Jaunumi
Prese raksta par Līgatni

Piedzīvojumu sacensību seriālā XRace uzvar novadnieku komandas

Autors: Solvita Cukere, Ilona Daģe 
Datums: 27.11.2017 
Izdevums: Ozolnieku Avīze
Rubrika: Sports

XRace ir piedzīvojumu orientēšanās sacensības, kurās komandas, pārvietojoties ar kājām, velo un laivu, veicot distanci noteiktā secībā –orientējoties apmeklē kontrolpunktus un izpilda speciālos uzdevumus.

Ar dabas sagādātiem izaicinājumiem pilnām sacensībām noslēgusies piedzīvojumu sacensību xRace seriāla sešu posmu garā sezona. Sacensībās komandas “Foršais briksnis” sastāvā startēja Ānē dzīvojošā Linda Krūmiņa – slavenā Jāņa Krūmiņa, kurš ieguva pasaules čempiona titulu rogainingā, sieva, bet “Dinamīts” sastāvā startēja Kaspars Beķeris no Ozolniekiem un Branku iedzīvotāji Salvis Daģis un Ilona Daģe.

Sezonas noslēdzošais posms Līgatnē dalībniekus sagaidīja ar krietnu lietus gāzi, kas kalnainajā apvidū rezultējās ar strauju Amatas upes līmeņa celšanos, un upes šķērsošana, sacensību dienā izrādījās viens no izaicinošākajiem speciālajiem uzdevumiem. Turpmākajā distancē dalībniekus sagaidīja vairāki veloleģendu posmi, orientēšanās kājām pa izaicinošu reljefu un interesantām, Līgatnei raksturīgām, vietām. Dalībnieki veica arī speciālistu izplānotus virvju uzdevumus un laivu posmu pa Gauju.

Sezonas kopvērtējumā jaukto komandu konkurencē šogad pirmie bija “Foršais Briksnis”, bet otrie “Dinamīts”. Jāpiebilst, ka “Dinamīts” komanda šosezon Garmin Sporta distancē startēja pirmo reizi, bet jau guvusi augstus rezultātus.

Jau tagad interesenti var plānot 2018.gada sezonas datumus, rezervējot xRace sacensību 4 posmiem 2018.gada 28.aprīli, 9.jūniju, 18.augustu un 22.septembri. Norises vietas tiks precizētas vēlāk.


http://news.lv/Ozolnieku-avize/2017/11/27/piedzivojumu-sacensibu-seriala-xrace-uzvar-novadnieku-komandas

 

Mainās laiki, domāšana
Datums: 28.11.2017 
Izdevums: Druva
Rubrika: Tēma

Dace Gradovska ir arhitekte, Līgatnes novada domes Plānošanas, nekustamā īpašuma un būvniecības nodaļas vadītāja, Guntis Gradovskis – inženieris, ēku energoauditors, pasīvo māju konstruktors.

Viņiem pieder arhitektūras birojs “Gradovska darbnīca”, dibināts 1991. gadā kā ģimenes uzņēmums. Kopš 1995. gada biroja specializācija ir koka ēku arhitektūra. Pa šiem gadiem tas kļuvis par lielāko koka ēku projektēšanas biroju Latvijā.

“Ir mainījusies viensētas izmantošanas būtība, sadzīves un saimnieciskās dzīves modelis šodien ir cits. Ir dzimtas, kuras saglabā tradīcijas, jaunā paaudze turpina saimniekot laukos. Tās viensēta attīstās. Ja kāda paaudze aizgājusi prom un vieta tiek saglabāta, lai būtu nostalģiskai atpūtai, ainava pārveidojas, arī ēku izmantošana,” vērtē D. Gradovska. Viņa atzīst, ka diemžēl bieži vien tur, kur nodarbojas ar lauksaimniecisko ražošanu, ainava ir degradēta – pagalms pilns ar vecu tehniku, jo ikdienā pietrūkst resursu, lai sakārtotu apkārtni.

Dace un Guntis atminas, ka savulaik Breša zemnieki savas saimniecības veidoja tādas kā agrāk, būvēja visas saimniecības ēkas. Pamats bija vecās ēkas, dažviet arī tukšā vietā būvēja viensētu, kāda bija kādreiz.

“Atmodas gados daudzi gribēja guļbūves. Tas cēla kā apliecinājumu – man ir savs mežs, arī domāja, ka tā būs lētāk. Tobrīd tā bija mode. Sāka guļbūves ražot rūpnieciski, tās bija pieejamas. Varēja dabūt gan lētākas, gan dārgākas,” stāsta Dace un atzīst, ka ne katrs īsti izprot, kas ir guļbūve. “Tā ir dzīvs organisms, koks dzīvo, mainās, tas ir enerģētiski stiprs. Ne katrs spēj dzīvot guļbūvē, tam jābūt stipram cilvēkam. Tāpat ne katrs var pieņemt plaisas baļķos vai to, ka plaisā iemitinās zirneklītis. Tā ir cilvēka dzīves filozofija, ja viņš šodien izvēlas guļbūvi,” atzīst arhitekte, bet Guntis atgādina, ka jau divus gadus guļbūves kā privātmājas būvēt nedrīkst, to nosaka energoefektivitātes normas. ”Praktiski nevar būt guļbūve, kas nav siltināta. Ja tā nav dzīvojamā māja, bet, piemēram, atpūtas māja, tad var būvēt. Tā ir arī Ziemeļvalstīs, kur guļbūves ir cieņā gadsimtiem. Tā ir projektētāju atbildība, lai tas, ko ceļ, atbilstu normām,” saka G. Gradovskis un piebilst, ka pēdējoreiz birojā projekts guļbūves dzīvojamajai mājai izstrādāts pirms četriem gadiem. Tagad pirtis, saimniecības ēkas.

Guntis nepiekrīt daudzkārt izskanējušajam viedoklim, ka Latvijā atkal sācies celtniecības bums. “Tas nav jūtams privātmāju būvniecībā. Mūsu birojā ir divi trīs privātmāju projekti gadā, salīdzinot, ka pirms gadiem 15 bija ap 30, tajā skaitā arī ciematos. Privātā būvniecība ir ļoti maza. Daudzi potenciālie pasūtītāji ir prom,” vērtē inženieris, ēku energoauditors, pasīvo māju konstruktors.

Dace un Guntis atzīst, ka aizvien vairāk rīdzinieki, jaunās ģimenes pārceļas uz laukiem. Viņi iegādājas vecas mājas, pamazām atjauno. “Šodien tehnoloģijas ļauj strādāt no mājas. Protams, viensētas modelis tiek pakārtots šodienas dzīves vajadzībām. Līgatnē kāda jauna ģimene iegādājās īpašumu, kurā palikuši piecu ēku pamati, grib tās atjaunot. Viņi veidos viensētu,” pastāsta arhitekte, piebilstot, ka, braucot pa Latviju, var redzēt tās lauku sētas, kas nodarbojas ar tūrismu un pie dzīvojamās mājas būvē nelielus viesu namiņus, vēl kādu lielāku ēku, pirti.

“Ko un kā celt, ļoti ietekmē būvmateriālu ražotāju aktivitātes, kā viņi kaut ko reklamē. Ja blakus nav speciālista, notiek daudz muļķību. Brīnos par jaunajiem cilvēkiem, kuri par konsultantiem izraugās cilvēkus ar vecu domāšanu vai tādus, kuri strādājuši padomju laika būvniecībā. Jāsaprot, ka viss mainās, ir jāiet līdzi tehnoloģijām un laikam. Arī Breša zemnieku saimniecības jau ir vēsture, tāpat kā guļbūves. Bet koks ir un paliek, to izmantot vajag, diežēl to negrib. Tā ir padomju laiku domāšana, koku nē, gribam gāzbetonu, keramzītbetonu. Kāpēc? Jauni cilvēki taču ceļo, redz, cik daudz privātmāju būvniecībā izmanto koku. Mums ir tik daudz koka māju ražotāju, bet viņi tikai dažus procentus savu ražojumu pārdod Latvijā,” stāsta G. Gradovskis.

Arhitekte un pašvaldības plānošanas, nekustamā īpašuma un būvniecības nodaļas vadītāja D. Gradovska atgādina, ka būvvalde nevar iejaukties arhitekta idejā, ja kaut ko neaizliedz apbūves noteikumi. “Ir novadi, kur noteikts, ka ciematā jumti ir tikai sarkani. Ja noteikumos šāda detaļa nav ierakstīta, katrs var izvēlēties, kādā krāsā jumtu grib. Arī noteikts, cik augstu ēku uz noteiktās zemes vienības drīkst būvēt. Savulaik, atbrīvojušies no padomju gadu nastas, katrs gribēja izcelties. Tad arī laukos būvēja lielas mājas, kas neiekļāvās ainavā. Izrādīšanās sāk mazināties,” stāsta D. Gradovska.

Guntis pastāsta, ka, piemēram, braucot pa Zviedrijas laukiem, var redzēt sarkanbaltās mājiņas, arhitektūra tām tāda nekāda, un nevar pateikt, vai māja celta nesen vai pirms simts gadiem. Protams, telpās viss ir mūsdienīgs. “Esam kļuvuši pieticīgāki ar māju lielumu. Sākam domāt, vai vajag, rēķināt, cik tas maksās. Arī interjeros nāk modē ziemeļnieku atturīgums. Tā ir cita domāšana. Taupīgums. Vācieši ir aprēķinājuši, ka vienam cilvēkam vajag 35 kvadrātmetrus,” bilst Guntis.

Gan jau pienāks laiks, kad ne tikai vecās viensētas atdzims, bet arī vietas, kur stāv sabrukušās fermas, tiks sakārtotas,” saka arhitekte un pastāsta, ka bijusi kādā mājā lauka vidū, tuvumā ne meža, ne upītes. “Saimniece pati izveidojusi apkārtni, lai pa logu redzētu ainavu, kas patīk, katram elementam sētā dodot savu nozīmi. Viensētā dzīves ritmu nosaka ikdiena, bet vai ir laiks apsēsties un padomāt, pabaudīt to, kas ir apkārt? Ne jau to, cik reprezentatīvi māja izskatās no ceļa, bet ko redzu pa savu logu, ko izejot pagalmā,” pārdomās dalās Dace.
http://news.lv/Druva/2017/11/28/mainas-laiki-domasana

 

Turandotas dzīvotspējas tests

Autors: Līga RUŠENIECE 
Datums: 30.11.2017 
Izdevums: Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai
Rubrika: Izklaide

«Parasti iestudējumi repertuārā ir ilgāku vai īsāku laiku, pēc tam tos noraksta. Sena iestudējuma atjaunojums ir izcils piemērs nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai. Šī izrāde ir pirmatnējā iestudējuma restaurācija, turklāt – ar lielu pietāti,» saka režisors Guntis Gailītis. Piektdien, 1. decembrī, Latvijas Nacionālajā operā Džakomo Pučīni operas Turandota atjaunojuma pirmizrāde.

Šis ir režisora Jāņa Zariņa, scenogrāfa un kostīmu mākslinieka Edgara Vārdauņa 1973. gada leģendārā iestudējuma jau ceturtais atjaunojums, iepriekšējie tapa 1986. gadā, 1994. gadā un 2011. gadā. Šoreiz iestudējuma muzikālais vadītājs un diriģents būs Ģintars Rinkevičs, diriģents – Mārtiņš Ozoliņš, atjaunojuma režisors ir Guntis Gailītis, kas 1973. gadā, kad tapa Turandotas jauniestudējums, bija režisora Jāņa Zariņa asistents. Vēsturiskā iestudējuma atjaunojuma komandā strādā arī scenogrāfs Juris Salmanis, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka, horeogrāfe Elita Bukovska. Titullomā iejutīsies lietuviešu soprāns Sandra Janušaite, Kalafa lomu dziedās krievu tenors Sergejs Poļakovs, Liu – Dana Bramane, Jūlija Vasiļjeva vai Laima Krīgere, Timura lomā – Krišjānis Norvelis vai Romāns Poļisadovs.

Emocionāli pozitīva

Režisors Guntis Gailītis uzskata – lai vai ar cik lielu pietāti pret iestudējuma autoriem tiktu strādāts pie atjaunojuma, tomēr laiks un mākslinieki ienes būtiskas nianses, jo diriģentam un solistiem ikvienā iestudējumā ir milzīgs spēks. «Šis iestudējums ir bijis vislabākā nozīmē klasisks, šī izrāde ir izgājusi milzīgu dzīvotspēju testu. Mēs restaurējam šo iestudējumu, tomēr jautājums bija – vai uzsildīsim to pašu «zupu» vai tomēr šim iestudējumam iedot mazliet citu elpu, jo galu galā pagājuši 44 gadi kopš tā pirmizrādes, mainījušās ne tikai paaudzes, bet pat politiskās iekārtas,» atzīst režisors Guntis Gailītis. Operu Turandota viņš neuzskata tikai par «pasaku par princesi, bet patiesībā – stāstu par cilvēku attiecībām visaugstākajā kvalitātē, kad vīrietis un sieviete, kā mēs jebkurš, meklējam tieši tādu cilvēku, ko esam iedomājušies, kādu mēs gribam partneri sev blakus visu dzīvi. Un šī izrāde ir par to, kā šis otrs cilvēks tiek meklēts un arī atrasts. Šo darbu var uzvest kā pasaciņu, nospēlēt ar interesantām mizanscēnām, bet ir svarīgi ielikt iekšā kodu. Par ko šī opera ir? Šajā darbā kods ir – kā cilvēks meklē visideālāko, savās fantāzijās iecerēto partneri. Gan Turandota, gan Kalafs meklē, viņu līmeņi sakrīt, viņus vieno tīra mīlestība un Liu upuris. Visu laiku viņi viens otru testē un arī vienlaikus tuvinās».

Vienlaikus režisors šo operu uzskata arī par ļoti aktuālu, jo blakus galvenajiem tēliem milzīga loma ir arī tautai (korim), kas «gaida šovu – galvas ciršanu, kas jau kļuvis par rituālu, un tad nāk viens, kas nenāk bagātības, slavas, skaistuma vai kā cita pašlabuma dēļ, bet tāpēc, ka mīl Turandotu. Tikai tas solistiem ir jānospēlē».

Džakomo Pučīni pēdējo operu, ko komponists pats nepaspēja pabeigt, Guntis Gailītis uzskata par «ļoti humānu darbu, kurā gan neiztiek bez lielas nežēlības».

Operas Turandota ilgmūžību Latvijā (pirmais iestudējums tapis 1930. gadā, bijis arī koncertuzvedums, vairāki iestudējumi brīvdabā) režisors skaidro ar Pučīni skaisto mūziku un, protams, mīlasstāstu ar laimīgām beigām. Tomēr viņš ir pārliecināts, ka «skaisto mūziku nedrīkst ilustrēt, ir jādzied saturs. Turandota ir universāla sieviete, kurai ir skaistums, gudrība, bet mīlestība, kas bijusi «bloķēta», atraisās šī stāsta laikā, pateicoties Liu un Kalafam. Tā ir emocionāli pozitīva izrāde».

150 gadu svinības

«1997. gadā man teica, lai «tinos» prom no operas, un labi, ka aizgāju, jo esmu atradis daudz interesantu lietu kultūras mantojumā,» saka Guntis Gailītis. Jau kopš 2006. gada viņš ir Rīgas Pieminekļu aģentūras direktors. Taču milzīgu laiku viņa dzīves aizņem Rīgas Latviešu biedrība, kuras biedrs viņš ir kopš 2002. gada, bet par tās priekšsēdētāju ievēlēts 2011. gadā. Laikā, kad gatavojamies Latvijas valsts simtgades svinībām, Rīgas Latviešu biedrība gatavojas arī savas dibināšanas 150 gadu jubilejai. «Mēs galvenokārt mēdzam atcerēties tuvākos laikus. Mēs pārāk daudzus aizmirstam, jo bija cilvēki, notikumi un apstākļi, kas sagatavoja Latvijas valsts dibināšanu. Latvija sākās daudz ātrāk nekā 1918. gadā. Mēs visi zinām – hernhūtieši, veclatvieši, jaunlatvieši, studentu korporācijas, bet Rīgas Latviešu biedrība ir pirmā oficiāli atļautā un reģistrētā latviešu organizācija «ar zīmogu», ar mērķi apvienot latviešus un ar tālāko mērķi par savu valsti,» saka Guntis Gailītis. Viņš atgādina, ka tikai pirms nedaudz vairāk kā 150 gadiem Krievijas impērijā cilvēkiem radās iespēja, pirmkārt, brīvi pārvietoties, otrkārt, biedroties. «Vēl bija tā sauktais cunftu likums – pat ja prati strādāt, teiksim, ar koku, nevarēji šo darbu darīt, pirms nebiji dabūjis amatnieku ģildes sertifikātu, bet ģildēs visu noteica vācieši, kas gribēja, lai latvieši pārvācojas, pirms viņus ņemtu savā pulkā. Daudzi domā, ka Rīgas Latviešu biedrību dibināja dziedātāji, nē, tie bija pirmie latviešu uzņēmēji, kas negribēja pārvācoties,» atgādina Guntis Gailītis. «Biedroties nenozīmē nākt kopā, lai «ierautu»? Kas bija biedrošanās pamatuzdevums? Atbalstīt labdarību. Palīdzēt savējiem. Kopābūšana bija ļoti svarīga. Milzīga «injekcija» pašapziņai. Mēs ar vislielāko fantāziju šodien nevaram aizdomāties, ko tas nozīmēja laikā, kad latviešu valodā runāja tikai mājās, jo publiskās vietās oficiālā valoda bija vācu un krievu. Ne velti RLB statūtos pašā sākumā tika uzsvērts, ka ir ļoti nozīmīgi izglītot tautu. Kādas balles! Biedrība uzturēja, kā es uzskatu, «zelta mugurkaula līniju» līdz pat 1918. gadam.»

RLB vadītājs uzskata, ka tolaik latvieši biedrojās zem nacionāla karoga, šobrīd – šaurās grupās. «Cilvēks ir sabiedriska būtne, viņam vajag nākt kopā. Ja cilvēkam iet grūti, nevajag sēdēt savā mājā, ir jāizsaka sava sāpe, jāmeklē ceļi, kā risināt. Arī dalīties darīšanas priekā. Šobrīd esam vienojušies par horizontālām lietām, bet pietrūkst vertikāles. Valoda ir, valsts ir, karogs ir, himna ir, ģerbonis ir, un – kas ir nākamais līmenis?»

Nākamajā rudenī, mēnesi pirms Latvijas valsts simtgades svinībām, arī Rīgas Latviešu biedrība atzīmēs pusotra gadsimta pastāvēšanas jubileju, svinību programma jau esot gatava un prieks, ka Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis piekritis būt par šo svētku patronu. Ir cerības, ka ap to laiku klajā nāks grāmata par latviešu biedrībām visā pasaulē, jo uzreiz pēc Rīgas Latviešu biedrības dibināšanas 1868. gadā, latviešu biedrības radās ne tikai citviet Latvijā, bet arī pasaulē. «Latvijā ir viena liela problēma – latvieši īsti nezina savu vēsturi, turklāt – kontekstā, jo svarīgs ir ne tikai viens fakts, bet arī – kas bija tam blakus. Galvenā atslēga ir izglītības līmenī, līdz ko zināšanās ir balts plankums, ar cilvēku var manipulēt, tāpēc ir jāpēta dokumenti, ir jāzina fakti, ir jāanalizē tie kontekstā.»

Pēti savu dzimtu

«Citi, lai atpūstos, brauc uz ārzemēm, es – uz laukiem. Nesen biju Piebalgā, Zosēnos, kur man ir no dzimtas mantots īpašums, pastrādāju zemes darbus. Lieliski – neviena nav apkārt, vien stirnas un dārzs, un zemes darbi,» pasmaida Guntis Gailītis un piebilst, ka patiesībā laiska atpūta viņu nemaz nesaista. «Visiem vajag meklēt briljantiņus savā dzimtā, kas būtiski šai tautai, šai valstij. Nevajag ļaut fotogrāfijām pelēt nomestām bēniņos. Vajag tās celt augšā, vajag pētīt savas dzimtas vēsturi, tā ir lielākā vērtība. Tas dod pašapziņu, arī vairo mīlestību pret savu zemi, savu tautu,» saka Guntis Gailītis.

Režisors ir pārliecināts, ka katrā dzimtā ir kas tāds, par ko jārūpējas nākamajām paaudzēm. «Katram latvietim kaut kas no senčiem ir saglabājies. Mans vecātēva brālis Artūrs Krūmiņš ir latviešu pirmās operas Baņuta libreta autors, un Zosēnos ir atklāts operai Baņuta veltīts muzejs.»

Tuvojoties valsts simtgadei, viņa vēlējums latviešiem ir: «Pēti savu dzimtu un nāc komunicēt, jo biedrošanās – vai cilvēkam klājas labi vai slikti – var dot kolosālus impulsus, pat pilnībā pagriezt dzīvi. Un cieni jebkuru darbu un tos, kas māk izdarīt darbu, kas rada produktu. Ziniet – ko dara igauņi? Viņi uzdod jautājumu, nevis kā svinēs valsts simtgadi, bet kas ar viņiem būs pēc valsts simtgades, ko darīs, kā dzīvos? Viņi domā, kā dzīvos tālāk, nevis tikai par salūtiem un mielastiem.»

***

Guntis GAILĪTIS

• Režisors

• Dzimis 1949. gada 11. novembrī Līgatnē

• Režijas pamatus apguvis J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (diplomi: 1975. un 1980. gadā), Latvijas Universitātē – pedagoģiju un psiholoģiju (2005.)

• Zināšanas papildinājis dažādās meistarklasēs, semināros un darbnīcās Krievijā, Vācijā un Lielbritānijā

• Darba gaitas Latvijas Nacionālajā operā sācis kā režisora palīgs inspicients (1975–1977) un režisora asistents (1977–1978), vēlāk kļuvis par režisoru (1979–1988), galveno režisoru (1989–1994), no 1995. līdz 2005. gadam atkal ieņēmis režisora amatu

• Kopš 2006. gada Guntis Gailītis ir RPA Rīgas Pieminekļu aģentūra direktors

• Veidojis režiju vairāk nekā 50 operu iestudējumiem LNO, Latvijas Mūzikas akadēmijas operstudijā Figaro, Latvijas Mūzikas akadēmijas operklasēs un citur Iestudējis operas klasikas zelta fondu, latviešu operas un mūsdienu komponistu sacerējumus.

• Pirmais Latvijā aizsācis aktīvu brīvdabas operu izrāžu praksi, uzvedot operas dažādās Latvijas pilsētās

• Organizējis un režisējis vairāk nekā 500 visdažādāko kultūras pasākumu, festivālu, izrāžu un koncertu

• Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (2002) un Rotary International Paul Harris Fellow Atzinības medaļu un goda diplomu (2005)

• Kopš 2002. gada ir Rīgas Latviešu biedrības biedrs, kopš 2011. gada – RLB priekšsēdētājs
http://news.lv/Neatkariga_Rita_Avize_Latvijai/2017/11/30/turandotas-dzivotspejas-tests

 

Skolēnu pārvadājumi – pašvaldības vai valsts pienākums

Autors: Jānis Gabrāns 
Datums: 30.11.2017 
Izdevums: Druva
Rubrika: Tēma

Lai kādi šķēpi tiek lauzti ap skolu optimizāciju, lai cik skolu paliks vai pazudīs, bērni līdz mācību iestādei būs jānogādā. Tam ir trīs iespējas: bērns nokļūst skolā kājām vai siltākā laikā ar riteni; uz mācību iestādi viņu nogādā vecāki; viņš tiek turp nogādāts ar autobusu.

Šajā gadījumā bijušajā Cēsu rajonā ir divas iespējas. Pirmā – skolēnu pārvadājumus organizē pašvaldība, izmantojot savā īpašumā esošos autobusus vai ņemot pakalpojumu, otrā – bērnus ved AS "CATA" autobusi, kuru reisi un maršruti daudzviet tiek tieši pakārtoti skolēnu vajadzībām.

Plusi un mīnusi

Vidzemes plānošanas reģiona Sabiedriskā transporta nodaļas vadītāja Inita Ozoliņa stāsta, ka situācija novados dažāda, skolēnus ved gan pašvaldības, gan viņi brauc ar "CATA" autobusiem, turklāt šī pārvadātāja loma pieaug: "Uzņēmums aptver daudzus maršrutus, pašvaldības labprāt izmanto šos pakalpojumus, taču jāsaprot, ka pilnīgi visu nosegt nevarēs, jo ir attālās viensētas, kurp sabiedriskā transporta maršruts nevedīs, kur nāksies braukt pašvaldībām. Ir pašvaldības, kurās sadarbība ar pārvadātāju notiek ļoti veiksmīgi, tiek saskaņoti reisi, lai skolēni var pārsēsties un braukt tālāk uz skolu vai māju ar citu autobusu."

I. Ozoliņa norāda, ka nemitīgi tiek uzturēts kontakts starp pašvaldībām un "CATA". Beidzoties vienam mācību gadam, jau tiek domāts par nākamo. Sākoties mācību gadam, tiek veiktas nepieciešamās korekcijas, ja kaut kas mainījies.

Akciju sabiedrības "CATA" Pasažieru pārvadājumu dienesta vadītājs Mārtiņš Rajeckis apstiprina, ka uzņēmums skolēnu pārvadāšanu no pašvaldībām pārņem arvien vairāk. Jau pērn tas noticis Cēsu novadā, lai no Rāmuļiem, Vaives, Rīdzenes tiktu uz Cēsīm vai no pilsētas uz Līvu pamatskolu vai Rāmuļiem.

"Mūsu autobuss iet tieši turpat, kur brauca pašvaldības autobuss. Izveidojām analogu maršrutu ar braukšanas laikiem, pieturām, nedaudz gan nācās pakoriģēt, jo jāparedz laiks biļešu tirgošanai . Pēc nesen aizvadītajām rudens brīvdienām arī vakara reisu pagarinājām līdz 2.pamatskolai," stāsta M. Rajeckis.

"CATA" pakalpojumam ir vairāki plusi – ir precīza braucēju uzskaite un drošība, ka reiss tiks izpildīts. Ja kāds autobuss nav darba kārtībā, tiek nodrošināts cits. "CATA" var variēt ar autobusa lielumu atkarībā no braucēju skaita. Pie mīnusiem varbūt jāmin, ka "CATA" nebrauc visur, kur, iespējams, iebrauc pašvaldību autobusi. Taču M. Rajeckis norāda uz vēl kādu būtisku ieguvumu: "Šis ir valsts dotēts sabiedriskais transports. Ja ar pašvaldību maksājumu un naudu, ko ieņemam par biļetēm no citiem pasažieriem, izdevumi nesedzas, starpību maksā valsts. Ja pārvadājumus organizē pašvaldība, tā pati sedz visus izdevumus. Jautājums, kāpēc jātērē pašvaldības budžets?"

Ne tikai uz skolu

Kā jau minēts, vēsturiskā Cēsu rajona astoņos novados skolēnu pārvadājumi tiek organizēti dažādi. Tikai ar pašvaldības autobusiem to veic Vecpiebalgas un Priekuļu novadā.

Priekuļu novada domes priekšsēdētāja Elīna Stapulone skaidro, ka šāda situācija izveidojusies vēsturiski. Tam palīdz arī tas, ka pašvaldībai ir labi aprīkotas mehāniskās darbnīcas un pašu vīri veic nepieciešamos remontus.

Viņa norāda uz novada plašo teritoriju, ko "CATA" nezin vai varētu aptvert: "Mums ir bērni Mārsnēnos, Liepā, bet no turienes neviens sabiedriskā transporta maršruts neved uz Priekuļiem. Mēs gribam, lai bērns varētu tuvāk pie mājas iekāpt autobusā, lai nonāktu skolā bez liekas pārsēšanās.

Protams, viss ir pārspriežams, esam domājuši, ka vajadzētu ar pārvadātājiem vienoties par maršrutiem, kas atvestu bērnus no Bērzkroga, Raunas."

E. Stapulone norāda, ka pašvaldībai kāds autobuss nepieciešams, jo bērni jāved ekskursijās, uz mācību olimpiādēm, jaunajiem sportistiem jānokļūst uz sacensībām, pašdarbniekiem uz koncertiem, skatēm.

Jautāta, vai ar pašvaldības autobusu tiek vesti arī Priekuļu tehnikuma audzēkņi, domes vadītāja norāda, ka diemžēl nē, jo visi autobusi ir skolēnu pilni: "Labprāt vestu arī viņus, bet mums primāri jādomā par savu skolu audzēkņiem."

Vecpiebalgas novada domes priekšsēdētājs Indriķis Putniņš informē, ka novadā skolēnus vadā ar autobusiem, kas savulaik iegādāti ar Šveices atbalstu. Kopumā Latvijas – Šveices sadarbības programmas līdzfinansētā projektā 59 novadu pašvaldības saņēma 110 autobusus, tostarp vairāki nonāca arī mūsu puses novados.

"Mūsu prioritāte ir nodrošināt šos skolēnu pārvadājumus, to arī īstenojam. Savulaik bija iespēja iegādāties šos autobusus, kas arī tika izdarīts. Protams, ir jautājums, cik tas mums izmaksā. Autobusi nolietojas, šis ir būtisks budžeta slogs, bet skolēni skolās jānogādā. Tāpēc domājam tikties ar "CATA" pārstāvjiem, lai runātu par sadarbības iespējām, bet, manuprāt, šis jautājums jāskata kopā ar skolu reformu."

Sadarbība veiksmīga

Jau minēts, ka Cēsu novadā skolēnus ved "CATA" autobusi, tāpat arī Jaunpiebalgas un Raunas novadā.

Jaunpiebalgas novada domes priekšsēdētājs Laimis Šāvējs norāda, ka sadarbība ar uzņēmumu ir ļoti sekmīga: "Viņi ir atsaucīgi, ja nepieciešamība kaut ko pamainīt apstiprinātajos maršrutos, tas tiek operatīvi izdarīts. Esam aizmirsuši, ko nozīmē domāt, kurš brauks un vedīs, īpaši, ja ar autobusu notiek kāda ķibele. Ir drošības sajūta, ka bērni vienmēr tiks nogādāti skolā un no skolas mājās."

Novada vadītājs stāsta, ka no bijušā Gulbenes rajona puses bērnus uz skolu ved kāds privātuzņēmējs, ar kuru noslēgts sadarbības līgums. Tajā apkaimē nevarēja izveidot sabiedriskā transporta maršrutu, tāpēc izvēlēts šāds risinājums.

Pārējos mūspuses novados – Amatas , Līgatnes , Pārgaujas – skolēnus ved gan "CATA", gan pašvaldības autobusi.

Amatas novada domes priekšsēdētāja Elita Eglīte norāda, ka "CATA" ir pretimnākošs uzņēmums, ik pa laikam kāds pašvaldības apkalpotais maršruts tiek integrēts viņu tīklā: "Taču novada teritorija ļoti liela, tāpēc netrūkst arī pašiem savu autobusu. Tie kursē visos pagastos, Zaubē rīta pusē bērni tiek vesti ar pagasta pārvaldes vieglo automašīnu. Cenšamies piebraukt tuvāk mājām, jo pašvaldībā nav pieņemts lēmums, cik tālu līdz transportam bērnam jāiet ar kājām, kā tagad tiek prezentēts skolu tīkla pētījumā. Ar "CATA" regulāri pārrunājam tālāko sadarbību, bet ne vienmēr viegli saskaņot visu vēlmes."

Iespēja saglabāt reisu

Ar "CATA" autobusiem, kas pakārtoti skolēnu vajadzībām, var braukt ikviens pasažieris, jo tas ir oficiāls sabiedriskais transports, kas kursē apstiprinātā maršrutā atšķirībā no pašvaldību skolēnu autobusiem, kuri oficiāli drīkst pārvadāt tikai mācību iestāžu audzēkņus. Visi "CATA" maršruti redzami 1188 datu bāzē, šī ir iespēja no vairākām apdzīvotām vietām tikt uz novada centru vai pilsētu. Pašvaldību skolēnu autobusi nav šajos sarakstos.

"CATA" pārstāvis stāsta, ka nemitīgi notiek sadarbība ar pašvaldībām: "Ja pašvaldība izsaka vēlmi, lai pārņemam maršrutu, to apsekojam, kad maršruts izstrādāts, nosūtām apstiprināšanai. Pateicoties šādai pašvaldību vēlmei, vairāki reisi, kas bija slēdzamo rindā, atkal ir paliekošie. Taču joprojām ir ne pārāk pozitīvi piemēri. Piemēram, Alojā pašvaldības autobuss brauc reisā dažas minūtes pirms mūsējā un, visticamāk, paņem visus pasažierus, ne tikai skolēnus. Pašvaldībās nesaprot, ka tas novedīs pie tā, ka mūsu reiss būs jāslēdz un ārpus mācību gada cilvēkiem nebūs iespējas izmantot mūsu pakalpojumus. Ja valsts redzēs, ka braucēju nav, prasīs reisu slēgt. Ja pašvaldība vēlāk pārdomās, atjaunot to būs grūtāk."

Cik tālu iet

Gatavojot šo materiālu, radās jautājums, cik tuvu pie mājām jāpiebrauc skolēnu autobusam. "CATA" atzīst, ka pie katra ceļa gala nestājas, lai nekavētu laiku, pašvaldībās, kas pašas veic skolēnu pārvadājumus, norāda, ka viņi ir pretimnākošāki.

Par skolēnu mobilitāti minēts arī diskusijas izraisījušajā skolu tīkla pētījumā. Tajā norādīts, ka speciāli bērnu pārvadājumi uz skolu jāveido tikai tad, ja attālums līdz skolai vai sabiedriskajam transportam ir lielāks par trim kilometriem. Pētījums rāda, ka aptuveni 70 procenti skolēnu nedzīvo tālāk par trim kilometriem no skolas, bet 99 procenti nedzīvo tālāk kā trīs kilometrus no sabiedriskā transporta pieturas. Pētījuma autori mudina strādāt pie tā, lai liela daļa bērnu uz skolu ietu kājām vai brauktu ar riteni.

“Neraugoties uz to, ka it kā trūkst finansējuma, bērni tiek vadāti ar skolēnu autobusiem un bieži vien no mājas līdz skolai viņi faktiski nekustas. Nerunāju par tiešām attālajām vietām, kur nav alternatīvas,” skaidro pētījuma izstrādātājs, ekonomģeogrāfs Jānis Turlajs.

Savukārt Pašvaldību savienība un skolotāju arodbiedrība norāda, ka bērnu pārvadāšana ir drošības jautājums. Arī trīs kilometri, ja bērnam jādodas pa tumsu vai mežu, esot daudz.

J. Turlajs kā pozitīvu piemēru min Norvēģiju, kur valdība izvirzījusi mērķi , ka, lai cīnītos ar mazkustīgu dzīvesveidu, 80 procentiem skolēnu uz skolu būtu jāiet vai jābrauc ar divriteni: " Norvēģi grib panākt, lai bērni fiziskām aktivitātēm tērētu vismaz 60 minūtes dienā. Tur jau tagad noteikts, ka par 1. klases skolēna nokļūšanu skolā jāatbild vecākiem, ja dzīvesvieta ir līdz diviem kilometriem no skolas, par vecāko klašu bērniem – ja skolēni nedzīvo no skolas tālāk par četriem kilometriem, bet vidusskolēniem šis kritērijs ir pat seši kilometri."

Kā piemēru pētnieks min Salaspils novadu, kurā, ja tiktu ieviesta šī trīs kilometru robeža līdz sabiedriskā transporta pieturai vai skolai, nosakot to par vecāku atbildību, pašvaldība gadā ietaupītu 100 000 eiro, ko varētu novirzīt veloceliņu un citas infrastruktūras attīstībai. Savukārt skolas autobusu tīkls būtu aizstājams ar pielāgotiem sabiedriskā transporta maršrutiem. Pētījumā arī norādīts, ka vienlaikus jāstrādā pie sabiedriskā transporta un skolēnu pārvadājumu sinhronizācijas, bet sadarbībā ar "Latvijas Valsts ceļiem" jādomā, kā racionāli plānot investīcijas ceļu tīkla uzlabošanai.

***

Elīna Stapulone, Priekuļu novada domes priekšsēdētāja:

– Mēs gribam, lai bērns iekāpj autobusā tuvāk pie mājas, lai nonāk skolā bez liekas pārsēšanās. Mūsu autobuss piebrauc iespējami tuvu skolēnu dzīves vietām, lai viņiem mazāk jāiet.

Indriķis Putniņš, Vecpiebalgas novada domes priekšsēdētājs:

– Spējam nodrošināt skolēnu pārvadājumus, protams, jautājums, cik tas mums izmaksā. Autobusi nolietojas, tāpēc šis ir būtisks budžeta slogs, bet bērni skolās jānogādā. Pie šī jautājuma strādāsim, tas droši vien jāskata kontekstā ar skolu reformu.

Elita Eglīte, Amatas novada domes priekšsēdētāja:

– "CATA" ir pretimnākošs uzņēmums, ik pa laikam kāds mūsu maršruts tiek integrēts viņu tīklā, bet arī pašvaldībai joprojām daudz maršrutu, jo novada teritorija ļoti plaša.

Laimis Šāvējs, Jaunpiebalgas novada domes priekšsēdētājs:

– Esam aizmirsuši, ko nozīmē domāt, kurš brauks un vedīs, īpaši, ja ar autobusu notiek kāda ķibele. Ir drošības sajūta, ka bērni vienmēr tiks nogādāti skolā un no skolas mājās.
http://news.lv/Druva/2017/11/30/skolenu-parvadajumi-pasvaldibas-vai-valsts-pienakums

 

Viesos pie aļņa – meža karaļa

Autors: Līga Eglīte 
Datums: 01.12.2017 
Izdevums: Druva
Rubrika: Vaļas brīdim

Līgatnes dabas takās rīkoja īpašu dienu Latvijas lielākajam meža dzīvniekam, kurš ir apveltīts ar labu intuīciju, izcils peldētājs un nirējs, spēj sasniegt pat 600 kilogramu svaru, kā arī ir otrs lielākais Eiropā aiz sumbra, arī bīstamākais, it īpaši mammas mazuļu audzināšanas laikā. Katrā ziņā visi parametri veido labu komplektu, lai alnis iegūtu karaļa titulu.

Viesu diena tika rīkota, nogaidot, kad aļņu baurs jeb riests pagājis un meža karaļa ģimenē satrauktie prāti nomierinājušies. Interesenti varēja ne tikai novērot Jusi, Fredi, Saulcerīti un pārējos, kopā astoņus iežogojumos mītošos lielos dzīvniekus, bet arī izpētīt nomestos ragus un uzzināt aļņu privātās dzīves noslēpumus stāstos un fotogrāfijās.

“Druva” pasākumā, ko Dabas aizsardzības pārvaldes speciālisti rīkoja novembra nogalē, sastapa daudzas ģimenes, kuras Dabas takas apmeklē regulāri un interesējas, kad būs nākamā tikšanās. Gan lielus, gan mazus pārsteidza neparasts eksponāts, aļņa Antiņa varoņdarbs riesta laikā – uz raga uztītais drāšu mudžeklis jeb tas, kas palicis pāri no iežogojuma vārtiem. Aktīvi pasākuma apmeklētāji bija Straupes pamatskolas audzēkņi, kuriem bija jāveic dažādi uzdevumi.

Līgatnes dabas taku pirmsākumos uzskatīja, ka alnis nebrīvē nevar izdzīvot, jo tam ir īpašs prasīgums pret barību – tai jābūt ļoti bagātai ar šķiedrvielām un pēc iespējas daudzveidīgākai. Tā paša iemesla dēļ alnis nav apskatāms Rīgas Zoodārzā. Tomēr ar pūlēm un, “izgudrojot jaunu velosipēdu”, Līgatnē izaugušas vairākas aļņu paaudzes, sasniegts vecuma rekords nebrīvē – desmit gadi.

Zvērkope Velga Vītola sola kādreiz sagatavot speciālistiem rokasgrāmatu par dzīvnieku turēšanas noslēpumiem: “Pirmajos darba gados mums vēl nebija nekādu sakaru ar ārpasauli, nezinājām, kā strādā citās valstīs. Man atnesa dienu vecu alnenīti, tolaik vēl nezināju, ka mazulim jādod trīs litri govs piena un drīz vien jāradina ēst citu barību. Tagad rūpīgi novēroju, cik reižu mamma baro mazos, kā viņi sākumā paskribinās pie mammas kājām, kad grib ēst, kādus signālus dod. Tur ir simts toņkārtu, un katra nozīmē ko citu. Aļņu buļļi riesta laikā klusiņām sten, bet alnenes bļaustās diezgan skaļi. Sēžu krūmos ar kameru, gribu redzēt, ko dara aļņu mīlas pāris, bet nē – dzīvnieki konstatē, ka “mamma” skatās, un nekas nenotiek.”

Līgatnes dabas taku iemītnieki savus vārdus ieguvuši gan par godu kādam notikumam, gan izvēloties kalendārā, gan pēc izskata vai uzvedības. Alnis Lats – veltījums Latvijas naudai, Mačo – viesis no meža, kurš riesta laikā apciemoja iežogojumā mītošās aļņu dāmas. Vizbulīte – atrasta, guļot baltajās vizbulītēs. Ja tētis Antiņš, meita – kā gan citādi – Saulcerīte.

Jau pirmajā gadā aļņu puišiem sāk augt ragi. Tas notiek ātri – divi centimetri diennaktī. Brīdī, kad alnis no jaunajiem ragiem noberž pūkaino ādiņu, skats ir diezgan “asiņains”. Tūristi, kam to gadījies redzēt, satraukti ziņo Informācijas centra darbiniecēm: “Tur kaut kas nav kārtībā! Dariet taču kaut ko! Kāpēc te nav vetārsta?” Āda kā lupatu lēveri karājas no ragu galiem vēl pāris dienu.

Velgas Vītolas uzņemtie dzīvnieku tuvplāni noteikti izkonkurētu daudzu pasaulslavenu fotogrāfu bildes. Brīdis, kad dzimst alnēns, kad māte nolaiza tā kažociņu, kad mazulis pieslienas un apņēmīgi meklē mammas pupu – tie ir tik intīmi un personīgi mirkļi, kuri nav domāti neviena cita zvēra, kur nu vēl cilvēku acīm. Velgai ir izdevies būt klāt ļoti, ļoti tuvu, jo viņa ir “zvēru vārdotāja”, glābēja, ārstētāja, auklētāja daudziem dabas taku iemītniekiem. Pirms gada internetā ievietotajam unikālajam foto, kur alnēns ēd no alnenes pupa, Velga pierakstījusi jautājumu: “Kur atrodas fotogrāfs?” Kāds komentētājs izteicis versiju, ka fotogrāfs, ja vēl ir dzīvs, guļ slimnīcā ar salauztiem kauliem. “Savvaļā neviena dzīvnieku mamma nelaistu klāt. Es tajā brīdī tupēju ar fotoaparātu pie alnenes priekškājām, viņa laizīja man galvu. Tā ir īpaša dzīvnieku uzticēšanās, kas man ir ļoti, ļoti vērtīga. Nekad mūžā nebiju slaukusi govi vai kazu, taču reiz nācās slaukt alneni. Pagaršoju pienu – labāks nekā govs jaunpiens.

Alnis ir vienīgais dzīvnieks, kurš nebrīves situācijā, pareizi izaudzināts, arī pieaudzis neapdraud cilvēku. Ne stirnāzīti, ne staltbrieža bulli nevar atstāt mājās, jo tas sāk brukt virsū. Taču savvaļā aļņu mamma ar bērniem vai mežacūka ar mazuļiem ir bīstamākie dzīvnieki. Ne no lāča, ne vilka, ne lūša nav jābaidās, bet no alnenes vai mežacūkas jāturas pa gabalu!” stāsta Velga Vītola.

***

Maz zināmi fakti par aļņiem

Mazuļi ēd zemi. Piestāj pie kurmja rakumiem un uzcienājas.

Zoologi kļūdaini uzskata, ka alnene aizdzen iepriekšējā gada bērnus, līdz ko pavasarī piedzimuši nākamie. Tikai rudenī, kad sākas riesta laiks, jaunieši dodas patstāvīgā dzīvē.

Aļņi prot nirt, jo meklē ūdenskrātuvēs garšīgus augus.

Vasarā alnim ir visbagātīgākā zaļumu ēdienkarte, patērējot 30–40 kilogramus diennaktī, taču ziemā jāiztiek ar pieticīgajiem 10 līdz 20 kilogramiem koku un krūmu zaru, mizu un mīksto atvašu.

Novērots, ka alnis izvēlas blīgznu, osi, pīlādzi, priedi un ozolu, taču garšo arī liepa, krūklis, kļava, lazda, bērzs un alksnis. Īpašas dzīres alnim ir egļu un priežu jaunaudzēs, kuras, par apbēdinājumu meža īpašniekiem, krietni tiek papostītas.


http://news.lv/Druva/2017/12/01/viesos-pie-alna-meza-karala 

 

Cauri gadsimtiem
Datums: 01.12.2017 
Izdevums: Druva
Rubrika: Sen

Līgatnes papīrfabrikas uzplaukuma laikos, 19.gadsimta beigās, Līgatnē notika ievērojama būvniecība. Tika uzbūvēti arī vairāki dekoratīvie un reizē praktiski izmantojami tiltiņi, kuri tika nosaukti ar fabriku saistītu cilvēku vārdā. Viens no daudzajiem tiltiņiem, kura vairs nav, tika dēvēts uzņēmuma grāmatveža un viņa sievas vārdā. Pastkartē, kas sūtīta 1924.gadā, redzama viena tilta puse, kurā lasāms sievas vārds –

Else. Uzkalniņā skatāma 1914.gadā uzbūvētā greznā papīrfabrikas viesu māja, kas vēlāk bijusi direktora dzīvesvieta. Ēka ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, tajā atrodas bērnudārzs.
http://news.lv/Druva/2017/12/01/cauri-gadsimtiem

 

Ar piemiņas zīmi apbalvo 105 černobiliešus

Autors: Jānis Līgats 
Datums: 01.12.2017 
Izdevums: Liesma
Rubrika: Ziņas

Vakar Valmieras Kultūras centrā notika svinīgais pasākums, kurā 105 vīriem pasniedza Černobiļas AES avārijas seku likvidēšanas dalībnieka piemiņas zīmi. Līdz šim ar šo piemiņas zīmi tikušas apbalvotas 985 personas vai viņu ģimenes locekļi.

Svinīgajā pasākumā piedalījās iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis un biedrības Latvijas savienība «Černobiļa» prezidents Arnolds Ārvaldis Vērzemnieks, viceprezidents Māris Šops un valdes sekretārs Ilmārs Kalniņš, kā arī Valmieras pašvaldības un citu iesaistīto novadu domes pārstāvji.

«Šodien ir pagājis 31 gads un septiņi mēneši kopš Černobiļas AES avārijas. Šai laikā ir daudz kas paveikts šīs avārijas seku likvidēšanas dalībnieku sociālajā aizsardzībā. Sadarbojoties ar valsts iestādēm, mūsu biedrība ir krietni strādājusi, lai tiktu izveidoti likumdošanas akti. Nu ir pienācis laiks arī godināt avārijas seku likvidētājus. Lai viņus visus apzinātu, pirms šīs godināšanas tika izdarīts liels darbs. Tas nebūt nebija viegli — daudzi bija mainījuši dzīvesvietas, kādreizējo 26 rajonu vietā tagad ir 109 novadi, un tas mūsu darbu neatviegloja,» savā uzrunā pasākumā teica Arnolds Ārvaldis Vērzemnieks.

Ar Piemiņas zīmi apbalvoti iedzīvotāji no Alojas novada, Amatas novada, Apes novada, Burtnieku novada (Aivars Liepiņš, Aivars Mednis), Cēsu novada, Kocēnu novada (Aivars Ābele, Pāvels Žogla), Līgatnes novada, Mazsalacas novada (Linards Valdmanis, Aivars Zilpaušs), Naukšēnu novada (Aivars Dreija, Juris Laimītis), Pārgaujas novada, Priekuļu novada, Raunas novada, Rūjienas novada (Aivars Bērziņš, Valters Brikmanis, Jānis Buldurs, Alberts Krievs, Ilmārs Landrāts, Voldemārs Laškovs, Ainars Mellups, Atis Ozols, Valdis Semerovs, Juris Sniegs, Pēteris Šadurskis, Vidulis Šmits, Ansis Šomass, Armands Taims, Dzintars Voitehovičs), Smiltenes novada, Valkas novada, Vecpiebalgas novada un Valmieras pilsētas (Valerijs Baranovs, Laimonis Oļģerts Belovs, Ritvars Bemberis, Māris Būmanis, Sergejs Daņilovs, Andris Einbergs, Aivars Grīnpauks, Jānis Grīva, Andris Kaļiņins, Jānis Kronbergs, Leonards Kuzmovs, Jānis Kuzņecovs, Armands Laķis, Juris Lielkājis, Guntars Norvelis, Vladimirs Orlovs, Leonīds Petrovs, Aldis Polis, Ivars Riekstiņš, Andris Rozenvalds, Aigars Saulītis, Ivans Stankēvičs, Guntis Strazdiņš, Aivars Škibusts, Vilis Ulmanis, Anatolijs Vinogradovs). Daudzu no černobiliešiem jau vairs nav mūsu vidū, tādēļ piemiņas zīmes saņēma viņu ģimenes locekļi.

Kopumā Černobiļas AES seku likvidēšanā piedalījās vairāk nekā 6000 Latvijas iedzīvotāju.
http://news.lv/Liesma/2017/12/01/ar-pieminas-zimi-apbalvo-105-cernobiliesus

 

Īsziņas
Datums: 01.12.2017 
Izdevums: Druva
Rubrika: Ziņas

Izdevīgi. Uzlabojot pasažieru ērtības un pārvadājumu kvalitāti, iedzīvotāji biļeti braucienam AS "CATA" apkalpoto maršrutu autobusos var iegādāties, maksājot ar jebkuras bankas izsniegtu norēķinu karti, tostarp arī ar bezkontakta karti. Šobrīd bezskaidras naudas norēķini iespējami gandrīz visos "CATA" apkalpotajos reģionālajos maršrutos; šāda iespēja pagaidām netiek nodrošināta tikai trīs apdzīvotu vietu – Cēsu, Priekuļu un Siguldas – maršrutos.

*

Aicina pieteikties. Līdz 7. janvārim ikviens interesents – no individuāla entuziasta līdz uzņēmumam vai valsts iestādei – aicināts pieteikt savu divu dienu programmu vienam no 2018.gada spilgtākajiem notikumiem – Sarunu festivālam LAMPA, kas Cēsīs notiks 29. un 30.jūnijā.

*

Biatlons. Zviedrijā notiekošajā Pasaules kausa izcīņas 1. posmā aizvadītas sacensības 15 kilometru individuālajā distancē sievietēm. Baiba Bendika šaušanā nesašāva tikai vienu mērķi un izcīnīja 29. vietu, kas ir jauns viņas karjeras rekords biatlona klasikā.

*

Florbols. Slovākijā šodien sākas Pasaules čempionāts florbolā sievietēm. Latvijas izlase čempionātu sāks A grupā, kur tiksies ar Somijas, Čehijas un Norvēģijas florbolistēm. Izlases sastāvā komandas "Lekrings" spēlētāja – Monika Džigure, cēnsiece Paula Egle, kura spēlē "NND Rīga" komandā, kā arī Lauma Višņevska, kura florbola gaitas sāka Līgatnē, bet šobrīd spēlē Zviedrijā.

*

Interese pieticīga. Raunā uz tikšanos ar novada domes deputātiem un darbiniekiem bija atnākuši astoņi raunēnieši. Tikšanās bija domu apmaiņa par aktuāliem jautājumiem – latvāņu apkarošanu, vai ezeros vajag ļaut zvejot ar tīkliem, siltuma tarifiem un citiem. Pirms mēneša uz tikšanos Drustos, kad saruna bija par izglītību, bija atnākuši trīs drustēnieši.


http://news.lv/Druva/2017/12/01/iszinas

2017-12-01
Laika ziņas
Aptaujas