Jaunumi
Prese raksta par Līgatni

Sākas Ziemassvētku gaidīšanas laiks

Autors: Līga Eglīte 
Datums: 05.12.2017 
Izdevums: Druva
Rubrika: Ziņas

Cēsīs un vairākos apkārtējos novados aizvadītās nedēļas nogalē iedegās pirmās Ziemassvētku egles. Jau 1.decembrī svētku gaidīšanas maratons sākās Liepā un Vecpiebalgā, sestdien, 2.decembrī, Cēsīs un Priekuļos, bet svētdien Augšlīgatnē, Nītaurē un Jaunpiebalgā, gan iededzot košas uguntiņas galvenajā eglē, gan muzicējot, ejot rotaļās, rīkojot tirdziņus un Pirmās Adventes koncertus.

Cēsnieki pirmo egli iededza sniega rotātajā Rožu laukumā. Lieli un mazi izbaudīja Ziemsvētku noskaņu, vērojot gaismu spēles uz vecpilsētas ēkām, klausoties popgrupas “Hey”, Unas Aizgales, Matīsa Žilinska dziesmas un Reiņa Reķa aizrautīgo bungošanu, cienājoties ar Cēsu novada Jauniešu domes aktīvistu ceptajām piparkūkām, kā arī iegādājoties omulīgajā tirdziņā pirmās dāvanas.


http://news.lv/Druva/2017/12/05/sakas-ziemassvetku-gaidisanas-laiks 

 

Autopsihologa pārdomas

Autors: Līga Eglīte 
Datums: 06.12.2017 
Izdevums: Druva
Rubrika: Autolietas

Ik reiz, gadoties autoservisā, klausos meistara Igora Petrova stāstus par mašīnām un cilvēkiem, papildinātus ar zīmīgiem citātiem no literatūras un kino.

Tāda atmiņa! Es neatceros, vai automašīnai mainīta tā vai cita detaļa, bet meistars, gluži kā ārsts, atceras, “kurš zobs tika plombēts” un piedevās pieber kādu asprātīgu teicienu.

Par drošām riepām

Igors Petrovs: “Latvijas ziema ir īsa, līdzinās vidējam jūnijam. Braucot jāapzinās, kas ir zem riepām un kādas ir riepas. Uz melnā ledus ir balti pirksti un lielas acis jebkuram braucējam, vienalga, kaut vai viņš ir pats Hamiltons. Nekāda meistarība nelīdzēs, jo auto masa ir liela! Ja ir blats pie Tā tur augšā un zini, ka nekur neieskriesi, tad vairāk jāuztraucas, ka apdrošinātājs metīsies virsū cietušajam, vai viņš ir juridiski tīrs.”

Distances ievērošana

“Ja būtu teikšana, es “spiestu” uz to, lai autovadītāji ietur lielāku distanci. Agrāk rēķināja: viens metrs ir viens ātruma kilometrs. Tātad, braucot ar simtu, jāparedz simts metru distance, lai nesanervozē sevi un citus. Cik nav gadījies, ka pilsētā pa priekšu brauc tāds, kurš “salasa visas bedres”. Tuvu aiz viņa braucot, tajās pašās bedrēs trāpa nākamais, jo nevar paspēt pamanīt un izvairīties. Raustīties arī nevar, ir taču citas mašīnas blakus,” atzīst Igors.

Ātrums

“Uz radariem ir šausmīgi iekrituši! Šogad astoņi ar pusi miljoni eiro soda nauda. Vājprāts! Ja grib braukt pēc protokola, tad auto vietumis jāstumj pie rokas un vēl jābaidās, kā nu tagad ies. Uz Valmieru var stiept, cik atļauj meistarība, bet uz Rīgu, kur tiešām varētu braukt, tur braukšana ir beigusies. Pirms kādiem desmit gadiem Cēsīs gar parka stūri bija ātruma ierobežojums “30”. Nolēmām: brauksim ar! Kas aizmugurē izveidojās! Kad brauc ar 30, liekas, cauri, viss apstājas. Es neesmu likumnepaklausīgs, bet nepatīk pārspīlējumi. Reiz uzrakstīju vēstuli par Līgatnes graviņu, kur bija uzlikts ātruma ierobežojums “50”. Tur izveidojās “medību lauks” pārkāpēju ķeršanai,”saka automehāniķis un turpina: “Tas ir stāsts par koncentrēšanos. Ja brauc sportiski, tad kritiskajā brīdī var mobilizēties. Ja brauc relaksēti un, nedod Dievs, vēl pa telefonu runā, stūri tur ar vienu roku... Braucējs vairs nekoncentrējas, iesaistīts sarunā, uzmanība novērsta, izsists no līdzsvara. Dzirdu no jaunajiem šoferiem, ka viņi braucot pat raksta īsziņas.”

Gājēji

“Mēs 26 gadus dzīvojam brīvā valstī un uz ceļa tā arī uzvedamies – kā jaunieši,” vērtē Igors. “Kravas mašīnām gājēju pāreja ir problēma. Gājējam ir tiesības, braucējam pienākumi. Vai tā tiesību kāre ir pārāka par dzīvību? Tas, kurš nebrauc pie stūres, nudien nesaprot, ka tās divas tonnas nevar uz vietas apstāties. Brauc autobuss, pilns ar cilvēkiem, bremzē, pēc tam gāzē un uzņem ātrumu. Visi gaida uz to vienu, kurš iet pāri. Ekoloģiski? Tas viens varēja pagaidīt, un autobuss plūdeni aizbrauktu, nepiesārņojot ar izplūdes gāzēm.”

Autoservisa apmeklējums

Igors Petrovs: “Lielākā daļa autoīpašnieku, apmēram 70 procenti, dzīvo robežšķirtnē – tehniskā skate. Tas ir saprotami, jo privātu mašīnu gadā nevar nobraukt tā, lai vajadzētu kapitālo remontu. Dziļākā vaina jāuzņemas padomju gadiem, kas ietekmējuši domāšanu. Cilvēki dzīvo egoistiskās sajūtās – tā ir mana mašīna, pasaules ass, un viss ap to griežas. Viņi gaida, ka, mašīnu nemaz neredzot, uzreiz pateikšu gatavas receptes. Tad atbildu: nu, kā, analīzes nemaz nenodosim, rakstīsim to un to?”

Paša rokām spuldzīti nenomainīsi

“Bija uzskats, ka LED spuldzītes ir mūžīgas, taču arī tās izdeg, nevar katru atsevišķi nomainīt, vajag jaunu visu lukturi. Tas ir dārgi! Jebkas, kas ir saražots, var tikai un vienīgi nosprāgt, nevis darboties mūžīgi. Esmu par maksimāli vienkāršu “dzelzi”.

Vakareiropā mašīnas mūžs ir seši līdz astoņi gadi – tas ir laiks līdz pārdošanai. Jebkurš auto ražotājs šo teicienu zina nakts vidū, jo mašīna tiek gatavota tikai pirmajam īpašniekam, citādi kurš maksā to traki lielo naudu. Godīgi? Kāpēc tam pirmajam būtu jāmaksā par otro, trešo un ceturto, kuri ar šo automašīnu gribēs braukt, cepuri kuldami? Tā nebūs! Pēc statistikas Lietuvā brauc ar mazām, bet jaunām mašīnām, Latvijā ar vecām, taču lielām. Maza automašīna ir ekonomiskāka, taču to saprot tikai retais. Līdz tam ir jāizaug, bet augšana nav viegls process.

Kādreizējais rallists Andris Upītis reiz ieteica, un beidzot pagājušajā ziemā nopirku 1989.gada “ziepjutrauku” – “Audi – 80”. Bez kaut kā, ar ciet acīm motorā var iekāpt ar kājām! Izgāja skati. Iepriekšējais saimnieks bijis godavīrs. Ikoniska mašīna, vieglais svars, mazs ceļa nodoklis. Var labi aizbraukt turpat, kur tie citi,” saka Igors.


http://news.lv/Druva/2017/12/06/autopsihologa-pardomas

 

Tapusi iedvesmas lapene

Autors: Sarmīte Feldmane 
Datums: 06.12.2017 
Izdevums: Druva
Rubrika: Novadu ziņas

Augšlīgatnē pie skolas bērni aizvien biežāk laiku pavada jaunuzceltajā lapenē.

“Laikā, kad dominē virtuālā dzīve, kurai uzticīgi kalpojam, dabas vide ar tās noslēpumaino daudzveidību it kā pazūd no mūsu apziņas. Lai aicinātu uz visdažādākajām aktivitātēm dabā, radās iecere izveidot pieturas un iedvesmas punktu,” stāsta projekta autore Nikola Kavala.

Nojumi var izmantot dažādu mācību priekšmetu apgūšanā un āra pasākumu rīkošanai. Lapene atrodas uz kalna, kas ziemā pārtop par ragaviņu trasi. Te ir daudzveidīgs reljefs, ir patīkami vērot apkārtni. Turpat blakus tūristu taka uz upi, kas vēl jāatjauno.

“Šķiet, novembris ir visaudzinošākais mēnesis gadā. Koki ir kaili, redzamas to neatkārtojamās zaru formas. Dabas ritms cilvēkam šajā laikā palīdz nomest lieko un satikties ar sevi. Šis ir laiks atklājumiem, mijiedarbojoties ar dabu mums apkārt un cilvēkiem līdzās," pastaigāt pa apkārtni aicina Nikola.

Lapene pie skolas tapa, piesaistot finansējumu projektu konkursā “LMT Latvijai”. Līgatnieši izvērtēja pieteiktās idejas, atbalstu guva arī lapenes celtniecība. Darbs nebija viegls, atzīst visi projektā iesaistītie. "Idejas smēlāmies no bērnu vēlmēm zīmējumos. Meistariem nācās pamatīgi pacensties, lai kopīgi radīto ieceri iedzīvinātu," saka Nikola Kavala un priecājas par paveikto un līgatniešu atsaucību un ieinteresētību.


http://news.lv/Druva/2017/12/06/tapusi-iedvesmas-lapene

 

Māksla, atpūta un nauda

Autors: Sarmīte Feldmane 
Datums: 07.12.2017 
Izdevums: Druva
Rubrika: Tēma

Likums nosaka, ka viena no pašvaldību autonomajām funkcijām ir rūpēties par kultūru, sekmēt tradicionālo kultūras vērtību saglabāšanu un tautas jaunrades attīstību (organizatoriska un finansiāla palīdzība kultūras iestādēm un pasākumiem, atbalsts kultūras pieminekļu saglabāšanai u.c.).

Katrā vēsturiskā Cēsu rajona novada pagastā ir kultūras vai tautas nams, kurā darbojas amatiermākslas kolektīvi, notiek pasākumi. Dažos pagastos ir vairāk nekā viena bibliotēka. Cik naudas pašvaldības atvēl kultūrai, kā organizē novada sabiedrisko dzīvi un nodrošina tradicionālo kultūras vērtību saglabāšanu un tautas jaunrades attīstību, saruna ar Amatas, Līgatnes un Pārgaujas novadu vadītājiem Elitu Eglīti, Aināru Šteinu un Hardiju Ventu.

E.Eglīte: – Novadā vēsturiski izveidojušies pieci kultūras vai tautas nami, centri, vēl ir sešas bibliotēkas, sabiedriskais centrs, muzejs, muzeja istaba, Drabešu Amatu māja. Ēku uzturēšana ir dārga, tās ir lielas, dažas pat ļoti lielas attiecīgajai teritorijai, kā Amatas kultūras nams Ģikšos. Visas telpas tiek uzturētas, apsildītas, maksāts kredīts par paveikto renovāciju. Šī gada budžetā kultūrai tērējam astoņus procentus no kopējiem izdevumiem. Kopā ar atalgojumu darbiniekiem, kolektīvu vadītājiem tie ir 500 tūkstoši eiro, neskaitot kredīta maksājumus. Nākamgad sāksim ieguldīt Āraišu arheoloģiskajā parkā, tad kopā tie jau būs pat desmit procenti budžeta.

Kultūras namos pasākumi un mēģinājumi notiek, pasākumiem tiek izlietoti ap 300 tūkstoši eiro. Katra pagasta kultūras iestādes uzturēšana izmaksā vairākus desmitus tūkstošus eiro. Tas ir, nerēķinot bibliotēkas.

Pašvaldība kultūrai tērē nozīmīgu budžeta daļu. Tā ir gan vēsturiskā tradīcija, gan šodienas prasība. Katru gadu arī tiek atvērtas jaunas iestādes. Pēdējos gados tas bija Ieriķu sabiedriskais centrs, Drabešu Amatu māja. Katrā notiek pasākumi, iestādes jāuztur.

A. Šteins: – Novadā izveidots vienots kultūras un tūrisma centrs. Tam ir ne tikai izdevumi, arī ieņēmumi. Pašvaldības dotācija, lai nodrošinātu šo funkciju, ir 265 tūkstoši eiro gadā. Tie arī ir astoņi procenti no visa budžeta. Bijušas diskusijas, vai šo naudu nevarētu ieguldīt ceļu bedrīšu remontā vai kur citur. Uzskatām, ka bedrīšu remonts ir materiāls un gaistošs ieguldījums, ieguldījums kultūrā ir nauda garīgai attīstībai.

Novadā ir divi kultūras nami, dienas interešu centri, bibliotēkas. Pašvaldības finansējums kultūrai būs vienmēr, jo tā nekad nebūs joma, kas sevi atpelnīs. Vērtējam atdevi, jo kultūra saistīta ar tūrismu, un domājam par ieņēmumiem.

H.Vents: – Novada trīs pagastos ir četri tautas nami, visos kaut kas notiek. Tās ir vietas, kur cilvēkiem sanākt kopā un realizēt savas intereses. Kultūrai tiek atvēlēts ap 500 tūkstošiem eiro gadā. Te klāt arī ar projektu starpniecību no Lauku atbalsta dienesta piesaistītais līdzfinansējums, piemēram, tērpu iegādei kolektīviem, un mērķdotācija no Kultūras ministrijas, kas ir ļoti neliela. Kultūra un sports nav tās jomas, kur pelnīt. Ir daudz bezmaksas pasākumu. Apmeklētāki ir pašdarbnieku, nevis viesmākslinieku koncerti, izrādes. Protams, svarīgi, kas notiek uz vietas, bet, ja gribam kvalitatīvāku pakalpojumu, ja mākslinieki piebrauc klāt, apmeklējums ir mazāks, bet izdevumi ir lieli.

Amatiermākslā jābūt kvalitātei

– Pašdarbības kolektīvu daudz, ar tiem lepojamies, kāds ir pašvaldības nosacījums kvalitātei?

A.Šteins: – Amatiermāksla vispirms ir socializācija, varam sanākt kopā, darboties. Tikpat svarīgi, ja dziedam un dejojam, tad vispirms jau jādara tā, lai pašiem nav kauns. Līgatnē kvalitātes latiņa vienmēr bijusi augsta. Kolektīviem pašsaprotami, ka skatēs jāgūst labākie rezultāti. Mūsu koris, deju kolektīvs “Zeperi”, senioru ansamblis “Mantojums” ar savu sniegumu ir pazīstami Latvijā. Par to vispirms jau prieks pašiem dalībniekiem. Turklāt tā ir iespēja – kolektīvus aicina ciemos, tās ir tikšanās, iepazīšanās ar citiem līdzīgi domājošiem. Ja paskatāmies televīzijā, ko cilvēkiem piedāvā, tā ir sabiedrības kultūrvērtību degradācija. Ja neko pretī neliksim, tad tāda arī sabiedrība veidosies.

E. Eglīte: – Katram citas iespējas. Lai no Kaives aizbrauktu uz Skujeni, ne reiz vien vērts padomāt. Kad redzi, ka dejotāji brauc uz mēģinājumiem, par to ir prieks. Katrs dzīvojam savā vietā. Ir kolektīvi, kuri darbojas Dziesmu svētku kustībā. Viņiem tiek prasīta kvalitāte, un tā arī ir. Palīdz koru un deju kolektīvu virsvadītāji. Un tā ir visos novados. Pašvaldības nodrošina, lai kolektīvi varētu aizbraukt uz kopmēģinājumiem, skatēm, algo virsvadītājus. Tā vēl ir klāt nauda kultūrai.

A.Šteins: –. Mums ir izcili virsvadītāji, kuri ļoti nopietni strādā. Lai nodrošinātu profesionalitāti amatiermākslā, jābūt profesionāliem vadītājiem. Kvalitāte ir atkarīga no vadītāja. Ja atļaujamies piesaistīt profesionāli, tad arī ir rezultāts. Mums tas ir izdevies.

H.Vents: – Saprotams, ka visiem kolektīviem nebūs vienlīdz labs līmenis. Vēl arī jārēķinās, ka novados nekur nav zudis lokālpatriotisms. Tas nav nekas slikts. Katrs pagasts vēlas, lai tieši viņiem būtu gan kolektīvi, gan pasākumi. Pieņemu, ka novadā varētu būt viens labs, liels koris. Mums ir divi mazi. Bet tie ir dubulti izdevumi. Pašvaldībai jābalansē, lai visiem nodrošinātu vienlīdz daudz.

E.Eglīte: – Kori un deju kolektīvi piedalās skatēs, jo citādi netiks uz Dziesmu svētkiem. Novados ir daudz teātru, vokālo ansambļu, bet tie skatēs nepiedalās, kaut tās tiek rīkotas. Protams, nav tik patīkami dzirdēt, ka kaut kas nav izdevies.

H.Vents: – Tas atkarīgs no pašvaldības nosacījumiem, ka skatē sevi ir jāparāda. Ar to, ka vadītājs tikai atstrādā mēģinājumu stundas, ir par maz. Daudzi negrib saprast, ka kultūras namu, telpu uzturēšana, klavieru skaņošana, apgaismojums ir vistiešākais atbalsts katram pašdarbniekam, lai viņš varētu darboties, lai kolektīvs sasniegtu augstu māksliniecisko līmeni.

A.Šteins: – Līgatnē kādreiz bija tradīcijām bagāts, pazīstams pūtēju orķestris. Tad pajuka, tagad tas atkal darbojas. Vēl skatēs nevaram cerēt uz augstām vietām, bet vadītājs zina, ka līmenim jābūt tādam, lai pašiem nav kauns uzstāties. Ja līmenis nepaaugstinās, mainām vadītāju. Pašvaldība maksā, tai arī jāprasa rezultāts.

E.Eglīte: – Dziesmu svētku kolektīvu vadītājiem alga iznāk lielāka, jo viņi saņem arī valsts mērķdotāciju. Algas ir atbilstošas citu algām pašvaldībā. Par lielāku algu, iespējams, var algot profesionālāku vadītāju, bet viss jāskata kontekstā. Ja būs vadītājs, kur ņemsim dziedātājus un dejotājus? Arī pirksim?

Šis gads novadā ir ienesis pārmaiņas pašdarbībā. Nītaures tautas koris izveidojās vienam pasākumam. Pēc tā dalībniekiem bija vēlēšanās turpināt dziedāt. Nav zināms, vai izveidosies klasisks koris. Koris gatavo dziesmas pasākumiem, pašvaldība finansē vadītāju. Atklājām pieminekli, koris dziedāja. Viņiem patīk tas, ko dzied. Ir cilvēki, kuri nav gatavi katru nedēļu iet uz mēģinājumiem, bet grib kaut kur iesaistīties. Šis ir projektu laiks – kaut ko sagatavojam un parādām citiem. Sanāk pilna zāle, katrs var izpausties dziedot, runājot. Tā ir socializācija. Gribas arī jautāt – vai labāk, lai kultūras nams stāv tukšs?

A.Šteins: – Apbrīnoju dziedātājus, dejotājus, ka viņi divas reizes nedēļā var nākt uz mēģinājumiem, brīvdienās braukt uz koncertiem. Tas ir viņu nenovērtējams ieguldījums. Arī finansiāls. Ne jau tikai pašvaldība iegulda, tikpat un pat vēl vairāk savu līdzekļu, lai uzturētu tautas kultūru, arī maksājot par tērpiem, koncertiem, tērē pašdarbnieki.

Dānijā biju muzejā, kur par apmeklējumu maksā, jo cilvēks, ieejot muzejā, ziedo savu laiku. Vai mūžīgi pašdarbnieki būs gatavi sevi ziedot tautas kultūras uzturēšanai? Daudzi neiesaistās pašdarbībā, jo nevar atļauties, nav laika. Pašvaldībai jādod cilvēkiem iespēja izpausties. Cilvēki tajā piedalās, lai sevi parādītu. Nav noslēpums, ka lielāks dalībnieku pieplūdums ir pirms Dziesmu svētkiem, jo ir mērķis.

Cilvēku ir tik, cik ir

– Viens novads kultūrai atvēl pusmiljonu, otrs tikpat. Un cik pašdarbnieku ir pagastā? Tā ir tīrā matemātika.

A.Šteins: – Tautas kultūra latviešiem un Latvijai ir prioritāte. Tajā jāiegulda. Tā garīgā vērtība, kas ir nemirstīga, to pārmantos nākamās paaudzes, un mums ir jāiegulda nauda. Tautas kultūra vai Helovīns?

Jā, nodokļu maksātāju nauda tiek dažiem. Pašvaldībai jāizvirza prioritātes, ko atbalstīsim, attīstīsim. Arī mums bija pārdomu brīdis – ko darīsim, visu pa druskai vai tomēr ne. Ir deju kolektīvi bērnudārzā, skolā visās vecuma grupās, vēl nav jauniešu kolektīva, jo pirms gadiem divdesmit bija pārrāvums, nebija mērķtiecīgas rīcības.

E.Eglīte: – Dziesmu svētku un Latvijas simtgades gadā katrs Dziesmu svētku kolektīvs būtu pelnījis lielāku atbalstu no valsts. Latvijā ir vīru dziedāšanas tradīcijas, bet jau gadiem jūtam problēmas vīru kora sastāvā, vīru trūkst jauktajos koros.

A.Šteins: – Par to ir bažas. Pašvaldībām jāmotivē cilvēki iesaistīties, lai noturētu tautas tradīciju tālāknešanu. To izdarīt ir aizvien grūtāk. Kad izzudīs vīru kori, izzudīs tautas tradīcija. Kaut ko pazaudēt ir viegli, un tas notiek ātri.

H. Vents: – Un te nonākam pie skolām, to programmām. Ja bērnībā esi dziedājis, dejojis, tas nekur nepazūd.

Piedāvājumam jāieinteresē

– Kā ieinteresēt cilvēkus apmeklēt pasākumus, darboties kolektīvos?

A.Šteins: – Ar saistošu piedāvājumu. To drīkst prasīt pašvaldībai, jo iedzīvotāji maksā nodokļus. Vajag ļaut brīvu vaļu kultūras darbiniekiem, lai eksperimentē. Gadās, ka pat nevari iedomāties, ka šis pasākums būs labi apmeklēts, bet zāle ir pilna. Augšlīgatnē kamerzālē tiek rīkotas “Dziesminieku tikšanās”. Uz pirmajiem koncertiem bija 20, 30 klausītāji, pēdējais ar Kārli Kazāku jau notika lielajā zālē. Kāda kundzīte kasē pirka biļeti, jo uz tiem koncertiem ejot, patīkot, un kasierei paprasīja, kas ir Kārlis Kazāks. Cikls ir kļuvis populārs, cilvēki ir gatavi maksāt.

E.Eglīte: – Sabiedrībai ir jānovērtē un jāsaprot, ka pašvaldība to, ko katrs vēlas, nespēj izdarīt. Ņēmām kredītu, renovējām kultūras iestādes. Zaubes tautas namu atjaunojām pirms pieciem gadiem, katru gadu maksājam 26 tūkstošus eiro. Par Nītaures kultūras namu 16 tūkstošus, Ģikšu – 37 tūkstošus eiro gadā. Bieži vien šķiet, ka, lūk, pirms gadiem izdarīja, nu vairs neko, pašvaldība kultūras namu aizmirsusi. Kad kredīts būs dzēsts, varēsim domāt, ko atjaunot, kur ieguldīt. Par to ļoti bieži skaidroju iedzīvotājiem, jo daudziem šķiet, ka nauda nezin kur rodas, tikai jāizdomā, kur likt.

Paskatieties Latvijas kultūras piedāvājumā. Cik laukos ir cilvēku, kuri regulāri iet uz visiem pasākumiem? Turklāt nevaram arī gribēt, lai viņi ietu. Cik novadā iedzīvotāju un kāds ir vidējais vecums? Bet kultūras nami ir jāuztur. Ir jau labi pašvaldībai būt devīgai kādā jomā, taču arī citām vajag, un vēl kredīts jāsamaksā.

A.Šteins: –Cilvēki ir gatavi samaksāt 20 eiro par izrādi un braukt uz Rīgu, bet par to pašu nav gatavi maksāt piecus eiro savā kultūras namā. Kultūra maksā, lai piesaistītu māksliniekus, maksājam augstus honorārus. Kāpēc pie mums neviens nebrauc? Brauc gan, bet ir jāmaksā.

H.Vents: – Par to visu būtu jāsamaksā tiem, kuri nāk uz pasākumiem. Mazās pašvaldības nemaz nedrīkst atļauties neracionāli saimniekot.

***

Kultūras iestādes

Pārgaujas novads – tautas nami Straupē, Stalbē, Raiskumā, Rozulā.

Amatas novads – tautas nami Drabešos un Skujenē, Nītaures kultūras nams, kultūras centri Amatā un Zaubē.

Līgatnes novads – kultūras nami Līgatnē un Augšlīgatnē.


http://news.lv/Druva/2017/12/07/maksla-atputa-un-nauda

 

"Gada cilvēks 2017" stāstu krājums

Autors: Sarmīte Feldmane 
Datums: 08.12.2017 
Izdevums: Druva
Rubrika: Gada cilvēks

Kaut gada nogale Latvijā ir godināšanu, pateicību un labo vārdu laiks, novados, pilsētās, dažādās nozarēs tiek sumināti tie, kuri paveikuši sabiedrībai ko nozīmīgu, kuri pratuši būt līdzās, lai atbalstītu, uzmundrināti, iepriecinātu.

"Druvai" lasītāju aptauja "Gada cilvēks" ir iespēja dzirdēt stāstus par apbrīnojamiem līdzcilvēkiem, vienkāršiem, talantīgiem, azartiskiem, tādiem, kuri mīl savu zemi, darbu, kuriem rūp bērnu un mazbērnu nākotne, kuri gatavi dot sabiedrībai.

Cēsnieks Oļģerts Tīliks par vēsturnieka Tāļa Pumpuriņa paveikto teica: "Pat Rīgai nav izdevuma par pilsētas ģerboni. Cēsīm ir!" Cēsniece Daiga Zitmane kaimiņu, Maija ielas 2. un 4. nama iedzīvotāju, vārdā aptaujai ieteikusi sētnieci Sandru Vijupu. "Bija brīdis, kad trotuārus tīrīja ar traktorīti, redzējām, ka tur nav nekā laba, trotuārs aizauga. Cīnījāmies, lai Sandra nāk atpakaļ. Viņai svarīgi, lai pilsēta skaista. Tā ir liela māka dot un neatprasīt," sacīts par Sandru. Jānis Bluķis no Taurenes pagasta stāstīja par Dzērbenes pagasta zemnieku Andi Slaidiņu, uzņēmīgu cilvēku, kurš audzē kartupeļus, palīdz citiem zemniekiem ar tehniku.

Vaira Kandere ar lepnumu aptaujai ieteikusi mūzikas skolotāju Ingunu Jansonu, kura jau divus gadus ir neredzīga, bet izveidojusi vīru vokālo ansambli, kas priecē klausītājus, īstenojusi projektus, lai iesaistītu, ieinteresētu dažādus cilvēkus.

Astrīda Kamša un “Cīrulīšu” pansionāta darbinieces labus vārdus velta priekulietim, deju kolektīvu vadītājam Mārim Brasliņam, kurš vienmēr ir atsaucīgs, viņa vadītie kolektīvi nekad neatsaka sniegt koncertu vecļaudīm. Savukārt Pilsētas vidusskolas skolotāja Ineta Lāce organizē audzēkņus palīdzēt pansionāta iemītniekiem, sarūpē dāvanas, svētkos izrotā telpas. Cēsniece Janīna Lazdiņa uzteikusi Ievas Gobas paveikto Ruckas muižā. "Kultūras pasākumos, ko tur rīko, ir arī aitiņas, zirdziņi," mīļi saka Janīna. Cēsu Uzņēmēju klubs atzinis, ka par "Druvas" aptaujas "Gada cilvēks" laureāti noteikti pelnījusi būt kluba dibinātāja un dvēselīte Ieva Jansone.

"Nav mums Vecpiebalgā labākas pastnieces bijis," tā savu stāstu par Ivetu Valdbergu sāk Ilga Rabe. Nominācijai aptaujā ieteikts arī Romas katoļu Cēsu draudzes prāvests Ronalds Melkers, kurš aktīvi gādā par tautas garīgās atdzimšanas veicināšanu, patiesām kristīgajām vērtībām, godprātīgu attieksmi pret darbu, veicinot cilvēkos atbildības un drosmes vairošanos, kā arī žēlsirdību pret līdzcilvēkiem.

Laura Zunde ir "Kliģenu" darbiniece, atbildīgā par Maija parku Cēsīs. Viņa arī gādā par melnajiem gulbjiem, rūpējas par to pareizu barošanu. Arī viņa ieteikta aptaujai.

"Guntars ir lielisks piemērs, kā jāstrādā ar jauniešiem, kā jāprot viņus aizraut un kā viņos audzināt patriotismu," par Guntaru Norbutu vēstulē Cēsu novada jaunsargu vienības vārdā raksta instruktors Arnolds Bahmanis. Par mākslinieku, pedagogu Juri Bindemani, kurš strādā Amatas un Līgatnes mākslas skolās, daudz laba sakāms gan vecākiem, gan bērniem.

Vairāki vecpiebaldzēni aptaujā minējuši Vecpiebalgas novada domes bijušās priekšsēdētājas Ellas Frīdvaldes – Andersones vārdu. "Cilvēku cieņu un attieksmi apliecina valsts svētku pasākums novadā – zālē sēdošie piecēlās kājās, puķu kalnus Ella nevarēja pat noturēt," saka Piņņu ģimene no Kaives. Par Cēsu zvanu ansambli dzirdējuši daudzi, tā vadītāja Tabita Marhela arī ieteikta aptaujā. Pārgaujnieki, kuri pazīstami ar saviem sportiskajiem sasniegumiem, pastāstījuši par sporta skolotāju un treneri Aiju Alksni. Viņi arī lepojas ar Straupes lauku labumu tirdziņu, jo otra tāda ne tikai Latvijā, arī Baltijā nav. Ikdienas darbā labus vārdus nopelnījuši Pārgaujas pašvaldības darbinieki – domes priekšsēdētāja vietnieks Imants Kalniņš, Straupes Komunālā dienesta vadītājs Druvis Kreitūzis.

Cēsnieks Guntars Pētersons "Druvai" atgādināja par slaveno motobraucēju Jāni Serģi. Viņš šogad aizgāja aizsaulē. "Daudzi toreiz uz motokrosu gāja viņa dēļ, lai redzētu, kā Janka laiž. Izaudzinājis dēlu, kurš Latvijai atnesa pasaules slavu. Leģendu nedrīkst aizmirst," tā Guntars, kurš pirms 60 gadiem palīdzējis Jānim ķīlēt moci.

Tuvojoties gada nogalei, pārskatot aizvadītās dienas un nedēļas, satiktos cilvēkus, noteikti katram atmiņā atausīs kāds spilgts mirklis, kāds cilvēks, kurš bijis līdzās, kurš sagādājis patīkamas emocijas. "Druvas" paldies tiem, kuri zvanīja, sūtīja ziņas, rakstīja, stāstot par brīnišķīgiem cilvēkiem, lai mēs viņiem nepaskrietu garām, bet uzklausītu un dotu iespēju par viņiem lepoties ikvienam.


http://news.lv/Druva/2017/12/08/gada-cilveks-2017-stastu-krajums

 

Ciemos pie Valsts prezidenta

Autors: Sarmīte Feldmane 
Datums: 08.12.2017 
Izdevums: Druva
Rubrika: Ziņas

Ingas un Aivara Kubiļu ģimene no Līgatnes bija starp tām 20, kuras bija uzaicinātas uz Rīgas pili, tikās ar Valsts prezidentu Raimondu Vējoni un Valsts prezidenta kundzi Ivetu Vējoni.

“Mums tas bija liels gods,” saka Inga. Tā iznācis, ka viņa kopā ar vīru audzina septiņus meitu bērnus. Inga un Aivars ir aizbildņi. Alise ir vecākā, jau astoņi gadi, mācās 2.klasē. Braienam ir seši, Andželai – pieci, Markusam – trīs gadi, bet Miks, Deniss un Renārs ir divgadnieki, tikai dažu mēnešu starpība.

“Bērniem un mums tas bija arī kārtīgs pārbaudījums, slodze liela,” bilst Aivars, bet Inga atklāj, ka gatavošanās aizņēmusi trīs dienas. “Viņi taču mazi. Vienam vairs nepatīk tauriņš, norauj, otrs dara tāpat. Bet acis visiem mirdzēja, tik liela zāle, eglīte,” pārdomās dalās ome, kā bērni viņu sauc, bet opis jeb opapā atklāj, ka no rīta visi ļoti agri bijuši augšā un nevarējuši sagaidīt, kad kaimiņš atbrauks ar busiņu un varēs doties ceļā.

“Skolā stāstīju, kāda izskatās Rīgas pils. Man patika prezidents. Kopā ar viņu eglītē iekārām trīs manis gatavotos rotājumus. Skolā pulciņā tādus iemācījos veidot,” stāsta Alise.

Līgatnes novada Bāriņtiesas priekšsēdētāja Sandra Upmale “Druvai” sacīja: “Kubiļi ir liela un laba ģimene. Ciemojoties pie viņiem, vienmēr jūtama ģimeniska vide. Ko bērniem nesniedz vecāki, to viņiem dod vecvecāki.”

Alisei bija gads un astoņi mēneši, kad viņa nonāca vecvecāku mājā. Inga strādāja par floristi Rīgā, krīzes laikā veikalā Vangažos, Aivara darbavieta ir Siguldas SIA “Saltavots”. “Alise gāja bērnudārzā, mēs braukājām uz darbu. Tad pie mums nonāca vēl divi bērni. Sapratu, ka strādāt nevaru, abi daudz slimoja. Kļuvu par mājsaimnieci,” pastāsta Inga. Lielākais pārbaudījums vecvecākiem bija mazākie puikas, vienu viņi atveda no krīzes centra. “Denisam bija tikai seši mēneši. Kādi viņi izskatījās – vājiņi un nepārtraukti slimoja. Uz maiņām katru nakti dežurējām. Tagad jāpierod dārziņā, jāizslimo vīrusi, tad jau grūtais laiks būs pāri,” saka Aivars un piebilst, ka bijis brīdis, kad katru dienu daktere nākusi uz māju. Bērniem veiktas arī vairākas operācijas.

Inga atgādina draudzenes teikto: “Atceries, viņi aug lielāki!” “Tagad ir savs ikdienas ritms, sistēma. Aivars brauc mājās no darba, satiekamies bērnudārzā, tad katram tikai trīs jāapģērbj. No rīta Alise ar kaimiņieni iet uz autobusu, mēs uz bērnudārzu,” ikdienu pastāsta Inga. Vakarā, atgriezušies no dārziņa, mazie katrs atrod savu nodarbošanos, mājā ir nepārtraukta kustība. Tad viens, tad otrs grib ierāpties omei vai opim klēpī.

“Kustīgākais ir Renārs, viņa lokanums nav izstāstāms, Deniss paņem ar savu mīmiku. Mika savukārt ir domātājs. Alise iet mākslas pulciņā, dejo. Katrs ir citāds, katrs grib uzmanību,” stāsta Inga.

Kuplā ģimene dzīvo Kubiļu privātmājā. Aivars izremontējis piecas istabas, vietas pietiek. Inga savukārt apgleznojusi sienas, jo tapetes mazi bērni ātri sabojā, bet zīmējumus var izlabot. Uz sienām pasaku varoņi, krāšņas un krāsainas puķes. Katrā istabā jaunas mēbeles. “Gulta taču katram vajadzīga, skapis drēbēm,” saka Aivars. Pagalmā viņš iekārto rotaļu laukumu, šūpoles jau ir, bet Alise atgādina, ka opis solījis vasarai kārtīgu rotaļu māju. “Arī sēta apkārt pagalmam jābūvē, lai būtu drošība. Vasarā visi pa zālīti skraidīja basām kājām, ēda ogas,” stāsta opis.

Ar smaidu Inga pastāsta, ka reti kurš nejautā, kā ar septiņiem bērniem tiek galā, turklāt trīs vēl viena vecuma. “Nav laika par to domāt. Man ir savs ritms un kārtība. Vakarā, kad aiziet gulēt, salieku katram drēbes. Bērniem prasām, lai klāj gultas, sakārto mantas. Katrs zina, ko nedrīkst darīt,” saka Inga un pastāsta, ka apģērbu bērniem gan pērk, gan ar to izpalīdz citi. Savukārt, ja viņu saimē kas paliek par mazu, tiek atdots citiem.

Inga un Aivars atzīst, ka par naudu īpaši nedomā. Vajadzību vienmēr ir daudz, tiek izdomāts, kam atvēlēt vispirms. Viņi saņem ģimenes pabalstus, kā arī uzturlīdzekļus jeb alimentus, kurus vecāku vietā maksā valsts. Kad ģimenē bija trīs bērni, Aivars kādu laiku saņēma nodokļu atvieglojumus, tad tos noņēma. Inga interesējās dažādās institūcijās, līdz rakstīja Tiesībsargam. “Tad par to lēma valsts līmenī. Atvieglojumus atjaunoja, tad atkal noņēma. Zvanīju atkal, man uzreiz jautāja: “Jūs esat tā kundzīte no Līgatnes?” “Tā pati, tā pati!” paskaidroju. Uzrakstīju iesniegumu, un viss kārtībā,” pastāsta Inga.

Aivars un Inga atzīst, ka vislielākā ģimenes problēma ir transports. Aivars nākamgad iecerējis iegūt autovadītāja tiesības. “Nebija vajadzības, uz darbu var izbraukāt ar autobusu. Tagad bērni jāved pie dakteriem, arī pašiem būtu ērtāk, ja kaut kur jātiek,” pastāsta Aivars, un abi ar Ingu ir pateicīgi kaimiņam, kurš izpalīdz, arī radiem, kuri allaž atbalsta.

Tagad Inga un Aivars gatavojas sešiem Ziemassvētku sarīkojumiem. “Divi puikas dārziņā iet vienā grupā,” smaidot saka ome. Tad jāgatavojas svētkiem mājās. Kā paskaidroja Alise – eglīti istabā nenesīs un Valsts prezidenta dāvinātajā svečturī sveces neliks, jo te ir mazi bērni. Eglīte visā krāšņumā degs verandā. Un būs arī dāvanas.


http://news.lv/Druva/2017/12/08/ciemos-pie-valsts-prezidenta

2017-12-08
Laika ziņas
Aptaujas