Jaunumi
Prese raksta par Līgatni

Lūša diena Līgatnes dabas takās

Datums: 13.02.2018

Izdevums: Auseklis

Rubrika: Kaimiņos

Sagaidot ANO Pasaules savvaļas sugu dienu, kas šogad veltīta plēsējiem - kaķiem, Līgatnes dabas takas 17. februārī aicina dabas draugus uz Lūša dienu. Tajā varēs iepazīt Latvijas lielāko kaķi, tā noslēpumaino dzīvesveidu un paradumus. Līgatnes dabas takās apmeklētājiem patlaban aplūkojami pieci lūši: mamma Leonora, tētis Incis Villijs un trīs viņu atvases – Favorīte, Filozofe un Mazule. Dabas izglītības centrā Pauguri notiks radošās darbnīcas, būs iespēja gatavot lūša maskas un lūša pēdiņas suvenīrus, spēlēt galda spēles un likt mozaīkas, kā arī skatīties videofilmas par dabu. Bet tie, kuri vēlas iejusties lūša tēlā, varēs uzvilkt lūša tērpu un piedalīties fotosesijā.

http://news.lv/Auseklis/2018/02/13/lusa-diena-ligatnes-dabas-takas

 

Amatas pamatskolas jaunie florbolisti uzvar 3. posmu Krimuldā

Autors: Ēriks Bauers, Sporta koordinators

Datums: 15.02.2018

Izdevums: Amatas Avīze

Rubrika: Ziņas

Novadu skolu jauniešu čempionāts florbolā kļūst arvien iecienītāks, un, ņemot vērā jaunu komandu interesi tajā iesaistīties, pirms gaidāmās sezonas organizatori nolēma, ka florbola popularizēšanas un attīstības nolūkos divi posmi tiks spēlēti Krimuldas novadā.

19. janvārī pirmo reizi Krimuldas sporta centrā tika aizvadīts kāds no novadu skolu jauniešu čempionāta posmiem. Jāpiemin, ka Krimuldas florbolisti čempionātā iesaistījās jau pirms divām sezonām.

Šajā posmā komandas tika sadalītas divās apakšgrupās. Izspēlējot grupu turnīru, tika noteiktas četras labākās, kuras turpināja sacensību otro kārtu jeb play off turnīru. A grupā par uzvarētājiem kļuva Skujenes florbolisti, aiz sevis atstājot Nītaures, Krimuldas, Zaubes–2 un Līgatnes–2 florbolistus. Savukārt B grupā nepārspēta palika Zaubes pirmā komanda, kura apsteidza attiecīgi Amatas pamatskolu, Līgatni un Krimuldas otro komandu. Šoreiz play off turnīrā neiekļuva Līgatnes otrā komanda.

Grupu turnīra uzvarētāji “Zaube–1” un “Skujene” izslēgšanas spēles pirmo kārtu pārvarēja bez lielām grūtībām, pārspējot attiecīgi “Zaubi–2” un “Krimuldu–2”. Pārsteigumu sarūpēja Amatas pamatskolas florbolisti, ar minimālu rezultātu 1:0 pārspējot mājiniekus, kurus līdz šim nebija izdevies uzvarēt. Aizraujoša spēle norisinājās starp “Nītauri” un “Līgatni”, kur Līgatnei izdevās izlīdzināt rezultātu 3 (!) sekundes līdz mača beigām – 2:2, kad precīzs metiens no centra padevās Dāvim Pocēvičam. Taču Līgatnes prieki nebija ilgi un nācās atzīt Nītaures komandas meistarību pēcspēles metienu sērijā – 3:2. Ar precīziem metieniem izcēlās Verners Rudens un Arnis Pētersons. 

Pirmajā pusfinālā “Amata” nošokēja arī Skujenes florbolistus, kuri līdz šim nebija izbaudījuši zaudējuma rūgtumu, un nācās piekāpties pēcspēles metienu sērijā, kad precīzi meta Katrīna Dārta Kārkliņa. Arī otrajā pusfināla pārī bija nepieciešami pēcspēles metieni, lai noteiktu uzvarētāju. Nītaure paveica teju neiespējamo un uzvarēja Zaubes florbolistus, kas nozīmēja, ka par trešo vietu spēlēs Skujene pret Zaubi, bet finālā Amata spēkosies ar Nītauri.

Spēlē par trešo vietu Zaubes florbolisti vairs neatļāvās izlaist spēli un uzreiz nostiprināja pārsvaru pret skujeniešiem, svinot uzvaru ar rezultātu 5:0. Finālā, lai noteiktu uzvarētāju, atkal bija nepieciešami pēcspēles metieni, šoreiz veiksme bija Amatas pusē un pirmo reizi varēja svinēt uzvaru kādā no posmiem.

Turnīra kopvērtējuma līderi vēl aizvien ir “Zaube–1” ar 40 punktiem, otrajā vietā “Krimulda” ar 31 punktu, trešajā vietā pacēlusies “Nītaure” ar 27 punktiem. Ceturto un piekto vietu ar 23 punktiem dala “Līgatne” un “Amata”, sestajā vietā “Skujene” – 19 punkti. Turnīra lejas galā atrodas “Zaube–2” – 7 punkti, “Krimulda–2” – 2 punkti, bet “Līgatnei–2” 1 punkts.

Turnīra rezultatīvākie spēlētāji pēc aizvadītiem 3 posmiem ir Zaubes pārstāvji Armands Maksimovs un Edžus Mellēns, kuri attiecīgi iekrājuši 35 un 21 rezultativitātes punktus. Trešajā vietā Verners Rudens (Nītaure) ar 21 punktu. Uz ceturto vietu pacēlies Amatas uzbrukuma līderis Ritvars Poikāns ar 14 punktiem, par punktu mazāk krimuldietiem Rodrigo Lupulovam.

http://news.lv/Amatas-Avize/2018/02/15/amatas-pamatskolas-jaunie-florbolisti-uzvar-3posmu-krimulda

 

Otra plecs vienmēr blakus

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 14.02.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Ģimene

Biruta liek galdā tikko ceptas pankūkas, Jānis steidz atvērt lāceņu ievārījuma burciņu. "Man mamma nekad nevienu nelaida prom nepacienājusi. Tā arī mūsu mājā pieņemts," saka Biruta. Abi saprotas no pusvārdiem, ar skatienu.

Līgatnieši Jānis un Biruta Mendes ir kopā jau 45 gadus. Laiks paskrējis, vienam otru balstot, uzmundrinot, esot kopā. Jānim ir 84, Birutai 77 gadi.

Viņi bija kaimiņi. Satikās, kad jau katram bija sava dzīves pieredze, vilšanās. Katram meita. “Viņas ir mūsu bērni,” abi uzsver un piebilst, ka tagad arī trīs mazbērni un divi mazmazbērni ir mīļi gaidīti ciemos.

“Biruta bija laba saimniece, arī liela dziedātāja, tāpēc iepatikās,” atklāj Jānis, bet sieva slavē: “ Tik punktīgu cilvēku kā Jānis otru nezinu. Ja kas norunāts, tas ir likums, un vēl – precizitāte visā, ko dara.”

Jānis strādāja par elektriķi papīrfabrikā, bet kādu laiku pat trijās darbavietās, Biruta bija šķeterētāja ražošanas apvienības “Ķemmdzija” cehā.

“Nekādas kāzas negribējām. Sarakstījāmies, draugi zināja, atnāca, tad nosvinējām. Jaunībā daudz nācām kopā, dziedājām, rīkojām balles, dārzā piknikus,” stāsta Jānis, bet Biruta papildina: “Toreiz jau fotografēšanās bija notikums. Par to, ka kāzu dienā varētu nobildēties, nedomājām.”

Kur gadi paskrējuši, Jānis un Biruta brīnās. “Kad bijām jaunāki, mājās nedzīvojām. Mums bija motocikls, kā brīvs laiks, braukājām pa Latviju, Igauniju, Lietuvu. Jānim patika makšķerēt, ezermalās dzīvojām teltīs,” pastāsta Biruta un uzsver, ka visu laiku bijuši kopā un aizņemti, neatlika laika strīdēties.

Jānis bija muzikants, kā pats saka, sava orķestra kopā turētājs. Kopā ar Rolandu Bērziņu un Florianu Beļakovu spēlēja balles, kāzas Līgatnē un apkārtējos ciemos. “Kad viņš brauca spēlēt, neuztraucos, uzticējos. Ja grib dzīvot kopā, savu reizi ir otram jāpakļaujas,” bilst Biruta, bet Jānis atzīst, ka muzikantiem ģimenēs bieži ir problēmas, bet viņus tās neskāra. Pilsētas sabiedriskajā dzīvē Mendes gan neiesaistījās. Jānis atzīst, ka tā būtu papildu atbildība un pienākumi.

Jānis spēlēja akordeonu, klavieres, mandolīnu, ģitāru, flautu, bērnībā arī vijoli. Savulaik viņš žurnālā noskatīja, kāda izskatās elektriskā ģitāra, sadabūja detaļas, pats sameistaroja. Paša gatavotas ģitāras tolaik nevienam nebija. “Muzikantam jāmāk spēlēt bez notīm. Katrs muzikants vienu un to pašu dziesmu vienmēr spēlēs citādi, arī vecās dziesmas tagad spēlē ne tā kā manā laikā. Dziesmas, ko spēlējām, tagad skan radio,” pārdomās dalās pieredzējušais muzikants un par šolaiku dziesmām ir skeptisks – ne vārdu, ne melodijas, tādas, kopā sanākot, izdziedāt nevar. “ Tagad muzicēšanu esmu atmetis. Vairs pirksti neklausa, muzikantam jātrenējas katru dienu,” klusi saka Jānis.

Abu mīļākā dziesma ir “Vientuļais ozols”. Biruta gan bilst, ka patīk visas, ko Jānis spēlē, un vienmēr gribas dziedāt līdzi. Viņai no bērnības sakrātas dziesmu grāmatas, bet abu pierakstītu klažu ir liela kaudze. Abi atzīst, ka tagad draugi, sanākot kopā, dzied reti. Viņi bez dziedāšanas nevarējuši iedomāties nevienu saiešanu.

“Esam dzīvojuši labi, bet arī daudz strādājām,” saka Biruta, bet Jānis uzsver, ka tikai jāgrib, vienmēr var atrast kādu iespēju nopelnīt. Viņš pastāsta, kā jaunībā ķēris kurmjus un nodevis ādiņas. Iemanījies dienā vairākus desmitus nomedīt. “Man kabatas bija pilnas ar naudu, ne tā kā citiem,” viņš smej. Savulaik pa vakariem Biruta un Jānis kādam uzņēmumam šuva cimdus, arī varēja nopelnīt. Kad aizgāja pensijā, pēc pasūtījuma žāvēja vistas. Daudzus gadus Jānis Līgatnē bija pazīstams kurpnieks. Tikai pērn viņš beidza strādāt – pasūtījumu maz, nodokļi lieli. “Tēvs un vectēvs bērnībā iemācīja, tas noderēja. Viss, ko iemācies, dzīvē noder,” pārliecināts līgatnietis.

Biruta ar lepnumu pastāsta, ka vīrs prot gan visus koka, gan metāla darbus, kādreiz arī gleznojis. “Mēs jau mazāk ko protam, nekā mācēja mūsu vecāki, mūsu bērni vēl mazāk. Tā ar katru paaudzi kaut kas pazūd. Mazbērni no praktiskās dzīves zina maz,” pārdomās dalās Biruta un atzīst, ka dzīves laikā tik daudz kas mainījies, ka grūti aptvert. Kaut vai – cik kādreiz laika un spēka aizņēma veļas mazgāšana. Abi atzīst, ka daudzās dzimtās, arī viņu, izzūd radu kopā turēšanās, ar katru paaudzi radinieki aizvien vairāk atsvešinās.

Biruta un Jānis vairākkārt uzsver, ka vienmēr bijuši aizņemti. Ja arī radies brīvs brīdis, vienmēr piesaistījusi kāda jauna nodarbošanās. Mendes bija pirmie Līgatnē, kas sāka nūjot. “Redzēju televīzijā. Tādas nūjas nopirkt nevarēja, no lazdas sameistaroju. Līgatnieši pasmējās, ka slēpojam. Tagad daudzi nūjo,” pastāsta Jānis un uzsver, ka katru dienu nogājuši kilometrus desmit. “Tagad pabraucu ar velotrenažieri, makšķerēt gan vairs neeju,” bilst sirmais vīrs, bet Biruta pastāsta, ka pirms diviem gadiem Jāni tikai liktenis izglābis, jo iekritis ledainā ūdenī.

“Ko darīt, mums ir vienmēr. Kad nāks pavasaris, tad būs dārzs,” saka Biruta. Dārziņā tiek izaudzēts viss nepieciešamais. Biruta lepojas, ka zirņi viņai vienmēr izaug, jo tos sēj simtajā dienā. “Kādreiz daudz gājām uz mežu ogās, nu jau pāris vasaru ne,” bilst Biruta, bet Jānis atzīst, ka tik labi kā pašu dārzā nav nekur. Var pasēdēt laubītē, pažāvēt zivis vai kādu gaļu. Un kavēties atmiņās. To sakrājies daudz. “Vecumdienas ir riebīgas, spēka paliek mazāk, gribas darīt, bet vairs nevar kā kādreiz,” saka Jānis, bet Biruta uzsver: “Galvenais – neslēpt, ja kas nav labi, ja slikti jūties. Kopā taču vieglāk tikt pāri visam, viens otru var pastutēt.

http://news.lv/Druva/2018/02/14/otra-plecs-vienmer-blakus

 

Kopā kvalitatīvāks pakalpojums

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 15.02.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Septiņu novadu – Amatas, Jaunpiebalgas, Pārgaujas, Priekuļu, Raunas, Līgatnes un Vecpiebalgas– pašvaldības apsver iespēju izveidot Apvienoto bāriņtiesu. Ieceri atbalsta Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Bāriņtiesu un audžuģimeņu departaments.

"Gan sabiedrības, gan valsts institūciju prasības bāriņtiesām ir ļoti augstas. Tagad bieži vien viens darbinieks sagatavo un arī pieņem lēmumu. Izveidojot Apvienoto bāriņtiesu, izvairīsimies no subjektīvā skatījuma, tā uzlabojot pakalpojuma kvalitāti," stāsta Amatas novada pašvaldības speciāliste pašvaldību sadarbības jautājumos Ella Frīdvalde – Andersone.

Patlaban tiek strādāts pie Apvienotās bāriņtiesas modeļa un struktūras izveides, cilvēkresursu plānošanas, top tās darbības nolikums. Vai iesaistīties Apvienotajā bāriņtiesā, lēmumu pieņems katra dome.

"Uz bāriņtiesas locekļu amatu tiks izsludināts konkurss, kā to paredz likums. Iedzīvotājiem nav jāsatraucas, bāriņtiesas tāpat kā līdz šim būs katrā novadā. Tāpat katrā novadā varēs saņemt notariālos pakalpojumus. Bāriņtiesas locekļi strādās kā līdz šim, iespējams, viņu būs mazāk, bet darbiniekiem tiks nodrošinātas pilnas darba slodzes," skaidro speciāliste pašvaldību sadarbības jautājumos.

Paredzēts, ka septiņu pašvaldību Apvienotā bāriņtiesa sāks strādāt no nākamā gada janvāra.

http://news.lv/Druva/2018/02/15/kopa-kvalitativaks-pakalpojums

 

Cilvēks, kurš velta dziesmas

Autors: Mairita Kaņepe

Datums: 15.02.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Redzeslokā

Cēsnieki aicināja komponistu Arturu Maskatu nosvinēt 60. dzimšanas dienu ar teātru dziesmu koncertu Cēsu koncertzālē. A. Maskats sapulcināja Rīgas māksliniekus, uzaicināja kori "Kamēr" un pats apņēmās vadīt dziesmu vakaru.

Komponists sava radošā darba svētkos pieteica katru Rīgas viesi. Viens no viņa pieteikumiem skanēja tā: “Rīgas Krievu drāmas teātra muzikālākā aktrise Jana Herbsta, kura man sacīja, ka tieši šeit, uz Cēsu skatuves, viņa ģimnāzijas gados sākusi teātra gaitas.”

– Kur sākās jūsu muzikālās gaitas?

– Mana dzimtā pilsēta ir Strenči. Joprojām vasarās tur atgriežos. Mūzikas skola vasarā ir klusa, tāpēc varu tur komponēt. Neviens mani netraucē, varu telefonu nolikt tālu, tālu, lai nezvana. Blakus ir Gauja, varu aiziet peldēties. Esmu vidzemnieks. Mani saista Gauja, Vidzemes pilsētas. Protams, Valmiera, kurā mācījos mūzikas skolā, pēc tās varēju doties uz Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolu Rīgā.

– Vēlreiz pastāstiet, kā ar aktieri Ivaru Kalniņu gājāt ciemos pie dzejnieka Ojāra Vācieša! Cik jums abiem toreiz bija gadu?

– Ivaram kādi 35, man 25 gadi. Ojārs jau zināja, ka abi kaut ko kopā esam pasākuši, izmantojot viņa dzeju.

–Vai to, ka jūs esat sarakstījis melodijas dziesmām ar Vācieša vārdiem un aktieris Ivars Kalniņš tās dzied, bet jūs spēlējat klavieru pavadījumu?

– Kāds to Vācietim bija pastāstījis. Dzejnieks bija gatavojies mūsu nākšanai un izsaucis uz mājām klavieru skaņotāju. Mēs aizgājām pie viņa pieklājīgā laikā, laikam ap pieciem vakarā, bet nosēdējām līdz pusnaktij. Vācietis vilka ārā jaunākos dzejoļus, lasīja mums priekšā. Mēs spēlējām visu laiku.

–Kuram no jums radās ideja pievērsties tieši slavenā Ojāra Vācieša dzejai?

– Mēs bijām labi draugi ar Ivaru. Abiem bija sajūta, ka Vācietis ir labākais tā brīža dzejnieks Latvijā. Ojāram Vācietim tuvojās 50 gadu jubileja, mūs aicināja piedalīties.

– Ļoti drīz pēc tam dzejnieks aizgāja no dzīves.

– Jā. Pēc tam programmu, ko bijām izveidojuši, izrādījām, veltot dzejnieka piemiņai. Diezgan daudzi šie koncerti bija jāsniedz Dailes teātra lielajā zālē, programmā bija 25 dziesmas. Dažas skanēja arī tagad – Cēsu koncertā.

– Šoreiz uz Vidzemes koncertzāles skatuves aicinājāt kori “Kamēr” diriģenta Jāņa Liepiņa vadībā. Vai bijāt apmierināts, kā lieliskais koris skanēja Vidzemes koncertzālē?

– Man Cēsu zālē patīk tās brīnišķīgā īpašība – skanējums, jo te ir daudz koka apdares. Līdz ar to akustika ir ļoti laba. Ja vien iespējams, nevajag likt tās drapērijas. Kulises noņem skaņu. Korim šoreiz uz skatuves meklējām īsto vietu, lai skanējums būtu nevainojums. Tāpēc koris nostājās pašā priekšā.

– Kora izpildījumā dzirdējām Rīgai veltītu varenu dziesmu, tā nesa vēsti, ka Rīga ir jūsu likteņpilsēta. Vai tā tiešām ir?

– Jau 44 gadus dzīvoju Rīgā. Tas ir ilgi! Esmu kļuvis tipisks rīdzinieks. Vasarās gan mēdzu izbraukt uz laukiem. Līgatnē ir tāda jauka vietiņa, kur aizbraukt. Tur ir manas mammas dzīvoklis.

– Tad jau Līgatnei jāvelta kāda dziesma!

– Tad jau Cēsis arī gribēs!

– Protams, mēs priecātos. Jubilejas koncertā taču no skatītājiem zālē to jutāt! Zinām, ka palīdzējāt mūsējiem veidot koncertzāles māksliniecisko koncepciju. Kad koncertzāle bija uzcelta, vajadzēja sākt to piepildīt ar saturu. Kā jūs ieteiktu Vidzemes koncertzālei veidot turpmāk?

– Īstenot nopietnas programmas un aicināt pazīstamus māksliniekus. Cēsu zāli Rīgā jau pazīst, turklāt Cēsis ir tik tuvu Rīgai. Pats joprojām esmu saistīts ar Cēsu Mākslas festivālu, kas notiek vasarās. Tā nu joprojām ar Cēsīm esmu labās attiecībās .

– Stāsta, ka esat īstais iniciators, kāpēc vasarā Pils parkā izrādīja šai pusē nedzirdētu amerikāņu operu “Ainadamar”?

– To es Amerikā atradu. Komponiste Dace Aperāne, pat nenojautusi, ko mums vajag, iedeva man paklausīties disku ar modernu Amerikas operu. Noklausījies sāku te visus pēc kārtas zāģēt, ka mums arī tā jāuzved.

– Vai domubiedri Cēsu Mākslas festivāla rīkošanā bija jāpārliecina uzvest šo operu par spāņu dzejnieku Garsiju Lorku?

– Tā gan! Par Lorku, viņa dzīvi Latvijā diez ko vis nezinām. Turklāt operas komponists ir mums nepazīstams mūsdienu komponists. Ja uzvedam Verdi vai Vāgnera operas, apmēram zinām, ar ko jārēķinās. Te bija Argentīnas komponists, tikai ap 50 gadu vecs, šaipus okeāna nezināms. Man visu laiku nācās teikt: “Tas ir ļoti labs veikums operā, tāpēc uzvedam to Cēsīs!" Man ir liels prieks, ka Cēsīs Mākslas festivāla vadība šo projektu producēja un opera ir izskanējusi Latvijā!

– Kādu jūs atceraties vasaras nakti ar modernu operu Pils parkā?

– Tā bija brīnišķīga, silta nakts! Cēsīm atkal veicās, jo bija labs laiks. Mums bija izdevies sapulcināt ļoti labus māksliniekus, ieradās arī operas solistes no Spānijas. Mums izdevās!

– Šoziem operas uzvedumu nosauca kā vienu no pretendentiem 2017. gada lielā notikuma balvai. Ko tas nozīmē?

– Tas ir ārkārtīgi svarīgi, ka publika ievērojusi. Galvenais nebūs pati balva, bet tas, ka publika turpina uzticēties Cēsu Mākslas festivālam.

http://news.lv/Druva/2018/02/15/cilveks-kurs-velta-dziesmas

 

Kārtējais panākums florbolā

Autors: Ginta Grincēviča

Datums: 16.02.2018

Izdevums: Staburags

Rubrika: Sports

Aizkraukles novada sporta centrā vēl vienu panākumu Latvijas florbola čempionāta otrās līgas austrumu konferencē piedzīvoja vienība “Aizkraukle/Koknese”, pārliecinoši — ar 8:3 — pārspējot Līgatnes florbolistus.

Visu spēli mājinieki rādīja stabilu sniegumu. Visraženākais spēlētājiem izrādījās pēdējais — trešais periods — kurā tika gūti pieci vārti. Līgatnes spēlētāji saglabāja konstantu sniegumu — katrā spēles daļā viens vārtu guvums. Par rezultatīvāko spēlētāju vienības “Aizkraukle/Koknese” sastāvā ar trim vārtu guvumiem kļuva Deniss Ždanovs.

Mājinieki austrumu grupas konferencē 12 komandu grupā ieņem stabilu otro vietu. Divi Kokneses uzbrucēji spējuši ielauzties rezultatīvāko spēlētāju TOP 6 sastāvā — otrajā vietā šobrīd ar 32 vārtu guvumiem, 48 rezultatīvām piespēlēm 20 spēlēs ir Niklāvs Vingris, savukārt sestajā pozīcijā pašlaik ir Rihards Krauklis (37 gūti vārti un 24 piespēles 21 spēlē). Austrumu konferencē sacenšas vēl viena mūspuses vienība — “Jaunjelgava/Daudzese”. Spēlētāji aizvadītās nedēļas nogalē ar 10:23 piekāpās komandai “FK Valka” un šobrīd turnīra tabulā ieņem pirmspēdējo vietu.

http://news.lv/Staburags/2018/02/16/kartejais-panakums-florbola

 

Lietuvieši un latvieši ir brāļu un šodienas pasaulē vienīgās baltu tautas

Autors: Valija BERKINA

Datums: 16.02.2018

Izdevums: Brīvā Daugava

Rubrika: Mums līdzās

16. februāris – Lietuvas Republikas neatkarības diena

«Gada jēkabpilietei», Jēkabpils Bērnu un jauniešu centra (BJC) kultūrizglītības darba metodiķei, Sēlijas novada bērnu un jauniešu folkloras kopu koordinatorei Vitai TALLAI, kura kopj baltu tautu kultūras tradīcijas, pirms pāris mēnešiem apritēja skaista dzīves jubileja, bet viņas vadītajai BJC folkloras kopai «Raksti» – 25 gadi.

Iedvesmotājs – festivāls «Baltica»

Līdz mūsdienām saglabājušās divas baltu valodas – lietuviešu un latviešu. Tāpēc ir ļoti būtiski, ka, tāpat kā Lietuvā, arī Latvijā ir cilvēki, kas ar folkloras starpniecību palīdz saglabāt šo baltu tautu unikalitāti pasaulē. Starp viņiem ir arī «Gada jēkabpiliete» Vita Talla, kura brīvi pārvalda arī lietuviešu valodu.

Savu nacionālo sakņu apzināšanās bija iemesls, kāpēc Vita jaunos gados iesaistījās tobrīd Jēkabpilī vienīgajā folkloras kopā «Klinči», kuru vadīja kultūras darbiniece Iveta Tāle. Tur tad arī apguva seno (kopš XV gs.) baltu cilšu mūzikas stīgu instrumenta kokles (lietuviski – kankle) spēli. Izrādās, to vēlāk aizguvušas tuvumā dzīvojošās somugru (lībiešu kāndla, igauņu kannele, somu kantele u.c.) un slāvu ciltis (krievu gusļi).

Viena lieta ir kuplināt vietējās nozīmes pasākumus, bet pavisam cits vēriens, ja folkloras kopai «Klinči» ir dota iespēja piedalīties pirmajā Starptautiskajā folkloras festivālā «Baltica» Lietuvā. Savukārt Latvijā tas pirmoreiz noritēja 1988. gada vasarā, ko uzskata par dziesmotās revolūcijas un Atmodas sākumu. Lai tas tā būtu, lielā mērā parūpējās arī «Klinči» no Jēkabpils. Pagājuši jau 30 gadi, bet Vitai Tallai joprojām spilgtā atmiņā tad notikušais.

– Vadītājai Ivetai Tālei un viņas tētim bija līdzi sabīdāms metāla kāts. Pie tā piestiprināja pašu šūto Latvijas sarkanbaltsarkano karogu. Brīdis pirms festivāla atklāšanas bija satraukuma pilns. Tie, kuri iepriekš bija piedalījušies «Balticā» Viļņā, brīdināja, ka toreiz tika atņemti nacionālie karogi. Tāpēc vienojās gājiena laikā un atklāšanas koncertā karogu ārā neņemt. Mēs stāvējām pie ieejas Rīgas Sporta pils zālē. Pēc kārtas tika sauktas folkloras kopas no katra novada. Kad pienāca kārta Zemgalei, Iveta teica: «Ritinām vaļā karogu un nesam iekšā!» Kas sākās zālē, to nav iespējams aprakstīt – brāzmains emociju vilnis pārvēlās pāri festivāla dalībnieku un skatītāju rindām, bet kompartijas centrālās komitejas biedru ložā valdīja apmulsums... Pēc tam visu festivāla laiku bija redzami Latvijas, Lietuvas un Igaunijas karogi, – atceras Vita Talla.

1989. gada 23. augustā bija «Baltijas ceļš», kur jēkabpilieši veidoja dzīvo ķēdi Cēsu rajonā Rīgas–Pleskavas šosejas 57. kilometrā, posmā Ieriķi–Līgatne. Atceramies, kā toreiz kopā dziedāja Latvijā, Lietuvā un Igaunijā: «Atmostas Baltija, atmostas Baltija, Lietuva, Latvija, Igaunija! Un lietuviski: «Bunda jau Baltija, bunda jau Baltija, Lietuva, Latvija, Estija!

«Baltijas ceļa» 20 gadu atceres pasākumā Jēkabpils Tautas namā tika nolemts dibināt Latviešu biedrību, kas rūpētos par nacionālo vērtību saglabāšanu. 2006. gadā Vita Talla bija izveidojusi Sēļu kultūras biedrību, kurai mērķi ir ļoti tuvi tiem, kurus virzīja jaunā biedrība, tāpēc viņa tika ievēlēta valdē, kur darbojas līdz šodienai.

Dzīves virpulī

Vita Talla dalību folkloras kopā «Klinči» apvienoja ar studijām Daugavpils Universitātē un skolotājas darbu Sēlpils pamatskolā. Trauksmains sākās 1991. gads. Vita bija pie draugiem Lietuvā, kad izdzirdēja par bruņotajiem un asiņainajiem notikumiem Viļņā. Kā atbalss sākās barikāžu veidošana Rīgā. Viņa bija kopā arī ar jēkabpiliešiem pie TV torņa Zaķusalā. Par to laiku šodien atgādina valdības apbalvojums «1991. gada barikāžu piemiņas zīme».

Kad Iveta Tāle 1992. gadā devās mācīties uz Rīgu, folkloras kopu uzticēja vadīt Vitai Tallai. Vērojot skolas ikdienu, viņa nolēma veidot bērnu un jauniešu folkloras kopu «Raksti» – ar domu, ka tieši jaunā paaudze būs tā, kas neļaus izzust folkloras kustībai Latvijā. Uz Jēkabpili pie viņas brauca bērni no apkārtējo pagastu skolām. Lai nevajadzētu mērot tik tālu ceļu, drīz vien Vīpes kultūras namā tapa folkloras kopa «Lākači», ar vadītāju Vitu.

Viņai ir gandarījums, ka bērni jau no mazotnes saprot, kas ir folklora. Dzie-dāšana, mūzikas instrumentu spēle, tas ir būtiski viņiem, kur nu vēl piedalīšanās konkursos un festivālos un pat lielajos dziesmu svētkos Rīgā. Tas ceļ arī pašapziņu. Gods un slava pedagogiem, kuri māca bērniem dziedāt, spēlēt instrumentus. To Vita Talla teic kā Jēkabpils Bērnu un jauniešu centra kultūrizglītības darba metodiķe, jo šajā amatā jau nostrādājusi 10 gadus. Laba padomdevēja vienmēr ir un cieša saikne ir saglabājusies ar bijušo metodiķi Baibu Tonni.

Ikdienas rosīgajai dzīvei pa vidu paspējusi apprecēties ar krietnu cilvēku Edmundu un kopā izaudzināt trīs bērnus Rūtu, Māru un Reini. Visi ir studenti. Kopā ar «Rakstiem», kuriem apritējuši jau pastāvēšanas 25 gadi, ir dziedāts un muzicēts, izbaudīta festivālu, pasākumu, koncertu, gadskārtu ritu gaisotne visās Baltijas valstīs, bet īpaši Lietuvā, kur izveidojusies sirsnīga draudzība. Iespējams, tas bija viņas iedvesmas avots dibināt Jēkabpilī lietuviešu biedrību, bet draugu tautiešiem tas nešķita svarīgi.

Folkloras kustības turpinātāja

«Klinču» sastāvs 1994. gadā apvienojās folkloras kopā «Balsi». 2004. gadā ieraksta arī savu pirmo un vienlaicīgi arī pirmo Sēlijas kultūrvēsturiskā novada tradicionālās mūzikas albumu «Ozols auga Daugavā». «Balsi» kļūst par Lielās folkloras gada balvas laureātiem. Ir vieni no tiem, kas iedzied projekta «Praktiskā Jāņu grāmata» albumu «Līgotnes».

Sēļu folklora ir spilgta un savdabīga Latvijas laukos sakņotās kultūras izpausme. Un daudzas no Augšzemē pierakstītajām dziesmām, īpaši burdona daudzbalsības paraugi, senā mitoloģiskā satura slāni ietverošie, ir īsti tīrradņi. Tāpat īpaša un reizē unikāla citu Latvijas novadu tradicionālās dziedāšanas veidu vidū ir Augšzemes daudzbalsība, kuras izplatības areāla robežas meklējamas Lietuvas Aukštaitijas un Latvijas kultūrvēsturiskajā Sēlijas novadā.

– Mēdz teikt, ka mūzika ir skaņu un trokšņu dievišķs sakārtojums, tad pie Augšzemes folkloras radīšanas Dievs bijis īpaši rūpīgs un uzmanīgs klātstāvētājs. Sēlijā pierakstītās tradicionālās mūzikas gara «dievišķo virsskaņu» un blakussajūtu buķeti vārdos ietērpt ir grūti, to var vienīgi sajust. Atliek atkārtot sēļu rotāšanas, balsus un dziesmas no mutes mutē, no dienas dienā, no laika laikā... Kopa svin gadskārtu svētkus gan pašu ģimeņu vidū, gan plašākā lokā Jēkabpils Vēstures muzeja brīvdabas nodaļā «Sēļu sēta», – teic Vita Talla.

Pēc tautas mūzikas festivāla Jēkabpilī Jānis Grigalis sacīja: «Tā, kā spēlē «Raksti», tā patiešām nemuzicē neviens». Vita secina, ka katra bērnu vai jauniešu grupa jau ir apbrīnas vērta. Nezinot, kā to žanru īsti nosaukt, jo tā, kā «Rakstu» jau lielie bērni spēlē un brīvi improvizē, šķiet, retais spējot Latvijā.

Vitu Tallu 2009. gadā Jumpravas kultūras nama vadītāja Sandra Kaktiņa uzaicināja izveidot arī tur folkloras kopu, kas tika nodēvēta par «Liepu laipu». Viņi muzicē tik aizrautīgi, ka tiek iekļauti kā «aktieri» pat teātra izrādēs. Pašiem prieks par veiksmīgu dalību arī folkloras festivālos. Vita kopā ar savu kopu Lielvārdē vēl uzrīkojuši nebijušus pasākumus – danču vakarus, lai ļaudis izbauda kustību un kopā būšanas prieku, kad visi dejo! Un tā 2014. gadā, kad V. Tallu vasarā, pilsētas svētku laikā, ar apsveikumu jau bija pārsteidzis Jēkabpils pašvaldības priekšsēdētājs Leonīds Salcevičs – ar goda nomināciju «Gada jēkabpilietis», pāris mēnešus vēlāk viņas veikumu Lielvārdes novada dome un ļaudis arī ne mazāk pārsteiguši ar nomināciju «Gada novadnieks». Tas ir unikāls gadījums Latvijas jauno laiku vēsturē, kad vienā gadā kāds darbīgs cilvēks saņem tik augstu novērtējumu uzreiz divās pašvaldībās!

Tas pierāda arī Vita Tallas piederības sajūtu kultūrai, kas vieno baltu tautas, kā arī motivāciju uzturēt to dzīvu jau vairāk nekā 25 gadus. Latvijas valsts simtgadē – 2018. gadā – festivāls «Baltica» Latvijā notiks jūnijā jau vienpadsmito reizi, kura tēma ir «Jāņi.  Ziedēšana». Tas noslēgsies ar kopīgu Latvijas, Lietuvas un Igaunijas folkloras kopu dalībnieku vasaras saulgriežu svinēšanu visos Latvijas novados un Rīgā.

http://news.lv/Briva_Daugava/2018/02/16/lietuviesi-un-latviesi-ir-bralu-un-sodienas-pasaule-vienigas-baltu-tautas

 

 

 

 

2018-02-16
Laika ziņas
Aptaujas