Jaunumi
Prese raksta par Līgatni

Jāzina taču, cik bagāti esam

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 21.06.2017

Izdevums: Druva

Rubrika: Komentāri, viedokļi

Latvietis visos laikos cienījis un dzīvojis saskaņā ar dabu. Tā vienmēr bijusi svarīga. Uzsākot projektu “Dabas skaitīšana”, tika veikta iedzīvotāju aptauja "Ko latvietim nozīmē daba".

Arī tās rezultāti dod atbildi mums ir svarīgi nākamajām paaudzēm saglabāt tās dabas vērtības, kuras mēs esam saņēmuši no senčiem. Latvijas dabu 81 procents aptaujāto atzīst par nacionālo simbolu, tam nepiekrīt vien divi procenti, 17 procenti piekrīt daļēji. No vairākām atbildēm var secināt, ka Latvijas daba ir skaista tā uzskata 83 procenti aptaujāto, bagāta 80 procenti, daudzveidīga 69, brīvi pieejama 69, tīra 20. Tikai divi procenti uzskata, ka tā ir izpārdota, piesārņota, neaizsargāta, nav labi uzturēta. 94 procenti aptaujas dalībnieku pārliecināti, ka Latvijas daba ir vērtība, kas saudzējama. 83 procenti pauž pārliecību, ka rūpes par dabu ir rūpes pašiem par sevi. Savukārt tam, ka Latvijas sabiedrība ir dabai draudzīga, daļēji piekrīt 68 procenti, bet nepiekrīt 24 procenti. 88 procenti uzskata, ka valstij ir nepieciešams apzināt Latvijas dabas bagātības.

Runas, ka Latvijas daba bagāta, nenozīmē, ka tā ir vai nav. Tas lielākoties ir tikai priekšstats, tā mēs domājam. Tāpēc arī pašsaprotami, ka reiz pašiem jātiek skaidrībā. Daba ir jāsaskaita. Dati rādīs patieso ainu, vai varam lepoties, vai beidzot jāsāk saudzēt. Par to, ka vajadzīga precīza datu bāze, neviens neiebilst, toties bažas raisa nākotne. Ja kādā īpašumā atradīs retumus, aizsargājumus biotopus, sekos liegums saimniekot kā līdz šim.

"Patlaban ierobežojumi noteikti, jo nav objektīvu datu, vai tiešām tas ir kas īpašs un jāsargā. Iespējams, kad tiksim pie datiem, varēsim atteikties no kādas sugas sargāšanas. Bažas par kartēšanas ietekmi uz saimniecisko darbību visbiežāk nav pamatotas. Īpaši aizsargājama biotopa atrašana noteiktā teritorijā nenozīmē automātisku ierobežojumu noteikšanu. Dabas skaitīšanas mērķis ir iegūt informāciju," uzsver Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektora vietniece dabas aizsardzības jomā Gunta Gabrāne.

Līgatnes novada domes priekšsēdētājam Aināram Šteinam par Dabas skaitīšanu savs viedoklis: "Runājam par Eiropas biotopiem, bet mums svarīga ir Latvija, un mēs arī runājam par mūsu valsts biotopiem. Tas, kas Dānijā, Vācijā aizsargājams, sen zudis, Latvijā ir pārpārēm. Daudz dzirdējām izveidosim datu bāzi. Būsim godīgi, pēc tam sekos mikroliegumi, saimnieciskās darbības ierobežojumi. No tā visvairāk baidās iedzīvotāji. Tāda ir viņu iepriekšējo gadu pieredze. Ja Latvijā atrod biotopu, zemes īpašnieks ar lauksaimniecību vairs nodarboties nevar. Ja kāds potenciālais pircējs uzzinās par potenciālu aizsargājamu biotopu, īpašuma vērtība kritīsies. Jārunā arī par kompensācijām, kuras Rietumeiropas zemnieki saņem itin dāsnas, bet mums tās nesedz zaudējumus. Negribētos atkal dzirdēt ja budžets atļaus; nākamgad ne; pēc tam spriedīsim. Cilvēki nesaprot, kāpēc nedrīkst šaut vilkus, ja tie plosa ganāmpulkus, kāpēc bebri nav kaitnieki. Viņus neinteresē, kā ir citviet Eiropā. Jārīkojas ar prātu. "

Amatas novada domes priekšsēdētāja Elita Eglīte dalījās pārdomās: "Patiesībā sabiedrībai tiek dots signāls lai saudzētu dabas vērtības, jādzīvo lauku viensētās, jāpļauj siens, tas jāgrābj ar grābekli, jāgana govis, tad būs dabīgā pļava. Tagad lauki ir tukši. Mēs runājam par pļavām, kuras jau 20 gadu neviens nepļauj. Secināt, kādas tās bija kādreiz, vairs nevaram, augu valsts ir mainījusies, jo pļavu pļauj, zāli savāc ar jaudīgu tehniku. Izbrauciet cauri Amatas novadam, vairāk par trim siena zārdiem neredzēsiet. Saimniekošana nosaka augu valsti. Tas, kā cilvēks dzīvo un strādā. Ja sapratīsim, ka dabai svarīgi, lai nav tikai intensīvā lauksaimniecība, to skaidrosim cilvēkiem, viņi sapratīs. Bet tas ir jānovērtē. Cilvēkiem svarīgi, kas būs rīt vai parīt."

Dabas skaitīšanas vadītāja Irisa Mukāne stāstīja: "Līdzko saņēma vēstules, mums zvanīja daudzi zemju īpašnieki. Daži jautāja tieši: "Vai mums atņemsiet zemi?" Skaidrojam, ka tikai izstaigāsim pļavas, negribam kaitēt. Tādēļ zemes vērtība ne augs, ne kritīs, jo tiek tikai un vienīgi vākti dati. Latvijai svarīgi saprast, kas mums ir un ko ar to darīt tālāk. Ja secināsim, ka kāda biotopa mežu mums ir ļoti daudz un aizsargāti, aizsardzību var arī atcelt."

Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektora vietniece dabas aizsardzības jomā Gunta Gabrāne vairākkārt atgādināja būtisko: "Neticēt baumām. Vidzemē, sastāstot briesmu lietas, dažs ar mežiem guva lielu peļņu. Katram īpašniekam jātur godā sava zeme, ekspertiem var jautāt par visu, nevajag uzticēties gudrākajiem kaimiņiem.".

http://news.lv/Druva/2017/06/21/jazina-tacu-cik-bagati-esam

 

Īsziņas

Datums: 21.06.2017

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Iesaista iedzīvotājus. Līgatnes pilsētā, izmantojot “Interreg Estonia Latvia” programmas līdzfinansējumu projektā “Industriālā mantojuma atdzīvināšana tūrisma attīstībai”, tiks veidots jauns tūrisma objekts “Vēsturiskais papīrfabrikas strādnieku dzīvoklis”. Projekta īstenotāji lūdz iedzīvotājus dalīties atmiņās, kāds izskatījās papīrfabrikas strādnieku dzīvoklis 1920.1930. gados, kā arī ziedot vai piedāvāt iegādei mēbeles, sadzīves priekšmetus, citas laiku un vietu raksturojošas lietas.

*

Sagatavoti gidi. Desmit cilvēki Pārgaujas novadā izmantojuši projekta “HANSA” iespēju mācīties tūristu gidu kursos, saņemt apliecību un iegūt tiesības pavadīt tūristus un tūristu grupas projekta “HANSA” izveidotajos tūrisma maršrutos: velomaršrutā “Apkārt Straupei mazākajai Hanzas pilsētai pasaulē” un kājāmgājēju maršrutā “Vēsture mūsdienu ainavā kājāmgājēju taka cauri Straupei”.

*

Piedalās. Latvijā aizvadītas Pasaules strādājošo amatieru sporta spēles, kurās startēja arī Pārgaujas novada sportisti. Sacensībās vieglatlētikā Ivars Oraševskis ieguva 13.vietu 10 000 metru skrējienā un Egīls Lobuzovs 19.vietu 5000 m skrējienā.

http://news.lv/Druva/2017/06/21/iszinas

 

Stelles mierā nestāv

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 21.06.2017

Izdevums: Druva

Rubrika: Redzeslokā

Līgatniete Brigita Kauliņa kā allaž darbīga. Tikko pabeigusi kārtot tītavas, audeklu gan šodien nolēmusi nevilkt. Viņa rāda pēdējās dienās noaustos lupatdeķus, kas salikti kaudzē. Krāsas sacenšas ar vasaras pilnbriedu, iezogas arī kāda rudens ainava ar tumšākiem mākoņiem un uzartu zemi. Var rēķināt dažādi, bet savi kilometri 20 mūžā būs noausti.

“Aušana ir grūta. Jau jūtu, ka rokas neklausa. Pavasarī salauzu pleca kaulu, nesāp, bet spēka trūkst,” saka Brigita. Viņa sestdien plašā radu pulkā nosvinēja 90. jubileju.

“Skaitlis liels, bet nedomāju cik, jo ko tas dos. Sabrauca ap 60 radu, visi gan netika. Uz galdiem bija mani austie galdauti. Piektdien tikai 700 pīrāgu izcepu, nekas cits nebija jādara,” stāsta Brigita, piebilstot, ka katram ciemiņam arī ceļamaizei līdzi kāds pīrādziņš jāiedod. Viņas pīrāgi ir tālu izslavēti, arī Līgatnē Baltā galdauta svētkos tie bija uz novadnieku galda, bet, ciemos braucot, Brigitai vienmēr ir līdzi grozs ar pīrāgiem. “Mums ar mazmazdēlu kopā ir simts gadu. Viņam dzimšanas diena jūlijā. Kad man bija 88, viņam astoņi, toreiz svinējām viņa dzimšanas dienā, šoreiz manā,” ar lepnumu par jauno paaudzi saka jubilāre un piebilst, ka ikdienā viņa mīļumu velta mazmazdēlam.

Brigitas dzimtā puse ir Ungurpils, vecāku mājas atradās netālu no Ausekļa “Sīpoliem”. Vecāki bija jaunsaimnieki, mammas pirmais vīrs dabūja zemi, vēlāk viņa bija saimniece. “Bijām piecas māsas. Biruta ir četrus gadus jaunāka, dzīvo Valmierā, pārējās jau aizsaulē,” pastāsta Brigita.

Viņa apprecēja jaunsaimnieku Rūdolfu, saimniekoja. “Kad dibināja kolhozu iestājos, kad likvidēja izstājos. Nosaukumi kolhozam mainījās, sākās ar “Jauno dzīvi”, bija “Boļševiks”, arī “Zaļā zeme” un vēl citi, beidzās ar padomju saimniecību “Aloja”. Tobrīd bija vēl viena vecāka kolhozniece par mani,” atmiņās kavējas Brigita un pastāsta, ka strādājusi gan par zootehniķi, iecirkņa priekšnieci, slaucēju, piena pārraudzi, fermu pārzini, agronomi.

Vai lauksaimniecība interesēja, arī tagad viņa pateikt nevar, tā dzīve iegrozījās. Vīra tēvs bija kolhoza priekšsēdētājs, vēlāk viņu izsūtīja uz Sibīriju, drīz nelaimes gadījumā gāja bojā vīramāte.

“Kolhozs par darbu nemaksāja, strādājām un palikām vēl parādā. Bet vai tad domāja, ka grūti! Tā bija jaunība, un visu varēja. Tāpat toreiz nācām kopā, svinējām, priecājāmies, dzīvojām,” Brigitai acis iemirdzas, kad viņa atzīst, ka vienmēr pratusi iet uz priekšu, nevis skatīties atpakaļ.

Par kolhoza laika ikdienu viņa stāsta it kā jautrus stāstus, kas tādi šķiet tikai tam, kurš tajos laikos nav dzīvojis. “Gadījās, ka kādās svinībās norakstījām kolhoza teļu, sanāca kārtīgs mielasts. Toreiz tas, ka kāds lops nosprāga, nebija nekas, galvenais bija jānodod āda. Reiz bija nosprāgusi govs, vīri piedzērušies, bija vien jādīrā, ādu taču vajadzēja,” atceras Brigita. Kad strādāja par kontrolasistenti, agri no rīta bija jābūt fermā. “Braucu ar plirkšķi, laikam degviela beidzās. Atstāju braucamo grāvī un gāju kājām. Nācu atpakaļ, nav vairs. Kāds bija Rūdim pateicis, ka nezina, kur Brigita, bet plirkšķis ir grāvī,” sirsnīgi smiedamās, stāsta līgatniete un, brīdi padomājot, secina: “Lai kā gāja, biju liela optimiste. Nesēdēju kaktā un neraudāju.”

Ar ārzemju radu palīdzību ģimene nopirka “Moskviču”. “Automašīna bija uz mana vārda, bija vien jāiet šoferu kursos. Rūdis dusmīgs, ka auto ne zils, bet zaļš, es tikai atteicu, lai neuztraucas, varēs kratīties nopakaļ ar traktoru. Viņš bija traktorists. Man tad jau bija 55 gadi, tikko biju pensijā. Rūdis mēģināja stāstīt, ka pensionārus kursos neņem. Noskaidroju ja dakteri atļauj, gadiem nav nozīmes. Bija jābrauc uz kursiem Limbažos. Pirmajā dienā stāvēju pie klases durvīm, kauns bija ieiet. Man balta galva, tur 36 jauni cilvēki. Ienāca pasniedzējs, saķēra galvu un teica: “Mīļā sieviete, vai jūs domājat dabiskā nāvē nemirt?”” sirsnīgi smejoties, stāsta līgatniete.

Dzīve notikumus sagrieza pa savam, avārijā bojā gāja Rūdolfs. Brigita nevarēja saņemties turpināt apmeklēt kursus. Piezvanīja pasniedzējs: “Kauliņa, nu gan jums jāmācās! Ar riteni braucu uz Alojas staciju, tīkliņā bija nauda. Aizbraucu galā, nav. Minos atpakaļ, grāvī meklēju, neatradu. Nākamajā reizē pasniedzējs vēlreiz brīdināja, ka kavēt nodarbības nedrīkst. Tad mani pasauca pie telefona, jaunieši nosmēja, esot atrasta mana lielā nauda. Bet ziņa bija cita māja deg. Mājā bija iespēris pērkons, tā izdegusi, jumts bija palicis, vējš sagāzis šķūni. Kolhozs iedeva baļķus, saremontēju. Bija februāris, noklāju uz grīdas avīzi, sēdēju un priecājos, ka man ir silta istaba,” atmiņās kavējas Brigita.

Tiesību kārtošanas eksāmens bija kā komēdija. “Instruktors lika braukt atpakaļgaitā. Es maza auguma, pie stūres nebija viegli. “Skatieties atpakaļ, ne uz mani,” viņš kļuva dusmīgs. Es tikai noteicu: “Labi, ka vismaz smuks, ir, uz ko skatīties”. Limbažos man bija jābrauc no baznīcas uz Aptiekas ielu. Kā laidu, tā uz trotuāra. Bļaudama izskrēju no mašīnas, gāju pie pārējiem. Pasniedzējs jau pa gabalu sauca: “Ko tad Kauliņa atkal nostrādāja?” “Uzbraucu uz trotuāra.” “Kādu nobrauci arī?” “Nē, nepaspēju.” Pēcpusdienā arī man pasniedza šofera tiesības, pasniedzējs gan klusi piebilda: “Tikai nedomājiet, ka mākat braukt.” Toreiz jau tiesības iegūt bija viegli,” skološanos autovadīšanā pirms 35 gadiem atklāj Brigita Kauliņa. Ar auto viņa nobraukusi gadus piecus. “Apdzinu uz ceļa kādu kolhoznieku, bet ceļš bija tikko greiderēts, pa vidu grants valnis, mašīnu sanesa, bija kūlenis, un bijām grāvī. Mašīnu neremontēju, citiem noderēja rezerves daļām,” stāsta Brigita.

Pārmaiņu laikā viņa nodibināja zemnieku saimniecību. “Draudzene mudināja, kāpēc klausīju, nezinu. Bija 20 govis, piena kannas nesu ārā uz steķa. Paņēmu aizdevumu, nopirku traktoru, braucu mežā, pļāvu, aru, pirku zemi,”ar ironisku pārmetumu sev atceras līgatniete. Tad ikdienas skrējienu apturēja veselības problēmas. “Atbrauca meita Anita un pateica: “Nedēļas laikā viss jālikvidē.” Visu pārdevu, samaksāju kredītus. Tā beidzu lauksaimniecību, piecus gadus rāvos uz nebēdu. Kam to vajadzēja?” brīnās Brigita.

Tā pirms 20 gadiem viņa nokļuva Līgatnē pie mazmeitas Ivetas. Pēc Rūdolfa aiziešanas tā arī palika viena. Brigita atzīst, ka nebijis laika, vajadzēja strādāt. Tagad tepat kaimiņos dzīvo meita Anita. Dēla trīs bērni vienmēr mīļi gaidīti pie vecmāmiņas. Brigita pastāsta par vecāko mazmeitu, kura tagad no Anglijas pārcēlusies uz dzīvi Austrālijā kopā ar draugu, kurš ir skots. Pirms aizbraukšanas kārtējo reizi abi ciemojās Līgatnē.

Brīvos brīžos līgatniete risina sudoku mīklas, kad kārtējā žurnālā ar visām tikts galā, zīmē pati. “Ziemā adu. Cimdu un zeķu saadīts vairākas kastes. Adu tikai vienkrāsainus, cimdiem Anita uzliek virsū kādu rakstu vai filcējumu,” pastāsta Brigita. Savukārt no pavasara līdz rudenim laiks paiet stellēs. “Bērnībā dzīvojos zem stellēm. Tad jau visu auda mājās, arī maisus. Kad vēl netiku pie paminām, tēvs, kurš bija ģimenē lielākais audējs, uzsēdināja uz steļļu šķērskrusta, man patika skatīties, kā veidojas audums,” atmiņās kavējas Brigita.

Kultūras namā neviena rokdarbu izstāde nav iedomājama bez Brigitas audumiem un adījumiem. “Visiem saku, ka man nav krāsu izjūtas, lieku uz dullo, bet sanāk,” atklāj meistare, un teiktajam var ticēt, to atzinušas arī citas Līgatnes meistares. Brigitas darbus meita un mazmeita piedāvā pilsētas viesiem tirdziņā pie alām.

“Pavasarī teicu, ka vairs neadīšu. Jubilejā saņēmu aploksni nauda dzijas iegādei. Kā varu mest pie malas aušanu, ja sadāvināja maisus ar lupatām,” teic Brigita un it kā sev nosaka: “Sirdij zāles jādzer, kad asinsspiediens saskrien debesīs, tad arī paņemu tableti.”

Pārcilājot lupatdeķu kaudzes, Brigita saka: “Man vairs nepatīk iet ārā no mājas. Kad radi sabrauc, tad gan ir prieks. Bet vislielāko laimi man sagādā tas, ka varu palīdzēt. Kam man krāt savu pensijas fondu, mazbērniem vajag.”

***

Jūnijā nozīmīgas jubilejas

Amatas novadā

Austrai Elvīrai Liepiņai Skujenes pagastā 21.jūnijā 94

Pēterim Mūrniekam Zaubes pagastā 26.jūnijā 92

Florentīnei Tūcei Drabešu pagastā 19.jūnijā 95

Raunas novadā

Laimdotai Briedei Raunas pagastā 3.jūnijā 94

Cēsu novadā

Lidijai Arijai Gailītei 15.jūnijā 94

Akuļinai Juriksonei 28.jūnijā 90

Mildai Lilijai Kalnietei 18.jūnijā 94

Kalerijai Kronītei 12.jūnijā 90

Emilijai Ķeģei 12.jūnijā 91

Janinai Lācei 22.jūnijā 93

Veronikai Ristnai 7.jūnijā 93

Ilgai Saulītei 26.jūnijā 97

Maigai Seržantei 8. jūnijā 95

Jūlijai Vorobjovai 20.jūnijā 90

Jaunpiebalgas novadā

Elzai Vasilei Jaunpiebalgas pagastā 28.jūnijā 91

Elvīrai Zāģerei Jaunpiebalgas pagastā 12.jūnijā 97

Līgatnes novadā

Brigitai Kauliņai Līgatnes pilsētā 6. jūnijā 90

Dailai Brantei Līgatnes pilsētā 7. jūnijā 93

Elenai Venskus Līgatnes pagastā 2. jūnijā 93

Pārgaujas novadā

Veltai Lidijai Lapiņai Raiskuma pagastā 14.jūnijā 90

Estrai Angelikai Putniņai Raiskuma pagastā 16.jūnijā 91

Priekuļu novadā

Jefrosiņjai Tarasovai Liepas pagastā 25.jūnijā 91

Gintai Veldzei Priekuļu pagastā 11.jūnijā 95

Vecpiebalgas novadā šomēnes īpašo jubilāru nav.

http://news.lv/Druva/2017/06/21/stelles-miera-nestav

 

Laimīti iepīt vainagā

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 21.06.2017

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Šorīt pulksten 7.24 sākās vasara. Saule iegrieza vēl vienu gadalaiku. Un Latvijā Jāņu laiks. Ar katru vasaru aizvien garāks kļūst līgošanas laiks. Kalendārā Līgo diena tikai 23.jūnijā, bet jau 21.jūnija vakarā daudzos kalnos redzami ugunskuri, skan Līgo dziesmas.

“Nepacietīgākie svin Saulgriežu dienu, jo nevar Līgo vakaru sagaidīt,” labsirdīgi saka jaunpiebaldzēns, folkloras kopas dalībnieks Aivars Damroze. Viņš atgādina, ka Jāņi jau tikai viena diena. “Jāņi ir laika nogrieznis. Dabā tā nav viena diena. Katrs to sajūtu noķeram citā laikā un citādāk. Viens, ejot pēc meijām, cits, sēžot pie ugunskura, vēl kāds, skatoties debesīs, kā riet saule. Jāņi tas ir process,” pārdomās dalās Aivars Damroze, piebilstot, ka svinēt taču var vairākas dienas un nav zināms tas īstais mirklis, kad piedzīvosim saulgriežu sajūtas.

Aivars Saulgriežu svinēšanu sāks jau pēcpusdienā Gatartas pansionātā. “Tā arī mums ir tradīcija. Viss kā Jāņos siers, pīrādziņi, ugunskurs, kvass, arī aliņš un dziedāšana. Pie mums viesosies novada muzikanti grupa “Dārgoļi”. Mūsu cilvēki varēs izdziedāt jaunības dienu dziesmas. Varbūt kādam būs dūša lēkt pāri ugunskuram,” pastāsta pansionāta direktors Aivars Damroze un uzsver, ka pats svarīgākais, lai sirdij prieks un viss apkārt zaļo.

Vakarā Aivars kopā ar citiem piebaldzēniem satiksies Viņķu kalnā. Tā jaunpiebaldzēniem un ne tikai viņiem ir iecienīta līgošanas vieta. Te ļaudis sanāk, pin vainagus, kārto mielastu, sagatavo ugunskura vietu. Grupa “Vīteri” muzicējot dod ziņu, ka jākāpj kalnā svinēt. No Viņķu kalna var tālu redzēt, vai kaimiņi arī līgo, cik augsts viņiem ugunskurs. “Svinam un baudām dabas pilnbriedu,” par līgošanu saka Aivars. Viņš ir pārliecināts, ka tikai pēc tam, kad no rīta saulīte sagaidīta uzlecam, pārņem sajūta, ka Jāņi nosvinēti.

“Jāņi ir svētki, kad, tos gaidot, viens no svarīgākajiem jautājumiem ir kāds būs laiks. Pirms gadiem man šķita, ka 21. jūnija vakarā nemēdz līt. Tagad vairs tā nedomāju. Bet, ja arī sinoptiķi sola labu laiku, tas nebūt to nenozīmē, vai arī, ja vakars nomācies, nakts var būt klusa, bez lietus,” pārdomās dalās Aivars Damroze un atzīt, ka laikapstākļi arī ietekmē līgotāju pulku. Protams, tie, kuriem svarīgi piedalīties rituālā, vienmēr ir klāt. “Ietekmē arī tas, vai nākamajā dienā jāstrādā. Ja iekrīt brīvdiena, Latvijas kalni ir ugunskuru pilni,” bilst jaunpiebaldzēns.

Viņam piekrīt arī Līgatnes kultūras nama darbiniece Daina Birne. “Diemžēl atkal sola lietainu laiku. Ja laiks slapjš, tas vēl Jāņa bērnus neatbaida, bet, ja auksts, tad visi sēž mājās. Skaistā vakarā taču neviens nevar nosēdēt mājās,” viņa saka un piebilst, ka laikam jau afišās būs nepareizi ierakstījuši, ka līdzi jāņem kaut kas pret odiem, kaut nedrīkstētu aizmirst lietus mēteļus. Līgatnē Zanderu pļavās šovakar piekto gadu notiks līgošana. Tā jau izvērtusies par jauku tradīciju. Ne viens vien mēro ceļu no citiem novadiem un pilsētām. Kopā ar folkloristiem Ivetu un Vidvudu Medeņiem tiek iziets Jāņu rituāls. Kad saulīte kalnā sagaidīta, drosmīgākie dodas izpeldēties Gaujā.

“Tradīcija ir iedzīvojusies. Kādreiz līgošanu rīkojām gan pagastā, gan pilsētā, bet abās vietās sanāca maz cilvēku. Tad noskatījām Zanderu pļavas, kas ir starp pilsētu un pagasta centru. Tur brīnišķīgs kalns,” stāsta Daina Birne un uzsver, ka būtiski saimnieks Andis Zicmanis labprāt atvēlējis savu pļavu. Šī vakara līgošanai “Zanderu” saimnieki arī gādā par ugunskuru.

“Tas ir skaits skats, kad vakarā līgotāji pļavā plūc Jāņu zāles, pin vainagus. Visa laba Jāņu zāle, viena nozied, cita plaukst vietā,” saka Daina un piebilst, ka šovakar vainagā varēs iepīt kādu ceriņziedu, jo, labi pameklējot, var atrast. “Tas taču romantiski,” smej līgatniete, bet Aivars Damroze pastāsta, ka Piebalgā ēnainās vietās ceriņi vēl nebūt nav noguruši no ziedēšanas.

Latviešu ticējums vēsta: “Ja pa Jāņiem lietus līst, tad labs siena laiks. Ja Jāņu naktī govis mauj, tad nākošgad būs gara zāle.” Līdz nākamajam gadam būs aizmirsies, kāpēc zāle tā saaugusi un vai Jāņos tiešām lija. Ir taču kas svarīgāks par laikapstākļiem, to, vai zied ceriņi, naktsvijoles vai madaras. Un tās ir izjūtas, kurām nedrīkst paiet garām. Vasaras pilnbrieds.

http://news.lv/Druva/2017/06/21/laimiti-iepit-vainaga

 

Vasaras saulgrieži ir Līgas laiks

Autors: Aija SEDLIŅA

Datums: 21.06.2017

Izdevums: Auseklis

Rubrika: Jubilāri

Vidrižniecei Līgai RAUDIŅAI vasaras saulgriežu laikā nav tikai svētki pašas vārdiņam, bet arī vecākajam brālim, vīram un dēlam. Viņi visi ir Jāņi. Turklāt šodien ir Līgas kāzu jubileja, bet nākamās nedēļas sākumā – dzimšanas diena. – Vīra priekšnieks savulaik smēja, ka tāds atzīmējamo dienu birums vienlaikus ir tikai skopuma dēļ, lai mazāk tēriņu, – atminas sarunbiedre. – Mēs oponējam, ka tā rīkojas garā lielie, kas nesadalās sīkumos un dižiem svētkiem neko nežēlo.

Par savu vārdu runājot, gaviļniece teic: – Esmu savas vecmammas māsas nepiepildītais sapnis. Sacītais glabā skarbu stāstu par sievieti, kurai liktenis atvēlēja smagu slimību un nebija dāvājis bērnus. – Kad piedzimu, viņa mammai atsūtīja ziņu: „Apsveicu ar mazo Līgu!”. Bērniņu pieaugam vārda devējai gan neizdevās redzēt, jo drīz viņa aizgāja aizsaulē. – Mamma vēlāk stāstīja, cik grūti nācu pasaulē un piedzimusi neelpoju. Tas bija tā, it kā kaut kas no šī likteņstāsta būtu nācis līdzi ieteiktajam vārdam. Tomēr mamma to pieņēmusi un nekad nav domājusi mani saukt citādi. Mazliet savādi gan ir justies, ka esi kāda cilvēka piemiņa, bet savs vārds man patīk, lai gan tas popularitātē ne tuvu nevar sacensties ar vasaras saulgriežos slavināto Jāni, – teic sarunbiedre. Lielākoties visi viņu dēvē mīļvārdiņā par Līguci. – Saulgriežu laikam tuvojoties, mani it visur piesauc nemitīgi, īpaši radiobalsis. Tad apzinos, cik skaists un maģisks patiesībā ir mana vārda skanējums.

Gaviļniece ir otrā piecu bērnu ģimenes atvase. Mamma jau vairākus gadus dzīvo un strādā Austrijā, tēvs ir Līgatnē. Projām no Latvijas aizbraucis arī vecākais brālis, kurš strādā Norvēģijā un nu jau ir vectētiņš.

– Māsa Kristīne audzina divus dēlus. Arī viņas vīrs strādā ārzemēs. Brālis Arvīds ir profesionāls karavīrs Cēsīs, bet jaunākā māsa Rita audzina dēli

ņu, – stāsta sarunbiedre. Taujāta, kas viņu pašu tur šeit, Latvijā, Līga lēš, ka tas ir patriotisms un varbūt arī spīts pret uzskatu, ka maizes rika šeit plānāka. – Dzirdot stāstus par dzīvi svešumā, man tā tik salda vis nešķiet, drīzāk gribas izteikt līdzjūtību aizbraukušajiem. Te ir manas mājas un nav jābaidās, ka rīt kāds atnāks un palūgs tās atbrīvot. Varbūt rieciens arī ir plānāks, bet tas ir mans. Turklāt Latvija ir pārsteidzoši skaista zeme, ja to iepazīst, – Līga piebilst.

Skolas gaitas gaviļniecei aizritējušas Līgatnē, vēlāk Vidrižos. – Agri izgāju pie vīra, tādēļ izglītība bija jāturpina vakarskolā Limbažos, – viņa stāsta. Vēlāk sekoja augstskola, kurā viņa ieguva sociālās darbinieces izglītību. Sākumā strādājusi kā bāriņtiesas darbiniece, bet nu jau nepilna desmitgade aizvadīta sociālajā darbā. Līga ir Limbažu novada Sociālā dienesta darbiniece Vidrižu un Skultes pagastā. Ģimene dzīvo un saimnieko Ķicdimzu mājās, kas ir Līgas vīra dzimtas īpašums. Saimniecībā ir zeme, mežs, aprūpējami 15 gaļas liellopi, truši, trīs kaķi un suns. Darba gana! Taču nu, kad tie ir mehanizēti, roku darba kādreizējais grūtums jau aizmirsies. – «Ķicdimzām» ir interesanta vēsture. Savulaik tur bija viens «Dimzu» īpašums, kas piederēja diviem brāļiem. Viens savu daļu nospēlēja kārtīs un ieķīlāja bankā. Vīra vecvecmamma saimniecību izpirka. Viņas uzvārds bija Ķicis. Tā mājas ļaužu valodā ieguva savu mazliet dīvaino nosaukumu, – stāsta sarunbiedre.

Gaviļnieces ģimenē izauguši divi bērni. – Dēlam jau ir 23. Viņš izmācījās galdnieka arodu, bet tas īsti nepatika. Pēc tam koledžā ieguva ugundzēsēja glābēja prasmes un tagad strādā šajā profesijā. Līga atminas, ka mazotnē dēls izraisījis ugunsgrēku, aizsvilinot siena ruļļus, un smej, ka izvēli droši vien noteikusi bērnības patikšana dedzināt. – Kad skaidrojām, ka varējām palikt bez mājām un paši ciest, viņš skatījās uz pankūkām šķīvī un prātoja, vai arī tās būtu sadegušas. Taču, nopietni runājot, Līga atzīst – būt glābējam ir riska darbs, turklāt psiholoģiski smags. – Jūtu, kad bijušas smagas avārijas. Tad dēls ir daudz klusāks nekā parasti, – viņa piebilst. Savs joks gaviļniecei ir arī, stāstot par meitu. Sarunbiedre atceras, kā ciema ļaudis piesacījuši nenosaukt meitu par Līgu. Viņa paklausīja un vienu burtu izmainīja. Nu jau Līva mācās Rīgas Tūrisma un radošās industrijas tehnikuma 3. kursā modes un stila dizainu.

Izvaicāta, vai saimniekojot paliek brīvs laiks atpūtai, sarunbiedre stāsta, ka visai ģimenei, kopā dzīvojot un strādājot, darbi vedas itin raiti. Brīvos brīžos viņai patīk darināt skaistas lietas, rokdarbus, lasīt dažādu literatūru, dejot un ceļot gan tepat pa Latviju, gan ārpus tās robežām. Tāpat viņu priecē puķkopība. Nodarbes brīvajā laikā gaviļniece nereti apvieno ar iespēju būt kopā ar sevi. Par spīti tam, ka viņa ir komunikabla, Līgai nepieciešama gana liela vientulības norma. Taču tā noteikti nav izdzīvojama gaidāmajā Zāļu vakarā, kad jāizbauda īpašā dabas burvība, kas ir tikai reizi gadā, un līdzās līgošanas tradīcijām jāatminas tik daudz atzīmējamu nozīmīgu dienu un svētku, kuros saņemt tuvo cilvēku apsveikumus un pašai dāvāt viņiem mīļumu.

http://news.lv/Auseklis/2017/06/21/vasaras-saulgriezi-ir-ligas-laiks

 

Vairāk nekā 30 jaunu mēru

Autors: Ināra Egle

Datums: 27.06.2017

Izdevums: Diena

Rubrika: Ziņas

Gandrīz trešdaļa jauno pašvaldību vadītāju ir ievēlēti vienbalsīgi

No 119 pašvaldībām 29 novadus un divas lielās pilsētas vadīs priekšsēdētāji, kuri šajā amatā ir pirmo reizi. Dažos novados, kuru līdzšinējie vadītāji uz šo posteni vairs nepretendēja vai vēlēšanās nekandidēja, varas pēctecība bija jau iepriekš sagatavota un prognozēta, taču vairākās pašvaldībās mēra vēlēšanu rezultāts bija pārsteigums. Savu vadību līdz pirmdienas pēcpusdienai bija izraudzījušās gandrīz visas pašvaldības, izņemot Valmieru, kā arī Ķekavas novadu, kur vienā iecirknī 22. jūlijā paredzēta atkārtota balsošana.

Valmieras domes priekšsēdis Jānis Baiks, kurš, visticamāk, turpinās vadīt pilsētu, Dienai skaidroja, ka nav nekādu īpašu iemeslu, kuru dēļ pirmā domes sēde sasaukta tikai 29. jūnijā, kas ir termiņā noteiktajā laikā. Viņa vadītā partija Valmierai un Vidzemei vēlēšanās ieguva deviņas no 13 vietām, domē ir nomainījušies tikai divi deputāti, tāpēc pirmā sēde pārsteigumus nesolot. Taču divās citās lielajās pilsētās vadība ir mainījusies.

Pēc Jēkabpils domes priekšsēdētāja amatā aizvadītajiem divdesmit gadiem šo posteni ir atstājis Leonīds Salcēvičs (Jēkabpils reģionālā partija). Tagad Jēkabpili vadīs bijušais Krustpils novada izpilddirektors Raivis Ragainis no Latvijas Zaļās partijas. Šī ir viena no pašvaldībām, kur Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS) vai kāda no tās dalīborganizācijām ir koalīcijā ar Saskaņu. Abu politisko spēku sadarbības rezultātā arī Gatim Truksnim (LZP) izdevās atgriezties Jūrmalas mēra amatā. Saskaņa ietekmi lielajās pilsētās ir palielinājusi. Par Rīgas domes priekšsēdi trešo reizi ievēlēts Nils Ušakovs, bet par Rēzeknes – Aleksandrs Bartaševičs. Savukārt Daugavpilī Saskaņa pārņēmusi varu no Jāņa Lāčplēša, lai gan viņa pārstāvētā Latgales partija vēlēšanās guva lielāku atbalstu. Taču par koalīcijas veidošanu vienojās divi nu jau bijušie Saeimas deputāti Rihards Eigims (ZZS, bet domē ievēlēts no Mūsu partijas) un Andrejs Elksniņš (Saskaņa), kurš kļuva par jauno Daugavpils mēru.

Viena izšķirošā balss

Diena apkopoja informāciju par situāciju jaunajās domēs, izmantojot pašvaldību, kā arī aģentūras LETA sniegtās ziņas par pirmo domes sēžu norisi. Vienbalsīgi savu vietējo līderi izvēlējušās 33 pašvaldības. To vidū ir arī Rēzeknes novads, kur vislielāko atbalstu guva Saskaņa, bet domnieki vienojās vienbalsīgi atbalstīt līdzšinējo mēru Monvīdu Švarcu (Vienotība) no vairāku partiju apvienotā saraksta. Ar visu domnieku balsīm pārvēlēts arī Zilupes novada priekšsēdis Oļegs Agafonovs (Latgales partija).

Vienots atbalsts bijis arī vairākiem jaunajiem domju priekšsēžiem. Burtnieku novada vadībā pārliecinoši ievēlēts Guntars Štrombergs (Valmierai un Vidzemei), kurš iepriekš bija Valmieras pilsētas deputāts. Burtnieku novads ir viens no tiem, kur domē ir ļoti sadrumstalots deputātu sastāvs – pārstāvniecību te guvuši astoņi politiskie spēki. Tieši tikpat ir arī Aglonas novadā, kura jaunā vadītāja Ingūna Bartkeviča arī saņēma vienprātīgu atbalstu. Ar visu domnieku balsīm amatā nonācis arī jaunais Iecavas novada priekšsēdis Aivars Mačeks no apvienotā Nacionālās apvienības Visu Latvijai!-TB/LNNK (NA) un Latvijas Zemnieku savienības (LZS) saraksta, nomainot savu kolēģi Jāni Pelsi. Viņš vadīja Iecavu kopš atmodas laika, bet šajās vēlēšanās vairs nekandidēja. Ir jāpiemin arī Rucavas novads, kurš iepriekšējos sasaukumos piedzīvoja biežu varas maiņu, taču tagad visi deputāti ir devuši iespēju Jānim Veitam arī turpmāk vadīt pašvaldību.

Tajā pašā laikā ir 15 novadu, kuros priekšsēdētāji ievēlēti tikai ar vienas balss pārsvaru. Iepriekšējā sasaukumā pieredzētais liecina, ka tieši pašvaldībās ar trauslu vairākumu sasaukuma laikā mainās vadība. Amata zaudēšanu uz īsu brīdi jau ir piedzīvojusi Carnikavas novada priekšsēde Daiga Jurēvica (ZZS), kura arī tagad ievēlēta ar vienas balss pārsvaru. Līdzīga pieredze ir arī Līgatnes novada priekšsēdim Aināram Šteinam (Vienotība, startēja no apvienības), par kuru nobalsojuši pieci viņa pārstāvētā saraksta deputāti. Negaidīti tikai ar piecām no deviņām balsīm ievēlēts arī Pārgaujas novada priekšsēdis Hardijs Vents (LZS, startēja no apvienības). Savukārt Mērsraga novada vadībā ar vienas balss pārsvaru Lauri Karlsonu ir nomainījis Jānis Budreika (LZS).

Uzvara negarantē amatu

Sarežģīti vairākuma veidošana notika vairākos lielajos novados. Jau pirms jauno domju sanākšanas Diena rakstīja par paredzamo varas maiņu ne tikai Jēkabpilī, bet arī Gulbenes, Madonas, Talsu, Saldus un Ludzas novadā. Visās šajās pašvaldībās ir jauni domes priekšsēdētāji. Taču vairākos gadījumos tas panākts, ignorējot iepriekš valdošās partijas saņemto atbalstu vēlēšanās, veidojot ļoti sadrumstalotu koalīciju. Talsu novadā jauno priekšsēdi Edgaru Zelderi (Mēs – Talsiem un novadam) atbalstīja deputāti no sešām partijām. Te līdz šim valdošā partija Talsu novada attīstībai ir atstāta opozīcijā. Līdzīgs liktenis ir agrākajām varas partijām arī Saldus un Madonas novados. Saldus novadu vadīs Reinis Doniņš (LZS), taču par viņa ievēlēšanu nobalsoja tikai divi no četriem LZS domes deputātiem. Šī ir viena no nedaudzajām pašvaldībām, kur koalīcijā ir arī partija KPV LV. ZZS pārņēma varu arī Madonas novadā, kuru vadīs Agris Lungevičs. Izmantojot Reģionu alianses ne pārāk labo rezultātu vēlēšanās, ZZS ieguva arī Gulbenes novada vadību, kurā tagad ir Andris Vējiņš (ZZS). Ludzas novadā Edgaram Mekšam (LZS) bija iespējams pārņemt varu no līdzšinējās sabiedrotās Alīnas Gendeles (Latgales partijas), vienojoties ar Saskaņu.

Pēc iepriekšējā sasaukumā piedzīvotās vairākkārtējās varas maiņas stabilitāte varētu iestāties Lielvārdes novadā, kura vadībā ar 12 balsīm ievēlēta Santa Ločmele (LZS). Ar interesantu rezultātu beigušās mēra vēlēšanas Baldones novadā, kura priekšsēdētājs tagad būs SIA Rīgas satiksme valdes loceklis Andrejs Požarnovs (Gods kalpot mūsu Latvijai). Šī ir vēl viena pašvaldība, kur vadības maiņa notika, pārējiem politiskajiem spēkiem (arī Nacionālā apvienība, LZP) vienojoties pret vēlēšanās uzvarējušo Reģionu aliansi, kas bija vadībā līdz šim. Savukārt Ozolnieku novadā Latvijas Reģionu apvienība atņēma mēra krēslu Latvijas Zemnieku savienībai – par novada priekšsēdi kļuvis bijušais Saeimas deputāts Dainis Liepiņš, un tas viņam izdevās arī ar Latvijas Zaļās partijas atbalstu.

http://news.lv/Diena/2017/06/27/vairak-neka-30-jaunu-meru

 

Sadarbība ar Gruziju turpinās

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 27.06.2017

Izdevums: Druva

Rubrika: Novadu ziņas

Līgatnes novada pašvaldībai jau daudzus gadus ir sadarbība ar Akhmetas pašvaldību Gruzijā. Ik gadu abu tautu amatiermākslas kolektīvi ciemojas viens pie otra.

Jāņu laikā līgatnieši uzņēma kolektīvu no Akhmetas “Bakhtri

oni”. “Tās gan mums, gan gruzīniem bija skaistas dienas,” par viesu iespaidiem un tikšanos pasākumos pastāsta novada vadītājs Ainārs Šteins, uzsverot, ka ikreiz, kad draugi atbrauc, sniedz koncertus, piedalās pasākumos ne tikai novadā, arī kaimiņos. 13 ansambļa dalībnieki iesaistījās ielīgošanā Zanderu pļavās, piedalījās līgošanā pasākumā Springšļu dzirnavās, ar koncertu priecēja līgatniešus un straupiešus. Gruzijas tautas mūzika, dziesmas un dejas uzdzirkstīja visur, kur viņi ieradās.

Līgatnieši gatavojas vizītei Gruzijā. Septembrī uz Akhmetu brauks desmit dažādu amatiermākslas kolektīvu dalībnieki un draugiem rādīs īpašu programmu, kurā caur dziesmām, rotaļām iepazīstinās ar tautas tradīcijām.

Šogad nebūs skolotāju un skolēnu apmaiņas programmas. Tas saistīts ar draugu finansiālajām iespējām. Bija pierasts, ka gruzīnu bērni un pedagogi viesojas Līgatnē, tāpat līgatnieši brauc uz Akhmetu, iepazīst gruzīnu tradīcijas, izglītības sistēmu.

http://news.lv/Druva/2017/06/27/sadarbiba-ar-gruziju-turpinas

 

 

2017-06-29
Laika ziņas
Aptaujas