Jaunumi
Prese raksta par Līgatni

Zemgalē aicinām uz Vidzemi

Autors: Ina Miķelsone, Vidzemes Uzņēmējdarbības centra vadītāja

Datums: 12.05.2017

Izdevums: Liesma

Rubrika: Novados un pilsētās

Vidzemes Uzņēmējdarbības centrs piedalījās Uzņēmēju dienās Zemgalē, stāstot izstādes apmeklētājiem par Vidzemes puses tūrisma objektiem. Kopumā izstādi apmeklēja vairāk nekā desmit tūkstoši apmeklētāju, un arī Vidzemes stendā interesentu netrūka.

Braucām zemgaliešiem stāstīt par atpūtas iespējām Vidzemes pusē. Stendā bija pieejama tūrisma informācija, arī klātienē ļāvām izstādes apmeklētājiem sajust Vidzemes garšu. Pārstāvji no Līgatnes Padomju slepenā bunkura un Cēsu viduslaiku pils aktīvi iesaistīja apmeklētājus dažādās aktivitātēs. Liela interese bija par brīvdienu galamērķiem ģimenēm ar bērniem, kā arī skolēnu ekskursiju maršrutiem. Tāpat samērā lielu interesi izrādīja arī tūrisma grupu braucienu organizatori. Novērojām, ka daudz zemgaliešu vēlas apvienot braucienu pie radiem Vidzemē ar kāda interesanta tūrisma objekta apskati, īpaša interese tika izrādīta par Raunu, Alūksni un Ērgļiem. Kompliments Cēsīm un Valmierai — šīs pilsētas un tuvāko apkārtni Zemgales ļaudis jau labi pazīst. Interesanti, bet kāda stenda apmeklētāja atzinās, ka nekad vēl nav bijusi Vidzemē. Stāstījām, rādījām un aicinājām ciemos!

Pasākumu organizēja Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, Zemgalē Uzņēmēju dienas norisinājās jau ceturto reizi, kļūstot par gadskārtēju un ilgi gaidītu notikumu Jelgavā.

Jau 2. un 3. jūnijā līdzīgs pasākums notiks Kurzemē. Par Vidzemes tūrisma piedāvājumu stāstīsim arī Ventspilī Kurzemes Uzņēmēju dienās. Visi laipni aicināti!

http://news.lv/Liesma/2017/05/12/zemgale-aicinam-uz-vidzemi

 

Starts uzņēmējdarbībai

Autors: Laura Zvaigzne, LIAA Valmieras biznesa inkubators

Datums: 16.05.2017

Izdevums: Valmiera Domā un Rada

Rubrika: Ziņas

Lai gan kopš Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras Valmieras biznesa inkubatora pirmās uzņemšanas ir pagājuši vien daži mēneši, vairāki tā pirmsinkubācijas dalībnieki ir guvuši apstiprinājumu savas biznesa idejas dzīvotspējai un veiksmīgi sper pirmos soļus uzņēmējdarbībā jau inkubācijas posmā.

Valmieras biznesa inkubatorā darbojas 46 dalībnieki, no kuriem 12 iziet inkubācijas posmu. Pārstāvētās nozares ir patiešām dažādas – sākot no pārtikas, apavu ražošanas, kokapstrādes un beidzot ar sporta komandu pozicionēšanas datu savācējsistēmas izstrādi un bioloģisko atkritumu apsaimniekošanu, kā arī enerģijas ražošanu.

Valmieras biznesa inkubatora vadītājs Jānis Kļaviņš: “Šajā uzņemšanas posmā bijām plānojuši mazāku aktivitāti, jo ir pagājuši tikai nepilni trīs mēneši no iepriekšējās uzņemšanas. Vasaras periodā izsludinām pusgada pārtraukumu, lai labāk varētu pievērsties inkubatora esošo dalībnieku atbalsta kvalitātei. Nākamā jauno pieteikumu izskatīšanas Konsultatīvās komisijas sēde plānota 2. oktobrī. Pieteikumus saņēmām ne tikai no jauniem uzņēmumiem – inkubatorā ir uzņemti arī pāris esošie pirmsinkubācijas klienti. Tāpat pieaug arī ALTUM atbalstu saņēmušo dalībnieku skaits. Esošā tendence ir pozitīva – līdz gada beigām ceram “izaudzināt” vairākus Latvijas veiksmes stāstus.”

No Valmieras biznesa inkubatora darbības reģionā esošajiem 20 novadiem aktīvi ir pārstāvēti 13. Visvairāk ir no Cēsu novada un Valmieras pilsētas – attiecīgi 13 un 12 dalībnieki.

Valmieras biznesa inkubatora pakalpojumi pieejami uzņēmējiem un uzņēmējdarbības uzsācējiem 21 pašvaldībā, tai skaitā Valmieras pilsētā, Mazsalacas, Rūjienas, Naukšēnu, Valkas, Apes, Alūksnes, Burtnieku, Strenču, Smiltenes, Gulbenes, Jaunpiebalgas, Raunas, Beverīnas, Priekuļu, Kocēnu, Pārgaujas, Līgatnes, Cēsu, Vecpiebalgas un Amatas novadā.

LIAA Biznesa inkubatori tiek finansēti projekta “Reģionālie biznesa inkubatori un radošo industriju inkubators” ietvaros.

http://news.lv/Valmiera-doma-un-rada/2017/05/16/starts-uznemejdarbibai

 

„Paklāji, tepiķi un dekori”

Autors: Guna Lāčauniece, Saulkrastu rokdarbu pulciņš

Datums: 16.05.2017

Izdevums: Saulkrastu Domes Ziņas

Rubrika: Ziņas

Saulkrastu rokdarbniecēm jau kļuvis par tradīciju katru gadu piedalīties ar saviem rokdarbiem Līgatnes pašvaldības aģentūras „Līgatnes Kultūras un tūrisma centrs” un Tautas lietišķās mākslas studijas „Līgatne” organizētajās izstādēs. Šogad izstāde tiek organizēta piekto reizi, un tās nosaukums ir „Paklāji, tepiķi un dekori”.

Kā katru gadu, izstādē piedalīties tiek uzaicināti dažādu Latvijas tautas lietišķo mākslas studiju, amatniecības kopu un rokdarbu pulciņu dalībnieki vai individuāli autori – gan no Vidzemes: Siguldas, Valmieras, Vangažiem, Smiltenes, Krimuldas, Drabešiem, Cēsīm, Carnikavas, Limbažiem, Ogres, gan no Kurzemes: Talsiem, Zemgales: Dobeles, Jelgavas, gan no Rīgas un Jūrmalas. Uz šo uzaicinājumu vienmēr atsaucas arī mūsu novada rokdarbnieču pulciņa un audēju kopas „Kodaļa” dalībnieki. Šogad apmeklētāju vērtējumam tika aizvesti rokdarbnieces Astrīdas Jēkabsones izšūtie sienas panno, rokdarbnieces Gunas Lāčaunieces apadītais dekoratīvais pulkstenis, kā arī audēju Daces Kalniņas un Vitas Birzakas austie grīdas paklāji.

Izstādes atklāšanas pasākumā bija iespēja satikties un dalīties pieredzē ar tās dalībniekiem, apmeklēt Līgatnes amatu māju un uzzināt par aktualitātēm lietišķajā mākslā, sagaidot Latvijas simtgadi.

Atgriežoties mājās ar pieredzi un jaunām idejām, rokdarbnieču ikdienas darbi rit uz priekšu, darot vienu darbu aiz otra un domājot par nākamo, jo šogad vasarā atzīmēsim Saulkrastu rokdarbu pulciņa četrdesmito darba gadu jubileju.

http://news.lv/Saulkrastu-Domes-Zinas/2017/05/16/paklaji-tepiki-un-dekori

 

Pirmais solis – atkritumu šķirošana

Autors: Jānis Gabrāns

Datums: 17.05.2017

Izdevums: Druva

Rubrika: Redzeslokā

Katrs Latvijas iedzīvotājs gadā saražo apmēram 300 kg atkritumu, liecina statistikas dati. Ikviens var parēķināt, cik tas ir valstī kopumā. Daudz, bet kā gan šiem atkritumiem nerasties, ja veikalā gandrīz katra prece nāk savā iepakojumā un piedevām tā vēl tiek ielikta plastmasas maisiņā.

Lielais vairums mājsaimniecību radīto atkritumu ir pārstrādājami vai izmantojami atkārtoti, taču mūsu valstī atkritumu šķirošana joprojām vāji attīstīta. Lai arī atkritumu apsaimniekotāji cenšas iespējami vairāk nošķirot noderīgās frakcijas, pirmais solis tomēr būtu jāsper pašiem iedzīvotājiem.

Tik dažādā plastmasa

Vērts atcerēties, ka plastmasas pudeli, ko iemetam šķiroto atkritumu konteinerā pārstrādāšanai, pēc kāda laika varam saņemt jau cita priekšmeta veidolā un tā ražošanai nav jātērē jauni resursi.

Informācija vēsta, ka Rietumeiropā tikai apmēram piektā daļa no visiem plastmasas atkritumiem tiek pārstrādāti, pārējie nonāk apglabāšanas vietās. Galvenais iemesls tam gauži vienkāršs – sašķirot polimēru maisījumus pēc tā tipiem ir dārgi un darbietilpīgi. Plastmasu veidu ir daudz, tāpēc svarīgi ielāgot, ko drīkst mest šķiroto atkritumu konteinerus, kas paredzēti plastmasas izstrādājumiem. Vidzemē šķiroto atkritumu savākšana tiek organizēta itin plaši, uzņēmums “ZAAO” šķirotos atkritumus savāc bez maksas, bet pašiem iedzīvotājiem jāveic šķirošana.

Cēsīs daudzdzīvokļu namu pagalmos ir konteineri šķirotajiem atkritumiem, kur var mest plastmasu, papīru, kartonu un metālu. Vissarežģītāk ir ar plastmasu, jo tās mums apkārt ir tik daudz un dažādas. Konteinerā var mest polietilēna plēves un plastmasas kannas, pudeles, sadzīves ķīmijas un kosmētikas plastmasas iepakojumu ar marķējumu LDPE; HDPE, bet tiem jābūt tīriem. Otrreizējai pārstrādei der visa veida un krāsu PET dzērienu pudeles, tās var būt ar korķiem un etiķetēm. Pudeles nav jāmazgā, bet pirms izmešanas tās ieteicams saplacināt, lai konteinerā aizņem mazāk vietas.

Nedrīkst mest vienreizējās lietošanas plastmasas traukus, krējuma un margarīna trauciņus, kečupa un eļļas pudeles, skābbarības ruļļu plēves, rotaļlietas un citus cietās plastmasas veidu izstrādājumus ar marķējumu PP; PS: PVC.

Vācot makulatūru, glābjam kokus

Vēl viena nozīmīga atkritumu frakcija ir papīrs. Kā zināms, to ražo no celulozes, tās ražošanas galvenā izejviela ir koksne. Savācot un atkārtoti pārstrādājot makulatūru, varam pasaudzēt kokus, turklāt otrreizējai papīra pārstrādei nepieciešams par apmēram 70 procentiem mazāk enerģijas un par 60 procentiem mazāk ūdens.

Mēs gribam, lai Latvija ir zaļa, pat ceram panākt, ka tā būtu zaļākā valsts pasaulē. To varam veicināt divējādi – nemēslojot mežā, kā arī nododot pārstrādei otrreiz izmantojamus materiālus. Tā mēs saudzējam dabas resursus.

Konteineros drīkst mest biroja papīru, avīzes, žurnālus, grāmatas, iepakojuma papīru, kartonu, gofrēto kartonu, pārtikas dzērienu tetrapakas. Šiem materiāliem gan jābūt tīriem, bez organisko materiālu ēdiena, eļļas un citiem – atlikumiem, piejaukumiem. Kartona kastes pirms izmešanas konteinerā jāizjauc un jāsaplacina, lai aizņem mazāk vietas. Nedrīkst mest vienreizējās lietošanas traukus, papīra dvieļus un salvetes, folija iepakojuma materiālu čipsu pakas, saldējuma papīrus, līmpapīrus, fotopapīrus.

Vēl šajā kopējā konteinerā var mest visa veida metāla iepakojumus un metāla priekšmetus.

Atsevišķi ir konteineri stiklam. Tajos drīkst mest stikla iepakojumu visa veida stikla pudeles un burkas, kas var būt ar metāla gredzeniem, riņķiem un etiķetēm. Nedrīkst mest stikla burkas un pudeles ar pārtikas un ķīmisko atkritumu piejaukumu, logu, durvju, automašīnu, pakešlogu stiklu, spoguļus, traukus, keramiku, tostarp balzama dzēriena pudeles.

Vajag tikai sākt

Rīkoties atbildīgi un šķirot nav grūti. Galvenais uzsākt, ar laiku tas kļūs par ikdienišķu ieradumu.

Kā zinām, turpina palielināties dabas resursu nodoklis, kas sadārdzina sadzīves atkritumu noglabāšanu poligonos, pakalpojums kļūst dārgāks arī iedzīvotājiem. Nodalot šķirojamos materiālus, samazinām atkritumu daudzumu sadzīves atkritumu konteinerā, tādējādi samazinot maksu par tiem.

No daudzdzīvokļu kvartālos dzīvojošajiem gan dzirdēts, ka šķirošana neko nedod, jo sadzīves atkritumu konteineri tāpat tiek tukšoti pēc grafika, tie netiek svērti. Taču starp “ZAAO” un dzīvojamās mājas pārvaldnieku noslēgtais sadzīves atkritumu apsaimniekošanas līgums paredz iespēju mainīt atkritumu konteineru izvešanas periodiskumu, kā arī pieprasīt vienreizēju konteinera izvešanas maiņu. Var arī atgādināt par iedzīvotāju iniciatīvu Cēsīs, Leona Paegles ielā, kur divas aktīvistes apņēmās kontrolēt konteineru piepildītību, vajadzības gadījumā informējot, cik daudz konteineru jāiztukšo. Tātad, jo vairāk tiks nošķirots, jo mazāk nonāks nešķiroto sadzīves atkritumu konteineros, jo tie nebūs tik bieži jāizved, tā maksa samazināsies.

Šķirošanas iespēju tiešām daudz. Ne tikai konteineri daudzdzīvokļu māju pagalmos. Daudzdzīvokļu namu iedzīvotāji var izmantot eko kastes reklāmas bukletiem, avīzēm un žurnāliem. Šādu kasti novieto daudzdzīvokļu māju kāpņu telpās pie pastkastītēm, un tās tiek tukšotas bez maksas. Te gan jāatceras, ka šajās kastēs nedrīkst mest sadzīves atkritumus, pretējā gadījumā kaste tiks izvākta no kāpņu telpas. Cēsīs jau zināmi vairāki gadījumi, kad nākas šķirties no šīm kastēm, bet jāuzteic iedzīvotāji, kuri neapjūk, bet noliek paši tukšu kartona kasti, kur samest bukletus, un kāds pa ceļam to izber konteinerā, kas paredzēts papīram.

Pilsētās un novados sadarbībā ar pašvaldībām izveidoti eko punkti, kur var nogādāt daudz otrreizējai pārstrādāšanai derīgā, tostarp nolietotu, neizjauktu sadzīves elektrotehniku, akumulatorus, baterijas, luminiscentās spuldzes, kā arī fiziska persona gada laikā bez maksas var nodot četras vieglo transportlīdzekļu riepas, kuru diametrs nepārsniedz 1,4 metrus.

Vēsturiskajā Cēsu rajonā eko laukumi ir Cēsīs, Līgatnes pagastā, Jaunpiebalgā, Raunā, pavisam drīz arī Vecpiebalgas novada iedzīvotājiem būs iespēja izmantot eko laukuma priekšrocības, jo norit darbi pie laukuma izveides Taurenē.

Pie šķirošanas iespējām vēl var minēt atsevišķus konteinerus PET pudelēm, eko somas un daudz citu iespēju, bet vispirms jābūt cilvēku vēlmei sākt šķirot. 

http://news.lv/Druva/2017/05/17/pirmais-solis-atkritumu-skirosana

 

Uzrauga meža apsaimniekošanu

Autors: Monika Sproģe

Datums: 17.05.2017

Izdevums: Druva

Rubrika: Lauksaimniecība

Valsts meža dienesta Centrālvidzemes virsmežniecības pārraudzībā ir Cēsu, Līgatnes, Amatas, Jaunpiebalgas, Priekuļu, Raunas, Vecpiebalgas novada meži. Savukārt Pārgaujas novads ir Ziemeļvidzemes virsmežniecības pārraudzībā. Pēc Valsts meža dienesta (VMD) teritoriālās un funkcionālās reorganizācijas pagājuši pieci gadi. Kāds bijis šis periods, stāsta Ziemeļvidzemes virsmežniecības virsmežzine Astra Boķe un Centrālvidzemes virsmežniecības virsmežziņa vietniece Māra Vāveriņa.

“Latvijā mežu īpašumi ir gandrīz vienādās proporcijās, katrai virsmežniecībai iedalot vienu desmito daļu no visām Latvijas mežu teritorijām. Pārkārtošanās rezultātā mežziņiem palielinājās slodze, nācās iepazīt arī jaunas teritorijas, taču tagad jaunie pienākumi apgūti, tāpat kā darbs ar datoru un moderno mērinstrumentu GPS. Protams, sākums bija grūts. Pirmos divus gadus visbiežāk sastaptie vārdi birojā bija “liels stress”. Tagad atskatoties varam teikt visi izturēja, neviens nesalūza un nu jau ir gudrāki, spēcīgāki,” saka A. Boķe. Bet M.Vāveriņa piebilst: “Tagad mežzinim nākas būt kompetentam plaša spektra jautājumos mežsaimniecībā, medību, vides aizsardzības jomā, juridiskajos jautājumos, Eiropas Savienības atbalstīto meža projektu jautājumos, ugunsapsardzībā, meliorācijā un arī jautājumos par infrastruktūru apsaimniekošanu. Darba pietiek un par ko domāt arī.

Tāpat šajā laikā stājās spēkā virkne noteikumu, kas regulē meža apsaimniekošanu, vides jautājumus un meža inventarizāciju. No 2016. gada 7. janvāra VMD Meža valsts reģistra kārtošanā sāka izmantot ģeogrāfisko informācijas sistēmu. Katram mežzinim tagad nākas pieņemt lēmumus gan attiecībā uz meža zemju apsaimniekošanu, gan konstatētajiem likumpārkāpumiem, bet tas ir arī kolektīva darbs, jo nepieciešamības gadījumos mežziņi konsultējas pie virsmežniecības speciālistiem un, protams, savstarpēji ar kolēģiem mežniecībā mežziņiem un mežniecības referentēm.”

Tikpat būtiska nozīme meža nozarē ir jauniem speciālistiem, par ko Ziemeļvidzemes virsmežniecība nesūdzas: “Arvien nāk klāt jauni kadri un gados jauni speciālisti tikko no skolas sola. Pēdējos divos gados esam ieguvuši piecus jaunus mežziņus. Ziemeļvidzemes virsmežniecība ir vislielākā cilvēku skaita un apgaitu ziņā (42 apgaitas), un piecās no tām ir pilnīgi jauni mežziņi. Ja runājam par vēsturisko Cēsu rajonu, tad Straupes apgaitā darbojas Edgars Grīslītis jauns un enerģisks speciālists.” Turpretī Centrālvidzemes virsmežniecībā pēdējo divu gadu laikā nav neviena jauna speciālista, Cēsu mežniecības teritorijā strādā 18 mežziņi.

“Viena mežziņa apgaitā ir apmēram 8000 ha meža zemju. Platības ir lielas, tāpēc darba plānošanā jāizvērtē prioritārās lietas. Pārbaude dabā tiek veikta izlases veidā, izvērtējot iespējamos riskus. Cēsu mežniecībā pēdējos divos gados nav pieņemti darbā speciālisti no skolas sola. Mežziņa profesiju izvēlas cilvēki, kuriem mežs ir arī dzīvesveids, līdz ar to vakances tik bieži arī neparādās. Arī vairākkārtējās reformas ir mazinājušas dienestā nodarbināto skaitu,” ainu ieskicē M. Vāveriņa.

Centrālvidzemes virsmežniecības teritorijā, tajā skaitā arī Cēsu mežniecībā, ir daudz īpaši aizsargājamo teritoriju, kā arī mikroliegumu, dabas pieminekļu teritoriju, kurās tiek noteikti apsaimniekošanas nosacījumi, kā arī ierobežojumi. “Tāpēc nemitīgi tiek veikta šo teritoriju apsaimniekošanas uzraudzība, nākas konstatēt arī pārkāpumus, bet, protams, lielākā daļa īpašnieku ievēro noteikumus un savu mežu apsaimnieko atbilstoši prasībām.

Runājot par kompensācijām saistībā ar saimnieciskās darbības ierobežošanu īpaši aizsargājamās teritorijās, mums nākas saskarties gan ar neapmierinātību, gan ar īpašniekiem, kuri interesējas, vai viņu mežs atbilst šādam statusam, uzskatot, ka kompensācija ir pietiekama,” stāsta M. Vāveriņa.

Nereti nākas dzirdēt, kā dabas draugi sūkstās un raida pārmetumus mežsaimnieku virzienā, ka meži tiek masveidā izcirsti, ka simtgadīgos kokus saimnieki likvidē kā burkānu lauku, nedomājot par ekosistēmu, dabas daudzveidību un vēsturisko mantojumu. Bet virsmežzine A.Boķe saka: “Cilvēkiem allaž ir šķitis, ka mežus izcērt par daudz, bet, ja izslēdzam noziedzīgus pārkāpumus, cērt tikai to, kas likumā atļauts, un mežs, kas sasniedzis ciršanas vecumu, arī no mežsaimniecības viedokļa ir jācērt.”

Pēc mežziņu novērojumiem agrāk arī privātie īpašnieki mežus vairāk stādījuši, tagad ir izmainītas normatīvo aktu prasības, pēc ciršanas mežam ļauj atjaunoties dabiski. Centrālvidzemes virsmežniecības virsmežziņa vietniece saka: “Valsts mežos izcirtumi tiek atjaunoti gan stādot, gan atstājot platības dabiskam atjaunošanās procesam, bet privātajos mežos pārsvarā izmanto dabisko atjaunošanu. Savukārt tie īpašnieki, kuri izmanto Eiropas Savienības atbalstītos projektus, meža atjaunošanu veic, izmantojot kokaudzētavās izaudzētos stādus.”

Pašlaik Centrālvidzemes virsmežniecības teritorijā ir 126 730 ha meža (kopējā meža zemju platība ir lielāka, jo tajā ietilpst arī lauces, purvi, pārplūstoši klajumi, infrastruktūras objekti u.c.). Šajos hektāros ietilpst gan tikko atjaunotas platības, gan pieaugušas mežaudzes. Platības mainās, jo mežs tiek gan ieaudzēts lauksaimniecības zemēs un krūmājos, gan dažviet meža attīstība nav iespējama, piemēram, applūšanas dēļ, tad platība ir nevis mežs, bet meža zemes veids pārplūdis klajums. Privātie meži (te ietilpst gan privāto mežu īpašniekiem, gan juridiskām personām un pašvaldībām piederošie meži) aizņem 92 880 ha jeb 70 %, valsts meži aizņem 33 850 ha jeb 30%.

http://news.lv/Druva/2017/05/17/uzrauga-meza-apsaimniekosanu

 

Atšķirīgs un novērtēts

Autors: Madara Ozoliņa

Datums: 18.05.2017

Izdevums: Druva

Rubrika: Pagastu ziņas

“Mums ar vispasaules zināmo dziedātāju Lady Gaga ir viena kopīga īpašība mums patīk būt atšķirīgiem un patīk sajūta, ka neviens nekad nevar zināt, ko no mums var sagaidīt,” stāsta 10. klases skolnieks Juris Georgs Aņisimovs no Nītaures vidusskolas.

Ja skolēni vārdu popiela parasti uztver ar smaidu un iespēju izklaidēties, tad Juris ar šo izklaides veidu pavisam nopietni nodarbojas jau trīs gadus. “Viss sākās pirms vairākiem gadiem. Tikko bija iznācis jauns dziedātājas Lady Gaga singls. Mani iedvesmoja ne tikai viņas dziesma un balss, bet arī tērpi un skatuves horeogrāfija. Viņa bija mans elks. Līdz brīdim, kad skolas biedri mani sāka par to apsmiet. Ļoti ņēmu pie sirds. Pēc stundām devos mājās un iznīcināju visas sakrātās dziedātājas bildes. Tomēr pēc kāda laika, kad atkal bija iznācis Lady Gaga singls, padevos savai vēlmei par šo dziedātāju fanot. Man bija vienalga, ko domā apkārtējie,” stāsta Juris Georgs. Drīz pēc tam nākušas pirmās iespējas piedalīties konkursā popiela, kur jaunietis, protams, izvēlējies atdarināt savu elku Lady Gaga. Priekšnesumus jaunietis nevienam pirms uzstāšanās neatrāda un kritizēt neļauj. Gatavošanās notiek ļoti nopietni un laikus – vairākus mēnešus pirms pasākuma. “Tas ir laikietilpīgs process. Vispirms cenšos galvā iztēloties savu priekšnesumu un tad sāku pie tā strādāt – studēju horeogrāfiju, domāju šova elementus, pats gatavoju tērpus. Nereti notiek tā, ka vairāku mēnešu darbu pēdējā brīdī nākas labot un pārveidot, jo prātā ienākusi kāda labāka ideja,” stāsta jaunietis.

Juris Georgs piedalījies popielās un pirmās vietas ieguvis Zaubē, Līgatnē, Skujenē, Nītaurē un citviet, kopumā līdz šim piedaloties astoņos šāda veida konkursos. “Es esmu drosmīgs, neatlaidīgs un pacietīgs. Un tikai ar šīm savām labajām īpašībām iespējams strādāt pie tērpu darināšanas vairākus mēnešus. Tāpat esmu arī mērķtiecīgs, jo zinu, ja kaut ko vēlos, tad to sasniegšu,” stāsta 10. klases skolnieks, kurš nākotnē vēlas kļūt par stilistu. Juris Georgs arī atzīst, ka zobošanos par savu aizraušanos no skolas biedru puses vairs nejūtot, tieši otrādi – pēc konkursiem daudzi nākot klāt, izsakot komplimentus par labi paveiktu darbu. 

http://news.lv/Druva/2017/05/18/atskirigs-un-novertets

 

Laiks sākt stādīt

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 18.05.2017

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

“Tādu pavasari neatceros,” saka ne viens vien. Tas noteikti paliks atmiņā ne tikai lauksaimniekiem, arī stādu audzētājiem, mazdārziņu saimniekiem.

“Pagājušonedēļ darīju to, ko parasti daru aprīļa vidū,” stāsta līgatniete Ramona Vasiļjeva. Viņa audzē ziemcietes, tās pa ziemu tiek turētas podos siltumnīcā. “Aukstajās maija naktīs siltumnīcā apsala astilbes. Ārā viss bija apsegts ar agroplēvi, kādus stādus sals ķēris,” stāsta saimniece un piebilst, ka ziema nenodarīja tādu skādi kā maija sals. Tagad beidzot augi sāk mosties.

Stādaudzētavas “Vidzemes ceriņi” saimnieks Uģis Pīrs atzīst, ka vēlais un aukstais pavasaris dārzā lielus postījumus nav nodarījis. “Kāds ziedpumpurs varbūt ir nosalis, bet ceriņi tikai pēdējās dienās sāk plaukt, jaunajiem filadelfiem gan kādu lapiņu, tāpat forsītijām sals ir skāris. Nav, ko raudāt, kam lemts aiziet, tas aiziet,” saka saimnieks un atzīst, ka vislielākās galvassāpes sals noteikti sagādājis tiem, kuri skrēja dabai pa priekšu iznesa ārā puķes un stādus no siltumnīcām, nepiesedza. “Šis pavasaris ir pētījumu vērts,” bilst zosēnietis.

Liepā pagasta mazdārziņu kopējiem stādus piedāvā Rita Leimane un Daina Šulca . Abas atzīst, ka tā iesākts, audzē sev, bet vienmēr paliek arī pāri. “Kad sēkliņas sasēj, nekad nezini, izaugs vai ne un cik daudz,” saka Daina, bet Rita piebilst, ka tā arī ir iespēja kaut ko piepelnīt pie pensijas. Pusdienlaikā jau liela daļa stādu pārdoti, liepēnieši zina, ka tie labi augs un dos bagātīgu ražu. “Viena siltumnīca ir apkurināma, arī naktī uz trešdienu nācās kurināt, jo termometrs rādīja mīnus trīs grādus. Traks pavasaris. Māja zemā vietā, un pirmās un pēdējās salnas garām “Birztalām” nepaiet,” stāsta Daina un atceras, ka tajā pavasarī, kad Cēsu tirgu atklāja jaunajā vietā, maija sākumā pūtis auksts ziemelis un bijis sals. Rita pastāsta, cik pūļu veltīts, lai neapkurināmajās plēves siltumnīcās stādus pasargātu no sala. “Trīs stundas vakarā un tikpat no rīta pagāja, līdz visu sasedza. Kārtīgi jāsedz, lai aukstums klāt netiek. Nekas nav nosalis,” viņa saka un atzīst, ka šopavasar viss aizkavējies, bet nu jau salnas vairs nesola un cilvēki sāk aktīvi pirkt stādus, arī vasaras puķu.

Vēlāk abas tirgos arī dārzeņus. Liepēnietes pastāsta, ka reizēm kāds tirgoties atbrauc no citiem pagastiem. Stādaudzētājas priecājas, ka Liepas centrā tirgošanai uzstādīti galdi ar nojumēm un vairs nav līdzi jāved galdi, soli.

Cēsu tirgū jau daudzus gadus tomātu un citu dārzeņu un puķu stādus tirgo cēsniece Tatjana Cukmane. “Tik daudz darba ieguldīts, bet cena jātur tā pati, jo citādi nebūs pircēju. Siltumnīcā visu sedzu ar agroplēvi, dedzināju sveces,” par cīņu ar salu pastāsta Tatjana. Priekulietei Guntai Kubulniecei sava pieredze: “Vīrs vairākas reizes naktī gāja uz siltumnīcu, kurināja gan ar malku, gan elektrību. Naktis negulētas, satraukums, ja nu nosalst. Grūts pavasaris. Arī dārzā vēl nekas nav ne iesēts, ne iestādīts.” Gunta audzē tomātu, kāpostu, paprikas, arī dažādu puķu stādus.

Piemājas saimniecība “Beverīnas” saimnieks Jānis Miezītis no Raiskuma pagasta atceras, ka pērn jau aprīļa sākumā stādījis kartupeļus. “Neapkurināmās siltumnīcās aug zemenes, arī daži augļu koki persiki, aprikozes. Kā varējām, sedzām. Zemenēm pirmie ziedi apsala. Patlaban zied ķirši, kas būs, vēl nevar paredzēt. Gribas ticēt, ka salnu nebūs, bet pieredze rāda ko citu,” pārdomās dalās raiskumietis.

Nedēļas nogalē droši vien būs lielā stādīšana. Pirms tās katram svarīgs brīdis izvēlēties stādus. Piedāvājums plašs, un pamazām aukstais pavasaris aizmirstas, jo jāķeras pie darba.

http://news.lv/Druva/2017/05/18/laiks-sakt-stadit

 

Ceļvedis īslaicīgai atpūtai

Autors: Ilona Ļitvinova

Datums: 19.05.2017

Izdevums: Diena

Rubrika: Atvaļinājums

Atvaļinājums divu nedēļu garumā, kas pavadīts, zvilnot pludmalē un nesteidzīgi baudot vasaru, izklausās brīnišķīgi, un vēl brīnišķīgāk, ja Latvijas vasarās tādu laiciņu atvaļinājumā iespējams notrāpīt

ĢIMENEI DRAUDZĪGS

Jaunums! Avārijas brigādes parks

Šīs sezonas jaunums Latvijā neapšaubāmi būs leģendārās animācijas filmas Avārijas brigāde vārdā nosauktais atrakciju parks AB Park Lielvārdes novadā, kura izveidē plānots ieguldīt ap trīsarpus miljoniem eiro. Maija beigās tas būs pieejams tikai iepriekš pieteiktām skolēnu grupām, no jūnija – visiem interesentiem. Parkā būs dinozauru taka, leļļu taka, Avārijas brigādes spēļu pilsētiņa, virvju trase, piepūšamais lecamspilvens, ūdens spilvens un velokartu trase, kā arī citas aktivitātes un spēles. Nākamgad plānots izveidot akmens laikmeta apmetni, mazo autoskolu bērniem, karuseļus un piepūšamās atrakcijas.

Pārbaudītas vērtības

Pirms vairākiem gadiem veiktā valstiska mēroga aptauja atklāja, ka par ģimenēm ar bērniem draudzīgām vietām lielākoties tiek uzskatītas tās vietas, kur laiku var pavadīt brīvā dabā. Aptaujas līderis bija Tērvetes dabas parks, un, visticamāk, tas joprojām ir ģimeņu iecienītākais dabas parks. Taču Latvijā ir vēl daudz izzinošu dabas parku.

-Laumu dabas parks Talsu novadā – izziņas un pastaigu takas, šķēršļu joslas, disku golfa spēle, arī naktsmājas un pirtiņa.

-Vienkoču parks Līgatnes novadā – takas ar daudziem tematiskiem apskates un izziņas objektiem – vēsturisku muižu maketi, koka skulptūras, etnogrāfiskas ēkas, vienkoču laivas, darvas ceplis, Kokamatniecības muzejs.

-Valguma pasaule Engures novadā – Baskāju taka, Dabas gleznu taka, galda spēles, meditācijas labirinti, velomaršruti, aktīvā atpūta un Valguma ezers.

-Vika pasaku parks Kocēnu novadā ar tēlnieku brāļu Rūrānu izveidotajām pasaku varoņu koka figūrām. Piknika vietas un bērnu rotaļu laukums.

-Gaujas stāvo krastu sajūtu parks Valmierā – Baskāju taka, taka kokos, pludmale, skriešanas trases, atpūtas komplekss.

-Meža mācību centrs Pakalnieši Madonas novadā – mežazvēru paradumu un pēdu nospiedumu iepazīšana, meža izziņas nodarbības, dabas tēlu tērpu teātris.

***

Tomēr, ja laiks nav tik labs, lai pavadītu brīvos brīžus ārā, te vēl dažas iespējas.

KVESTU ISTABAS

Datorspēlīte realitātē jeb kvesti ir samērā jauna niša izklaides jomā – pirmās kvestu istabas Latvijā parādījās pirms trim gadiem ar Escaperoom.lv un Mysteria, kas joprojām atver jaunas istabas. Pašlaik Latvijā ir vismaz 79 kvesti ar dažādu tematiku, sarežģītību un dizainu. Šādu izklaidi var piedzīvot ne tikai Rīgā, bet arī Liepājā, Jelgavā, Valmierā, Ventspilī un Daugavpilī, stāsta jaunieši, četri draugi, kuri izgājuši visas Latvijā zināmās kvestu istabas. Viņi savu pieredzi apkopojuši mājaslapā www.questrevisor.lv, kurā novērtējuši ikvienu istabu, ņemot vērā tās dizainu, kvalitāti un oriģinalitāti. Pirms dodaties uz istabu, vērts tajā ielūkoties.

Arī bērniem

Šo izklaidi iecienījuši cilvēki no 20 līdz 35 gadiem – jaunieši, kuriem patīk loģistikas uzdevumi, kuri vēlas gūt jaunas emocijas, vai tie, kuri bērnībā spēlējuši šāda veida spēlītes datorā. Taču auditorija arvien paplašinās, un izklaidētāji parūpējušies arī par bērniem un ģimenēm piemērotām istabām. Ja vēlaties sarīkot bērnam oriģinālu dzimšanas dienas ballīti, šī ir viena no iespējām. Lielākā daļa istabu ir paredzētas no 14 gadiem, taču ir pieejamas arī istabas ar animatoriem mazākiem bērniem. To sarakstu var ērti apskatīt www.escaperoommap.lv un uzreiz arī rezervēt.

Stipriem nerviem

Pašlaik kvestu istabās ir pieejami daudz un dažādi temati. Tie, kuri vēlas pakutināt nervus un piedzīvot pavisam asas izjūtas, var izvēlēties «šausmenes», piemēram, Latvijas pirmo šausmu kvestu ar aktieriem Neprāts vai pērn par labāko kvestu atzīto Maniaku. Starp citu, Maniaks dzīvo ļaužu pārpildītajā tirdzniecības centrā Galleria Riga.

Spēles administratori vienmēr palīdz, ja ir tāda vēlēšanās, apliecina jaunieši. Nebūs tā, ka jūs nevarēsiet izpildīt nevienu uzdevumu. Nav jābūt speciālām zināšanām vai iepriekšējai pieredzei. Galvenais spēles laikā ir būt uzmanīgam, nebaidīties kļūdīties un jautāt pēc palīdzības. Izpildot pirmos pāris uzdevumus, cilvēku pārņem gandarījums un vēlme to piedzīvot vēlreiz.

Sāc ar sarežģīto

Pirmajai istabai nav obligāti jābūt vieglai, tieši otrādi – sarežģītas istabas mudina spēlēt vēl un vēl. Jauniešu veidotajā mājaslapā atrodami ne tikai apraksti par katru kvestu, bet arī saraksts Must Go, kurā apkopotas tās istabas, kas no pieredzējušo spēlētāju viedokļa būtu jāiziet obligāti.

Par labu kvestu liecina patīkama uzņemšana, vizuālais noformējums un uzdevumu kvalitāte – tiem jābūt loģiskiem un secīgiem. Noformējumam jāatbilst sižetam, nedrīkst būt lieku, neiederīgu priekšmetu, atmo-sfērai jābūt maksimāli reālistiskai. Slikts kvests ir tāds, kurā ienākot liekas, ka esat ieradies uz eksāmenu un tagad te pārbaudīs jūsu zināšanas, bet jūs pat nezināt, ar ko sākt.

Par labu kvestu liecina patīkama uzņemšana, vizuālais noformējums un uzdevumu kvalitāte

***

Mūsdienu kariņi

Sen garām tie laiki, kad puikas (un meitenes) spēlēja kariņu ar koka bisēm rokās. Jau divdesmit gadu Latvijā ir iespēja uzspēlēt pasaulē diezgan populāru ekstrēmu spēli peintbolu. Samērā jauna izklaide, kas līdzinās peintbolam, Latvijā ir airsofts jeb straikbolds un lāzertags.

Pirmais lāzertaga poligons Latvijā tika atvērts tikai pirms diviem gadiem Siguldā, kādreizējās armijas daļas teritorijā, kur ir saglabājusies atbilstoša vide, lai rīkotu spēles ar militāro arsenālu. Lāzertaga ieroči ir aprīkoti ar infrasarkano staru, kas nav kaitīgs veselībai, uzsver lāzertaga jaunatklājēji Latvijā www.poligon-1.lv. Atšķirībā no peintbola un airsofta pēc šīs spēles nav zilumu un nav sāpīgi, ja tiek trāpīts. Trāpījumu jūt no ieroča vibrācijas. Šajā spēlē nevar krāpties, jo ierocis izslēdzas, kad esi «beigts». Taču tās nav spēles beigas – aizej uz aptieciņu, atdzīvojies un turpini spēli. Pēc spēles katram ir pieejama statistika, kurā redzams veikto šāvienu daudzums, to precizitāte un kurš kuram trāpījis. Lāzertagu var spēlēt jau no četru piecu gadu vecuma.

Lielākie lāzertaga spēļu rīkotāji nodrošina arī izbraukuma spēles, piemēram, militārajā pilsētiņā Skrundā. Lāzertaga laukumi izveidoti gan iekštelpās, gan brīvā dabā Rīgā un arī citās Latvijas pilsētās.

Airsofts Latvijā ir pazīstams jau krietni ilgāku laiku, ir nodibināta pat šī izklaides veida asociācija. Airsofts ir daudz militārāka spēle nekā peintbols un sniedz asākas izjūtas, norādīts asociācijas mājaslapā www.airsofts.lv. Spēles mērķis ir iznīcināt pretinieku komandu, lietojot šaujamieročus un citus ieročus – granātas, mīnas –, kas ir reālu ieroču kopijas. Airsofta ieroči šauj ar nelielām bumbiņām, kas neatstāj krāsu traipus. Pēc trāpījuma, kas sliktākajā gadījumā sāp kā ass kniebiens, spēlētājam ir jāpamet kaujas lauks ar paceltām rokām.

Šo spēli var spēlēt jebkur – mežā, ierakumos, pilsētā, ēkās. Spēlē drīkst piedalīties no 16 gadu vecuma (līdz 18 gadu vecumam jābūt vecāku atļaujai).

Lielākie lāzertaga spēļu rīkotāji nodrošina arī izbraukuma spēles, piemēram, militārajā pilsētiņā Skrundā

http://news.lv/Diena/2017/05/19/celvedis-islaicigai-atputai

 

Augšlīgatnē atver kultūras namu

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 23.05.2017

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Līgatniešiem šī gada novada svētki paliks atmiņā ne tikai ar jaukajiem koncertiem, pūtēju orķestru pieskandināto pilsētu un tradicionālo novadnieku gājienu, bet, protams, arī ar kultūras nama atklāšanu Augšlīgatnē.

Bija jāpaiet astoņiem gadiem, līdz kādreizējo kultūras namu atkal pārņēma pašvaldība. Pirmo stāvu atklāja jau pērn, tur satikšanās un nodarbību telpas dažādām paaudzēm. Ar nepacietību tika gaidīta lielā zāle, kur kādreiz ballēts, dziedāts, spēlēts teātris, dejots uz nebēdu. Vecākās paaudzes līgatniešiem ar to saistās mīļas jaunības atmiņas. Valdim Liepiņam jau 86 gadi. 1963.gadā atklāja Fabriciusa vārdā nosauktās saimniecības klubu, viņš bija tā vadītājs 20 gadus. “Tad jau saimniecībai nedrīkstēja būt klubs. Te bija sarkanais stūrītis. Skatuvīte 50 centimetrus augsta, un skatītāji neko nevarēja redzēt. Pārbūvējām. Dibinājām deju kolektīvu, ansambli. Tad nodibinājām orķestri, Rīgā bija “REO”, mums bija “FEO”. Aivars Gabliks, saimniecības direktora vietnieks saimnieciskos jautājumos, ko vien klubam toreiz vajadzēja, sagādāja, abi ar sievu bija aktīvi pašdarbnieki. Klubā dzīvība kūsāja,” atmiņās pakavējās bijušais kluba vadītājs un pastāstīja, ka reiz karnevālā sanācis vairāk nekā 300 cilvēku. Tolaik modē bija deja letkiss. Kad visi lēca, satraucies, vai zālei grīda neiegāzīsies. Nogājis pirmajā stāvā lampas pie griestiem ritmiski šūpojušās. “Toreiz zāles grīda izturēja. Lai te arī turpmāk valda tāda jautrība, kāda bija pirms pusgadsimta,” novēlēja Valdis Liepiņš.

Daina Žukova “Druvai” atzina, ka līgatniešiem šos gadus sava kultūras nama ļoti pietrūcis. “Daudziem ar to saistās labas emocijas, atmiņas. Te bija patīkama aura. Un būs arī. Citādi nevar būt. Līgatnieši noteikti nāks. Daudzi saka – beidzot, tik ilgi gaidījām,” saka Daina un piebilst, ka dziesminieku muzicēšanas vakaros pirmā stāva zālīte vienmēr bijusi pilna, nācies krietni saspiesties. Kāds kungs vēl piebilst, ka tagad vēlēšanās nebūs jāiet uz bērnudārzu, jākāpj pa kāpnēm uz iecirkni.

Anatolijs Trentjevs, Līgatnes pūtēju orķestra vadītājs, atminas, ka Augšlīgatne kādreiz bijis kā krustpunkts. Te uz ballēm braukuši no Nītaures, Siguldas, Inčukalna, Ieriķiem, Līgatnes. “Toreiz, tas bija 70.gadu sākumā, ballēs bez attiecību skaidrošanas neiztika. Katrā ballē kāds dabūja trūkties,” pastāsta Anatolijs. Viņš atceras, kā inčukalniešu atbraucis vesels bars, jo iepriekšējā reizē bija dabūjuši no līgatniešiem. Staigājuši nikni apkārt klubam, jo pilsētnieki uz balli nemaz neatbrauca. “Katram, kurš te spēlējis, ir jaukas atmiņas. Redzēs, kā tagad būs. Viss atkarīgs, cik aktīvi te viss tiks organizēts. Ja uzskatīs, ka pietiek vien ar to, ka klubs ir, ko vēl, tad dzīvības nebūs,” saka Anatolijs.

Augšlīgatnes kultūras nama atklāšana iesākās ar novada jauno mūziķu mūzikas skolas un mūzikas studijas audzēkņu koncertu pirmajā stāvā. Pēc tam visus aicināja uz lielo zāli. Ienākot tajā, līgatnieši skaļi aplaudēja. Uzrunās vairākkārt izskanēja esam mazs novads un tāpēc esam stiprs. Lai kur mēs novadā dzīvotu, mums visiem jāturas kopā. Kultūra vieno. Lai šī māja ir viena no novada vienotājām!

Augšlīgatnes kultūras nama rekonstrukciju veica SIA “Ekers”, un meistari izpelnījās skaļus aplausus, tāpat kā interjera veidotāji Ingūna Briede un Arnis Bieziņš. Pateicības izskanēja visiem, kuri strādājuši, lai kultūras nams būtu. Tajā ir 175 vietas, un tovakar zāle bija pilna.

“Tukšā vietā ko uzsākt ļoti grūti, bet te vieta nekad nav bijusi tukša. Pirms mums te strādāja radoši, iedvesmas un idejām bagāti cilvēki. Mums jāturpina viņu iesāktais, lai novada cilvēki brīvajā laikā nāktu uz savu kultūras namu,” sacīja Līgatnes Kultūras un tūrisma centra vadītāja Sarmīte Usāne.

Kultūras nama atklāšana bija arī atkaltikšanās. Ar koncertu priecēja “Lādezers” un ne tikai Līgatnē pazīstamā grupa “Pasažieri”. Ingus Ulmanis, abu grupu dalībnieks, atzina, ka domājis, vai tik jaukā vakarā līgatnieši nāks uz kultūras namu. “Bet notikums ir tāds, ko nedrīkst laist garām. Ir pagājuši gadi, kad kāpu uz šīs skatuves. Te bija mājas. Ienākot likās, ka Latvija uzplaukusi, jo manas mājas ir uzplaukušas,” uzrunājot līgatniešus, sacīja Ingus Ulmanis. Viņš sazvanījis kādreizējos “Pasažieri” dalībniekus, saaicinājis kopā. Pēdējo reizi mūziķi Imants Kalniņš, Guntars Ruņģis, Arnis Gulbiņš, Ainārs Vilcāns un Ingus Ulmanis Agra Jansona vadībā bija spēlējuši 1982.gadā. Guntars Ruņģis, ienācis zālē, ilgi vēries apkārt, tad izbrīnīts teicis – vai tad šī zāle bija tik maza! Daudz piedzīvots, un atkalredzēšanās atsauca atmiņas. “Atbraucām uz mēģinājumu un spēlēsim,” sacīja Agris Jansons. Ingus Ulmanis atklāja, ka tik pazīstamā dziesma “Mākonis” tapusi tepat skatuves stūrī. Agris sēdēja kopā ar garmatainu jaunekli Ingu un dungoja. Sākumā dziesmai bijuši citi vārdi. Lai arī meklējuši, tos vairs neatraduši. Tā, lūk, tapusi vēlāk jau pazīstamā “Jumpravas” dziesma. To “Pasažieri” un “Lādezers” nodziedāja kopā. “Uz tikšanos – atkal pilnā sastāvā!” atvadām uzsauca Agris Jansons.

Skanīgi iesākušies, novada svētki turpinājās pilsētā. No rīta pašu pūtēju orķestris visus modināja, divās stundās izbraukājot gan pilsētu, gan pagastu. Jaukais laiks ne tikai novada ļaudis mudināja doties svinēt, bija sabraucis arī daudz viesu.

http://news.lv/Druva/2017/05/23/augsligatne-atver-kulturas-namu

 

Orķestru svētkos Līgatnē

Autors: Anete Mīlberga, ViA studente

Datums: 23.05.2017

Izdevums: Liesma

Rubrika: Kultūra

Sestdien, 20. maijā, Līgatnes estrādē tika svinēti Līgatnes novada un pūtēju orķestru svētki. Šajos svētkos piedalījās vietējie amatiermākslas kolektīvi, kā arī vairāki viesu pūtēju orķestri no Siguldas, Inčukalna, tostarp arī Valmieras Kultūras centra pūtēju orķestris Signāls, kuru šoreiz diriģēja koncertmeistars Normunds Dzelme (pateicības Diplomā gan nez kāpēc ierakstīts Dzērve).

No deviņiem rītā novada iedzīvotājus modināja Anatolija Terentjeva vadītais Līgatnes pūtēju orķestris, pēcpusdienā notika orķestru kopmēģinājums, bet vakara programma sākās ar tradicionālo gājienu no viesnīcas Lāču miga uz pilsētas centru. Muzicējot gājienā soļoja Siguldas Absolventu orķestris, bet Signāls gājiena dalībniekus un tā vērotājus ar Happy Marshing Band atskaņojumu iepriecināja pie bavāriešu stilā būvētā Līgatnes bērnudārza, ko atceramies no filmas Ilgais ceļš kāpās. Gājiens noslēdzās estrādē, kur to ar marša skaņām sagaidīja mājinieki — līgatnieši.

Vakara galvenā pasākuma — svētku koncerta gaitā bija iespējams vērot dažāda vecuma izpildītāju priekšnesumus, kas sagādāja patiesu prieku gan skatītājiem, gan arī pašiem māksliniekiem. Koncerta apmeklētājai Beātei visspilgtāk atmiņā palikusi koristu uzstāšanās: «Man viss ļoti patika, bet vislabāk — kora dziesmas un tas, kā tās tika izpildītas.»

Arī vadītājs šim vakaram bija izvēlēts ļoti rūpīgi. Šogad tas bija līgatnietis un LTV šova VIP. Veiksme. Intuīcija. Prāts vadītājs Uģis Joksts. Vakara gaitā varēja just to, cik liela mīlestība un darbs ticis ieguldīts gan programmas veidošanā, gan veidā, kā to pasniegt. Šo visu bija ievērojusi arī Līga: «Koncerts un tā atmosfēra bija ļoti patīkama. Interesanti bija visu kolektīvu priekšnesumi.»

Koncerta noslēgumā visi tika pārsteigti ar skaistu salūtu, kas atmodināja nogurušos un deva spēku, lai jau tūlīt pēc koncerta spētu izdejoties ballē kopā ar grupu Klaidonis.

http://news.lv/Liesma/2017/05/23/orkestru-svetkos-ligatne

 

Dvēseļu puteni filmēs arī Līgatnē

Datums: 23.05.2017

Izdevums: Auseklis

Rubrika: Ziņas

Ir sākusies pēc Aleksandra Grīna romāna motīviem veidotās vēsturiskās Latvijas kara lentes Dvēseļu putenis filmēšana. Pirmo ainu uzņemšanā, kas ilgs līdz 4. jūnijam, iesaistīsies 29 aktieri un aptuveni 750 masu skatu dalībnieki. Filmēšana atklāta ar strēlnieku iesaukšanas ainām, jauniesaukto fotografēšanos un skolas balles ainām Rīgas Latviešu biedrības namā. Savukārt Līgatnē bijušās papīrfabrikas telpās filmas veidotāji ierīkos treniņnometni, kur strēlnieki gatavosies pirmajām kaujām. Šo ainu uzņemšanai izmantos autentiskus kareivju mācību paņēmienus, ieročus un spēkratus. Ar vizuālo specefektu palīdzību atainos bumbu sprādzienus un kara lidmašīnu pārlidojumus. Bēgļu gaitas, kurās 1915. gada vasarā devās tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, filmēs Vangažos. Romāna galveno varoņu – Vanagu dzimtas – mājas tiks ierīkotas muzejā Miķelis, Uzvarā, Bauskas novadā. Filmas tapšanas aizkulisēm varēs sekot LMT Straume lietotnē un internetā http://straume.lmt.lv/dveselu-putenis.

http://news.lv/Auseklis/2017/05/23/dveselu-puteni-filmes-ari-ligatne

 

Dieva mīlestībai klātesot

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 24.05.2017

Izdevums: Druva

Rubrika: Redzeslokā

Ausma Vītoliņa tikko atgriezusies no dārza. Dienas paiet kustībā, arī pastaigās pa pilsētu, apciemojot draudzenes. “Viss zied, pavasaris ir skaists,” saka cēsniece, piebilstot, ka pēdējos gados bez palīgiem dārzā neiztikt un pati ir kā tāds komandants. “Rudenī izaugušo sadalām. Gatavoju dārzeņu konservus, ziemā ir pašu audzēti dārzeņi,” stāsta Ausma.

Vakar Ausmai palika 90 gadi. Dzīvoklī, kurā aizvadīti gadu desmiti, pie sienām pazīstamu mākslinieku gleznas. “Lielākā daļa dāvinātas, esmu arī pati pirkusi. Daudzas esmu uzdāvinājusi citiem,” pastāsta saimniece. Dzīvoklī pašas austas segas, aizkari, spilveni. “Jau desmit gadus neaužu, pēc tam vēl adīju. Cik es būtu laimīga, ja redzētu adīt. Draudzene Piebalgā tikai divus gadus jaunāka un vēl ada. Palasīt arī nevaru, bet ikdienā visu redzu, veikalā iepirkties nav problēmu,” pastāsta Ausma un klusi piebilst, ka lielākā daļa vienaudžu un draugu jau aizgājuši.

Daudzi cēsnieki Ausmu Vītoliņu pazīst kā ilggadēju sēklu veikala vadītāju un tautas lietišķās mākslas meistari.

Ausmas dzimtā puse ir Alūksnes Medņi. Tēvs bija no igauņiem, skarba rakstura. Ģimenē viņa bija pastarīte, par kuru rūpējās trīs vecākie brāļi. Ausmai bija trīs gadi, kad mamma ar bērniem pārcēlās uz Jaunpiebalgu. Drīz brāļi aizgāja savā dzīvē.

“Savas mājas mums nebija. Mamma strādāja gadījuma darbus, mājās biju viena. Kādu laiku dzīvojām “Birzmalās”. Daudz laika pavadīju ar draudzeni Gaidu Podiņu. Viņas mamma bija šuvēja, vecāmamma liela adītāja, un viņai bija tīne ar adījumiem, kurus vasarā iznesa saulītē. Cilāju, priecājos, man tā patika!” atmiņās kavējas Ausma. Cik viņa bija priecīga, kad dāvanā saņēma maisa gabalu un kādu kamolīti! Meitene izšuva sedziņu, bet uz papīra zīmēja rakstus. “4.klasē katram bija jānoada cimdu pāris. Pusei klases meiteņu noadīju. Man padevās un patika,” bilst cēsniece.

Pēc pamatskolas daudzi klasesbiedri devās uz Skolotāju institūtu, Ausma atzīst, ka skolotāja darbs gan īpaši neinteresējis, vairāk patikusi lauksaimniecība. “Es Cēsīs, mamma Piebalgā, pie tantēm īrēju istabiņu, vajadzēja produktus, maksāt par dzīvokli. Viegli nebija,” stāsta Ausma. Vecākais brālis bija vērptuves vadītājs Raunas dzirnavās. Sestdienās Ausma kājām gāja no Cēsīm uz Raunu pēc pārtikas. Kurpītes pa ceļam noslēpa Priekuļu birzītē, klikatiņās devās tālāk. Svētdien ar produktiem nāca atpakaļ. Reiz brāļa kaimiņiene piedāvāja, kāpēc tik smagi nest, viņa regulāri braucot uz Cēsīm. Priecīga Ausma ziņu pavēstīja brāļa sievasmātei. “Madāmiņa, ko vēl negribēs, klāt pievest,” atbilde bija kā zibens, kas paliek atmiņā. “Viņa vēl daudz ko teica, man asaras bira. Paķēru jaciņu un gāju uz Cēsīm. Visu ceļu raudāju, kaut nakts, apkārtnē mežabrāļi, nebaidījos, asaras bira tā, ka mēnesi neredzēju. No rīta brālis atbrauca ar velosipēdu, bija pārbijies, ka kaut kas slikts nenotiek,” pastāsta Ausma.

Divus brāļus iesauca leģionā. Viņi māsai daudz palīdzēja. “Kad ilgāku laiku nebija nekādas ziņas, katru vakaru uz celīšiem pie gultas lūdzos, lai brālīši paliktu dzīvi. Kad atgriezās, stāstīja briesmu stāstus, bet viņiem nebija ne skrambas. Dievs bija uzklausījis bērna lūgšanas,” saka Ausma.

Kā jau bieži dzīvē gadās, daudz kas mainījās, kad Ausma pameta institūtu un sāka strādāt Valsts sēklu kontroles un augu karantīnas inspekcijā par laboranti. “Labi vien, ka nekļuvu par skolotāju, esmu pārāk emocionāla,” viņa atzīst un piebilst, ka darbā ātri visu apguvusi, bet pēc astoņiem gadiem kļuva par pārdevēju sēklu veikalā. Tur viņa nostrādāja nepilnus 40 gadus, saņēma daudzas pateicības un atzinības. “Uz veikalu pēc sēklām brauca visi kolhozi, skolas. Sēklas saņēmām arī no Polijas un Čehijas, visas bija jāsadala. Pavasarī cilvēki stāvēja garās rindās. Kad tagad ieraugu sēklu sortimentu, tikai brīnos, kāda dažādība. 20 gadus nostrādāju kopā ar Vilmu Poti. Darbs man patika,” stāsta Ausma.

Ausma satika Verneru. “Bija labs cilvēks, pārdzīvojis kara laikā gūstu, brīnumainā kārtā izdzīvojis. Viņam bija zelta rokas, bet bija jau tā mode pie pusdienām celt galdā kaut ko stiprāku,” skumji saka Ausma. Ģimenē piedzima dēls. Pusotra gada vecumā viņš saslima ar plaušu karsoni. Bija garie Maija svētki, dakteris nepieņēma, nebija laika, jo sabraukuši ciemiņi. Dežurante kaut ko iedeva pret temperatūru. Pēc svētkiem, kad ārsts ieraudzīja rentgena uzņēmumu, palika bāls: “Esiet stipra, viņš dzīvos tikai līdz vakaram.” Tā arī notika. “Tas mana mūža lielākais zaudējums.

Praviete Vaita saka: “Visi bērniņi būs debesīs, un daudzi skatīsies, kur viņu tētis, mammīte. Citi satiksies, citi ne. Jācīnās, lai satiktos. Es satikšu,” ar mīlestību teic Ausma. Ar Verneru viņa izšķīrās. Pēc laika satika Alfrēdu. “Gaišs, apdāvināts, ļoti zinošs cilvēks, daudz lasīja. Bet arī viņam dzīvē liela vieta bija grādīgajiem. To ļoti pārdzīvoju. Mums nebija lemts ilgi nodzīvot kopā,” pastāsta Ausma.

Tad Ausma ballē iepazinās ar Ilmāru. “Pienāca tāds garš puisis. Tovakar daudz dejojām. Trīs gadus draudzējāmies. Viņu aizsūtīja mācīties uz Ļeņingradu. Viņš gribēja sareģistrēties, bet domāju abi pliki, sakrāsim naudiņu, atgriezīsies, tad. Taču viņš neatgriezās Cēsīs, bet Rīgā. Vecākiem tur bija neliels dzīvoklītis, mums bija paredzēta maza istabiņa, bet mana mamma bija slima, viņu atstāt Cēsīs nevarēju, Rīgā vietas nebija. Tad domāju viņš kāps pa karjeras kāpnēm, es neko daudz vairāk sasniegt nevaru, viņam ceļā nestāšos. Tā pamazām atsvešinājāmies. Viņš apprecējās. Vecāmamma Ilmāram dzīvoja Cēsīs, šad tad vēl satikāmies. Pēc ilgiem gadiem, kad viņš bija Cēsīs, atkal satikāmies, parunājāmies,” pastāsta Ausma un piebilst, ka tā dzīvē iznācis, ka tagad ir viena, bet ne brīdi tāda nejūtas.

No bērnības rokdarbiem viņas dzīvē ir īpaša vieta. Kad institūtā uzzināja par rokdarbu pulciņu, tūlīt iestājās. Vēlākos gados viņa kļuva par vienu no pirmajām Tautas lietišķās mākslas meistarēm Latvijā. Ausmai bija tikai gada pieredze, kad no vecām, sakrāsotām dzijām noauda dekoratīvo spilvenu. Tas tika izstādē un arī grāmatas “Latviešu tautas māksla” 1962. gada izdevumā. “Tas deva lielu vēlēšanos turpināt. Biju Ernas Rubenes skolniece, kopā iekārtojām izstādes. Tamborēt un adīt varēja mājās, aust gāju uz muzeju, vēlāk gan pati nopirku stelles,” pastāsta Ausma un uzsver, ka rokdarbi ļoti nomierina, iedvesmo. “ Dievs man jau šūpulī visam mūžam ielicis dārgas dāvanas mīlestību uz skaisto, uz dabu. Pārejot pļavai, varēju salasīt desmitiem ziedu, katrā tik daudz nianšu! Dabā meklēju ierosmi,” pārdomās dalās cēsniece. Ausma Vītoliņa daudzus priecējusi divās personālizstādēs – 1976. un 2003. gadā. Bez viņas darbiem daudzus gadus nenotika neviena lietišķās mākslas izstāde Latvijā. Viņas audumi, adījumi, baltie darbi pabijuši daudzviet bijušajā Padomju Savienībā, arī Vācijā, Šrilankā. Cik metru noausts, Ausma nezina, bet izstādēs pabijuši 150 viņas adītie cimdu pāri. Daudzi darbi tagad glabājas muzejos.

“Par nopelniem lietišķajā mākslā man piešķīra “Moskviču”. Ar to nobrauca desmit gadu,” bilst pazīstamā rokdarbniece. Arī tas ir viņas amatu prasmes novērtējums. Ausma vienmēr labprāt mācīja citiem, ko prata pati. Viņa vadīja rokdarbu pulciņus Drabešos, Raunā.

Tikai retais, kurš pazīst Ausmu Vītoliņu, zina, ka viņas īstais vārds ir Leontīne. Tā rakstīts dokumentos. “Kad sāku piedalīties izstādēs, Velta Atvare teica kur ar tādu garu, vecmodīgu vārdu. Šķirstījām kalendāru, palikām pie Ausmas, tas ir iedvesmojošs vārds. Tā visi mani sauc tikai par Ausmu,” atklāj Ausma.

Mūžs bijis bagāts, tagad laiks atcerēties labo, kas piedzīvots, satiktos cilvēkus. Arī daudzos ceļojumus un gūtos iespaidus, korī “Vidzeme” nodziedātos gadus.

“Mans lielākais atbalsts, mana ģimene, ir draudze. Man vienmēr ir līdzās cilvēki, kuri palīdzēs. Reizi nedēļā kāds atnāk palasīt gan Svētos rakstus, gan to, kas mani interesē. Esmu atdevusi sevi baznīcai un Dievam. Vienu gan zinu, bez Dieva dzīvot nedrīkst,” saka Ausma Vītoliņa un atzīst, ka dzīvē vienmēr varējusi saprasties ar visiem, bijusi pazemīga un izjutusi Dieva mīlestību.

Maijā nozīmīgas jubilejas:

Cēsu novadā

Austrai Baļķītei 18.maijā 92

Annai Čomai 2.maijā 90

Olgai Gailītei 11.maijā 91

Birutai Jansonei 18.maijā 91

Eleonorai Krakopei 1.maijā 94

Ausmai Hortensijai Līcei 10.maijā 90

Leonidam Persijanovam 5.maijā 97

Spodrai Pētersonei 14.maijā 92

Hertai Reginai Siliņai 10.maijā 92

Austrai Šarapovai 15.maijā 90

Klaudijai Tračumai 10.maijā 90

Ainai Vennerei 5.maijā 90

Leontīnei Vītoliņai 23.maijā 90

Jaunpiebalgas novadā

Elvīrai Sproģei Jaunpiebalgas pagastā 3.maijā 92

Pārgaujas novadā

Mirdzai Kārkliņai Stalbes pagastā 15.maijā 91

Millijai Veitmanei Stalbes pagastā 2.maijā 93

Līgatnes novadā

Intai Plūmei Līgatnes pagastā 1. maijā 94

Priekuļu novadā

Haraldam Grambergam Priekuļu pagastā 19.maijā 92

Kārlim Zigfrīdam Jansonam Priekuļu pagastā 3.maijā 90

Imantam Gunāram Liepiņam Mārsnēnu pagastā 18.maijā 92

Lilijai Mirdzai Īdai Radziņai Priekuļu pagastā 22.maijā 92

Zigfrīdam Smeķim Liepas pagastā 2. maijā 90

Raunas novadā

Antonijai Klāvai Raunas pagastā 24.maijā 91

Birutai Kunciņai Raunas pagastā 2.maijā 91

Vecpiebalgas novadā

Ziedonei Grīnbergai Taurenes pagastā 1.maijā 93

Irēnai Brigai Kaives pagastā 21.maijā 92

Maijai Mazjānei Vecpiebalgas pagastā 22.maijā 92

Amatas novadā

Ritai Aizupietei Drabešu pagastā 24.maijā 90

Edvīnam Ābelem Zaubes pagastā 25.maijā 90

Rasmai Līnei Amatas pagastā 9.maijā 91

Austrai Millijai Rudzītei Amatas pagastā 15.maijā 94

Zelmai Veidemanei Skujenes pagastā 26.maijā 90

Valdai Marantai Vernerei Drabešu pagastā 25.maijā 91

Austrai Volkovai Zaubes pagastā 8.maijā – 90

http://news.lv/Druva/2017/05/24/dieva-milestibai-klatesot

 

Līgatnē filmē “Dvēseļu puteni”

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 24.05.2017

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Vairākas dienas Līgatnes papīrfabrikā skanēja motoru un šauteņu trokšņi, jauni puiši aktīvi trenējās. Papīrfabrikas teritorija bija pārtapusi par filmas “Dvēseļu putenis” filmēšanas laukumu.

“Meklējām industriālu vietu, kur varētu ierīkot treniņnometni, kur strēlnieki gatavojas pirmajām kaujām. Tā bija iekārtota kokzāģētavā. Rīgā un Pierīgā apskatījām daudzas vietas, bet visur būtu jāpieliek ļoti daudz, lai radītu tā laika vidi. Līgatnē ir visas iespējas ēkas saglabājušās, arī vecie logi,” stāsta filmēšanas vietu vadītāja Katrīna Tomasicka, bet filmas režisors Dzintars Dreibergs piebilst, ka, atbraucot uz Līgatni, bijis skaidrs, ka labāku vietu neatrast. “Te laiks ir apstājies un nekas nav izdemolēts,” saka Dzintars Dreibergs, uzsverot, ka ļoti cer, ka šī teritorija tiks izmantota ne tikai filmēšanai.

Filma “Dvēseļu putenis”, kas top pēc Aleksandra Grīna romāna motīviem, ir vērienīgākais kino notikums atjaunotās Latvijas vēsturē. Tā ir viens no Latvijas simtgadei veltītajām kino darbiem. Filmas komandu veido 90 kino profesionāļi no Latvijas un ārvalstīm – režisors un producents Dzintars Dreibergs, galvenais operators Valdis Celmiņš, Rīgā dzimušais scenārists un Ņujorkas Universitātes profesors Boriss Frumins, komponiste un prestižās “Emmy” balvas laureāte Lolita Ritmanis un citi. Filmā iesaistīsies 29 aktieri, viņu vidū Latvijā populārie Vilis Daudziņš, Ivars Krasts, Gatis Gāga, Mārtiņš Vilsons, Rēzija Kalniņa, kā arī aptuveni 750 masu skatu dalībnieki.

“Šis stāsts Latvijai ir ļoti nepieciešams. Tas apliecina, ka mums valsts nav iedota tāpat vien. To ir izcīnījuši jauni cilvēki, kuriem bija sapņi un mērķi, neviens no viņiem nedomāja karot. Kad vajadzēja iesaistīties lielvaru cīņās, skaidri parādījās, ka tā ir cīņa par Latviju, lai mēs paši te dzīvotu un saimniekotu. Toreiz ticība ļāva izkarot savu valsti, mums jāatceras, ka varējām to izdarīt un tas spēks aizvien ir mūsos,” pārdomās dalās režisors Dzintars Dreibergs.

Vēsturiskās bēgļu gaitas, kurās 1915. gada vasarā devās tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, filmēs Vangažos. Epizodēs redzēs bēgļu rindas, pajūgus ar viņu iedzīvi un mājlopiem. Romāna galveno varoņu, Vanagu dzimtas, mājas tiks ierīkotas muzejā “Miķelis” Bauskas novadā. Tajās filmēs vairākas ģimenes epizodes un vienu no svarīgākajiem pagrieziena punktiem Vanagu ģimenē – brīdi, kad vācu virsnieks nošauj brāļu Vanagu māti.

“Dvēseļu putenis” pirmā posma filmēšana noslēgsies ar svinīgu gājienu Vecrīgā. Tajā tiks attēloti 1915. gada vasaras notikumi, kad uz tālāku apmācību Mīlgrāvī nosūtīja pirmo latviešu brīvprātīgo ešelonu. Strēlnieku pavadīšana izvērtās grandiozā svinīgā gājienā. Viņi vairāku virsnieku, instruktoru un militārā orķestra pavadībā soļoja pa Rīgas ielām uz Daugavmalu. Iedzīvotāji apbēra strēlniekus ar ziediem, orķestris spēlēja latviešu tautasdziesmas, kā arī tika dziedāta toreiz aizliegtā Latvijas himna.

Nākamvasar filmēšanas grupa atgriezīsies Cēsīs. “Filmēsim Cēsīs, kaujas ainas pie Raunas tilta. Piemineklis Cēsu centrā ir šīs filmas svarīgākais atgādinājums. Puikas toreiz pagrieza vēsturi,” saka režisors un piebilst, ka ļoti cer, ka masu skatos iesaistīsies Cēsu un Valmieras jaunieši, jo viņu vecvecvecāki bija tie, kuri karoja par savu valsti.

Filmas pirmizrāde būs 2019. gada 11. novembrī – tieši simts gadus pēc latviešu strēlnieku izcīnītajām Brīvības cīņām. “Kad filmas tapšanas gaitā rodas grūti brīži, vienmēr notiek kas tāds, lai mēs virzītos uz priekšu. Saņemam uzmundrinājuma vēstules strādāt, lai atgādinātu savas valsts vēsturi,” saka režisors Dzintars Dreibergs.

http://news.lv/Druva/2017/05/24/ligatne-filme-dveselu-puteni

 

Kaimiņu atbalsts palīdz ikdienā

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 25.05.2017

Izdevums: Druva

Rubrika: Pagastu ziņas

Kaimiņu attiecības visos laikos bijušas smalka lieta. Kad tās labas, parasti par sadzīvošanu līdzās nerunā. Ja gadās nesaprašanās, konflikts, tad gan uzzina viss pagasts.

"Šogad administratīvajā komisijā kaimiņu konfliktus neesam risinājuši," saka Līgatnes novada pašvaldības Administratīvās komisijas vadītāja Ilze Goba un pastāsta, ja tādi gadās, parasti vainīgi suņi, govis, teļi, aitas, kas kaut ko kaimiņos pastrādājuši. Pirmajā reizē parasti tiek piedots, nākamajā jau veidojas saspīlētas attiecības, pēc tam rakstiska ziņa pašvaldībai. "Pirms dažiem gadiem kaimiņu lietu nebija maz. Jāsecina, ka līgatnieši kļuvuši draudzīgāki," bilst Ilze Goba.

Lai izceltu kaimiņu būšanas, šopavasar Latvijas Neatkarības atjaunošanas dienā tika godināti tie, par kuriem labus vārdus teikuši kaimiņi. Ikviens varēja uzrakstīt, pastāstīt, ko kaimiņš palīdzējis. Aicinājums saucās "Labs kaimiņš tuvāks par radu".

"Līgatnieši bija atsaucīgi," saka kultūras darbiniece Ingūna Millere un pastāsta, ka bijis aizkustinoši lasīt labestīgos vārdus. " Kāds kaimiņu aizved uz veikalu vai kapsētu. Kāda saimniece, kad cep kūku, vienmēr aiznes arī kaimiņienei, cita labprāt jaunajai ģimenei izrāda Līgatni un pastāsta vēsturi, vēl cita sirmajai kaimiņienei izmazgā istabu... Esam pieraduši pukstēt, bet apkārt ir daudz laba. Un vispirms jau kaimiņi," saka Ingūna Millere.

Pie 18 dzīvokļu mājas Ošu ielā kaimiņi piesēduši saulītē un pārrunā ikdienas rūpes un gaitas.

“Tādi mēs esam, viens otru atbalstām,” saka Valentīna Logina un norāda uz Tamāru un Jāni Braguļiem. Viņa arī uzsver, ka kaimiņi vienmēr labi sapratušies. Valentīna šajā mājā dzīvo jau vairāk nekā 40 gadu. Tamāra un Jānis tikai otro gadu.

Valentīna savulaik strādāja Fabriciusa saimniecībā, rūpējās par cāļiem un vistām, bet pirms tam Carnikavas zivju audzētavas filiālē turpat Līgatnes pagastā. “Svaigā gaisā veselība uzlabojas,” viņa bilst un pastāsta, ka vīrs bijis celtnieks, tā tikuši pie dzīvokļa, tagad viņš jau 27 gadus aizsaulē. “Man jau 84 gadi, priecājos, ka man tādi kaimiņi kā pašas bērni,” saka Valentīna.

Tamāra un Jānis bija cēsnieki. “Nebija, kur dzīvot. Savulaik 15 gadus gaidījām rindā uz dzīvokli, dabūjām, tad uzradās īpašnieks, nācās īrēt, vīrs saslima. Mazdēls mums nopirka dzīvokli Līgatnē. Pats dzīvo un strādā Anglijā. Māja nosiltināta, dzīvoklis ērts, par siltumu jāmaksā krietni mazāk nekā Cēsīs,” pastāsta Tamāra, un abi ar Jāni uzsver, ka Augšlīgatnē jūtas ļoti labi. “Tikko bijām pārcēlušies, nevienu nepazinām, gājām uz veikalu, un visi mūs sveicināja. Tas bija pārsteigums. Visu mūžu esmu nostrādājusi Cēsīs, bet bijušie klienti sen mani aizmirsuši, kaut gadiem bijām pazīstami,” pārdomās dalās Tamāra. Viņa ilgus strādāja par manikīri Cīrulīšos un frizētavā centrā. Jānis 20 gadus strādāja slimnīcas katlumājā.

Abi iepazinās ballē, vienmēr viņiem paticis dejot. “Kādreiz bija balles “Tiem, kam 25 un vairāk”. Regulāri gājām,” atceras Jānis, bet Tamāra piebilst, ka abi visu mūžu pārāk daudz strādājuši, tagad tas jūtams, veselība atgādina, ka par to vajadzēja padomāt.

“Vaļas tante pastāsta, kāda dzīve bijusi Līgatnē, mums interesanti,” bilst Tamāra, bet Valentīna ar lepnumu par sevi saka: “Esmu no Latgales, no jaukiem cilvēkiem, kas prot uzdziedāt, uzdancot. Kad man bija 75 gadi, kā pensionāru ballē laidu pa zāli! Dārzu pati uzraku, traktoru nevajadzēja.” Valentīna uzsver, ka arī visu mūžu daudz strādājusi un tāpēc dzīvē nekā nav trūcis. “Man bija trīs bērni, vīru pametu, un mani apprecēja jauns puisis. Labi dzīvojām,” saka Valentīna.

“Žēl, ka vairs tuvumā nav veikala, jāiet tālu. Tamāra man vajadzīgo no veikala atnes,” stāsta Valentīna, piebilstot, ka divreiz nedēļā tepat pagalmā var nopirkt piena produktus, atved arī gaļu.

Tamāra un Jānis ir kopā jau 41 gadu. Abi ciemos gaida desmit mazbērnus un abus mazmazbērnus. “Visi ārzemēs. Tāda dzīve,” nosaka Jānis, bet Tamāra uzsver, ka nav, par ko sūdzēties, ja nu vienīgi par veselību, jo slimības nāk tikai klāt, bet pensija maza, par pārējo var tikai priecāties.

http://news.lv/Druva/2017/05/25/kaiminu-atbalsts-palidz-ikdiena

 

Kopā prieks par pavasari lielāks

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 25.05.2017

Izdevums: Druva

Rubrika: Pagastu ziņas

“Viens onkulis televīzijā teica: “Jādzīvo tik nost.” Mums ir tieši tā,” saka Raisa Petrova, un kaimiņiene Millija Priedīte viņai piekrīt.

Abām tagad prātā tikai pavasara darbi, viss jāpagūst sastādīt, arī jāravē. Raisa bilst, ka tagad jau galvenais darītājs ir dēls, pati tiek galā vien ar mazākiem darbiem. “Pavasari gaidot, tikai par to runājām. Tas aukstums bija apnicis,” bilst Raisa, bet Millija smejot pastāsta: “Vienu dienu saulītē bija tik silts, piecus tomātus stādus iestādīju siltumnīcā. Domāju, vakarā apsegšu, aizmirsās, un naktī nosala. Labi, ka ne visus sastādīju. Karstajās dienās viss ātri saauga, tagad atkal sola salnas.” Raisa optimistiski atgādina Toma Briča televīzijā solīto, ka ievziedā salnu nebūs, bet Millija skeptiski atzīst, ka arī viņš ne vienmēr visu zina pateikt.

Viņas ir kaimiņienes kopš 1982.gada un atzīst, ka gadu gaitā Ceriņu ielā maz kas mainījies. Ja te sāk dzīvot kāds jauns, visi ir jauki cilvēki. “Kāds remontē māju, atjauno, daudziem radi ārzemēs. Ir kaimiņi, kuri te dzīvo tikai pa vasarām, arī mani. Gaidu, kad atbrauks,” stāsta Millija.

Raisa dzimusi tepat kaimiņmājā, tā sauktajā Medņu mājā. Vēlāk blakus uzcēluši savu māju. “Esmu dzimusi Ziemassvētkos. Vecāki bija visu sagatavojuši svētvakaram, kad nācies izsaukt vecmāti. Gadi tik ātri pagājuši. Tagad nožēloju, ka tik daudz ar vecākiem neizrunāju, tik daudz gribētos zināt,” saka Raisa, bet Millija piebilst, ka bērnībā ļoti paticis šķirstīt albumus, bet dēlus, mazbērnus tas neinteresē, jaunajai paaudzei citas intereses.

Millija ir piebaldziete, dzimusi Cirstos. Līgatnē dzīvoja brālis, Millija te pārcēlās, kādu laiku pastrādāja vietējā patērētāju biedrībā, tad devās uz Rīgu. Kad iepazinās ar nākamo vīru, kurš bija līgatnietis, 1962.gadā atkal pārcēlas uz Līgatni un no tā laika ir līgatniete.

Raisa 37 gadus nostrādājusi tirdzniecībā, viņa pazīst teju katru gados vecāku līgatnieti. “Reiz Rīgā, kad teicu, ka esmu no Līgatnes, man atbildēja, ka Līgatnē gan ir labs veikals, biju lepna, bet neteicu, ka tur strādāju,” stāsta Raisa un uzsver, ka tagad prieks, ka veikala ēkai beidzot ir saimnieks, kurš to atjauno. “Kad vēl strādāju, jau jumts tecēja, apkure bija švaka. Vēlāk bija privātveikals, tas arī ilgi nepastāvēja, vēl bija kafejnīca. Tad ilgu laiku viss stāvēja pamests. Šodien veikalam vieta nav piemērota, ir pārāk tālā nostūrī,” pārdomās dalās Raisa.

Millija ilgus gadus strādāja fabrikā “Rekords”, turpat Līgatnē, “Mūrmaņos”, bija cehs, bet Raisa piebilst, ka šuvuši brāķa kurpes, kuras viņai nācies tirgot. Pārliecinot, ka tā nemaz nav bijis, Millija, pastāsta, ka viņai vēl kādreiz šajā rūpnīcā ražotie ziemas zābaki kalpo.

Atceroties tos laikus, Raisa pastāsta, ka tad, kad strādnieki saņēma algu un viņai plāna izpildei nedaudz pietrūcis, zvanījusi un teikusi, lai nāk iepirkties. Rekordisti nākuši strīpā vien. “Labi sapratos ar patērētāju biedrības direktori Melāniju Augstkalnu, arī vēl pensijas gados sazinājāmies. Bieži vien viņa teica: “Ko veikalam vajag? Ejam uz noliktavu.” Tāds bija laiks. Man veikalā vienmēr bija daudz preču,” atmiņās kavējas bijusī veikala pārdevēja. Millija klusi piebilst: “Vai tad tagad nav tāpat, tikai tagad tas attiecas uz citām lietām, ne veikaliem.”

Millija un Raisa kopā iet iepirkties, abas atzīst, ka, protams, pārtika varēja būt lētāka un kvalitatīvāka. “ Gribu “Ķekavas” vistas, bet veikalā nav. Kā tā var būt, ka nav vietējās produkcijas,” brīnās Raisa un piebilst, ka to, ko vajag, dēls brīvdienās atved. Millijai, ja ko kārojas, sagādā vedekla. Daudz ko pašas izaudzē dārziņos, un tiem dārzeņiem cita garša.

Daudzus gadus abas līgatnietes dejoja līnijdejas, nu vairs ne, slodze par lielu. Millijai ir 77, bet Raisai 79 gadi, bet ne jau gadu skaitlis nosaka, kā cilvēks jūtas. Abas kundzes regulāri dodas uz pensionāru klubiņa “Možums” tikšanās reizēm. Abas priecīgas, ka tagad pensionāri var satikties interešu centrā, nav jākāpj pa kāpnēm uz zālīti bērnudārzā.

“Dzīvei tiešām nav ne vainas. Pie ģimenes ārsta nav ilgi jāgaida rindā, ja īpaši vajag, pieņems uzreiz, aptiekā ir jaukas meitenes,” saka Millija, bet Raisa piebilst, ka vasara ātri paies, rudenī un ziemā varētu iet uz dienas centru tamborēt, bet tumsā iet negribas. Abas runājušas, ka Līgatnē varētu būt tāds centrs, kur pensionāri varētu izmazgāt veļu, kur būtu dušas, jo ne visiem mājās ir tādas iespējas. Tādu centru viņas redzējušas ekskursijā Zosēnos. “Šovasar atkal mēs, pensionāri, kaut kur brauksim,” atgādina Millija.

Ikdienas sarunās Millija un Raisa pārrunā, kā klājas mazbērniem, mazmazbērniem. Katrai ir divi mazbērni un viens mazmazbērns. Ziemā abas strādā rokdarbus, Raisa tos dod arī novada izstādēm. “Tā dzīvojam, viena otru atbalstām, nav dienas, kad nesatiekamies,” saka Raisa.

http://news.lv/Druva/2017/05/25/kopa-prieks-par-pavasari-lielaks

 

"Ņemšu plinti rokās un iešu!"

Autors: Māra Libeka

Datums: 25.05.2017

Izdevums: Latvijas Avīze

Rubrika: Kultūra

 Filmas "Dvēseļu putenis" pirmo ainu uzņemšanā, kas ilgs līdz 4. jūnijam, iesaistīti 29 aktieri un aptuveni 750 masu skatu dalībnieki. Filmas režisors un producents Dzintars Dreibergs (attēlā centrā).

Filmas "Dvēseļu putenis" pirmo ainu uzņemšanā, kas ilgs līdz 4. jūnijam, iesaistīti 29 aktieri un aptuveni 750 masu skatu dalībnieki.

Ilgi gaidītais brīdis ir klāt – sākusies filmas "Dvēseļu putenis" filmēšana. Jau uzņemtas strēlnieku iesaukšanas ainas, jauniesaukto fotografēšanās un skolas balles ainas Rīgas Latviešu biedrības namā, kas vēsturiski ir bijis viens no pirmajiem strēlnieku iesaukšanas punktiem. Tur tapušas arī galvenā varoņa Artūra un viņa mīlestības Mirdzas (aktrise Ieva Florence) pirmās attiecību ainas.

"Dvēseļu puteni" radīs četros posmos. Pirmos divus posmus filmēs no maija līdz jūnijam un no septembra līdz oktobrim, bet trešo un ceturto posmu – 2018. gada janvārī un maijā. Filmas pirmizrāde būs 2019. gada 11. novembrī – tieši 100 gadus pēc latviešu strēlnieku izcīnītajām Brīvības cīņām.

"Man pagāja krietns laiks, kamēr es sapratu, kādam ir jābūt filmas "Dvēseļu putenis" galvenajam varonim Artūram Vanagam un kādu prototipu mēs meklēsim. Tā bija pēdējo gadu vērienīgākā aktieru atlase," stāsta aktieru atlases režisore un aģentūras "Casting Bridge" vadītāja Gunita Groša. Piecu mēnešu meklējumos starp 9. līdz 12. klases skolēniem, pavisam 1073 puišiem, atrastas daudzas interesantas sejas, kas vēlējās kļūt par filmas centrālo tēlu. Taču izvēle krita uz piecpadsmitgadīgo Oto Brantevicu no Turlavas, kurš šopavasar beidz pamatskolu.

"Mani ļoti interesē, kā tiek veidotas pilnmetrāžas filmas, īpaši "Dvēseļu putenis", vēl jo vairāk tādēļ, ka mana tēva vecvectēvs Jans Leskavnieks bija latviešu strēlnieks. Viņš atgriezās no kara un saņēma par to zemi. Artūra loma viņam būs veltījums no manis," Oto ir gandarīts par viņam doto iespēju un turpina: "Aleksandra Grīna romāns ir izcils mantojums mūsu tautai. Toreiz tie puiši, piesakoties strēlniekos, nojauta, ka būs smagi, bet ļoti cerēja pēc kara atgriezties mājās. Patlaban mēs brīvību un savu valsti uzskatām kā pašsaprotamu, ko nav iespējams pazaudēt. Tiesa, tas patriotisms, kas bija abos karos, atmodas laikā ir nedaudz izzudis, bet, ja tautai pienāktu grūts brīdis, esmu pārliecināts, ka liela daļa jauniešu tomēr dotos aizstāvēt savu valsti."

Vanagu dzimtas mājas tiks ierīkotas muzejā "Miķelis" Bauskas novadā. Tajās filmēs vairākas ģimenes epizodes un vienu no svarīgākajiem pagrieziena punktiem Vanagu ģimenē – brīdi, kad vācu virsnieks nošauj brāļu Vanagu māti, kuras loma uzticēta aktrisei Rēzijai Kalniņai.

Nacionālā teātra aktierim Raimondam Celmam piešķirta Artūra brāļa Edgara loma.

"Zināju, ka Aleksandra Grīna "Dvēseļu putenis" ir augsts kalns Latvijas literatūras vēsturē. Jau ar pirmajām izlasītajām lappusēm biju patīkami pārsteigts, cik viņš godīgi, vienkārši, bet tajā pašā laikā liriski, drosmīgi un vīrišķīgi raksta par jauna cilvēka pieaugšanas procesu ļoti dramatiskā laikā. Mani spēcīgi iespaidoja Artūra dzīves ceļš, kā viņš, apkārtējo apstākļu ietekmēts, no jauna zēna kļūst par pieaugušu vīrieti ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski. Šis ir ļoti svarīgs moments katra cilvēka dzīvē, tāpēc ir ļoti svarīgi pievērst uzmanību šim brīnumam – kā tu pieaudz, kā tu gribi pieaugt un kā tu kļūsti par patstāvīgu cilvēku. Apkārtējie apstākļi mūs spiež izdarīt dažādas izvēles, un no tā, kā mēs tās izdarām, ir atkarīgs, par kādu cilvēku mēs kļūstam. Tā ir universāla tēma, par kuru vienmēr var runāt, aktualizēt un likt cilvēkiem domāt," secina Raimonds, kurš dzimis līdz ar valsts neatkarības atjaunošanu un ir gandarīts, ka Latvijas valsts beidzot pamazām sāk uzelpot un iznirt no tā smaguma, kas 50 padomju gadus ir vilcis uz leju. "Tas ir tik pozitīvi, ka tas uzniršanas process notiek, tomēr man gribētos, lai tas noritētu nedaudz ātrāk," viņš atzīst.

Romāna "Dvēseļu putenis" vienā no spilgtākajiem tēliem Miķelsona lomā iejuties topošais aktieris Kultūras akadēmijas students Jēkabs Reinis, kura dzimtā bijuši trīs strēlnieki – vecvectēvs Jānis un abi viņa brāļi – Staņislavs un Antons. Viens pēc kara palicis Ukrainā, kur apprecējies, divi atgriezušies un viņiem Ilūkstē kā bijušajiem strēlniekiem piešķirta zeme.

Jēkabs: "Radošā komanda strādā kā zvēri – tā bijām iegājuši procesā, ka pat aizmirsām par pusdienām. Biju patīkami pārsteigts, ieraugot, cik daudz jaunu cilvēku atnākuši filmēties masu skatos – kārtīgi letiņi. Kad ieraugi, tad skaidrs, ka ar šiem puišiem, ja kas, iesim kopā vienā ķēdē, vienā vadā.

Ja nāktu iekšā Latvijā, es neteikšu, kas, mazums kas var nākt, kaut vai marsieši, es ņemšu plinti rokās, neskatoties uz to, kas patlaban notiek valstī. Tas nav svarīgi, apstākļi mūsu valstī ir tādi, kādi tie ir – kā mēs katrs mākam, tā sitamies. Bet, ja būs draudi Latvijai, es iešu cīnīties un zinu ļoti daudzus, kas nebēgs un nāks aizstāvēt Latviju.

Lasot "Dvēseļu puteni", brīžiem bija tā, ka negribējās lasīt tālāk, jo tās kaujas tik smagas, cīņas Ložmetējkalnā, aukstums, izmisums... Smagi, ļoti smagi...

Mans varonis Miķelsons ir rīdzinieks tāpat kā cīņu biedrs Spilva, bet Artūrs un Konrāds – lauku puiši. Filmā būs ne tikai karš, bet arī strēlnieku savstarpējā draudzība, vienotība, ķīvēšanās... Dramatiskajā kara situācijā strēlnieki tomēr apvienojas, zobiņi raksturos tiek nolīdzināti, viens otru pieņem, viens par otru iet nāvē...

Nesen biju Brāļu kapos – tur apglabāti ne tikai jauni latviešu, bet arī krievu puiši, un to nevajadzētu aizmirst, ka viņi cīnījās plecu pie pleca ar latviešiem."

Jaunā Rīgas teātra aktieris Gatis Gāga filmā būs viens no labākajiem Artūra draugiem – Konrāds.

"Masu skatos filmējas daudz jaunu vīriešu, kas ir gatavi sevi veltīt šīs vērienīgās filmas uzņemšanai. Kad paklausies viņu sarunās vai ieskaties viņu sejā, tad ir ticība, ka ar valsti nav tik bēdīgi, kā reizēm šķiet, ka ir cilvēki, kas ir gatavi aizstāvēt savu zemi, neraugoties uz to, ka pa šiem simts gadiem ir notikušas diezgan lielas un būtiskas izmaiņas cilvēku apziņā. Pašreizējais informācijas apjoms ir kā tāds neaptverams ķīselis, kurā mēs peldam. Tolaik informāciju saņēma no avīzēm, no baumām, un cilvēki bija daudz atsaucīgāki jaunām idejām," atzīst Gatis.

"Dvēseļu puteņa" galveno aktieru vidū ir arī Vilis Daudziņš, Ivars Krasts, Sandis Pēcis, Mārtiņš Liepa, Mārtiņš Vilsons un citi. Masu skatiem pieteikušies ap 750 brīvprātīgo. Vēsturiskās bēgļu gaitas filmēs Vangažos, bet Slokas, Ziemassvētku, Cēsu un Nāves salas kauju filmēšanas vietas vēl ir plānošanas procesā.

Režisors Dzintars Dreibergs pastāstīja, ka Līgatnē bijušās papīrfabrikas telpās filmas veidotāji ierīkos treniņnometni, kur strēlnieki gatavosies pirmajām kaujām. Šo ainu uzņemšanai izmantos autentiskus kareivju mācību paņēmienus, ieročus un spēkratus, ar vizuālo specefektu palīdzību atainos bumbu sprādzienus un kara lidmašīnu pārlidojumus.

***

Filmas "Dvēseļu putenis" komanda

Filmēšanas grupu veido 90 kino profesionāļi no Latvijas un ārvalstīm:

- režisors un producents – Dzintars Dreibergs (studija "KULTFILMA");

- galvenais operators Valdis Celmiņš;

- scenārists Rīgā dzimušais, Ņujorkas universitātes profesors Boriss Frumins;

- komponiste prestižās "Emmy" balvas laureāte Lolita Ritmane no ASV;

- galvenais mākslinieks Juris Žukovskis;

- galvenā kostīmu māksliniece Sanda Sila;

- galvenā grima māksliniece Dzintra Bijubena un citi.

***

Viss par filmu:

Facebook.com/DveseluPutenis

Instagram.com/dveseluputenisfilma

Filmas tapšanas aizkulisēm līdz pat pirmizrādei varēs sekot līdzi mobilajā televīzijā LMT Straume lietotnē un internetā: http://straume.lmt.lv/dveselu-putenis.

http://news.lv/Latvijas_Avize/2017/05/25/nemsu-plinti-rokas-un-iesu-6401077

 

Ilzīte, Fredis un citi zvēri

Autors: Iveta Skaba

Datums: 26.05.2017

Izdevums: Staburags

Rubrika: Dzīvnieku draugiem

Lāču mamma, meža feja, latviešu Džeralds Darels — viņu mēdz saukt arī tā, un tas viņai šķiet mīļi. Tas teikts par Līgatnes dabas taku zvērkopi Velgu Vītolu. Piekrītu tam visam un vēl piemetinu — vienkārši fantastisks cilvēks!

Aizkraukles novada vidusskolas 1.—4. klases skolēnu tikšanās ar zvērkopi Velgu Vītolu notika saistībā ar aktivitāti “Izzini Latvijas dabu!”.

Velga Vītola Līgatnes dabas takas par savām otrajām mājām sauc jau 36 gadus. Un tā tas arī ir, jo tajās viņa biežāk sastopama kā savās īstajās mājās. It kā jau pietiktu ar dzīvnieku pabarošanu un varētu doties mājās. Taču ar īstu mammas mīlestību viņa rūpējas par parka iemītniekiem.

Velga Vītola sanākušos aizveda virtuālā ekskursijā pa Līgatnes dabas takām, iepazīstinot ar tajā mītošajiem dzīvniekiem. Viņas stāstījums bija interesants un izziņas bagāts.

Ko es neredzu, tas nepastāv!

Pastaiga pa Līgatnes dabas takām sākas ar putnu māju. Tajā dzīvo pūces. Maijā pūcēm šķiļas mazuļi. Līgatnes parkā mīt piecu sugu pūces. Pūču mammas allaž ļoti rūpīgi sargā bērnus, savukārt tēvi gādā barību. Ja gadās ieraudzīt zemē pūces mazuli, nekādā gadījumā nevajag viņu aizskart. Vienmēr tuvumā ir tēvs vai māte un pūcēnu pieskata. Ieraugot tuvojamies lapsu, caunu, viņi uzbruktu un aizstāvētu bērnu. Tā, cilvēkiem neizprotot situāciju, Līgatnē nonāca ausainās pūces mazulis, kuram vēlāk deva vārdu Aušuks. “Spalviņas, kas Aušukam uz galvas, nav ausis, bet tikai spalvas. Bieži ir tā, ka cilvēki iet garām un nosaka: “Cik viņam te slikti, pat ausis noberzis no galvas!” Tās ir tikai putna spalvas, kuras viņi šajā laikā maina, nevar taču ausis piepeši nokrist un izaugt no jauna,” teic Velga Vītola.

Ja gadās atrast kādu putnu vai dzīvnieku un lai nepieļautu kļūdu, pieredzējusī zvērkope iesaka nofotografēt viņu kopā ar kādu izmēru ziņā labi zināmu priekšmetu, piemēram, sērkociņkastīti. Līdz ar to var spriest, vai atradums ir mazulis, kam tiešām nepieciešama palīdzība, vai jau pieaudzis putns vai dzīvnieks.

Interesants stāsts ir par apodziņu, mazu pūcīti, kas savainots Līgatnē nonāca pagājušajā gadā. Tajā dienā Velgas darbā nebija, un pirmo reizi viņa ar putnu satikās nākamajā dienā. Viņai vienmēr līdzi fotoaparāts, lai iemūžinātu interesantākos mirkļus. “Es skatos uz viņu būrītī, viņš skatās uz mani un saprata, ka mani redzēt negrib. Acis ciet, miers mājās. Pēc brīža atver vienu aci, paskatās, vai es vēl tur esmu? Es esmu. Viņam acis ciet, mani redzēt negrib un domā izvairīties no visām briesmām. Ko es neredzu, tas nepastāv! Protams, viņš drīz vien pierada,” atceras zvērkope. “Man vienmēr ir gribējies, lai cilvēki normāli uztver norises dabā. Piemēram, putnu mājā peles noliktas uz bluķīšiem viņiem barībai. Vieni noskurinās — cik pretīgi, peles! Citiem peļu žēl. Vajag mācīties, kādi procesi notiek dabā un kas ir dabiski!”

Pielabo frizūru

Urālpūces mazulis pie Velgas nokļuva tieši pirms gada — 20. maijā. Nav zināms, vai viņš atņemts mammai vai tiešām bija nokļuvis nelaimē. Brīdī, kad tāds bezpalīdzīgs radījums nonāk dabas parkā, atliek tikai iespējami labi rūpēties par viņu. Čiepstoni (šāds vārds tāpēc, ka viņš nepārtraukti “runāja” un “runāja”) bija ļoti interesanti novērot. “Tā kā Čiepstonim biju mamma un tētis vienā personā, viņš mēdza uzlaisties man uz rokas, lai es viņu nēsāju. Kad viņam saauga īstās spalvas un iemācījās lidot, uzskatīja, ka labākā vieta ir man uz pleca, vēlāk allaž “pielaboja” manu frizūru. Pirms jaunā gada viņu aizveda uz citu novietni. Nesen viņu redzēju, un viņš mani pazina. Tā ir uzticēšanās, man to ir izdevies nenodot, un es to ļoti augstu vērtēju,” saka Velga.

Govs piens — našķis

Tālāk stāsts par ežiem. Nu jau tie ir modušies. Velgai izdevies iemūžināt mirkli, kad viņi lien ārā no migas, osta gaisu un dodas meklēt ēdamo. Tā kā eži ir kukaiņēdāji, tad daudzi no viņiem iet bojā, kūlu dedzinot, jo aizmukt nekur nevar. Pavisam mazu ezīšu saimi atveda uz Līgatni, jo viņiem pilsētā uz ielas bija nobraukta mamma. Zobiņu ežukiem vēl nebija. Ja šādus mazus ezīšus barotu tikai ar govs pienu, viņi trīs dienu laikā būtu beigti. Govs piens viņiem ir kā našķis, nevis pamatēdiens, jo viņiem nav gremošanas fermentu, kas pienu pārstrādā. Piemērotākā barība viņiem ir divas reizes malta liesa gaļa, šķidrumam — kaķēnu sausais piens. Šī ir aktuāla informācija, jo tuvojas vasara un var gadīties līdzīgas situācijas. Ezīšiem augot lielākiem, gaļa vairs nav jāmaļ divreiz. Noder arī kaķēnu sausā barība, blakus jābūt trauciņam ar ūdeni.

Latvijas papagailis

Vai zināt, kurš putns ir Latvijas papagailis? Par lielu pārsteigumu daudziem — sīlis! Velga dzirdējusi viņu atdarinām kaķu ņaudēšanu, arī kaķu kaušanos, malkas skaldīšanas, mašīnas signalizācijas un visas citas iespējamās skaņas, ko dzird apkārtnē. Paņaud kā kaķis, ieķērcas kā vārna un notiesā kaķu barību.

Līgatnes dabas takās var apraudzīt arī mežacūkas. Zālē izskan jautājums, vai tās pārnēsā slimības, uz ko Velga Vītola atbild, ka visi zvēri pārnēsā, un piebilst, gluži tāpat kā cilvēki gripu. Bet tādēļ dzīvnieks nepaliek slikts vai labs. Mežacūkām ļoti garšo zīles, taču, lai neievazātu Āfrikas cūku mēri, pērn vākšanas kampaņu nerīkoja. “Ja mežā sastopat sivēnmāti ar sivēniem, esiet uzmanīgi! Viņa tad ir bīstamāka par lāci, rūpīgi sargā mazuļus. Ļoti bīstama ir arī aļņu māte, ja līdzās ir alnēni,” teic zvērkope.

Alnis zeķbiksēs

Viens no īpašajiem stāstiem ir par alni Fredi. Viņš bija lemts dabiskajai atlasei, jo bija ļoti mazs un vārgs. Velga atnesa dzīvnieciņu uz savām mājām, lai mierīgi nomirst, lai cik tas briesmīgi izklausītos. Vetārsti apgalvoja, ka viņam nav izredžu izdzīvot. Kā tagad Velga atceras, viņš bija vienīgais alnis Latvijā, kas staigāja zeķbiksēs, lai brūcēs neiekļūtu netīrumi. Tā kā alnēns bija ļoti slims, viņš brīvi staigāja pa māju, apkārtni, rādīja zobus sunim. Pēc tam iesita sunim pa dibenu, un viņi sadraudzējās. Paaudzies Fredis pārbaudīja spaiņus un citus traukus pagalmā, ielūkojās siltumnīcā, vai tur viss kārtībā. Ar kaķiem draudzīgas attiecības gan neizveidojās. Tā kā aļņiem, staltbriežiem ēdienkartē svarīga zeme, tad labprāt pamielojās no kurmja rakuma. Fredis laimīgā kārtā izdzīvoja. Vēlāk Velga viņu aizveda uz voljeru, kur viņš satika draudzeni Bembiju. 11. maijā Fredim apritēja seši gadi.

Katru gadu torte

Kas būtu Līgatne bez lāčiem? Atsevišķos voljeros mīt divi lāču zēni — Puika un Mikus, kas abi kopā uzauguši, jo divus pieaugušus ķepaiņus kopā likt nevar, un Ilzīte. Pēc maza ievada par abiem lāču puikām Velga pievēršas Ilzītei. Sākot jau ar to, ka lācis piedzimst tikai puskilogramu smags. Staigāt lācēni iemācās divos mēnešos. Arī Ilzīte uzauga Velgas mājās. Maijā, balto vizbuļu laikā, sākās Ilzītes pirmās pastaigas mežā. Tad mēģinājums kāpt kokā, pagrauzt koka mizu, meklēt kukainīšus un tārpiņus. Vēlāk jau veiksmīgi uzkāpa kokā. Pirmo ziemu lācēni aizvada kopā ar mammu. “Tā kā Ilzītei mamma biju es un negrasījos kopā ar viņu gulēt ziemas miegu, mēs turpinājām staigāt. Ziemās Ilzīte neguļ, staigā pa voljeru, tajā pašā laikā lāču puikas ziemā ārā nenāk. Katru gadu 11. janvārī Ilzīte tiek pie savas dzimšanas dienas tortes — šogad jau 16. Vienīgais lācis, kuram korī dziedājām: “Vai tu atnāksi, kad man vairs nebūs sešpadsmit?”, protams, dziedājām arī “Daudz baltu dieniņu!”. Tagad, pavasarī, Ilzīte staigā pa savu plašo teritoriju, viņai ļoti nepatīk kraukļi, kas lidinās riņķī un traucē dzīvot,” teic Velga Vītola.

Nelielu interviju ar Velgu Vītolu lasiet kādā no “Staburaga” nākamajiem numuriem.

http://news.lv/Staburags/2017/05/26/ilzite-fredis-un-citi-zveri

 

Skaitļi no sarakstiem

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 26.05.2017

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Pašvaldību vēlēšanu deputātu kandidātu saraksti vēl nākamnedēļ būs tie, kurus apspriedīs, pārrunās. Vērtēs ne jau tik daudz partiju vai vēlētāju apvienību programmas, bet gan kandidātu vārdus un uzvārdus, viņu reputāciju, padarītos darbus. Šajās vēlēšanās uz domnieku vietām pretendē arī daudzi pašvaldību darbinieki, tie, kuri vistiešākā veidā ikdienas darbā saistīti ar domi, jo strādā dažādos tās dienestos, iestādēs, uzņēmumos, skolās, bērnudārzos. Pie tam ne jau visi strādā tikai pašvaldībā, par kuras deputātu vēlas kļūt. Likums viņiem neliedz kandidēt. “Druva” ieskatījās kandidātu sarakstos.

Amatas novada četros sarakstos ir 66 kandidāti, 60 no viņiem deklarēti novadā, 36 ir vīrieši, 30 sievietes. Vecākajam kandidātam ir 71, jaunākajam 19.gadi. Vidzemes partijā startē seši domes darbinieki, Zaļo un Zemnieku savienības un “Vienotība” sarakstā 9, “No sirds Latvijai” neviens, NA “Visu Latvijai!” “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” 8.

Cēsu novadā piecu partiju listēs uz vietu domē pretendē 76 kandidāti. 59 dzīvesvieta ir Cēsu novads, sarakstos 50 vīrieši, 26 sievietes. Vecākajam deputāta kandidātam 73 gadi, jaunākajam 22. NA “Visu Latvijai!” “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” sarakstā ir seši pašvaldību darbinieki, Latvijas Zaļās partijas kandidātu vidū astoņi, partiju “Vienotība” pārstāv astoņi pašvaldībās nodarbinātie, partiju “Latvijas Zemnieku savienība” 6, bet “Saskaņu” viens.

Jaunpiebalgas novadā trijos sarakstos iekļauti 30 kandidāti. 27 dzīvesvieta ir Jaunpiebalgas novads, sarakstos 20 vīrieši un desmit sievietes, vecākajam kandidātam 77 gadi, jaunākajam 23. Apvienības “Mūsu novads mūsu mājas mūsu atbildība” sarakstā seši domes darbinieki, “Mūsu tauta ir mūsu novads” viens, NA “Visu Latvijai!” “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” 3.

Līgatnes novadā par deputātu vietām vēlēšanās cīnīsies četru sarakstu 38 kandidāti. 36 dzīvesvieta ir Līgatnes novads, sarakstos 21 vīrietis, 17 sievietes, vecākajam kandidātam 81 gads, jaunākajam 19. Apvienības “Mēs Līgatnei” sarakstā nav neviena pašvaldības darbinieka, “Līgatnes novada izaugsmei” 5, “Par Labklājību Līgatnes Novadā” 1, “Savam novadam” 3.

Pārgaujas novadā vēlēšanās startē 23 novadnieki no diviem sarakstiem. 22 kandidātiem dzīvesvieta ir Pārgaujas novads, sarakstos 19 vīrieši, četras sievietes, vecākajam deputāta kandidātam 68 gadi, jaunākajam 29. Apvienības “Vienoti novadam” sarakstā ir četri pašvaldības darbinieki, bet apvienībai “Domubiedri” divi.

Priekuļu novadā četru sarakstu 56 kandidāti cīnīsies par 15 krēsliem domē. 51 kandidātam Priekuļu novadā ir dzīvesvieta. Sarakstos ir 35 vīrieši un 21 sieviete, vecākajam deputāta kandidātam 65 gadi, jaunākajam 20. NA “Visu Latvijai!” “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” sarakstā ir septiņi pašvaldības darbinieki, “Saskaņa” listē viens, “Latvijas Zemnieku savienības desmit, bet partijas “Vienotība” sarakstā četri.

Raunas novadā trīs deputātu kandidātu saraksti, tajos 29 vārdi. 25 kandidātiem dzīvesvieta ir Raunas novads. Sarakstā 16 vīrieši un 13 sievietes, vecākajam kandidātam 67 gadi, jaunākajam 20. Apvienībā “Mēs savam novadam” kandidē pieci pašvaldībā nodarbinātie, partijai “Vienotība” viens, “Laiks pārmaiņām” divi.

Vecpiebalgas novadā 35 kandidāti no trim sarakstiem cīnīsies par deviņām vietām domē. Starp kandidātiem 23 vīrieši un 12 sievietes, vecākajam kandidātam 68 gadi, jaunākajam 23. “Novada attīstībai” sarakstā ir septiņi pašvaldības darbinieki, “Vecpiebalgas novadam” 1, “PAR jaunajiem!” 2.

http://news.lv/Druva/2017/05/26/skaitli-no-sarakstiem

 

Atrast savu laimīgo zemi

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 26.05.2017

Izdevums: Druva

Rubrika: Intervija

Natālija Juškova, enerģijas pilna līgatniete, prot pārsteigt, aizraut citus, uzmundrināt. Viņa vēl tikai iepazīst vietu, kur dzīvo, bet Līgatnes kultūras namā jau apskatāma viņas fotoizstāde “Laimīgā zeme”.

Te Skolas kalns, aiz Rīgas kalna mežā ir maģisks dīķis. Kad šo bildi internetā ieraudzīja kāds vīrietis, viņš atrakstīja, ka bērnībā tajā peldējies. Attēlus ievietoju internetā, man patīk, ka citi tos komentē, izsaka domas. Ieraudzīt savu māju, pazīstamās vietas - tas sagādā prieku. Ir tik daudz bilžu, atlasīt bija grūti un gribējās parādīt Līgatni dažādos gadalaikos. Gāju pastaigā, slūžām pāri tikt nevarēja, bet līdz Anfabrikai bija jānokļūst, nokāpu lejā un ieraudzīju kaut ko mistisku - ūdens, vecie balsti un gaismu spēle. Nofoto-grafēju lieveni inženieru mājā, vēlāk man izstāstīja, ka tās bijušā fabrikas direktora Norīša dzīvokļa durvis. Līgatniešiem paaudzēs dzī-ve, sadzīve saistās ar fabriku. Te visi dzīvojuši ar sirdi.

Kurš ir viskrāsainākais gadalaiks Līgatnē?

Visi brauc uz Līgatni vasarā un rudenī, bet arī ziemā te ir ļoti skaisti. Pavasarī var daudz ko ieraudzīt, arī pelēkajā ir skaistums. Te bildes, kurās jaušama neizprotama mistika, rodas ik dienu.

Pati sevi saucat par līgatnieti?

Mani tā nosauca izstādes atklāšanā. Kad te sāku dzīvot, tā arī teicu - esmu līgatniete, bet dzirdot, ka pat tie, kuri te dzimuši, neiemanto tādu uzticību, lai citi viņus sauktu par līgatniešiem, neuzdrošinājos. Rakstot par sevi, ļoti gribēju uzsvērt – līgatniete, bet neuzdrīkstējos. Bet, kad mani citi saka – līgatniete Natālija–, tātad esmu pieņemta, savējā. Tā arī jūtos.

Kāds bija ceļš uz Līgatni?

Nejaušs, kā visa dzīve. Pirmo-reiz ar nākamo vīru atbraucām eks-kursijā uz papīrfabriku 2009. gadā. Likās, te ir skaisti, bet neko vairāk neredzējām. 2012.gadā at-braucām ar draugiem uz dabas ta-kām, lija lietus, nopirkām lietus-mēteļus, izstaigājāmies. Brīdī, kad lietus mitējās, nofotografē-jāmies. Iznāca bilde, kas man pa-tīk. Ieliku to “Facebook” profilā. Parasti jau saka – tā pievelc to vie-tu, un tā pievilku sev Līgatni. Atbraucām pie draudzenes bērna uz dzimšanas dienu, kas notika Ama-tu mājā. Tas bija tik interesanti, iedvesmojoši. Braucām mā-jās un gandrīz reizē abi ar vīru teicām – būtu forši te dzīvot. Vīrs atrada sludinājumu, ka baraku mājās pārdod dzīvokli. Cena tāda, ka varēja nopirkt. Domājām, izre-montēsim, būs mums vasarnīca. Atbraucām skatīt dzīvokli vēlu vakarā, bija tumšs. Mūs apbūra zvaigžņotā debess un klusums. Vīrs teica: “Dzirdi?” “Ko?” “Klu-sumu!” Rīgā nekad nav klusuma. Īrējām Rīgā māju, bet saimniece atgriezās, bija jāmeklē jauna dzī-vesvieta. Domājām, vasaru pava-dīsim Līgatnē, rudenī meklēsim. Vasara pagāja, bija jāatgriežas Rīgā, māja jau it kā sameklēta, bet Līgatnē bija tā iepaticies! Nezi-nāju vēl, ko darīšu, bērni mazi. Vīrs pieņēma, ka braukās uz darbu Rīgā. Tagad viņš lielākoties strādā mājā, viņš nodarbojas ar mā-jaslapu arhitektūru.

Kā kaimiņi uzņēma jauno ģimeni?

Pirmais pārsteigums – ir vasara, kaimiņi iedod spaini ar ērkšķogām, kabačus, jo zina, ka dārziņa mums nav. Naudu neviens neņēma. Man paveicies ar kaimiņiem. Vecākajam dēlam Žanam ir seši gadi, jaunākajam Leo trīs. Žans vēl atceras, ka dzīvojām Rīgā. Bet tagad te viņam ir draugi, ar riteni braukā, bumbu var spēlēt. Cik mēs pērn apēdām melleņu! Visā mūžā līdz tam tik daudz nebija ēsts. Un kā bērniem garšo zaķskābenes! Leo agrāk diezgan daudz slimoja, tagad tas ir retums, skraida basām kājām. Aizgājām pie dakteres, un viņa puikam teica – jāskraida basām kājām. Ejam uz veikalu, saku, lai uzvelk apavus, nē, daktere teikusi, ka jāstaigā basām kājām. Te ir reāla bērnība. Arī es izaugu laukos. Ratniekos. Bet ne Līgatnes, Rēzeknes novadā. Arī skraidīju basām kājā, visu dienu dzīvojām pa upi. Man gribējās, lai arī bērniem ir tāda bērnība. Vīrs ir rīdzinieks. Tagad saka – ne-grib vairs uz Rīgu. Viņam patīk pastaigāt pie mājas ar kafijas krūzi rokās. Man ir savas takas, patīk mežs. Aizeju gailenēs, satieku vāverīti, stirna paskrien garām. Ro-mantiski! Par naudu var nopirkt dzīves standartu, bet dzīves kvalitāti gan ne. Šeit ir tā dzīves kvalitāte, ko daudzi vēl nenovērtē. Ar katru dienu Līgatne man iepatīkas arvien vairāk un vairāk, kad kaut kas no sirds patīk, par to nav iespējams klusēt. Es sāku šo skaistumu iemūžināt un dalīties.

Līgatnē arī atradāt nodarbošanos?

Domāju, ko darīt. Mani paaicināja bunkurā vadīt ekskursijas latviski, krieviski un angliski, bija jātop par individuālo komersantu. Domājot par nosaukumu, tālāk netiku par “Laimīgo zemi”. Un tas nebija aizņemts. Tagad vadu ekskursijas arī dabas takās. Man ļoti patīk ekskursijas skolēniem. Strādāju svaigā gaisā, esmu brīvā dabā, mežā. Citi par to maksā naudu.

Jūs Līgatnē nodibinājāt Mā-miņu klubu.

Vasarā atnācu uz Amatu māju, tas ir klusais laiks. Tad arī piedāvāju, stāstīju, ka esmu vadījusi Māmiņu klubu Rīgā, Iļģuciemā, varētu arī Līgatnē. Vadītāja Daina teica – ļoti labi, bet jārēķinās, ka līgatnieši ir diezgan kūtri, daudz interesentu noteikti nebūs. Izga-tavoju afišu, izdomāju tēmas un aicināju jaunās māmiņas. Pirmo pusgadu nodarbības vadīju pati, dalījos savās zināšanās. Pirmajā ga-dā tikāmies pilsētā, tagad vienu nedēļu nodarbība ir Augšlīgatnē, nākamo Līgatnē. Tad sāku aicināt citus speciālistus, kuri strādā novadā – psihologu, sociālo darbinieku, rokdarbu meistares. Tepat ir vadītāji un klausītāji – viss notiek. Rīkojam arī pārgājienus, kopā gatavojām kārumus, mācījāmies par puķēm un vēl daudz ko. Prieks, ka arī pašas māmiņas sākušas vadīt nodarbības, katra taču kaut ko prot.

Projektu konkursam uzrakstīju pieteikumu, lai saņemtu finansējumu lektoru piesaistei. Tas ir apstiprināts, no septembra līdz maijam reizi mēnesī būs kāds profesionālis, kurš lasīs lekciju. Tagad klubiņā esam 20. Kad jaunās māmiņas atsāk strādāt, vairs uz nodarbībām regulāri netiek. Visām sūtu informāciju, kas būs kārtējā nodarbībā, mums ir lapa internetā, kur apmaināmies domām. Prieks saņemt ziņu, ka kāda gaida otro vai trešo bērnu un drīz atkal pievienosies klubam.

Esat bibliotēku zinātņu bakalaurs, maģistrs politoloģijā, tad vēl arī fotografēšana. Tā ir tikai vaļasprieks?

Man patīk mācīties. Nupat pabeidzu kursus mīlestības pedagoģijā. Bērnu audzināšana man tuva, un šīs zināšanas varu nodot citiem. Mana mamma fotografēja studiju laikā, kad piedzima brālis un es, to nolika malā. Es sāku, kad jau dēli bija piedzimuši. Ieguvu fotogrāfa diplomu, bet tā tas stāvēja. Visas rūpes bija par bērniem. Atbraucot uz Līgatni, pat nedomājot sāku fotografēt. Man ļoti patīk fotografēt dabu. Vairāki izrādījuši interesi, vai var iegādāties fotogleznas. Varbūt tā ir iespēja, kas jāizmanto? Es noteikti nevēlos būt labāka par citiem fotogrāfiem, vēlos būt labāka nekā vakar. Man ļoti patīk ambrotipija tehnika. Ambrotips no sengrieķu valodas tulkojams kā nemirstīgais nospiedums. Tas ir 19.gadsimtā radies fotogrāfijas veids. Melnbaltā fotogrāfija uz stikla, kas neizbalo pat pēc 200 gadiem. Tā saskan ar Līgatni. Tai taču tieši tas bija viens no uzplaukuma laikiem. Gribētos izveidot ambrotipijas darbnīcu. Man vēl jāmācās, Rīgā ir viens meistars, varbūt pamācīs. Vai nu apgūšu pašmācībā, vai jā-brauc uz Maskavu vai Sankt-pē-terburgu.

Kas palīdz uzturēt labu garastāvokli, dod enerģiju?

Pēc ekskursijām jūtos nogurusi. Bet mājās ir bērni, viņi motivē uz visu. Arī vīra atbalsts. Viņš man neapgriež spārnus, ļauj izpausties. Nedusmojas, ja gadās, ka nav vakariņu. Mana mamma ir ļoti pozitīva, viņa man iemācīja pa dzīvi iet viegli. Vecmāmiņa bija enerģiska, pozitīva. Ļeņingra-das blokādē viņa zaudēja vecākus. Daudzi bieži vien brīnījās – kur tu tik priecīga, tev tāds liktenis. Viņa tikai atteica – kāpēc man jāraud. Viņa zināja daudz dziesmu, patika uzņemt ciemiņus. Tas man no viņas – aicināt ciemos, rīkot svētkus. Divus gadus dzīvoju pie vecvecākiem, vecaistēvs bija grāmatvedis, mācīja man matemātiku. Par viņa ģimeni ir uzrakstīta grāmata. Ar vecmāmiņu iepazinās Sibīrijā. Viņa bija somiete, pēc kara vara nezināja, kur tādu likt, izsūtīja uz Sibīriju.

Man patīk lasīt dzeju. Daudz zinu no galvas, lielākoties krieviski. Man bieži prasa, kas ir mana dzim-tā valoda. Nezinu. Manī katrs no dzimtas atstājis savu nospiedumu.

Lai sāktu ko jaunu, vajag dūšu. Tās daudziem pietrūkst.

Man tās nekad nav trūcis. Kad pabeidzu vidusskolu, ar stopiem aizbraucu uz Rīgu. Naudas studijām nebija, bet iestājos budžeta grupā. Erasmus + programmā studēju Anglijā. Kad pārvācies, tiec vaļā no liekajām mantām, ar kurām esi apaudzis. Vienmēr eju un daru. Kad dari, nekas neliekas grūti.

http://news.lv/Druva/2017/05/26/atrast-savu-laimigo-zemi

 

Par industriālo mantojumu

Autors: Ilze Liepa, tūrisma eksperte, Vidzemes plānošanas reģions

Datums: 26.05.2017

Izdevums: Liesma

Rubrika: Sabiedrība

Lai veicinātu industriālās vēstures liecību saglabāšanu Vidzemē, četri tūrisma objekti no Vidzemes plānošanas reģiona iesaistījušies pārrobežu projektā «Industriālā mantojuma atdzīvināšana tūrisma attīstībai». Divi no četriem ir mūspusē.

Kopā ar vēl citiem objektiem Latvijā un Igaunijā četros Vidzemes tūrisma objektos projekta ietvaros notiks ievērojami uzlabojumi. Tie būs Gulbenes-Alūksnes bānītis, Ķoņu dzirnavas, Līgatnes papīrfabrikas ciemata strādnieku dzīvoklis un ūdenstornis Zilākalnā.

Tūrisma piedāvājums tiks papildināts ar pavisam jauniem objektiem, kā arī tiks uzlabota infrastruktūra līdz šim jau labi pazīstamos objektos. Vienlaikus sabiedrība tiks aicināta pievērst uzmanību industriālā mantojuma saglabāšanas nozīmīgumam. Kopumā projektā piedalīsies 25 Latvijas un Igaunijas industriālā mantojuma objekti.

Pagājušajā nedēļā trīsdesmit projektā iesaistītie partneri tikās vienkopus Dundagā, Latvijā, lai uzsāktu vērienīgā projekta ieviešanu: veicinot izpratni par rūpnieciskā mantojuma vērtību un pilnveidojot tūrisma piedāvājumu reģionos. Projekts ļaus nostiprināt savstarpējo sadarbību starp līdzīgiem iesaistītajiem objektiem Igaunijā un Latvijā un veidot saikni ar Eiropas industriālā mantojuma maršrutiem. Atbilstoši mūsdienu apmeklētāja vajadzībām un vēlmēm tiks attīstītas un uzlabotas ēkas, iekārtas un atraktivitāte — veidojot gan izklaidējošu, gan izzinošu piedāvājumu. Gala rezultātā tiks izstrādāts arī vienots industriālā mantojuma maršruts, popularizējot to gan vietējiem, gan ārvalstu tūristiem.

Mūsdienu tehnoloģiju straujā attīstība ir ietekmējusi daudzas vēsturiskās ražotnes un ar tām saistīto infrastruktūru pamešanu. Daudzi Eiropas piemēri apliecina, ka industriālā mantojuma uzņēmumi otro elpu gūst tūrismā, ko novērtē apmeklētāji un eksperti, pat iekļaujot tos UNESCO mantojuma sarakstā. To izvērtējuši ir arī 26 šī projekta pārstāvji, kas izcels mantojuma nozīmi un veicinās industriālā mantojuma objektu atpazīstamību tūristu vidū.

Projekts «Industriālais mantojums» aptvers piecu dažādu tematisko grupu apskates objektus — dzirnavas un hidroelektrostacijas, vecās ražošanas vietas, dzelzceļa mantojumu, bākas un ūdenstorņus.

http://news.lv/Liesma/2017/05/26/par-industrialo-mantojumu

 

Tikai vietējiem 

Datums: 31.05.2017

Izdevums: Druva

Rubrika: Hallo, "Druva"!

“Kad satiksmes autobusam redzu uzrakstu “Cēsis Gaujasmala”, saprotu, ka reiss domāts tikai vietējiem cilvēkiem, kuri zina, ka Gaujasmala atrodas Līgatnē. Iebraucējs noteikti iedomāsies, ka autobuss aizvedīs līdz Gaujai tepat pie Cēsīm,” sprieda Anna.

http://news.lv/Druva/2017/05/31/tikai-vietejiem

 

Caur ērkšķiem līdz laimei

Autors: Madara Ozoliņa

Datums: 31.05.2017

Izdevums: Druva

Rubrika: Redzeslokā

Elīza Olengoviča, kuru draugi raksturo kā košu, skaļu un spontānu, trīs gados kļuvusi par mammu diviem maziem bērniņiem. Lai arī ceļš līdz tam bija grūts un izlieta ne viena vien asara, jaunā māmiņa ir laimīga.

Kad Elīzai pieteicās pirmais bērniņš, viņa kopā ar dzīvesbiedru Kārli dzīvoja un strādāja Rīgā. “Šis bija ļoti haotisks un saspringts laiks. Tā kā abi ar Kārli esam cēsnieki, tad bijām nolēmuši, ka ģimeni vēlamies veidot tieši Cēsīs. Saka, ka grūtniecības laikā nav ieteicams ne pārvākties, ne veikt remontdarbus. Bet tieši to man nācās darīt. Kārlis uz laiku bija aizbraucis uz Norvēģiju. Es tajā laikā organizēju mūsu pārcelšanos no Rīgas uz Cēsīm. Bija jākravā mantas, jāsagatavo Cēsu dzīvoklis remontam. Priecājos, ka mani vecāki šajā laikā ļoti, ļoti palīdzēja. Atskatoties šķiet, ka šis laiks bija kā vāveres ritenis. Tikai aptuveni mēnesi pēc Kārļa atgriešanās Cēsu klīnikā piedzima mūsu meitiņa Ulla Ulrika,” atceras Elīza. Tā kā Ulla gulēja tūpļa guļā, tad jau iepriekš topošie vecāki zināja, ka dzemdības notiks ar ķeizargrieziena palīdzību. Lai arī jaunā māmiņa daudz lasīja un interesējās gan par ķeizargriezienu, gan pēcdzemdību periodu, visam sagatavoties nav iespējams. “24 stundas pirms plānotā ķeizara man sākās dabīgas dzemdības. Tām attīstīties nedrīkstēja ļaut, tādēļ operācija tika pasteidzināta. Man blakus bija Kārlis, kurš tajā brīdī bija ļoti liels atbalsts. Lai arī tikko biju kļuvusi par mammu un man vajadzēja raudāt no laimes, sākās maza ellīte. Pēcdzemdību periods pēc Ullas piedzimšanas bija emocionāli ļoti smags. Neviens tevi nevar sagatavot tam, ka tik ilgi esi sevī nesis to mazo dzīvībiņu, iztēlojies kā viss būs, bet pēc operācijas savu bērnu nevari paņemt rokās. Pirmās dienas man Ullu iedeva rokās un tad atkal paņēma nost. Biju iekritusi vieglā pēcdzemdību depresijā. Man gribējās raudāt, jutos vainīga pie lietām, kuras nemaz nespēju ietekmēt. Paldies Dievam, pati sevi no šīs tumšās vietas izvilku laukā. Tā kā es Ullu baroju pati, tad bija jāsaprot, ka tas pieniņš, ko bērns ēd, ir pilns ar manām emocijām. Vai es bērnam gribu dot savas sliktās sajūtas? Nē! Tā domājot, es ātri vien saņēmu sevi rokās,” stāsta Elīza, kura pirmo mēnesi pēc meitiņas piedzimšanas jutās gan fiziski, gan emocionāli sagrauta. “Man likās, ka viss pasaules smagums ir uz maniem pleciem. Bija ļoti jāsaņemas, lai kaut ko izdarītu. Protams, ikdienā palīdzēja gan Kārlis, gan arī mana mamma, ar kuru man ir ļoti tuvas attiecības. Kārlim bija jātiek galā ar manām emocijām un meitiņu. Bet mamma brauca pie mums un palīdzēja ar ikdienas darbiem, gatavoja vakariņas. Protams, teicu mammai, ka pati visu varu, bet tagad šo atbalstu ļoti, ļoti novērtēju. Kaut kas tajās mammās ir tāds īpašs, viņas zina, kad mums ir nepieciešama palīdzība,” pārliecināta ir Elīza.

Lai arī pieredze ar pirmo bērniņu Elīzai un Kārlim nebūt nebija tāda, kā pāris bija iztēlojies, viņi bija pārliecināti, ka drīzumā vēlas arī otru bērniņu, lai abiem būtu maza vecuma starpība. Kad pieteicās dēliņš, par atpūtu varēja vien sapņot, jo nu bija jāskrien pakaļ mazajai Ullai. Grūtniecība paskrēja nemanot. “Kādu nakti, sešas nedēļas pirms noliktā dzemdību datuma, jutu, ka kaut kas notiek. Sazvanījām Kārļa brāli, kurš nakts vidū brauca pie mums, lai pieskatītu Ullu. Savukārt mēs braucām uz Cēsu klīniku. Tā kā bija sākuši noiet ūdeņi un šīs būtu priekšlaicīgas dzemdības, mūs neatliekamā palīdzība aizveda uz Valmieras slimnīcu, jo Cēsīs nav inkubatoru priekšlaikus dzimušajiem bērniņiem. Slimnīcā pavadīju vairāk par nedēļu. Tā kā ūdeņi tecēja jau ilgu laiku un gan šķidruma, gan vietas bērniņam vēderā palika arvien mazāk, tad tika pieņemts lēmums atkal veikt ķeizargriezienu. Protams, sajūtas neaprakstāmas, turklāt šoreiz Kārlim piedalīties neļāva. Oto piedzima 2,4 kilogramus smags un 46 centimetrus garš. Pirmās trīs dienas dēliņš gulēja inkubatorā, es viņu nedrīkstēju ņemt rokās. Arī cīņa par savu pieniņu bija grūta. Kad ieraudzīju pirmās piena pilītes, no laimes apraudājos. Uzreiz gājām pie māsiņām, kuras šo dārgumu deva Oto,” atceras Elīza. Jaunā māmiņa arī stāsta, ka attieksmi Valmieras slimnīcā un Cēsu klīnikā nav iespējams salīdzināt: “Cēsīs viss personāls ir tik jauks, pretimnākošs un saprotošs! Tevi šeit apčubinās par visiem simts procentiem. Liels paldies dakterei Elīnai Lauvai un vecmātei Ivetai Reķei par atbalstu, abus bērniņus gaidot! Diemžēl par Valmieras slimnīcu varu teikt pretējo attieksme tur bija bezpersoniska.” Izejot cauri dažādiem ērkšķiem uz izlejot gan skumju, gan prieka asaras, Elīza un Kārlis nu audzina gadu un astoņus mēnešus veco Ullu Ulriku Bulmeisteri un vienu mēnesi jauno Oto Haraldu Bulmeisteru. Tā kā bērniem vecuma atšķirība ir neliela, vecāki jau laikus gatavojuši meitiņu brāļa ienākšanai ģimenē, lai izvairītos no greizsirdības scēnām. “Ullai tika uzdāvināta grāmatiņa ar krāsainām bildēm. Tur redzama mamma ar punci, bet vēlāk bez lielā vēdera, jau ar mazulīti rokās. Skatoties šos attēlus, mēs meitai arī visu stāstījām. Šobrīd nekādu greizsirdību neredzam. Vien lielo mīlestību pret brāli, jo, šķiet, buču došana mazajam brālītim ir Ullas mīļākā nodarbe.

Jaunās ģimenes ikdiena ir piesātināta. Ja jaunais tētis Kārlis pirmajam bērnam autiņbiksītes mainījis ar manāmu satraukumu, tad tagad to varot izdarīt kaut aizsietām acīm. “Mums ir jauki sadalīti pienākumi es gatavoju ēst un baroju bērnus, bet tēvs ir tas, kurš uzņemas vadību autiņbiksīšu mainīšanā gan dienā, gan arī naktī. Ir dzirdēts, ka naktīs parasti ceļas mammas un gan pabaro bērnu, gan veic higiēnas procedūras. Bet mēs uzskatām citādāk. Mēs esam divi, un bērni ir mums abiem. Tātad mums abiem par viņiem arī jārūpējas,” ir pārliecināta Elīza.

Ģimene ne mirkli nav nožēlojusi pārcelšanos no lielo iespēju pilsētas Rīgas uz klusajām Cēsīm: “Mēs abi esam cēsnieki. Te ir mūsu abu ģimenes. Kārlim vecāki dzīvo Norvēģijā, bet citi radi ir tepat blakus. Mums vienmēr ir kāds, kam piezvanīt, ko paaicināt palīgā. Kā lielu priekšrocību dzīvošanai Cēsīs var minēt arī to, cik viss ir tuvu. Mēs pavisam noteikti esam ieguvēji laika ziņā, jo ātri un ērti varam tikt visur, kur nepieciešams. Rīgā man pusstunda bija nepieciešama, lai aizietu uz tuvāko veikalu. Šeit pusstundas laikā es aizeju iepirkties, atnāku atpakaļ un pat varu sākt gatavot ēst. Ietaupītajā laikā varu sevi palutināt ar kafiju. Tāpat šeit ir arī kluss un zaļš. Ir ļoti jauks bērnu laukumiņš, kur vienmēr ir, ko darīt, ir citi bērni un mammas, ar kurām parunāties. Ar Ullu ejam arī uz mazuļu skoliņu. Par savu izvēli dzīvot Cēsīs esam pārliecināti,” stāsta jaunā māmiņa Elīza.

***

Jaundzimušie no 24. aprīļa līdz 20. maijam

Amatas novadā

Viens zēns : Auberts

Cēsu novadā

13 bērni: piecas meitenes Adele, Beāte Kate, Laura, Rasa, Rēzija un astoņi zēni: Evarts, Oto Haralds, Martins Jānis, Valters, Jurģis, Gabriels, Regnārs, Lūkass

Jaunpiebalgas novadā

Divi zēni: Edijs un Edgars

Līgatnes novadā

Viens zēns: Patriks

Pārgaujas novadā

Četri bērni: trīs meitenes Kira, Luīze, Ilze un zēns Ernests

Priekuļu novadā

Viens zēns : Edvards

Raunas novadā

Trīs zēni: Intars, Pēteris un Roberts

Vecpiebalgas novadā

Viena meitene: Elīna

http://news.lv/Druva/2017/05/31/caur-erkskiem-lidz-laimei

 

 

2017-06-01
Laika ziņas
Aptaujas