Jaunumi
Prese raksta par Līgatni

Īsziņas

Datums: 27.03.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Pārvietosies karavīri. Sauszemes spēku mehanizētās kājnieku brigādes mācībās šodien un 6. aprīlī tiks veikti pārgājieni, kuru maršruts ved caur Amatas, Līgatnes, Pārgaujas, Priekuļu novadu. Karavīri mazās grupās pārvietosies Gaujas nacionālā parka teritorijā, izmantojot tūrisma takas, meža ceļus un stigas, kā arī vietējās nozīmes ceļus. Pārgājienā piedalīsies aptuveni 150 karavīru. Speciālie šāvienu imitācijas līdzekļi netiks izmantoti. Karavīri apņēmušies nenodarīt kaitējumu īpašumiem un videi, kā arī ievērot ugunsdrošības noteikumus.

http://news.lv/Druva/2018/03/27/iszinas

 

Pārbaudījums, kas nesalauza

Autors: Jānis Gabrāns

Datums: 27.03.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Latvijā Pūpolsvētdiena šogad aizritēja sēru zīmē. 25.marts ir diena, kad atceramies un pieminam 1949.gada deportāciju upurus. Deportācijās, kas slepeni tika sauktas par operāciju "Krasta banga", tika izsūtīti vairāk nekā 90 000 Baltijas valstu iedzīvotāju, visvairāk cieta tieši Latvijas iedzīvotāji, gandrīz puse izsūtīto bija no mūsu valsts.

Piemiņas pasākumi notika visos Latvijas novados, arī visos mūsu puses novados, dažā pat vairāki. Cilvēki pulcējās piemiņas vietās, lai noliktu ziedus, pieminētu traģēdijā cietušos. Priekuļos un Jaunpiebalgā tika rīkots kinoseanss, kurā demonstrēja dokumentālo filmu “Lidija” par Lidiju Lasmani – Doroņinu. Līgatnes kultūras namā ar izrādi “Austras grāmata” viesojās Blomes amatierteātris. Šis stāsts ir par 11 gadīgu meiteni, kura kopā ar māti 1945. gadā no Raunas pagasta izsūtīta uz Sibīriju, tad atgriezusies Latvijā, 1949. gadā tika izsūtīta otru reizi. Atmiņas par ceļu – pilnu ar šausmām, nāvi un neziņu.

Cēsīs piemiņas brīdī pie Vēstures un mākslas muzeja, kur izveidota piemiņas vieta 25.martā izsūtītajiem, sanākušos, kuru pulciņš gan nebija liels, uzrunāja Cēsu baptistu draudzes mācītājs un Nacionālo bruņoto spēku kapelāns Oļegs Jermolajevs. Viņš uzsvēra, ka šie skaitļi ir ļoti drūmi – no Latvijas vairāk nekā 42 tūkstoši izsūtīto, deportācijas skāra vairāk nekā 13 tūkstošus ģimeņu: “Aiz katra skaitļa slēpjas dzīve, sapņi, ieceres, kas vardarbīgi tika patrauktas. Varam jautāt, vai tās tika salauztas? Nē! Šodien esam te, ne tikai lai atcerētos lielos upurus, ne tikai lai godinātu viņu piemiņu, bet arī lai apzinātos, ka šis lielais ļaunums nav spējis salauzt mūsu ļaudis, kuri gribēja kopt savu tēvu zemi, kā to gadsimtu garumā bija darījuši viņu senči.

Var teikt, ka grūtībās tiek pārbaudīts cilvēks un viņa dzīve. Tālajā 1949.gada 25.martā un arī vēlākajos gados tika pārbaudīta visa mūsu tauta. Gan tie, kuri tika izsūtīti, gan tie, kuri netika. Tas bija pārbaudījums visiem, bet tas nesalauza cilvēkus.”

Mācītājs aicināja mācīties no deportācijas pārcietušajiem darba tikumu, cilvēciskās vērtības, dzimtenes mīlestību: “Mums jāatceras, ka dzīvot savā zemē ir milzīga vērtība, tāpēc lai ikdienā to atgādinām viens otram un lūdzam Dievu, lai nekas tāds vairs neatkārtotos. Lai mēs savu dzimteni vienmēr sargātu, lai spētu pastāvēt jebkādos pārbaudījumos. Vai mums tas izdosies? Jā, jo jūs ar savu dzīvi esat to pierādījuši. Var atņemt mājas, var atņemt dzimteni, bet brīvības sajūtu, ko glabājam savās krūtīs, neviens nekad neatņems.”

Cēsu novada domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs uzrunā atzina, ka šī diena – 25.marts – ikvienam liek aizdomāties, vai kas tāds varētu notikt šodien, vai mūsdienu pasaule to pieļautu: “Un atbilde nav nepāprotama. Arī šodien lietu kārtība pasaulē nav mainījusies, lielvaras ir tās, kas nosaka, kādā veidā dzīvosim šajā pasaulē, kādā veidā tiks veidots spēku samērs starp valstīm. Jāatzīst, ka pasaulē šobrīd valda nemiers, lielvaras rīvējas un strīdas, mēģinot pierādīt, kurš varenāks un stiprāks. Mazajām valstīm, kas ir šīm lielvarām pa vidu, nav viegli manevrēt un atrast savu vietu.”

Zemessardzes 27.kājnieku bataljona komandieris Rolands Moļņiks atgādināja, ka marta deportācijas bija balstītas aukstā aprēķinā, jo tolaik vairs nevarēja runāt par cilvēkiem, kuri būtu pretvalstiski, naidīgi elementi, jo ar tiem jau bija tikts galā pirmajās deportācijās un pirmajos pēckara gados. “Deportāciju īstenotāji gribēja būt droši, ka nākotnē Latvijas tauta neatdzims. Taču viņi kļūdījās. Viņi pārrēķinājās! Cilvēki atgriezās no Sibīrijas, nepazaudējuši ticību dzimtenei, un mums atkal ir sava neatkarīga valsts.”

Cēsu politiski represēto biedrības vadītājs Pēteris Ozols norādīja, ka ir nepieciešams aiz sevis atstāt piemiņu, atstāt paliekošas liecības: “Lai arī mūsu rindas katru gadu kļūst retākas, esam dzīvie liecinieki, kuri to piedzīvojuši, visas šīs atmiņas ir jāsaglabā. Tāpēc turpinām darboties, lai šogad atklātu piemiņas ekspozīciju “Sirdsapziņas ugunskurs”, kas stāstīs bērniem, mazbērniem, tūristiem ne tikai par deportācijās piedzīvoto, bet arī par tiem, kuri pretojās okupācijas varām.”

Pēc piemiņas brīža cilvēki pulcējās Izstāžu namā, kur ar lekciju “PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta pārbaudes un filtrācijas punktos un nometnēs ieslodzītie Latvijas iedzīvotāji.” Uzstājās vēsturnieks Gatis Liepiņš.

http://news.lv/Druva/2018/03/27/parbaudijums-kas-nesalauza

 

"Māras zeme" izdejota Līgatnē

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 28.03.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

"Tas bija notikums mums un līgatniešiem," pēc deju lieluzveduma "Māras zeme" Līgatnes sporta hallē atzina 34 Latvijas deju kolektīvu vadītāji. 

Lai pirms Dziesmu un Deju svētku dalībnieku atlases skates izdejotu lieluzdevuma dejas un izjustu svētku gaisotni, vēlreiz pārliecinātos par savu varēšanu, tāpat kā pirms pieciem gadiem Cēsu deju apriņķa kolektīvi, pieaicinot tuvus draugus, satikās Līgatnē.

"Tas nebija tikai koncerts, tie bija svētki. Darījām visu, lai ikviens justos labi. Esam lepni, ka viss izdevās," "Druvai" sacīja Līgatnes Kultūras un tūrisma centra direktore Sarmīte Usāne un uzsvēra, ka rīkošanā iesaistījušās visas pašvaldības iestādes, brīvprātīgie, katrs ieguldījis laiku, lai dejotāji un skatītāji izbaudītu lielkoncertu.

Par "Māras zemi" interese bija liela. 300 biļetes tika ātri izpirktas, tāpat vēl simts papildvietu biļetes. "Ne katrs aizbrauks uz Rīgu. Tā bija iespēja redzēt lielkoncertu, un daudzi līgatnieši to labprāt apmeklēja," bilda Līgatnes kultūras nama amatiermākslas kolektīvu koordinatore Daina Birne. Biļetes maksāja tikai četrus eiro, bet ar līgatnieša privilēģiju karti – trīs.

No Priekuļu novada lieluzvedumā piedalījās un Deju svētkiem gatavojas septiņi deju kolektīvi. "Līgatnieši malači, uzņemot tik plašu dejotāju pulku. Dejotājiem ir patiesi svētki pēc darba ilgos mēģinājumos, viņi ir pelnījuši mūsu atzinību," sacīja Priekuļu kultūras nama vadītāja Inga Krafte, bet Vecpiebalgas novada Kultūras nodaļas vadītāja Zigrīda Ruicēna atzina, ka dejotājiem pieredze dejot laukumā ļoti noderēs Rīgā.

Vidējās paaudzes deju kolektīva "Amata" vadītāja Lilita Ventere uzsvēra, ka dejotāji Līgatnē jūtas ērti, blakus hallei ir skolas ēka, kurā visiem kolektīviem pietiek vietas.

Dejotāji, lai arī mēģinājumos strādāja visas dienas garumā, bija priecīgi. Ikviens atzina, ka saulainā diena un svētku organizācija arī gādājusi, lai būtu labs noskaņojums. Bez tā dejā neiztikt.

Jau krietnu laiku pirms lieluzveduma pie halles durvīm sāka veidoties skatītāju rinda. Katrs gribēja ieņemt sev vēlamo vietu. Starp skatītājiem bija arī Rasma un Jānis Jermolājevi no Liepas. "Visus deju koncertus apmeklēju, tas ir mans hobijs. Uzzinājām, ka koncerts, bet biļešu vairs nav, krustmeita sagādāja," pastāstīja Rasma un atklāja, ka pati dejojusi tikai skolas gados, bet tautiskās dejas ir sirdī. Uz svētkiem Rīgā gan nebraucot, jo nepatīk lielā drūzma. " Nav, ko sēdēt mājās. Uz deju kolektīvu skati Cēsīs noteikti brauksim. Gan vēl būs kāds koncerts arī Priekuļos, tos garām nelaižam," sacīja liepēniete.

Līgatniete Inga Bērziņa izteica pārliecību, ka tādā notikumā, ja tas notiek Līgatnē, nevar nebūt klāt. "Visus mūsu "Zeperu" koncertus apmeklēju. Man patīk, pirms gadiem trīsdesmit, kad pilsētā bija deju kolektīvs, pati dejoju," pastāsta līgatniete.

Arita Jakobija uz koncertu atnākusi ar meitu un viņas draudzeni. "Pati kādreiz dejoju, tagad meita dejo skolas kolektīvā, ļoti patīk. Šo koncertu viņa ļoti gaidīja," atklāja mamma.

Deju lieluzvedumā "Māras zeme" dažādu paaudžu dejotāji izdzīvoja mūsu tautas vēstures nozīmīgākos brīžus no pirmsākumiem līdz šodienai, no baltu cilšu sanākšanas Daugavas krastos un laika, kad pirmoreiz minēts sarkanbaltsarkanais karogs, līdz Latvijas Republikas simtgades svinībām. Programmu vadīja līgatnietis, Latvijas Radio žurnālists Jānis Ramāns. Lieluzvedums izskanēja ar skatītāju ovācijām un dejotāju gavilēm. "Tas bija lieliski," pateicoties viesiem un savējiem, sacīja Līgatnes novada domes priekšsēdētājs Ainārs Šteins. Cēsu deju apriņķa deju kolektīvu vadītāja Iveta Pētersone – Lazdāne bija gandarīta par kolektīvu sniegumu, par mērķtiecīgo darbu ceļā uz svētkiem. Viņa uzsvēra, ka ikviens ir ieguldījis lielu darbu, strādājis atbildīgi, nežēlojot sevi.

Cēsu deju apriņķa kolektīvu skate 15.aprīlī Cēsu koncertzālē un CATA kultūras namā.

http://news.lv/Druva/2018/03/28/maras-zeme-izdejota-ligatne

 

Soli pa solītim uz priekšu

Autors: Madara Ozoliņa

Datums: 28.03.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Ģimene

Amanda un Edgars Vidzicki ir vecāki diviem dēliem – teju trīs gadus vecajam Oliveram un piecus mēnešus jaunajam Henrijam.

Jaunā ģimene dzīvo Līgatnē. Amanda ir līgatniete jau trešajā paaudzē. Ar savu nu jau vīru Edgaru Amanda iepazinās, mācoties Rīgas Amatniecības vidusskolā. Vēlāk, pateicoties kopīgajiem draugiem, motociklistu dvēselei, tam, ka abi ir amatnieki un, protams, citām kopīgām interesēm, viņi kļuva par pāri. "Mūsuprāt, veidojot ģimenes ligzdiņu, svarīga ir ne tikai skaista un sirdij mīļa, bet arī taktiski izdevīga vieta, tāpēc nolēmām iesakņoties Līgatnē. Mēs apzināmies, ka pamatu pamats – izglītības, kultūras un medicīnas pieejamība – lielākoties centrējas galvaspilsētā. Rīgas tuvums ir būtisks, jo turp jādodas regulāri gan sadzīvisku iemeslu dēļ, gan lai saņemtu mediķu palīdzību, baudītu kultūras pasākumus, vēlāk bērni iegūtu kvalitatīvu izglītību, arī darba iespējas lielākas Rīgas tuvumā," stāsta Amanda, turpinot, ka, jo dziļākos laukos dzīvo, jo turīgākam vai pašpietiekamākam jābūt, bet tas ne katram esot pa spēkam: "Šeit ir samērā laba infrastruktūra. Visvairāk mums, jaunajiem vecākiem, prieks par ļoti labu pirmsskolas izglītības iestādi. Savukārt no septembra tiek solīts atvērt arī jaunu, mūsdienīgu un kvalitatīvu sākumskolu, uz kuru liekam lielas cerības, lai bērni vismaz pirmajās klasēs mācās tuvāk mājām. Varam teikt, ka Līgatnē tiek domāts par jaunajām ģimenēm."

Amanda stāsta, ka ģimene jau piekto gadu, lēni un pamazām, pašu spēkiem būvē māju: "Mūsu vienaudži bieži izvēlas it kā šķietami vienkāršāko – ņem kredītus, algo darbaspēku un lepni saka, ka uzcēluši māju, bet iedziļinoties būtībā, ne gluži tas tā ir. Mums svarīgi ir vēlamo panākt pašu spēkiem, savām rokām. Nāku no amatnieku ģimenes, tāpēc man ir svarīgi, ka dēlu tēvs un arī vectēvs dalās savās daudzpusīgajās prasmēs un zināšanās. Bieži skatos, kā vecākais dēls jau līdzdarbojas, un spēju novērtēt šo it kā tik vecmodīgo ģimenes moduli. Un tā ir mūsu topošās mājas pievienotā vērtība, ka tā top pamazām, bet katrs baļķis ir ar savu spēku un mīlestību mizots, zāģēts, cirsts un kalts, katrs sīkums ir pašu izvēlēts. Visi ģimenes locekļi iesaistās, cik var un prot. Mums vērtīgāks šķiet tas, kas nācis lēni, bet mērķtiecīgi un pašu spēkiem."

Jaunie vecāki ir priecīgi, ka var būt mamma un tētis diviem dēliem, tomēr neslēpj sāpi un pārdomas par valsts politiku un medicīnas nozares sakārtošanu. "Tik daudz tiek runāts par dzimstības veicināšanu, bet netiek sakārtota medicīnas nozare. Īpaši, kad runa ir par grūtnieču aprūpi un dzemdību pakalpojuma kvalitāti, jo bieži šis periods ietekmē to, vai ģimene plānos nākamo mazuli. Neviens pabalsts, bezmaksas pusdienas un citi centieni uzlabot demogrāfijas rādītājus nestāvētu klāt tam, ja spētu panākt pirmklasīgu grūtnieču aprūpi, atbalstu dzemdībās un pēcdzemdību posmā. Pat visveselākie vecāki un tie, kas medicīnas pakalpojumus tikpat kā nekad neizmanto, nevar iztikt bez šīs palīdzības," pārliecināta jaunā māmiņa, atklājot arī personīgo pieredzi: "Ja vēlas saņemt kvalitatīvu vai operatīvu palīdzību, tad tas iespējams tikai par saviem līdzekļiem, bet tad rodas jautājums, kāpēc nodokļu slogs ir tik liels un vai tas ir taisnīgi. Pašiem ir saskarsme ar tuberkulozes vakcīnas izraisītām blaknēm mazulim. Bija jāpaiet pāris mēnešiem, lai tiktu uz vizīti pie speci–ālista. No speciālista neko daudz neuzzinājām, viņš aizsūtīja pie nākamajiem diviem, pie kuriem nav iespējams pierakstīties līdz jūnijam, arī par privātiem līdzekļiem ne, bet tālāk pieraksts nav atvērts, un nav zināms, kad atvērs. Esot jāzvana katru dienu. Zvanot, protams, parasti visi operatori aizņemti. Ko līdz labs ģimenes ārsts, kas operatīvi dod nosūtījumus pie vajadzīgajiem speciālistiem, ja tālāk tiec iesaldēts garajās rindās, stresā un neziņā par bērna veselības stāvokli? Vai pēc pusgada mēs tiksim pie vajadzīgajiem ārstiem, nezinu. Tāpat es nezinu, vai tie nenosūtīs atkal pie citiem spciālistiem. Kad mēs iegūsim kādu skaidrību par savu problēmu, nav zināms. Neesam vakcīnu pretinieki, bet apziņa, ka mūsu mazulim, kas piedzima pilnīgi vesels, tagad ir veselības problēmas, nepalīdz. Sevišķi, ja nav neviens, kas tās risina.”

Jauno māmiņu skumdina fakts, ka tik daudz līdzekļu tiek investēts nelietderīgos projektos un pasākumos, bet cilvēku dzīvība un veselība ir atkarīga no līdzcilvēku ziedojumiem. Amanda atzīst, ka, pastāvot tādai valsts politikai, katrs lēmums radīt bērnu ir drosmīgs un vairākkārt apsverams, bet, neskatoties uz visām likstām, uz nākotni tomēr raugās pozitīvi un novērtē to, ka ik dienu viņai blakus ir cilvēki, kurus mīl no sirds.

http://news.lv/Druva/2018/03/28/soli-pa-solitim-uz-prieksu

 

Jaundzimušie no 21. februāra līdz 20. martam

Datums: 28.03.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Ģimene

Amatas novada Dzimtsarakstu nodaļā reģistrēts viens jaundzimušais, meitene Renāte.

Cēsu novada Dzimtsarakstu nodaļā reģistrēti 15 jaundzimušie. Septiņas meitenes: Šarlote Gabija, Marta, Nikola, Loreta, Kate, Odrija, Emma Melisa; un astoņi zēni: Rinalds, Tomass, Aleks, Raimonds, Markuss, Edvards, Pēteris, Dāvids.

Jaunpiebalgas novada Dzimtsarakstu nodaļā reģistrēti četri jaundzimušie zēni: Valters, Pēteris, Adrians, Artis.

Līgatnes novada Dzimtsarakstu nodaļā reģistrēti divi jaundzimušie, meitenes Undīne un Laima.

Pārgaujas novada Dzimtsarakstu nodaļā reģistrēts viens jaundzimušais – zēns Gustavs.

Priekuļu novada Dzimtsarakstu nodaļā reģistrēti četri jaundzimušie. Trīs meitenes: Sofija Karolīna, Elizabete, Anna; un zēns Neitans.

Raunas novada Dzimtsarakstu nodaļā reģistrēti četri bērni. Trīs meitenes: Karīna, Emīlija, Juliāna; un zēns Ralfs.

Vecpiebalgas novada Dzimtsarakstu nodaļā reģistrēti divi zēni: Mārtiņš un Alekss.

http://news.lv/Druva/2018/03/28/jaundzimusie-no-21-februara-lidz-20-martam

 

Dega, deg un, visticamāk, degs arī turpmāk

Autors: Jānis Gabrāns

Datums: 29.03.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Raibā dzīve

Pie šādas atziņas var nonākt, ikdienu lasot Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) statistiku par kūlas ugunsgrēkiem.

Lai arī VUGD cenšas izvērst informatīvo kampaņu, akcentējot, ka pērnās zāles dedzināšana ir aizliegta, ka par to var piemērot sodu, latvietī praktiskajā kūlas dedzinātāja gēns ir ļoti spēcīgs. Patiesībā kūlas ugunsgrēkus var ierobežot tikai slapjš pavasaris, to vislabāk parāda korelācija starp laiku pavasarī un kūlas ugunsgrēku statistiku.

Šī gada saulainais, kaut aukstais laiks ir atmodinājis dedzinātājus, un Vidzemē visvairāk izbraukumu uz kūlas ugunsgrēkiem ir tieši Cēsu daļas ugunsdzēsējiem. Pēdējā nedēļā katru dienu te fiksēts vismaz viens, bet parasti – vairāki ugunsgrēki. Aizvadītajās brīvdienās platības ziņā lielākais kūlas ugunsgrēks izcēlās Amatas novada Drabešu pagastā, kur pērnā zāle dega 1,5 hektāru platībā. Pirmdien Vidzemē saņemts viens izsaukums uz kūlas ugunsgrēku dzēšanu, bet tas reģistrēts Cēsīs, kur Rūpniecības ielā pērnā zāle dega 1500m2 platībā. Toties otrdien izcēlās Priekuļu novads, kur fiksēts , šķiet, Vidzemē šajā pavasarī lielākais kūlas ugunsgrēks, jo Liepas pagastā pērnā zāle dega 10 hektāru platībā. Malā nepalika arī kaimiņi, un Mārsnēnu pagastā kūla dega divu hektāru platībā. Mazākā platībā ugunsgrēks fiksēts Cēsīs, Tālavas ielā.

Ieskatoties VUGD statistikā, redzam, ka pērn mūsu puses astoņos novados fiksēti 65 kūlas ugunsgrēki, kuros pērnā zālē dega 625 784 kvadrātmetru platībā. Jāatzīmē, ka Raunas novadā pērn netika reģistrēts neviens kūlas ugunsgrēks, Vecpiebalgas novadā – viens, Jaunpiebalgas novadā – divi.

Vidzemē kopumā pērn reģistrēti 363 kūlas ugunsgrēki, kuros izdega 2 113 531 kvadrātmetri pērnās zāles.

VUGD statistikā par laiku no 2011. līdz 2017.gadam redzam, ka astoņos vēsturiskā Cēsu rajona novados reģistrēti 565 ugunsgrēki. Līderis ir Līgatnes novads, kurā fiksēti 168 pērnās zāles degšanas gadījumi (pērn – 15), seko Cēsu novads – 151 (20), trešajā vietā Amatas novads – 69 (12), tālāk: Priekuļu novads – 67 (10), Pārgaujas novads – 41 (5), Jaunpiebalgas novads – 32 (2), Raunas novads – 20 (0), bet vislabākā situācija ir Vecpiebalgas novadā, kur septiņu gadu laikā reģistrēti tikai 17 (1) kūlas ugunsgrēki. 

VUGD atgādina, ka kūlas dedzināšana ir aizliegta un tā var apdraudēt cilvēku īpašumu, veselību un dzīvību, kā arī tā rada būtisku kaitējumu dabai!

http://news.lv/Druva/2018/03/29/dega-deg-un-visticamak-degs-ari-turpmak

 

Līgatnē pārrunas

Autors: Mairita Kaņepe

Datums: 29.03.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Līgatnes pašvaldība ir veikusi nepieciešamo, lai dibinātā Augšlīgatnes Jaunā sākumskola tiktu atzīta un reģistrēta. "Pašvaldība ir visu nepieciešamo sakārtojusi," uzsver Līgatnes novada domes priekšsēdētājs Ainārs Šteins. Paredzēts, ka šajā mācību gadā jaundibinātajā sākumskolā Augšlīgatnē tiks atvērta ne tikai 1. klase. Skolas namā tiks izveidota vide arī sešus gadus veciem bērniem – dzīvošanai un sagatavošanai skolai, bet šī pirmsskolas grupa juridiski joprojām būs bērnudārzam.

"Ģimenes, kuras interesē jaundibinātās skolas 1. klase, iespējams, jau 5. aprīlī būs aicinātas tikties ar klases audzinātāju, kas jau zināma, bet tikšanās notiks bērnudārzā, nevis skolas telpās," stāsta A. Šteins. Uz Līgatnes Jaunās sākumskolas direktora amatu pašvaldībā saņemti trīs pretendentu pieteikumi, vakar notika sarunas ar vienu no viņiem. "Izskatās cerīgi," teic domes priekšsēdētājs A. Šteins. "Programma, ko mēs gatavojam Līgatnes Jaunās sākumskolas 1. klasei, no 1. septembra tiks izmantota arī Līgatnes vidusskolas 1. klasē." .

http://news.lv/Druva/2018/03/29/ligatne-parrunas

 

Kalnos joprojām slēpo un sacenšas

Autors: Jānis Gabrāns

Datums: 29.03.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Sports

Lai arī gaisā jūtams pavasaris, kalnu slēpošanas entuziasti joprojām slēpes nav nolikuši vasaras guļā. Tiek aizvadītas pēdējās sacensības.

Šoreiz par visām kausu izcīņām – Baltijas kausa izcīņu, kur sacentās Baltijas spēcīgākie klanu slēpotāji, un par “Ozolkausa” izcīņu tepat Cēsu pusē, kur savu varējumu rādīja amatieri.

Baltijas kauss

Baltijas kausa izcīņas kalnu slēpošanā pēdējais, trešais, posms jau tradicionāli notiek Somijā. Šoreiz sportisti pulcējās kalnu kūrortā Pihē, lai aizvadītu vairākas sacensības un paralēli FIS Baltijas kausam cīnītos par Latvijas čempionāta ieskaiti. 

Pirmajā dienā elites un junioru grupu sportisti sacentās milzu slaloma disciplīnā. Latvijas čempionāta ieskaitē uzvara olimpisko spēļu dalībniekam Kristapam Zvejniekam, bet sudrabs cēsniekam Žakam Gedram (SSS/ SK Ziemeļpols), kurš apsteidza Miku Zvejnieku. Baltijas kausa ieskaitē Žakam 15.rezultāts 44 dalībnieku konkurencē.

Sievietēm Latvijas čempionāta ieskaitē zelta medaļu izcīnīja olimpiete Lelde Gasūna, bet brāļa Žaka panākumu atkārtoja Žanete Gedra, kurai sudrabs. Trešā – Agnese Āboltiņa. Baltijas kausa ieskaitē Žanetei augstā sestā vieta. Diemžēl šī bija viņas vienīgā veiksmīgā diena, jo turpmākajās sacensību dienās liktenīgi bija pirmie braucieni, kuros pieļautas kļūmes, un sacensības bija beigušās.

Tikmēr Žaks Gedra turpināja veiksmīgi, un jāteic, ka viņam šogad Baltijas kausa ieskaitē nav nevienas nullītes, veiksmīgi nobraukti visi braucieni. Otrajā sacensību dienā sportisti vēlreiz sacentās milzu slalomā, šoreiz tikai FIS Baltijas kausa ieskaitē, un šoreiz Žakam 11.vieta.

Nākamajā sacensību dienā notika sacensības slalomā, kurās paralēli FIS Baltijas kausam tika sadalītas arī Latvijas čempionāta medaļas šajā disciplīnā. Par valsts čempionu vēlreiz kļuva K. Zvejnieks, bet Žakam atkal sudrabs. FIS Baltijas kausa ieskaitē viņam sestā vieta, kā arī FIS punktu rekords (19,63).

Ceturtajā sacensību dienā sportisti atkal mērojās spēkiem slalomā, un šoreiz Latvijai dubultuzvara, pirmais K. Zvejnieks, otrais – Ž. Gedra.

Noslēdzošajā sacensību dienā klanu slēpotāji aizvadīja sacensības paralēlajā slalomā. Kvalifikācijā Žaks Gedra uzrādīja trešo labāko laiku un cerēja uz labu sniegumu arī izslēgšanas sacensībās, taču astotdaļfinālā, mēģinot veikt ātrāku startu, ietriecās starta iekārtā un par pāragru startu tika noņemts no tālākajām sacensībām.

Saskaitot visus punktus, Baltijas kausa izcīņas kopvērtējumā goda pjedestāls jau ierastais – pirmais K. Zvejnieks ar 570 punktiem, bet stabilā otrajā vietā ar 554 punktiem Žaks Gedra, kurš Baltijas kausa šīs sezonas sacensībās divreiz kāpa arī uz goda pjedestāla augstākā pakāpiena. Trešajā vietā M. Zvejnieks, kuram 438 punkti. Kopumā pie ieskaites punktiem tika 96 dalībnieki.

Sieviešu konkurencē Žanetei Gedrai 19.vieta 64 dalībnieču konkurencē. Augstāk tikt neļāva daudzās nullītes sezonas sacensībās.

Latvijas rangā Žaks šosezon trešais, Žanete – ceturtā.

“Ozolkausi” izcīnīti

Jau sesto gadu slēpošanas kompleksā “Ozolkalns” notika sacensības amatieriem un sportistiem. Sacensībās allaž tiek aicināts piedalīties ikviens, kuram ir vismaz septiņi gadi, kuram ir kaut neliela pieredze sacensību trases izbraukšanā un kurš vēlas izbaudīt sacensību azartu.

Matiass Jansons, kurš bija gan dalībnieks, gan tiesnesis, gan pielika roku sacensību rīkošanā, pastāstīja, ka ielūgumam atsaukušies vairāk nekā 70 dalībnieki, kas esot atzīstams rādītājs: “Katru gadu dalībnieki ir virs pussimta. Skaitu ietekmē ziemas sezona kopumā. Dažkārt cilvēki pavasarī jau ir pārslēpojušies un viņiem nemaz vairs negribas iet uz kalna. Un šīs sacensības jau tradicionāli marta beigās, kad slēpošanas sezona tuvojas izskaņai un gaisā jūtams pavasaris.”

Sacensības iekļautas Slēpošanas savienības kalendārā, tāpēc vairums dalībnieku bija no citām pilsētām un novadiem, un visi saka paldies par šādām sacensībām, jo izteiktiem amatieriem to Latvijā nemaz nav daudz. “Ozolkalns” Latvijā ir visvairāk uz ziemeļiem esošais kalnu slēpošanas komplekss, kurā notiek šādas regulāras sacensības, kurās var piedalīties ne tikai sportisti, bet arī tie, kam slēpošana ir tikai hobijs. Bet arī amatieriem gribas pārbaudīt savu varējumu sacensību režīmā, un šī ir viena no retajām iespējām. Dalībnieki, kuri startēja tautas klasēs, to ļoti novērtēja, jo pārsvarā visās sacensībās ir augsts sportiskais līmenis, kur negribas pārāk blamēties.

“Var jau vizināties savā nodabā un domāt, ka esi baigais kalnu karalis, bet ir arī iespēja salīdzināt savu varēšanu ar vienāda meistarības līmeņa sāncenšiem, kas parāda – kas ir kas,” piebilst M. Jansons, kurš pats spēkus izmēģināja sporta klasē, paliekot uzreiz aiz goda pjedestāla. Vislielākā konkurence bija vecuma grupā starp 40 – 53 gadiem, un dalībnieku vidū arī kādreiz aktīvi slēpotāji, kuri nav zaudējuši sportisko azartu. Šoreiz vecākais dalībnieks, kurš startēja, bija dzimis 1956.gadā.

Uzvarētāji grupās saņēma oriģinālus, ozolkokā darinātus kausus, jo “Ozolkalnā” citādus nemaz nedrīkstētu pasniegt. Dalībnieki atvadoties izteikuši cerību, ka arī nākamgad “Ozolkauss” būs, un M. Jansons vien nosaka: “Ja laika apstākļi ļaus – būs!”

Nedaudz par grupu uzvarētājiem un mūsu puses dalībnieku izcīnītajām vietām.

S1 grupā uzvarēja Ance Buliņa, S2 grupā – Una Grauda, S3 grupā – Jeļena Brokāne, S sporta grupā – Ieva Meldere, V1 grupā – Arno Pušņins; 5.– Tomass Jansons (Cēsis), V2 grupā – Gustavs Harijs Ābele; 3. – Mārcis Jansons (Cēsis), 7.– Edvards Markitāns (Cēsis), V3 grupā – Jānis Lukss; 2.– Valts Valainis (Cēsis), V4 grupā – Ivars Āboltiņš, 2. – Jānis Mārtinsons (Cēsis), 4. – Kristians Jansons (Cēsis), 10. – Andis Ošiņš (Cēsis), V5 grupā uzvarēja Visvaldis Plūme (Līgatne), V sporta grupā pirmais cēsnieks Edgars Žurevskis, bet ceturtais – Matiass Jansons.

http://news.lv/Druva/2018/03/29/kalnos-joprojam-slepo-un-sacensas

 

Ļauties ieraudzīt brīnumu

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 29.03.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Intervija

Rīt Lielā Piektdiena. Esam ceļā, lai sagaidītu Lieldienu brīnumu – Kristus augšāmcelšanos. Klusajā nedēļā saruna ar uzņēmēju, tūrisma firmas "Balt–go" vadītāju Līgu Pommeri.

– Pirms Lieldienām cenšos piebremzēt ikdienas skrējienu. Mēģinu katru dienu atrast laiku Dievam. Ja izdodas izdzīvot laiku pirms Lieldienām, tad Augšāmcelšanās diena atnāk ar piepildījumu. Varu sākt darīt ko jaunu. Ja šo laiku palaižu garām, viss paiet skrējienā, ir haotisks. Ziemassvētkos ir daudz burzmas, tagad klusāks. Šopavasar vēl sakrīt, ka Lieldienās beidzas ziema, mostas daba. Lieldienas man ir personīgi svētki. 

– Vārdam “gavēnis” pēdējos gados tiek piedāvāti dažādi varianti.

– Tā ir atteikšanās no kaut kā, tā vietā liekot ko citu. Parastākais ir atteikties no kāda ēdiena, bet ne jau tā vietā tērēt daudz laika cita pagatavošanai. Laiks un nauda, kas ieekonomēta, būtu jāziedo citiem. Vislabāk iesākt dienu, palasot Bībeli. Ja stundu ik dienu vari tam atvēlēt, esi ieguvējs. Ap Lieldienu laiku cenšos nokļūt vai nu rekolekciju centrā Mazirbē, vai Siekstātē klosterī. Ikdienā grūti iziet no skrējiena, bet tur ir cits ritms, iegūstu mieru, stabilitāti.

– Lieldienu laikā būts daudzās citās zemēs.

– 90.gadu sākumā biju Varšavā. Gājām pa vecpilsētu, Lieldienu prieks bija sajūtams, baznīcu zvani skanēja, cilvēku pūļi pie baznīcām. Tur bija arī jautrības. Ejot pa ielu, bija jāuzmanās, ka kāds neuzlej ūdeni. Nezinu, ko tas nozīmēja, bet tā ir tautas tradīcija. Būt Romā, Vatikānā, pie Pētera katedrāles, tas ir pārdzīvojums katram. Man visjaukākās Lieldienas ir Latvijā, manā Ķempju draudzē. Esmu daudz projām, bet Lieldienās gribas būt savā draudzē, dievkalpojumā.

– Redzams, ka draudzes kļūst mazākas, bet tomēr turas.

– Ir tādas, kas kļūst kuplākas. Varbūt cilvēki uz baznīcu vairs neiet spožuma un humānās palīdzības dēļ. Baznīca nav svēto sadraudze, bet grēcinieku kopiena. Tādi mēs esam, ne balti, ne pūkaini, un no sevis varam tikai nomazgāt dubļus.

Ķempju draudzē neesam daudz, bet tiem, kuri ir, būt baznīcā liek sirds. Svētdienās gūstam spēku. Lielākajai daļai cilvēku nav nepieciešamības sajust Dieva klātbūtni. Diemžēl daudziem ikdiena ir tik sadrumstalota, ka nav ne laika, ne vēlēšanās padomāt par kaut ko augstāku.

– Tie, kuri Atmodas gados apmeklēja svētdienas skolas, ir jaunās ģimenes. Kur viņi ir? Pati Ķempju baznīcā vadījāt svētdienas skolu.

– Tas bija 90.gadu sākumā. Man bija 12 līdz 14 gadus veci jaunieši. Bet neviens no viņiem vairs nav Līgatnē. Cik zinu, viņi ir pozitīvi noskaņoti baznīcai, daudzi nav ikdienas gājēji, bet svētkos noteikti ir dievnamā, bet, cik ir tādu, kuri veido kādas draudzes kodolu, grūti pateikt.

Toreiz svētdienas skola bija kas jauns un vecāki uzskatīja – bērnam tur jāiet. Pati studēju ģeogrāfos, patika ar bērniem darboties dabā, spēlējām spēles, gājām pārgājienos. Bija daudz puišeļu, rīkojām Puiku dienas. Spēlēs bija ne tikai izklaide, bet apspriedām arī kādu Bībeles pantu. Pieaugušais vēlas meditēt, izdzīvot, bērns to nesapratīs, viņam var paskaidrot ar spēlēm, rotaļām. Man tas bija izaicinājums – kā Bībeles pantu mūsdienās skaidrot puikam saprotamā valodā. Visam savs laiks. Tagad ir citas iespējas. Svētdienas skola man pašai palīdzēja garīgi augt. Tas bija aizņemts laiks, bet visu varēja pagūt. Nekad nevari gaidīt, ka visam pietiks laika. Katru dienu tev ir izvēle.

– Kā pati nokļuvāt draudzē?

– Ķempju baznīca ir mana vectēva baznīca. Viņš bija spēcīgs baznīcas vīrs, kārtīgs saimnieks. Viņš man iedeva fonu – baznīca ir svarīga. Atceros, atnācu no skolas un stāstīju, ka Gagarins lidoja kosmosā un Dievu neredzēja. Ja piedzimsti garāžā, tas nenozīmē, ka būsi mašīna, ja piedzimsti kristiešu ģimenē, negarantē, ka būsi kristietis. Katram pašam tas ceļš ejams. Studiju gados veidojās kristīgo studentu brālība. Mēs nācām kopā, lasījām Bībeli un pārrunājām, diskutējām. Kādu laiku arī Ķempju draudzē vadīju Bībeles stundas. Kamēr pats nesāc lasīt Bībeli, ir grūti daudz ko saprast, tā doma ir jāizprot. Pie līgatniešiem Skaidrītes un Miķeļa Albertiem nācām kopā, un mums bija interesantas sarunas.

Nekas taču nenotiek pats no sevis, bet notiek, ja ļaujies, lai Dievs palīdz. Tā pasaule iekārtota. Cik pasaule laba vai slikta, atkarīgs no mums. Un katrs varam lūgt par tuvākajiem, pasauli. Man nav svētdiena baznīcai un ikdiena. Viss, kā dzīvē, ir kopā. Varu teikt, ka nekāda biznesmene neesmu, ļaujos, lai viss notiek. Un varu tikai brīnīties, kā viss notiek.

– “Balt–go” ir veiksmīgs uzņēmums, kas attīstītās.

– Tas man pašai brīnums. Pirms desmit gadiem gribēju pamēģināt sarīkot kādu ekskursiju. Sākums bija kā izlūkgājiens. Uzskatu, ka, katru biznesu sākot, ir jālūdz Dievs. Pats vari daudz ko izdomāt, bet notiek jau pēc viņa prāta. Ekskursijās mēs taču nevaram paredzēt kaut vai to, kas notiks pēc dažām minūtēm. Svētdienas skola man iedeva pārliecību – dari, lūdz, un viss notiek.

Esmu apmeklējusi kristīgo uzņēmēju kursus. Tur Bībeles stundās lasām Bībeli un vērtējam Jēzu kā līderi, vadītāju. Un, ja tā lasa, Bībele ir kā biznesa rokasgrāmata. Biznesa kursos stāsta to pašu.

– Lieldienas daudziem saistās ar jautrību, izklaidi. Ir brīvas dienas, kas jāpiepilda.

– Saulgriežiem – dabas notikumam – jau jābūt nosvinētam. Lieldienas ir kas cits. Katrs sev var iegūt vairāk. Katram savs ceļš un laiks. Ola taču arī ir augšāmcelšanās simbols – izskatās kā akmens, miris, bet var būt dzīvs. Ja Lieldienu izklaidēs kopā ir visa ģimene, tas arī ir svētījami.

–Vai ceļojot bieži gribējies teikt – Dieva brīnums.

– Mazie brīnumi ir katru dienu – krāsās, saullēktos, ainavās. Tad gribas iesaukties – kaut katrs to redzētu! Esmu pateicīga, ka man lemts to ieraudzīt.

Pirmajās Lieldienās ar grupu došos pa Santjago ceļu Spānijā. Pirmoreiz aizbraucu viena, katra diena bija kā piedzīvojums. Ceru, ka arī tiem, kuri būs ar mani, tas nebūs tikai pārgājiens. Kādreiz vairāk vadīju svētceļojumus draudzēm, bet pēdējā laikā uzskatu, ka kopā jābūt dažādiem cilvēkiem. Var neticēt Dievam, bet, ieraugot Alpus, to nogāzes un virsotnes, retais neiesaucas, ka redz Dieva brīnumu. Esmu ģeogrāfe un varu izstāstīt par plātņu kustībām un vulkāniskiem procesiem, kas veidojuši kalnus, bet vienalga kāda roka to visu ir vadījusi. Latvijā dzīvojam kā uz Dieva nolikta spilvena. Nav jābaidās no zemestrīcēm un vulkāniem, mums apakšā māla un smilts slānis. Sajusties droši vietā, kur dzīvo, savā valstī, vai arī tas nav brīnums, ja zinām, cik daudzām lielām tautām nav savas valsts! Brīnumu ir tik daudz, tikai jāmāk tos ieraudzīt. Ja saki paldies, tos saskati vēl vairāk. Ir cilvēki, kuri iet cauri dzīvei un pret visu izturas kā pašsaprotamu. Viņi maz ko ierauga.

– Vai sabiedrībā valda pesimisms?

– Tas jājautā kādam pesimistam. Man apkārt ir pozitīvi cilvēki. Ja arī ekskursijā gadās kāds kreņķīgs, viņam pielīp pārējo noskaņojums. Man paveicies, jo apkārt ir kustīgie un lustīgie – kā jau “Balt–go” sauklī.

– Kāpēc cilvēki dodas ceļojumos?

– Strādājošie grib atjaunot spēkus; nemainot vidi, to izdarīt ir ļoti, ļoti grūti. Viņi brauc, lai uz savu skrējienu paskatītos no malas, redzētu, kā dzīvo citi cilvēki, gūtu jaunus iespaidus. Kad esi prom no mājām, galvā ir citas domas. Laikam gan nekas tā neiztīra galvu kā kalni. 

Ir seniori, kuri daudz ceļo. Viņiem tā ir satikšanās, izraušanās no četrām sienām. Viens otrs mājās sēdētājs, kurš domājis, ka dzīve beigusies, ir atguvis otro elpu.

– Bez ģimenes atbalsta uzņēmējdarbību nevar iedomāties.

– Manējie atbalsta to, ko daru. Vīrs Uģis ir lauksaimnieks Brantu pusē, saimnieko tēva mājās. Viņš ir diezgan liels skeptiķis. Manas idejas izvērtē, atrod zemūdens akmeņus. Es vairāk paļaujos mirkļa iecerei. Dēli mācās Valmieras ģimnāzijā. Vai viņi gribēs darīt to, ko es, grūti pateikt. Abi daudz ceļojuši, vismaz Eiropu ir labi iepazinuši.

– Jūsu vēlējums Lieldienās!

– Lieldienas ir Augšāmcelšanās. Ja paliksi čaumalā, kā ola ripināsies pa dzīvi. Katram ir vajadzīga augšāmcelšanās. Ja to nepiedzīvosi šoreiz, vismaz vajag uz to tiekties, meklēt ko vairāk. Novēlu katram piedzīvot Augšāmcelšanās brīnumu!

http://news.lv/Druva/2018/03/29/lauties-ieraudzit-brinumu

 

 

2018-04-03
Laika ziņas
Aptaujas