Jaunumi
Prese raksta par Līgatni

Mērsraga nedienās neviens neiejaucas

Autors: Ināra Egle 
Datums: 23.10.2017 
Izdevums: Diena
Rubrika: Ziņas

Trauslajai koalīcijai nepietiek spēka svarīgiem lēmumiem

Mērsraga novadā, kas tikai septembra beigās tika pie domes vadītāja, turpinās politiskā nestabilitāte. Viens no pašvaldības nedienu iemesliem varētu būt saistīts ar Mērsraga ostas valdi, kuru vada novada priekšsēdis Roberts Šiliņš. Iespējams, tieši tāpēc netika pieļauta bijušā mēra Laura Karlsona atkārtota nonākšana pašvaldības vadībā. Savukārt viņa pārstāvētā opozīcija dara visu, lai tagadējais priekšsēdētājs nesaņemtu atļauju savienot mēra amatu ar ostas valdes priekšsēža posteni. Tajā viņu apstiprināja augusta beigās.

Vēlēšanās uzvarēja apvienība Demokrātiju visiem, kuru pārstāv L. Karlsons. Taču tā ieguva tikai četrus no deviņiem mandātiem. Latvijas Zemnieku savienība (LZS) saņēma trīs vietas. Tās saraksta līderis bija ostas pārvaldnieks Jānis Budreika, kurš mandātu nolika, lai turpinātu darbu ostā. R. Šiliņš pārstāv apvienību Mēs Mērsraga novadam, kurai ir divas vietas. Viņš ir ne tikai ostas valdes, bet arī Engures ezera dabas parka fonda valdes priekšsēdis. Domei ir jālemj par atļauju savienot abus amatus ar darbu domē. Taču koalīcijai ir tikai vienas balss pārsvars, bet pats priekšsēdis lēmuma pieņemšanā nevar piedalīties. Tāpēc vairākkārtēji mēģinājumi saņemt atļauju bijuši neveiksmīgi.

VARAM problēmas neredz

Arī pagājušajā nedēļā domes atļauju mēram iegūt neizdevās, jo neviens no opozīcijas neatnāca uz sēdi un jautājumu nevarēja izlemt kvoruma trūkuma dēļ. R. Šiliņš šo situāciju Dienai raksturoja kā opozīcijas ļaunprātīgu rīcību, apzināti traucējot domes darbu. Viņš ir vērsies Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā (VARAM), kā arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā, kas var sodīt pašvaldības vadītāju par neatļautu amatu savienošanu. Priekšsēdis cer, ka kāda no šīm institūcijām palīdzēs rast risinājumu. Viņš pieļauj, ka savas intereses ostā varētu būt arī L. Karlsonam, kurš, iespējams, arī vēloties vadīt ostas valdi. «Man tur nav nekādu interešu, un es nestrādāšu šauru interešu grupu labā. Es esmu neitrāls,» sacīja R. Šiliņš. Savukārt L. Karlsons domā, ka priekšsēdis neesot patstāvīgs lēmumu pieņemšanā. Tā kā L. Karlsona saraksta deputāti nav atbalstījuši jaunās domes vadības ievēlēšanu, tad viņš neredzot pamata balsot arī par atļauju savienot amatus. Abas puses apgalvoja, ka otra ar to nevēlas runāt, tāpēc sarunas nav notikušas.

Notiekošais Mērsragā atklāj, ka mazajiem novadiem, kas nonākuši ilgstošā politiskās nestabilitātes situācijā, neviens no malas nepalīdzēs. «Pašlaik problēmas mēs nesaskatām. Opozīcija mēģina noraut domes sēdes, bet ceru, ka visi sāks strādāt iedzīvotāju labā. Ja pierādīsies, ka dome nevar strādāt, tad domāsim. Ministrija var rosināt Saeimai lemt par domes atlaišanu, bet tas ir galējais variants,» Dienai atbildēja VARAM valsts sekretāra vietnieks Aivars Draudiņš. Pēc vēlēšanām iniciatīvu vairākuma veidošanā Mērsragā pārņēma Latvijas Zemnieku savienība, bet tās līderis Augusts Brigmanis Dienai atgādināja, ka ZZS Latvijā ir pie varas daudzās pašvaldībās. Partijas vadība nejaucoties vietējo politiķu dzīvē, viņš arī nebija informēts, kas notiek Mērsragā.

Padomāt par novada tēlu

Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētāja biedrs Juris Šulcs (Vienotība) bija vienīgais, kurš bija noskaņots reaģēt. Viņš Dienai apstiprināja, ka pārrunās šo situāciju ar komisijas deputātiem un Saeimas Juridiskā biroja juristiem. Esot jāsaprot, vai likumā ir nepilnības, ja arī atbildīgā ministrija nevar iesaistīties situācijās, kad kāda pašvaldība nav spējīga ilgstoši atrisināt svarīgus jautājumus. Ja dome var apstiprināt ostas valdes priekšsēdi, bet vairs nevar nobalsot par atļaujas došanu, iespējams, ir jāprecizē likums, pieļāva J. Šulcs.

Mērsraga novads nav vienīgais, kur vadība ievēlēta ar vienas balss pārsvaru. Ar trauslu vairākumu ievēlēto Vecpiebalgas novada vadītāju Ellu Frīdvaldi-Andersoni amatā jau ir nomainījis Indriķis Putniņš (LZS). Par Līgatnes novada vadītāju Aināru Šteinu (Vienotība), kurš līdzīgas grūtības, kādas ir Mērsragā, piedzīvoja iepriekšējā sasaukumā, arī šovasar nobalsoja tikai pieci no četriem domniekiem. Taču viņam ir izdevies panākt stabilitāti. «Pirms lēmuma pieņemšanas ir jāmēģina visiem apsēsties pie galda. Abām pusēm ir kaut kur jāpiekāpjas, bet, ja domas dalās, jautājums ir jāsagatavo labāk, nevis jādzen cauri ar piecām balsīm,» skaidroja A. Šteins. Mērsraga kolēģiem viņš varot ieteikt visiem kopā izrunāties, lai saprastu, kurš no lēmumiem ir iedzīvotāju interesēs, nevis destruktīvi mēģināt kādam atriebties «tikai tāpēc, ka tu noplūci manu ābolu, tas ir bērnišķīgi», teica A. Šteins. Viņaprāt, pašvaldību politiķiem jāatceras, ka viņu netīrās veļas publiskošana atsaucas arī uz novada tēlu.


http://news.lv/Diena/2017/10/23/mersraga-nedienas-neviens-neiejaucas

 

Sākas Dziesmu svētku sezona

Autors: Sarmīte Feldmane 
Datums: 24.10.2017 
Izdevums: Druva
Rubrika: Ziņas

Cēsu koru apriņķa jauktie un vīru kori satikās pirmajā šīs sezonas kopmēģinājumā. Gan koristi, gan diriģenti atzina, ka šis ir īpašs gads, jāstrādā daudz, jo katrs vēlas nokļūt Dziesmu svētkos, dziedāt Mežaparka estrādē.

Apriņķa koru virsdiriģents Mārtiņš Klišāns bija gandarīts, ka tik daudzi sabraukuši uz kopmēģinājumu, ka starp dziedātājiem arī daudz vīru. “Vai tā ir Dziesmu svētku vilkme?” jautāja Mārtiņš Klišāns un atgādināja, ka jāstrādā būs daudz. Bet tas koristus nebaida.

Raunas pagasta kora diriģentes Sarma Bērziņa un Dace Ābrama pastāstīja, ka kolektīvā iesaistījušās jaunas koristes, arī pāris puišu. “Kā vienmēr ceram, ka vēl kāds piebiedrosies. Tie, kurus pazīstam, arī dziedātāju draugi, ir uzrunāti. Tie, kuri gribējuši, jau atnākuši,” pastāstīja diriģente Dace. Var vien piebilst, ka, salīdzinot ar citiem mazajiem lauku koriem, Raunas jauktajā korī vīri nav skaitāmi uz vienas rokas pirkstiem. “Kora dziedāšana ir smags darbs. To saprot, kad atnāk uz kori. Ne katrs iztur, kurš paliek, būs korim uzticīgs,” pārdomās dalījās diriģente Sarma. Raunas jauktajam korim šī sezona labi zināma. Līdztekus svētku obligātā repertuāra apguvei paredzēti vairāki koncerti gan Blomē un Jaunpiebalgā, gan Līgatnē, gan kopkoncerts ar draugiem Raunā.

Otro sezonu jaunu diriģentu vadībā uzsākusi Cēsu “Beverīna”. “Mums ir vairāki jauni koristi, viņi gatavi nopietni strādāt. Koris kļūst jaunāks, par to prieks,” sacīja kora prezidente Aiva Zirne un atzina, ka Dziesmu svētkus vienlīdz nepacietīgi gaida gan pieredzējušie, gan jaunie dziedātāji.

Līgatnes jauktā kora koriste Aija Andersone ar lepnumu pastāstīja, ka korī vīri stāv divās rindās, tā sen nav bijis. Un katrā balsī nav tikai divi dziedātāji vien.

“Korī labprāt dzied vidusskolēni, iesaistās ģimenes, kuras pārcēlušās uz dzīvi novadā. Ja koris nenoveco, tad dziesmas skan,” bilst Aija un uzsver, ka katru vasaru koris brauc uz kādu festivālu un piedalīšanās šādos pasākumos saliedē kolektīvu. Šovasar pabūts Maķedonijā.

“Visi vēlas būt Dziesmu svētkos, šis tiešām ir īpašs gads. Skatē tikai deviņas dziesmas, tas nav daudz, un koristi jau nekad nav tie, kuri čīkst,” domās dalījās Līgatnes jauktā kora diriģents Mārcis Katajs.

Jaunpiebalgas jauktā kora diriģente Māra Vīksna pastāstīja, ka kolektīvā iesaistījušies daži jauni dziedātāji. “Darba dēļ ne visi var piedalīties katrā mēģinājumā. Repertuārs ir grūts, ceļš uz svētkiem ir smags,” sacīja Māra Vīksna un izteica cerību, ka varbūt tomēr reiz mazajiem lauku koriem nebūs jādzied tās pašas dziesmas, kas labi skan un pa spēkam tikai lieliem koriem un Rīgas kolektīviem. Māra pauda satraukumu, kas notiks pēc Dziesmu svētkiem, jo tad lielais mērķis būs piepildīts. “Katrreiz pēc svētkiem ir dziedātāji, kuri no kora dažādu iemeslu dēļ aiziet. Vai būs, kas nāk vietā?” sacīja pieredzējusī diriģente. Jaunpiebalgas jauktais koris gatavo īpašu Ziemassvētku programmu, ar ko priecēs ne tikai pagasta ļaudis. Februārī iecerēts uz sadziedāšanos aicināt draugus, būs arī koncerti pie draugiem. Diriģente uzsver, ka pašvaldība vienmēr nodrošina ar transportu ne tikai uz kopmēģinājumiem, arī koncertiem.

Cēsu koru apriņķa virsvadītājs Mārtiņš Klišāns koristiem vēlēja izturību un arī pastāstīja, kā top Dziesmu svētku estrāde, kas padarīts un kāda tā būs vasarā. Viņš arī mierināja dziedātājus: “Skatē B grupas koriem jāzina septiņas dziesmas, A grupas koriem deviņas. Nav pamata šaubīties, ka varbūt vajadzētu piedalīties zemākā grupā. Ir dziesmas, kuras arī mēģinājumos dziedās tikai kopkoris. Skatē kopkori nevērtēs, noklausīšanās būs kopmēģinājumā,” informēja Mārtiņš Klišāns. Viņš ir Dziesmu svētku noslēguma koncerta mākslinieciskais vadītājs un virsdiriģents. Viņš pastāstīja, ka pirmo reizi Dziesmu svētku noslēguma koncertā piedalīsies arī Latvijas kordiriģentu koris. Viņi visu laiku atradīsies estrādes vidū goda vietā , nevis pie saviem koriem. “Šajos svētkos būs vēl citi jaunumi,” bilda svētku virsdiriģents.

“Visi bija priecīgi, ka kopmēģinājumā bija tik daudz dziedātāju. Ceram, ka katrs mēģinājums būs tikpat kupli apmeklēts,” vērtēja koru apriņķa koru koordinatore Dina Dombrovska un atzina, ka koriem šoziem jāstrādā ļoti daudz, tas patiesībā ir izaicinājums katram kolektīvam, jo ik dziesma ir jāslīpē līdz apnikumam, tikai tad var iegūt dārgakmeni. “Pirms šiem svētkiem svarīgi ir apmeklēt kopmēģinājumus. Ceru, ka neviens koris līdz pavasarim nepagurs,” atgādināja Dina Dombrovska.

Koru kopmēģinājumi notiks reizi mēnesī, tos vadīs svētku virsdiriģenti.


http://news.lv/Druva/2017/10/24/sakas-dziesmu-svetku-sezona

 

Ceļš uz Amatu māju un tālāk

Autors: Sarmīte Feldmane 
Datums: 24.10.2017 
Izdevums: Druva
Rubrika: Tēma

Daudzviet Latvijā pēdējos gados populāras kļūst vietas, kurās var apgūt ko jaunu. Tās sauc gan par Amatu mājām, gan Amatniecības centriem un vēl citādāk. To mērķis viens dot iespēju cilvēkiem iegūt jaunas prasmes, pilnveidoties.

Nav atbalsta

Cēsis ir vienīgā vieta bijušajā Cēsu rajonā, kur jau 1996.gadā tika likvidēta Tautas mākslas studija, tā arī nav izveidota Amatu māja, par kuras nepieciešamību ik pa laikam tiek runāts. Ideju nav trūcis. Pēc Atmodas, kad senās prasmes raisīja lielu interesi, bija iecere Cēsu Pils pagalmā izveidot amatnieku darbnīcas, vēlāk ko līdzīgu Pils dārzā. Gadu gaitā izskanējušas dažādas iniciatīvas gan no bijušās Tautas mākslas studijas vadītājas Dagnijas Kupčes, gan citiem. Pirms diviem gadiem tika izveidota arī Cēsu Amatnieku biedrība, par kuru interese bija dažādu nozaru meistariem. “Mums bija telpas, kurās amatnieki varētu strādāt, mācīt savus amatus, kur varētu nākt tūristi. Pašvaldībai lūdzām finansiālu atbalstu telpu uzturēšanā. Neviens jau neteica, ka ideja slikta. Bet amatniekiem esot sevi jāpierāda, tad varot domāt par pašvaldības atbalstu,” atceras Cēsu Amatnieku biedrības vadītāja Modrīte Pavāre un piebilst, ka meistarus, kuri sevi ir pierādījuši, ka tādi ir, aizvainoja priekšlikums vēl kādam kaut ko pierādīt.

Ar to arī beidzās biedrības iniciatīva. “Amatnieki ir bagāti ar idejām, ne naudu. Cēsīs viss ir un amatnieki katrs turpina strādāt. Iespēja iemācīt kādam savu amatu ir retajam, daudzi strādā dzīvoklī,” saka Modrīte Pavāre.

Saglabāt tautas mākslu

Audēju kopas “Vēverīšas” vadītāja, Tautas lietišķās mākslas studijas bijusī vadītāja Dagnija Kupča pārliecināta, ka amatu mājas var veidoties tur, kur ir gudra pašvaldības vadība. Daudzi viņai jautājuši, kāpēc Cēsīs nav Amatu mājas, vai kur varētu, piemēram, aust. “Parasti atbildu, tāpēc ka nevienam nevajag. “Vēverīšas” darina tautastērpus, uzņem tūristus. Esam rīkojušas meistarklases. Nākuši cēsnieki, interesējušies, ka grib aust. Ar to ikdienā nenodarbojamies,” stāsta cēsniece.

Dagnija ar ideju par amatu māju vairākkārt vērsusies domē, bet piedāvājums noraidīts, jo audēju kopa nodarbojoties ar biznesu. “Bet katrs amatnieks taču pelna iztiku,” nosmej tekstilmāksliniece un atceras, ka pirms pāris gadiem viņai jautāts, vai būtu ar mieru strādāt Koprades mājā “Skolas6” un arī mācīt citiem. “Kāpēc ne? Tā iespēja. Vairāk sarunu nav bijis,” saka cēsniece, viņa savulaik ļoti pārdzīvojusi, ka Cēsīm amatnieki nav vajadzīgi un muzejā tirgo masu produkciju. “Ja nevajag, nav vērts tērēt spēku un pierādīt. Citur attieksme un sapratne ir citāda,” saka Dagnija Kupče. Jau daudzus gadus viņa vada audēju kopu Vecpiebalgā. “Mums nav amatu mājas, bet vienmēr bijis pašvaldības atbalsts. Vecpiebalgas audējas nes Latvijas un Piebalgas audēju vārdu pasaulē,” ar lepnumu saka tekstilmāksliniece.

“Man prieks par Vaives Amatu māju. Vaivēnietes uzaicināja mani dot padomu, kā šūt blūzes. Viņām šķita, ka tas nebūs tik sarežģīti, man, ka nebūs tik grūti. Iepriekšējā nodarbībā tikām galā ar vienu vīli. Ir jānoauž desmit jostu, tad katrs pats sapratīs, cik laba izdevusies pirmā,” stāsta Dagnija.

No aprīļa Vaives pagasta Kaķukrogā darbojas Vaives Amatu māja. Pagasta pārvaldes vadītāja Valda Zaļaiskalna stāsta, ka 2015.gadā kopā tika saaicinātas vaivēnietes, lai atklāj savas prasmes citiem. “Tā radās vajadzība nākt kopā, kaut ko uzzināt,” saka pārvaldes vadītāja. Pērn pašvaldība izremontēja trīs telpas, kurās tagad darbojas Amatu māja. Pašvaldība uztur telpas, algo nodarbību vadītājus, bet organizatoriski par Amatu māju atbildīga Tautas nama vadītāja. Piesaistot projektu naudu, iegādāta šujmašīna, cepeškrāsns, ledusskapis, trauku mazgājamā mašīna. “Jau domājam par telpu paplašināšanu, tāda iespēja ir,” stāsta Valda un uzsver, ka Amatu mājas darbībā būtiska ir sadarbība ar nevalstiskām organizācijām, kuras iesaistās projektos. Sieviešu biedrība “Vaive” ieguva finansējumu, lai sievas Amatu mājā varētu darināt tautas tērpus.

Cēsu novada domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs nepiekrīt, ka Cēsīs nav iespēju apgūt amatus. “Nevalstiskās organizācijas piedāvā iespējas, arī privātie meistari rīko meistardarbnīcas. Piedāvājumi ir, katram pašam jāmeklē,” saka novada vadītājs un uzsver, ka nebūtu prātīgi dublēt vienu un to pašu Kaķukrogā un kaut kur pilsētā, seši kilometri šodien nav attālums.

Nozīmīga arī kopā būšana

Līgatnes Amatu māja pazīstama tālu aiz novada robežām. Novada domes priekšsēdētājs Ainārs Šteins uzsver, ka pašvaldība uzskata, ka Amatu māja tā ir sociālā integrācija.

2005.gadā vecās skolas telpās tika izveidots Jauniešu dienas centrs. Pēc stundām uz dažādām nodarbībām pavadīt laiku nāca skolēni. Tagad blakus telpās darbojas Amatu māja un Jauniešu centrs. “Jau sākumā bija iecere, ka te kopā jānāk visām paaudzēm, lai jaunā paaudze redz, ko vecāki, vecvecāki prot, un mācās. Kaut uzcept kūku, tamborēt, aust. Kopā sanākšanās bērni un seniori cits citu labāk iepazīst un saprotas. Te notiek domu un prasmju apmaiņa. Un tā ir alternatīva televizoram un internetam,” uzsver Ainārs Šteins.

Līdz ar vadītājas Dainas Klints atnākšanu sāka attīstīties Amatu māja. Te sāka strādāt studijas “Līgatne” meistares, tika rīkotas nodarbības aušanā, adīšanā, kūku cepšanā un citas, arī valodu mācīšanās, zīmēšana. “Svarīgi, ka iesaistās gan bērni, gan seniori,” gandarīts novada vadītājs.

Tagad Amatu mājas nodarbības notiek arī Augšlīgatnē, jo ir piemērotas telpas. “Prieks, ka Amatu mājas telpās veidojas jaunas iniciatīvas. Gan Augšlīgatnē, gan pilsētā te tiekas Māmiņu klubs. Tas, ko paši izdomā un dara, ir vērtīgāks nekā tas, ko piedāvā pašvaldība. Populāri ir kursi par augļu dārziem, zāļu tējām,” pārliecināts A. Šteins.

Amatu mājā kursi un nodarbības ir kupli apmeklēti. Pēc tiem ir dalībnieces, kuras turpina aizvien pilnveidot prasmes un sāk nodarboties nopietni. Pašas auž, ada, filcē un darbus tirgo gan tūristiem, gan brauc uz tirdziņiem.

“Līgatnes Amatu māja ir pieprasīts un ienesīgs tūrisma objekts. Uz Amatu māju labprāt brauc ģimenes, klašu kolektīvi. Te rīko meistardarbnīcas audējas rāda savas prasmes, te var redzēt Līgatnei raksturīgo papīra liešanu. Tiem, kuri tūristus apkalpo, tā ir iespēja nopelnīt. Un Amatu mājā tapušie darbi kā suvenīri no Līgatnes aizceļo pasaulē,” stāsta novada vadītājs.

Pašvaldība nodrošina Amatu mājas uzturēšanu, algo audzinātāju, kura strādā ar bērniem pēcpusdienās, kamēr vecāki atgriežas no darba, kā arī Amatu mājas vadītāju un Tautas lietišķās mākslas studijas vadītāju. Daļai nodarbību ir pašvaldības līdzfinansējums, citas finansē dalībnieki paši, tiek arī atbalsts no dažādiem projektiem.

Par vaļasprieku tomēr jāpiemaksā

Drabešu Amatu mājai gada beigās būs seši gadi. Bieži vien to sauc arī par Amatas Amatu māju, tā uzsverot novada mērogu. Šajā laikā Amatu māja Drabešu muižā aizvien paplašinās.

“Rožu ģimene ierosināja, ka gribētu veidot Amatu māju, jo tādas jau darbojās citviet Latvijā. Inese un Andris ir entuziasti un darbīgi, radoši cilvēki, piedāvājām telpas un ļāvāmies viņu idejai,” stāsta Amatas novada domes priekšsēdētāja Elita Eglīte un pauž atzinību Amatu mājas veidotājiem. “Pašvaldības nopelns ierādījām telpas. Sākumā šķita, ka muižā Amatu mājai pietiks ar četrām. Veicām remontu, drīz bija par šauru, iedevām telpas vēl arī skolas ēkā, bet nu jau arī ar to nepietiek,” saka Elita Eglīte.

Pašvaldība nealgo Amatu mājas vadītāju un pasniedzējus, tikai nodrošina telpas, siltumu, ūdeni, samaksā par elektrību. Ja Amatu māja rīko pasākumus plašākai sabiedrībai, tad piešķir finansējumu. “Protams, kursu apmeklētāji gribētu, lai pašvaldība maksā vadītājiem, bet tam neesam gatavi. Tas tomēr ir vaļasprieks. Par bērniem ir cits jautājums. Pieprasījums katrā ziņā ir lielāks, nekā gaidījām, jo interesenti brauc no apkārtnes gan aust, gan uz nodarbībām, kursiem,” pastāsta novada vadītāja un dalās pārdomās: “Cilvēku interese ir ļoti liela par visu latvisko, tradīcijām, dzīvesveidu. Daudziem ir romantisks skatījums, ka darīs, kā kādreiz viņu vecvecāki – audzēs rudzus, ceps maizi, gatavos apģērbu un darīs vēl daudz ko citu. Cilvēkiem ir brīvs laiks, un viņi vēlas to piepildīt. Vairāk esam prasījuši, lai meistari piedāvā savus darbus, ko pašvaldība nopirktu dāvanām novada cilvēkiem dažādos notikumos. Taču cena pārāk augsta, lai pašvaldība varētu atļauties, diemžēl arī iedzīvotāji nesapratīs, kāpēc iegādājamies tik dārgas dāvanas, kas turklāt ne vienmēr ir praktiskas ikdienā.”

Vecpiebalgas novada Dzērbenes pagasta sievas visos laikos ir audušas. “Kad atjaunoja ēku un sāka veidot sabiedrisko centru, pašvaldība piedāvāja telpas arī audējām. Tad arī tapa Amatu māja, kuras rīcībā ir piecas telpas un virtuve,” stāsta Dzērbenes Tautas nama vadītāja Daina Šmite. Amatu māja ir Tautas nama struktūrvienība. Pašvaldība nodrošina telpu uzturēšanu un algo rokdarbu pulciņa vadītāju. Dzērbeniešiem ir patiesi paveicies, ka šo darbu uzņēmusies māksliniece Ērika Māldere. Amatu mājā var mācīties aust, adīt, tamborēt, apgleznot zīdu, pērļot, izšūt, gleznot, gatavot keramiku, atklāt kulinārijas noslēpumus.

Pulciņa vadītāja regulāri piesaista finansējumu dažādos projektos, gan lai paplašinātu materiālo bāzi, gan bagātinātu iespējas iemācīties ko jaunu, papildinātu zināšanas. “Viens ir apmeklēt vairākas nodarbības, kaut ko iemācīties, pavisam kas cits, kad rodas patiesa interese, kad gribi turpināt un aizvien labākā kvalitātē. Tad svarīgi, ka blakus ir meistars, kurš neliedz padomu,” saka Daina Šmite un atklāj, ka pamazām vien pati kļuvusi par aizrautīgu rokdarbnieci. Aust gan pagaidām neuzdrošinoties.

Senie amati piesaista

“Veidot Amatu mājas ir jauna tendence, kas pārņemta no citām valstīm. Te var apgūt ne tikai tradicionālo tautas mākslu, amatniecību, arī iegūt jaunas zināšanas, mēģināt kaut ko darināt savām rokām,” stāsta Latvijas Nacionālā kultūras centra tautas lietišķās mākslas eksperte Linda Rubena. Braucot pa Latviju, viņa dzirdējusi stāstus, kā no dažiem cilvēkiem izveidojas interesentu grupa, kura izmanto līdz tam tukšas telpas, kā labiekārto vidi.

“Citiem Latvijā iesaku apmeklēt Drabešu Amatu māju, kas dažos gados attīstījusies. Tur dara brīnumu lietas, interese par to ir liela. Līgatnē arī malači, Amatu mājā strādā meistari, kuri arodus nodod jaunajai paaudzei,” pastāsta eksperte un uzsver, ka amatu mājas darbība ir atkarīga no vietējo cilvēku aktivitātes un pašvaldības atbalsta. “Ja pašvaldībā saprot, ka tāda vieta ir vajadzīga, to finansiāli atbalsta, tad tā pamazām arī attīstās,” atgādina Linda Rubena, piebilstot, ka katrā pašvaldībā, kur ir amatu mājas, to darbībai ir rasts savs organizatorisks risinājums. Dažviet tās organizē biedrības, citur pašvaldības algo vadītājus, ir vadītāji, kuri saņem valsts mērķdotāciju, jo reizē vada arī tautas mākslas studiju.

“Nevar teikt, ka interese par senajiem arodiem būtu īpaši palielinājusies, bet iespēja mācīties ir pieejamāka. Studijas darbojas kopā ar amatu mājām, telpas ir plašākas un iespēju vairāk. Ja amatu māja nav tikai kastīte, tā dod pienesumu vietai. Ar projektiem tiek piesaistīts finansējums, rīkoti pasākumi, kursi, arī uzņemti tūristi, tā ir iespēja amatniekiem ne tikai rādīt prasmes un mācīt, bet arī pārdot savus darbus,” viedokli pauž Linda Rubena un atgādina, ka amatu māja ir iespēja satikt līdzīgi domājošus kā interešu klubā, tā ir mūžizglītība, jo jebkurā vecumā var ko jaunu apgūt.


http://news.lv/Druva/2017/10/24/cels-uz-amatu-maju-un-talak

 

Simtgade rosina pārdomas

Autors: Sarmīte Feldmane 
Datums: 25.10.2017 
Izdevums: Druva
Rubrika: Komentāri, viedokļi

Domājot un skaitļojot nākamā gada budžetus, tiek arī gana precīzi iezīmēts, cik naudas tiks tērēts valsts simtgades pasākumiem.

Protams, katrā novadā un pilsētā ir savas tradīcijas, tiek veidotas jaunas, iedzīvotāji īsteno dažādas iniciatīvas, valstī notiek akcijas, diskusijas, forumi, nemaz nerunājot par kultūras dzīvi, kas lielā mērā pakārtota Latvijas simtgadei. Taču visam ir viens mērķis Latvijas godam un nākotnei, mūsu pašapziņas celšanai.

No 2017.līdz 2019.gadam simtgades norisēm no valsts budžeta piešķirts finansējums 22,3 milj. eiro jeb trīs eiro uz vienu iedzīvotāju gadā. Salīdzinājumam kaimiņi igauņi simtgades atzīmēšanai trijos gados tērēs 24 miljonus eiro, bet somi vienam gadam atvēlējuši valsts finansējumu 19 miljonus eiro.

Svētki maksā. Jo tie vērienīgāki, jo, saprotams, vairāk maksā. Svētku rīkotāji, kultūras iestāžu vadītāji jau šopavasar aizrunāja māksliniekus nākamā gada 18.novembra Latvijas simtgades koncertam. Arī tad darījums nebija lēts. Tagad cenas aug ne mēnešiem, bet dienām. Cik Latvijā tautas un kultūras namu, cik pagastu centru, un visur būs svētki. Ja svētki, tad gribas arī kaut ko kvalitatīvu, sabiedrībā populāru, ne tikai pašmāju kolektīvu uzstāšanos. Cik naudas trijos gados Latvijā dažādās aktivitātēs iztērēs Latvijas simtgades zīmē, to vēl tikai redzēsim, kad pēcsvētku noskaņā saskaitīsim izdevumus. Bet nedrīkst aizmirst par ieguvumiem. Gan materiāliem, gan garīgiem, gan devumu pagātnei un nākotnei, gan cilvēcisko pacilātību, ko nevar izmērīt, bet kas dažkārt ir vērtīgākā .

Vecpiebalgas kultūras nama vadītāja un Latvijas valsts simtgades koordinatore Vecpiebalgas novadā Zigrīda Ruicēna vien nosaka, ka katrā pilsētā, novadā, pagastā notiek dažādi pasākumi, brīžam šķiet, ka tiek runāts tā, it kā nekas nekur nenotiek un līdz šim nekas nav bijis. Laukos, īpaši jau Vecpiebalgas novadā, kultūras dzīve vienmēr bijusi aktīva, te veidojušās un gadiem tiek koptas tradīcijas, izzināts novads, tā dižgari un pierakstīti ikdienas darba darītāju dzīvesstāsti. Arī vecpiebaldzēni iesaistās akcijās un stāsta par savām skaistajām ainavām, dižkokiem, paaudžu mantojumu un nākotnes cerībām. “Par Latvijas simtgadi ir jārunā, par to jāatgādina, un tas arī tiek darīts,” saka kultūras darbiniece un dalās pārdomās: “Visā Latvijā gatavojas valsts simtgadei. Ir daudz patiesi vērtīgu pasākumu, kuros būs daudz ieguvēju. Kaut vai “Skolas soma” iespēja skolēniem apmeklēt muzejus, pasākumus, doties un iepazīt Latviju. Tanī pat laikā tiek uzņemtas daudzas filmas, kas veltītas simtgadei, kas ir ļoti labi, un tās iesaka rādīt katrā kultūras namā. Labprāt tā arī darīsim, taču pārdomas raisa uzstādījums ja vēlas rādīt bez maksas, tad pašvaldībai jāsamaksā ap simts eiro, ja maksā skatītāji, biļetes cenai jābūt ap diviem eiro. Kāpēc filmas, kurām piešķirts valsts finansējums, kuras tapušas Latvijas simtgadei, nav bez maksas. Līdz laukiem tās nonāk ne vairs bez maksas. Pašvaldība vai skatītāji samaksā par seansu, bet ir arī transporta izdevumi. Saprotu, ka arī producenti, aktieri, režisori ar filmām kaut ko grib nopelnīt, vai šajā reizē nav cita situācija. Mēs labprāt novadā rādītu “Ievainoto jātnieku”, bet ir jārēķina, cik tas izmaksās, cik būs skatītāju,” pārdomās dalās Zigrīda Ruicēna un uzsver, ka vecpiebaldzēni līdz šim, domājot par simtgadi, uzsvēruši, ka jāatstāj kaut kaut kas paliekošs, jo, lai arī cik skaists ir koncerts, tas izskan, brīdi paliek atmiņā, tad emocijas izplēn un aizmirstas. “Vecpiebalgas viesistaba” ir simtgades projekts sakārtota vide novada centrā, kur dažādām paaudzēm satikties, atpūsties, bet garāmbraucējiem piestāt un sajust Vecpiebalgu. Jau šīgada Baltā galdauta svētki tika svinēti Kārļa Skalbes “Saulrietos”, kur uz saimes galda tika klāts vietējo audēju austs galdauts.

Lielākais notikums kultūrā, protams, būs Dziesmu un deju svētki. Būt tajos ir katra korista un dejotāja sapnis un ilgu gadu mēģinājumos nopelnīts. Tas būs notikums, kas skanēs ne tikai Latvijā,” viedokli pauž vecpiebaldziete. Viņa atzinīgi vērtē ierosinājumu simts dienas pirms simtgades sarīkot Simtgades zaļumballi. Novadā tādai ir piemērota vieta Augstais kalns Dzērbenē.

“Patlaban ir dažādu projektu iespējas, lai piesaistītu finansējumu kultūras norišu rīkošanai. Ideju netrūkst,” bilst Zigrīda Ruicēna.

Līgatnes kultūras un tūrisma centra vadītāja Sarmīte Usāne uzsver, ka Latvijas simtgade nav viens vai trīs gadi. “Tas ir ceļš uz simtgadi, kurā cenšamies daudz ko paveikt. Sestdien mūsu kultūras namam svinēsim 120.dzimšanas dienu, Tautas lietišķās mākslas studijai “Līgatne” 50.jubileju. Tie ir gadaskaitļi, kas arī iezīmē valsts simtgadi,” pārdomās dalās līgatniete un uzsver, ka ikvienā pasākumā tiek atgādināts par Latvijas simtgadi un svarīgākais meklēti saskares punkti vakardienai un rītdienai.

Sarmīte atzinīgi vērtē Simtgades biroja ierosinājumu stāstīt citiem par Brīvības ielu. Latvijā ir vairāk nekā 60 ielas, bulvāri un laukumi, kas nes Brīvības vārdu. Brīvības ielas programmas mērķis pēc iniciatoru ieceres ir kopā ar pedagogiem, vēsturniekiem, novadpētniekiem, skolēniem, dažādu paaudžu iedzīvotājiem apzināt saglabātās atmiņas un vēstures liecības fotogrāfijās, lietās un stāstos un veidot “Brīvības ielas stāstu”. “Mums ir Kalnu svētki, bet nākamruden varēsim svinēt svētkus Zaķusalā, kur sākas Brīvības iela,” atklāj Līgatnes kultūras un tūrisma vadītāja.

Pagaidām vēl šķiet, ka simtgade tik tālu. Taču, lai svētki patiešām izdotos, tajos jāiegulda liels darbs. Un arī nauda. Un visam jābūt tā vērtam.


http://news.lv/Druva/2017/10/25/simtgade-rosina-pardomas

 

Apēst emocijas

Autors: Madara Ozoliņa 
Datums: 25.10.2017 
Izdevums: Druva
Rubrika: Veselība

Kuram gan dzīvē nav bijusi situācija, kad uztraukuma vai bēdu dēļ šokolādes tāfelīte pazūd nemanot. Tomēr, ja tas atkārtojas pārāk bieži un tā nav tikai viena šokolādes tāfelīte, ja to nespēj kontrolēt un pēc rīšanas lēkmēm mēdz izjust kaunu, jāapdomā, vai nav jāmeklē psiholoģiski iemesli.

Kompulsīvā pārēšanās ir viens no ēšanas traucējumu veidiem. Šī slimība nav līdz galam izpētīta. Iemesli varētu būt neirohormonālās regulācijas mehānisma traucējumi, kā arī sociālās vides ietekme. Kā zina stāstīt rehabilitācijas centra “Līgatne” uztura speciāliste Gundega Rudzīte Aņiščenko, tad šīs diagnozes sociālie iemesli bieži vien meklējami jau bērnībā: “Kad mazam bērnam ir lieli pārdzīvojumi, daļa vecāku šīs izjūtas cenšas slāpēt ar ēdienu – dažādiem gardumiem. Tas tiek darīts, lai bērns pēc iespējas ātrāk aizmirstu pārdzīvojumus. No psiholoģiskā viedokļa informācija, ko paturam prātā, mums vēsta – ja ir grūti, tad vajag apēst kaut ko garšīgu. Tas ir ieradums, ko veicinājuši vecāki. Un pēc gadiem, kad cilvēks nonāk situācijā, kurā sastopas ar pārdzīvojumiem, stresu vai nogurumu, organisms atceras signālu – sevis mierināšanu ar ēdienu.”

Ir ēšanas traucējumi, bet cilvēks uztraucas par savu ārējo izskatu, tad kompulsīvās ēšanas ietekmē cilvēks ar tievēšanu vai sevis uzturēšanu formā neaizrausies, līdz neparādīsies acīm redzami apstākļi. Šiem cilvēkiem zūd kontrole pār ēšanas procesu, viņi nespēj atteikties no ēdiena, ja arī neizjūt izsalkumu. Viena no tipiskām iezīmēm ir ēdienu rezervju slēpšana, ko izmantot tad, kad neviens neredz. “Kompulsīvā ēšana ir saistīta ar emociju pasauli. Kad cilvēks sirgst ar šo slimību, ir jācenšas sakārtot psiholoģiskās problēmas. Paralēli uztura speciālista apmeklējumiem jādodas arī pie psihoterapeita, kurš palīdzēs rast atbildes. Cilvēkam ir jāsaprot, ka problēma nav ēdienā, bet gan emocijās. Ja cilvēks nevērsīsies pēc palīdzības, viņam draud ne tikai aptaukošanās, bet arī paaugstināts asinsspiediens un holesterīna līmenis, cukura diabēts, miega traucējumi un locītavu sāpes,” stāsta G. Rudzīte Aņiščenko. Viņa arī piebilst, ka lielākoties sievietes labprāt dodas uz konsultācijām pie psihoterapeita. Grūtāk esot mazākos novados, kur strādā viens, visiem zināms psihoterapeits, kurš nereti cilvēkos rada bažas par konfidencialitāti. Uztura speciāliste norāda, ka ar kompulsīvās ēšanas diagnozi arvien biežāk sirgst gados jauni cilvēki, kuri līdz galam neprot savas emocijas un sajūtas izteikt citādāk kā vien ar ēdiena palīdzību: “Šī problēma ir aktuāla pat vidusskolēniem. Tas var būt saistīts ne tikai ar bērnību vai jauniešu iekšējiem pārdzīvojumiem, bet arī ar dažādām nesaskaņām ģimenē. Jāatzīst, ka mūsu ikdienā ir pārāk daudz stresa. Cilvēks neprot sevi mīlēt un izbrīvēt sev kādu atpūtas brīdi.”

Ar savu pieredzi par kompulsīvās ēšanas diagnozi labprāt dalās Anna Lizeite no Drabešu pagasta. Ar ēšanas traucējumiem Anna cīnījās divus gadus. “Pirms četriem gadiem man dzīvē bija uznācis melnais posms. Neveicās nevienā jomā, arī attiecībās – izšķīros no cilvēka, ar kuru kopā biju septiņus gadus. Es pat nepamanīju, kā sevi mierinu ar ēdienu, pārsvarā saldumiem. Katrā mīļā brīdī to vien darīju, kā ēdu – tikai lai nebūtu jādomā par to, kas man nav izdevies. Pienāca brīdis, kad man bija kauns ne tikai par to, ka man neveicas, bet arī to, kā izskatos, jo ēdiens gāja labumā. Pēc ilgām pārdomām, sarunām ar draudzeni un sevis analizēšanu devos pie uztura speciālista. Gribēju, lai man sakārto ēdienkarti. Tikai tur uzzināju par jēdzienu – kompulsīvā ēšana , ko sasaistīju arī ar sevi. Man ieteica apmeklēt psihoterapeitu, ko arī izdarīju. Manu emocionālo pasauli bija pārņēmis haoss. Es nezināju, ko darīt, no kura gala sākt savu dzīvi lāpīt. Tādēļ mierinājumu meklēju ēdienā. Nebija viegli mainīt ieradumus, tomēr soli pa solim aptuveni divu gadu garumā man tas izdevās,” pieredzē dalās Anna, kura atzīst, ka nu vairs neizjūt kaunu par to, ko piedzīvojusi. Tagad Anna stāsta par savu pieredzi citiem, lai iedrošinātu laikus atzīt problēmu un meklēt tai ne tikai risinājumus, bet arī cēloņus.


http://news.lv/Druva/2017/10/25/apest-emocijas

 

Iepazīt dabas un ainavas daudzveidību

Autors: Jānis Gabrāns 
Datums: 26.10.2017 
Izdevums: Druva
Rubrika: Redzeslokā

LTV1 ēterā šovakar būs skatāms jauns raidījums "12 elementi ainavā", kas sola ceļojumu laikā, pētot Latvijas ainavas atspoguļojumu 20. gadsimta 30. - 80. gados uzņemtajās mākslas un dokumentālajās filmās, kā arī mūsdienās.

Ievērības cienīgs fakts, ka šis gandrīz pilnībā ir Cēsu projekts, jo raidījumu producē Ruckas mākslas rezidenču centrs, scenārija autors Andris Vanadziņš, raidījumu vadīs Jānis Ķīnasts. Arī raidījuma producente Līna Bērziņa ir cēsniece, kura palīdzēja nedaudz vairāk atklāt par jauno raidījumu ciklu.

Var teikt, ka gandrīz viss process no idejas līdz gatavam rezultātam ir cēsnieku ziņā, projektā piedalās vien daži ne cēsnieki. Mūziku un skaņu veido Pēteris Pāss, kurš arī ir cēsnieks, arī visa pēcapstrāde – montāža, krāsu korekcija – notiek Cēsīs, to veic Jurģis Rudmiezis un Anete Rūķe. Viss tapis Cēsīs, televīzijai tikai atliek to pārraidīt skatītājiem.

Kam radās raidījumu cikla iecere?

Ideja nākusi no Kaspara un Ievas Gobām, kuri ir ne tikai ar kino saistīti, bet arī biologi, lauksaimnieki. Sadarbībā ar biologu Viesturu Lārmani viņiem tapa doma par šādu projektu, lai liktu cilvēkiem aizdomāties par mūsu zemes ainavu vērtību. Ka svarīgi to saglabāt tās pirmatnējā izskatā, nevis censties mainīt līdzi laikam. Cik daudz laukos nav šādi zudis izcili ainavisku māju, kuras eiroremontu iespaidā pārtapušas par neko neizsakošiem apkārtnes elementiem, drīzāk sabojājot ainavu. Taču vēl joprojām ir unikālas ainavas, un cilvēkiem vajadzētu apzināties, cik svarīgi tās saglabāt.

Viņu iecere tika iesniegta Latvijas Vides aizsardzības fonda rīkotajā projektu konkursā, kurā guva atbalstu, saņēma finansējumu, un tagad būs redzams rezultāts.

Filmas pieteikumā minēts, ka skatītāji varēs iepazīties ar 12 dažādiem Latvijai raksturīgiem ainavu elementiem – vientuļiem lauku kokiem, dabiskajām pļavām, upēm, kāpām un citām vērtībām, kas vēl sastopamas. Raidījumā caur vecajām mākslas un dokumentālajām filmām varēs ieraudzīt, kāda bijusi Latvijas ainava pirms vairākiem gadu desmitiem, un mēģināt saprast, kas tajā mainījies un ko darīt, lai saglabātu ainavas unikālās iezīmes.

Ar raidījumu starpniecību gribam parādīt, ka Latvijas daba un ainavas ir skaistas, unikālas un bioloģiski daudzveidīgas. Šis būs raidījums ar skatu no dabas aizsardzības viedokļa, lai akcentētu, ka svarīgi saglabāt to unikālo, kas Latvijā vēl ir, bet pazaudēts daudzviet citur pasaulē.

Pirmajā sērijā, kurā runāsim par Gauju, intervējām laivošanas maratona XXL rīkotāju Didzi Sedlenieku, kurš stāsta, ka poļi ar prieku braucot uz Gauju, jo pie viņiem vairs šādas neskartas, nosacīti mežonīgas upes vairs nav.

Laikam tikai mēs paši to nenovērtējam?

Tāpēc jau top šis raidījums, lai cilvēkiem parādītu šīs vērtības, lai liktu padomāt, kā to saglabāt. Lai saprotam, ka mūsu daba ir unikāla. Teiksim, rezidenti no Spānijas, Lielbritānijas, kuri šobrīd uzturas Ruckā, saka, ka pirmo reizi dzīvē redzot tik brīnišķīgu un skaistu rudeni. Raidījumā runājam par dabu, tās daudzveidību, saglabāšanu. Daudz esam filmējuši dažādās īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, un skatītājiem būs iespēja redzēt tās bagātības, kas tur atrodamas. Esam gājuši pa dažādiem purviem, tostarp Sudas – Zviedru purvu, kas atrodas Līgatnes apkaimē. Arī tā ir īpaši aizsargājama dabas teritorija ar lielu bioloģisko daudzveidību.

Raidījumā būs skatāmi arī kadri no agrāk uzņemtajām filmām?

Kino ir kā atsauce uz veciem laikiem, jo tā varam parādīt, kā bijis agrāk, bet tas ir tikai viens no aspektiem, kādā runājam par ainavu. Jāteic, ka šis nav izklaidējošs raidījums, bet izzinošs ar dažiem izklaides momentiem. Tas ietver sevī noderīgu informāciju skatītājam, kurš, sekojot līdzi raidījumiem, varēs bagātināt zināšanas par mūsu zemi.

Šķiet, ka mums tas ir tik pierasts, ka nepievēršam vairs uzmanību. Laikam vajag kādreiz restartēties un paraudzīties nedaudz citādāk.

Tāpēc ir būtiski par to runāt, varbūt kāds arī citādāk uz visu paraudzīsies. Kā norāda Viesturs Lārmanis, cilvēks, skatoties uz savu šķūnīti, ierauga tur ķērpi un nodomā, nekas jau tas nav, bet, kad to apskati lielā palielinājumā, tur atklājas vesela mikropasaule, par ko ikdienā neaizdomājamies. Tāpēc raidījumā runāsim par to, ka viss, ko redzam, savā būtībā ir vide, kur kādam dzīvot. Jo tā daudzveidīgāka, jo lielāka arī bioloģiskā daudzveidība.

Cik ilgi tapa šis projekts?

Kopš projekta apstiprināšanas pagājis gads. Daudz laika pagāja scenārija rakstīšanā, kur galvenais darbs bija Andrim Vanadziņam. Darbs pie scenārija sākās janvārī, skatoties latviešu filmas, lai saprastu, kas ir tas, kas šobrīd ir citādāk, ko varam cilvēkiem parādīt. Plānojām, ka sāksim filmēt līdz ar lapu plaukšanu, ko arī sākām, taču kopumā jāteic, ka šī vasara nebija pārāk pateicīga filmēšanai, jo laika apstākļi nebija tie labvēlīgākie. Visa vasara pagāja saspringtā režīmā, lai visu vajadzīgo safilmētu. Nerēķinot arhīva kadrus, katram raidījumam tika safilmēts materiāls apmēram trīs stundu garumā, kas montējot bija jādabū iekšā apmēram 30 minūtēs. Tas bija izaicinājums pusstundā iedot maksimāli koncentrētu informāciju.

Lielākais atklājums paša raidījuma tapšanas gaitā?

Vēlreiz secināju, ka mums ir ļoti skaista daba. Bija patīkami redzēt, ka ir vietas, kas saglabājušās tieši tādas kā pirms gadu desmitiem, ka visu vēl neesam aizlaiduši postā. Ka ir vēl entuziasti, kuri rūpējas, lai viss paliktu tieši tā. Centāmies viņus atrast, uzrunāt, saprast, kāpēc viņiem tas svarīgi? Dažkārt liekas, ka vienkāršāk uzart lauku, iesēt vienu monokultūru, saņemt Eiropas subsīdiju, bet ir cilvēki, kuri izvēlas saimniekot dabai draudzīgi, saglabājot to unikālo daudzveidību.

Katrs no 12 raidījumiem būs veltīts kādai konkrētai tēmai?

Jā, un katru tēmu cenšamies apskatīt no četriem viedokļiem, runājot gan par bioloģisko, gan estētisko. Katrā raidījumā sarunas ar četriem cilvēkiem – kino ļaudīm, vietējiem iedzīvotājiem, biologiem un entuziastiem , kuri rūpējas par vides, ainavas saglabāšanu.

Būs tēma “Lauku sēta”, kurā runāsim par to, ka padomju laikos cilvēkus skaistās nākotnes vārdā salika ciemotos daudzstāvu mājās, un daudzas lauku viensētas izzuda no ainavas. Tēma – liektās līnijas, jo dabā dabiski neeksistē taisnas līnijas, tās ir tikai cilvēka radītas. Raidījumā centīsimies parādīt, ka dabā ir ļoti daudz kā interesanta, tas tikai jāprot pamanīt un novērtēt.

Viena tēma ir mazpilsēta, un šis raidījums būs par Cēsīm. Kino jomā Cēsis taču ir ļoti iecienītas, te un apkaimē uzņemts ļoti daudz kinofilmu.

Ceram, ka skatītājus šis projekts tiešām bagātinās un viņi pratīs novērtēt tās vērtības, kas ir mums apkārt.


http://news.lv/Druva/2017/10/26/iepazit-dabas-un-ainavas-daudzveidibu

 

Īsziņas
Datums: 26.10.2017 
Izdevums: Druva
Rubrika: Ziņas

Noderīga sadarbība. Līgatnes novada dome ir viena no 14 starptautiskā projekta ENSURE (Eiropas lauku apvidu kohēzijas un solidaritātes tīkls) partneriem. Projekts dod iespēju partneriem sadarboties starptautiskā tīklā nākamos divus gadus un dalīties dažādu ES politisko dokumentu izpratnes pieredzē, kā, piemēram, ES struktūrfondi, izglītības programmas un kopējā lauksamniecības politika.

Spārēs vainags. Dabas un tehnoloģiju parka “URDA” ēkai nosvinēti spāru svētki. Jau redzams ēkas veidols un apmēri. "URDA" ēkas būvniecībai līdzekļus piešķīrusi Izglītības un zinātnes ministrija, celtniecības pasūtītājs ir Pārgaujas novada pašvaldība, cieši sadarbojoties ar SIA “ZAAO".


http://news.lv/Druva/2017/10/26/iszinas

 

Vidusskolu skaits saruks

Autors: Mairita Kaņepe 
Datums: 26.10.2017 
Izdevums: Druva
Rubrika: Ziņas

Vakar Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis nāca klajā ar ziņu sabiedrībai un vidusskolu turētājām – pašvaldībām, ka vidusskolās ar nelielu skolēnu skaitu 10. - 12. klasēs ir grūti runāt par izglītības kvalitāti, tāpēc pašvaldībām vēlams tās pārveidot par pamatskolām vai pat sākumskolām.

Pirms pašvaldību vēlēšanām jūnijā deputātu kandidāti no ministra jau dzirdēja šādu vēsti vidusskolu ir par daudz. Vakar K. Šadurskis masu medijiem norādīja uz Latvijas karti ar vidusskolu vēlamo atrašanās vietu. “Bez mūsdienīga vidusskolu tīkla nav iedomājama ekonomikas izaugsme un augstāka dzīves kvalitāte. Latvijā skolu tīkls nav tikai izglītības jautājums tas ir jautājums par visas sabiedrības kopējo labumu, jo mūsdienās tiesības uz izglītību nozīmē tiesības uz kvalitatīvu izglītību,” skaidroja politiķis.

Pirms pieciem mēnešiem deputāti solīja vēlētājiem, ka skolas stiprinās, nevis samazinās. Vakar ministrijas sagatavotā vēlamā skolu karte liecināja, ka pēc gadiem sešiem vidusskolas posma nebūs mazāk apdzīvotos centros Nītaurē, Stalbē un Raunā, arī tādos centros kā Līgatnē un Vecpiebalgā, kur skolēnu skaits jau nokrities līdz 25 un 38, pat ne Priekuļos un Jaunpiebalgā, kur mācās 45 un 48 skolēni.

Vakar “Druvas” aptaujātie Jaunpiebalgas, Amatas un Priekuļu novada pašvaldību vadītāji neizklausījās pārsteigti par ministrijas iecerēto politiku, reizē gan apšaubot tādu nodomu īstenošanu, jo pašvaldības ir ieinteresētas vidusskolas posmu saglabāt. “Druvai” zināms, ka Vecpiebalgas, Līgatnes un Raunas pašvaldības gatavas izskatīt dažādus risinājumus. Pārgaujas novada Stalbes centrā gan ir vidusskola, bet tā šajā mācību gadā faktiski darbojas kā pamatskola, jo trīs vecākās klases ir bez skolēniem.

“Druvas” redakcija mājas lapā edruva.lv aicina izteikt savu viedokli aptaujā “Kas vidusskolā svarīgākais?”.


http://news.lv/Druva/2017/10/26/vidusskolu-skaits-saruks

2017-10-28
Laika ziņas
Aptaujas