Jaunumi
Prese raksta par Līgatni

Rehabilitācijas centrs “Līgatne” ir noslēdzis līgumu ar Nacionālo veselības dienestu

Autors: RC “Līgatne”

Datums: 06.03.2018

Izdevums: Baldones Ziņas

Rubrika: INFORMĀCIJA IEDZĪVOTĀJIEM

Rehabilitācijas centrs “Līgatne” ir noslēdzis līgumu ar NVD par valsts apmaksātu rehabilitācijas un fizikālās medicīnas pakalpojumu sniegšanu ambulatori un dienas stacionāra apstākļos. Klientiem ar ģimenes ārsta nosūtījumu jāveic pacienta iemaksa, maksa par izmitināšanu un ēdināšanu. Sīkāka informācija, zvanot - 64161915.

http://news.lv/Baldones-zinas/2018/03/06/rehabilitacijas-centrs-ligatne-ir-nosledzis-ligumu-ar-nacionalo-veselibas-dienestu

 

Aicinājums arī uz Līgatni

Autors: Aivars Ustups

Datums: 06.03.2018

Izdevums: Liesma

Rubrika: Zaļā lapa

Atzīmējot Līgatnes dabas taku izveidošanas 43. gadskārtu un atklājot jaunās, rekonstruētās takas, Dabas aizsardzības pārvalde 10. martā aicina uz jautro ratu un ragavu stafeti «Pēdas sniegā», lai kopīgi pavadītu dienu piedzīvojumos un izzinošās aktivitātēs. No pl. 12 būs sacensties gribošu ratu un ragavu komandu reģistrācija. Pēc tam paredzēta piedzīvojumu stafete, radoši un praktiski uzdevumi maziem un lieliem apmeklētājiem. Noslēgumā veiksmīgākie un pat ne īpaši veiksmīgie, bet ļoti cītīgie saņems pārsteiguma balvas pie dabas izglītības centra «Pauguri».

http://news.lv/Liesma/2018/03/06/aicinajums-ari-uz-ligatni

 

Cilvēkus pārsteidz apdegumi un apsaldējumi

Autors: Līga Salnite

Datums: 06.03.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Neatliekamās palīdzības mediķiem aizvadītā nedēļa pagājusi, Cēsu apkārtnē braucot uz dažāda rakstura izsaukumiem, par ko “Druvu” informēja Vidzemes reģionālā centrā. Otrdienā, 27.februārī Drabešu pagastā ar verdošu ūdeni aplējies piecgadīgs bērns. Patstāvīgā meitene, visticamāk, vēlējusies sevi apkalpot un tad arī karsto ūdeni no termosa uzlējusi uz kakla un krūtīm. Meitene nogādāta Vidzemes slimnīcā, nevis Apdegumu centrā Rīgā, jo apdegumu apjoms nav bijis tik liels. 

Tās pašas otrdienas rītā plkst. 6.13 saņemts izsaukums uz Priekuļu pagastu. Tur 65 gadus vecs vīrietis mēģinājis dzēst aizdegušos pirti, bet šajā notikumā apdegumu vietā konstatēts pēdu apsaldējums. Salā vīrietis būs izskrējis kailām kājām. Vīrietis no došanās uz slimnīcu atteicies. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra dati liecina, ka torīt Priekuļos bijis ap mīnus 19 grādiem. Jau vēstījām, ka Valsts ugunsdrošības un glābšanas dienests arī uz šo pašu vietu, kad dega vienstāvu koka ēka, saņēma izsaukumu, bet plkst.5:45. Vīrietis nekavējoties meties glābt situāciju, līdz notikuma vietā ieradusies glābēju vienība. 

Savukārt svētdien, 4.martā, Līgatnē 54 gadus vecs vīrietis mēģinājis iekurināt pirti, ņemot talkā degvielu. Gūts kreisās plaukstas apdegums. Arī šis kungs atteicies no nogādāšanas stacionārā. Mediķi snieguši pirmo nepieciešamo traumas apstrādi uz vietas, un – kā jau šādos gadījumos – dežūrējuši, kamēr ugunsnelaime novērsta pavisam. 

Svētdien negadījums bijis Žagarkalna slēpošanas kompleksā, kur 19 gadu vecs slēpotājs cietis sadursmē ar citu šī kompleksa apmeklētāju. Ar pleca locītavas mežģījumu jaunietis nogādāts Cēsu klīnikā.

http://news.lv/Druva/2018/03/06/cilvekus-parsteidz-apdegumi-un-apsaldejumi

 

Kārtējā viltotā 50 eiro banknote

Autors: Jānis Gabrāns

Datums: 06.03.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Aizvadītā nedēļa Valsts policijas Vidzemes reģionālās pārvaldes Cēsu iecirknī bijusi izsaukumiem bagāta. Bez ierastajiem izsaukumiem uz sadzīves konfliktiem biežāk nācies braukt, lai publiskās vietās savāktu tos, kuri pārlieku lietojuši alkoholu un uzvedas nepiedienīgi. Alkohola reibumā aizturēti arī divi autovadītāji, vēl divi autovadītāji atteikušies no alkohola pārbaudēm.

Cēsu iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļas priekšnieks Māris Reķis stāsta, ka reģistrēts kārtējais naudas viltojums: “ Straupes pienotavas veikalā pie naudas maiņas pārdevēja konstatēja viltotu 50 eiro banknoti. Šajā gadā tas nav pirmais gadījums, kad Cēsu iecirkņa pārziņas teritorijā konstatē viltotas 50 eiro banknotes. Arī valstī itin bieži konstatē tieši šāda nomināla banknotes. Aicinu cilvēkiem būt vērīgiem.”

Pagājušajā nedēļā konstatētas četras zādzības veikalos, no Dzērbenes pagasta saņemts pieteikums, ka nozagts zirgs. Notikuma vietā policija konstatēja, ka zirgs pārrāvis aploka stiepli un devies savā vaļā. Pirmdienas pusdienlaikā tas vēl nebija atrasts.

Aizvadītajā nedēļā reģistrēti deviņi ugunsgrēki – lielākais piektdienas pēcpusdienā Vecpiebalgas pagastā, kur dega kūts. Ierodoties notikuma vietā, ugunsdzēsēji glābēji konstatēja, ka ar atklātu liesmu deg akmens mūra kūts 200m2 platībā. Valsts policijas informācija liecina, ka ugunsgrēkā sadega septiņas govis.

Divi ugunsgrēki reģistrēti Līgatnes novadā. Februāra pēdējā dienā ugunsgrēks izcēlās divstāvu dzīvojamā mājā Gaujas ielā, kur dega siena un starpstāvu pārsegums 1m2 platībā, bet svētdienas vakarā izcēlās ugunsgrēks Līgatnes pagastā, kur ugunsdzēsēji glābēji konstatēja, ka deg ēkas ārsiena un jumta pārsegums 1m2 platībā. Marta pirmajā dienā Māras ielā Cēsīs vienstāvu dzīvojamā mājā pie plīts dega siena un grīda 3m2 platībā. Saņemti arī vairāki izsaukumi par degošiem sodrējiem dūmeņos.

http://news.lv/Druva/2018/03/06/karteja-viltota-50-eiro-banknote

 

Līgatnes dabas taku jubilejā jautro ratu un ragavu stafete

Datums: 06.03.2018

Izdevums: Auseklis

Rubrika: Kaimiņos

Atzīmējot Līgatnes dabas taku 43 gadu jubileju un atklājot rekonstruētās takas, Dabas aizsardzības pārvalde 10. martā plkst. 12 aicina uz jautro ratu un ragavu stafeti Pēdas sniegā. Programmā plānota piedzīvojumu stafete, radoši un praktiski uzdevumi maziem un lieliem apmeklētājiem. Pasākuma noslēgums un pārsteiguma balvas – pie dabas izglītības centra Pauguri.

http://news.lv/Auseklis/2018/03/06/ligatnes-dabas-taku-jubileja-jautro-ratu-un-ragavu-stafete

 

Dabas retumi nav tirgus prece

Autors: Līga Eglīte

Datums: 07.03.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Komentāri

Pasaules Savvaļas sugu diena, 3.marts, šogad bija veltīta lielajiem kaķiem – apdraudētajiem plēsējiem.

To skaitu ierobežo ne jau dabas kataklizmas un slimības, bet gan cilvēku nesaprātīgās vēlmes.

Par plēsēju un daudzu citu radību aizsardzību rūpējas konvencija par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām sugām, saīsināti CITES (turpmāk tekstā Konvencija). Attīstās tūrisms un iespēja nokļūt eksotiskās zemēs, no kurām gribas atvest ko īpašu. Tāpēc ar Konvenciju vēlams iepazīties, pirms doties ceļojumā uz tālām, eksotiskām zemēm, arī tālākām Eiropas valstīm.

Daudzas dzīvnieku sugas ir apdraudētas tikai tādēļ, ka palielinās tūristu kāre pēc īpašiem suvenīriem. Tirgotāji piedāvā pirrkt neparastus dzīvniekus un augus, medību trofejas, tradicionālās ādas, arī medicīnas līdzekļus un citas lietas. Latvijas iedzīvotājiem nav tik liela interese par eksotiskiem dzīvniekiem un savdabīgiem suvenīriem. Taču Līgatnes dabas taku “Pauguros” interesenti var apskatīt Latvijas muitā konfiscētos suvenīrus, kas izgatavoti no Konvencijā aizsargātām sugām.

Arī Latvijā ir sugas, kas iekļautas Konvencijas sarakstā, jo tām draud iznīkšana. Tirdzniecība ar tām var kaitēt, kā arī šīs sugas var kļūt apdraudētas, ja tirdzniecība netiks pakļauta stingrai kontrolei. Sarakstā ir medicīnas dēle un laimiņu dižtauriņš, visi orhideju dzimtas augi – dzegužpuķes un dzegužpirkstītes –, daudzi putni, visvairāk plēsīgie – ērgļi, klijāni, lijas, piekūni, pūces –, kā arī zīdītājdzīvnieki – brūnais lācis, lūsis, ūdrs un vilks.

Nezināšana neatbrīvo no atbildības. Dabas aizsardzības pārvaldes CITES  nodaļas vadītājs Jēkabs Dzenis brīdina, ka ikviens nejauši var kļūt par sugu nelegālās ieguves un tirdzniecības atbalstītāju, iegādājoties ārvalstīs "suvenīrus", dažādus kosmētikas un pārtikas produktus mūsu valstī: “Tūrists drīkst atvest no ceļojuma, ko atradis jūras krastā, piemēram, kādu divus centimetrus garu koraļļu drumslu, arī gliemežvākus, ja vien tie nav Konvencijas aizsargāta suga. Ir noteikts, cik drīkst vest pēc svara un daudzuma. Piemēram, milzu tridaknas gliemežvākus ne vairāk kā trīs un kopsvarā nepārsniedzot trīs kilogramus.”

Latvijā nav daudz gadījumu, kad muitā konfiscē nelegāli ievestos "suvenīrus". “Gadā ne vairāk kā 10 līdz 15 tūristi, pie kuriem atrod gliemežvākus vai ko citu. Pārbaudes notiek izlases veidā, līdz ar to nav jaušams, cik patiesībā tiek ievests. No Taizemes un Dienvidāzijas tiek vestas čūskas pudelēs, no Ēģiptes koraļļi. Pasaulē tidzniecība ar Konvencijas aizsargātām sugām ir ceturtajā vietā. Pirmajās trīs ir narkotiku, cilvēku un viltojumu tirdzniecība.

Latvijā privātpersonas pāri robežai dzīvniekus ievedot reti. Ar to nodarbojas organizācijas, kas iepērk no Polijas un Čehijas audzētavām. Tur nonāk nereģistrētie un kontrabandas dzīvnieki: papagaiļi, rāpuļi, iguānas, čūskas. Šajās valstīs, arī Lielbritānijā un Francijā, nav tik nopietna kontrole. Taču Latvija ir priekšgalā ar stingrajiem nosacījumiem un Konvencijas izpildi.

Latvijas iedzīvotāji ārzemēs pērkot pelēkos papagaiļus Žako, aras, kakadu un pitonus, reizēm ievedot bez dokumentiem. Konfiscētie dzīvnieki tiek nodoti Rīgas Zooloģiskajā dārzā. Ja aizturēti muitā Dauvgavpilī, tad dzīvnieki nonāk Latgales Zooloģiskajā dārzā,” stāsta Jēkabs Dzenis.

“Druva” interesējās, kāds liktenis ir ziemas sniegos notvertajai valabijai un kur paliks konfiscētā koraļļu krava. Jēkabs Dzenis skaidro: “Valabijai saimnieki neatradās. Kurš gribēs atzīties pēc tik lielas ažiotāžas? Ir aizdomas par vainīgo, bet pagaidām pierādīt nevaram.

Par konfiscētajiem koraļļu iežiem arī nav pieņemts lēmums. Iespējams, ka tos izmantos ekspozīcijās kā uzskates līdzekļus, arī kādā lielā akvārijā zooloģiskajā dārzā. Atpakaļ uz izcelsmes vietu var vest dzīvniekus, kuru populācija ir apdraudēta.”

No ceļojumiem taču var atgriezties ar skaistām fotogrāfijām, atstājot dzīvniekus un augus, gliemežvākus un koraļļus viņu dabiskajā vidē.

http://news.lv/Druva/2018/03/07/dabas-retumi-nav-tirgus-prece

 

Jāziņo par lūšu un vilku pēdām

Autors: Līga Eglīte

Datums: 07.03.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Lauksaimniecība

Valsts meža dienests aicina medniekus līdz marta beigām ziņot par vilku un lūšu pēdu novērojumiem, nofotografējot tās, kā arī norādot datumu un GPS koordinātes, lai iegūtu plašāku informāciju lielo plēsēju populācijas novērtēšanai. 

Mednieki atzīst, ka uzdevums nav viegls, jo nav svaiga un irdena sniega. Šobrīd mežos ir daudz dažāda vecuma pēdu, kur pat eksperts nespētu noteikt – kuras ir nesen iemītās. Nav iespējams konstatēt, kur un kā dzīvnieki virzījušies. Lai gan lūšiem šobrīd ir “kaķu dienas” jeb riests, pārāk bieži šos tramīgos dzīvniekus neizdodas novērot.

Mednieku kluba “Drusti”valdes priekšsēdētājam Ģirtam Plakanim ir laimējies: “Pirms divām nedēļām vakarpusē, braucot mājās, uz ceļa redzēju trīs lūšus, paspēju arī nofilmēt. Nekad pirms tam nebiju lūsi savvaļā redzējis.

Mūsu pusē vilku pēdas ir redzētas. Šo dzīvnieku te ir maz, jo nav lielo purvu, kur viņiem uzturēties. Tie, kuri ienāk mūsu medību teritorijā, tiek nomedīti. Zinu, ka kaimiņu mednieku kolektīvs nesen nomedīja divus vilkus.”

Lai gan tiek uzskatīts, ka vilku un lūšu mūsu mežos ir daudz, tomēr tiem nepieciešami īpaši dzīves apstākļi un vide – biezi un lieli meža masīvi, purvi. Svarīgi, lai tos netraucētu cilvēku saimnieciskā darbība, mežizstrāde un dažādas citas trokšņainas aktivitātes. Nozīmīga arī barība, kurai jābūt pietiekami. Mednieki novērojuši likumsakarību, ka tajos gados, kad savairojas stirnas, arī lūšu ir vairāk.

Pagaidām medības ir viens no veidiem, lai uzzinātu, cik mums ir vilku un lūšu, un katru gadu ievāktu datus, uzmērot trofejas, ziņojot par redzētajiem dzīvniekiem. Vēl viens nozīmīgs informācijas avots ir neinvazīvās metodes – novērošanas kameras mežā pie barotavām, dzīvnieku pēdu fiksēšana fotografējot, izmērot, nosakot koordinātas ar GPS. Atšķirībā no lielām suņu vai vilku pēdām lūšu pēdas ir apaļākas un bez nagu nospiedumiem, toties izšķirami četri pirksti un pēdas diametrs 8 – 13 centimetri. Pa mežu lūši ilgstoši neiet taisni, bet met lokus, bieži apstājas. Lai pārvietotos, tie labprāt izvēlas arī klusus meža ceļus, stigas, grāvju trases, sausas upīšu gultnes vai aizsalušus grāvjus. Medniekiem bieži zvana vietējie iedzīvotāji, kuri ziņo, ka redzējuši lāci vai vilku, taču, pārbaudot pēdas, atklājas, ka tas bijis liels suns.

Vairāku mednieku kolektīvu pārstāvji ziņo, ka šoziem ne vilki, ne lūši nav manīti, pēdu daudz, bet medības bijušas neveiksmīgas. Vilnis Jaunzems no Straupes mednieku un makšķernieku biedrības “Mārkulīči” lielos plēsējus biedrības medību teritorijā nav sastapis: “Mums ir tāda “ģeogrāfija” – mazi mežiņi un biezi apdzīvots; ne lūši, ne vilki te neuzturas. No Lēdurgas puses, kur mežu vairāk, reizēm ienāk un kādu līkumu izmet.”

Jānis Sproģis no Nītaures mednieku kluba stāsta: “Mūsu pusē vilki nav manīti. Arī sniegs šobrīd nav atbilstošs, svaigs, lai konstatētu pēdas. Šosezon nomedīti trīs lūši, bet mežā vēl ir, jo pietiek barības – gan stirnas, gan bebri. Mēra dēļ mežacūku maz. Tāda sajūta, ka dzīvnieki paši labprātīgi devušies prom no epidēmijas skartajiem rajoniem.”

Pēc Valsts meža dienesta datiem 2017.gada gada aprīlī Latvijā lūšu populācijā bija 1674, vilku aptuveni 1100 īpatņu. Jānis Ročāns, Ziemeļvidzemes virsmežniecības inženieris medību jautājumos, papildina: “Mednieki stāsta, ka vilku un lūšu mežos nav palicis mazāk. Ilgu laiku valstī atļautais nomedījamo vilku skaits bija 300. Šogad limits tika samazināts – 280. Norma ir izpildīta. Lūši gan nav nomedīti atļautajā daudzumā.

Vienīgā vieta, kur lūšus var redzēt dabiskajā vidē, ir Līgatnes dabas takas. Zvērkope Velga Vītola stāsta: ”Šogad Līgatnes dabas takās iežogojuma ārpusē nav manītas meža lūšu pēdas. Agrāk gan nāca “brūtgāns”, kurš iezīmēja teritoriju – “spricēja” uz sētas “vēstules”. Ja ir labs sniegs, interesanti lasīt pēdas. Varēju atrast, kur svešais lūsis gulējis, vārtījies vai kašņājies. Šoziem Līgatnes lūši ir iekārtojuši “slidkalniņu”. Kaut ko tādu nekad agrāk nebiju redzējusi! Neliels posms ir noslidināts līdz ledum. Neesmu redzējusi, kā tas notiek, ko viņi tur dara, laikam būs jāuzliek nakts kamera.

http://news.lv/Druva/2018/03/07/jazino-par-lusu-un-vilku-pedam

 

Skaņas un gaismas "Dimensijas" Līgatnē

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 07.03.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Novadu ziņas 

Līgatne prot pārsteigt – šoreiz ar iespēju dabā izdzīvot skaņas un gaismas dimensijas folkmūzikas koncertā.

Sestdienas vakarā gaisa temperatūra bija mīnus desmit grādi. Iznākuši no siltiem dzīvokļiem un izkāpuši no ērtajām mašīnām, dažādu vecumu cilvēki devās uz Anfabrikas klinšu pakāji pie Līgatnes upes. Dega ugunskuri, sildīties varēja ar karstiem dzērieniem, taču prātā nebija sals, jo apņēma noskaņa.

Uz 17 metrus augstās klints multimediju mākslinieces Zanes Zelmenes video projekcijas atklāja citu dimensiju. Skaidrajās debesīs mirdzēja zvaigznāji, bet uz zemes, upes krastā, tēlnieces Justīnes Šteinas piecu zvaigznāju gaismas instalācijas, kas aizveda vēl citās dimensijās.

"Re, debesīs Lielie Greizie Rati un tur, upes otrā krastā, uz zemes arī," par novēroto stāstīja Miķelis Aizupietis. Puika skatās apkārt kā brīnumā.

Sasēduši, sastājušies apmeklētāji baudīja vakaru. "Ļoti patīk. Skaists, spirgts pavasara vakars. Viss jābauda kopā," sacīja līgatniete Māra Majore, un viņai piekrita mamma Vita. Baiba Aizupiete savukārt uzsvēra: "Neesam koncertzālē, esam ārā, bet klausāmies koncertu. Arī vasarā būtu skaisti, bet citādāk."

Koncerta pirmajā daļā muzicēja Juris Kaukulis un draugi, vēlāk, kad jau pie debesīm tuvojas Pilnmēness, “7SYNTHS” mūziķis Kaspars Tobis ar ambientās mūzikas neatkārtojamību.

"Ļoti patīk. Interesanti. Atbraucām no Jēkabpils, jo internetā izlasījām, ka būs kas jauns. Bija vērts!" "Druvai" sacīja Kaspars Romanovskis kopā ar ģimeni – Sintiju un Adrianu.

"Šī ideja vairākus gadus bija gaisā. Pēc pasākumiem, kas Līgatnē notika naktīs, sapratām, ka jāsarīko kas vērienīgāks. Vairākus mēnešus pie tā strādājām, piesaistījām mūziķi Kasparu Tobi. Tā radās ideja par galaktikām un dimensijām, īpašiem mākslas darbiem," pastāstīja Justīne Šteina un uzsvēra, ka paši ļāvušies un arī citiem devuši iespēju ziemas spelgonī satikties kosmiskā pasākumā, uz pierasto paraudzīties no cita skatupunkta.

Lai taptu skaņas un gaismas "Dimensijas", strādājuši Līgatnes novada Kultūras un tūrisma centra speciālisti, kā arī pieaicinātie mākslinieki. Jau vakarā sociālajos tīklos daudzi dalījās iespaidos par Līgatnē piedzīvoto, video ieraksti tiek aizvien skatīti. "Ir labas atsauksmes. Prieks par tiem, kuri nenobijās no aukstuma un atbrauca, arī līgatniešiem, kuri atnāca," saka Kultūras un tūrisma centra direktores vietniece kultūras jomā Ingūna Millere.

Pirmajā reizē sūroties par skatītāju trūkumu nav pamata. Līgatnes brīvdabas koncerts bija ieinteresējis arī ekskursiju rīkotājus. Pēc novada un pilsētas iepazīšanas, Līgatnes dabas taku, padomju bunkura apskates tūristi varēja baudīt arī nebijušu koncertu.

"Jācer, ka nākamgad būs atkal," dodoties uz mašīnu, noteic Einārs Krieviņš no Siguldas. Viņam pievienojas citi – mūzikas, mākslas, dabas un zvaigznāju skartie.

http://news.lv/Druva/2018/03/07/skanas-un-gaismas-dimensijas-ligatne

 

Vienā solī ejot, gadi skrien ātrāk

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 07.03.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Tēma

Anna izņem no krāsns maizi. tās smarža piepilda māju. Juris ienes virtuvē malkas klēpi. istabā klusi skan mūzika. aiz loga jūtams pavasaris. saimniece liek galdā siltu maizi. abi saskatās, saprotas no pusvārda.

"Bieži brīnos, kur tie gadi palikuši," nosaka Amatas pagasta "Kalna Aparnieku" saimniece Anna Zaduņenko. Anna un Juris 30.decembrī nosvinēja 45. kāzu jubileju. Juris ir no Ķeipenes, strādājis Rīgā par atslēdznieku montāžnieku. Kad mamma pārcēlās uz Ģikšiem, arī viņš atnāca uz laukiem. Kamēr vien bija kopsaimniecība, strādāja par traktoristu. Annas dzimtā vieta ir Kosa, bet no 18 gadu vecuma viņa dzīvo Ģikšos. Var teikt, ka abi satikās pa ceļam. Anna un Juris dzīvoja netālos kaimiņos. Anna strādāja ēdnīcā, Juris bija ievērojis jauno meiteni. "Smuka bija, iepatikās," bilst Juris, bet Anna pastāsta: "Rencēnu parkā notika dažādi pasākumi. Nevar jau teikt, ka viņš mani pavadīja, reizē nācām mājās, viņam bija jāiet gabaliņš tālāk. Vēlāk jau Juris mani ar traktoru veda no darba mājās." 

Anna atzīst, ka viss noticis ātri – pavasarī Juris ieradies Ģikšos, bet gada beigās svinējuši kāzas. Ar zirgu abi brauca uz Kosu pie Annas vecākiem runāt par kāzām. Jurim bija 25 gadi, Annai 22 gadi.

Aizbrauca abi uz Rīgu, jaunlaulāto veikalu “Pavasaris”, un nopirka gan Annai kleitu, gan Jurim uzvalku. “Nopirkām to, kas abiem patika,” saka Anna un piebilst, ka nesaprot, kāpēc ir ticējums, ka līgavas kleitu līgavainis nedrīkst redzēt. Pēc tam taču tāpat kopā jādzīvo. "Viņai jau bija bail staigāt pa Rīgu," nosmej Juris, un abi atzīst, ka lieli veikali nepatīk, ne tur var atrast, ko vajag, tikai viens otru pazaudēt.

"Mani ar vedējmāti aizveda pie friziera, bet pats ar vedējtēvu aizbrauca pēc puķēm. Nezināju, kādas būs," atceras Anna, bet Juris teic, ka braukuši uz Līgatni pēc kallām.

"Bija ziema, pamatīgas kupenas. Mums bija saimniecības “Mos – kvičs”. Kosā pie Annas vecākiem svinējām," pastāsta Juris.

Abi atzīst, ka toreiz nebija jāuztraucas, kur dzīvos, jo saimniecība uzreiz ierādīja dzīvokli. Vēlāk Annas vecāki pārdeva māju Kosā un visi kopā nopirka "Kalna Apar niekus".

Atceroties laiku, kad bērni bija mazi, Anna nosmej: “Viņi paši izauga! Vienu mēnesi vecākie bērni gāja bērnudārzā. Mamma pieskatīja."

Juris un Anna izaudzinājuši trīs dēlus un trīs meitas. "Kas tagad par grūtībām bērnus izaudzināt – pamperi, dažādas putras. Bērni viens otru pieskatīja, dārzā ravēja, malku sanesa, siena pļavā gāja. Katram bija, ko darīt. Kad meitenes mazgāja māju, vajadzēja redzēt, kas istabās notika. Bija ļoti retas reizes, kad puikas sagāja ragos," pastāsta mamma un atzīst – ja ģimenē vairāk bērnu, vecākiem ir pat vieglāk, jo viņi cits citu pieskata. Ja viens, viņš visu laiku prasa uzmanību. Juris audzis četru bērnu ģimenē, bet Annai ir četri brāļi. “Nav brīnums, ka mums tik daudz bērnu. Visi bija gaidīti. Seši jau nav daudz!" pārdomās dalās amatiete un piebilst, ka visi bērni dzimuši februārī un martā. Tā kā Anna strādāja skolā par pavāri, jau septembrī atsāka strādāt. "Obligātās biešu vagas vēl bija jāizravē. Rudenī jānovāc raža. Tas bija jādara, kaut vasarā biju jau dekrētā," atceras Anna. 

Abi vairākkārt uzsver, ka ikdienā katrs darījis to, kas jādara, darbus nedalījuši. "Kurš pirmais mājās, tas gatavoja ēst. No rīta es gāju uz kūti, Juris ga tavoja brokastis," stāsta An na, bet Juris piebilst: "Darbs bija no gaismas līdz tumsai, tad vēl sava saimniecība, mājas darbi." "Kalna Apar nie – kos", kā jau lauku sētā, bija govs, tika turētas cūkas, vistas, truši, kārtīgs sakņu un puķu dārzs. "Kad biju piekususi, Juris pažēloja, kad viņš atnāca noguris, darbus padarīju es," atklāj Anna.

Abi atceras, ka savu reizi izrāvušies no darba un mājas, aizgājuši uz kādu balli. Tad krustmāte palikusi pie bērniem, bijis gan noteikts, cikos jābūt mājās. "Juris kādreiz aizbrauca kādā ekskursijā. Es nekur netiku, bērni, saimniecība, bija jāpaliek," saka Anna un ar prieku piebilst, ka bērni slimojuši ļoti reti un viņai ne reizi darbā nav bijis slimības lapas. “Tagad puse bērnu te un puse ārzemēs. Divi dēli Somijā, meita Anglijā,” nosaka Juris. Stāstot par viņiem, vecāku balsīs skumjas un reizē gandarījums, ka viņiem dzīvē klājas labi. "Ko var runāt par atgriešanos?" Juris atmet ar roku. Mazdēlam bija jāsāk iet skolā, atgriezās. Dēls Jānis ar sievu atgriezās, abi atrada darbu, īrēja Cēsīs dzīvokli. "Vienīgā privilēģija – bēr nudārzu dabūja bez rindas. Taču abi nopelnīt, lai ģimene varētu normāli dzīvot, nevarēja. Atgriezās Somijā. Maz bēr ni iet skolā un bērnudārzā. Paņēma aizņēmumu, nopirka mājiņu, gada laikā varēja to atdot. Mācās somu valodu. Tāda, lūk, atgriešanās! Kaitina tā runāšana – gaida mājās, esat vajadzīgi Latvijai," pārdomās dalās Juris. Otra dēla Māra meita arī iet skolā. “Tur kopā ir daudz amatiešu, kādreiz kopā strādāja tepat zāģētavā,” piebilst Juris.

Līga dzīvo Anglijā. "Vecākā mei ta ir invalīde. Mēs te nevarētu viņai palīdzēt. Iedeva māju, iekārtoja liftu, ir nodrošināta mašīna, lai māte var rūpēties par bērnu. Kad grib atpūsties, ir, kas pieskata meitu," pastāsta Anna un ļoti priecājas par četrgadīgo Līgas meitu Keitu, kura labi runā latviski.

"Ārzemēs mums pieci mazbērni. Sarunas skaipā ir katru sestdienu. Pavisam mums pieci puikas un 11 meitenes, arī divi mazmazbērni," lepni stāsta Anna. Meitas Iveta un Ilze dzīvo un strādā Cēsīs. Dēls Ingars dzīvo un strādā tepat Ģikšos.

Lielajā istabā virs bufetes saliktas bērnu, mazbērnu un mazmazbērnu fotogrāfijas. Anna smej, ka daudzi brīnās, kā viņa var atcerēties, kad katram ir jubilejas. Šo – pa vasar vecvecāki gatavojas pieciem izlaidumiem – divi mazbērni beidz ģimnāziju, viens arodskolu, viena mazmeita 9.klasi un otra bērnudārzu. Anna un Juris atzīst, ka šodienas bērni ir citādāki. “Mēs strādājām, un bērniem bija jāstrādā. Ko dara mazbērni? Nāk pa durvīm iekšā un nebeidz spaidīt telefonu. Runājas ar mani, bet pirksti slīd pa ekrānu. Tā ir mūsu mazbērnu nelaime. Mums nebija laika skatīties pat televizoru. Man līdz skolai bija jāiet pieci kilometri, katru dienu gāju. Kāds uztraucās? Bija pierasts," pārdomās dalās Juris. Dienas kļūst aizvien garākas, un vaļā nelaižas domas par pavasari. Anna sēs, audzēs stādus. Ne tikai savam dārzam un siltumnīcai, arī bērniem pietiks. Jurim jau prātā, kas atkal jāpieremontē. "Visu laiku esam strādājuši, nav bijis laika strīdēties. Esam jau arī viens pie otra pieraduši, kā tai dziesmā "Bērzs un Egle"," saka Anna. Ikdienu veido sīkumi, mīļi smaidi, skatieni. Katru sestdienu viņa bērniem cepa pīrāgus, plātsmaizi. Uz skolām vienmēr deva līdzi pārtiku, stipendiju paši pelnīja. "Mums nekad nav bijis tā, ka kaut kas mājās ir pēdējais. Miltiem vienmēr jābūt, tad būs arī maize. Kādreiz veikali bija tukši, mums ledusskapis un pagrabs vienmēr pilns. Tagad ir tāpat. Arī bērni saka – nevajag audzēt kartupeļus. Bet, kamēr varam, tā ir kustēšanās, un pašu audzēts ir pašu audzēts. Tāpat bietes, kāposti," pārdomās dalās Anna. Viņa vēl aizvien strādā algotu darbu, ilgus gadus bija pavāre Amatas un Spāres skolā, tagad Spāres skolā strādā veļas noliktavā. "Juris gan sūdzas, ka dažreiz garlaicīgi. Tad laiku vada pie datora. Abi beidzām datorkursus. Būs jau jābeidz darba gaitas," domas izsaka Anna. Jura sirdslieta ir makšķerēšana. Nopircis mopēdu, vasarā var aizbraukt, kur grib. Un vēl sēņošana. Staigāšana pa mežu ir visjaukākā atpūta. "Piezvanīja meita no An – glijas un šausminājās – mazs trauciņš ar gailenēm maksā milzu naudu. Aizsūtīju spaini ar sālītām sēnēm. Visu tās reizes vedumu sa ņēma, tikai sēņu spainis pa ceļam pazuda," pastāsta Anna.

Savu reizi Anna piesēžas pie šujmašīnas, istabās redzami viņas tamborētie grīdceliņi. Šiem darbiem laiks ziemā, jo vasarā ārā sauc puķes. Par tām viņa vienmēr tura īpašu rūpi. "Katru sestdienu grasāmies braukt uz Rīgu, uz "Superbingo", bet neviens neaicina," nosmej Anna. Pirms vairākiem gadiem Jurim uzdāvināja biļeti, kopš tā laika abi savu reizi uzspēlē. "Ne – var teikt, ka ne ko neesam laimējuši," atklāj Juris. Paskatījušies viens uz otru, Anna un Juris atzīst, ka nezina, kur 45 gadi palikuši. Tie bijuši skaisti, lai arī netrūcis sāpju un pārdzīvojumu. Visgrūtākās dzīvē bijušas 18 dienas, kad Jānis cīnījās par dzīvību. Feldšere bija sajaukusi ampulas un iepotēja vairākas reizes stiprāku poti. Labi, ka pati aptvēra un izsauca ātro palīdzību. "Tas bija grūtākais laiks. Viss laimīgi beidzās, arī nekādu seku nebija. Pārdzīvoju, kad Juris bija slimnīcā," pastāsta Anna. "Kalna Aparniekos" savējie vienmēr ir gaidīti, un visi te labprāt atgriežas. "Kad Jurim svinējām 70 gadu jubileju, istaba bija pilna, ap 40 cilvēku sabrauca. Mēs jau reti kur braucam, visi brauc pie mums," saka Anna. Savukārt vecāku kāzu 45. jubilejā meitas uzdāvināja fotosesiju. "Tas gan bija piedzīvojums! Jauks!" saka Anna. Abi atzīst, ka ir jau labi – uzreiz bildes var ielikt datorā, apskatīt, bet tomēr šķirstīt albumu ir citas sajūtas. Anna rāda albumu. Katrā lappusē abi redzami kopā ar bērniem. Tāda bijusi tradīcija – reizi gadā ar bērniem nofotografēties. "Bildēs bērnu paliek aizvien vairāk," nosmej Anna.

Savu fotogrāfiju Anna un Juris uz dāvināja katram bērnam. “Kat ram uzrakstījām vēlējumu: "No dzīvojiet kā mēs!"” pastāsta An na un Juris Zaduņenko.

... Kad ziedu laiks, Juris ienes istabā ceriņus. "Labs vārds, un sirds ir aplaimota, nevajag jau nekādus pārsteigumus," saka Anna.

http://news.lv/Druva/2018/03/07/viena-soli-ejot-gadi-skrien-atrak

 

Īsziņas

Datums: 09.03.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

*Skolēnu projektā “Esi Līderis!” rīkotajā konkursā “Profesionālis” Vidzemes un Latgales dalībnieki pusfinālā satikās Valmieras biznesa inkubatorā, aicinot iejusties profesijās, izspēlēt situācijas. No 30 komandām piecas – ātrākās un veiksmīgākās – tika nākamajā konkursa kārtā. To vidū Straupes pamatskolas komanda “Madara un puiši”, kurā startēja Madara Elza Rudzīte, Kristers Rudzītis un Tomass Turlajs. 

*Uzvarētāji. Priekuļu tehnikumā karjeras konkursā skolniekiem "Naudas koks 2018" Raunas vidusskolas komanda datorsistēmu tehniķu/ programmēšanas tehniķu konkursā – labākā. Atsevišķos profesionālajos konkursos uzvarēja arī komanda "Zaube" no Zaubes pamatskolas, Priekuļu vidusskolas komanda "Putekļusūcēji sūc", Cēsu 1.pamatskolas komanda "Mehanizatori" un Nītaures vidusskolas komanda "Metriņi".

*Sauc palīgā. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests diennakts laikā līdz vakardienas rītam bija saņēmis 17 izsaukumus uz ugunsgrēku dzēšanu. Palīdzība bija nepieciešama arī Līgatnes pagastā, kur mājas dūmvadā aizdegās sodrēji.

*Pieredze. Cēsu Tehnoloģiju un dizaina vidusskolas mēbeļu galdnieki Rūdis Rūdolfs Linmeijers, Andris Vanags, Jānis Paulis Dzirkalis piedalījās konkursā Pērnavas profesionālajā skolā. Vislabāk veicās J. Dzirkalim, kurš konkursā izcīnīja pirmo vietu. Puiši ieguva vērtīgu pieredzi, gatavojoties nākamajiem konkursiem Latvijā un Eiropā.

*Nākamajā kārtā. Latvijas būvniecības nozares profesionālo organizāciju organizētās skates "Gada labākā būve Latvijā 2017" žūrija nolēma skates trešajai kārtai – finālam – virzīt 45 būves no 78 būvēm, kas piedalījās otrajā kārtā. To vidū arī viesnīca "Villa Santa" Cēsīs, kas pieteikta kategorijā "Publiskā jaunbūve"; sešu dzīvojamo māju ciemats Raiskumā, kas pieteikts kategorijā "Dzīvojamā jaunbūve"; kā arī atpūtas ēka jeb brīvdienu māja Priekuļos "Lobēlijas" un Cēsu pilsētas stadiona 1. kārta, kas nominēti kategorijā "Ainava". Uzvarētāju apbalvošana notiks 28. martā.

http://news.lv/Druva/2018/03/09/iszinas

 

Zemledus makšķerēšanas sezona turpinās!

Autors: Līga Eglīte

Datums: 09.03.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Kamēr ziema nenodod stafeti pavasarim, zemledus makšķernieki izmanto katru brīvu dienu, lai būtu uz kāda no daudzajiem ezeriem vai dīķiem. Aktīvākie pošas tālākam braucienam uz “makšķernieku Meku” – Peipusa ezeru Igaunijā – vai gatavojas sacensībām pašu mājās.

Nedēļas nogalē uz Vidzemes ezeriem notiks sacensības – Vecpiebalgas novada pašvaldība 10. martā aicina uz Alaukstu, bet makšķernieks Pēteris Lideris aicina uz Ratnieku kausu Līgatnes novadā.

Vakar “Druva” uz Āraišu ezera ledus saskaitīja 14 zemledus makšķerniekus. Gandrīz visi pulcējās “tālākajā galā”, iepretim “Pūču” mājām. “Bara instinkts,” apgalvoja azartiskie copētāji, bet daži atklāja noslēpumu, ka tur ir piemērotas straumes, jo viena upīte ietek, otra iztek. Tomēr zināma īpatnība šim sporta veidam ir, pārāk tuvu viens otram blakus makšķernieki nesēž. Katram sava veiksme, un katram savi āliņģi pieskatāmi. Zivis iepriekš iebarotas. Arī lomi atšķirīgi. Šajā reizē – jo tālāk no krasta, jo zivju vairāk.

“Veiksmi ietekmē siltums. Šodien ir vēsāks,” stāsta Jānis Jevstigņējevs. “Āraisī” ķeras asarīši, raudas, pliči un brekši. Lielāko zivi, ap seši kilogrami, te esmu izvilcis vasarā. Āraišu ezers man ir vistuvāk, bet esmu bijis Alaukstā, Raiskumā, piedalījies sacensībās. Alaukstā pirms gada komanda dabūjām trešo vietu.”

Mājupceļam jau pošas Matīss Kalniņš: “Nav veiksmīga diena, bet kaķim vienmēr sanāk. Veiksmīgajās reizēs bijušas līdakas pat līdz setiņiem kilogramiem. Viss atkarīgs no Mēness fāzēm, vēja virziena, gaisa spiediena. Pagājušajā nedēļā, kad bija lielais sals, ap mīnus 25 grādiem, arī biju uz ezera. Saģērbos pienācīgi – termoveļa divās kārtās un kombinezons. Āraišu ezerā ledus biezums apmēram 30 centimetri, domāju, ka vēl mēnesi varēs kāpt uz ledus. Jo ilgāk, jo labāk! Ir būts arī uz citiem ezeriem, bet sekmes dažādas. Vairākas dienas zivis iebaroju, tad ir rezultāts. Ziemā uz makšķerēšanas sacensībām nebraucu, bet piedalos tajās vasarā.”

Bļitkotāji savu hobiju pielīdzina ekstrēmajiem sporta veidiem, jo ķert zivis mīnus grādos ir pa spēkam tikai kaislīgākajiem makšķerniekiem ar mednieka instinktu. “Copes lietu” blogā viņi raksta, ka latviešiem ar pareizo instinktu viss ir kārtība un makšķerēšana “iet uz urrā!”, par ko liecina ievietotie foto.

Elmāram Bērziņam medības un makšķerēšana ir pensionāra hobiji: “Piektdien braukšu uz Peipusu. Gadās visādi – ir reizes, kad no turienes atgriežos ar pilnu tarbu. Pavasarī ķeras labāk. Dzīves vietai tuvākais Niniera ezers man nepatīk. Brekšiem ir lentenis. Pēdējos gados šī kaite iet plašumā.

“Āraisī šogad ledus ir ļoti labs, vienlaidus sasalis, nav pa vidu ūdens,” spriež vietējais Vilhelms Pāvulāns. “Biju uz Lazdiņa ezeru, bet tur vēl mazāk veicās kā šodien Āraisī. Kādreiz, kolhoza laikos, piedalījos makšķerēšanas sacensībās, tagad vairs ne.” Gabaliņu tālāk zivi pēc zivs velk viņa sieva Rudīte Pāvulāne – vienīgā dāma vīrišķajā kompānijā: “Makšķerēju sen, vismaz 30 gadus. Esmu braukusi arī uz Alaukstu, uz Peipusu. Kopā ar vīru makšķerēt iesāku vasarās, kad dzīvojām pie Mazā Lazdiņa ezera. Kolhoza komanda tolaik sacentās ar Drabešu internātskolas komandu. Āraisī makšķerējam arī vasarās, mums te ir maza laiviņa. Mans vīrs jau ir “trakais makšķernieks” – vasarā nevienu dienu nav mājās. Ko pensionārs citu darīs?”

Pēc pieredzējušo makšķernieku prognozēm Vidzemes ezeri līdz pat Lieldienām būs klāti ar ledus vāku. Pavasarim tuvojoties, zivis kļuvušas rosīgākas, ēdelīgākas, un līdz ar to lomi būs prāvāki.

http://news.lv/Druva/2018/03/09/zemledus-makskeresanas-sezona-turpinas

 

Žurnālists lācim pa pēdām

Autors: Līga Eglīte

Datums: 09.03.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Raibā dzīve

Pirmdienas rīts sākās ar mednieku aptauju par šoziem redzētajām lūšu un vilku pēdām. Bijušais kolēģis no Dabas aizsardzības pārvaldes dalās ar informāciju, ka svētdien Turaidā pie Dainu kalna laikam muzejrezervāta darbinieki, laikam taku kopēji redzējuši lāci.

Precīzu ziņu nav, tikai pārstāsts. Kolēģis spriež, ka dabā vēl ir samērā auksts laiks, pekainim nebūtu tik agri jāmostas. Iespējams, ka iztraucējusi mežizstrāde, kas ziemā ir īpaši aktīva. Nav zināms, no kurienes atnācis, jo lācis spēj noiet lielus attālumus. Varbūt no Nītaures? Jāgaida, vai būs kādas aktivitātes – sapostīti bišu stropi, jo dabā vēl nekā ēdama nav.

Turpinu zvanīt medniekiem un nu jau bez vilkiem un lūšiem jautāju arī par lāča pēdām, iemetot dzirdēto stāstu, ka pekainis laikam manīts Turaidā. Dažs satraucas par savām bišu saimēm, kuras nu var kļūt par laupījumu. Nītaurieši atbild, ka lāča pēdas nav manījuši. Pirms pāris gadiem, tad gan.

Lai saprastu, kurš ir ziņu avots un no kurienes “stāstam aug kājas”, zvanu vēlreiz uz Dabas aizsardzības pārvaldi. Lāča pēdas braucis apsekot direktora vietnieks un paņēmis dažus spalvu paraugus no koka, pie kura zvērs berzējies. Došot izpētīt ekspertam, lai nosaka – ir lācis vai nav. Pēc spalvu jeb saru raksturojuma man rodas aizdomas, kuras sugas pārstāvis patiesībā rīvējies gar koku. Mans sarunu biedrs stāsta, ka sākumā licies – tā ir bijusi stirna vai staltbriedis. Arī mežacūka varētu būt, jo Dainu kalnā tās dzīvo kā paradīzē. Sadēdējušajā sniegā pēdas grūti nosakāmas. Ja būs aizdomas par lāci, mēģinās izsekot viņa gaitas ar dronu. Vēl noskaidroju, ka par redzēto zvēru ziņojusi Turaidas muzejrezervāta amatpersona. Pirmdienās muzeji mēdz būt slēgti, ir taču nesezona. Noskaidrošanu turpināšu otrdien.

Jautāju Velgai Vītolai, vislabākajai lāču zinātājai Latvijā, kāda ir spalva un vai ir iespējams, ka šis dzīvnieks jau pamodies un klīst apkārt. Velga ziņo, ka visi trīs Līgatnes lāči ir mājās un drīzāk Turaidā redzēta mežacūka. Lācim spalva mīksta, neveido sarus. Pēc dabas tramīgs dzīvnieks, kuram nav raksturīgi uzturēties biezi apdzīvotās vietās, izņemot, ja būtu sākuši vajāt suņi. Apspriežam versiju, ka “tas, kurš rīvējies gar koku”, to darījis citā dienā, bet svētdien tur garām gājis lācis.

Klāt otrdiena ar domām par noslēpumaino zvēru. Dabas aizsardzības pārvaldes Vidzemes reģionālās administrācijas dierektora vietnieks apstiprina: pie koka atrastās spalvas jeb sari pieder mežacūkai. Dzīvnieks, ko noturēja par lāci, redzēts no apmēram 500 metru attāluma. Tas ir pietiekami tālu, un iespējams, ka tā bijusi paliela mežacūka. Lāči Latvijā ir, jo Dabas aizsardzības pārvaldes darbinieki Ziemeļvidzemē apseko sapostītās bišu dravas, lai saimnieki varētu saņemt kompensāciju. 

Saņemu solījumu, ka par lāča aktivitātēm, ja tādas būs, man noteikti tiks ziņots. Turpinu meklēt stāsta pirmavotu, jo “kluso telefonu” ķēdītē informācija mēdz gan pazust, gan pieaugt klāt. Laiks noskaidrot pašā epicentrā, tātad zvans Turaidas muzejrezervāta amatpersonai. Direktore atvaļinājumā, atbild vietniece, kura notikušo pārzina vislabāk. Lūk, viņas stāsts: “Saņēmām ziņu no Siguldas pašvaldības policijas. Viņiem savukārt bija ziņots no Valsts policijas. Svētdien zvanījis kāds ārzemju tūrists, kurš bijis Dainu kalnā un redzējis lāci. Viņam licies, ka dzīvnieks ir ievainots. Tūrists devies projām, neienākot informācijas centrā un neizstāstot par redzēto. Mēs savukārt zvanījām Dabas aizsardzības pārvaldei. Ak paņemti spalvu paraugi? Nebija lācis? Nē, mums neviens vairāk neko nav teicis. Mežacūkas pie mums bieži nāk ciemoties un izrakņā zālienus.”

http://news.lv/Druva/2018/03/09/zurnalists-lacim-pa-pedam

 

 

2018-03-09
Laika ziņas
Aptaujas