Jaunumi
Prese raksta par Līgatni

Sabiedrība žēlo, bet izvairās piedalīties

Autors: Madara Ozoliņa

Datums: 26.06.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Tēma

Bērnunamu 90 procentiem audzēkņu ir bioloģiskie vecāki vai citi radinieki

Domājot, kā palīdzēt bērniem, kuriem ikdienā blakus nav mammas un tēta un kuri par savu māju sauc bērnunamu, Vidzemes plānošanas reģions aktīvi strādā pie deinstitucionalizācijas projekta “Vidzeme iekļauj”.

Vai sabiedrība gatava pieņemt

Tēmu par bērniem bērnunamos aktualizējuši arī mediji, ieinteresējot sabiedrību, tomēr projekta “Vidzeme iekļauj” sabiedrisko attiecību speciāliste Naula Dannenberga atzīst, ka audžuģimeņu joprojām trūkst. Tēma “Sistēmas bērni” ir aktuāla, taču cilvēki joprojām nav pietiekami zinoši. “Skatoties televīzijas sižetus, klausoties radio pārraides vai lasot informāciju drukātajā presē, mums visiem ir žēl bērnu, kuriem nav savu māju. Mums žēl bērnu, kuri dzīvo bērnunamos. Mēs esam gatavi viņiem ziedot naudu un mantas, bet dzīvē, sastopoties ar situācijām, kurās iesaistīti bez vecāku gādības palikuši bērni, viss mainās. Sabiedrība izvairās, norobežojas un nesaprot. Daļa cilvēku joprojām pārliecināti, ka bērna uzvedību un rīcību nosaka gēni. Bet tas tā nav. To, kāds bērns izaugs, nosaka vide, kurā viņš dzīvo. Bērnunamos nonāk ne tikai bērni no nelabvēlīgām ģimenēm. Situācijas mēdz būt ļoti dažādas. Lai arī cik ļoti mēs būtu pārliecināti, ka nepieciešamības gadījumā būs kāds, kurš par mūsu bērniem parūpēsies, pilnībā droši par to nevaram būt. To pierāda arī fakts, ka šobrīd bērnunamos 90 procentiem audzēkņu ir bioloģiskie vecāki vai citi radinieki. Diemžēl viņi neuzskata par pienākumu uzņemties rūpes par radinieka bērnu. Ne vienmēr sabiedrība izprot, ko piedzīvojis tas, kurš bērnību pavadījis bērnunamā. Lai izdotos bērniem palīdzēt, svarīgi vērsties pie speciālistiem. Tikpat svarīgi, lai līdzcilvēki, pedagogi, treneri ir zinoši, kā strādāt ar bērniem, kuri piedzīvojuši palikšanu bez vecākiem. Mums visiem jāizglītojas, lai grūtākā situācijā neuzliktu bērnam zīmogu – viņš jau no bērnunama…”

Kā palīdz projekts

Lai uzlabotu situāciju, kas saistīta ar bērnunamos dzīvojošajiem bērniem, mums par to jārunā, plaši jāskaidro situācija, jānorāda, kā sabiedrība var palīdzēt, un jāaicina to darīt. Vidzemes plānošanas reģions vairākās pašvaldībās rīko sarunu vakarus, kuros pieredzē dalās jau esošās audžuģimenes, aizbildņi un adoptētāji. Uz sarunu vakariem “bērns bērnunamā un es” ir aicināts ikviens, kurš vēlas ģimenē uzņemt bērnu vai kaut reizi par to ir domājis.

Sarunu vakaros stāsta arī par viesģimenes statusu, kas ir labs veids, kā iepazīties ar bērnu, kā sniegt atbalstu un pavadīt kopā laiku. Sarunu vakaros dalībnieki saņem nepieciešamo informāciju, lai saprastu, vai viņi to var, ja var, tad kāds statuss viņiem ir vispiemērotākais. Naula atzīst, ka sarunu vakaros runā ne tikai par skaistajiem mirkļiem, bet arī par grūtībām un izaicinājumiem: “Mēs stāstām, kas jāņem vērā, lai ģimenē pieņemtu bērnu no bērnunama, par to, ko sagaidīt, kad bērns sācis ģimenē dzīvot. Par to, kādu atbalstu ir iespējams saņemt. Neslēpjam neērtās situācijas un neizpušķojam ikdienu. Mēs to darām tādēļ, lai izvairītos no situācijām, kad bērni no audžuģimenēm tiek atgriezti atpakaļ bērnunamā. Stāstām arī par uzvaras mirkļiem, par to, kā bērni ģimenē, kur viņus mīl un pieņem, mainās. Angliski ir teiciens, kas latviski varētu skanēt tā: “Bērns, kuram mīlestība vajadzīga visvairāk, prasīs to visneglītākajā veidā.” Ir svarīgi bērna rīcībā censties saskatīt cēloni – to, kādēļ viņš zog, melo vai neuzticas. Strādāt ar problēmu kopā ar speciālistu, pretējā gadījumā bērnam tiks dots apstiprinājums, ka viņš nav mīlams, nav gana labs un pats vainīgs pie tā, ka pamests.”

Krīzes situācijās svarīga ir arī pašvaldības speciālistu rīcība. Arī uz viņiem sabiedrības spiediens, ka katram bērnam jāatrod ģimene, ir milzīgs, un pašvaldības pēc iespējas ātrāk mēģina atrast bērnam ģimeni. Tomēr vienmēr svarīgi izvērtēt bērna intereses – vai viņam piemērotāka būtu lauku vai pilsētas vide, vai labāk augt ģimenē, kurā jau ir bērni, un cik veci viņi ir. Jāizvērtē, kādas bērnam ir attiecības ar bioloģiskajiem vecākiem un kāda ir vēlamā saskarsme, lai bērnu netraumētu vēl vairāk.

Ko sagaida audžuģimenes

Kļūt par audžuvecākiem, aizbildņiem vai adoptētājiem ģimenei, nenoliedzami, ir liels solis. Tas ir solis, kas ietekmē vairāku cilvēku dzīves – bērnu, kurš izņemts no bioloģiskās ģimenes, audžuvecākus un viņu jau esošos bērnus, un, galu galā, no ģimenes izņemtā bērna bioloģiskos vecākus. Tādēļ ir svarīgi, ka tie, kas izlēmuši kļūt par audžuvecākiem, ikdienā var saņemt profesionālu atbalstu un palīdzību. “Potenciālos audžuvecākus bieži baida doma, ka viņi nespēs tikt galā ar dažādām situācijām. Valstī nav vienotas atbalsta sistēmas. Viss lielā mērā atkarīgs no katras pašvaldības labās gribas. Tieši speciālistu atbalsts, nevis finansiālie apstākļi ir tas, kas motivētu audžuģimenes kļūt aktīvākām, pieņemot arī vairākus bērnus. “Nauda noteikti nav tas, kas ģimenes motivē. Ja kāds apgalvo pretējo, tad man rodas jautājums – par cik lielu piemaksu pie algas viņi paši būtu gatavi pieņemt savā ģimenē bērnu no bērnunama? Visvairāk ir nepieciešams emocionālais atbalsts. Situācijas ir dažādas, vienai ģimenei atbalsts būs nepieciešams pirmajā mēnesī, citai pēc diviem mēnešiem, bet vēl kādai – pēc gada vai vairāk. Un šim atbalstam jābūt pieejamam visu laiku,” pārliecināta Naula, uzsverot, ka reizēm bērns, sākot dzīvot jaunā ģimenē, sāk “atvērties” vien pēc gadiem diviem.

Tāpat topošajiem audžuvecākiem par bērnu, kas ienāk viņu ģimenē, būtu jāsaņem pilnīgāka informācija: “Ir jābūt pieejamai hronoloģiskai informācijai, kas ar bērnu līdz šim noticis, kāda ir viņa slimības vēsture, kādus speciālistus viņam būtu nepieciešams apmeklēt. Nedrīkst slēpt bērna veselības vēsturi, nedrīkst piepušķot un pievienot neesošas kaites. Informācija par ilgstošu slimošanu vai nelaimes gadījumiem palīdz audžuvecākam strādāt ar bērnu un labāk viņu izprast,” norāda Naula.

Jautājumos, kas saistīti ar bērnunama bērniem, ir ļoti daudz risināmu jautājumu, tai skaitā īpaša vērība šobrīd būtu jāpievērš tieši bērnu bioloģiskajām ģimenēm. “Protams, ne visi vecāki gatavi laboties, bet vai kāds pietiekami daudz cenšas ar viņiem strādāt? Jābūt pieejamam ģimenes asistentam, kurš ikdienā var būt kopā ar ģimeni, risinot tās nesaskaņas. Jābūt pieejamam pakalpojumam – krīzes centram, uz kuru doties ģimenēm, lai tām būtu iespēja mainīt savu dzīvi. Šādi centri ir ļoti nepieciešami. Vecākiem tur māca elementāras lietas – mazgāt drēbes, gatavot ēst, rūpēties par saviem bērniem. Tur ir jābūt pieejamiem psihologiem un citiem speciālistiem, kas dienu no dienas strādātu gan ar vecākiem, gan ar bērniem. Manuprāt, šie ir pakalpojumi, kuros primāri būtu jāiegulda līdzekļi. Mūsu valstī bērns kļūst “vērtīgs” brīdī, kad tiek izņemts no ģimenes. Nauda, ko valsts tērē, kamēr bērns atrodas bērnunamā, ir milzīga, turklāt liela daļa šī finansējuma tiek tērēta ēku uzturēšanai,” pārdomās dalās Naula Dannenberga.

***

Deinstitucionalizācijas projekta mērķis ir nodrošināt, lai cilvēki, kuri dzīvo institūcijās vai kuriem ir apdraudējums tajās nokļūt, varētu dzīvot ģimenē.

Latvijā deinstitucionalizācijas process sevī iekļauj trīs mērķgrupas, kurām ir jānodrošina dzīve sabiedrībā:

-bērni ar funkcionāliem traucējumiem,

-pilngadīgi cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem,

-bērni bērnunamos.

***

Vidzemes plānošanas reģions īsteno deinstitucionalizācijas projektu “Vidzeme iekļauj”. Tajā piedalās 26 pašvaldības, tajā skaitā visi vēsturiskā Cēsu rajona novadi : Amatas, Cēsu, Jaunpiebalgas, Līgatnes, Pārgaujas, Priekuļu, Raunas un Vecpiebalgas.

“Vidzeme iekļauj” īstenošanas periods ir no 2017. līdz 2022.gadam. Visas projekta darbības tiks īstenotas ciešā sadarbībā ar projekta partneriem – Vidzemes reģiona pašvaldībām, Skangaļu muižas Bērnu atbalsta un sociālās aprūpes centru – internātu, Latvijas SOS Bērnu ciematu asociāciju, nodibinājumu “Fonds Grašu Bērnu Ciemats”, Valsts sociālās aprūpes centru (VSAC) “Latgale” un VSAC “Vidzeme”.

Projektā notiek sociālās aprūpes iestādēs mītošo klientu vajadzību izpēte un individuālajām vajadzībām atbilstošas infrastruktūras un pakalpojumu attīstība pašvaldībās, speciālistu apmācība jaunu pakalpojumu sniegšanā, kā arī dažādi citi pasākumi, lai pārtrauktu klientu ievietošanu institūcijās, piedāvājot alternatīvus pakalpojumus.

“Vidzeme iekļauj” ieviešanas laiks ir līdz 2022.gada 31.decembrim, tā kopējās izmaksas ir 4 331 134,00 EUR, no kuriem 85% līdzfinansē Eiropas Sociālais fonds (3 681 463,90 EUR).

***

Vidzemē bērnunamos ir daudz audzēkņu pusaudžu vecumā no 12 līdz 17 gadiem, kuri, iespējams, nemaz nevēlas nokļūt audžuģimenē, jo viņu pieredze nav pozitīva. Šo bērnu iespēja varētu būt jauniešu mājas, kas Vidzemē tiks veidotas tuvākajos gados Smiltenē, Madonā un Valkā. Saprotot, ka visiem bērniem ģimenes uzreiz atrast nav iespējams un bērni no ģimenēm diemžēl tiek izņemti regulāri, tuvākajos divos gados deinstitucionalizācijas projekta ietvaros tiks veidots arī ģimeniskai videi pietuvināts pakalpojums Gulbenes, Madonas, Smiltenes un Valkas novadā. Tas nozīmē, ka bērna aprūpi organizēs mazās grupās atbilstoši bērna individuālajām vajadzībām un labākajām interesēm, kas veicina ģimenisku sajūtu un individuālu pieeju, grupai būs viens vai vairāki aprūpes speciālisti, kas pilda vecāku funkcijas.

http://news.lv/Druva/2018/06/26/sabiedriba-zelo-bet-izvairas-piedalities

 

30.skrējiens “Jānis un Jānītis” aizvadīts

Autors: Jānis Gabrāns

Datums: 26.06.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Sports

Par Līgo dienas, 23.jūnija, neatņemamu sportisko sastāvdaļu Cēsīs kļuvis skrējiens “Jānis un Jānītis”, kas šogad notika jau 30.reizi.

Vēstures avoti liecina, ka pirmo reizi skrējiens “Jānis” notika 1989.gada 25.jūnijā, kad skrējēji sacentās distancē Cēsis – Līgatne. Pirmie uzvarētāji bija Jānis Mičulis un Ināra Alsberga. Uzreiz var piebilst, ka Ināra, ko tagad skrējēju saimē pazīst ar uzvārdu Lūse, nav piedalījusies tikai divos no aizvadītājiem 30 skrējieniem, un tāpēc viņai par uzticību šim skrējienam tika pasniegta īpaša specbalva. Arī šoreiz viņa savā grupā bija ātrākā.

Atgriežoties vēsturē, vēl var minēt, ka skrējiens “Jānītis”, proti, īsāka distance nekā “Jānis”, pirmo reizi notika 2001.gada 23.jūnijā, un par tā uzvarētāju 6 km distancē apkārt Niniera ezeram kļuva Elvis Poikāns no Jūrmalas.

Pirmo skrējienu galvenais organizators bija Jānis Krūze, un pasākumi lielā mērā varēja notikt ar toreizējā Cēsu mēra Jāņa Beikmaņa atbalstu. Ilgus gadus skrējienu rīkoja Cēsu Sporta skola, pēdējos gados to rīko novada pašvaldība.

Šogad skrējienā piedalījās rekordskaits dalībnieku – 570, kuri bija sabraukuši no tuvienes un tālienes. Dalībnieku vidū 32 Jāņi un deviņas Līgas, kuri, kā jau šajā skrējienā ierasts, tika sveikti ar ozolzaru vainagiem.

Vispirms 500 distancē bez laika kontroles devās vismazākie, pirmsskolas vecuma bērni, par dalību saņemot piemiņas medaļas.

Tad 2+ km distancē devās skolas vecuma jaunieši. Pirmais finiša līniju šķērsoja Emīls Vegmanis no Jelgavas. Savās vecuma grupās godalgotās vietas izcīnīja: V6 grupā J. Ādamsons (Limbaži), P. Jarohovičs (Cēsis), E. Fiļovs (Jēkabpils); S6 A. Rozentāle (Iecava), E. Fokerote (Upeslejas), M. Agafonova (Priekuļi); V8 K. Grasis (Piņķi), P. Capars (Cēsis), J. Krjukovs (Rīga); S8 A. Zālīte (Rīga), E. Piksone (Priekuļi), L. Saklaure (Ādaži); S10 M.Pētersone (Kocēnu novads), L. Zālīte (Rīga), T. Briša (Cēsis); V10 E.Reinfelds (Rīga), M. Meijers (Jēkabpils), K. Sīlis (Cēsis); S12 M. Kļavniece (Rīga/ Carnikava), Z.Loginova (Jaunpiebalga), E.Pērkone (Rāmuļi); V12 E.Vegmanis (Jelgava), M. Sīlis (Cēsis), A. Fiļimonovs (Cēsis); S16 B.Bērziņa (Rīga), D. Brūvere (Priekuļi), I. Vaļska (Priekuļi); V16 E. Fiļimonovs (Cēsis), A. Kalnpurs (Rīga), M. Loginovs (Rīga).

6+ km distancē devās viskuplākais dalībnieku skaits, vairāk nekā 200, un šajā konkurencē ātrākais izrādījās Uldis Briedis no Puikules, kuram šī bija debija skrējienā “Jānis un Jānītis”. Pēc finiša viņš atzina, ka distance nav bijusi viegla, te “paldies” pilsētas kalnainajam reljefam: “Papildu grūtības, ka pusi distances nācās skriet vienam, tas nekad nav viegli.”

Savās vecuma grupās godalgotās vietas izcīnīja: V grupā M.Petrovs (Vaive), D. Šimaņecs (Valmiera), T. Trockis (Cēsis), S grupā A.Caune (Valmiera), V.Bespalova (Valmiera), S.Miķelsone (Liepa); V20 A.Stulpinskis (Valmiera), A. Leitlands (Jelgava), A. Logins (Rēzekne); S20 A. Putraima (Pārgaujas novads), L. Savicka (Smiltene), S. Zaule (Limbaži); V30 U. Briedis (Puikule), O. Blaus (Raiskums), J. Gudēvics – Liepiņš (Cēsis); S30 L.Brūvere (Smiltene), L.Gudēvica – Liepiņa (Cēsis), A. Ādamsone (Limbaži); V40 V.Bērziņš (Liepa), R. Klapars (Valmiera), S. Sproģis (Rīga); S40 I. Juršēviča (Cēsis), B. Mežgaile (Limbaži), E. Bāliņa (Valmiera); V50 J. Circāns (Viļaka), A. Meļķerts (Jaunlutriņi), O. Arklons (Varakļāni); S50 M. Rītere (Ogre), A. Tīlena (Liepa), S.Skija (Limbaži); V60 J. Rukkalns (Ragana), Ē. Apšenieks (Balvi), V. Kornets (Cēsis); S60 A.Zālīte (Sigulda), S.Banga (Auciems), V. Rukkalne; V70 M. Maksimenko (Valmiera), V.Kallass (Gulbene), I.Jansons (Jūrmala); S70 L.Muša (Jūrmala).

12+ km distanci ātrāk par sāncenšiem veica cēsnieks Kārlis Vīksne, kurš pēc finiša atzina, ka grūts bijis distances posms pa mežu, kā arī pēdējais kalns Cēsīs. Jau sākumā izrāvies vadībā, un visu laiku nācies skriet vienatnē. Šajā distancē grupā V70L devās arī Igaunijas skrējējs Jāns Vehlmanns, kurš allaž saņem arī ozola vainagu. Savulaik šajā skrējienā igauņu pulciņš bija lielāks, bet tagad Jāns pastāstīja, ka šajā dienā Igaunijā notiekot dažādi citi sporta pasākumi, tāpēc šurp braucis viens, jo esot uzticīgs šim skrējienam.

Dāmu konkurencē distancē bija arī abas mūsu olimpietes, kas ziemā startēja Phjončhanas olimpiskajās spēlēs, – Baiba Bendika un Inga Paškovska.

Savās vecuma grupās godalgotās vietas izcīnīja: VL E. Dzalbs (Cēsis), K. Neimanis (Cēsis), A. Zvaigsnītis (Liepa); SL E.Klinklāva (Liepa), A. Ignāte (Ādaži); V20L K. Vīksne (Cēsis), A.Krūmiņš (Vecpiebalga), A. Ozoliņš (Rīga); S20L B.Bendika (Pārgaujas novads), I.Paškovska (Taurene), G.Bogdanova (Priekuļi); V30L J. Arseņikovs (Taurupe), O. Stāmers (Jelgava), A. Kalējs (Cēsis); S30L D. Banga – Hodzajeva (Rīga), L.Pētersone (Kocēnu novads), A. Čuhnova (Ogre); V40L M. Selivanovs (Rīga), A. Mežulis (Jūrmala), Z. Zaules (Limbaži); S40L G. Grīnberga (Amatas novads), A. Šapovalova (Rīga), I. Jaudzeme (Turaida); V50L A. Zunda (Gulbene), A. Bundzinieks (Vaive), A. Savickis (Smiltene); S50L I.Lūse (Carnikava), M.Žukovska (Ogre), V.Skrastiņa (Cēsis); V60L V. Krauklis (Smiltene), R. Laveiķis (Carnikava), P. Serovs (Cēsis); S60L L. Ceika (Valmiera); V70L R. Lērme (Valmiera), S. Dzalbs (Cēsis), J. Vehlmanns (Igaunija).

http://news.lv/Druva/2018/06/26/30skrejiens-janis-un-janitis-aizvadits

 

Nedrīkst sasteigt

Autors: Līga Salnite

Datums: 27.06.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Ik gadu, tuvojoties vasarai, aktuāls kļūst zivju populācijas jautājums. Valsts zivju fonds (VZF) jau ilgus gadus pašvaldībām sniedz atbalstu publisko ūdenskrātuvju papildināšanai ar zivju mazuļiem, un daudzos Cēsu apkaimes ezeros mājo šo projektu kārtā ielaistie zandarti un līdakas.

Lai gan iepriekšējos gados vairākas mūspuses pašvaldības regulāri pieteikušās VZF atbalsta pasākumam, šogad no visa vēsturiskā Cēsu rajona finansējums zivju mazuļu iegādei un ielaišanai piešķirts tikai Vecpiebalgas novadam, “Druva” uzzināja fonda administrācijā.

Vecpiebalgas pašvaldības projektu vadītāja Daiga Šatrovska “Druvai” pastāstīja, ka šogad novada ūdenskrātuves papildinātas ar līdaku mazuļiem un to ielaišana notikusi Inesī, Alaukstā, Juverī un Taurenes ezerā. Klātesot Valsts vides dienesta inspektoram, Rūjas zivju audzētavas pārstāvjiem, Taurenes pagasta Komunālās saimniecības daļas vadītājam Guntim Eglītim un D. Šatrovskai, 2.jūnijā aplūkoti visi četri novada publiskie ezeri. Tā kā tā bija sestdiena un padevies tīkams laiks, tad gan pie Ineša ezera, gan Alauksta esot bijuši vietējie iedzīvotāji, tostarp arī bērni, kuri arīdzan vērojuši šo pasākumu. “Ļoti skaisti un kopumā tiešām labi šogad izdevās līdaku mazuļi,” gandarīta pašvaldības pārstāve, paužot pateicību audzētājiem par kvalitatīvo darbu. Saskaņā ar Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” izstrādātajiem kritērijiem katram ezeram tika noteikts savs optimālais apjoms zivju populācijas papildināšanā. Līdz ar to Alaukstā un Inesī šogad katrā ielaisti 28 tūkstoši līdaku mazuļu, Juverī – 7 tūkstoši, savukārt Taurenes ezerā – 3 tūkstoši mazuļu. Kopumā no VZF šo četru ezeru papildināšanai saņemts atbalsts vairāk nekā 15,8 tūkstošu eiro apmērā, pašvaldībai no savas puses uzņemoties pievienotās vērtības nodokļa nomaksu un ceļa jeb piegādes izmaksas līdz tālākajiem ezeriem. Runājot par tālāko rīcību, Šatrovska pieļauj, ka pēc šīs vasaras novērojumiem varētu lemt par šāda pasākuma izlaišanu kādu gadu vai vairāk, jo līdzšinējām aktivitātēm ir bijusi atdeve un makšķernieki atsaucoties uz jau pietiekamu zivju daudzumu. Pērn Vecpiebalgas ezeros ielaisti arī zandartu mazuļi.

Līgatnes novada pašvaldība cenšas regulāri – ik pa diviem vai trim gadiem – nodrošināt līdaku ielaišanu Ratnieku ezerā un alatu vai foreļu papildināšanu Līgatnes upē, taču alatas nupat kā vairs neesot pieejamas Latvijas tirgū, līdz ar to arī šis pasākums pagaidām izpaliek. Taču šogad Līgatnes pašvaldība nolēmusi vispār nepieteikties zivju papildināšanas atbalsta pasākumam. “Iepriekš izmantojām to iespēju, bet šogad nevienu projektu neiesniedzām. Cik tad mums to ūdenstilpju te novadā ir? Ielaižot zivis par daudz, var nodarīt skādi ūdenstilpei,” skaidro novada domes priekšsēdētājs Ainārs Šteins, pagaidām neizsakot arī prognozes par nākamā gada plāniem šajā jomā. Taujāts par līdzšinējo zivju ielaišanas efektivitāti, Šteins atbild: “Es nezinu, kā būtu, ja mēs to nebūtu darījuši, un mums nav bijis precīzs monitorings, bet kopumā nav radies iespaids, ka situācija būtu ļoti mainījusies,” vērojumos dalās novada priekšsēdētājs, paužot personīgo pārliecību jeb makšķernieka viedokli, ka Vecpiebalgas ezeros gan šādai zivju resursu papildināšanai joprojām ir ļoti labs rezultāts un atdeve.

Tāpat Amatas novadā šogad lemts ieturēt pauzi publisko ūdenstilpju faunas bagātināšanā ar VZF atbalstu, apliecināja pašvaldības izpilddirektors Māris Timermanis. Taču viņš norādīja, ka ik gadu no dabas resursu nodokļa līdzekļiem tiek ielaistas zivis kādā no novadā esošajām ūdenskrātuvēm, tostarp arī sniedzot atbalstu vietējam mednieku kooperatīvam, kas apsaimnieko Zaubē esošo Augšezeru. Taču patlaban M.Timermanis nezināja teikt, kur un kad tieši šogad tas varētu notikt.

Arīdzan Pārgaujas novada vides aizsardzības inspektors Agris Ķesa norādīja, ka šajā apkaimē šogad iecerēts vairāku ūdenskrātuvju – Auciema, Raiskuma un Riebiņu ezeru – monitorings, ko pēc pašvaldības pasūtījuma veiks Vides risinājumu institūts. Pēc katras pārbaudes un saņemtajām speciālistu rekomendācijām šie rezultāti , protams, būs interesentiem pieejami un kopīgi apspriežami, lai zinātu, kā novadā esošo ūdenskrātuvju apsaimniekošanā rīkoties tālāk.

Lauku atbalsta dienesta paspārnē esošais VZF šogad kopumā piedāvāja sešus dažādus atbalsta pasākumus, tostarp arī zinātniskās pētniecības programmas par zivju resursu aizsardzību un sabiedrības informēšanu, kā arī dalību starptautiskos pasākumos.

Zivju resursu pavairošanas un atražošanas projektiem visā Latvijā šogad kopumā bija atvēlēti 270 tūkstoši eiro, nosakot maksimālo viena atbalsta apmēru 7 tūkstošu apmērā. Lielāks atbalsts – 10 tūkstoši eiro – atvēlēts vien lašveidīgo zivju papildināšanai un 15 tūkstoši eiro –nārsta vietu atjaunošanai.

http://news.lv/Druva/2018/06/27/nedrikst-sasteigt

 

Latvieši nav nekādi ņuņņas

Autors: Inese Lūsiņa

Datums: 28.06.2018

Izdevums: Kultūras diena un Izklaide

Rubrika: Dziesmu un deju svētki

Dejotāji ir draugi uz mūžu, zina tautas deju ansambļa Daiļrade un bērnu deju kolektīva Auseklītis mākslinieciskā vadītāja, gaidāmo Dziesmu un deju svētku virsvadītāja Iveta Pētersone–Lazdāne

Gaidāmo Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku konkursa finālā abas Lielās balvas A (jauniešu) un D (vidējās paaudzes) grupā ieguva Rīgas Kultūras un tautas mākslas centra Mazā ģilde deju ansamblis Daiļrade, kuru vada Iveta Pētersone–Lazdāne. Jau gadsimta ceturksni viņas ziņā ir arī Rīgas Franču liceja bērnu un skolēnu deju kolektīvs Auseklītis, kurā ir sešas klašu grupas. Kopā vairāk nekā 200 bērnu, jauniešu un pieaugušo. Arī Auseklītis skatēs guvis visaugstāko novērtējumu. Iveta Pētersone–Lazdāne ir arī Cēsu deju apriņķa un šīs vasaras Deju svētku programmas Vēl simts gadu dejai virsvadītāja.

Ivetas Pētersones–Lazdānes vadītie kolektīvi piedalīsies trijos galvenajos svētku notikumos: koncertā Vēl simts gadu dejai 2. jūlijā Arēnā Rīga, lieluzvedumā Māras zeme Daugavas stadionā 6. un 7. jūlijā (ģenerālmēģinājums 5. jūlijā) un noslēguma koncertā Zvaigžņu ceļā 8. jūlijā.

2012. gadā pārņēmusi Daiļradi no ansambļa izveidotājas Silvas Štelfas, Iveta Pētersone–Lazdāne uzņēmās arī rūpes par vidējās paaudzes grupu, kas sapulcējās Daiļrades 25 gadu jubilejā pirms četriem gadiem. «Tas, ko deju ansamblis spēj parādīt šodien, ir apbrīnas vērts,» Ivetas Pētersones–Lazdānes veikumu slavē šīs jomas lielmeistars Uldis Šteins, sevišķi cildinot viņas neatlaidību un ambīcijas. Pirms tam, 2003.–2015. gadā, Ivetas Pētersones–Lazdānes vadībā strauju uzplaukumu piedzīvoja Līgatnes deju kolektīvs Zeperi. «Šķiet, Iveta pa dzīvi traucas ar 180 km/h, jo paspēj ne tikai kvalitatīvi sagatavot svētkiem trīs deju kolektīvus, bet arī atrast laiku ģimenei. Iveta ir ļoti stipra un visu varoša personība, prasīga ne tikai pret kolēģiem un dejotājiem, bet arī pret sevi. Viņas vadībā nekas nav neiespējams,» uzskata Daiļrades dejotāji. Savukārt Iveta Pētersone–Lazdāne uzsver, ka «tautas deju ansambļu dejotāji ir ļoti īpaši ļaudis».

Kas dejotājos ir tik īpašs?

Viņi ir mūsu sabiedrības labākā daļa. Jau pāris gadu filosofēju, ar ko varētu salīdzināt dejošanu. Droši vien ar komandu sportu vai kori, kurā cilvēki ir spiesti rēķināties cits ar citu. Tomēr, ja kādam kaut kas notiek sporta komandā, viņu var aizstāt. Koris varbūt neskanēs tik skanīgi, bet varēs dziedāt. Deju kolektīvā gan bez dejotāja nav iespējams uzstāties, te cits no cita ir ļoti atkarīgs. Sarežģītākais uzdevums šajos laikos ir iemācīt jaunietim saprast, ka deju kolektīvā ir spēkā trīs musketieru princips – viens par visiem, visi par vienu. Tā ir atbildības skola.

Kāpēc tas ir tik sarežģīti tieši šajos laikos?

Milzīga atbildības skola. XXI gadsimta jaunietim tiek mācīts pastāvēt pašam par sevi. Ir jācīnās par sevi un savu vietu sabiedrībā. Tu esi galvenais savā dzīvē, un viss pārējais tam ir pakārtots. Deju kolektīvā ir citādi. Ir grūti to saprast, bet, kad to saproti un izbaudi, nāk atklāsme, ka tev dzīvē ir otra ģimene.

Pēc iepriekšējiem Skolēnu dziesmu un deju svētkiem jaunieši rakstīja mazas vēstules, ko viņiem nozīmē deju kolektīvs. Man bija sāpīga un vienlaikus patīkama atklāsme, ka deju kolektīvā viņi bieži jūtas daudz vajadzīgāki un vairāk novērtēti nekā savā ģimenē. Vecākiem ne vienmēr pietiek laika, ko viņiem veltīt. Arī es ar dejotājiem runāju maz, jo mēģinājumā ir dārga katra minūte. Viņi atrod atbalstu, sapratni, dzīves draugus kolektīvā.

Divdesmit piecus gadus strādājot skolā, esmu novērojusi, ka, kopā mācījušies divpadsmit gadu, klasesbiedri ne vienmēr pēc tam turpina tikties un cits citu atbalstīt. Savukārt dejotāji turas kopā vēl ilgus gadus un dalās gan priekos, gan bēdās. Viņi ir dzīves draugi uz mūžu, bet to aptver tikai vēlāk.

Kas jūs pašu ievilināja dejas vidē?

Mans vecākais brālis Rolands Pētersons, kurš ir kafejnīcas Vecmeita ar kaķi īpašnieks un kādreiz darbojās TV3 bērnu rīta raidījumā kā Roļiks un Sērfijs, bērnībā bija ļoti skaists puisītis ar blondiem, kupliem, čirkainiem matiem – īsts deju ansambļa Dzintariņš tēls. Mamma ar vecomāti izdomāja, ka viņam ir jādejo. Brālis piecu gadu vecumā nonāca Dzintariņā un, kad sāka iet skolā, dejoja arī tolaik Anrī Barbisa 11. vidusskolas (tagadējais Franču licejs) deju kolektīvā. Kādā no koncertiem pietrūka bērniņa bēbīšu dejai Dziesmu svētkos. Skolotāja vaicāja, vai kādam nav māsiņas. Rolands pacēla roku, bet aizmirsa pateikt, ka man ir tikai divi gadiņi. Tā pirmoreiz nonācu uz Dailes teātra skatuves. Vēlāk arī Dzintariņā pie Zinaīdas Zeltmates, taču mana dejošana neturpinājās ilgi: pie zāles durvīm sāku raudāt un vairs negāju iekšā. Vienu reizi, otro, trešo. Spilgti atceros ainu pēc dažiem gadiem – skolotāja vada sapulci, un es raustu mammu: «Gribu dejot!» Mamma teica, lai eju prasīt pati. Tā arī izdarīju. Skolotāja atbildēja: «Bet es jau tevi ārā nedzinu!»

Ir jāieklausās pavisam mazu bērnu «nē» un «jā»?

No pašas izdzīvotā daudz esmu mācījusies savam pedagoģiskajam darbam. Nevajag bērnus stumt par visu vari: iesim dejosim! Vajag ļaut mierīgi pasēdēt zāles stūrītī, pakrāsot grāmatiņu, kamēr viņš pierod vidē. Man patiesi patīk strādāt ar ļoti maziem bērniem. Esmu pārgurusi, taču emocionāli uzlādēta, jo mazie vienmēr pienāk klāt, apķeras riņķī un samīļo. Protams, ir grūti: kamēr vienu noliec vietā, pārējie jau ir izjukuši no rindas, bet ar laiku viņi saprot un pieņem spēles noteikumus. Esmu piedzīvojusi, ka tie, kuriem ļauj maliņā pasēdēt, pēc tam mājās nodejo vecākiem visu dejas nodarbību. Sēžot un vērojot no malas, viņi ar redzes atmiņu iemācās visu, ko citi dejo. Ar laiku viņi sāks dejot ar visiem kopā.

Kas ir lietderīgi sāpīgais jūsu pieredzē?

Par deju skolotāju es nolēmu kļūt tieši tad, kad piedzīvoju diezgan smagu triecienu. Jocīgi sanāca, ka biju dejojusi visos Dzintariņa nozīmīgajos koncertos Latvijā, taču sastāvā, kas brauca uz Kremļa kongresu pili Maskavā, mani neiekļāva. Man tas bija milzīgs pārdzīvojums. Dzīvoju vienā istabā ar vecākiem, man bija maza izvelkamā gultiņa, un es, paslēpusies zem segas, visu nakti noraudāju. Tonakt izlēmu, ka būšu deju skolotāja un nekad tā nerīkošos.

Tiešām izdodas tā nerīkoties?

Tagad saprotu, ka visus nekad nevar paņemt. Kāds vienmēr paliks aiz strīpas, un ir grūti bērnam paskaidrot, ka ir tikai sešpadsmit vietu un vairāk nevienu nevar paņemt. Bērns nesaprot, kāpēc viņu izbrāķē. Tomēr viss notiek, kā jānotiek. Man bija skaidrs, ka pēc 9. klases beigšanas Franču licejā stāšos Kultūras darbinieku tehnikumā. Licejā ir augsts mācību līmenis, un es ļoti labi mācījos. Kad teicu, ka došos mācīties par deju skolotāju, klases audzinātāja mani pierunāja pabeigt vidusskolu. Tur filosofiju mums mācīja Roberts Ķīlis. Kad izpildīju IQ testu, viņš vaicāja, kāpēc vēl neesmu Oksfordā. Tomēr iestājos Latvijas Mūzikas akadēmijā.

Horeogrāfus uzņēma reizi četros gados, un trāpījās īstais gads. Jau pirmajā kursā apprecējos, un mums pieteicās dēliņš Jānis. Negribēju pārtraukt studijas uz četriem gadiem. Nodaļas vadītājs Juris Kaprālis šķelmīgi skatījās: tādas kā jūs bijušas daudzas, bet augstskolu beigušās saskaitāmas uz vienas rokas pirkstiem. Man izdevās! Maģistrantūrā pētīju vēsturisko deju un veidoju deju izrādi XVIII gadsimta balle rokoko stilā. Šis laikmets jau Franču licejā man likās vilinošs un interesants: attiecības, tērpi, frizūras, sievišķība.

Pabeidzu horeogrāfus, taču kļuvu par pedagoģi. Esmu darba zirgs, kurš strādā ar gatavu materiālu. Sāku 11. klasē, palīdzot savai deju skolotājai licejā Dagmārai Balodei. Biju ļoti priecīga, algā saņemot 35 latus, un brīnos, ka tagad jauniešiem uzreiz vajag 1000 eiro. Kaitināja tas, ka mani ilgus gadus vēl uztvēra kā skolnieci, bet tas rūdīja manu raksturu, dubultoja spītību.

Daiļrades dejotāji stāsta, ka jums nekas nav neiespējams un atlaižu nav. Nav arī saskarsmes krīzes brīžu?

Esmu diezgan pedantiska un gribu ātri sasniegt rezultātu. Dejotājiem ar tādiem cilvēkiem ir grūti. Ja esmu ko iecerējusi, viņi zina, ka neatkāpšos. Ikdienas darbs ir smags un nogurdinošs. Kad tiec līdz rezultātam, vai nu saproti, kā vārdā tas viss bijis, vai aizej, jo nespēj gūt gandarījumu. Tāpēc katram ir jāatrod savs kolektīvs – ģimene, kas viņam ir pieņemama.

Pašai tikko bija jādejo fināla konkursā – pusstundu pirms D grupas iznāciena kādai dejotājai plīsa asinsvads pakausī. Rezervistu nebija, un viņa piedalījās visās trijās dejās. Mani ātri saģērba, bet es nezināju, ko kurā brīdī un ar kuru kāju darīt. Abās pārējās dejās ielēca citas meitenes. Tas bija pārbaudījums, cik mēs esam saliedēti un kā spējam noreaģēt. Neziņā, kas slimnīcā notiek ar meiteni, domāju: vai tiešām tas ir tik lielu pārdzīvojumu vērts? Nē, nav! Par laimi, ar viņu viss ir kārtībā un viņa svētkos varēs dejot.

Kas ir visgrūtākais ikdienā?

Tu esi cilvēks visums, jo ir jāprot viss. Jāprot strādāt ar cilvēkiem. Jābūt menedžerim, producentam, kostīmu pārzinim, grāmatvedim, PR speciālistam, arī režisoram, scenogrāfam un koncerta vadītājam. Turklāt vienmēr ir labi jāizskatās un jābūt labā garastāvoklī. Taču arī man ir ģimene, var būt slikts garastāvoklis un mēdzu nogurt. Uz sešām Franču liceja deju kolektīva Auseklītis grupām man ir tikai viens asistents.

Atrast labu koncertmeistaru ir milzīga problēma. Katrs pianists to nevar, jo ir jāsaprot, jājūt un jāatceras horeogrāfija tik labi, lai spētu spēlēt no vietas, kur dejotāji atrodas. Tas prasa īpašu talantu un prasmes, to nekur nemāca. Daļa sabiedrības to nenovērtē, lai gan koncertmeistars ir tieši tāds pats pedagogs un mūsu ģimenes loceklis. Viņa darbs arī ir emocionāli smags, jo, kamēr māca un tīra deju, neskaitāmas reizes precīzi jāatkārto viens un tas pats. Tas ir grūti un apnicīgi. Man ir ļoti paveicies ar mūsu kocertmeistari! Mirklī, kad plūcam laurus, vēlos, lai arī mani kolēģi būtu uz skatuves, nevis tikai es.

Esat arī pārraudzījusi dejas nozari no augstāka skatpunkta?

Tas bija posmā, kad strādāju par interešu izglītības metodiķi Vidzemes priekšpilsētas Izglītības pārvaldē. Šis laiks bija veiksmīgs, jo sakārtojām sistēmu, kuru vēlāk pārņēma visa pilsēta. Sistēma joprojām ir tā pati, lai gan laiks un prasības ir mainījušās. Visur citur atalgojums ir audzis. Ļoti ceru, ka pēc Dziesmu un deju svētkiem pašvaldībā atradīsies griba šai problēmai beidzot pieķerties, jo amatierkolektīvu pedagogi nav novērtēti. Deju ansambļu vadītājus noformē tikai uz pusslodzi, savukārt pedagogiem un koncertmeistariem vispār ir uzņēmuma līgums: alga ir niecīga, un katru trešo algu iznāk atdot nodokļos. Tas ir negodīgi pret cilvēkiem, kuri visu mūžu strādā tautas mākslas sistēmā. Vai finansiāli esmu izdarījusi nepareizu izvēli, jau 25 gadus strādājot ar deju kolektīviem?!

Ievērojamāko ansambļu, konkursu laureāta statuss nepalīdz?

Deju ansamblim Daiļrade nav pat mēģinājumu telpu. Esam Kultūras centra Mazā ģilde kolektīvs, taču tur ir vairāki kolektīvi un visiem vietas nepietiek. Paldies Rīgas 2. ģimnāzijai, kura visus 27 gadus, kopš ansamblis pastāv, ļauj mums mēģināt savā zālē. Trīspusējs sadarbības līgums dod mums iespēju to izmantot bez atlīdzības. Tomēr katru gadu esam ar «putnu tiesībām», jo augustā, kad līgums ir jāatjauno, nekad nezinu, vai 2. ģimnāzijas direktors joprojām būs tik saprotošs vai arī būs citas prioritātes. Savukārt vidējās paaudzes Daiļrades kolektīvs visu finansē no savas kabatas, arī zāles īri reizi nedēļā Franču licejā. No janvāra gan Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departaments noslēdzis trīspusēju sadarbības līgumu arī ar Franču liceju, lai vienu reizi nedēļā vismaz par telpām mums nebūtu jāmaksā. Ar vidējās paaudzes Daiļrades kolektīvu jau ceturto gadu strādāju bez koncertmeistara un asistenta, tomēr izcīnījām galveno balvu.

Pārsteidzošākais bija Daiļrades A grupas jauniešu spožais izrāviens – galvenā balva finālā pēc 6. vietas Rīgas kolektīvu skatē. Visu vietās salika starptautiskā žūrija, kuru vietējās intrigas neinteresē?

Uz tik lieliem panākumiem necerējām. Jāsaprot arī abu konkursu atšķirība. Skatē dejojām obligāto repertuāru, un tas neparāda ansambļa īsto seju. Savukārt fināla konkursā ir jāatklāj sava kolektīva spilgtā seja – kāds tu esi šajā raibajā pasaulē. Šim konkursam dejas izvēlējāmies paši – no svētku programmām, aktuālās jaunrades un skatuves deju pūra.

Visi zina, kā ir jābūt, bet man ir savs skatījums uz dejām. Es ieklausos mūzikā un cenšos veidot savu stāstījumu par horeogrāfiju, liekot katram dejotājam to izdzīvot. Man patīk kolēģes Ilutas Mistres teiktais: «Deja nav sacensības, bet māksla.» Sākumā sarāvos no šī teiciena, bet viņai ir taisnība. Kurš pateiks, kas ir skaistāks – Purvītis, Rembrants vai Pikaso? Gan Daiļradi, gan Auseklīti es redzu kā mazu dejas teātri. Kad cilvēks lasa grāmatu vai skatās horeogrāfiju, katram ir sava priekšstatu glezna. Vai varu pārmest, ja kādam mana pieeja nepatīk?

Joprojām esam ārkārtīgi spārnoti. Bez panākumiem man būtu grūti motivēt dejotājus darbam, ko ieguldām. Žūrija vairākkārt uzsvēra, ka Latvijā dejotāju līmenis ir tik augsts, ka mūsu valsts ir gatava profesionālam deju ansamblim. Vajadzīgs tikai finansējums un vēlme tādu atjaunot.

Vai, jūsuprāt, šāds profesionālais ansamblis ir nepieciešams?

Mums ir jauna ļoti labu dejotāju paaudze – pusprofesionāļi, kuri neredz sevi biznesā, birojā vai veikala kasē, bet būtu laimīgi katru dienu dejot. Viņu dēļ saku – jā.

Bet publikas un Latvijas reprezentācijas dēļ?

Arī publika ir pelnījusi baudīt tautas skatuvisko deju. Tai ir savi cienītāji. To pierāda cilvēku vēlme redzēt Deju svētku lieluzvedumus. Kad organizējām Māras zemi un Tēvu laipas Līgatnes sporta hallē, tā bija pārpildīta. Manis aizsāktajā pasākumā Rudens danči Lustūzī, ko tagad turpina veidot Liene Frīdberga, Līgatnes kultūras nams vienmēr ir publikas pārpildīts. No maza pasākuma tas ir izaudzis par nozīmīgu notikumu, uz kuru brauc skatītāji no visas Latvijas. Cilvēki vienmēr gaida koncertus Mēs mīlam dejā, ko Jelgavā jau ilgus gadus organizē tautas deju ansamblis Lielupe. Šādu gaidītu dejas notikumu Latvijā ir daudz.

Vai tautas deju koncertiem ir jābūt pieejamiem bez maksas?

Nē. Uzskatu, ka biļetes – kaut vai par vienu eiro – disciplinē skatītāju. Viņš ir samaksājis un nāk baudīt koncertu – mākslas darbu –, nevis izklaidēties ar kolas pudeli un čipsu paku padusē. Daiļrades koncertus ik pāris gadu rīkojam Ādažu kultūras namā, jo Rīgā līdz šim vienkārši nebija, kur. Tagad ceram uz skaisti atjaunoto VEF Kultūras pili. Varbūt sāksies cita dzīve?

Kāds ir jūsu viedoklis asajā diskusijā par svētku lieluzveduma Māras zeme saturu un formu?

Es pati biju komisijā, kas izvērtēja iesniegtās lieluzveduma koncepcijas. Diemžēl tika iesniegta tikai viena koncepcija. Kur tad bija visi lielie runātāji? Bija jāiesniedz tikai viena A4 lapa ar savu ideju.

Varbūt ir jāsāk ar dejām, nevis eseju uz vienas lapas? Lai ir deju, nevis koncepciju svētki?

Tad ir jābūt repertuāra konkursam, un tas ir konkursa nolikuma jautājums. Programmai Vēl simts gadu dejai bija šāds konkurss, un tik un tā darba gaitā ir korekcijas. Māras zemes repertuārs tika veidots šai konkrētajai programmai. Pamatā ir jaundarbi. Varbūt vajadzēja vienīgo piedāvājumu noraidīt un sludināt nākamo konkursu? Toreiz to neapspriedām.

Varbūt galvenais koncerts ir jābalsta pārbaudītās vērtībās, vitālajā kultūras mantojumā?

Būdama Cēsu apriņķa virsvadītāja, strādāju ar visām dejotāju grupām – A, B, C, D – un pati svētkiem gatavoju jauniešus, vidējo paaudzi un bērnus. Man un maniem dejotājiem tā nebija problēma. Mēs izpratām, ka ejam cauri vēsturei. Tajā ir strēlnieki, ir karavīri. Diskusijā daudz kritizētā deja Dievs, sargi dzimteni iekļaujas kopīgajā vēstījumā. Arī mans krusttēvs un viņa brālis bija strēlniekos, viens – vācu, otrs – Sarkanās armijas pusē. Es nevaru teikt, ka man visas dejas patīk, bet mēs šo stāstu izdzīvojam, mums ir savs redzējums. Kopā ar saviem dejotājiem esmu izdzīvojusi uzvedumus No zobena saule lēca, No sirsniņas sirsniņai, Lec, saulīte, Gredzenus mijot un zinu no iekšienes, kā top uzvedums. Es arī zinu, ka dejas nebūs atsevišķi izmantojamas mūsu koncertos. Tie ir viendienīši – numuri konkrētam uzvedumam.

Vai es iedomājos, ka svētki ir jāsvin šādi – izdzīvojot mūsu tautas mokpilno, smago, depresīvo vēsturi? Nē, biju iedomājusies, ka svinēsim svētkus. Taču koncepcija bija iesniegta, mēs to akceptējām un uzticamies autoriem, kuri sevi jau ir pierādījuši. Janvārī vairs nevarējām atkāpties no projekta. Cilvēki, kuri veidoja «revolūciju», neapzinājās sekas: varējām palikt bez deju lieluzveduma! Dižmeistaru godināšanai ir otrs koncerts Vēl simts gadu dejai.

Tomēr pēc pārstāvēto deju skaita arī tur vislielākie klasiķi izrādās daži mūsdienu līderi?

Nozares padome to pamanīja un aizrādīja koncepcijas autorei. Ieteikumi tika ņemti vērā. Kopā ar Jāni Znotiņu un Ilzi Mažāni izstrādājām arī savu koncepciju un konstatējām, ka visus autorus nav iespējams pārstāvēt, jo programma nevar būt bezizmēra. Es tikai sešus gadus strādāju augstākajā līgā, un mans skatījums no malas ir šāds: mēs ļoti aizraujamies ar dižmeistaru slavināšanu, bet aizmirstam par cilvēkiem, kuriem šobrīd jau ir piecdesmit pieci. Ir vesela paaudze, par kuru nerunājam. Vairāku lielo ansambļu jubilejas koncertos redzēju, cik niecīga uzmanība tiek to pašreizējiem vadītājiem.

Savulaik Rotaļā esmu daudz dejojusi Aijas Baumanes repertuāru. No šodienas skatpunkta tās ir ziņģes, bet tolaik tā bija svaiga elpa – draiskums, azartiskums. Aija Baumane manā dzīvē ir ļoti nozīmīga skolotāja. Viņas zelta teiciens ir – latvieši nav nekādi ņuņņas! Latvieši nav tādi, kas tikai staigā vīzēs un šļūkā kājām pa aplīti. Mūsu puiši ir azartiski, viņi dejo, lec un izrāda emocijas. Seši mazi bundzinieki ir puiši, kuri spēj demonstrēt akrobātiskus trikus, mīlēt, meitenes priekšā no divu metru augstuma nolēkt uz ceļa, pielikt roku pie sirds un publikas priekšā atzīties mīlestībā.

Katram vadītājam – ne tikai horeogrāfam – ir savs laiks, un katrs atstāj tajā savu nospiedumu. Kāpēc viņu zenītā nevaram pateikt, ka viņi ir lieliski un dara brīnišķīgu darbu? Nevaram nepārtraukti dzīvot tikai senās atmiņās, dziļā tautas vēsturē. Ir jāredz, kas notiek tagad, un jāsaka šiem cilvēkiem paldies, jo viņi ir turpinātāji. Ja nebūtu viņu, nebūtu arī jaunās paaudzes. Lietas ir jāredz kopsakarā, lielākā mērogā.

Skaisti dejot neaizliegsi?

Šī Daiļrades vidējās paaudzes mirkļbirka sociālajos tīklos parādījās pēc Rīgas pilsētas skates. Zemteksts mani neiepriecināja, jo es savus dejotājus audzinu pieņemt sabiedrības viedokli, analizēt un ar laiku izdarīt secinājumus. Man pašai tas nav tipiski, jo esmu diezgan asa un vārdus nemeklēju. Saku acīs, ko domāju, un intrigas aiz muguras nevērpju. Taču kuram patīk, ka viņam acīs pasaka to, ko domā? Tikai stipri cilvēki spēj novērtēt kritiku un ar laiku saprast, vai tā patiesi ir konstruktīva kritika vai tikai latviešu nenovīdība. To es vēl mācos. Savus skolniekus gan mācu neskriet ar pieri sienā, jo katram ir tiesības uz savu viedokli. Esmu pārliecināta, ka tikai strīdos dzimst patiesība, taču arī zinu, ka manas domas nav vienīgās un pareizās.

Tautas deju vidē gan vairākums baidās atklāti izteikties.

Šī ir mūsu nozares problēma. Laikam ir jānomainās paaudzēm, lai mēs sāktu atklāti runāt un diskusijās radīt patiesību. Manuprāt, ir skaļi jārunā un problēmas jārisina. Es runāju arī par cilvēkiem, kuru ikdienas darbs ir apkalpot kultūras jomu. Būtu jāstrādā ar domu: es esmu, lai viņiem būtu labāk. Ārpus Rīgas tas sāk mainīties, bet Rīgā pie tā vēl ir krietni jāpiestrādā. Birokrātijas slogs pēdējos gados tikai pieaug. Ir taisnība, ka, dzīvojot ļoti strauji un pildot piecu cilvēku darbu, bieži vairs nespējam to paveikt kvalitatīvi.

Viesojoties Cīrihē, dzirdēju, ka Šveices darba devēji pieskata, lai darbinieki nepārstrādātos, lai laikus dotos mājās, lai viņiem būtu laiks ģimenei, lai cilvēks būtu atpūties, labā omā un darbspējīgs. Tā ir pareizā domāšana. Darbs nav cilvēka vienīgā dzīve. Ja cilvēks ir atpūties, visiem ir labāk. Sabiedrība ir gaišāka, vairāk smaidām un sakām labus vārdus. Ar laiku sapratīsim, ka ne jau bezgalīgas atskaites un papīru kalni parāda reālo darbu.

Latvijas simtgade ir īpaša robežšķirtne?

Tas ir īpašs brīdis, un vairāki dejotāji, tam pošoties, pat atlikuši ģimenes pieaugumu. Jau augustā gatavosimies 18. novembra izrādei Abas malas. Tūlīt jāsāk gatavoties Franču liceja atjaunotās vēsturiskās ēkas atklāšanas pasākumam 3. septembrī. Man atjaunotajā licejā deva iespēju izplānot skatuvi, speciāli Auseklītim izveidota baletzāle, ko esam iesaukuši par Versaļas zāli. Jāņus gan šoreiz pavadījām Rostokā, kur Daiļradei uzticēts pārstāvēt Rīgu trijos koncertos Rostokas astoņsimtgades svinībās.

Ko Latvijas simtgadē novēli mums pašiem?

Mana lielākā sāpe ir, ka valsts neprot atrast veidu, kā paturēt latviešus Latvijā. Esmu braukusi pie diasporas kolektīviem Štutgartē un Šveicē un ik gadu pēc 12. klases izlaiduma pārdzīvoju, ka atkal daļa manu labo dejotāju brauc prom no Latvijas. Zinu, ka daļa no viņiem neatgriezīsies, jo gaiši prāti pasaulē atradīs, ko darīt. Tiem, kuri ir gatavi ar labu izglītību atgriezties, ir jādzird: tu esi pārāk labs, mēs tevi nevaram atļauties… Kaut mēs beidzot būtu tik gudri, lai paturētu savus labos cilvēkus Latvijā, priecātos par viņiem, slavētu un atbalstītu. Viņi šeit ir vajadzīgi!

http://news.lv/Kulturas_Diena_un_Izklaide/2018/06/28/latviesi-nav-nekadi-nunnas

 

Izbrīvēt laiku dejai

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 28.06.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Pagastu ziņas

Oskars Šulcs gatavojas saviem pirmajiem Dejusvētkiem. Viņš kopā ar sievu Agitu dejo senioru kolektīvā “Mudurainis XO”.

Arī meita, “Slātaviņas” dejotāja, brauc uz svētkiem.

“Pirms trim gadiem uzaicināja. Tagad esmu lepns, ka braukšu uz Dejusvētkiem. Šie taču simtgades svētki! Būs, ko mazbērniem pastāstīt. Bērniem varu stāstīt par barikāžu laiku,” saka Oskars un piebilst, ka, lai arī ikdienā laika trūkst un darāmo nepadarīt, gribas izrauties no skrējiena. “Vismaz mēģinājumā esam abi kopā,” uzsver Oskars un atzīst, ka ziemā vakari gari, tad šķiet, ka laika vairāk.

“Lai kaut ko darītu un darītu labi, vajag laiku. Ja uz mēģinājumu aiziet sevi dažkārt jāpiespiež, tad gandarījums, kas ir pēc koncerta, nav atsverams ne ar ko,” pārdomās dalās vecpiebaldzēns. Oskars atzinīgi vērtē lieluzvedumu Līgatnē, arī koncertu Dzērbenē, kad vairāki kolektīvi izdejoja visas dejas un ne tikai skatītājiem, arī dejotājiem kļuva skaidra ideja, katras dejas vieta kopīgajā. “Pasēdēju arī malā, redzēju kopainu. Lieluzvedums būs iespaidīgs. Līdz šim svētkos neesmu bijis arī kā skatītājs,” vērtē Oskars.

No darbavietas svētkiem pošas arī Oskara kolēģis Harijs, bet Oskars uzsver, ka par Dejusvētkiem zināja pirms gadiem, nav nekādu problēmu, lai piedalītos. “Labi, ka siena laiks šovasar agrāks, lauciniekiem mierīgāka sirds. Ja mājās saimniecība, uz nedēļu grūti izrauties,” bilst vecpiebaldzēns.

Šī vasara Šulcu ģimenē pilna satraucošiem notikumiem. Visiem trim bērniem bija izlaidumi – bērnudārzā, vidusskolā un augstskolā. Rudenī ģimenes ikdienā daudz kas mainīsies. “Katru vasaru mēģinām uz vairākām dienām izrauties, kaut kur aizbraukt. Nav viegli atrast laiku, kad visi tiekam,” stāsta Oskars un uzsver, ka vienīgais, kā viņam pietrūkst, ir laiks. Kad bērni aizies savās dzīvēs, mazāk laika varēs veltīt darbam.

http://news.lv/Druva/2018/06/28/izbrivet-laiku-dejai

 

Līgatnes bērnu priekam

Autors: Mairita Kaņepe

Datums: 28.06.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Skola

Jauno dabas pētnieku nometne Līgatnes vidusskolas 1. – 3. klašu skolēniem sagādājusi daudz prieka. Skolotāji to rīko desmito vasaru. Šogad bērni braukuši arī uz Ķemeru Nacionālo parku. Finansējumu sniedzis Eiropas Sociālā fonda projekts “Atbalsts izglītojamo individuālo kompetenču attīstībai”. Nometnes vadītāja Aija Ziediņa stāsta: "Katras dienas noslēgumā ar bērniem pārrunājām, kas noticis un paticis."

Jautra bijusi pēdējā diena par tēmu "Iepazīsti Līgatni!". Izstaigājot Līgatni, bērniem bija jāfotografē sevi pilsētas zīmīgās vietās – pie pelēkā akmens, pie avotiņa un pie Latvijas karoga. Lai gan skolotāji bija uzdevuši atrast konkrētu vietu, bērni ar aizrautību fotografējušies pie alām, akmeņiem un izkārtiem karogiem. Atgriezušies pie skolotājiem, visi stāstījuši, cik Līgatne skaista!

http://news.lv/Druva/2018/06/28/ligatnes-bernu-priekam

 

Par darbu brīvlaikā

Autors: Līga Salnite

Datums: 28.06.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Skola

Vēlmi strādāt vasaras brīvlaikā Līgatnes novadā kopumā šogad izteikuši 47 skolēni, un šeit visiem arī ir izdevies nodrošināt darba vietu.

 

Novada Jaunatnes un izglītības nodaļas speciāliste Dace Bērziņa “Druvai” apstiprināja, ka arī šajā novadā šogad lemts noteikt īsāku nodarbinātības termiņu, lai pilnīgi visiem gribētājiem dotu iespēju gūt agrīno darba pieredzi. Līdz ar to katrs skolēns Līgatnes novadā var nostrādāt divas nedēļas piedāvātajā darba vietā, nevis mēnesi, kā sākotnēji tika noteikts Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) izziņotā pasākuma aprakstā.

Taujāta par skolēnu ieinteresētību, Bērziņa norādīja, ka kopējais pieteikumu skaits šogad saglabājies līdzīgs kā iepriekš, taču mainījusies vecuma struktūra starp vasaras strādāt gribētājiem. “Var teikt, ka nedaudz gājuši mazumā pretendenti virs 15 gadu vecuma, savukārt interese vairāk pieaugusi tieši 13–15 gadu vecajiem skolēniem,” vērojumā dalās novada jaunatnes lietu speciāliste, paskaidrojot, ka uz 15 gadu un vecāku pusaudžu nodarbināšanu attiecas NVA atbalsta programma, turpretī jaunāko skolēnu nodarbināšana ir vietējā iniciatīva un tiek nodrošināta pašvaldības budžeta ietvaros. Līgatnes pašvaldība ar NVA sadarbojas otro gadu.

Kopumā šī novada jauniešiem darbs piedāvāts pie deviņiem darba devējiem, no kuriem trīs ir pašvaldības struktūrvienības –skola, bērnudārzs un sporta centrs –, bet pārējie ir privātie uzņēmēji. Pirmsskolas izglītības iestādē, piemēram, skolēni strādā kā pedagogu palīgi pie metodisko materiālu noformēšanas un vajadzības gadījumā sniedz arī atbalstu bērnu pieskatīšanā, savukārt citur jaunajiem līgatniešiem ir iespēja gūt remonta palīgstrādnieku pieredzi. Ēdināšanas uzņēmumā “Lustīgie meistari”, kā arī rehabilitācijas centrā “Līgatne” jaunieši palīdz virtuvē vai kafejnīcā, bet pārējās darba vietās – virkne dažādu

saimniecisko vai tehniskāku darbošanās iespēju.

http://news.lv/Druva/2018/06/28/par-darbu-brivlaika

 

Mobilā ganāmpulka lopiņi “strādā”

Autors: Monika Sproģe

Datums: 28.06.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Pirmais Latvijas mobilais ganāmpulks šovasar sastopams arī Gaujas nacionālā parka pļavās pie Zvārtes ieža, kur noganīs dabiskās pļavas.

Šī ir jau trešā Latvijas Dabas fonda (LDF) mobilā ganāmpulka darba vieta šovasar. Citi ganāmpulka lopi devušies un ganībām Valkas novadā, kā arī Sieramuižas apkaimē Jelgavā.

Gaujas nacionālajā parkā uzturas četrpadsmit Galovejas šķirnes govis ar teliņiem un bullis Baltais Princis. Lai nokļūtu ganībās, govīm vajadzēja pašām pārbrist Amatu, un tas lieliski izdevās ganāmpulka koordinatora Jāņa Andrušaiša vadībā, kurš šo notikumu atceras kā lielu piedzīvojumu. Mobilais ganāmpulks noganīs vērtīgās dabiskās pļavas, augu sugām bagātas ganības, tā ļaujot tām labāk atjaunoties.

“Citkārt pļavā būtu arī Romanova aitu pulciņš, kas apēstu to zāli, ko liellopi atstāj, taču upes šķērsošana aitām nebūtu pa spēkam, tāpēc pie Zvārtes ieža ganās tikai liellopi,” stāsta J. Andrušaitis.

 

Mobilā ganāmpulka lopi pieder Latvijas Dabas fondam, un arī visu pārvadāšanu, aploku uzstādīšanu ganību vietās, lopu pieskatīšanu veic LDF. J.Andrušaiša pavadībā ejot apraudzīt gotiņas, uzzinām, ka ganāmpulkā dzimušos jaunos lopiņus sauc dabisko pļavu puķu vārdos: “Tā mums ir Gundega, Vīķis, Zvagulis, Nārbulis un citi. Pa ziemu šie lopi uzturas Līgatnē, saimniecībā “Gailīši”. Tas ir mans īpašums, bet, tā kā esmu LDF darbinieks, man ar LDF ir vienošanās, ka saimniecība tiek izmantota kā ziemas mītne ganāmpulka vajadzībām.”

Mobilais ganāmpulks ir daļa no Latvijas Dabas fonda īstenota projekta “GrassLIFE”, kura lielais mērķis ir dabisko pļavu atjaunošana Latvijā. Tāpat projekta ietvaros notiks izpēte par to, kā visefektīvāk zālājus atjaunot, un praktisku zināšanu radīšana un tālāk došana, lai arī citi saimnieki Latvijā būtu ieinteresēti dabiskās pļavas uzturēt, atjaunot un vairot.

“Mobilā ganāmpulka ideju Latvijas Dabas fonds lolojis jau sen, jo noganīšana ir viens no labākajiem veidiem, kā atjaunot un uzturēt dabiskās pļavas, taču mūsdienās laukos tā ir arvien mazāk izplatīta prakse. Ir gadījumi, kad saimnieki sarunā lopus no kaimiņiem un ielaiž pie sevis kādas vietas noganīt, taču tas arī ne vienmēr iespējams. Tāpēc arī radās doma par šādu liellopu pulku, kura galvenais uzdevums būtu tieši noganīt dabiskās pļavas vietās, kur tās grūti pieejamas, kur tās sarežģīti vai saimnieciski neizdevīgi pļaut un kur vispiemērotāk būtu ielaist lopiņus,” sarunā klāsta Latvijas Dabas fonda Komunikācijas daļas vadītāja Liene Brizga–Kalniņa.

Pašlaik mobilajā ganāmpulkā ir 54 liellopi un ap 200 aitu. Ganīšanas sezonā lopi tiek izdalīti mazākos baros un pārvesti uz dažādām pļavām Latvijā, kur uzturas tik ilgi, kamēr pļavas noganītas vajadzīgajā apmērā. Kad šīs vietas būs noganītas, lopiņi tiks pārvietoti uz citām pļavām. “Sezonā pārvietošana notiks vairākas reizes, bet, tieši cik bieži lopiem sanāk ceļot, spriedīsim pēc pirmās sezonas,” “Druvai” paskaidroja L. Brizga–Kalniņa.

Mobilais ganāmpulks ganās privāto īpašnieku pļavās un arī valstij piederošās pļavās. LDF pārstāve skaidro, ka par noganīšanu tiek slēgts līgums: “Tad veicam darbu, saimnieki, protams, savas pļavas arī pieskata, bet darbs ar lopiem ir mūsu ziņā. Būtiska lieta šī projekta sakarā – projekta ietvaros mēs darbojamies tikai pļavās, kuras atrodas “Natura 2000” teritorijās un kurās ir ES nozīmes biotopi. Taču laika gaitā mobilais ganāmpulks būs pieejams arī kā pakalpojums ārpus “Natura 2000”.” Arī J. Andrušaitis minēja, ka privātajiem interese par dabīgo pļavu noganīšanu esot liela.

Teritorija, kurā pašlaik uzturas ganāmpulks, ierobežota ar elektrisko ganu, ganāmpulks tiek regulāri apmeklēts un uzraudzīts. Ganāmpulka darbību pļavā pētīs un novēros arī zālāju eksperti, lai novērtētu noganīšanas efektivitāti un pļavas atjaunošanos.

Ganībām līdzās ir Amatas ģeotaka, tāpēc cilvēki, kas dodas pārgājienā pa šo taku, varēs arī vērot mobilā ganāmpulka govis. Lai arī Galovejas šķirnes liellopi ir mierīgi un draudzīgi, LDF aicina visus cienīt liellopus, netraucēt tos darbā, ievērot drošības noteikumus un turēties drošā attālumā no lopiem! Nebarot un nekaitināt lopus! Sargāt sevi un bērnus no elektrības elektriskajā ganā. Neļaut aplokā iekļūt suņiem, un, esot ganību tuvumā, vislabāk turēt suņus pavadā. Izturēties saudzīgi pret aplokiem un ganību infrastruktūru.

http://news.lv/Druva/2018/06/28/mobila-ganampulka-lopini-strada

 

Mūsējie gājienā

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 29.06.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Svētdien Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku gājienā Cēsu koru un deju apriņķa dalībnieki dosies zem sarkanbaltsarkanā karoga zīmes. Karogs – vēstnesis, kas simbolizē Brīvības ceļu un tautas vēsturi. Latvijas karoga vēsture nenoliedzami saistās ar Cēsīm – gan tālajā 13.gadsimtā, gan Latvijas neatkarības atdzimšanas laikā.

Otra simboliska nozīme gājienā būs latvju rakstu zīmēm, kas izgatavotas no koka un krāsotas karoga krāsās – baltas un sarkanas. Katram novadam izvēlēta sava zīme: Amatai – Māras krusts, Cēsīm – Austras koks, Jaunpiebalgai –Zvaigznes zīme, Līgatnei –Ūsiņš, Pārgaujai – Zalktis, Priekuļiem – Jumis, Raunai – Rīta zvaigzne, Vecpiebalgai – Akas zīme.

Cēsu deju un koru apriņķa dalībnieku gājiena režisore ir Inga Cipe, latviskās zīmes izgatavojis Mārtiņš Jurciņš.

Dalībnieki gājienā dosies pa seši un tiks sadalīti sarkanās un baltās krāsu joslās. Kopā tiks izveidots liels, 1300 rakstu zīmēm veidots sarkanbaltsarkans ceļš, kas īpaši iespaidīgi izskatīsies no augšas.

No Cēsu deju un koru apriņķa svētkos piedalās: 29 deju kolektīvi, 13 kori, divi pūtēju orķestri, trīs lietišķās mākslas kolektīvi, viens koklētāju ansamblis, viens teātris, kopā 1300 dalībnieki, kā arī oficiālie pārstāvji un viesu kolektīvi.

http://news.lv/Druva/2018/06/29/musejie-gajiena

 

2018-07-04
Laika ziņas
Aptaujas