Tas ir tik, cik ģimene spējam paveikt. Sezonas laikā piesaistām palīgus ogu lasīšanā. Šovasar ogu raža bija necerēta – upeņu, jāņogu krūmi liecās līdz zemei. Avenes sākām lasīt jau pēc Jāņiem, un vēl ir ogas, arī salna skādi nenodarīja, tikai ķirbjiem lapas nedaudz aprāva. Ābolu raža milzīga, un tie tiek vākti, spiesta sula. Vīnogu raža arī bija ļoti laba. Esam atkarīgi no laikapstākļiem, tāpēc var tikai priecāties par tādu dabas dāvanu,” pārdomās dalās līgatnietis.

A.Vanags atzīst, ka darīt vīnu nebūt nav tik vienkārši, kā varbūt šķiet. “Vispirms jau jāpatīk tam, ko dari, jābūt interesei, arī azartam. Jāvelta laiks, lai izmēģinātu garšas nianses. Degustācijās interesenti novērtē, kaut ko iesaka. Tās ir noderīgas sarunas, var uzzināt, ko dažādi cilvēki vēlas baudīt. Konkursi dod atbildi, vai ejam pareizo ceļu, jo ar gadiem mainās pieprasījums, kādas garšu nianses kļūst populārākas,” pastāsta vīndaris.

Līgatnes vīna darītavā top vairāk nekā 20 ogu vīni. Ja kādām ogām laba raža, gatavo jauktos ogu vīnus. Pavisam ražo ap 50 dzērienu, arī sidru un stipros dzērienus - burkānu, biešu un aveņu, ābolu degvīnu. Vēl arī liķierus, uzlējumus. Izveidojusies sadarbība ar bioloģisko ogu audzētājiem, un piedāvājumā ir arī biovīni. “Jāprot izcelt katras ogas īpašības. Mums ir stingra garšas kontrole. Vispirms paši testējam, tad piedāvājam degustācijās, tad konkursos, kur citi novērtē, kas sanācis. Kas nesanāk, tas nesanāk. Ābolu sidrs ir sarežģīts, tas ilgi nepadevās, bet nu jau būs uzķerts. Pēdējā laikā izmēģinu degvīnus, ilgs laiks paiet, līdz var tikt līdz vēlamajai garšai,” profesionālās nianses atklāj vīndaris.

Pavasarī Līgatnes vīna darītava tika atzīta par labāko Latvijas Vīnkopju un vīndaru biedrības rīkotajā “Latvijas vīnu (vīnogu vīnu) un augļu, ogu vīnu konkurss - 2018 un kvalitātes novērtējums”. “Tika vērtēti ap 150 dažādi Latvijas vīni. Katrs ražotājs varēja iesniegt tik paraugu, cik vēlas, un visus vīnus vērtēja kopā. Sarēķinot punktus, noteica labāko darītavu. Piedāvāju deviņus vīnus un ieguvu visvairāk punktu,” pastāsta A.Vanags.

Uz izstādēm un tirdziņiem līgatnieši daudz nebrauc, jo tas prasa laiku, šogad pabūts tikai izstādē Igaunijā. Līgatnes vīna darītava ir ģimenes uzņēmums, kur ikdienā strādā seši no Vanagu ģimenes.

Ainars atzīst, ka Latvijā vīna darītava nevar pastāvēt, ja līdztekus nenodarbojas arī ar tūrismu. “Šovasar tūristu bija daudz. Rīkojam degustācijas, tepat ir Karošu darbnīca. Daudzi apmeklētāji iegriežas regulāri. No janvāra vidus līdz maijam, kad tūrisma sezona beigusies, būs atpūta. Tad varēs eksperimentēt ar garšām,” saka vīndaris.

Visu laiku tiek domāts par vīna pudeļu dizainu. Uz etiķetēm ir Līgatnes ala. “Un vīniem ir Līgatnes garša, kuru novērtējuši vīnziņi,” uzsver vīndaris A.Vanags.

http://news.lv/Druva/2018/09/27/ligatne-top-baltija-garsigakais-vins

 

Ražas svētki atver rudenim durvis

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 27.09.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Nedēļas nogalē atvadījāmies no vasaras un godam sagaidījām rudeni. Straupē un Līgatnē tas tika darīts Ražas svētkos.

Tie, kuri devās uz Straupes Hanzas mājražotāju tirdziņu Plācī, nokļuva svētkos, kur katrs varēja atrast ko interesentu, ne tikai nopērkamu, arī iespēju piedalīties vai vērot dažādas norises.

“Tirdziņā Ražas svētki notika pirmoreiz. Rudens raža ir novākta, un satikšanās tirdziņā īpaša. Katrs mājražotājs, amatnieks bija piedomājis, kā ieinteresēt pircējus. Bija iespēja gardumus pagaršot, dažs arī atklāja savas receptes,” pastāsta viena no tirdziņa organizatorēm Kristīne Rubika un uzsver, ka pats būtiskākais bijis, ka cilvēki bija priecīgi.

Ražas svētkos ne vienu vien ar izdomu pārsteidza Pārgaujas novada jaunieši. Viņi bija izdomājuši konkursus, kuros varēja tikt arī pie balvām. Taustot bija jāpazīst dārzeņi, jāprot nosvērt kilograms čiekuru, jāmin mīklas, ar knaģiem jālasa pupiņas. To redzot, skatītāji nevarēja nesmieties. Floriste Ilona Čerņavska vadīja radošās darbnīcas, kurās no dabas veltēm tika veidoti cilvēciņi, sēnes, ezīši. Ne tikai bērni aizrāvās, arī pieaugušie labprāt atminējās bērnību, kad no zīlēm tika veidoti cilvēciņi, no dārzeņiem izgrieztas mašīnas.

Liela piekrišana bija Mudītes Rutkas vārītajai Rudens zupai, kurā bija visi iespējamie dārzeņi. Vienaldzīgi nevarēja paiet garām Saules klaipam, kur tad vēl pašu saimnieču sieti sieri, kūpinājumi, vārījumi.

“Lai gan ēdieniem vienmēr ir lielāka piekrišana, arī amatnieku darinājumiem allaž ir savi pircēji,” atgādina K.Rubika. 

Straupes Hanzas mājražotāju tirdziņš 11.septembrī nosvinēja divu darbības gadu jubileju. “Tirdziņā labi jājūtas gan tirgotājiem, gan pircējiem. Ja abi priecīgi, apmierināti, tirgus ir izdevies,” saka K.Rubika un atklāj, ka arī turpmāk tiks domāts, lai tirdziņā var ne tikai iepirkties un pārdot, bet arī interesanti pavadīt laiku.

Ražas svētki Līgatnē ir tradīcija. Pēdējos gados tie tiek rīkoti Augšlīgatnē. “Ražas svētki ir lauku darbu noslēgums. Pagastā ir daudz zemnieku, gribējām viņus pagodināt, bet visi aizvien aizņemti darbos. Diemžēl šoruden no tirdziņa atteicāmies, pilsētā par to ir lielāka interese, bet pagastā pagaidām ne. Un, ja nav pircēju, arī tirgotājiem izdevīgāk braukt citur,” atzīst Līgatnes Kultūras nama pasākumu organizatore Daina Birne.

Pie Laivenes uzstājās Līgatnes novada amatierkolektīvi. Gan lieliem, gan maziem bija iespēja piedalīties aizraujošās sacensībās, kaut vai nosakot, no kādām ogām un augļiem vecmāmiņa izvārījusi ievārījumu. Vecākajai paaudzei pārdzīvojumus sagādāja paraugdemonstrējumi jaunajā skeitparkā. Kā katru gadu gaidītas tika kartupeļu rīvēšanas sacensības. “Katram dalībniekam bija vienāds daudzums kartupeļu, tie bija jānomizo un jāsarīvē. Mizas arī tika nosvērtas, lai kāds neizdomātu puskartupeli nomizot mizās. Galvenais, cik ātri var sarīvēt un cik tīri viss tiek izdarīts,” sacensības izskaidro D. Birne un piebilst, ka līdzjutēju atbalsts un dalībnieku azarts raisīja daudz emociju.

Pirms Ražas svētkiem līgatnieši saņēmuši dāvanu – “Spriņģu kalna pavārgrāmatu”. Tajā apkopotas šīs apkaimes saimnieču receptes. Izdevumu iegādāties vēlas ne tikai līgatnieši, arī viesi.

Ražas svētki citos novados vēl priekšā. Bagātais rudens godam jāsagaida.

http://news.lv/Druva/2018/09/27/razas-svetki-atver-rudenim-durvis

 

Izpilda prasības

Autors: Andra Gaņģe

Datums: 27.09.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Pašvaldības kapitālsabiedrība SIA “Rehabilitācijas centrs “Līgatne”” reģistratūrā vēl spiests izmantot jaunajiem Ministru kabineta noteikumiem neatbilstošu kases aparātu, kā šonedēļ izskanējis publiskajā telpā, taču jau drīz uzņēmumam būs normatīvajiem aktiem atbilstoša ierīce. Uzņēmuma valdes locekle Dace Klāmane pastāstīja: “Rehabilitācijas centra apgrozījums gadā pārsniedz miljons eiro, tādēļ mums nepieciešams hibrīda kases aparāts, ko Latvijā piegādā tikai viena firma, tādēļ vajadzīgs laiks, lai saskaņotu iekārtas modeli, tā komplektāciju un pārdevējs spētu to piegādāt. Valsts ieņēmumu dienests (VID) par šo situāciju ir informēts, esam regulārā saziņā ar dienestu. Līdz šim izpildām visus nosacījumus un veicam darbības, ko šādā gadījumā paredz normatīvie akti.”

D.Klāmane pastāstīja, ka rehabilitācijas centra darbinieki ar piegādātāju par konkrētā kases aparāta iegādi pārrunas veic jau kopš marta. Pārrunas par iekārtas komplektāciju un atbilstību likuma normām notika gan sarakstes veidā, gan telefonsarunās, kā arī tika organizēta tikšanās pie piegādātāja. Pēc modeļa izvēles kopā ar piegādātāju sekoja saskaņošana ar VID un gaidīta atbilde, vai izvēlētā ierīce atbildīs prasībām. “Šobrīd ar piegādātāju jau ir noslēgts līgums un gaidām, kad jauno kases aparātu atvedīs, uzstādīs programmatūru un apmācīs darbiniekus tā lietošanā,” sacīja D.Klāmane.

Turklāt publiski izskanējusī ziņa, ka kases čekā tiek norādīti lati, ne eiro, neatbilst patiesībai, uzsver D.Klāmane. Šobrīd visos rehabilitācijas centra izsniegtajos čekos ir norādīta tā valūta, kura pašreiz ir apgrozībā Latvijā, un tajā skaitā arī visi nepieciešamie rekvizīti. Tāpat informācija, ka kases aparāts kafejnīcā varētu neatbilst nosacījumiem, ir neprecīza, proti, šī ierīce atbilst normatīvo aktu prasībām.

“Šobrīd mums nav informācijas, kāpēc par mūsu kases aparātiem ir sacelta šāda ažiotāža. Mēs izpildām visas normatīvajos aktos noteiktās prasības. Turklāt visiem ir zināms, kādas problēmas valstī kopumā ir ar šo jauno ierīču ieviešanu un to atbilstības noteikšanu likuma normām. Šo pārmaiņu ieviešana uzņēmumam prasa laiku un pietiekami būtiskus finanšu līdzekļus, ko vēlamies ieguldīt apdomīgi un bez liekas pārmaksas,” sacīja D.Klāmane.

http://news.lv/Druva/2018/09/27/izpilda-prasibas

 

Rudens dzīve

Autors: Jānis Gabrāns

Datums: 28.09.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Komentāri

Šogad astronomiskais rudens pilnīgi negaidīti sakrita ar meteoroloģisko. Laikam jau pārāk ilgi tikām lutināti ar sauli un siltumu, kas vienā dienā pēkšņi pārtapa rudens vēsumā. Patika šonedēļ kādā no sociālajiem tīkliem lasītā atziņa, ka šogad peldēšanas sezonas beigas un apkures sezonas sākumu šķīra tieši divarpus dienas. Pagājušajā piektdienā vēl varēja skriet šortos un t-kreklā, bet pirmdien jau nācās meklēt šalli un cimdus.

Gaisos jau gājputni, bet vēl gribas baudīt zelta rudeni, paspārdīt nokritušās lapas. Patiesībā jau aizvadītā nedēļas nogale parādīja, ka rudens baudītāji devušies savās apgaitās. Redzētais Cēsīs un Līgatnē labi parādīja, ka vietējais tūrisms rullē. Cēsīs svētdien atrast brīvu vietu kādā no daudzajām kafejnīcām nenācās viegli, un tas ir tas ir atspēkojums tiem joprojām esošajiem skeptiķiem, kuri saka, ka pilsētā nekas nenotiek, nav cilvēku un tamlīdzīgi. Viss notiek, vajag to tikai pamanīt. Protams, ar bažām jau jāraugās uz ziemu, kad tūrisms jūtami pieklusīs, taču ir sajūta, ka bedrei sen esam garām un kafejnīcas ziemas miegu spēs pārdzīvot, lai nākamo vasaru sagaidītu tikpat lielā skaitā.

Jāuzteic Līgatnes attīstība, arī tur tūristu plūsma aug, un brīvā pirmdiena tam bija apliecinājums. Gan pie jaunatvērtā tīklu parka, kas uzsācis arī jauku koncertdzīves tradīciju, gan dabas takās, gan pašā Līgatnes centrā apmeklētāju bija ļoti daudz. Jāteic, ka Līgatnē var pavadīt dienas lielāko daļu, īpaši ģimenes ar bērniem. Var dabas takās uzspēlēt paslēpes ar dzīvniekiem, cenšoties mājvietās tos saskatīt, var izstaigāt pa tīklu istabām, aplūkot alas, Līgatnes upīti, aizbraukt līdz Skaļupēm, Vienkoču parkam, un tas vēl nav viss. Redzot šādu tūristu plūsmu, iespējams, vēl vairāk sarosīsies vietējie uzņēmēji, piedāvājot vēl kādus ēdināšanas pakalpojumus, vēl ko tūristiem piemērotu.

Tūrisma jomā strādājošajiem vērts apsvērt, kā visu apvienot. Kādreiz domāja, kā tūristus ilgāk noturēt pilsētā, tas panākams, veidojot kopīgu piedāvājumu. Lai atbrauc uz Cēsīm, apskata pilsētu, pārnakšņo, nākamajā dienā dodas uz Līgatni, apskata visu tur pieejamo, brauc atpakaļ, Cēsu koncertzālē, iespējams, apmeklē kultūras pasākumu un tikai trešajā dienā dodas tālāk. Un vēl jau ir apskates objekti blakus novados - Pārgaujā, Amatā, Priekuļos -, tā kā tūristus Cēsīs var noturēt vēl vienu dienu.

http://news.lv/Druva/2018/09/28/rudens-dzive

 

2018-11-01
Laika ziņas
Aptaujas