Jaunumi
Prese raksta par Līgatni

Otrdienas fotogrāfija

Datums: 24.07.2018

Izdevums: Latvijas Avīze

Rubrika: PĒDĒJĀ LAPA

Līgatnes dabas taku saimei šovasar pievienojušies trīs sparīgi āpšu puikas, kuri uzmanīgākajiem un pacietīgākajiem apmeklētājiem jau apskatāmi pagaidu voljerā. Dabā šajā laikā āpšu jaunuļi vēl dzīvo kopā ar mammu, bet Līgatnes āpsēniem nākas pierast pie jaunās vides un aploka, kā arī apmeklētājiem (mazuļus dažu nedēļu vecumā cilvēku radīta traucējuma dēļ bija pametusi māte un tie paši izdzīvot nespētu). Atbilstoši savām rakstura iezīmēm jaunie taku iemītnieki tikuši arī pie vārdiem – Tedijs, Gena un Bosītis.

http://news.lv/Latvijas_Avize/2018/07/24/otrdienas-fotografija

 

LABA DABA – arī laikmetīgās dejas, objektu un leļļu izrādes

Datums: 24.07.2018

Izdevums: Diena

Rubrika: Kultūra

No 3. līdz 5. augustam Līgatnes pagasta Ratniekos norisināsies Starptautiskais mūzikas un mākslas festivāls LABA DABA paralēli piecām mūzikas skatuvēm, uz kurām būs redzamas teju 90 muzikālas apvienības, dažādās norises vietās būs vērojamas 12 laikmetīgās dejas, leļļu, objektu un netradicionālo formu teātra izrādes un audiovizuālas radio mākslas performances.

http://news.lv/Diena/2018/07/24/laba-daba-ari-laikmetigas-dejas-objektu-un-lellu-izrades

 

Īsziņas

Datums: 24.07.2018

Izdevums: Liesma

Rubrika: Ziņas

Atzīmējot Lielās talkas kustības desmito jubileju, 19. jūlijā Rīgas pilī Latvijas Valsts prezidents un Lielās talkas patrons Raimonds Vējonis pateicās visiem Lielās talkas koordinatoriem no pašvaldībām par ieguldīto kopīgo darbu desmit gadu garumā. Novērtējot paveikto, pasākumā bija aicināti piedalīties Lielās talkas organizatori, atbalstītāji un pašvaldību koordinatori. Pasākumā bija pārstāvēts arī Lielās talkas organizators un sadarbības partneris kopš pirmās talkas — Latvijas Pašvaldību savienība.

*

Valmieras pilsētas svētkos sestdien, 28. jūlijā, no plkst. 11 līdz 14 Valmieras pilsētas 735. gadadienas svinību laikā svētku ciemiņi un gastronomijas entuziasti aicināti apmeklēt Valmieras muzeja garšaugu dārzu, kur notiks Livonijas kulinārās garšas meistarklase. Meistardarbnīcā taps brangs dzīru mielasts, kas ļaus iepazīt Valmieras Livonijas laika kulināro mantojumu un izbaudīt ēdienus ar «vēstures garšu».

*

Līgatnes dabas taku saimei šovasar pievienojušies trīs sparīgi āpšu (Meles meles) puikas, kuri uzmanīgākajiem un pacietīgākajiem apmeklētājiem jau apskatāmi pagaidu voljerā. Šī ir pirmā reize Līgatnes dabas taku vairāk nekā 40 gadu pastāvēšanas vēsturē, kad šeit iežogojumos mitinās āpši.

http://news.lv/Liesma/2018/07/24/iszinas

 

Malks ūdens spēj veldzēt

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 24.07.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Karstā vasara priecē.

Nav jābēdājas, ka pēc saules nevar aizbraukt uz siltajām zemēm. Tepat Latvijā svelme pamatīga un pie 30 grādu karstuma sākam pierast.

Tas nebūt nav viegli.

Mediķi ik dienu brīdina par karstuma dūrienu un atgādina, ka jādzer vairāk ūdens nekā parasti.

Karstajā laikā ūdens patēriņš palielinās. Cilvēki biežāk iet dušā, lai veldzētos, noskalo seju, mazgā rokas. Ūdens patēriņš, protams, krietni palielinās,” saka SIA „Līgatnes nami” valdes loceklis Dāvis Lācis. Viņš pastāsta, ka vairākās daudzdzīvokļu mājās ūdens patēriņš pieaudzis vairākas reizes. Kādā 24 dzīvokļu mājā ziemā diennaktī parasti patērē apmēram sešus kubikmetrus ūdens, tagad – 15 m3 jeb 15 tūkstošus litru. “Ūdens pietiek, dārzu laistīšanai nekādu ierobežojumu nav,” bilst Dāvis Lācis.

Cēsu pilsētas SIA “Vinda” tehniskās daļas inženieris Gatis Druva–Druvaskalns atzīst, ka to, cik ūdens patērēts karstajā laikā, skaidri varēs pateikt, kad patērētāji paziņos skaitītāju rādījumus. “Vairāk būs noteikti. Taču daudzi laiku pavada pie ezeriem, brauc uz jūru, lai atvēsinātos, un karstajā laikā nav mājās,” vērtē inženieris. Protams, vairāk nekā citkārt ūdens tiek lietots dārzu laistīšanai. Dārzu saimnieku patērēto fiksē ūdens skaitītāji.

Lai arī daudzviet sausums, pagaidām par ūdens trūkumu cilvēki nesūdzas. “Redzams, ka ezeros ūdens līmenis krietni krities. Ikdienā arī sadzīvē ūdens tiek tērēts vairāk. Laistīšanai jau izmanto dīķu, ne ūdensvada ūdeni. Arī pašvaldībai puķes, apstādījumi jālaista. Par to, ka kādam aka būtu izžuvusi, ziņu nav,” pastāsta Vecpiebalgas pašvaldības izpilddirektore Lelde Burdaja.

Patlaban karsts darba laiks ir dzeramā ūdens ražotājiem. Dodoties ceļā vai uz kādu brīvdabas pasākumu, līdzi tiek ņemta pudele ar ūdeni. Reti kurš tajā iepilda krāna vai akas ūdeni. Ūdens tiek pirkts, arī cēsnieku SIA “Venden” pazīstamais pildītais ūdens. “Protams, pieprasījums pieaug. Palielinās gan avota, gan minerālūdens patēriņš. Tik ilgs karstums Latvijā sen nav bijis. Cenšamies nodrošināt pieprasījumu,” izstāsta “Venden” mārketinga direktore Jeļena Kozlova un piebilst, ka uzņēmums piedalās arī daudzos lielajos kultūras un sporta pasākumos, kuros nodrošina dalībniekus un apmeklētājus ar ūdeni. “Ja karstums vēl turpināsies, šovasar tiks izdzerts daudz,” saka “Venden” mārketinga direktore.

SIA “Vigo” patērētājiem piedāvā Cēsu Svētavota ūdeni. Īpašnieks Vigo Rubenis atzīst, ka karstā laikā cilvēki gan dzer vairāk, taču Svētavota ūdens nav tas, ko dzer ikdienā, lai vienkārši padzertos. “Pieprasījums ir lielāks, bet ne tik ļoti, ” bilst Vigo Rubenis. Viņš pastāsta, ka karstajā laikā palielinājies apmeklētāju skaits Svētavota dabas parkā. “Te brauc pēc veldzes, atvēsināties un arī baudīt dziedniecisko ūdeni. Karstā laikā taču meklējam tādas vietas,” pārdomās dalās cēsnieks.

Par to, cik ūdens cilvēkam dienā jāizdzer, arī mediķiem ir dažādi viedokļi. Biežāk tiek minēts – aptuveni 2 litri sievietēm un 2,5 litri vīriešiem. Karstajā laikā noteikti vairāk. Pie diennaktī izdzertā šķidruma nedrīkst pieskaitīt saldinātos un gāzētos dzērienus, kā arī kafiju un tēju, izņemot nesaldinātas zāļu tējas.

Turpmākajās dienās laiks būšot vēl karstāks.

http://news.lv/Druva/2018/07/24/malks-udens-spej-veldzet

 

Jaunieši ne tikai prasa, viņi gatavi dot

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 24.07.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Tēma

Viena no pašvaldības funkcijām ir darba ar jaunatni plānošana un īstenošana. Saskaņā ar Jaunatnes likumu pašvaldības plāno vietējo darbu ar jaunatni, izstrādājot pašvaldības jaunatnes politikas plānošanas dokumentus. Eiropas Savienības programmā “ERASMUS+:Jaunatne darbībā” astoņu novadu – Amatas, Cēsu, Jaunpiebalgas Līgatnes, Pārgaujas, Priekuļu, Raunas un Vecpiebalgas – pašvaldības īsteno projektu “Jaunatnes politikas stratēģijas izstrāde”. Amatas novada pašvaldība uzņēmusies vadīt projektu. Vairākos novados jaunatnes politikas stratēģija jau apstiprināta.

Par jaunatnes politikas stratēģijas nepieciešamību, tās izstrādi saruna ar Amatas novada pašvaldības Apvienotās izglītības pārvaldes metodiķi un projekta koordinatori Diānu Briedi un Cēsu pašvaldības jaunatnes lietu speciālisti Ivetu Jermolājevu.

– Kas Latvijā ir jaunietis?

D. Briede: – Katrā valstī šis vecums noteikts cits. Latvijā jaunieši ir no 13 līdz 25 gadiem. “Erasmus+” un Eiropas kontekstā jaunieši ir līdz 30 gadu vecumam. Mēs parasti sakām, ka var piedalīties arī vecie jaunieši, tie, kuriem daži gadi vairāk.

– Kāpēc katrā pašvaldībā ir vajadzīga jaunatnes politikas stratēģija? 

I. Jermolājeva: – Lai kaut kur nokļūtu, jāzina mērķis. Stratēģija sistematizē darbu, palīdz sastrukturēt un saprast, vai ir skartas visas jomas. Tas ir dokuments, kas palīdz piesaistīt finanses. Projektu konkursos bieži vien viens no kritērijiem ir – vai pašvaldībā ir jaunatnes politikas stratēģija. Ja nav, tad dažos konkursos nevar piedalīties.

D. Briede: – Naudas devējam nav pārliecības, ka paši zinām savas prioritātes, mērķus un uzdevumus. Latvijā esam labais piemērs, kā sadarbojoties var paveikt ko nozīmīgu.

I. Jermolājeva: – Tā reizē ir iespēja savā novadā redzēt un saprast, ko jauniešiem vajag, kā viņus atbalstīt. Starptautisko programmu aģentūra atbalstīja mūsu projektu, jo stratēģijas tiek izstrādātas astoņiem novadiem. Esam dalījušies pieredzē ar citiem jaunatnes darbiniekiem Latvijā.

– Kas sarunās ar pašvaldību speciālistiem pārsteidza?

I. Jermolājeva: – Cēsu novadā jau bija izstrādāta jaunatnes politikas stratēģija no 2012. gada līdz 2017. gadam. Daudzi prasīja, ko tā devusi, kādas priekšrocības un iespējas. Varbūt kādam mūsu pieredze deva atbildi, kāpēc tā vajadzīga.

D. Briede: – Darbā ar jaunatni pašvaldībā ir iesaistīti ļoti daudzi speciālisti. Reizēm izskanēja – bet kāds man ar to sakars? Skaidrojām, ka darbs ar jaunatni var būt pilnvērtīgs tikai tad, ja sadarbojamies, ja ir kopīgs mērķis. Veidojām izpratni, ka katrs, kaut netieši, ir saistīts ar jaunatni – skola, bibliotēka, kultūras nams, sociālais dienests, policija. Nācās stāstīt, ka jaunieši ir resurss, ka tā nav sabiedrības daļa, kas tikai prasa, bet paši gatavi darīt un dot.

Novadi ir atšķirīgi. Ja ir lielāks centrs, tur ir vairāk jauniešu un viņi nāk kopā, ir aktīvāki – kā Cēsīs, Raunā, Līgatnē, Vecpiebalgā. Bet Amatas novadā ir pieci nelieli pagasti, kur katrs ir vairāk par sevi, jauniešiem daudz grūtāk nokļūt uz kopīgo pasākumu. Jaunieši pēc 9. klases aiziet no novada, mājās ir tikai brīvdienās.

Dažā novadā darbinieks ir uz pilnu slodzi, citā strādā vairāki, vēl citā darbs ar jaunatni ir kā papildu pienākums. Pārliecinājāmies, ka pašvaldības ir ieinteresētas un gatavas veicināt darbu ar jaunatni.

– Pašvaldībās ir daudz dažādu stratēģiju. To izstrādi parasti uztic kādai firmai, kurai samaksā, un viss kārtībā. Plauktā dokuments ir. Jaunatnes politikas stratēģijas izstrādājāt paši.

D. Briede: – Rakstījām projektu, lai iegūtu finansējumu un izstrādātu šo stratēģiju nevis pēc tiem paraugiem, ko minējāt, bet, izzinot katra novada vajadzības, stiprās un vājās puses, apzinoties, kas jāuzlabo, kādas ir iespējas. Zinot situāciju, var saprast, ko vēlamies un kā to sasniegt. Lai veiktu šādu pētījumu, bija vajadzīgs ilgs laiks, jo jāaptver iespējami plašāks cilvēku loks.

I. Jermolājeva: – Vispirms bija tikšanās ar jaunatnes darbā iesaistītajiem un pašvaldību darbiniekiem, tad ar jauniešiem. Ar jauniešiem katrā novadā strādājām trīs dienas. Analizējām, plānojām un veidojām nākotnes redzējumu – kādu jaunietis redz savu novadu, kā novērtē to, kas ir, ko gribētu citādāk, par ko sapņo. Šajās sarunās katra novada pašvaldība ieguva jauniešu šībrīža redzējumu un uzzināja, ko viņi gribētu nākotnē.

D. Briede: – Notika arī visu novadu jauniešu tikšanās, jo intereses ļoti līdzīgas. Jaunieši dalījās pieredzē, kopā meklēja jaunas idejas.

I. Jermolājeva: – Izvirzījām arī uzdevumu veidot kopīgu platformu, lai astoņi novadi varētu jaunatnes jomā sadarboties. Jauniešu forumā tikās jaunatnes darbinieki un jaunieši no visiem novadiem, radījām kopīgu himnu un sapņojām, plānojām, ko varētu darīt kopā. Tapa plāns, ka piecos gados katrs novads uzaicina pārējos uz kādu pasākumu.

D. Briede: – Stratēģija izstrādāta pieciem gadiem. Ieguvums arī sadarbības veicināšana. Kopā varam izdarīt daudz vairāk.

I. Jermolājeva: – Bieži vien meklējam partnerus, draugus citās valstīs, bet nezinām, ko dara kaimiņu novadā. Kopā var īstenot kopīgas lietas un izmantot tos resursus, kas ir. Projekts arī saved kopā jauniešus un pašvaldības darbiniekus. Bija tikšanās, kurās diskutēja pašvaldības darbinieki un jaunieši. Jauniešiem ir drosme runāt ar deputātiem, paust viedokli, to aizstāvēt. Tas arī ir ieguvums projektā – jaunietis saprot, ka ar pašvaldības darbinieku var runāt, bet politikas veidotāji pārliecinās, ka ir vērts uzklausīt jauniešus.

Mūsu mērķis nebija radīt kaut ko perfektu un unikālu, bet gan izzināt reālo situāciju un saprast, kurp virzīties tālāk. Sabūvējot gaisa pilis, nespējot pildīt iecerēto, stratēģiju var gribēties nolikt tālākā plauktā. Ja tā reāla, plāni īstenojami.

– Jūs veicāt arī jauniešu aptauju. Kādi secinājumi?

I. Jermolājeva: – Lai iespējami vairāk uzzinātu jauniešu viedokli, aicinājām izteikt atziņas, kā viņi vērtē iespējas novadā, kā pietrūkst, par ko sapņo, kā vērtē paši savu iesaistīšanos jaunatnes organizācijās. Katrā novadā jautājumi bija citi, ņemot vērā, ka katrā ir citas aktualitātes. Aptaujas apkopojumu katrs novads iekļauj savā stratēģijā. Katrā novadā tikāmies ar 30 jauniešiem, bet aptaujā elektroniski piedalījās krietni vairāk.

D. Briede: – Aptauja noteikti veicināja piederības apziņu savam novadam. Daudzos novados bija arī jautājums – vai tu saredzi sevi un savu nākotni savā novadā. Atbildes pārsvarā bija pozitīvas. Viens Amatas novada jaunietis ar izbrīnu bija uzrakstījis – kā citādi, es taču mīlu savu novadu.

I. Jermolājeva: – Visiem jauniešiem ir sapņi, vēlmes, viņi grib būt aktīvi, grib, lai novadā daudz kas notiek. Nebija neviena, kurš atzītu, ka neko negrib. Protams, iesaistījās tie, kuriem bija motivācija to darīt. Priecē, ka jauniešiem ir savs vērtējums, domas.

– Ko tad jaunieši vēlas? Daudziem ir priekšstats, ka jaunus cilvēkus interesē vien izklaides.

I. Jermolājeva: – Ne reizi vien man jautājuši – kas ir jaunatnes darbs, ko tas nozīmē – izklaidēt bērnus? Izklaidēt gan neatliek laika. Jaunieši daudz diskutēja par veselīgu dzīvesveidu, sociālo aizsardzību. Viņiem svarīgi, lai būtu speciālists, ar kuru varētu runāt par savām problēmām, kuram varētu uzticēties. Daudzi pasākumi, kurus plānoja iedzīvināt kā tradīciju, saistīti tieši ar mērķi popularizēt veselīgu dzīvesveidu, sportiskās aktivitātes, rīkot starpskolu sporta spēles, pasākumus, kas izglīto par problēmām, kas ir sabiedrībā, piemēram, atkarībām. Tikai izklaide? Noteikti nē. Pasākumi sevis izzināšanai, attīstīšanai, jaunu prasmju apgūšanai.

D. Briede: – Cilvēkiem patīk tas, kas notiek it kā viegli. Arī caur it kā izklaidi var darīt nopietnas lietas. Jaunieši negrib tikai izklaidi, viņi prasa saturu, lai būtu kāds ieguvums. Jābūt saturam un mērķim. Jauniešiem nav teritoriālu robežu. Viņiem svarīgākā ir kopābūšana. Jo vairāk esam kopā, jo vairāk varam izdarīt, esam stiprāki. Katrā ziņā novados darbs ar jaunatni tika aktualizēts un aktivizēts.

*** 

Uzziņai

Ar jaunatni strādā:

Amatas novadā darbu ar jaunatni katrā pagastā kā papildus pienākumu veic kultūras darbinieki;

Jaunpiebalgas novadā –divi jaunatnes darbinieki;

Cēsu novadā – jaunatnes lietu speciāliste un jaunatnes darbiniece;

Raunas novadā – trīs jaunatnes darbinieki;

Vecpiebalgas novadā – trīs jaunatnes darbinieki un dežurants;

Priekuļu novadā – trīs jaunatnes darbinieki;

Pārgaujas novadā – viens jaunatnes darbinieks;

Līgatnes novadā – viens jaunatnes darbinieks.

Darbs ar jaunatni  ir uz jauniešiem vērsts plānotu praktisku pasākumu kopums, kas nodrošina jauniešu dzīves kvalitātes uzlabošanos.

Darba ar jaunatni pamatuzdevumi ir:

1. Atbalstīt un veicināt jauniešu iniciatīvas, radot labvēlīgus apstākļus viņu intelektuālajai un radošajai attīstībai;

2. Nodrošināt jauniešiem iespēju iegūt dzīvei nepieciešamās prasmes, zināšanas un kompetences neformālās izglītības ceļā;

3. Nodrošināt jauniešiem iespēju lietderīgi izmantot brīvo laiku;

4. Nodrošināt jauniešiem viņu attīstības vajadzībām atbilstošas informācijas pieejamību.

Darbu ar jaunatni īsteno  valsts pārvaldes un pašvaldības iestādes, biedrības un nodibinājumi, tajā skaitā jaunatnes organizācijas, jauniešu iniciatīvu grupas u.c. atbilstoši dažādām jaunatnes politikas jomām.

http://news.lv/Druva/2018/07/24/jauniesi-ne-tikai-prasa-vini-gatavi-dot

 

Jaundzimušie no 22. jūnija līdz 19.jūlijam

Datums: 25.07.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Ģimene

-Amatas novada Dzimtsarakstu nodaļā reģistrēts viens jaundzimušais. Meitene – Paula.

-Cēsu novada Dzimtsarakstu nodaļā reģistrēti 12 jaundzimušie. Astoņas meitenes – Karlīna, Sāra, Anete, Laura, Sabīne, Sāra, Keita, Emīlija un četri zēni – Ralfs, Markuss, Tomass, Arnis.

-Jaunpiebalgas novada Dzimtsarakstu nodaļā reģistrēts viens jaundzimušais.

-Līgatnes novada Dzimtsarakstu nodaļā reģistrēts viens jaundzimušais. Meitene – Ance.

-Pārgaujas novada Dzimtsarakstu nodaļā reģistrēts viens jaundzimušais, meitene – Elza.

-Priekuļu novada Dzimtsarakstu nodaļā reģistrēti divi jaundzimušie. Zēni – Lūkass un Jēkabs Kristofers.

-Raunas novada Dzimtsarakstu nodaļā reģistrēti trīs jaundzimušie. Divas meitenes – Anna, Ketija un zēns – Aleksis Vladimirs.

-Vecpiebalgas novada Dzimtsarakastu nodaļā reģistrēti trīs jaundzimušie. Divas meitenes – Grēta, Estere un zēns – Olivers.

http://news.lv/Druva/2018/07/25/jaundzimusie-no-22-junija-lidz-19julijam

 

Pieredze un tradīcijas dažādas

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 25.07.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Tēma

Katrs apkārtni iekopjam tādu, kādā vēlamies dzīvot, veidojam vidi, kurā jūtamies labi. Un katram savi kritēriji, tie var būt ļoti dažādi. Ikviens salīdzinājums ar citiem ir stimuls darīt un radīt. Skaistais priecē un gandarī gan saimnieku, gan citus.

Pašvaldībās ir dažāda pieredze, kā veicināt sakoptību. Vairākos novados izveidojušās jaukas konkursa tradīcijas, citos tos vairs nerīko, vēl citos meklē jaunus risinājumus, kā pagodināt tos, kuri dara skaistāku novadu un līdz ar to visu Latviju.

Līgatnes novadā savulaik rīkots sakoptāko sētu konkurss. “Vairs to nedarām, bet domājam. Šogad, protams, vairs ne, bet nākamgad varētu būt,” stāsta novada vadītājs Ainārs Šteins un uzsver, ka svarīgi ir iedzīvotājus ieinteresēt.

Priekuļu novada pagastos konkursu “Sakoptākā sēta” rīkoja tad, kad Latvijā notika konkurss “Sakoptākais pagasts”. Izveidojoties novadam, tradīcija netika turpināta. “Bijuši konkursi balkoniem, piesakās retais, turklāt ir grūti izvērtēt, jo skaistumu katrs tomēr izprot citādi,” saka Priekuļu novada domes priekšsēdētāja Elīna Stapulone.

Daudzus gadus sakoptāko sētu konkurss tika rīkots Jaunpiebalgā, daudzi jo daudzi novadnieki saņēma pašvaldības pagodinājumus. “Cilvēkiem patīk, ja paveikto novērtē, bet paši nepiesakās. Novads nav liels, arī ikdienā redzam, kā kurš saimnieko, ir prieks par katru, kurš kaut ko atjauno. Pēdējās reizēs godinājām tos saimniekus, kuri iekopuši jaunus laukus, māju apkārtni. Nav viegli novērtēt skaisto,” saka Jaunpiebalgas novada pašvaldības izpilddirektore Dace Bišere–Valdemiere un uzsver, ka grūti salīdzināt paveikto un ieguldīto, jo katra saimnieka iespējas ir atšķirīgas. Dace atceras kādas mājas apmeklējumu. Tajā dzīvoja divas sirmas kundzes. Viņu liliju dobe aizvien ir atmiņā. “Kādu darbu, rūpes viņas ieguldīja, lai tāda dobe būtu! Tāpat, cik darba un līdzekļu vajag, lai atjaunotu neapsaimniekotu māju, sakoptu apkārtni,” pārdomās dalās izpilddirektore.

Vecpiebalgas novadā šovasar tiek atjaunota tradīcija. Bija izsludināts konkurss “Sakoptākā sēta”, un iedzīvotāji, kuri savā dzīves vietā, lauku sētā, vasaras mītnē, uzņēmuma teritorijā vai daudzdzīvokļu mājā izveidojuši skaisti sakoptu vidi, tikai aicināti piedalīties konkursā. Pieteikt īpašumu varēja gan paši īpašnieki vai apsaimniekotāji, gan kaimiņi, radi, paziņas, ja īpašnieks tam piekritis. Konkursā dažādās nominācijās pieteikti deviņi objekti, izveidota komisija, kas vērtēs ieteiktās skaistās vietas.

Raunas novadā pērn pašvaldība nemeklēja sakoptākās sētas, jo tika uzņemti Latvijas Puķu draugu saieta dalībnieki. Pirms tam, apsekojot novadnieku īpašumus, tika izraudzīti tie, kurus rādīt viesiem, lai viņi ne tikai priecātos, bet arī smeltos ierosmi. Augustā pašvaldības komisija atkal apbraukās sētas Drustu un Raunas pagastā. “Cenšamies iebraukt katrā sētā. Lai arī aicinām pieteikties, cilvēki to nedara. Tas ir latviskais kautrīgums. Reizē cilvēki nevēlas lielīties, kā paši saka, un arī nenovērtē savu paveikto,” saka Raunas pašvaldības izpilddirektore Linda Zūdiņa un piebilst, ka katrā sētā ir jaukas tikšanās ar saimniekiem. Cilvēki labprāt dalās pieredzē, kā kopj pagalmu, dārzu, un ir lepni, ka kāds to novērtē. Viņa atzīst, ka šajos braucienos labi redzams, kur kas attīstās, kur, diemžēl, kaut kas panīcis. “Arī ikdienā sekojam, lai cilvēki sakopj savas teritorijas. Pērn tika uzrakstīti trīs protokoli par nesakoptību. Privātīpašnieks ir atbildīgs, ja dzīvžogs pie viņa mājas ielas pusē kļūst bīstams garāmgājējiem un braucējiem,” stāsta izpilddirektore. Novada sakoptāko sētu saimnieki saņems pašvaldības pateicības, kādas – tas tiek glabāts noslēpumā.

Amatas novadā jau vairākus gadus iedzīvotāji pašvaldībai iesaka sakoptākās privātmājas, viensētas, lai to saimniekus godinātu un piešķirtu titulu “Amatas novada lepnums”. Tad komisija apmeklē ikvienu ieteikto kandidātu. “Suminām sakoptāko viensētu un sakoptāko daudzdzīvokļu māju. Nav viegli novērtēt, bet tā ir arī iespēja katram palepoties ar savu sētu. Labi vārdi taču uzmundrina ikvienu,” stāsta Amatas novada domes priekšsēdētāja Elita Eglīte.

Ilggadēja pieredze godināt sakopto sētu saimniekus ir Pārgaujas novadā. “Ja brauktu un vērtētu tikai tās sētas, kuru saimnieki piesakās, konkurss beigtos pusotrā stundā. Svarīgi izstrādāt nolikumu, lai katrs varētu piedalīties un būtu ieinteresēts to darīt. Protams, lai apbrauktu vairāk nekā tūkstoti sētu, vajadzīgs laiks. Darbiniekiem jāpagūst paveikt kārtējos darbus un arī izbraukāt pagastus. Tas izdodas,” pārdomās dalās Pārgaujas novada vadītājs Hardijs Vents.

http://news.lv/Druva/2018/07/25/pieredze-un-tradicijas-dazadas

 

Sāk darbu sešos, ne astoņos

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 25.07.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Karstais laiks rosinājis Līgatnes novada domes administrāciju kardināli mainīt darba laiku. “Darbinieki sūdzējās, ka ap pusdienlaiku grūti strādāt, karstais laiks traucē domāt. Vienojāmies, ka darbu sāksim agrāk un agrāk beigsim, lai vismaz karstajā pēcpusdienā nav jābūt kabinetā,” stāsta Līgatnes novada vadītājs Ainārs Šteins. Ar rīkojumu no vakardienas pašvaldības administrācija strādā no 6.00 rītā līdz 14.30 pēcpusdienā. Arī agrāk karstās vasarās līgatnieši ir sākuši darbu no rīta agrāk nekā tas parasti pieņemts.

http://news.lv/Druva/2018/07/25/sak-darbu-sesos-ne-astonos

 

Ugunsnelaimi neviens negaida

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 25.07.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Karstais un sausais laiks, augstā ugunsbīstamība mežos, arī ugunsgrēks, ko neizdodas nodzēst Valdgales kūdras purvā, mudināja Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Cēsu daļas komandieri Kasparu Dravantu sasaukt Cēsu sadarbības teritorijas apvienoto Civilās aizsardzības komisiju.

Amatas, Jaunpiebalgas, Līgatnes, Pārgaujas, Priekuļu, Raunas un Vecpiebalgas novadu vadītāji, Valsts meža dienesta Amatas nodaļas mežzinis Juris Bergmanis, Cēsu nodaļas vecākais mežzinis Jānis Pētersons un Zemessardzes 27.kājnieku bataljona operatīvās daļas priekšnieks Rimants Bāliņš vakar apsprieda šobrīd aktuālo – ugunsbīstamību.

K. Dravants pastāstīja, ka no rīta pats atgriezies no Valdgales, un atzina, ka to, kas tur notiek, grūti izstāstīt. Tas noteikti nav desmitgades, bet vismaz pusgadsimta ugunsgrēks. “Kūdras purvi ir arī pie Ungura ezera, Zaubes, Kaives un Līgatnes pusē. Novados ir daudz mežu, kas karstumā izžuvuši, un ugunsbīstama ir ļoti augsta. Svarīgi ir katram iedzīvotājam zināt, ko nedrīkst darīt, un dienestiem, kā saskaņoti rīkoties, lai iespējami ātri uguni nodzēstu,” sacīja K. Dravants.

Par sadarbību un saskaņotu rīcību pašvaldību vadītāji pauda savu viedokli. Pārgaujas novada vadītājs Hardijs Vents sacīja: “Bieži dzirdēts, ka ugunsdzēsēji saka – meži jādzēš mežu dienestam, un tad to bumbiņu mētā, bet tikmēr uguns iet uz priekšu. Svarīgi, lai nemētājam bumbiņu, bet nodzēšam un tad skaidrojamies. Svarīgi zināt, kā cits citam varam palīdzēt, atbalstīt.” Viņš arī atgādināja, ka katrā novadā ir apzināti lauksaimnieki, kuri ar tehniku var nākt palīgā likvidēt ugunsnelaimi, ir noslēgti trīs līgumi.

Priekuļu novada domes priekšsēdētāja Elīna Stapulone atgādināja par ugunsgrēku pie Ērgļu klintīm, kad zvanīts uz Valmieru meža dienestam, bet tur pateikts, ka tā nav viņu teritorija. Mežzinis J.Pētersons paskaidroja, ka informāciju Valsts meža dienesta Priekuļu nodaļa saņēmusi novēloti: “Kad ieradāmies, ugunsdzēsēji jau dzēsa un nosargāja, lai liesmas neizplatās. Mums arī nav tādas tehnikas, paši galā netiktu,” stāstīja J.Pētersons.

Jaunpiebalgas novada vadītājs Laimis Šāvējs vien paironizēja, ka jādibina dienests, kas koordinētu dienestus. Savukārt Līgatnes novada vadītājs Ainārs Šteins atgādināja, ka pašvaldībai bieži vien ir sasietas rokas: “Kad dega Sudas purvs, aizsūtījām arī savu ugunsdzēsēju mašīnu. Pēc tam saņēmām aizrādījumu no Valsts kontroles, ka tā nav mūsu funkcija, jo dega taču valsts purvs. Un mēs baidāmies rīkoties, jo atnāks kāds gudrinieks un aizrādīs. Bet ne jau visi baidās. Jāpieņem tādi lēmumi, kas konkrētajā situācijā ir vispareizākie, ” pārdomās dalījās A.Šteins.

Cēsu sadarbības teritorijas Civilās aizsardzības komisijas priekšsēdētāja Elita Eglīte atgādināja, ka katram dienestam un pašvaldībai vēlreiz jāapzina savas iespējas un visiem jābūt drošiem, ka katrā konkrētā situācijā sekos rīcība.

A.Šteins ierosināja, ka vajadzētu aizliegt kurināt ugunskurus. “Tūkstoši laivotāju brauc pa Gauju, piestāj krastā, turklāt ne tikai ierīkotajās atpūtas vietās. Viņi kurina ugunskurus, tā ātri vien var izcelties ugunsnelaime,” sacīja novada vadītājs. E.Stapulone pastāstīja, ka Igaunijā nevienā kempingā patlaban nedrīkst kurināt ugunskuru un izmantot grilu, jo tas ir ugunsbīstami.

Komisijas locekļi ierosinājumam piekrita, diskusija raisījās par to, kurš tiesīgs pieņemt šādu lēmumu. “Pienāks septembris, līdz varbūt izdosies mainīt procedūru un varēsim pieņemt šādu lēmumu, ” bilda A.Šteins, bet L.Šāvējs pauda pārliecību, ka tas jādara valsts līmenī un Cēsu puses pašvaldības var vērsties ar ierosinājumu ministrijās, informēt plānošanas reģionus.

Civilās aizsardzības komisija nosūtīja vēstuli Iekšlietu, Zemkopības, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai. Tajā teikts: “Lūdzam nekavējoties noteikt visa veida atklātās liesmas aizliegumu Cēsu sadarbības teritorijā un rosinām izskatīt jautājumu par šāda aizlieguma piemērošanu visa Vidzemes plānošanas reģiona teritorijā.” Vēstuli parakstīja komisijas priekšsēdētāja E.Eglīte.

A.Šteins arī atzina, ka atpūtniekus par ugunsbīstamību var informēt laivu nomnieki, bet Vecpiebalgas novada vadītājs Indriķis Putniņš atgādināja, ka noteikti jābrīdina ogotāji un sēņotāji. “Cilvēki seko līdzi tam, kas notiek Talsu pusē, bet savā ikdienā neapzinās bīstamību,” sacīja Indriķis Putniņš.

Ja valsts līmenī tiks pieņemts Cēsu sadarbības teritorijas Civilās aizsardzības komisijas ierosinājums, arī tas būs solis pretī ugunsdrošībai. Protams, cilvēkiem jābūt likumpaklausīgiem.

Latvijā katru gadu aprīlī tiek izsludināts ugunsnedrošais periods, paredzot virkni drošības nosacījumu, kas šajā laikā jāievēro gan meža īpašniekiem, gan jebkuram meža apmeklētājam. Nereti cilvēki šos aizliegumus uztver formāli. Šovasar ir ārkārtas situācija, karstais un sausais laiks, izkaltusī meža zemsedze rada īpaši lielus ugunsgrēka riskus

http://news.lv/Druva/2018/07/25/ugunsnelaimi-neviens-negaida

 

Īsziņas

Datums: 26.07.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Līgatnieši ieskandina Simtgades zaļumballes. Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā šodien notiek Latvijas valsts simtgadei veltīto zaļumbaļļu ieskandināšanas pasākums. Tajā piedalās kultūras ministre Dace Melbārde, zaļumbaļļu rīkotāji un pētnieki. Simtgades zaļumballes, kas notiks 11.augustā, simts dienas pirms Latvijas simtgades, uzticēts ieskandināt Līgatnes pūtēju orķestrim.

http://news.lv/Druva/2018/07/26/iszinas

 

Godinās jaunos novadniekus

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 26.07.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Latvijas simtgades gadā top jaunas tradīcijas, īpaši tiek piedomāts, kā atjaunināt tās, kas kļuvušas pierastas. Līgatnes novadā pirms vairākiem gadiem novadnieku ģimeņu jaundzimušie tika sveikti, dāvinot sudraba karotītes. Pasākums nekļuva par notikumu, taču šovasar iecerēts īpaši godināt pagājušajā gadā dzimušos līgatniešus.

Pērn novadā deklarēti 30 jaundzimušie. Viņi saņems pēc mākslinieces Ilzes Bindemanes un Jura Bindemaņa dizaina veidotu piemiņas medaļu ar uzrakstu “Lolots Līgatnē”. Sumināti tiks tie jaundzimušie, kuri deklarēti novadā un arī viens no bērna vecākiem ir novada iedzīvotājs. “Lai kur dzīvē aizvedīs ceļi, medaļa arī turpmāk atgādinās par vietu, kur esi dzimis,” saka Līgatnes Kultūras un tūrisma centra direktores vietniece kultūras jomā Ingūna Millere un uzsver, ka nākamsestdien līgatniešu ģimenēm būs jauka kopā būšana un svētki.

Jaunpiebalgas novadā jau trīs gadus jaundzimušie saņem sudraba karotīti ar novada ģerboni un savu vārdu. “Iepriekšējos gados jaundzimušos godinājām gan jūnijā, gan jūlijā, kad notiek ģimeņu un bērni svētki, taču šogad nolēmām, ka tas notiks “Izvēlies Piebalgu!” laikā. Tas novadā ir notikums, kuru daudzi apmeklē. Tā arī ir nozīmīga diena, jo līdz Latvijas simtgadei atlikušas simts dienas. Domājams, arī turpmāk jaundzimušo godināšana notiks “Izvēlies Piebalgu!” laikā,” stāsta pašvaldības izpilddirektore, Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Dace Bišere–Valdemiere. Šajā dienā sudraba karotītes saņems tie, kuri dzimuši laikā no iepriekšējās godināšanas reizes pērn jūlijā līdz šīs vasaras svētku dienai. Patlaban tie ir 23 Jaunpiebalgas novadā deklarētie bērni.

Priekuļu novadā šovasar arī gatavojas īpašiem svētkiem ģimenēm, kuros tiks godināti jaunākie novada iedzīvotāji.

http://news.lv/Druva/2018/07/26/godinas-jaunos-novadniekus

 

Brīvprātīgais darbs

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 26.07.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Novadu ziņas 

Brīvprātīgais darbs ir organizēts un uz labas gribas pamata veikts fiziskās personas fizisks vai intelektuāls bezatlīdzības darbs sabiedrības labā. Brīvprātīgajam darbam nav peļņas gūšanas nolūka. (Brīvprātīgā darba likums)

*

Iespēja gūt gandarījumu

2017. gada maijā Līgatnes novada pašvaldība sāka sadarbību ar Valsts nodarbinātības aģentūru un brivpratigie.lv.

Tā novadam ir iespēja dažādu pasākumu rīkošanā piesaistīt brīvprātīgos no visas Latvijas. “Tā bija jauniešu iniciatīva. Viņi ir aktīvi, vēlas darboties un tā ir iespēja pastrādāt ne tikai mūsu novadā,” stāsta brīvprātīgo reģionālā koordinatore novadā Dace Bērziņa.

Viņa uzsver, ka sabiedrībā aizvien vairāk brīvprātīgo darbs tiek novērtēts. Arī CV var ierakstīt, kādas prasmes esi ieguvis, kur strādājis. “Ja esi strādājis kā brīvprātīgais, tas ir apliecinājums, ka esi uzņēmīgs, apguvis organizatora prasmes. Pēc pasākuma ikviens var iegūt apliecinājumu, ka ir strādājis, ko darījis,” pastāsta koordinatore.

Katrs, kurš reģistrējies brivpratigie.lv, par piedalīšanos nopelna punktus. Kad nākamreiz kaut kur vēlas iesaistīties, organizatori jau redz iepriekšējo pieredzi un interesenta prasmes.

Pie Daces vēršas pasākumu rīkotāji novadā, izstāsta, kādi darbi būs jāveic, cik palīgu vajag. Viņa uzrunā vispirms līgatniešus, dod ziņu mājaslapā. Tie, kuri vēlas, piesakās. Šogad vērienīgākais pasākums, kurā strādāja 17 brīvprātīgie, bija deju lieluzvedums “Māras zeme” Līgatnes sporta centrā. “Bija brīvprātīgais arī no Rīgas. Puisis atbrauca ar autobusu, visu dienu līdz vēlam vakaram aktīvi strādāja un mājās devās ar autobusu. Cik viņš bija gandarīts! Patika gaisotne, attieksme pret brīvprātīgajiem un iespēja redzēt “Māras zemi”,” pārdomās dalās Dace un uzsver, ka brīvprātīgie pasākumu rīkotājiem ir neatsverami palīgi. Viņiem uztic loģistikas koordinēšanu, darbu informācijas centros, veikt dažādus uzdevumus, iesaistīties organizēšanā. Koordinatore pārliecinājusies, ka brīvprātīgais ātri saprot, ka neviens visu priekšā nepateiks. Pašam jāredz, jājūt, jāsaprot, kas vēl jādara, kā rīkoties konkrētā situācijā.

Dace šovasar pati strādāja kā brīvprātīgā festivāla “Baltica” dienā Līgatnē. “Tas bija darbs visas dienas garumā, patīkamas emocijas un apziņa, ka esi daļa no liela pasākuma, kas notiek tavā novadā, ka pārstāvi savu novadu. Ja būs iespēja, piedalīšos arī turpmāk, ” atklāj līgatniete un ir pārliecināta, ka būtiskais, ko gūst brīvprātīgie, ir gandarījums. Koordinatore arī atzīst, ka Līgatnē viņu darbs tiek novērtēts, nekad neviens nav palicis bez pusdienām un atzinīgiem vārdiem.

Brīvprātīgajos palīgos gan bieži vien, nereģistrējoties brivpratigie.lv, iesaistās arī pensionāri, iegulda savu laiku un prasmes, lai izdarītu ko noderīgu. Pasākumi novadā vairs nav iedomājami bez brīvprātīgo līdzdalības.

Šogad arī līgatnieši varēs aktīvākos novada brīvprātīgos pieteikt valsts pasākumam, kur godina čaklākos. “Būt brīvprātīgajam – tā ir iespēja sevi pilnveidot, ko jaunu uzzināt, piedalīties, redzēt un gūt gandarījumu,” saka Dace Bērziņa.

*

Mācās iepazīt cilvēkus

“Man patīk darbs ar cilvēkiem,” saka līgatnietis Artūrs Jarullins.

Jaunietim ir 19 gadi, viņš kā brīvprātīgais bijis daudzos pasākumos. “No ārpuses viss šķiet ļoti vienkārši – pasākums notiek kā pēc grāmatas. Taču, kad esi starp rīkotājiem, saproti, cik viss ir trausli, jo kuru katru brīdi kaut kas var noiet greizi. To var saprast tikai, kad jau ir pieredze,” atzīst Artūrs. Viņš arī pastāsta, ka sākums nebūt nav viegls un vienkāršs, ir ļoti daudz jāmācās, īpaši jau saskarsmē ar cilvēkiem. “Ikdienā man apkārt nav daudz ļaužu, bet pasākumā uzreiz jārunā ar vairākiem, jāstāsta, jāskaidro lietas dažādu vecumu cilvēkiem, un pamazām vien iemācies saprasties,” pastāsta Artūrs.

Līgatnē pirms lieluzveduma “Māras zeme” viņam bija jāierāda skatītājiem vietas tā, lai tās aizņemtu pēc kārtas. Nebijis viegli vecākiem cilvēkiem izskaidrot, ka katrs nevar izvēlēties, kur šķiet ērtāk. Jauniešus pamācīt gan esot krietni vieglāk, un viņi teikto arī respektē. Kāda pasākuma koncertā Artūrs organizējis muzikantu uzstāšanos. Tad gan bijis liels uztraukums, neviena blakus nebija, kurš pateiktu, kā tālāk darīt.

“Strādā un saproti, ka algu nesaņemsi, bet pasākumā esi bez maksas, tas ir liels bonuss. Ikreiz jārēķinās, ka var būt sarežģītas situācijas, bet beigās vienmēr ir gandarījums. Ja rīkotāji ir apmierināti, ka viss izdevies, man prieks. Jaunieši, kuri sakrājuši vairāk punktu, tiek cildināti, tas arī ir stimuls, ceļ pašvērtējumu,” saka Artūrs un pārliecinājies, ka pasākumu rīkotājiem brīvprātīgie ir izdevīgi, jo viņiem jāizmaksā tikai pusdienas. Ja katram būtu jāmaksā par darbu, daudzi pasākumi apmeklētājiem būtu krietni dārgāki.

“Brīvprātīgā darbs pasākumos arī ir laba iespēja iepazīties. Pagājušogad festivālā “Laba daba” iepazinos ar jauniešiem no Jelgavas un Liepājas, arī šovasar satiksimies. Tā palielinās paziņu loks,” pastāsta Artūrs.

Ikdienā jaunietis diezgan daudz laika pavada sociālajos tīklos. Viņš atklāj, ka meklē skolu, kurā mācīties, jo diemžēl pirmā izvēle nebija īstā. Artūru interesē darbs ar cilvēkiem, sabiedriskās attiecības, patīk sarunas ar cilvēkiem, iepazīt viņus.

*

Dullums neļauj mieru

“Esmu cilvēks, kurš ilgi nav jāpierunā,” par sevi saka Aija Andersone.

Viņa ir īsts nemiera gars, vienmēr aizņemta, ja vien paaicina, mīļuprāt iesaistās. ““Baltica” man oficiāli bija pirmais notikums, kurā biju brīvprātīgā. Mēs, līgatnieši, cits citu pazīstam un saprotamies no pusvārda. Un nav tādu situāciju, lai cik sarežģītu, kuras nevarētu atrisināt,” pārliecināta Aija.

Līgatniete pastāsta, kā festivālā kādam kolektīvam ievajadzējies pīlādžu zarus. “Līgatnē viss ir. Atradām, visi bija priecīgi. Protams, ja es būtu svešā vidē, nezinu, vai tik ātri atrastu, bet gan jau kaut ko izdomātu, ” smej Aija. Viņa pati arī savulaik rīkojusi dažādus pasākumus un labi saprot, ko nozīmē, ka vari uzticēties, būt drošs, ka viss būs kārtībā.

Aijai šķiet, ka Latvijā pasākumu rīkotāji pārāk maz izmanto brīvprātīgos palīgus. “Brīvprātīgais ir labais dullais, atvērts jaunajam, kurš nav jāpierunā, kuram nav jāskaidro, kurš gatavs darīt,” saka Aija un uzsver, ka brīvprātīgais jau visu dienu nestrādā melnu muti, viņš arī bauda pasākumu. Noteikti redz un dzird vairāk nekā, piemēram, korists, kura korim jāuzstājas.

Vasara Aijai solās būt nemiera pilna. Trīs jaunākie mazbērni ir pie viņas, pieci vecākie brauc ciemos. Viņai patīk fotografēt, prieku guva arī nesenajā festivālā Zaubē. Tad ar līnijdeju kolektīvu būs jādodas uz sadancošanu Salaspilī, oktobrī ar kori uz Poliju. “Pensionāriem jau vienmēr laika trūkst,” smej Aija.

*

Dzīvē noderēs

Santa Rinkēviča ikdienā ir ļoti aizņemta. Mācības skolā, dziedāšana Nītaures Tautas korī, aktīva skolas sabiedriskās dzīves rīkošana piepilda laiku.

Vasarā viņa strādā, skolas laikā darbā būs uz pusslodzi. “Darbs patlaban nav mana prioritāte, tās ir mācības. Strādāju, lai būtu sava kabatas nauda,” lietišķi saka Santa. Nākotnē viņa vēlas kļūt par mediķi.

“Saskarsme ar cilvēkiem ļoti dzīvē noderēs. Esam taču tik dažādi, bet saprasties vienmēr varam. Arī, strādājot veikalā, daudz mācos saskarsmi ar pircējiem,” pastāsta līgatniete.

Jau gadus piecus Santa iesaistās brīvprātīgo darbā. “Pilsētā gatavojās novada svētkiem, vajadzēja palīgus. Man patīk būt vidū. Apkārt priecīgi cilvēki. Bijušas arī konflikta situācijas, bet tās vienmēr izdevies atrisināt ar smaidu. Tā ir ļoti noderīga pieredze – gan mācīties saprasties ar dažādu paaudžu cilvēkiem, gan būt starp pasākumu rīkotājiem,” pārdomās dalās Santa. Viņai spilgtā atmiņā “Māras zeme” – lielais nogurums un gandarījums. “Un iespēja redzēt uzvedumu,” bilst jauniete.

http://news.lv/Druva/2018/07/26/brivpratigais-darbs

 

Padomjlaika patvertne “Pansionāts”

Autors: Līga Patmalniece

Datums: 27.07.2018

Izdevums: Staburags

Rubrika: Ceļojums

Eksotika jauniešiem, nostalģisku izjūtu vilnis tiem, kuriem mazāk un vairāk par 40 — domāju pēc Līgatnes pazemes bunkura apskates. Slepenais Līgatnes bunkurs pēc Padomju Savienības sabrukuma bija vienīgā patvertne Latvijā, kuru valdība turpināja uzturēt, lai nepieciešamības gadījumā to varētu izmantot. Plašāka sabiedrība par patvertnes esamību uzzināja tikai 2003. gadā. Tagad šī ir vieta, kas veiksmīgi spējusi pielāgoties pārmaiņām un jau gadiem ir tūristu iecienīta.

Būvē desmit gadus

Padomu Savienībai aukstais karš un lielākais ienaidnieks Amerika lika domāt par patvertņu izveidi. Patvertne zem Līgatnes rehabilitācijas centra ir aukstā kara laika bunkurs, un kādreiz tā bija pazīstama ar segvārdu “Pansionāts”. Par bunkura būvniecību lēma jau 1968. gadā Maskavā, darbus sāka 1970. gadā, un celtniecība turpinājās veselu desmitgadi. 1980. gadā pabeidza būvēt bunkuru, bet sanatorijas ēku uzcēla 1982. gadā. Uz Līgatni atpūsties brauca komunistiskās partijas biedri, līderi. Teritorija bija iežogota, un apmeklētājus stingri kontrolēja. Viss mainījās līdz ar Padomju Savienības sabrukumu. Deviņdesmitajos gados te ierīkoja rehabilitācijas centru, un tas kļuva pieejams plašākam cilvēku lokam, taču sabiedrība joprojām nezināja par pazemes slēptuvi. Un tikai 2003. gadā, neilgu laiku pirms Latvijas pievienošanās NATO, atklāja bunkura esamību. NATO, protams, nebija ieinteresēti “slepenā” objekta ekspluatēšanā vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tādēļ, ka Maskava šo patversmi uzbūvēja un, loģiski, zināja par tās esamību, turklāt mūsdienās šādām patvertnēm nepieciešams daudz lielāks dziļums. Lai gan viss aprīkojums bunkurā ir teicamā kārtībā, novecojusī tehnika atpaliek no mūsdienu moderno tehnoloģiju iespējām.

Var arī ballēties

Biļetes ekskursijai bunkurā pārdod rehabilitācijas centra pirmajā stāvā, tur arī novietots stendiņš ar suvenīriem, kas pazīstami arī tiem, kuru bērnība aizritēja astoņdesmitajos un kuri pie tumši ziliem skolas formastērpiem nēsāja mazas zvaigznītes. Grupā, ar kuru kopā dodamies ekskursijā, ir latviski, krieviski un angliski runājoši ļaudis. Tā kā šī ekskursija tiek vadīta latviski, valodas nepratēji paliek zaudētājos. Ekskursiju laikā iespējams aplūkot plānus un instrukcijas kara darbības gadījumā, telekomunikāciju bloku, kas nodrošināja tiešos sakarus ar Maskavu, autonomu elektrostaciju ar dīzeļģeneratoriem un degvielas noliktavu, kartes un vēl dažādu padomju laika atribūtiku, kā arī iespējams iestiprināties tipiskā padomju laika ēdnīcā. Parastais ekskursijas piedāvājums ietver pelmeņus ar skābu krējumu un kompotu. Arī labi! Bunkurā var sarīkot ballīti, pasūtīt īpašu padomjlaika mielastu, kā arī uzspēlēt realitātes spēli “Objekts X”. Tā patiks aktīviem cilvēkiem, kuri nebaidās doties slepenā uzdevumā un saņemt adrenalīna devu. Spēles dalībniekiem jāiejūtas slepeno aģentu lomās, kuri veic slepenu misiju, glābjot dzimteni no katastrofas. Dalībnieki spēlē piedalās individuāli vai komandās.

Parole — vārds, uzvārds

Vairāki desmiti pakāpienu aizved līdz durvīm, pa kurām kara gadījumā ieiet būtu ļauts tikai padomju valdības pārstāvjiem. Pasakā kalns atvērās nācējam, izsakot īstos vārdus: “Sezam, veries!”, bet “Pansionāta” smagās, hermētiski slēdzamās metāla durvis atvēra parole, kas nācējam bija jānosauc — paša vārds un uzvārds. Dežurants pārbaudīja, vai vārds ietverts vienā no diviem sarakstiem. Pirmajā sarakstā bija apkalpojošais personāls — 24 cilvēki, kuri ieradās ik dienu. Ja vīrs strādāja bunkurā, tad arī sievai bija jāstrādā tajā vai rehabilitācijas centrā. Bija jāparakstās par informācijas neizpaušanu, un šeit strādājošo cilvēku tuvākie radi pat nenojauta patiesību. Otrajā sarakstā bija 250 vārdi — Padomju Latvijas valdības pārstāvji, kuri kara gadījumā te slēptos un no šejienes pārvaldītu valsti.

Ieejot gaitenī, elpu aizsit nedaudz sasmacis gaiss. Garos gaiteņus izgaismo spuldzes, telpās valda klusums. Bunkurā ierīkota apkure, taču tā nekad nav bijusi nepieciešama. Ja ārā būtu 30 grādu, tad bunkurā joprojām +8 grādi. Tā kā aukstu ziemu vairs nav, tad temperatūra bunkurā arī ziemās ir no +16 līdz +20 grādiem. Gide stāsta, ka patvertnē ir skābekļa rezerves, bet ikdienā bunkurā gaiss ieplūst no ventilācijas šahtām, kas izbūvētas ap visu ēku. Vajadzības gadījumā, atskanot sprādzienam, membrānas automātiski aizvērtos un pirmās trīs dienas skābekļa bunkurā pietiktu no rezervēm. Pēc tam ventilācijas sistēmas sāktu filtrēt gaisu no ārpuses.

Viss darbojas

Patvertne veidota deviņus metrus zem zemes, virs galvas — piecus metrus biezs betona vāks. Virsējam betona slānim pievienots svina pulveris aizsardzībai no radiācijas, mūsdienās šis slānis ir krietni par plānu. Patvertne ir 2000 m2 liela, izbūvēta vienā līmenī. Visi uzraksti bunkurā ir krievu valodā, šeit strādājošajiem tā bija obligāta saziņas valoda ikdienā.

Līdzās “Pansionātam” būvēt sakaru torni nedrīkstēja, tādējādi riskētu atklāt slepeno objektu, tādēļ patvertnē ierīkota telefonu centrāle, kas bija slepena un funkcionēja tikai valdības vajadzībām. Visi sakari ir pazemē izbūvēti kabeļi, kas tiešā līnijā ved uz Rīgu un ir savienoti ar bunkuru Grīziņkalnā, kurš izbūvēts zem bērnu rotaļu laukuma (šobrīd Grīziņkalna bunkurā glabājas datoru serveri, pazemē tiem ir īpaši piemērota temperatūra). Otrs kabelis ved līdz Siguldai, Cēsīm un tiešā līnija uz Maskavu. Tehnika ir novecojusi, taču joprojām strādā. Uzraksts komunikāciju telpā uz plakāta pie sienas vēsta: “Bez sakariem nav pārvaldes, bez pārvaldes nav uzvaras!”, bet dežuranta telpā daiļrunīgi atgādina: “Ņe boltai u telefona, boltun nahodka dļa špiona.” (Nepļāpā pa telefonu, pļāpa ir atradums spiegam!)

http://news.lv/Staburags/2018/07/27/padomjlaika-patvertne-pansionats

 

Čehijas kontingenta karavīri pārgājienā no Turaidas uz Līgatni

Datums: 27.07.2018

Izdevums: Auseklis

Rubrika: Kaimiņos

Trešdien aptuveni 50 Čehijas bruņoto spēku kontingenta karavīru, kuri Latvijā dien NATO daudznacionālās kaujas grupas sastāvā, devās maršā – 20 kilometru pārgājienā – gar Gaujas krastu no Turaidas uz Līgatni. Pārgājiena mērķis bija iegūt vairāk zināšanu par Latvijas kultūru un vidi, kā arī pilnveidot karavīru fizisko sagatavotību. Maršā viņi devās formastērpos ar mugursomām, bez ieročiem. Daudznacionālo kaujas grupu Latvijā vada Kanāda, un to veido vairāk nekā 1300 karavīru no Albānijas, Čehijas, Itālijas, Polijas, Kanādas, Slovākijas, Slovēnijas un Spānijas, kas rotācijas kārtībā pilda dienesta pienākumus Latvijā, piedaloties mācībās ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem.

http://news.lv/Auseklis/2018/07/27/cehijas-kontingenta-karaviri-pargajiena-no-turaidas-uz-ligatni

 

 

 

 

 

2018-07-28
Laika ziņas
Aptaujas