Jaunumi
Prese raksta par Līgatni

Gaismaspils uzcelta

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 11.07.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Tēma

Latvijas simtgades zīmē izdziedāts, izdejots, izspēlēts valsts un latviešu tautas likteņstāsts. XXVI Vispārējo latviešu Dziesmu un XVI Deju svētki izskanējuši. Tie tagad dzīvo mirkļos, kas noglabāti atmiņu lādēs. Vēl ilgi sarunās kāds ieminēsies – atceries, toreiz Mežaparkā, “Daugavas” stadionā, Esplanādē, Doma baznīcā, Vērmanītī...

Svētkos piedalījās 43 219 dalībnieki. Noslēguma koncertā piedalījās ap 16 500 koristu, bet koncertā Mežaparkā un lielajā sadziedāšanā piedalījās 67 253 cilvēki, tas kļuvis par visu laiku apmeklētāko Dziesmusvētku notikumu. “Māras zemi” izdejoja 18 150 dejotāji, līdz šim lielākais deju svētku dalībnieku skaits. Klātienē dažādus pasākumus noskatījās, noklausījās ap pusmiljons interesentu. Svētku norisēm sociālajos medijos arī sekojis vairāk nekā pusmiljons cilvēku visā pasaulē.

Cauri gadsimtiem

Ikvienu svētku apmeklētāju vispirms jau pārsteidza Mežaparka estrāde un “Daugavas” stadions. Viss tikko uzbūvēts. Plašums no katras skatītāja vietas.

Gan svētku noslēguma koncertā “Zvaigžņu ceļā”, gan deju lieluzvedumā “Māras zeme” kā skanīgā grāmatā un krāsainā gleznā varēja sadzirdēt, saredzēt un sajust latviešu tautas un Latvijas valsts vēsturi. Lai kādi laiki piedzīvoti, vienmēr cilvēkos bijušas alkas pēc brīvības, neatkarības, prātā un sirdī nezudusi savas zemes mīlestība. Iets cauri krustcelēm, kurās jāizvēlas pareizais ceļš.

Nevar izstāstīt to, ko esi sajutis, izdzīvojis kopā ar tūkstošiem. Gan skatītāju rindās lielajos notikumos, gan pie lieliem un maziem ekrāniem emocijas pārņēma ikvienu. Šķiet, šie svētki neatstāja vienaldzīgu pat lielāko skeptiķi. Katra nākamā dziesma “Zvaigžņu ceļā” papildināja iepriekšējās stāstu un aizveda uz nākamo. Katra deja “Māras zemē” svētbirzs pakājē parādīja tautas gribu, pretspēku, kas mostas, lai tuvotos mērķim – brīvai valstij.

Sarkanbaltsarkano karogu straume “Daugavas” stadionā un Mežaparkā lika ietrīcēties sirdij. Noslēguma koncerts patika gan tiem, kuri vēlējās baudīt kora dziesmas pērles, gan tiem, kuri kopkora izpildījumā vēlējās dzirdēt jaundarbus. Skanēja mūsējā – Valtera Kaminska “Mūžu mūžos būs dziesma”, kas ir vīru koru zelta fonds. Diriģēja svētku goda virsdiriģents Edgars Račevskis. Skanēja Emiļa Melngaiļa “Jāņuvakars”, solo dziedāja līgatniete Gunta Gelgote (Davidčuka). Skanēja Raimonda Paula “Manai dzimtenei”, un Jānis Peters uzrakstījis jaunus ievadvārdus, kuros uzsver: “Beidzot mēs visi esam mājās. Pēc revolūcijām un kariem, pēc izsūtījumiem un trimdām…” Koristi un skatītāji lūdza atkārtot, un, visiem kājās stāvot, ar tālruņu gaismiņām naksnīgajā tumsā radot mazas zvaigznītes, veidoja neizdibināmu, ar prātu neizskaidrojamu gaisotni. Tikai kāda kaija iemaldījās gaismās, neapjuka un aizlidoja tālāk. Atkārtoti izskanēja “Lauztās priedes”, “Saule, Pērkons, Daugava”. Un tā katra dziesma uz mirkli izrāva no ikdienas domām. Daudzas dziesmas skatītāji dziedāja līdzi. Goda diriģenti tika sumināti ar tik mīļo “Sveiks, lai dzīvo!”

“Dziesmusvētku kopkoris – tie esam ne tikai mēs te, Mežaparkā. Mūsu kopkoris ir visi Latvijas kultūrai piederīgie – visi, kas kopā ar mums plašajā pasaulē,” uzrunājot “Zvaigžņu ceļā” dalībniekus un skatītājus, teica Valsts prezidents Raimonds Vējonis un atgādināja, ka mūsu pienākums ir kopt kultūras lauku, kas izaudzis no mūsu pagātnes un ko varam nest nākotnē. “Dziesmusvētku vēsture skaidri rāda, kā dzimst mūsu pašapziņa un griba dzīvot savā brīvā valstī, kur skan latviešu valoda un ko vieno tēvzemes mīlestība,” sacīja Valsts prezidents un uzsvēra, ka Dziesmu un deju svētku koncerts ir mūsu tautas simbols. “Simbols visam tam, ko mēs radījām, radām un radīsim. Simbols visam tam, ko mēs izdarījām, darām un darīsim. Mēs esam un būsim! Jo es un jūs – mēs visi – esam Latvija,” teica Raimonds Vējonis. Tās bija domas, kas urdīja katru svētku dalībnieku. Lepnums, kopība un dziesma. 2001. gadā toreiz Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga Mežaparka estrādē teica – mēs esam stipri, diženi, vareni. Šajos svētkos šī sajūta bija ik uz soļa. Kad pāri dziedāju rindām pārskrēja tūkstošiem koristu veidotais vilnītis, kad to veidoja tūkstošiem skatītāju – visi bija kopā vienā veselumā.

Noslēguma koncerta “Zvaigžņu ceļā” mākslinieciskais vadītājs Mārtiņš Klišāns pēc svētkiem atzina: “Atšķirībā no jaunievedumiem, asaras cilvēku acīs nemainās. Tās ataino patieso saviļņojumu nedēļas garumā un noslēguma koncertā.” Viens no lieluzveduma “Māras zeme” mākslinieciskajiem vadītājiem un koncepcijas autoriem Jānis Purviņš savukārt nežēloja atzinīgus vārdus dejotājiem, kuri, daudz strādājot, svētkiem bija labi sagatavojušies, dejoja ar prieku, pārliecību un atdevi, bagātinot skatītāju sirdis.

Pēc koncerta lielā sadziedāšanās, kā stāstījuši aculiecinieki, ilga līdz pusastoņiem rītā. Sākuši ar tautasdziesmām “Krauklīt’s sēž ozolā”, “Kur tu skriesi, vanadziņi” un “Rīga dimd”, tūkstoši Mežaparka estrādē izdziedāja ļoti zināmas un mazāk pazīstamas dziesmas.

Dziesmusvētki nav tikai skatītājiem un klausītājiem redzamais. Tā ir arī jauka sadzīve. Kolektīvi, kuri dzīvoja 1.ģimnāzijā, sarīkoja kārtīgu nakts balli, kurā spēlēja pūtēju orķestris “Cēsis”, kas muzicēt vienmēr gatavs. Pēc “Māras zemes” visi svētku dalībnieki satikās ballē “Daugavas” stadionā. Tā kā brīvā laika bija krietni vairāk nekā citos svētkos, dalībnieki varēja iepazīt Rīgu, arī tās naksnīgās ieliņas.

Svētki beigušies, jāsāk gatavoties nākamajiem. Cik tad nu vairs! Laika nogrieznī atkal tiks iezīmētas jaunas pieturvietas. Lai sasniegtu mērķi, ceļš un laiks ir vienoti. Tāpat kā reiz piedzīvotais un rītdiena.

XXVI Vispārējie latviešu Dziesmu un XVI Deju svētki izmaksājuši teju sešus miljonus eiro, bet visi rēķini vēl tiek apkopoti. Daudz? Viss ir salīdzinājumā. Emocijas, pašapziņu, gara spēku centos neizrēķināt. Katrs var rēķināt savu ieguvumu. Un ne jau naudā.

Skaistākie, jaukākie, sirsnīgākie

Dalībnieki un skatītāji dalās stāstos par XXVI Vispārējo latviešu Dziesmu un XVI Deju svētkos piedzīvoto un izjusto. Un teju katrs atgādina – kaut izdotos to sajūtu saglabāt iespējami ilgāk. “Svētki paliks atmiņā ar daudziem smaidiem un apziņu, ka mēs esam Rīga un Latvija. Un mūsu ir tik daudz!” pārdomās dalās rakstniece, Vecpiebalgas deju kolektīva “Mudurainis XO” dejotāja Inguna Bauere un piebilst: “Kaut mums izdotos līdz rudenim saglabāt šo sajūtu un varbūt visiem kopā izdarīt kādu pagriezienu. Tādi mēs esam – varam, bet klusu ciešam, revolūcijas netaisām. Svētkos esam kopā, un mums neviens neko nespēj izdarīt. Bet ikdienā?” I. Bauere arī atgādina, ka nezin kāpēc mums tik ļoti gribas ieciklēties uz skaitļiem– simts Latvijai, būs 150 Dziesmusvētkiem. Svarīgākais, ka tautas vērtības dzīvo. “Kā jaunieši dejo! Kad redzi, vari būt mierīgs – mums ir nākotne. Cik mēģinājumu bijis, cik skatēs ir dejots, lai tiktu uz svētkiem! Tam visam iziets cauri, lai būtu kopā. Lai būtu maza daļa kopīgajā uzvedumā, kurā tu esi svarīgs,” domas izsaka I. Bauere. Viņa atklāj, ka diezin vai nākamajos Deju svētkos piedalīsies, bet viens gan ir skaidrs, ka mājās nosēdēt būs ļoti, ļoti grūti. “Katri svētki ir citādi. Bet visi paliek atmiņā,” tā vecpiebaldziete. Noskatīties “Zvaigžņu ceļā” viņa kopā ar dzīvesbiedru Aigaru devās uz “Saulrietiem” Vecpiebalgā , kur novada ļaudis aicināja kopā vērot lielo notikumu. Bez muzejniecēm vēl bijuši četri skatītāji.

Cēsu koru un deju apriņķa kolektīvu koordinators Uldis Blīgzna vakar ar gandarījumu sacīja: “Visi no svētkiem atgriezušies. Visi ir laimīgi! Neesmu dzirdējis negatīvas atsauksmes. Aizmirsušās pirmssvētku problēmas un nesaprašanās. Ja puišiem pēc koncerta ir asaras acīs, viņi nespēj noslēpt emocijas, tas neaizmirsīsies. Katri svētki ir atšķirīgi, nāk jauna paaudze ar idejām, domām, dzīvesstilu, skatījumu uz mums pierasto,” Uldis arī uzsver, ka apbrīnas vērts ir “Māras zemes” virsvadītāju veikums – trijās dienās 18 tūkstoši dejotāju laukumā sagatavojas lieluzvedumam.

Parasti pēc svētkiem daudzi pārtrauc dziedāt korī, dejot deju kolektīvā, diezin vai šī būs tā reize. Svētku laikā jau ne viens vien interesējies, kur varētu dziedāt vai dejot.

Latviešiem patīk rotāties

Pierasts, ka latviešu tautas lietišķā māksla pasaulē tiek apbrīnota. Apbrīnas vērti ir darbi, kurus rada meistari. Daudzus vēl vairākus mēnešus var skatīt izstādē “Radītprieks”, kurā izraudzīti darbi no Latvijas novadiem. Par šo izstādi ir pretēji uzskati – vai nu tā ļoti patīk, vai ļoti nepatīk un nav pieņemama. “Radītprieka” veidošanā iesaistījusies jaunā paaudze, tai cits skatījums, atšķirīgs no agrāk pierastā, kad pārsteidza ļoti plašais lietišķās mākslas meistaru darbu klāsts. Šajā izstādē īpaša uzmanība pievērsta atsevišķiem priekšmetiem.

Tautas lietišķās mākslas meistarus svētku laikā varēja satikt Vērmanes dārzā, “Daugavas” stadionā, Brīvdabas muzejā, Esplanādē, Mežaparkā. Ko tikai tirdziņos nevarēja nopirkt! Tikai sirdij bija jāsaprot, ko tā kāro. Latvieši nudien ir uz rotāšanos kāri! Tirdziņos pirka visdažādāko materiālu visdažādākās rotas, arī lina izstrādājumus, māla traukus un metāla darinājumus, protams, sveces, kokamatnieku rotaļlietas un praktiskas mantas, arī cimdus un zeķes. Ne visu nosaukt. Pie Jaunpiebalgas lietišķās un tēlotājas mākslas studijas “Piebaldzēni” stenda Vērmanes dārzā visu laiku kāds piestāja. “Nevar pateikt, ko nepērk. Patīk mūsu kleitas, cimdi. Jā, kaut vasara, pērk cimdus,” pastāstīja Marika Šube. Jaunpiebaldzēnu piedāvājums plašs, Kristīna Pirkstiņa smej, ka vienīgi nav nekā no stikla, jo bija gan keramika un metāls, gan āda, pinumi un tekstils. “Piebaldzēnu” kanti tirdziņā turēja 12 meistari. “Labie vārdi iedvesmo tālākajam. Gribas darīt, ja dara, tad iznāk,” sacīja Marika Šube, bet Kristīna atgādināja, ka tagad “Piebaldzēni” gatavojas izstādei – gadatirgum “Izvēlies Piebalgu!”.

http://news.lv/Druva/2018/07/11/gaismaspils-uzcelta

 

Īsziņas

Datums: 12.07.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Sērga nezūd. Pārtikas un veterinārā dienesta inspektori pagājušajā nedēļā konstatējuši Āfrikas cūku mēra gadījumu mežacūkai Pārgaujas novada Raiskuma pagastā. Pavisam aizvadītajā nedēļā šī slimība mežacūkām konstatēta 21 gadījumā.

*

Krūšu atlējumi ģipsī. Pagājušā gada festivālā “Laba daba”, kas notika Līgatnes novada “Ratniekos”, 17 ģipsī atlietie krūšutēli izvietoti izstādē “Meklējām krūtis” Rīgā, tirdzniecības centrā “Galerija centrs”. Kopumā desmit gados akcijā "Pie dabas krūts" tapuši vairāk nekā 700 krūšu atlējumu ģipsī. Arī šogad festivālā "Laba daba", kas augustā norisināsies “Ratniekos”, ikviens varēs atliet savas krūtis ģipsī.

http://news.lv/Druva/2018/07/12/iszinas

 

Solis tuvāk elektromobiļu lietošanai

Autors: Jānis Gabrāns

Datums: 12.07.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Valstī darbu sācis Ceļu satiksmes drošības departamenta (CSDD) izveidotais elektromobiļu ātrās uzlādes staciju tīkls, nodrošinot brīvas elektromobiļu pārvietošanās iespējas praktiski visā Latvijas teritorijā. Šādas stacijas ierīkotas arī Cēsu, Līgatnes, Priekuļu un Pārgaujas novadā.

Realizējot Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzfinansēto projektu, CSDD izveidojusi nacionālā līmeņa uzlādes staciju tīkla pirmo kārtu. Ātrās uzlādes stacijas izvietotas uz valsts galvenajiem autoceļiem un lielākajās apdzīvotās vietās. Kopumā pirmajā kārtā darbu uzsākušas 70 uzlādes stacijas.

Uzlādes iespējas ir, bet jautājums, kas tās izmantos, jo elektromobiļi Latvijā vēl nav cieņā. Līdz 6. jūlijam valstī bija reģistrēti 558 elektrotransportlīdzekļi. No tiem lielākā daļa – 447 – vieglās automašīnas, bet ir arī 62 mopēdi, 29 kvadracikli, 14 kravas automobiļi, pieci motocikli un viens autobuss.

Vairāk nekā puse visu transportlīdzekļu, ko darbina elektrība, reģistrēti Rīgā. Mūsu pusē to skaits ir neliels. CSDD pārstāvis Aldis Lāma “Druvu” informēja, ka Cēsu novadā reģistrēti četri vieglie elektromobiļi un divi elektromopēdi, Priekuļu novadā – divi vieglie auto, viens kvadracikls un viens mopēds, pa vienam elektroauto arī Amatas novadā un Raunas novadā.

Latvijā pirmie elektromobiļi tika reģistrēti 2012. gadā, to skaits palielinājās 2014. un 2015. gadā, kad valsts un pašvaldības iestādes, kā arī privātie uzņēmumi tos varēja iegādāties, saņemot īpašu atbalstu. Tolaik šādus auto nopirka arī četru minēto mūspuses novadu pašvaldības, kas automašīnas aktīvi izmanto ikdienas darbam. Tiesa, pašvaldību speciālisti savulaik vērtēja, ka ar šiem auto nevar doties tālākos braucienos, piemēram, uz Rīgu, jo ar vienu uzlādi to nav iespējams paveikt. Vai uzlādes staciju tīkls situāciju mainīs?

Raunas novada pašvaldības izpilddirektore Linda Zūdiņa norāda, ka pagaidām vēl nav izmantojuši jaunās uzlādes iespējas, jo šajos gados jau izveidojušies maršruti, kuros elektromobilis tiek izmantots, kā arī uzlādēšanas paradumi: “Elektromobilis mums ir noslogots, braucam pa novadu, uz Cēsīm, Valmieru, Smilteni, tālākiem ceļiem tas nav ticis plānots. Domāju, diezin vai kas mainīsies, bet vismaz tagad ir zināma drošība, ka, dodoties arī kur tālāk, nebūs jāsatraucas, vai izdosies ar vienu uzlādi nokļūt atpakaļ.”

Amatas novada pašvaldības izpilddirektors Māris Timermanis ierīkoto ātrās uzlādes tīklu vērtē atzinīgi: “Ņemot vērā lielos attālumus novadā, tagad, braucot no Zaubes, nepieciešamības gadījumā var uzlādēt Augšlīgatnē, lai tiktu atpakaļ līdz pašvaldības namam. Īpaši ziemās, kad ir vislielākais enerģijas patēriņš. Var teikt, ka beidzot valsts spērusi ļoti vajadzīgi soli, lai elektromobiļus varētu izmantot pilnvērtīgi. Vienīgi jārēķinās ar ilgāku uzlādes laiku, bet tas noteikti ir pozitīvi vērtējams ieguldījums.”

Uzlādes laiks atkarīgs no auto baterijas ietilpības, bet tās ir apmēram 30 minūtes, lai no tukša akumulatora sasniegtu 80 procentus. Ja baterija nebūs tik tukša, nepieciešams īsāks laiks. Par uzlādi norēķināties iespējams vairākos veidos, no kuriem viens būs jau elektromobiļu lietotājiem ierasts – ar e–mobi autorizācijas karti. Nākotnē norēķināties būs iespējams, izmantojot mobilo aplikāciju, kā arī SMS, maksu par uzlādi pieskaitot mobilā tālruņa rēķinam. Atbilstoši Ministru kabineta 2018. gada 12. jūnija lēmumam, maksa par uzlādes pakalpojumu CSDD ātrās uzlādes stacijās noteikta 0,15 eiro/min. Izveidoto ātro uzpildes staciju atrašanās vietas var aplūkot portālā http://portal.e–mobi.lv.

Darbs pie elektromobiļu uzlādes staciju tīkla izveides turpinās, un līdz 2021. gadam kopumā paredzēts uzstādīt līdz 150 ātrās uzlādes stacijām.

Iespējams, jaunizveidotais uzlādes staciju tīkls vairos elektromobiļu popularitāti, jo ieguvumu ir daudz. Elektromobiļiem netiek piemērots transportlīdzekļu ekspluatācijas nodoklis; elektromobiļu pirmreizējā reģistrācija, kā arī reģistrācija, pirmo reizi saņemot speciālas nozīmes numura zīmes, ir bez maksas; elektromobiļiem, kas aprīkoti ar šīm numura zīmēm, atļauts izmantot sabiedriskā transporta joslas; Rīgā, “Rīgas satiksmes” apsaimniekotajās autostāvvietās (izņemot apakšzemes autostāvvietā K.Valdemāra ielā 5a), elektromobiļus var novietot bez maksas. Ir vēl citas priekšrocības.

Pasaulē elektromobiļi gūst arvien lielāku atzinību. Norvēģija pat paziņojusi, ka jau 2025. gadā automašīnas, kuras darbina naftas produkti, vairs nepārdos. Tur pēdējos trīs gados reģistrēts vairāk nekā 100 000 elektroauto. Šobrīd tādu pērk katrs trešais norvēģis, tas ir lielākais rādītājs pasaulē.

Ja sākotnēji pircējus nevilināja nelielā kilometrāža, ko var veikt ar vienu uzlādi, tagad arī šis rādītājs arvien pieaug.

http://news.lv/Druva/2018/07/12/solis-tuvak-elektromobilu-lietosanai

 

Dzīvoja kā savā republikā

Autors: Ilze Pētersone

Datums: 12.07.2018

Izdevums: Mājas Viesis

Rubrika: NO OTRAS PUSES

Dzīvoklis par brīvu, elektrība, ūdens, malka – arī! Tā nav utopiska vīzija, bet gan realitāte Līgatnes papīrfabrikas ciematā vairāk nekā pusgadsimta garumā, kas beidzās līdz ar padomju okupācijas laiku. Jau četrus gadus fabrika klusē, taču daļa ražošanas, sabiedriskās un 22 koka dzīvojamās ēkas ir ne tikai saglabājušās un izmantotas, bet tiek uzskatītas par unikālu pilsētbūvniecības ansambli Eiropas mērogā. Vienu no kādreizējiem bezmaksas dzīvokļiem līgatnieši atjaunojuši "kā senāk" un nodevuši apskatei gida pavadībā.

"Pirmspadomju laikā te dzīvoja kā savā republikā," par Līgatnes papīrfabrikas ciematu saka gids un iedzimts vietējais ceturtajā paaudzē Edgars Viņķelis. Viņš atceras laiku, kad papīra ruļļi diendienā griezušies pilnā sparā, bet pašam 14 gadu pieredze palīgražošanas galdniecības cehā. Uz tikšanos ar "Mājas Viesi" pievienojusies Dzidra Šteina, kurai fabrikā pagājis viss darba mūžs. Sākusi 15 gados un tā līdz pensijai, kas kā karstā ceha strādniecei pienācās no 50 gadiem. Abiem senāku laiku stāsti un arī pašu atmiņas par dzīvi fabrikas strādniekiem speciāli celtajās rindu mājās.

Ziedu laiki fabrikā

"Šis ir stāsts par to, ka fabrikas īpašnieki neizspieda strādniekus kā citronu, bet rūpējās par viņiem," kādreizējo Līgatnes papīrfabrikas saimnieku Mencendorfu dzimtas politiku vērtē E. Viņķelis. Tieši viņu laikā fabrika piedzīvojusi lielāko uzplaukumu. Lai ražošana uzņemtu lielākus apgriezienus, fabrikai bija jāpiedzīvo... ugunsgrēks. Dīvainas sakritības dēļ 1884. gadā nodega abas akciju sabiedrības "Rīgas papīrfabrika" ražotnes, kas atradās Līgatnē un Juglā. Īpašnieki bija tikai ieguvēji, jo saņēma brangu apdrošināšanas naudu un pēc gada papīra ražošana ne tikai atsākās, bet arī paplašinājās. Algas solīja labas, strādātgribētāju, īpaši no laukiem, netrūka, taču strādniekiem vajadzēja, kur dzīvot, un tapa pirmās koka dzīvojamās ēkas.

Ģimenes cilvēkiem bija paredzēti vienas istabas dzīvokļi ar atsevišķu ieeju, virtuvi un pieliekamo. Vadītāju mitekļi, kas tika izbūvēti mājas galos, bija plašāki, ar divām vai trīs istabām un vairāk labiekārtoti. Savukārt bēniņos ierīkoja tā saucamās plīts istabas neprecētiem strādniekiem. Katrai ģimenei piešķīra zemi sakņu dārzam, ganībām un vietu lopu kūtij. No 1890. gada dzīvokļos ievilka elektrību, to saražoja pati fabrika, un tā tāpat kā dzīvošana, malka apkurei un ūdens iemītniekiem bija par brīvu. Visus remontus mājokļos veica fabrika – par saviem līdzekļiem.

Īpašnieki strādnieku ciematā parūpējās arī par skolu, slimnīcu, dzemdību namu, ambulanci, aptieku un klubu. Pārtikas sagāde notika arī palīgsaimniecībā.

Līgatniešu labklājīgā dzīve "savā republikā" ritēja līdz Otrā pasaules kara beigām, kad Latviju okupēja padomju vara un bezmaksas privilēģijas beidzās.

Lai prieks pašiem un ciemiņiem

Ironiski, taču padomju saimniekošanas gadi Līgatnē saistās arī ar sētas būvniecību. E. Viņķelis stāsta, ka brīvvalsts laikā uz fabriku veda takas un laipas, tiltiņi un kāpnes, lai tikai ātrāk un ērtāk cilvēki nokļūtu darbā. Padomju saimniekošanas sistēmai bija vajadzīgs žogs. "Tas nelīdzēja, tāpat zaga," nosaka Dzidra. Viņas sešu cilvēku ģimene dzīvoja vienā no strādnieku dzīvokļiem, jo tēvs strādāja fabrikas palīgsaimniecībā pusbrigadiera amatā un ar traktoru. Mamma rūpējās par saimniecību, abām meitām bija jāgana govs un kazas, jāravē dārzs. Divdesmit divus gadus nodzīvojusi 24 m2 dzīvoklī, līdz nodibinājusi ģimeni un uzbūvējusi savu māju.

Edgaram fabrikas celtajā mājoklī pagājuši 30 gadi, tagad tur mīt tikai viņa mamma. Dzīvoklis ir īpašs, jo kādu laiku izmantots kā dzemdību vieta, kamēr vēl nebija uzbūvēts dzemdību nams ar sešām gultām, kuru vietējie bija iesaukuši par dzemdētavu. Par vecmāti tur 40 gadus nostrādājusi Juliāna Ceipe, kas, pēc Edgara aprēķina, pieņēmusi ap pusotra tūkstoša jaundzimušo līgatniešu.

Kas zina, kāds nu kuram veidojies dzīves ceļš, taču šodien tikai nedaudzi no bijušajiem fabrikas dzīvokļiem stāv tukši. Lielākā daļa esot privatizēti, stāsta Edgars, dažos ierīkoti apartamenti ceļotājiem, vienā saimnieko "Latvijas Pasts", un vienā atvērts atjaunotais "paraugdzīvoklis" apskatei.

Par pašvaldības iniciatīvu Līgatnes papīrfabrikas ciemata industriālo mantojumu attīstīt kā tūrisma objektu vietējie ļaudis sākotnēji neesot bijuši sajūsmināti. Kad glītāka skata dēļ nācies atvadīties no vecajiem un pat pussabrukušajiem šķūnīšiem, daudzi protestējuši, lai gan vietā dabūjuši jaunus, būvētus par Eiropas Savienības un pašvaldības naudu.

Tomēr, kā atzīst Dzidra un Edgars, pamazām cilvēki aprod ar domu, ka ciemata apbūve ir vērtība un jātur godā.

***

Līgatnes papīrfabrikas strādnieka dzīvoklis apskatei ierīkots šajā rindu mājā pašā ciemata centrā. Katram miteklim ir sava ieeja un pie sliekšņa neliels puķu dārziņš.

Dzidra Šteina un Edgars Viņķelis gan dalījušies atmiņās par dzīvi līdzīgā miteklī, gan atvēlējuši savas mēbeles, traukus un citus sadzīves priekšmetus "paraugdzīvokļa" iekārtošanai.

Vienistabas dzīvoklis pienācās katram precētam fabrikas strādniekam, iekārtojums bija pašu ziņā. Darbinieki dzīvoja gana pārtikuši, ne velti, lai tiktu darbā fabrikā, vajadzēja gaidīt rindā, cerēt uz veiksmi vai pazīšanos.

Lapenīte saglabājusies vēl no pirmskara laikiem. Tā apjumta ar kapara sietu – materiālu, kuru izmantoja papīra ražošanā.

Virtuves iekārtojums ar malkas plīti, kas arī apsildīja visu mājokli. Vairumā dzīvokļu bija ievilkts ūdensvads, taču šim tas izpalicis.

Mūsdienās vairāki fabrikas dzīvokļi pielāgoti ceļotāju uzņemšanai. Attēlā: Līgatnē piestājis kāds tūristu pāris no Dienvidvācijas, kas apceļo Lietuvu un Latviju.

Rindu māju galos pirmajā stāvā bija izbūvēti plašāki un labiekārtotāki dzīvokļi augstāka ranga darbiniekiem, bet bēniņos tā saucamās plīts istabas – vientuļniekiem. Arī šodien tās tiek apdzīvotas. Attēlā: kāpnes uz bēniņu telpu.

Atjaunošanu vēl gaida brūzītis – tā fabrikas ļaudis sauca saimnieciskas koplietošanas ēkas, kurās sievas cepa maizi, žāvēja gaļu, mazgāja un uz lieliem ruļļiem gludināja veļu.

 

Līgatnes papīrabriku, kāda tā apklusa pirms četriem gadiem, apskatāma ekskursijā gida pavadībā. Viens no ciemata lepnumiem ir arī arhitekta Jāņa Frīdriha Baumaņa projektētais fabrikas strādnieku Saviesīgās biedrības nams, kuru šodien izmanto kā pašvaldības kultūras namu.

***

uzziņa

Līgatnes papīrfabrika

Papīra ražošana Līgatnē sākās 1815. gadā Paltmales muižas ūdensdzirnavās, kur ar rokām no linu lupatām tapa pirmie 1050 pudi jeb 17 tonnas papīra.

Pirmo fabrikas ēku uzbūvēja 1830. gadā, papīrmašīnu uzstādīja 1849. gadā, kad Latvijā sākās rūpnieciskā papīra ražošana. Par izejvielām tika izmantota arī celuloze, kokmasa un makulatūra.

Līgatne izvirzījās par galveno augstākās kvalitātes papīra ražotāju visā cariskajā Krievijā – šeit tapa papīrs ar ūdenszīmēm, armijas kartēm u. c. Uzplaukuma laikus fabrika piedzīvoja 19. gadsimta beigās.

1884. gadā papīrfabrikas ciematā sākās pirmo dzīvojamo koka māju būvniecība, kas ilga līdz 1914. gadam. Ēkas projektēja Jānis Kampe, celtniecības darbus vadīja Jānis Meņģelis.

Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā fabrikas darbība turpinājās, saražoto papīru 95% apjomā eksportēja uz visiem pasaules kontinentiem. Drukāja papīru arī Igaunijas kronai.

Padomju okupācijas laikā līdz 50. gadu vidum fabrika Kara ministrijas pārraudzībā ražoja papīru militārām vajadzībām, vēlāk te tapa arī vēstuļu, zīmēšanas, akvareļa un cigarešu papīrs, tika drukāts ļoti plāns papīrs apjomīgajam Lielās padomju enciklopēdijas izdevumam.

Atjaunotās Latvijas laikā fabriku privatizēja un tā nonāca privātu uzņēmēju rokās.

2014. gadā Līgatnes papīrfabriku slēdza.

http://news.lv/Majas_Viesis/2018/07/12/dzivoja-ka-sava-republika

 

Pasaules čempionāta noskaņās

Autors: Jānis Gabrāns

Datums: 13.07.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Sports

No 4. līdz 12. augustam pirmo reizi Latvijā notiks Pasaules čempionāts orientēšanās sportā, bet aizvadītās nedēļas nogalē planētas labākie orientieristi ieradās Latvijā, lai piedalītos komandu atlases sacensībās Selection Races, kas notika Limbažos un Līgatnē.

Sacensībās piedalījās 251 sportists no 26 valstīm, tostarp arī pasaules vislabākie orientieristi. Viņu vidū pasaules ranga seši labākie, arī līderis, norvēģis Olavs Lundanes. Arī dāmu konkurencē uz starta stājās pasaules ranga līderes – Eiropas un pasaules čempione vidējā un garajā distancē Tove Aleksandersone no Zviedrijas, pagājušā gada pasaules čempione sprintā Maja Alma no Dānijas un daudzas citas.

Sacensībās izlases sastāvu noskaidroja arī Latvijas komanda, kura dalībai pasaules čempionātā pieteikusi 11 sportistus (sešus vīrus un piecas dāmas), bet par vietu izlasē atlases sacīkstēs Limbažos un Līgatnē cīnījās 16 sportisti. Latvijas Orientēšanās federācijā norāda, ka atlases kritēriji paredz izlases veidošanu, ņemot vērā arī citus faktorus, un dalība atlasēs nav obligāta. Jau pirms šīm sacensībām vieta izlasē bija garantēta Sandrai Grosbergai, kura apliecināja, ka šobrīd ir Latvijas labākā orientieriste, jo visās trijās distancēs bija labākā no mūsu valsts sportistēm. Sprintā, kas notika Limbažos, viņai 18.vieta 80 sportistu konkurencē, uzvarētājai zaudējot 1,25 minūtes. Vidējā un garā distance notika Līgatnē. Vidējā distancē Sandra uzrādīja divpadsmito rezultātu starp 56 dalībniecēm, bet garajā distancē viņai astotā vieta starp 50 orientieristēm. Var atzīmēt, ka garajā distancē spēkus izmēģināja arī Kristīne Bertuka, finišējot divdesmitajā vietā.

Šobrīd zināms, ka pasaules čempionātā Sandra, kurai šis būs trešais pasaules čempionāts, startēs visās piecās distancēs – sprintā, sprinta stafetē, stafetē, vidējā un arī garajā distancē.

Telefonsarunā ar "Druvu" sportiste atzina, ka sacensības Selection Races bijušas vairāk kā treniņš, nevis atlase, jo bijis zināms, kurš startēs pasaules čempionātā: "Savu sniegumu vērtēju labi, bet necentos par visiem simts procentiem sevi izlikt, jo šīs tomēr bija treniņsacensības. Protams, konkurence liela, jo piedalījās visi potenciālie medaļu kandidāti, tas rada atbildību, jo negribas nostartēt slikti."

Tas, ka pasaules čempionāts notiks Latvijā, pēc sportistes teiktā, ir gan zināma priekšrocība, gan lielāka atbildība: "Psiholoģiskā ziņā būs grūtāk, bet orientēšanās ziņā – vieglāk. Vismaz es jūtu atšķirību starp skriešanu Latvijas apvidū un ārzemēs. Šis apvidus man labi zināms, esmu tajā augusi, protu tajā orientēties, zinu nianses, ko citu valstu sportisti nevar iemācīties tik īsā laikā. Siguldā, protams, ir savas īpatnības – Gaujas senleja, gravas, bet kopumā situācija līdzīga kā mūsu pusē."

Jautāta, vai starts piecās distancēs nav pārāk liela slodze, sportiste atzīst, ka viegli nebūs: "Programma ļauj startēt visās, jo pa vidu ir brīvdienas, garā distance, kas paņem visvairāk spēka, ir pati pēdējā."

Savulaik Sandra teica, ka viņas iecienītākā distance ir sprints, taču tagad viņa saka, ka labi jūtas visās, un tāpēc arī nolemts tajās startēt. Pasaulē gan arvien vairāk esot jūtama specializēšanās konkrētās distancēs. Arī Pasaules čempionātā vairāki sportisti startēs tikai pilsētas sprintā un sprinta stafetē, tā sauktās meža disciplīnas neveicot.

"Un ir arī otrādi, ka ir sportisti, kuri skrien tikai mežā, un šī tendence kļūst arvien izteiktāka. Var piebilst, ka šogad pasaules čempionāts pēdējo reizi būs formātā, kad visas distances ir kopā. Pēc tam sprints un meža distances būs atsevišķi, vienu gadu viens, otru – otrs," stāsta S. Grosberga.

Nākamajā nedēļā Latvijas izlase aizvadīs pēdējo sagatavošanās nometni pirms pasaules čempionāta, trenējoties Cēsīs, Limbažos, Siguldā.

"Noskaņojums pirms pasaules čempionāta ir labs. Man nepatīk, ja jautā, kādi man mērķi, jo cilvēki varbūt gaida vienu, bet es no sevis – ko citu. Esmu vēl ļoti jauna, vispirms gribu izbaudīt iespēju startēt pasaules čempionātā. Man ir savu mērķīši, kādi, lai paliek manā ziņā," saka S.Grosberga.

Dalību pasaules čempionātā orientēšanās sportā apstiprinājušas 42 valstis, kas pieteikušas 339 sportistus (184 vīriešus un 155 sievietes). Sacensības sāksies Rīgā, kur 4.augustā notiks sprints, 5.augustā – sprinta stafete. Pēc tam sacensību norises vieta pārcelsies uz Siguldu, kur 7.augustā – vidējā distance, 9. augustā– stafete, bet 11.augustā – garā distance.

http://news.lv/Druva/2018/07/13/pasaules-cempionata-noskanas

 

Inčukalna novads

Autors: Una Griškeviča

Datums: 13.07.2018

Izdevums: Rīgas Apriņķa Avīze

Rubrika: Pastaiga Pierīgā

Zaļie vārti uz Gaujas Nacionālo parku

Turpinot apceļot Pierīgas novadus, šoreiz izvēlējos Inčukalna novadu. Un, kā pārliecinājos ekskursijās, kurās mani izvadāja trīs gidi – Inčukalna novada domes sabiedrisko attiecību daļas vadītājs Mārtiņš Pozņaks, Vangažu Kultūras nama direktore Inguna Zirne un Inčukalna Tautas nama vadītāja Inga Freimane –, arī šis novads var lepoties ar ļoti interesantu vēsturi un dažnedažādiem kultūrvēsturiskiem objektiem.

Protams, tas būtu pelnījis ko vairāk par triju stundu ekskursiju, taču, kā jau esmu teikusi, apskatītajās vietās allaž ir vērts atgriezties un ieraudzīt ko jaunu.

Vangaži – strauta pļava

Kamēr no tirgus laukuma, kur piestāj maršruta Rīga–Vangaži autobuss, Mārtiņa mašīnā aizbraucam līdz netālajam kultūras namam, esmu paguvusi īsumā uzzināt šīs apdzīvotās vietas vēsturi. Izrādās, ka Vangažu nosaukums cēlies no lībiešu vārda vang, kas nozīmē ‘strauta pļava’, turklāt 70. gados veiktie arheoloģiskie izrakumi un tajos apkopotie materiāli liecina, ka tagadējā Vangažu teritorijā cilvēki dzīvojuši jau 1. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Tiesa, no tiem laikiem nekādas redzamas liecības nav saglabājušās, taču ir jauki apzināties, ka pilsētas vēsture nav aizsākusies gluži 1957. gadā, kad šeit ieradās pirmie strādnieki un tika uzcelts kultūras nams, kurā nepilnu gadu saimnieko Inguna Zirne. Viņa ar lepnumu izrāda savu saimniecību un stāsta par gaidāmajiem kultūras notikumiem, tostarp – novada svētkiem, kas gan šeit, Vangažos, gan Inčukalnā norisināsies jau nākamās nedēļas nogalē. Aizstaigājam arī līdz Straujupītei (izrādās, tās krastos līdz Pirmajam pasaules karam atradusies papīra manufaktūra!), kas lepojas ar nelielu ūdenskritumu. Šķērsojot to pa tiltiņu, nonākam mežiņā, kur atrodas divi avoti. Ūdens tajos ir tiešām garšīgs, un, kā saka Mārtiņš, abi avoti ir vietējo iedzīvotāju iecienīta ūdens ņemšanas vieta, turklāt neviens īsti neņemot vērā pēc TV raidījuma «Bez tabu» iniciatīvas veiktos pētījumus par Pierīgas avotiem, jo, kā saka cilvēki, «mans vectēvs šeit ņēma ūdeni, un es arī tā daru».

Blakus Vangažu Kultūras namam pamazām tiek ierīkots laukums, kur cilvēki varēs pulcēties novada svētkos, kad šeit muzicēs tautas mūzikas grupa «Auļi», bet pēc tam paredzēts brīvdabas kinoseanss. Inguna vēl piebilst, ka ir izsludināts konkurss par piemērotāko laukuma nosaukumu. «Kāds iedzīvotājs iesūtīja nosaukumu, kas sastāv no septiņiem vārdiem, bet tas laikam būs mazliet par garu,» smaida Vangažu Kultūras nama direktore un atvadoties parāda nesen sastādītos rododendrus: «Tos iestādīja mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi – katrs pa vienam rododendram. Tagad viņiem pašiem jāpieskata, kā tie aug!»

Sapnis par savu novadpētniecības centru

Pēc īsā un interesantā ieskata Vangažu kultūras dzīvē dodamies tālāk – uz Inčukalnu. Izrādās, arī šīs apdzīvotās vietas vēsture aizsākusies krietni sen – pirms vairāk nekā 575 gadiem, kad lībietis Hincens šeit izlēņoja zemi no Livonijas ordeņa mestra un deva tai vārdu – Hincenberga. Par Hincenbergas muižas likteni mazliet vēlāk, jo Inčukalnā patiesi netrūkst arī citu interesantu objektu, ko noteikti ir vērts aplūkot. Ievērības cienīgs ir, piemēram, 1927. gadā celtais tautas nams, kas tapis, pārbūvējot kādreizējo zirgu stalli. Plašā un mājīgā zāle ar it kā velvētajiem griestiem un spožo dēļu grīdu ir mājvieta krietnam pulciņam koru, deju kolektīvu un pūtēju orķestrim, turklāt visi piedalījās tikko notikušajos Dziesmu un deju svētkos. Tautas nams var lepoties arī ar nesen veiksmīgi noritējušo Dziesmu dienu (savulaik šo tradīciju aizsācis komponists un diriģents Emilis Melngailis), ko šogad apmeklējis leģendārais diriģents Edgars Račevskis, un jau trešo gadu notiekot arī Deju diena.

Iepretim tautas namam atrodas kādreizējā pasta ēka, kuras durvis ir viesmīlīgi atvērtas, aicinot iegriezties ikvienu interesentu. Izrādās, ka atvērtās durvis ir kā aicinājums šim namam atrast vadītāju, kas to spētu pārvērst par novadpētniecības centru. «Pašlaik te esam izvietojuši cilvēku atnestos priekšmetus, grāmatas, rokdarbnieku darinājumus,» izrādot plašo kolekciju, aizrautīgi stāsta Inga un piemin ievērojamos novadniekus, kuru šeit tiešām ir daudz: tēlnieks Kārlis Zāle (viņš šeit pavadījis dzīves beidzamos gadus), dzejnieks Jānis Sudrabkalns, gleznotāji Rita Valnere un Eduards Kalniņš, dzejnieks Leons Briedis… Nelielo parciņu pasta ēkas priekšpusē rotā piemineklis, kas veltīts Inčukalna kaujai, kad 1918. gada 31. decembrī un 1919. gada 1. janvārī, lai aizkavētu Sarkanās armijas uzbrukumu Rīgai, Latvijas Zemessardzē bija apvienojušies latvieši, baltvācieši un Baltijas krievu militārā vienība. «Mēs uzskatām, ka tā bija pirmā kauja par Latvijas neatkarību,» ar lepnumu stāsta mani gidi, minot, ka toreiz četras Zemessardzes rotas stājās pretī diviem latviešu sarkano strēlnieku pulkiem. «Pēc smagām cīņām Zemessardzes karaspēks bija spiests atkāpties no Inčukalna stacijas, bet kaujas pie Līgatnes un Inčukalna palēnināja Sarkanās armijas virzīšanos uz Rīgu,» vēl piebilst Inga.

Kārļa Zāles mantojums

Ja esat Inčukalnā, noteikti ir vērts iegriezties netālajos kapos, kur vietējie iedzīvotāji ar lepnumu izrāda Kārļa Zāles veidoto pieminekli, kas veltīts 1941. gada 4. jūlijā Raganas kaujā kritušajiem. «Stāsts ir gaužām skumjš: 1941. gada 3. jūlijā kāda Sējas pagasta iedzīvotāja, izdzirdot pa radio skanam «Dievs, svētī Latviju!», mastā uzvilka sarkanbaltsarkano karogu. Par šo noziegumu viņu un viņas māti nošāva padomju okupācijas un čekas pārstāvji, kas panikā atkāpās no Rīgas.» Šis traģiskais notikums izraisījis pamatīgas vietējo iedzīvotāju dusmas, tālab nacionālie partizāni ar padomju varas pārstāvjiem saķērušies nevienlīdzīgā cīņā, un astoņi varoņi krituši kaujā. Godinot bojā gājušo piemiņu, 1944. gada 16. jūlijā Inčukalna vecajos kapos svinīgi atklāts tēlnieka Kārļa Zāles veidots šūnakmens cilnis – sērojošas, pār rožu klēpi noliekušās mātes tēls un vertikāla plakne ar uzrakstu «Par Tēvzemi kritušiem partizāniem. 1941».

Muižas vietā – kapi ar stārķa ligzdu

Nevar stāstīt par Inčukalna novadu, nepieminot Hincenbergas muižu, kas diemžēl pilnībā nopostīta 1919. gadā. Turklāt tieši vietā, kur savulaik slējusies lepnā muiža, padomju laikā ierīkota Otrajā pasaules karā kritušo padomju karavīru piemiņas vieta. «Hincenu dinastija te valdīja līdz 1753. gadam. 1787. gadā Hincenbergas muižu no sievasmātes nopirka bagāts skotu izcelsmes Rīgas tirgotājs Džordžs Rennijs, bet 1852. gadā par muižas pēdējo īpašnieku kļuva barons Maksimiliāns fon Volfs,» muižas vēsturi īsumā pārstāsta Inčukalna Tautas nama vadītāja Inga Freimane, piebilstot, ka, lai gan baronam bijuši 11 bērni, Volfu dzimta izmirusi – tai neesot neviena pēcteča. Interesants ir fakts, ka muižā par rēķinvedi un grāmatvedi strādājis pazīstamais latviešu rakstnieks Doku Atis un desmit muižā pavadītajos gados sarakstījis vairākus darbus, tostarp garstāstu «Manas dzīves rīts». Tagad par to, ka šeit reiz bijusi muiža, liecina vien varenas Holandes liepas un pamatīga lapegle, savukārt no karavīru piemiņas vietas pāri palikusi vien plāksne un piemineklis – tēlnieces Guntas Zemītes veidotā skulptūra, kuras galvu rotā pamatīga stārķu ligzda, bet tās iemītnieki neliekas ne zinis par kārtējiem apmeklētājiem. «Ligzdu vairākkārt ir mēģināts nogāzt, bet tas nav vainagojies panākumiem,» komentējot stārķu pamatīgo veikumu, smej mani gidi. Ceļa otrā pusē atrodas dendroloģiskais parks, kurā augot pat vairāki valriekstu koki, taču šoreiz izlemjam nebrist pa garo zāli, lai tos sameklētu, – vien papriecējam acis ar vēl vienu varenu lapegli, kas labi redzama arī no ceļa.

Velnala un Zviedru priede

Inčukalnieši savu novadu dēvē par zaļajiem vārtiem uz Gaujas Nacionālo parku, un ne velti, jo novadā netrūkst gana daudz skaistu mežu, pļavu un, protams, vairāku aizraujošu dabas objektu. Protams, Latvijā Velnalu ir gana daudz, taču tā, kas atrodas šeit, ir interesanta gan skaistās gravas dēļ, gan tāpēc, ka savulaik tās pakājē esot rīkotas greznas balles, bet pāri gravai vedis gleznains tiltiņš (tam pierādījums ir uz informatīvā stenda apskatāmais J. K. Broces zīmējums, kas tapis laikā, kad viņš dzīvojis Hincenbergas muižā). Protams, tagad ir grūti iedomāties, kā diezgan purvainajā laukumiņā alas priekšā ballējušies smalki ļaudis, bet viss jau var būt... Starp citu, arī pati ala, kas tiek uzskatīta par deviņpadsmito garāko alu Latvijā, ir gana interesanta un noslēpumaina, turklāt līdz tai tikt var samērā vienkārši, pa ceļam apskatot divus avotus. Leģenda vēsta, ka tie, kuri mazgāsies ar šo avotu ūdeni, saglabās mūžīgo jaunību, savukārt Inga piebilst, ka viņai pazīstami folkloristi šeit mēdz rīkot dažādus rituālus, apgalvojot, ka šī ir enerģētiski ļoti spēcīga vieta. Starp citu, ala iekļauta tūrisma klāstera «Enter Gauja» aplūkojamo objektu sarakstā, turklāt apkārtne pamazām tiek labiekārtota.

Un vēl pa ceļam noteikti der uzmest aci Vilkaču jeb Zviedru priedei, kas aug ceļa malā. Nekas gan neliecina, ka tas ir īpašs apskates objekts, jo tuvējo māju īpašniekam netīkot, ja mašīnas apstājas ceļa malā un priedi fotografē. Tālab neuzzinu, kāpēc to sauc par Vilkaču priedi, taču Mārtiņš izstāsta teiku par to, kāpēc priede iemantojusi nosaukumu «Zviedru priede». Izrādās, zviedru armija, Ziemeļu kara laikā atkāpjoties no Latvijas, ceļa malā iestādījusi priedi ar saknēm gaisā. Tad arī radies teiciens: ja priede sazaļos, Latvijā atgriezīsies zviedru laiki.

Pa ceļam uz Vangažiem, kur mans ceļojums beidzas, vēl apskatām Vangažu evaņģēliski luterisko baznīcu un nobraucam gar kādreizējās Operas solistes Annas Ludiņas-Pabiānas veidoto mākslinieku dārzu. Tā aizsākums meklējams 1964. gadā, kad dārzā iestādīti pirmie kociņi, un pašlaik to rotājot vairāk nekā 150 koku, kurus stādījuši izcili mākslinieki – operdziedātāja Žermēna Heine-Vāgnere, komponists Raimonds Pauls, dzejnieki Imants Ziedonis un Jānis Peters u.c. Dārzu tagad pieskatot kaimiņmāju iemītnieki, un to laipni aicināts apskatīt ikviens interesents. Nākamreiz, kad būšu šajā pusē, to noteikti izdarīšu arī es, jo šī vieta ir pievienota manam to Pierīgas vietu sarakstam, kas noteikti jāredz un jāapmeklē.

http://news.lv/Rigas_Aprinka_Avize/2018/07/13/incukalna-novads

2018-07-19
Laika ziņas
Aptaujas