Jaunumi
Prese raksta par Līgatni

Meistars pats sev radījis Zelli

Autors: Andris Ozoliņš

Datums: 03.04.2018

Izdevums: Latvijas Avīze

Rubrika: Saimniecība

Sarkankoka galdnieks Jānis Ozers izveidojis latviska stila šaha figūras

Populārajā Šellijas romānā dakteris Frankenšteins radīja sev drūmu un nepaklausīgu palīgu, turpretī latviešu novators Jānis Ozers radīja sev pilnīgi paklausīgu un prognozējamu "zelli". Dinamiskā novatora un diplomēta sarkankoka galdnieka radošās darbības amplitūda sniedzas no smalkā kokgriezumā veidota šaha komplekta līdz 3,5 metrus augstai koka statujai. No paštaisītām motorkamanām līdz paša darinātam divmetrīgam automātiskam "zellim".

Sāka ar ragaviņām

"Savu pirmo patstāvīgo produktu es radīju septiņu gadu vecumā, kad dzīvoju Liepājas rajona Plocēs. Paņēmu garu dēli un slīpi pārzāģēju. Malas apsitu ar bleķīti, uzsitu virsū platāku dēli, un sanāca kamanas, ar ko no kalna vizināties. Citiem bērniem bija ragutiņas, man arī bija! Piedevām paštaisītas! Tā bija jauka sajūta," atceras Jānis.

Pirmais lielākais mehāniskais dampis tapa ap 1970. gadu, kad Jānim bija gandrīz 25. Saskatījies ārzemju filmas, viņš nolēma uzbūvēt īstas motorkamanas ar motocikla "Jawa" 12 zirgspēku motoru. Sniega motociklu uz priekšu dzina plata gumijas siksna, kas bija pastiprināta ar tērauda leņķiem. Priekšā atradās divas slēpes. Braucējam komfortu nodrošināja mīksts sēdeklis. Ātrumu regulēja ar paškonstruētu variatoru. Bija gan bailīgi, gan azartiski.

Sniega mocim sekoja 3,20 metrus gara buru laiva no finiera, stikla šķiedras un epoksīda sveķiem. Vispirms tā bija motorlaiva. Kad salūza motors, likās interesanti to pārtaisīt par buru laivu un paburāt pa Daugavu līdz pat Meinarda pilij.

Top "zellis"

Izgatavojot koka dekoratīvu priekšmetu sērijas, tāpat sērijveida skulptūras vai nu mēbelēm, vai interjeram, jāizgatavo lielāks skaits vienādu priekšmetu. Arī restaurācijā dažreiz oriģinālā koka skulptūra jāpavairo. Lai šo procesu atvieglotu, koktēlnieki izmanto dažādas kopēšanas ierīces, kas samazina rupjo roku darbu, nodrošina precīzu pamatproporciju pārnesi no parauga uz izgatavojamo priekšmetu un paātrina skulptūras tapšanu. Kopēšanas darbgaldi atšķiras ar savu ražību, kopējamās detaļas lielumu un to, cik smalki tie nokopēto detaļu pietuvina oriģinālam. Kad Jānis sāka izmantot rūpnīcā ražotas horizontālās koka dekoru kopēšanas ierīces, tās ar savu smagumu iespaidoja kopēšanas precizitāti.

Jānis nolēma daudz labāku darbgaldu izgatavot pats. Palēnām ar neskaitāmiem uzlabojumiem, papildinājumiem piecu gadu laikā tapa pusautomātiskais "zellis", kas apstrādā līdz 100 cm augstu un 36 cm platu figūru. "zeļļa" korpusu veido vairāk nekā divus metrus augsts metāla rāmis, uz kura uzstiprināti pieci motori, daudzas ķēdes, zobrati, transmisijas un pārvadi. Dažādi riteņi ir gan zāģēti no koka, gan paņemti no bērnu ratiņiem vai divriteņa. Galvenais, ka varenā un sarežģītā konstrukcija strādā! Piedevām automātiskā režīmā! Kad meistars ir iekārtu uzstādījis un aizgājis, konstrukcija turpina strādāt. Kā "zeļļa" griezējinstruments tiek izmantotas tradicionālās zāģripas, tā panākot kvalitatīvu un ātru liekās masas noņemšanu. Pēc zāģripām uz iekārtas uzstāda disku frēzes un pirkstiņfrēzes, panākot lielu tuvību oriģinālai formai. "Mans lielais darbs un mans draugs tagad ir "zellis". Plānoju to pilnīgot tā, lai iekārta spētu kopēt arvien precīzāk un precīzāk. Galvenais, šis "zellis" neskrien uz veikalu pēc aliņa," smejas meistars.

Naudas kuģis

Tautas studijā "Dzīne" kopā ar studijas biedriem viņš daudz kala koka skulptūras. Līgatnes dabas parkā uz Pasaku takas ar Jāņa rokām tapa piecas lielformāta figūras, no kurām lielākā sasniedza 3,5 metru augstumu.

Viens no ķimerīgākajiem koka darbiem, ko kādreiz ir atļāvies teju katrs koktēlnieks, ir sava šaha komplekta izveidošana. Meistars par savu modeli izvēlējās nacionāli stilizētu komplektu, kurā izmantoja arī stilizētus siluetus no Brāļu kapiem. Šaha dēlis, figūras, galds un divi tēmai pieskaņoti krēsli tika eksponēti vairākās izstādēs un ieguva skatītāju atzinību. Tādas lietas nepārdod, un šaha komplekts joprojām rotā meistara viesistabu, kārdinot viesus uz mazu sacenšanos.

Tomēr viens no visvairāk pārdotajiem meistara darbiem ir "Naudas kuģis", uz kura ozola klāja speciālās spraugās var ievietot visu Latvijas Bankas izdoto latu sēriju. Kolekcionāriem šāds skaisto latu eksponēšanas veids ļoti patīk...

Cits meistarstiķis ir no sievietes torsa izgatavota taburete. Torss tika sadalīts četrās daļās, tās atbīdot vairākus centimetrus vienu no otras un asprātīgi izveidojot tradicionālajai figūrai jaunu traktējumu. Meistaram ir daudz dažādu kokgriezumu, kuros visos spilgti redzama viņa individualitāte un tehniķim raksturīgais īpašais dizains.

***

Vērtējums: apvieno galdnieka, kokgriezēja un virpotāja prasmes

Tēlniece Betija Strautniece, tautas lietišķās mākslas studijas "Dzīne" dibinātāja: "Jānis Ozers, kļuvis par kokgriešanas studijas "Dzīne" dalībnieku, parādīja, ka ir radoša personība. Viņa izveidotās savdabīgās latviskā stila šaha figūras saņēma pelnītu atzinību. Jānis ir piedalījies daudzās republikas un ārvalstu izstādēs. Jau 70. gados viņš ieguva tautas daiļamata meistara nosaukumu. Jānis piedalījās brīvdabas skulptūru veidošanā Pasaku takā. Iespaidīgas bija viņa Maija un Paija, kā arī skulptūru grupa "Maija izved dvēselītes no elles", kuras augstums sniedzās ap pieciem metriem. Skaista ir viņa veidotā gulošā stirniņa Jāņskolas (Cēsu apriņķis) pļaviņā. Pēdējos gados Jānis pilnveido paša izgudroto kopēšanas iekārtu. Rezumējot – Jānis Ozers ir patstāvīga personība ar nerimtīgu radošu garu un precīzu apvienoto galdnieka, kokgriezēja un virpotāja prasmju izpildījumu.

http://news.lv/Latvijas_Avize/2018/04/03/meistars-pats-sev-radijis-zelli

 

Dievnams atgūst vitrāžas

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 04.04.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Ķempju baznīcas draudzei un visiem līgatniešiem Otrās Lieldienas paliks atmiņā.

Pēc svētbrīža tika atklātas restaurētās dievnama vitrāžas.

Pabeigts darbs, kas ilga 12 gadus, un vitrāžas ar Jaunķempju muižas īpašnieka Zigismunda Gotlība fon Volfa un viņa sievas grāfienes Annas Karolīnes Mellinas dzimtas ģerboņiem baznīcas altārdaļas logos atkal ir tādas kā pirms 135 gadiem. Padomju gados baznīcas logos bija izsisti vairāki caurumi, savukārt vitrāžu apakšējā daļa līdz mūsdienām vispār nebija saglabājusies – tās vietā bija ielikts balts stikls. Pēc restaurācijas vitrāžas izceļas ar īpaši smalko gleznojumu, kas uz stikla klāts trīs kārtās, iegūstot baroka laika stilizāciju un ornamentus – vijīgu akantu lapu rindu.

"Visskaistākās dāvanas parasti ir tās, kuras nav samaksājamas naudā – tie ir mūsu sapņi un idejas, kuras par dāvanām pārvēršas mūsu mīlestības un darba rezultātā. Mēs visi kopā, cits citu atbalstot, to esam padarījuši," svētku reizē atzina projekta vadītāja Ilze Kūle un atgādināja, ka paveiktais palīdzēs nākamajām paaudzēm izprast patiesas vērtības, atgādinās par cilvēkiem, kuri te dzīvojuši.

Lai atjaunotu vitrāžas, skaistāko un precīzāko fotogrāfiju Ilze atrada ģimenes albumā – vecaistēvs iesvētībās nofotografējies uz vitrāžu fona. "Nekas nenotika raiti, kā gribējās. Tad nebija naudas, tad laika, tad šķita, ka nekas vispār nenotiks. Bet ir reizes, kad jāļauj notikumiem nenotikt, tad viss pats no sevis notiek. Restauratoram tas bija izaicinājums," pārdomās dalījās I.Kūle un atklāja, ka nauda piesaistīta no dažādiem projektiem, fondiem, saņemti ziedojumi. Vitrāžu atjaunošana izmaksāja ap desmit tūkstošiem eiro. Viņa svētku reizē atkal sēdās pie ērģelēm un spēlēja, kā to darīja 15 gadus, kalpojot par ērģelnieci. Todien Ilzei pie apģērba bija 17.gadsimta Ķempju sakta. Rotaslieta no tā laika, kad Ķempjos uzcēla pirmo dievnamu. "Tādas saglabājušās divas, mana izgatavota pēc parauga. Man ir svarīgi būt piederīgai šai vietai," bilst Ilze.

Vitrāžas restaurēja mākslinieks Aigars Roziņš. Viņš atgādināja, ka, atjaunojot vitrāžas – ziedojot, strādājot –, esam piedevuši tiem, kuri tās izpostīja. Tas notika padomju laikā, un gadu desmitus logi altārdaļā bija aizklāti, arī ar plēvi. Pirms 13 gadiem Aigars Roziņš ar ģimeni brauca apskatīt Līgatni. "Mašīnā visi bija aizmiguši, braucu un nokļuvu pie Ķempju baznīcas. Par tādu pat nezināju. Apgāju apkārt, ieraudzīju izsistās vitrāžas. Palikušās daļas bija mākslinieciski ļoti interesantas, bija redzama mākslinieka meistarība. Sapratu, ka ir pēdējais brīdis, lai kaut ko saglabātu," atceras restaurators. Viņš sazinājās ar draudzes priekšnieku Albertu Miķeli, kurš bija priecīgs, ka kāds interesējas. Abi no logiem izņēma palikušās detaļas. "Tik sarežģītas vitrāžas atjaunoju pirmoreiz," atzina restaurators.

Bijušais līgatnietis Andrejs Cīrulis atcerējās bērnību pēckara gados. "Par baznīcu rūpējās Arvīds un Elza Miķelsoni, kuri dzīvoja blakus mājā. Arvīds bija strādnieks lauku brigādē un pērminderis. Viņš bija tāds mīlīgs un prata iestāstīt, ka baznīcā nevajag kaltēt graudus, ka ir taču citas ēkas. Pats dzīvoju “Pumpurīšos”, četru dzīvokļu mājā,” atmiņās dalījās Andrejs Cīrulis un uzsvēra, ka Ķempju baznīcas vēsture ir notikumiem bagāta. Pētot agrāko gadsimtu avīžu rakstus, viņš atradis daudz interesantu stāstu. Arī par viesuļvētru, kas 1872.gada maijā nopostīja dievnamu. Līgatnieši, kaut strīdēdamies par vietu, kur būt baznīcai, to atjaunoja. "Esmu lepns par to, kas notiek Līgatnē," sacīja Līgatnes vēstures pētnieks Andrejs Cīrulis.

Novada domes priekšsēdētājs Ainārs Šteins pateicās draudzei, ka tā rūpējas par savu dievnamu un apliecina, ka ikviens godīgi darīts darbs, ja arī kādreiz nīcināts, tas vajadzīgs nākamajām paaudzēm un jāatjauno. "Mūsu baznīcas vitrāžas ir kā mazs piliens pasaules sakrālā mantojuma būvē," sacīja novada vadītājs.

Svētku reizē daudzi fotografējās pie atjaunotajām vitrāžām. Arī tā šodien jau ir vēsture.

http://news.lv/Druva/2018/04/04/dievnams-atgust-vitrazas

 

Ungurpilī jauka tikšanās ar zvērkopi Velgu Vītolu

Autors: Gunita OZOLIŅA

Datums: 04.04.2018

Izdevums: Auseklis

Rubrika: Ziņas

Ungurpils Salā ar interesentiem tikās Līgatnes dabas taku saimniece, lāču mamma, daudzu grāmatu autore Velga Vītola. Klausītājos bija gan bērni, gan pieaugušie, kuri lasījuši viņas stāstus par zvēru dzīvēm un lējuši asaras par varoņiem, tāpat iemīlējuši pašu zvērkopi. Bibliotēkas vadītājai Ievai Prauliņai ļoti labi zināms, cik bieži pārlasītas ir bērniem radītās līgatnietes grāmatas, tāpēc viņa uzlūdza V. Vītolu uz Salu. Viešņa bija ieradusies ar speciāli ungurpiliešiem radītām fotogrāfijām. Uz ekrāna varēja skatīt, kā šobrīd Līgatnē dzīvnieki un putni mostas pavasarim, kā tie jūtas un kas notiek parkā. V. Vītola pieminēja gan lācenīti Ilzīti, gan alni Fredi, kura veselībai viņa veltījusi daudz pūļu, un vēl citus zvērus. Stāstniece gan neslēpa, ka grāmatas viņai rodas grūtā radošā procesā, taču sižeti tām nāk no dzīves, un tajos gribas dalīties. Saruna raisījās arī par Birutas Eglītes grāmatu Zvēri un cilvēki, kurā autore dokumentējusi izcilās zvērkopes stāstus. Visu sarunu caurauda patiesa mīlestība pret dabu un dzīvo radību, kas ietekmēja un pacilāja arī apmeklētājus.

Ungurpilieši viešņai brīnišķīgi pateicās par jauko tikšanos. Ie. Prauliņas rosināti, visi bija sanesuši dāvaniņas V. Vītolas zvēriem. Maisiņos bija burkāni, bietes, kāļi, kartupeļi, āboli, pat kāda medus burciņa lāčukiem. Dzīvnieku mamma jutās sirsnības aizkustināta, jo piepildīja mašīnas bagāžnieku ar dārzu labumiem, kuri nonāks viņas mīluļu barības silēs.

http://news.lv/Auseklis/2018/04/04/ungurpili-jauka-tiksanas-ar-zverkopi-velgu-vitolu

 

Laikapstākļi neaptumšo Lieldienu prieku

Autors: Līga Salnite

Datums: 04.04.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Šī gada Lieldienas bija kārtējais pierādījums, ka radoši cilvēki atrod daudzveidīgus svētku svinēšanas risinājumus.

Kāds Lieldienām veltīts notikums bija ikvienā kādreizējā Cēsu rajona novadā. Publisko sarīkojumu maratonu atklāja Amatas novada Drabešu pagastā esošais Āraišu arheoloģiskais parks, uz brīvdabas pasākumu "Lieldienas jau rīt!" pulcējot visus, kam sniegs un dzestrais gaiss nebija šķērslis lustēties. "Druva" pārliecinājās, ka tematiskas aktivitātes brīvdabas muzejā ir brīnišķīgs veids, kā apvienot patīkamo ar lietderīgo – te izjokoties un izaicināt sevi Lieldienu dziesmās un rotaļās, te nedaudz izglītoties un iepazīt vēstures liecības. Lielākoties pasākuma dalībnieki bija ģimenes ar dažāda vecuma bērniem, taču bija arī jauniešu kompānijas un vecāka gada gājuma cilvēki. Kā bērnudārzniekiem, tā skolēniem un, jāatzīst, arī azartiskajiem vecākiem lielu prieku sagādāja visu veidu un izmēru olu meklēšana ap ezerpils mājokļu rekonstrukcijām, tāpat šūpoļu rotājumu gatavošanas darbnīca un pašu šūpoļu sliešanas iespaidīgais brīdis. Visas šīs aktivitātes vadīja un koši ieskandināja folkloras kopa "Ore". Iepretim Livonijas ordeņa laikā celtās pils drupām svētku svinētāji varēja sildīties ar uz ugunskura vārītu tēju.

Amatas novadā kopumā bijuši pieci Lieldienu pasākumi – pēc iesildīšanās Āraišos tieši Lieldienās sarīkots koncerts un radošās darbnīcas Skujenes tautas namā, Joku dienas tematiskas lustēšanās Nītaurē, kā arī izbaudītas Lieldienu tautiskās tradīcijas un kopīga tējas dzeršana pie Zaubes evaņģēliski luteriskās baznīcas pēc svētku dienas pacilājošā Augšāmcelšanās dievkalpojuma. Savukārt Otrajās Lieldienās vēl uz lustēm interesenti bija gaidīti arī Drabešu pagasta Ieriķos, Cecīļu dabas takā.

Cēsīs Lieldienas tika iešūpotas tieši svētdien – Maija parkā lielās koka šūpolēs, kas tapušas sadarbībā ar Cēsu Tehnoloģiju un Dizaina vidusskolu. Atnākušie tika aicināti mieloties ar zupu, iet rotaļās un dziedāt kopā ar folkloras kopu "Laukam pāri" no Bauskas novada Ceraukstes pagasta. Sarīkojumā muzicējis arī Vaives pagasta sieviešu vokālais ansamblis "Tieši tāpēc", savukārt izzināt svētku svinēšanas tradīcijas līdzēja latviskās dzīvesziņas praktiķe Ingūna Rauda. Cēsu Tūrisma un informācijas centrā "Druvai" apstiprināja, ka liela daļa apmeklētāju bijušas ģimenes ar bērniem, tomēr pasākuma mērķauditorija bijuši visa vecuma iedzīvotāji, jo šogad "akcents vairāk likts uz tradīciju izzināšanu un izprašanu". Pasākuma laikā bijusi iespēja iegādāties dažādas skaistas lietas un priecēt acis amatnieku darinājumu tirgotavās, kā arī gan bērni, gan pieaugušie labprāt izmantojuši iespēju sēsties zirgam mugurā un doties nelielā izjādē pa parku.

Priekuļu novada katrs pagasts aicinājis uz savu īpašo pasākumu. Svētdien Veselavas muižā reizē ar tradicionālajām Lieldienu izdarībām piedāvāts doties ekskursijā seno lietu kambarī, kā arī vizināties zirgu pajūgā, pēc atrakcijām dodoties uz vietējo pašdarbnieku koncertuzvedumu "Notikums ar olu". Mārsnēnu tautas namā bijis vietējo amatierkolektīvu koncertuzvedums "Lieldienas sabrauca pār augstu kalnu" un svinēšana kopā ar jauniešu centru "Tramplīns". Savukārt pirmdien viss par un ap olām, dziesmām, mīklām un šūpošanos bijis Liepas kultūras namā, noticis arī bērnu tautas deju kolektīva "Tūgadiņš" koncerts un zaķu tēmas piesātinātas atrakcijas Priekuļu kultūras namā, kuras īpaši novērtēja pirmsskolas vecuma bērni.

Arī Vecpiebalgas kultūras namā svētdien bijis novada mazo un lielo mākslinieku koncerts "Lielās dienas rītiņā", pēc kā sekojušas radošas un kustīgas svētku aktivitātes. Lai no visiem pagastiem būtu iespējams apmeklēt notikumu, bijis organizēts arī pašvaldības transports.

Turpretī Jaunpiebalgā svinēšana notikusi tirgus laukumā "Zem Ķenča cepures", kur raibi un koši Lieldienas atzīmēt līdzējusi pasākumu aģentūra "Jampadracis BB", jaunāko auditoriju piesaistot ar īpašu konfekšu lietu.

Ar maziem muižas trušiem un Lielo Zaķi apmeklētājus uz svētku priekiem aicināja arī Ungurmuiža, savukārt turpat Pārgaujas novadā – Rozulā – izziņots Lieldienu jampadracis ar plašu pasākumu programmu visiem vecumiem un interesēm. Līdztekus koncertam un tradicionālajiem Lieldienu uzdevumiem bijis arī olubols, īpašā Lieldienu tautasdziesmu lasīšana no lūpām, mini foto orientēšanās sacensība un daudzas citas jautras izdarības.

Gan Līgatnes pilsētas kultūras namā, gan Augšlīgatnē pie "Zvaniņiem" iedzīvotāji bija aicināti atzīmēt Lieldienas kopā ar sievu kopas "Vilcenes" dalībniecēm.

Raunas novadā Lieldienu svinības rīkojis gan Bērnu un jauniešu centrs, gan Rozes ciema klubs, gan arī Drustu tautas nams. Kā "Druvai" pastāstīja tautas nama vadītāja Inga Pērkone, šogad svētki izdevušies īpašāki, jo pirmo reizi Lieldienas atzīmētas kopā ar Drustu luterāņu draudzi un arī vietējo Pestīšanas armijas korpusu. Līdz šim katrai organizācijai bijis tikai savs pasākums, taču šogad visi pulcējušies kopā, gan uzklausot svētku sprediķi, gan atklājot gleznu izstādi un turpat arī nododoties olu kaujām un atrakcijām. I.Pērkone nemin, ka tā varētu kļūt par ikgadēju tradīciju, taču viņa uzsver šī notikuma nozīmību saticības un pozitīvas saskarsmes nostiprināšanā. "Prieks, ka visi var tā vienoties un ka cilvēki atnākot sajūt – mēs visi esam vienādi, lai kur arī būtu un darbotos," rezumē pasākuma iniciatore.

http://news.lv/Druva/2018/04/04/laikapstakli-neaptumso-lieldienu-prieku

 

Cīņā pret vardarbību ģimenēs – jaunas metodes

Autors: Madara Ozoliņa

Datums: 04.04.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Vardarbība

Latvijā piecās pašvaldībās, tajā skaitā Cēsīs, tiek īstenots vai drīz uzsāks projektu “Soli tuvāk: Kopienas vienotā atbilde uz vardarbības pret sievietēm gadījumiem", kas vērsts uz vardarbības pret sievietēm izskaušanu.

Tukuma novadā šo projektu jau īsteno. Lai iepazītu projektu plašāk, Cēsu, kā arī Pārgaujas, Līgatnes, Amatas, Vecpiebalgas, Jaunpiebalgas, Raunas, Priekuļu vēl vairāku Vidzemes novadu un pilsētu sociālo dienestu pārstāvji uzklausīja Tukuma novada pašvaldības un citu iesaistīto institūciju pieredzi.

Tukuma pašvaldība pērn pirmā valstī īstenoja pilotprojektu vardarbības pret sievieti izskaušanu. Valsts Policijas Zemgales reģiona pārvaldes Tukuma iecirkņa priekšnieks Janeks Bahs, kā arī Tukuma novada pašvaldības aģentūras “Tukuma novada sociālais dienests” direktore Ina Balgalve dalījās pieredzē darbā ar jauno risku izvērtēšanas anketu. Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta pārstāvji, biedrības “Centrs MARTA” vadītāja Iluta Lāce, kas pastāstīja par cietušo sieviešu pieredzi, saskaroties ar institūcijām, un eksistenciālā psihoterapeite, klīniskā psiholoģe Nikola Dzina iepazīstināja ar vardarbībā cietušā upura portretu un upurim draudzīgu komunikāciju.

Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta projekta vadītāja Laura Kornete stāsta: "Projekta mērķi ir izstrādāt, pārbaudīt un ieviest multisektorālu, uz cietušo vērstu institucionālu sadarbības modeli vardarbības pret sievieti gadījumu risināšanai – Kopienas vienotās atbildes modeli. Projekta gaitā tiek izstrādāti un speciālistiem piedāvāti instrumenti (riska izvērtējuma anketa un starpdisciplināras sadarbības vadlīnijas), lai rīkotos efektīvi un ņemtu vērā vardarbības upuru vajadzības. Vienlaikus projekta ietvaros notikušas arī sabiedrības informēšanas aktivitātes, izglītojot un iesaistot reģionālos medijus, kā arī izstrādāti informatīvie materiāli cietušajām sievietēm un līdzcilvēkiem."

L. Kornete ir pārliecināta, ka Latvijā vardarbība pret sievietēm ģimenē ir aktuāla problēma: "Šāda projekta aktualitāti pamato tas, ka laikus veikta un saskaņota starpinstitucionāla reaģēšana uz riska situāciju un cietušās vajadzībām var novērst vardarbību vai atkārtotas vardarbības risku. To pierāda vairāku valstu, tai skaitā Somijas, Lielbritānijas un Spānijas, pieredze. Vienlaikus pieejamie apsekojumu un institūciju apkopotie statistikas dati apliecina, ka Latvijas situāciju raksturo visai augsta vardarbības ģimenē un vardarbības pret sievietēm izplatība, tā pārsniedz Eiropas Savienības (ES) vidējos rādītājus. Aptuveni 80% no visiem fiksētajiem vardarbības gadījumiem pret bērniem un 40% no vardarbības gadījumiem pret sievietēm notiek ģimenēs. Šāds secinājums īpaši akcentē nepieciešamību meklēt inovatīvus un efektīvus risinājumus darbā ar vardarbības ģimenē upuriem. Fizisku un/vai seksuālu vardarbību no esošā vai bijušā partnera savas dzīves laikā vidēji piedzīvojušas 22% sieviešu ES dalībvalstīs. Latvijā fizisku un/vai seksuālu vardarbību no esošā vai bijušā partnera savas dzīves laikā piedzīvojušas 32% sieviešu. Savukārt 2016. gadā dzīvesbiedri nogalināja vismaz piecas sievietes."

Tukuma novada pašvaldība bija pirmā Latvijā, kas 2017. gadā īstenoja pilotprojektu Kopienas vienotās atbildes modeļa vardarbības pret sievieti gadījumu risināšanā. Galvenie tā koordinatori bija Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes Tukuma iecirkņa un Tukuma novada pašvaldības aģentūras “Tukuma novada sociālais dienests” pārstāvji, bet iesaistīti bija arī pašvaldības policijas, bāriņtiesas, rajona tiesas un prokuratūras, Valsts probācijas dienesta, veselības aprūpes jomas pārstāvji un sadarbības krīzes centra speciālisti. Pilotprojekta laikā speciālisti piedalījās vairākos izglītojošos pasākumos, notika iesaistīto institūciju savstarpēja darba “ēnošana”, Valsts un pašvaldības policijas darbinieki praksē izmēģināja izmantot jauno riska izvērtējuma anketu, izbraucot uz izsaukumiem ģimenes konfliktu gadījumos, un šo informāciju nodeva sociālajam dienestam. Tukuma pašvaldības iestāžu speciālisti bija aicināti iesaistīties vadlīniju starpdisciplinārās sadarbības izstrādes procesā. "Lai gan Latvijas speciālistu sadarbības modelis vardarbības pret sievieti gadījumu risināšanā ir tikai izstrādes sākumā un noteikti pilnveidojams, jau ir vairāki būtiski uzlabojumi palīdzības sniegšanā. Ir vismaz piecas lietas, ko policija Tukumā, pateicoties projektam, jau dara citādi un kas jau ir solis uz priekšu: ievieš risku izvērtēšanu sadzīves slepkavību novēršanā vardarbības ģimenē gadījumos (99% slepkavību Latvijā ir sadzīves slepkavības, tai skaitā, kad partneri nogalina savas dzīvesbiedres, tikai viens procents ir pasūtījuma slepkavības); izsaukuma vietā iztaujā atsevišķi cietušo no varmākas (anketā ir jāatzīmē, vai tas darīts); mācās nošķirt un identificēt dažādus vardarbības veidus; sniedz informāciju cietušajai (t.i., viens riska novērtēšanas anketas eksemplārs paliek cietušajai, kas viņai var noderēt tiesā); cietušos novirza palīdzības saņemšanai sociālajā dienestā arī rakstiski, visas anketas automātiski nosūta sociālajam dienestam," zina stāstīt Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta projekta vadītāja. Viņa arī atzīst: "Speciālisti pēc semināra aptaujas anketās ļoti augstu novērtēja iegūtās zināšanas, atzīstot, ka uzzinājuši daudz vērtīga par sadarbības nepieciešamību un sadarbības veidiem, risinot vardarbībības pret sievieti gadījumus, kā arī viņus saistījušas psihoterapeites sniegtās atziņas. Pozitīvi tika novērtēta iniciatīva ieviest konkrētu sadarbības modeli starp policiju un sociālo dienestu."

No tukumnieku pieredzes daudz noderīga uzzināja arī Cēsu novada pašvaldības aģentūras "Sociālais dienests" direktores palīdze Evija Plažio: "Ar lielu interesi klausījāmies kolēģos, kuri jau ikdienā strādā, izmantot jaunās metodes. Pateicoties tām, sociālie dienesti saņems vairāk informācijas par iespējamajiem vardarbības gadījumiem ģimenēs, spēju laikus reaģēt. Interesanti bija klausīties arī biedrības “Centrs MARTA” vadītājā un psihoterapeitē. Semināra otrajā daļā Valmieras un Cēsu speciālistu komandas piedalījās praktiskā situāciju izspēlē, modelējot dažādus speciālistu sadarbības veidus, kad jāsniedz palīdzība vardarbībā cietušai sievietei."

Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta vecākā eksperte Viktorija Boļšokova, iepazīstinot ar statistikas datiem, norāda: "Dažādu valstu pieredze liecina, ka, uzlabojot pakalpojumu pieejamību cietušajiem un izglītojot speciālistus, pieaug policijā reģistrēto gadījumu skaits un atbalsta pakalpojumu saņēmēju skaits. Pieejamie apsekojumu un institūciju apkopotie statistikas dati apliecina, ka attiecībā uz vardarbību ģimenē un vardarbību pret sievietēm Latvijā ir vērojamas tās pašas tendences, kādas ir visā pasaulē: ģimenēs no tuvu cilvēku vardarbības lielākoties cieš sievietes un bērni – pret sievietēm vardarbīgi izturas dzīvesbiedri, pret bērniem – vecāki. Sievietes un jo īpaši bērni no svešiem cilvēkiem cieš mazāk nekā no pazīstamiem, tuviem cilvēkiem. Aptuveni 80% no visiem fiksētajiem vardarbības gadījumiem pret bērniem un 40% no vardarbības gadījumiem pret sievietēm notiek ģimenēs."

2018.gada otrajā pusē Labklājības ministrija, balstoties uz reģionos aizvadīto pilotprojektu secinājumiem, izstrādās priekšlikumus tiesību aktu grozījumiem un intervences vardarbības pret sievieti gadījumos prakses uzlabošanai.

***

Kopš 2014.gada ir ieviestas būtiskas izmaiņas normatīvajos aktos:

–Policijai tiesības pieņemt lēmumu par nošķiršanu (praksē lielākoties nošķir vardarbīgo vīru vai partneri, vai pilngadīgu dēlu, kas vardarbīgs pret māti).

–Cietušajam ir tiesības vērsties tiesā un lūgt piemērot pagaidu aizsardzību pret vardarbību.

–Ir ieviesta valsts apmaksāta sociālā rehabilitācija no vardarbības cietušām pilngadīgām personām (psihologa, jurista vai sociālā darbinieka konsultācijas) un vardarbību veikušām personām.

http://news.lv/Druva/2018/04/04/cina-pret-vardarbibu-gimenes-jaunas-metodes

 

Kādreiz pārtop par tagad

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 05.04.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Līgatnes papīrfabrikas ciemata vēsturiskajā centrā radīts vēl viens apskates vērts objekts – 19. gadsimta beigu papīrfabrikas strādnieku dzīvoklis.

"Daudzi tūristi jautāja, kā tad līgatnieši dzīvoja. Labāk vienreiz redzēt, nekā daudzreiz stāstīt," saka projektu vadītāja Daina Tērauda. "Interreg Estonia–Latvia" programmas līdzfinansējumu projektā “Industriālā mantojuma atdzīvināšana tūrisma attīstībai” radās iespēja piesaistīt finansējumu, un pašvaldība iekārtoja dzīvokli, kurā var redzēt, kā dzīvoja fabrikas strādnieku ģimene. "Dzīvoklī pagaidām ir tikai viena gulta, jo vairāk līdz šim nav izdevies atrast. Tolaik visos dzīvokļos līgatniešiem gultas bija vienādas, bet diemžēl vai nu nav saglabājušās, vai arī ģimenes tās glabā kā mantojumu. Visas lietas, kas ir dzīvoklī, dāvājuši līgatnieši," stāsta projektu vadītāja.

Vecajiem līgatniešiem, ieejot nu jau tūrisma objektā, atplaiksnī atmiņas. Tūrisma gide Rasma Vanaga atklāj, ka šajā Brīvības ielas dzīvoklī dzīvojusi viņas klasesbiedrene, Rasma te bieži ciemojusies. "Dzīvoklis ir tāds, kāds bija kādreiz," bilst līgatniete un atgādina, ka tajā dzīvoja ģimene ar bērniem, arī vecaistēvs un vecāmāte, un visiem vietas pietika.

Uzņemta arī videofilma par līgatniešu dzīvi, kuru izspēlē paši pilsētnieki. Dzidra Šteina stāsta par savu dzīvi baraku mājas dzīvoklī. "Nākamais iecerētais darbs – atjaunot brūzīti, kur bija veļas mazgātava, gaļas žāvētava un maizes ceptuve. Arī tas būs apskates objekts," pastāsta Daina Tērauda, bet Līgatnes novada domes priekšsēdētājs Ainārs Šteins atgādina, ka Līgatnes papīrfabrikas ciemata vēsturiskais centrs ir Eiropas mēroga unikāls strādnieku ciemata pilsētbūvniecības ansamblis, kas 2011. gadā atzīts par Latvijas uzvarētāju konkursā "Eiropas izcilākie tūrisma galamērķi" un līgatnieši ieinteresēti saglabāt un atjaunot kultūrvēsturisko ansambli.

Piesaistot Eiropas Savienības līdzfinansējumu, sakārtota vien trešdaļa vēsturiskās apbūves, taču kopumā ciematā ir 22 ēkas. Arī tālākai namu atjaunošanai nauda tiks meklēta Eiropas fondos. Novada vadītājs atzīst, ja sākotnēji dzīvokļu īpašnieki par ēku sakārtošanu nav vēlējušies pat runāt, tagad saprot, ka patiesībā dzīvo vēsturiskās celtnēs un tās ir vērtība.

"Līgatne ir labākais industriālā mantojuma piemērs, kas attīstās. Tūristus vecais, rūpnieciskais šarms interesē. Jāmāk to parādīt un izmantot, vecas iekārtas pielāgot mūsdienām," saka Vidzemes plānošanas reģiona tūrisma speciāliste Ilze Liepa.

Projekta “Industriālā mantojuma atdzīvināšana tūrisma attīstībai” partneri satikās Līgatnē, lai runātu par aktuālo. Ilze Liepa pastāsta, ka, piesaistot projekta finansējumu, Zilākalna ūdenstornis kļūst par objektu, kurā iekārto ekspozīciju, izmantojot modernās tehnoloģijas. Ķoņu dzirnavu vecajām mašīnām tiek atjaunotas detaļas, Gulbenē labiekārtos dzelzceļa ēkas uzgaidāmo telpu, kā arī iecerēts tūristus vest ar drezīnu.

"Cilvēkiem patīk līdzdarboties. Vai tas ir fabrikā ,vai braucot pa dzelzceļu. Pili apskata un dodas prom, bet, ja vari kaut ko pats padarīt, kaut vai pagatavot kādu produktu pēc vecām metodēm, tā jau ir vēsture un prasmes, ko iegūsti. Ja kāds atrod, kā saglabāt objektu un izmantot to no jauna, un kādam interesanti apskatīt, viss kārtībā. Ir bēdīgi, ja stāv drupas, kurām pielikts uzraksts, ka tas ir aizsargājams kultūrvēsturisks objekts. Protams, var arī drupas eksponēt un izstāstīt kādu stāstu," viedokli pauž Andris Biedriņš, SIA "Gulbenes – Alūksnes bānītis" pārstāvis, Latvijas Industriālā mantojuma fonda valdes priekšsēdētājs.Viņš uzsver, ka Līgatne ir interesanta tūristiem un tiek domāts un darīts par aizvien lielāku pievienoto vērtību.

"Fabriku neatjaunos, bet fabrikas ciemata ar papīrfabriku citur nav. Mums Gulbenē ir dzelzceļnieku ciematiņš kopā ar depo, celts 20.gados. Tas ir vienkāršāks. Vidzemē šādu objektu ir daudz," bilst Andris Biedriņš. Vidzemes Tūrisma asociācijas valdes priekšsēdētājs Raitis Sijāts atgādina, ka Līgatnē piedāvājums tūristiem ir ļoti plašs. "Ar vienu apskates objektu ir par maz, tūristi nebrauks. Lai viņi atgrieztos, aizvien jāpiedāvā kas jauns. Līgatnei ir, ko piedāvāt," saka Raitis Sijāts un atklāj, ka arī Gaujmala varētu ieinteresēt tūristus. Tur jau ir Tautas zvejniecības aroda muzejs, vērts padomāt par plostniekiem, plostus taču pludināja garām Līgatnei.

Pašvaldības aģentūras “Līgatnes kultūras un tūrisma centrs” direktore Sarmīte Usāne pastāsta, ka pēdējos trijos gados tūristu skaits Līgatnē ir nostabilizējies. Vairāk nekā citi to apmeklē vācieši. Diemžēl vairums viesu novadā uzturas vienu dienu.

"Pagrabalas, fabrika, kurā it kā ražošanas nav un it kā tomēr ir, jo viss palicis, kā bija kādreiz, Amatu māja, koka māju apbūve, kultūras nams, tūrisma informācijas centrs sardzes namiņā – tā ir būtiska daļa industriālā mantojuma, ko saudzējam, saglabājam un rādām citiem, iedzīvinām dažādos pasākumos, lai palīdzētu izprast, ieraudzīt. Tā ir Līgatnes vēsture, kas daudziem ir interesanta," saka Sarmīte Usāne.

http://news.lv/Druva/2018/04/05/kadreiz-partop-par-tagad

 

Ja nav sacensības, nav rezultātu

Autors: Mairita Kaņepe

Datums: 05.04.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Skola

Jaunietim vajadzīga motivācija, lai mācīšanās kļūtu mērķtiecīga, krātos zināšanas. Pieņēmums – iestāšos vidusskolā, trīs gadus varēšu atlikt pieaugšanu – vairs neiztur kritiku. Vidusskola ir pēdējā iespēja jaunam cilvēkam iemācīties mācīties, tas nozīmē, ka cilvēks mācās apzināti un izvērtējot, ka mācās sev, nevis skolotājam vai vecākiem par patikšanu.

Jaunietim vajadzīga konkurence

Arvien mazāk darba devēju grib satikt darbinieku bez vēlmes mācīties, apgūt ko jaunu, pilnveidot pašam sevi un strādāt atbildīgi. Taču joprojām vidusskolu beidzēju vidū ir jaunieši, kuri konkurencei vai grūtībām, kas jāpārvar, sevi kā darbinieku apliecināt nav gatavojušies. Jaunie cilvēki nereti jau vidusskolā izlemj par citu ritējumu – dodas strādāt uz citām valstīm uzņēmumos, kuros par zināšanām un prasmēm interesējas maz, bet gaida vienkārši darbarokas.

Tikmēr Latvijā trūkst darba ņēmēju, kuri gatavi veikt uzticēto un kļūt par zinošāku un vērtīgāku darbinieku. Novērojams, ka vēlme kļūt par perspektīvu darbinieku jaunajos veidojas kūtri. Bez konkurences iestājušies vidusskolā, bez konkurences tur mācījušies, bez konkurences uzņemti augstskolā. Nereti daļa jauniešu bez intereses arī apgūst profesiju, zina, ka darbā pieņems bez konkurences. Cik no tiem, kuri pedagoģiju bez konkurences apguvuši augstskolā, devušies tajā arī strādāt? Profesijā nonāk maz, patiesībā nemaz. Gados jaunu strādātāju skolā vairāk ienāk no tiem, kuri iegūto darbu savieno ar pedagoģijas studijām vai gūst priekšstatu par skolotāju profesiju, izturot konkursu "Iespējamajā misijā", kur, augsti motivēti, īsā laikā apgūst profesijas pamatus.

Ideja, kas īsti neattaisnojas

Pirms gadiem desmit, Cēsu rajonu sadalot astoņās administratīvās vienībās, katrai pašvaldībai tika izvirzīta prasība obligāti turēt vidusskolu. Tas arī izpildīts, vidusskolas ir, kaut valsts šo prasību par vidusskolu katrā pašvaldībā vairs neizvirza. Izglītības un zinātnes ministrija pat aicina – vidusskolas ar nelielu skolēnu skaitu apvienot, veidot lielākus klašu kolektīvus. Vidzemes lauku apvidos vidusskolas tiešām kļuvušas ar retākām rindām. Dažviet trīs mācību gadi jauniešiem skolā paiet šaurā vienaudžu lokā. Te ir saskatāmi riski, tajā skaitā pietrūkst stimulu, lai jaunie cilvēki nezaudētu motivāciju tiekties pēc labākām zināšanām.

Ap Cēsīm septiņu novadu pašvaldības pēc reformas apvienojās kopīgam izglītības vadības darbam un reizē lēma samazināt konkurenci mācību priekšmetu olimpiādēs, Cēsu skolēnus neaicinot uz lauku skolu audzēkņiem rīkotajām mācību priekšmetu olimpiādēm. Argumenti bija vairāki, tajā skaitā vēlēšanās lauku vidusskolu audzēkņus pasargāt no tā, ka bieži vien netiks starp godalgotajiem. Pieaugušie sprieda, ka konkurences samazināšana veicinās vēlmi piedalīties olimpiādēs. Daļa vecāku ar laiku sāka spriest pretēji – konkurence klasē un skolā, konkurence mācību priekšmetu olimpiādē varētu būt lielāks virzītājs jaunietim tiekties pēc augstākiem rezultātiem. Vecāku domas vainagojušās ar izvēli, atbalstot jaunieša mācīšanos nevis tuvākajā un mazskaitlīgākajā skolā, bet lielākā mācību iestādē Valmierā, Siguldā vai Cēsīs.

Sākumā Amatas novada Apvienotā izglītības pārvalde mācību priekšmetu olimpiādēs sagaidīja astoņu, tad septiņu, šogad piecu lauku vidusskolu audzēkņus. Olimpiāžu protokoli, kurus ikviens var pārlūkot pārvaldes mājaslapā, rāda, ka 10. – 12. klašu skolēniem reizēm nav bijis, ar ko īsti sacensties, trūcis konkurences. Kopš vidusskolēnu skaits vispār, bet it sevišķi laukos, samazinājies, konkurences trūkst ne tikai olimpiādēs, arī ikdienā, mācoties klasē. Ja sākumskolā mācības bez konkurences ir pieņemamas, jo bērnus var motivēt itin labi, tad, ja vidusskolas vecumā radošas konkurences trūkums arī nemazina mācību darba produktivitāti, tad jaunietim liedz gūt tik vajadzīgo pieredzi pastāvēt par sevi, apliecināt sevi ar zināšanām.

Eksaktie priekšmeti neinteresē

Šajā mācību gadā Vecpiebalgas un Jaunpiebalgas, Priekuļu, Nītaures un Līgatnes vidusskolu pārstāvētajās 10. – 12. klašu olimpiādēs dalībnieku skaits bijis niecīgs. Olimpiādēm izvirzītie skolēni parādījuši visai vājus rezultātus. Matemātikā 12. klasēm sacensties ieradušies trīs audzēkņi no divām skolām. Viens jaunietis spējis kaut cik parisināt vienu no uzdevumiem, ieguvis par to punktus. Olimpiāde beigusies bez rezultāta, nav ne godalgotu vietu, par ko saņem diplomu, ne atzinības rakstu par labu veikumu. Līdzīgi notikumi risinājušies pārējās eksakto priekšmetu olimpiādēs. Ķīmijā 12. klases uzdevumus risinājis viens jaunietis. Desmitās klases uzdevumus pildījuši divi. Vienam no viņiem par veikumu piešķirts 3. vietas diploms.

Fizikā uz 10. – 12. klašu olimpiādi Vecpiebalgas vidusskola rekomendējusi piecus, Priekuļu vidusskola divus skolēnus, bet nevienam šoreiz nav veikusies uzdevumu risināšana, lai punkti atbilstu kādai no godalgotām vietām vai vismaz atzinības rakstam.

Citu dalībnieku nav bijis

Bioloģijā katrā no vidusskolu klasēm sacentušies pieci līdz septiņi olimpiādes dalībnieki. Jaunpiebalgas vidusskola katrā grupā pārstāvēta ar trīs audzēkņiem, iegūti divi diplomi, viens atzinības raksts. Vecpiebalga pārstāvēta ar pieciem audzēkņiem, iegūti trīs diplomi, viens atzinības raksts. Nītaures vidusskola pārstāvēta ar trīs skolēniem, divi no tiem ieguvuši diplomus. Līgatnes vidusskola pārstāvēta ar diviem skolēniem, viens uzdevumus atrisinājis, iegūstot godalgotas vietas diplomu.

Matemātika vidusskolās ir nepopulāra, tāpat kā fizika un ķīmija. 10. klasēs sacensties vēlējušies vien pieci jaunieši – divi no Priekuļu vidusskolas un Priekuļu tehnikuma, viens no Vecpiebalgas, bet risināšana jauniešiem nevedusies. Tikai viens apbalvots ar atzinību, risinājis trīs uzdevumus no pieciem. Olimpiādē 11. klases skolēniem piedalījušies pieci priekulieši no divām izglītības iestādēm – tehnikuma un vidusskolas. No pieciem uzdevumiem divus parisinājis viens dalībnieks, tam arī pasniegts atzinības raksts. No 12. klasēm uzdevumus olimpiādē piekrituši parisināt trīs skolēni no tehnikuma un Vecpiebalgas vidusskolas, bet nav izdevies tikt līdz atrisinājumiem.

Uz vēstures olimpiādi 12. klasēm pieteikti astoņi skolēni – pa diviem no Vecpiebalgas un Jaunpiebalgas un četri no Priekuļiem. Piešķirta 1. un 2. vieta, arī atzinība.

Uz latviešu valodas olimpiādi 10. klasēm Vecpiebalgas, Priekuļu, Nītaures, Jaunpiebalgas, Līgatnes vidusskola sūtījusi pa vienam audzēknim. Diviem jauniešiem piešķirtas vietas, trīs devušies mājup vien ar pārdomu pieredzi. Līdzīgi gājis vēstures olimpiādē 11. klasēm – septiņi skolēni satikušies, trīs ieguvuši diplomus, no 12. klasēm satikušies tikai trīs, un vienam pēc iegūtajiem punktiem pienācies diploms.

Angļu valodā īsta sacensība!

Uz angļu valodas olimpiādi pieteikušies 33 jaunieši, visi no sešām skolām, skolēni no 10. līdz 12. klasei startēja kopā, vienā konkurencē. Lielākā skaitā bijuši Priekuļu skolēni – deviņi no vidusskolas un deviņi no tehnikuma. Līgatni, Nītauri un Jaunpiebalgu pārstāvēja pa četriem skolēniem, Vecpiebalgu – trīs. Žūrijas komisija devusi trīs uzdevumus, par katru liekot punktus, un dalībniekiem dota iespēja arī iepazīt olimpiādes rezultāta analīzi – cik procentuāli katrs no dalībniekiem spējis paveikt uzdoto. 1. vietas ieguvējs ir no 12. klases un izpildījis uzdevumu par 81 procentu, 2. vietas par 77, bet 3. vietas par 74 procentiem, un abi ir 11. klases skolēni. No 10. klašu skolēniem augstākais sasniegums olimpiādē jaunietim, kurš darbu izpildījis par 63 procentiem, bet šoreiz konkurencē tas bijis par maz, lai iegūtu atzinības rakstu.

Angļu valodas olimpiādes rezultātu tabula skolēniem ir pieejama, domāju, jaunieši, it sevišķi 10. un 11. klašu, var gūt vielu pārdomām, kas veicams, lai citu gadu vēl labāk startētu pieklājīgā konkurencē.

http://news.lv/Druva/2018/04/05/ja-nav-sacensibas-nav-rezultatu

 

Amatas, Jaunpiebalgas, Priekuļu, Līgatnes, Raunas, Pārgaujas un Vecpiebalgas novada skolēnu rezultāti mācību priekšmetu olimpiādēs

Datums: 05.04.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Skola

Matemātika

9.klasēm

1.vietā – Kārlis Roberts Rudzītis, Straupes pamatskola, skolotāja Zane Berga; 2. – Viktorija Vildiņa, Amatas pamatskola, Liene Vietniece; 3. – Kristaps Kažuro, Raunas vidusskola, Nellija Buča; atzinība Anetei Sniedzei, Liepas pamatskola, Inese Vītiņa.

5.klasēm

1. – Bernadeta Dominika, Priekuļu vidusskola, Inga Ruskule; 2.– Aiga Labrence, Liepas pamtaskola, Inta Smukā; 3. – Arnis Grūbe, Priekuļu vidusskola, I.Ruskule, un Pēteris Martinsons, Straupes pamatskola, Zane Berga.

6.klasēm

1. – Anda Gustapa, Raunas vidusskola, Nellija Buča; 2. – Nauris Kristaps Metums, Inešu pamatskola, Sandra Berķe; 3.– Mareks Greizāns, Taurenes pamatskola, Imants Daugulis; atzinība Martai Kristiānai Antonovai, Stalbes vidusskola, Ilze Paegle; Evelīnai Abramovai, Priekuļu vidusskola, Laila Bērziņa; Ancei Liānai Lazdiņai, Jaunpiebalgas vidusskola, Iveta Bērziņa.

7.klasēm

1. – Madara Elza Rudzīte, Straupes pamatskola; 2. – Benedikts Arimans Galzons, Priekuļu vidusskola; 3. – Šarlote Luīze Odziņa, Priekuļu vidusskola; atzinība Tomasam Turlajam, Straupes pamatskola.

8.klasēm

2. – Valters Vasiļjevs, Līgatnes novada vidusskola, Ritma Timermane; 3. – Kitija Rozenova, Vecpiebalgas vidusskola, Ruta Šarkovska; atzinība Artim Jansonam, Raunas vidusskola, N.Buča.

Bioloģija

9.klasēm

1. vietā Deivids Krasovskis, Priekuļa vidusskola, Ilze Skrastiņa; 2.– Aleksandrs Grigorjevs, 3. – Adrians Vīķelis, abi no Jaunpiebalgas vidusskolas, Daiga Rubene; atzinība Mārcim Bērziņam, Skujenes pamatskola, Anita Pētersone; Elīnai Klinkāvai un Anetei Sniedzei, Liepas pamatskola, Āra Strazdiņa; Gintam Brokam un Kristapam Kažuro, Raunas vidusskola, Dace Sarkane – Plijeva; Loritai Ločmelei, Vecpiebalgas vidusskola, Agita Bērziņa; Kristai Martai Kundratei, Jaunpiebalgas vidusskola, D.Rubene.

Latviešu valoda

9.klasēm

1. vietā Elīna Klinklāva, Liepas pamatskola, Inese Lāce; 2. – Daido Dagne Brūvere, Priekuļu vidusskola, Sarmīte Spruģevica; 3. – Aleksandrs Grigorjevs, Jaunpiebalgas vidusskola, Jolanta Glāzere; atzinība Viktorijai Vildiņai, Amatas pamatskola, Inese Graudiņa – Zalaka; Anitai Plūmei, Taurenes pamatskola, Sandra Kārkliņa; Amandai Paulai Martinsonei, Straupes pamatskola, Elita Pakalne; Lotāram Jānim Dzenžam, Jaunpiebalgas vidusskola, J.Glāzere; Jolantai Ločmelei, Vecpiebalgas vidusskola, Vizbulīte Kalniņa.

8.klasēm

1. – Annija Brēmane, Nītaures vidusskola, Mārīte Ansaberga; 2. – Līva Beāte Vozņesenska, Inešu pamatskola, Sarmīte Balode; 3.– Linda Eva Kalēja, Priekuļu vidusskola, Inese Kaparkalēja; atzinība Kitijai Rozenovai, Vecpiebalgas vidusskola, V.Kalniņa.

Vēsture

9.klasēm

1. –Daido Dagne Brūvere, Priekuļu vidusskola, Dzintra Kaparkalēja; 2. – Viktorija Vildiņa, Amatas pamatskola, Aija Pundure; 3. – Deivids Krasovskis, Priekuļu vidusskola, Dz.Kaparkalēja; atzinība – Valērijai Talkunovai, Vecpiebalgas vidusskola, Aivars Karlsons; Aleksandram Grigorjevam, Jaunpiebalgas vidusskola, Ineta Elksne; Nikijai Krivānei, Priekuļu vidusskola, Dz.Kaparkalēja; Adriānam Naumčikam, Nītaures vidusskola, Žanna Priedīte.

http://news.lv/Druva/2018/04/05/amatas-jaunpiebalgas-priekulu-ligatnes-raunas-pargaujas-un-vecpiebalgas-novada-skolenu-rezultati-macibu-prieksmetu-olimpiades

 

Rekonstruē bijušo ķiveru fabriku

Datums: 06.04.2018

Izdevums: Dienas Bizness

Rubrika: Ziņas

Līgatnē šobrīd rekonstruē bijušo ķiveru fabriku – tajā plānots attīstīt sociālo uzņēmējdarbību, radīt pakalpojumu pieejamību ģimenēm ar bērniem, tajā skaitā bērniem invalīdiem, sociāli mazaizsargātām grupām, bāzi apmācībām un dažādiem semināriem, kā arī ieviest atsevišķus veselības aprūpes pakalpojumus. Bijušo ķiveru fabriku vietējie līgatnieši sauc par kasku cehu, jo tajā tika ražotas motociklistu ķiveres visai Padomju Savienībai. Pirms tam ēkā atradušies staļļi, skola, govju ferma. Aptuveni divdesmit gadus ēka bijusi pamesta, bet pagājušajā gadā 1500 kvadrātmetru lielo ēku Līgatnē iegādājās Inese un Marģers Zeitmaņi. Kā min ēkas īpašnieki, ēkas pārbūve tiek veikta, maksimāli cienot Līgatnes vēsturi, kā arī otrreizēji izmantojot demontētos materiālus atjaunotajā vidē. Ēkas rekonstrukcijā tiek ieguldīti tikai un vienīgi privātie līdzekļi. Ēkas īpašnieks ar remontdarbiem nesteidzas, taču ēkas atklāšana varētu būt rudenī. db.lv

http://news.lv/Dienas_Bizness/2018/04/06/rekonstrue-bijuso-kiveru-fabriku

 

Jauniem vilcieniem būs būt

Autors: Egons Mudulis

Datums: 06.04.2018

Izdevums: Dienas Bizness

Rubrika: Intervija

Vēlas beidzot nodrošināt Latvijā pasažieriem kvalitatīvus pārvadājumus

To sarunā ar Dienas Biznesu norāda VAS Pasažieru vilciens (PV) valdes priekšsēdētājs Rodžers Jānis Grigulis, kura piecu gadu pilnvaru termiņš beigsies 2022. gada oktobrī.

Jūsu CV redzams, ka esat darbojies ārvalstīs, arī transporta jomā, bet tomēr ‒ kāpēc vienā dienā izdomājāt, ka jāstartē uz VAS Latvijas dzelzceļš (LDz) padomi (2016. g.)? Kas ir tā pieredze un interese, kas lika izšķirties, lai pamēģinātu darbu valsts sektorā, turklāt tieši transporta jomā?

Valsts sektoram privātā sektora uzņēmēji ir svarīgi. Valsts kapitālsabiedrības bieži vien ir smagnējas. Ir diezgan liela birokrātija, ar ko sastopos ikdienā. Vienmēr ir arī bijusi vēlme veikt kaut kādas pārmaiņas. Bet transports un loģistika tāpēc, ka diezgan daudz ir strādāts starptautiskajā vidē. Starptautiskajā tirdzniecībā loģistika ir viens no elementiem, kas to ikdienā pavada. Līdz ar to šī joma nekad nav bijusi sveša un vēl joprojām ir tuva.

Ja vēl LDz var saprast, kaut arī tas ir liels un smagnējs, tad PV ir līdzšinējā vēsture ar nespēju tikt pie vilcieniem politisko batāliju un citu iemeslu dēļ. Kāpēc lekt iekšā tur, kur zini, ka agri vai vēlu kaut kas atkal var uzpeldēt?

Baiļu nav. Vienmēr arī jāpieņem izaicinājumi, un tas ir labs izaicinājums – parādīt, ka vilcieni vienreiz būs. Jauniem vilcieniem būs būt! Tas ir viens no galvenajiem iemesliem, proti, gribējās, lai vienreiz Latvijā pasažieriem ir nodrošināti kvalitatīvi pārvadājumi.

Vai, darbojoties valsts kapitālsabiedrībās jau vairāk nekā divus gadus, ir jūtams politiskais atbalsts, proti, «darbojies, dari», vai arī kapitāldaļu turētāja attieksme ir – «pats esi priekšnieks, kad būs kāds pozitīvs rezultāts, piesakies»?

No iedzīvotāju puses skatoties, liekas, ka tas viss notiek lēnā garā. Protams, ir struktūras, daudz darbinieku, lēmumu pieņemšanas process ir sarežģītāks, tas nav tik ātrs kā privātajā uzņēmumā. Attiecībā uz atbalstu – Satiksmes ministrijā (SM) tikšanās reizēs un sēdēs ir jūtama pretēja attieksme, proti, ka vajag fokusēties, kaut ko uzlabot. Ikdienā jūtu, ka no mums prasa, kur un kādi būs uzlabojumi, novedot visu līdz galam. Ir diezgan stingra kontrole, lai tas tiešām arī tā būtu. Ir sajūtams liels atbalsts. Tas ir komandas darbs, kurā visus interesē rezultāts. Protams, neviens politiķis man nav teicis: nāc, izdari to vai šito, bet jūtu, ka ministrijā visus interesē, lai vilcieni būtu. Ir kopīgs mērķis, kas jāsasniedz. Jaunie vilcieni gan ir tikai viens posms, lai attīstītu kopējo transporta politiku. To mēģinu realizēt sadarbībā gan ar LDz, gan SM, gan valsts SIA Autotransporta direkcija (ATD).

ATD rēķinās ar to, ka PV būs jauni vilcieni. Vai šobrīd varat pateikt, ka tad un tad būs tik un tik vilcienu, vai tomēr ir kādi zemūdens akmeņi, ka to vēl īsti nevar apgalvot, jo, piemēram, mums taču rudenī ir vēlēšanas?

Šogad līgumam jātiek parakstītam, lai PV varētu nodrošināt intervālu grafiku un piedāvāt pasažieru pārvadājumus jau citā kvalitātē.

Kas ir jāizdara līdz vēlēšanām, lai process būtu neatgriezenisks un pēc tam nebūtu zilu brīnumu, proti, ka atnāk jauna valdība un saka: ko tad Griguļa kungs te sastrādājis, varbūt jāsāk viss no jauna?

Šie procesi ir ļoti nošķirti. Neesmu nevienas partijas biedrs, vēlēšanās nestartēju. Uzņēmuma darbība no politiskajiem procesiem ir skaidri nošķirta. Nedomāju, ka vēlēšanu rezultāti tos spētu ietekmēt. Protams, līdz vēlēšanām ir plānots noslēgt līgumu, bet tas ir saistīts nevis ar vēlēšanu tuvošanos, bet saimnieciskiem procesiem. Jo vēlāk līgumu noslēgsim, jo lielāks risks, ka nesaņemsim pirmos vilcienus tad, kad tie būtu nepieciešami.

Līdzšinējā pieredze gan rāda, ka, mainoties ministriem, mainījusies PV vadība, iepirkumu virzība, pamatprincipi. Vienmēr iepriekšējais PV vadītājs bija ideāls, kamēr neatnāca nākamais ministrs.

Līgumam vajadzētu būt neatkarīgi no tā, kad būs vēlēšanas. Tāpēc arī ieviestas padomes. Nevis ministrija, bet padome izvēlas valdi. Nav tieša instrumenta, kā, atnākot citiem politiķiem, nomainīt valdi.

Vai četru potenciālo piegādātāju lobiji šobrīd nemēģina pa sētas durvīm ietekmēt konkursa rezultātu, kā piedzīvots iepriekšējās reizēs?

Jāsaprot, ka iepirkums ir sarunu procedūra ar šiem pretendentiem. Mums ir daudz tehnisku prasību, ko atklātā konkursā droši vien neviens no viņiem uzreiz nebūtu izpildījis. Sarunu procedūrā mēs runājam ar viņiem kā ar skolniekiem, apmainoties jautājumiem, lai rezultātā visi būtu teicamnieki. Tālāk jau salīdzinām tikai cenu. Var klauvēt pie durvīm vai neklauvēt. Mēs salīdzināsim nevis iegādes, bet saimnieciski izdevīgāko cenu visā dzīves ciklā 35 gados, ieskaitot uzturēšanas izmaksas.

Kādā no iepriekšējiem iepirkumiem valstij bija vēlme, lai kaut kas tiek ražots Latvijā. Vai šobrīd neviens no četriem neko negrasās te komplektēt?

Mēs nepieprasām no pretendentiem informāciju par to, kā viņi organizē savu darbu. Pieņemu, ka, lai konkurētu ar cenu, kāds var arī izmantot vietējos partnerus, bet tādas informācijas mums nav.

Kādas ir PV prasības attiecībā uz apkalpošanu?

Vilcienu piegādātājam jānodrošina gan rezerves daļu fonds, gan nepieciešamās iekārtas, lai PV varētu veikt apkalpi.

Piegādātāji, protams, veiks arī apmācību.

Neapšaubāmi. Liederīgi arī būtu mūsu speciālistus sūtīt praksē jau laicīgi ‒ ražošanas laikā, līdz ar to viņi pārzinās vilcienu līdz pēdējai skrūvītei.

Kamēr vēl nav izlemts elektrifikācijas jautājums, jūs prasāt 3 kV vilcienus ar iespēju tos pārveidot uz 25 kV?

Jā, elektrifikācijas projekts virzās uz priekšu, un droši vien šāda nepieciešamība arī būs. Līgumā būs paredzēts, cik tas maksās, kādos termiņos vilcieni jāpielāgo.

Kuros maršrutos būs pirmie laimīgie iedzīvotāji, kas brauks ar jaunajiem vilcieniem?

Pirmie laimīgie būs mūsu mašīnisti. Vēl izvērtējam, bet tas varētu būt Jūrmalas virziens, kur ir lielāka intensitāte. Tā kā vilcieni nekursē vienā virzienā, bet iet it kā pa astotnieku, līnijas varētu būt dažādas. Plānots, ka vilcieni tiks piegādāti no 2020. gada beigām līdz 2023. gada beigām.

Iepirkuma cipars bija ap 200 milj. eiro?

Apskatot pēdējo gadu 12 iepirkumus, nobīde var būt ļoti plaša – cena var būt stipri zemāka vai arī augstāka. Reālo cenu uzzināsim tajā brīdī, kad atvērsim piedāvājumu.

 

Kur tam visam ņemt naudu? Jums ir daudzgadu līgums ar valsti ar nosacījumu, ka to pagarina, ja dabūjat jaunus vilcienus. Eiropas fondus aizmirstam, ja vien nenobrūk elektrifikācija. Uz banku iesiet?

Komunicējam gan ar starpinstitucionālajām banām, gan vietējām bankām, gan Valsts kasi, izvērtējot, kurš būs labākais projekta finansētājs.

Ko saka bankas?

Bankas ļoti vēlētos (aizdot naudu), jo šādus lielus projektus finansēt tām ir ļoti izdevīgi. Projekts ir stabils, valsts nodrošina finansējumu. Mums svarīgākais ir naudas cena.

Cik ilgā laikā vēlaties to atmaksāt? Ne jau trīs gados.

Protams, jāizvērtē, vai tas notiks pilnā ekspluatācijas laikā – 35 gados –, kad kopējie procenti ir lielāki, vai arī termiņš ir īsāks, mazāki procenti, bet slogs uz valsts budžetu ir lielāks.

Katru gadu atkārtojas stāsts, ka bāzes budžets ir mazāks nekā vajag PV zaudējumu segšanai par nerentablajiem pārvadājumiem. Gada beigās SM un ATD iet uz valdību, Finanšu ministrija kaut ko «papīkst», bet beigās tāpat visu samaksā. Vai ar jauno iepirkumu mainās naudas masa, kas jums vajadzīga? Tāpat ir jautājums par infrastruktūras maksu, kāda tā izskatīsies no 2019. gada.

Ir kopējās infrastruktūras izmaksas. Maksātāji ir PV, kravu pārvadātāji. Ja maksa par infrastruktūras izmantošanu pārvadātājiem tiek samazināta, tad kādam ir jāfinansē atlikušās infrasruktūras uzturēšanas izmaksas. Tā varētu būt valsts. Ja saprotam, ka PV ir valsts (uzņēmums), tad kopējā summa (no saskaitāmo kārtības) nemainīsies.

Jautājums ir par to, kā jūtas PV. Līdz šim jums ir bijis jāiet uz valdību un nauda jādiedelē. Nākotnē jūsu maksājums par infrastruktūras izmantošanu varētu būtiski samazināties un jūs pavisam savādāk izskatītos banku acīs.

Protams. Mums kā pasažieru pārvadātājam gan ir arī svarīgi, lai līdz ar jauno vilcienu ierašanos būtu jauni peroni, lai infrastruktūra būtu tādā kvalitātē, ka mēs varētu braukt droši. Lai nebūtu tā, ka pērkam jaunus vilcienus, bet infrastruktūra ir nekvalitatīva.

Parādīšu jums šorīt (29.03.2018.) Līgatnes stacijā filmētu materiālu, kur redzams, kā cilvēki lien pa priekšā piebraukušā preču vilciena apakšu, lai tiktu uz perona.

(Skatās.) Iznāk ka viņi neatļauti šķērso sliedes. Tā vienkārši ir kritiska situācija.

Citur viņiem nav, kur šķērsot, ja negrib iet lieku kilometru.

Gribētos ticēt, ka tas nav regulāri.

Regulāri. Cilvēki ar līkumu parasti neiet, jo nevar zināt, kad preču vilciens pienāks priekšā. Tā kā peroni tomēr ir nevis jūsu, bet LDz kā infrastruktūras turētāja lauciņš, ko jūs gribētu un ko LDz jums sola šajā ziņā uz brīdi, kad saņemsiet jaunos vilcienus?

Mums regulāri notiek sarunas ar LDz par peronu paaugstināšanu, lai iedzīvotāji varētu sajust to efektu, ka vilciens un perons ir vienā līmenī. Ar LDz ir sarunas, ka šādai infrastruktūrai būtu jābūt.

 

Tas, ka vajadzētu, ir skaidrs, bet vai būs?

Redzēsim.

Vai nav līgumu, ka tad un tad PV būs jauni vilcieni, bet LDz jauni peroni?

Nē. Taču LDz mums prasa, kādos iecirkņos nepieciešami pirmie paaugstinātie peroni. Mums ir izveidots precīzs saraksts pa gadiem, ko esam arī iesnieguši LDz, kas to var iekļaut savā plānošanā. Tas gan būs ļoti atkarīgs no indikatīvā dzelzceļa attīstības plāna un daudzgadu līguma starp valsti un LDz, caur kuru arī būtu jānodrošina LDz finansiālā stabilitāte.

Vai ir kādi plāni attiecībā uz dīzeļvilcienu sastāvu atjaunošanu?

Šobrīd ne, bet ilgtermiņā jā. Mēs nedrīkstam segmentēt sabiedrību grupās, ka tiem, kas dzīvo blakus elektrolīnijām, ir kvalitatīvs pakalpojums, bet pārējiem jābrauc ar nemodernizētiem vilcieniem.

Kas ir ilgtermiņš?

Patlaban strādājam pie stratēģijas, kā attīstīt dīzeļzonas. Galvenais uzstādījums varētu būt šāds: Pierīga ir ar augstu (vilcienu kustības) intensitāti, bet tālāk jau ir runa par valsts reģionālo attīstību, kam nepieciešami ekspresvilcieni. Tas atkal ir darbs ar LDz, kādā veidā maksimāli pielāgot infrastruktūru, lai nodrošinātu vilcieniem ekspreša režīmu visos potenciālajos iecirkņos.

Pasažieru pārvadājumiem ir priekšroka salīdzinājumā ar kravu pārvadājumiem, vai ne?

Tieši tā. Visur dokumentos tas norādīts, turklāt ne tikai attiecībā par kravas vilcieniem, bet arī par citiem (transporta veidiem), ka vilciens kā tāds ir mugurkauls, un tam jābūt prioritāram pasažieru pārvadājumos.

Bet kā ir dzīvē, ko jūs varat panākt sarunās ar LDz, piemēram, Cēsu virziena gadījumā, lai paātrinātu vilcienu kustību? Ir posmi, īpaši Rīgā, kur kustība ir ļoti lēna.

Tur ir tehniski risinājumi jāatrod. Visās sarunās redzam LDz ieinteresētību, arī attiecībā uz Cēsu virzienu. Šādos gadījumos skatāmies, vai mums nepieciešams celt vilcienu sastāvu ātrumu, vai arī atsevišķos posmos nepieciešamas tehniskas izmaiņas, lai mēs varētu ātrumu palielināt.

Tad būtiskas izmaiņas un ātruma palielinājumu pagaidām varam aizmirst? Kāda no iepriekšējām PV valdēm jau sāka runāt, ka vajag intervālu grafiku. Tādi būs tikai tad, kad būs jaunie vilcieni?

Viennozīmīgi. Šobrīd mums nepietiek vilcienu, lai nodrošinātu 15‒20‒30 minūšu intervāla grafiku.

Un stacija pie t/c Alfa?

Ļoti labs projekts, pie kā vajadzētu strādāt.

Vai tam arī jāgaida jaunie vilcieni, ja tur viss ir (laba vieta, daudz potenciālo pasažieru)?

Pilnībā piekrītu.

Čiekurkalna staciju tad nevajadzētu.

Par Čiekurkalnu vēl varētu diskutēt, bet Juglas pieturvieta nenodrošina nekādus savienojumus ar citiem transporta veidiem.

Tad Alfas jautājums virzās uz priekšu?

Jā, bet process ir garš. Lai uztaisītu jebkuru pieturvietu, jāizstrādā, jāsaskaņo tehniskais projekts. Tā kā runa ir par valsts kapitālsabiedrībām, jāizsludina iepirkums, javeic izbūve. Tas viss prasa laiku.

Par skaisto nākotni parunājām. Kā ir ar līdz šim neveiksmīgajiem iepirkumiem, vai nav palikušas kādas tiesvedības kā akmens kaklā? Bija starptautisko tiesvedību draudi, tāpat bijušie (Nila Freivalda) valdes locekļi, prokuratūras ieskatā, noslēdzot augsta riska darījumu ar CAF, valstij saistībā ar nerealizēto projektu nodarījuši zaudējumu 1,5 milj. eiro apmērā.

Tas ir fons, ko ikdienas darbā nemanām. No kļūdām esam mācījušies. Tādēļ jaunajā iepirkumā procedūra ir maksimāli caurspīdīga un efektīva, lai riskus samazinātu.

Vai šobrīd ir kādi juridiskie riski, kas izmērāmi naudas izteiksmē, un jūs jau krājat naudiņu?

Nē. Mūs neviens nav iesūdzējis tiesā.

Kādā stadijā ir strīds ar piegādātājiem saistībā ar dīzeļvilcienu modernizāciju (to veica uzņēmumu apvienība, kurā ietilpa AS VRC Zasulauks, AS Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīca un AS Rīgas vagonbūves rūpnīca), kur jūs negribējāt maksāt visu, ko viņi jums prasīja (piegādes termiņu kavēšanās dēļ)?

Jebkuras šādas attiecības regulē līgums. Mēs vēlamies, lai viņi pilda līgumsaistības. Svarīgākais ir garantijas remonts. Līdz šim defektu novēršana garantijas laikā brīžiem ir klibojusi. Līdz ar to mēs izmantojam līgumā paredzēto iespēju defektu novēršanai piesaistīt trešo pusi, izmantojot garantiju fondu šādu darbu veikšanai.

Tad tiesvedība šobrīd par to nav?

Nē.

Riski, ka tas varētu notikt?

Riski vienmēr pastāv jebkurās divu pušu civiltiesiskās attiecībās, ko regulē līgums. Patlaban tiesas procesu nav.

Negribat iesūdzēt vienu no iepriekšējām valdēm (ko vadīja Artis Birkmanis), kas noslēdza līgumu par modernizāciju, kur visiem iesaistītajiem bija skaidrs, ka to nav iespējams tādos termiņos izdarīt?

Modernizētie vilcieni ir labākie, kas mums ir.

Bet jūs nedabūjāt pāris miljonus Eiropas naudiņas.

Iespējams, jā. Bet no tā, ko esam devuši pasažieriem, tas ir labākais kas mums ir.

Runājot par pasažieru plāniem nākotnē. Vai jums ir skaidra sava vieta no 2021. gada, kad paredzēts pasažieru pārvadājumus ar autobusiem sadalīt 17 lotēs, kur jūs būtu mugurkauls ar jaunajiem 32 vilcieniem?

Tas viss vēl ir darba procesā, bet jāatceras, ka šie 32 vilcieni būs Pierīgā. Ja runājam par lotēm, tās nosedz visu Latviju. SM uzstādījums ir, ka vilciens ir mugurkauls un ATD ir jānodrošina savienojamība gan ar vilcienu, gan autobusu. ATD veic savu darbu kvalitatīvi, un tā tiks nodrošināta.

Kādi ir jūsu plāni attiecībā uz biļešu cenām? Autobusu kompānijas saka, ka PV dempingo. Vai pareizi saprotu, ka, ceļot cenas, cilvēki pārsēstos uz privāto autotransportu? Vai jums ir īstermiņa un ilgtermiņa politika attiecībā uz cenām, ņemot vērā arī cilvēku pirktspēju?

Mēs neizstrādājam cenu politiku, mēs esam pakalpojuma sniedzēji. Valsts mums pasūta no punkta A uz punktu B pārvadāt pasažierus par cenu, ko nosaka ATD.

Gan jau, ka viņi paprasa jums izmaksas, nevis pagrābj cenu no gaisa.

Protams, katru gadu sniedzam atskaites, un, ņemot tās vērā, tiek kompensēti mūsu zaudējumi.

Varbūt jūs varat cenas palielināt, lai valstij mazāk jāmaksā?

Mums nav tādu tiesību.

Bet ierosināt?

Protams, varam, bet ATD būtu jālemj, vai tā vēlas celt, un par kādu procentu celt. Viņi ir tie, kas redz pilno transporta tirgu.

Sapērkot jaunus vilcienus, kā arī jaunākus autobusus uz 2021. gadu, kādam par to būs jāmaksā. Vai nu valstij vairāk jādotē, vai pārvadātājiem jāpaaugstina cenas.

Šis jautājums ir ATD kompetencē.

Par vēl tālāku nākotni. Paredzēts, ka 2026. gadā būs Rail Baltica, bet savienojums starp lidostu un Rīgas centru varētu būt vēl ātrāk. Tīrais bizness: nopērc čukčukbānīti un vizini cilvēkus. Nav padomā ar to nodarboties?

Tas ir jāizsver, bet šo čukčukbānīšu sliežu platums būs cits. Tas nozīmē, ka arī apkalpes un remonta vietai jābūt ar šādu sliežu platumu. Tātad mūsu esošais depo nevar kalpot šiem vilcieniem. Tādēļ jāizvērtē ne tikai vilciena iegādes, bet projekta kopējās izmaksas, tostarp aprīkojums, depo izbūve vai pielāgošana. Tad varēs saprast, vai tas būs mums finansiāli izdevīgi, kas par to maksās, vai valsts kompensēs, vai tas būs tikai komercreiss. Ja komercreiss, tad, parēķinot visas šīs izmaksas, varēsim noteikt kopējo cenu. Un tad būs jautājums, vai tā būs samērīga ar autobusu un takšu cenām. Tas ir komplicēts jautājums, kas jāizvērtē. Lai to izdarītu, nepieciešamas atbildes uz vairākiem jautājumiem, bet šobrīd atbildes vēl ir neskaidras.

Vai nevarētu būt tā, ka PV kā vietējam uzņēmumam ar pieredzi pasažieru pārvadājumos tomēr ir vieglāk to izdarīt nekā, piemēram, Vācijas dzelzceļam, kam visu, tostarp apkalpes vietas veidošanu, vajadzētu darīt no nulles?

Brīdī, kad būs Rail Baltica, vilcienu apkopi, piemēram, Vācijas dzelzceļš var veikt gan Latvijā, Lietuvā, Igaunijā. Jautājums ir par to, kāda būs pilno līniju apkalpojošā operatora stratēģija.

Runājot par cipariem, saskaņā ar neauditējamiem datiem PV apgrozījums pērn auga par 2,3% līdz 66,35 milj. eiro, bet peļņa bija ap vienu milj. eiro. Ko ar to darīsiet?

Mums vēl ir jāsedz iepriekšējo gadu zaudējumi. Finanšu rādītājus gan ir diezgan bezjēdzīgi skatīties, jo tos mums nosaka matemātiska formula. Svarīgāk skatīties pasažieru skaitu, kur mums ir pieaugums. Proti, pagājušajā gadā tas bija 1,5% līdz 17,3 milj. pasažieru.

Kādu pasažieru skaitu paredzat šogad?

Domāju, ka būs pieaugums, jo janvārī un februārī bija 2,5% pieaugums. Marts gan izskatās tāds pats kā pērn, bet jāņem vērā, ka martā bija diezgan daudz brīvdienu, kas ietekmē pasažieru skaitu.

Vai valsts ir ar jums norēķinājusies par pērno gadu?

Nē. Taču šie apmēram divi milj. eiro nav parāds, bet valstij tie jāsamaksā pēc auditētā gada pārskata iesniegšanas.

Beigās par personālu. Kādam arvien interesē būt par vilciena vadītāju, kontrolieri? Jums pietiek darbinieku?

Ar kontrolieriem situācija ir sarežģītāka, bet, ja runā par mašīnistiem, kas vada vilcienu, tad situācija ir stabila. Tā kā plānojam iegādāties jaunus vilcienus, ir nepieciešams personālu palielināt, jo ar esošo nepietiks. Vilcienu skaits palielināsies, un mums ir jāsagatavo jauni speciālisti.

Varat pārkvalificēt kravu pārvadājumos strādājošos, ņemot vērā, ka tranzīta apjomi iet rūkdami zemē?

Kāpēc ne. Darba specifika ir ļoti līdzīga.

Ir vēl kādi jaunumi PV?

Gatavojamies valsts simtgadei, Dziesmu svētkiem, kad pieaugs pārvadājumu intensitāte, būs garāki vilcieni.

Starp citu, pie kāda vidējā vilcienu aizpildījuma PV sāk pelnīt?

Pie 76% aizpildījuma esam pa nullēm, bet, ja skaita arī maksu par infrastruktūru (ap 35‒36 milj. eiro gadā), šim skaitlim (pie esošajām cenām) būtu jābūt 173%.

***

Viedoklis

Valsts paļaujas uz veiksmīgu vilcienu iepirkuma iznākumu

Kristiāns Godiņš, valsts SIA Autotransporta direkcija valdes priekšsēdētājs:

Saistībā ar pasažieru pārvadājumu izmaiņām no 2021. gada (kad autobusu pārvadājumi tiks veikti 17 lotēs) paļaujamies, ka Pasažieru vilcienam šoreiz izdosies tas, kas līdz šim nav izdevies (veikt iepirkumu līdz galam). Tur, kur šobrīd ir paralēli autobusu un vilcienu pārvadājumi, autobusu pārvadājumu apjomus esam samazinājuši. Piemēram, Jelgavas virzienā PV plāno pīķa stundās vilcienus ik pa 15 minūtēm, un būtu bezjēdzīgi paralēli nodrošināt autobusu satiksmi. Rēķināmies, ka uz 2020. gadu būs pirmie divi vilcieni, uz 2021. gadu – vēl 10 un tad pakāpeniski līdz 2024. gadam visi pārējie sastāvi. Tādēļ 2021. gadā būs jauno un veco vilcienu mikslis. Tiek veidots intervālu grafiks, kurā teritorijā pēc cik ilga laika vilcieni kursēs. Pēc mūsu rīcībā esošās informācijas, vasarā vajadzētu uzsākt līguma slēgšanas procedūru ar iepirkuma uzvarētāju. Kad tiks atvērtas pretendentu piedāvājumu aploksnes, varēs saprast, kādas ir cenas un vai tās iekļaujas sākotnēji prognozētajās. Ļoti gribētos, lai jauni vilcieni būtu arī dīzeļzonā, bet vispirms ir jākoncentrējas uz elektrozonu. Būtu arī muļķīgi, ja līdz ar jaunajiem vilcieniem nebūtu atbilstoša līmeņa infrastruktūras, ieskaitot augstos peronus un pasažieru apziņošanas sistēmu, piemēram, vilcienu kavēšanās gadījumā.

http://news.lv/Dienas_Bizness/2018/04/06/jauniem-vilcieniem-bus

 

Īsziņas

Datums: 06.04.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Liela interese. Noslēgusies projektu pieteikumu iesniegšana kultūras projektu konkursam "Latvijas Valsts mežu" un Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītā Vidzemes kultūras programma 2018". Saņemti 119 pieteikumi par kopējo summu 478 562 eiro. Šogad konkursā tiks sadalīts ievērojami lielāks finansējums kā iepriekšējos gados – 129 600 eiro. Līdz aprīļa beigām ekspertu komisija izvērtēs pieteiktos projektus, un konkursa rezultāti būs zināmi pēc 27. aprīļa.

*

PuTnu dienas. Nedēļas nogalē notiks vairāki Putnu dienām veltīti pasākumi. Šodien Priekuļos "Sporta birzītē" notiks putnu būrīšu piestiprināšana kokos, rīt divi pasākumi – sadarbībā ar Cēsu putnu grupu notiks putnu vērošanas brauciens uz Daibes dīķiem, bet Līgatnes dabas takās ikviens varēs piedalīties putnu būrīšu gatavošanas darbnīcās.

*

Gatavojas 4.maijam. Amatas novadā, Skujenē, gatavojoties 4.maija svinībām – Baltā galdauta svētkiem – iecerēts veidot izstādi “Lieta ar dvēseli”. Iedzīvotājus aicina tās veidošanai iesniegt lietas, kas asociējas ar Latviju un parāda tās būtību. Tas var būt kāds īpašs priekšmets, fotogrāfija vai suvenīrs, tiek lūgts par iesniegto lietu sagatavot arī nelielu stāstu. Izstādei materiālus vāc Skujenes pagasta bibliotēkā.

*

Tikai ar karti. No šīs nedēļas Cēsu novada pašvaldībā vairs nevar veikt skaidras naudas norēķinus, bet saglabāta iespēja norēķināties ar banku maksājumu kartēm. Pašvaldība atzīst, ka skaidras naudas apkalpošana ir dārga, kas neveicina lietderīgu pašvaldības līdzekļu izlietojumu.

http://news.lv/Druva/2018/04/06/iszinas

 

Zilveru dzimta no Veselavas

Autors: Mairita Kaņepe

Datums: 06.04.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Novadnieks

Pensionēta selekcionāre Maija Gaiķe, pētot vectēva Jāņa Zilvera dzimtu, ieskatoties arhīvos, secinājusi, ka visiem, kuri Latvijā ir Zilveri, dzimtas sākums meklējams Veselavas pusē, Pauļu muižas "Gurskās".

Cēsniece Maija Gaiķe šo pieņēmumu pamato. Vidzemes dvēseļu revīziju vecākajās listēs, kas glabājas valsts arhīvā, Maija uzgājusi senčus laikā, kad uzvārdi vēl nebija doti. Vidzemē tie doti 1826. gadā.

1725. gadā dzimušais Jēkabs uz Pauļu muižas "Gurskām" (tā atradusies netālu no bijušās Veselavas skolas) no Raunas “Savieļām” atvedis sievu Maži, kura bija divus gadus jaunāka par viņu. Abiem auga trīs bērni, līdzās arī Jēkaba brāļa Pētera četri bērni un Pētera atraitne.

1816. gadā notikušajos Dvēseļu revīzijas sarakstos redzams, ka "Gursku" mājas ir dalītas. "Kalna Gurskās" saimnieko Marčs Jēkaba dēls ar sievu un bērniem, "Lejas Gurskās" Marčs Pētera dēls ar sievu un bērniem. Kad notiek uzvārdu došana, Kalna un Lejas "Gursku" saimnieki kļūst par Zilveriem.

Maija Gaiķe sastādījusi Zilve–ru dzimtas koku, sākot no cara Pētera I valdīšanas laikiem. Zilveru dzimtas sazarojas un turpina sazaroties, kad netālu no Bērzu kroga dzimtnomā pirktajos "Zeikaros" 1862. gadā piedzimis Maijas vectēvs Jānis Zilvers.

Izaudzis, pusziemu gājis skolā, pabijis zaldātos, tad poļos ar laimes lozi no zaldātiem atbrīvots un atgriezies, Jānis Zilvers sācis Bērzu krogā strādāt par puisi. Vēlāk, kļuvis par "Zeikaru" saimnieku, Jānis par saimnieci izvēlējies Mariju Priekūnu, kura strādājusi Bērzu krogā par meitu. Kāzas notikušas 1896. gada 16. jūnijā Cēsīs, Mariju Jānis Zilvers atvedis uz "Zeikariem". Zilveru pārim dzima četri bērni. Divi vecākie – Kārlis un Anna – nenodzīvoja ilgi, divi jaunākie – Jānis (dz. 1903. g) un Marta (dz. 1905. g.) auga divatā, Cēsīs mācījās skolā.

Jānim Zilveram bijušas problēmas "Zeikaru" saimniecību uzturēt, jo viņā mitis nevis zemnieka, bet tirdzinieka gars. Pats to pārbaudījis, strādājot Bērzu krogā. 1910. gadā "Zeikari" pārdoti, lai pilsētā sāktu dzīvi kā sīktirgotājs. Tagadējā Pils ielā 1 Zilveri īrēja Kazu krogu (atradās tieši līdzās Lāču kroga iebraucamajai vietai), bet Pils ielā 2 Zilvers iegādājas bodīti sīku preču pārdošanai. Jāņa sievai Marijai bija jāuztur iebraucamā vieta, Pilsētā abu ienācēju pūles attaisnojušās. Jānis Zilvers pēc laika pilnībā pārņem bodītei pretī esošo Kazu krogu ar iebraucamo vietu (šīs ēkas Pils ielā nav, tā vietā – autostāvvietas). Zilveru bērni tika skoloti. Brālis Jānis aizrāvās ar revolucionāriem strāvojumiem.

Pirmā pasaules kara sākumā tika izsludināts "sausais" likums, un Jānim Zilveram krogs kļuva neizdevīgs. Viņš nolēma kļūt par siena piegādātāju armijai un aizbrauca 250 km aiz Maskavas uz Ribinsku. Tur viņam labi veicās, Jānis sievu ar bērniem sauca pie sevis. Ribinskā visi četri dzīvoja vasarnīcā pie Volgas. Jānis organizēja arī kandžas tecināšanu, bet likuma pārkāpējus aktīvi meklēja. Kandžas rūpals bija jābeidz. Pēc šīs vasaras Ribinskā ģimene atgriezās Cēsīs, un Zilvers atkal īrēja Kazu krogu, papildus atvēra Palasta ielā ēdnīcu, bet pati ģimene apmetās namā Katrīnas ielā 2.

No 1917. līdz 1919. gadam turpinājās juku laiks, Cēsīs mainījās varas. Zilveru dēls Jānis, mācoties Longina Ausēja reālskolā (Raunas iela 2), aizrāvās ar sociālisma idejām pulciņā "Kvēle", 1918. gadā uz īsu brīdi tika arestēts, par viņu galvoja L. Ausējs. 1919. gadā Jānis gribēja iestāties Skolnieku rotā, bet viņu neņēma, jo bija tikai 14 gadus vecs. Brīvības cīņās latvieši atkāpās no pilsētas, tajā ienāca vācieši, nomaldījies šāviņš trāpīja arī Zilveru logā. Pilsētā bija ievainotie un mirušie, Zilveru pagalmā ilgi gulēja līķis. Aizdegās noliktavas stacijā. To visu Maija Gaiķe rūpīgi pierakstījusi no mammas Martas Zilveres – Gavares stāstītā jau vecumdienās.

20. gados Jānis Zilvers vecākais strādāja "Konsumā" par linu brāķeri. 1921. gadā viņš nopirka "Slūžnieku" saimniecību, kas atradās pie Gaujas (tagad Jēkaba ielā), tie pēc padomju laika atgūti, bet vēlāk pārdoti. 1924.gadā Jānis Zilvers varējis nopirkt arī zemi Lauciņos no valsts pārņemtās Zeklera muižas. Pēc diviem gadiem bija uzcelta ģimenes māja, 1939. gadā no tās cēlājs tika izvadīts pēdējā gaitā.

Jāņa Zilvera dēls Jānis, Maijas Gaiķes mātesbrālis, 1921.gadā pēc Bērzaines vidusskolas beigšanas gribēja studēt Rīgā, bet aizrāvās ar citu un iestājās Felicitas Ertneres teātra studijā. Cēsīs viņš atgriezās 1929. gadā, apprecējās ar māsīcu Austru Krūmiņu no Līgatnes. Pats strādāja ceļu daļā, bet 1940. gadā iestājas darbā Cēsu finanšu nodaļā. Kara gados Jānis bija sapieris Sarkanajā armijā, ticēja sociālisma idejām. Pēc kara atgriezās Cēsīs, pēc māsas Martas stāstītā, brālis ticis par Cēsu rajona izpildu komitejas priekšsēdētāju. Ritēja laiks, un enerģiskais Jānis savos ideālos par sociālismu pamatīgi vīlās, 1946. gada 14. jūnijā viņš labprātīgi šķīrās no dzīves. Māte Marija, sieva Austra un dēls Jānis (dz. 1930. g) kopā ar Jāņa draugiem, kara biedriem katru gadu 14. jūnijā Zilveru mājās Poruka ielā satikās, lai pieminētu Jāni. Dzimtā Jāņu Zilveru līnija ir turpinājusies. Vectēvs Jānis, dēls Jānis un bez tēva palikušais Jānis. Viņam viens no bērniem ir Jānis, dzimis 1963. gadā, un nākamā paaudzē arī ir divi dēli – viens no tiem Jānis, dzimis 1986.gadā. Pēc Veselavas "Zeikaros" dzimušajiem diviem Jāņiem šis Zilveru dinastijā ir pēc kārtas piektais Jānis. Viņš kopā ar vecākiem un brāli Reini izaudzis Siguldas "Pīlādžos".

Vectēva Zilvera mazmeita Maija Gaiķe un mazdēls Valdis Gavars izpētīto par Zilveriem, kas cēlušies no Veselavas, iesnieguši glabāšanai arī Cēsu Vēstures un mākslas muzejā.

http://news.lv/Druva/2018/04/06/zilveru-dzimta-no-veselavas


2018-04-08
Laika ziņas
Aptaujas