Jaunumi
Prese raksta par Līgatni

Uzvaras un zaudējumi

Autors: Jānis Gabrāns

Datums: 09.10.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Sports

Latvijas florbola virslīgas čempionātā rezultāti aizvadītās nedēļas nogalē kārtējo reizi apliecināja, ka sezona būs interesanta un neprognozējama.

Pirmo zaudējumu šajā sezonā piedzīvoja Stalbes "Pārgauja", kas līdz tam bija vienīgā komanda, kas nebija zaudējusi nevienu punktu. Šoreiz "Pārgauju" gaidīja nopietns pārbaudījums, spēle izbraukumā pret čempioniem "Betsafe Oxdog Ulbroka".

Cīņa bija ļoti spraiga un līdzvērtīga. Stalbes florbolisti vairākkārt izvirzījās vadībā 1:0; 2:1; 4:2, taču mājinieki vienmēr spēja izlīdzināt rezultātu un pēc 4:4 pat izvirzījās vadībā 5:4. Tad "Pārgauja" panāca izlīdzinājumu, tomēr spēles izskaņa piederēja Ulbrokas komandai. Pēdējās minūtes sākumā viņi izvirzījās vadībā 6:5, tad "Pārgauja" nomainīja vārtsargu pret sesto laukuma spēlētāju, taču spēli glābt neizdevās. Divas sekundes līdz pamatlaika beigām čempioni guva septītos vārtus, spēle noslēdzās 7:5 Ulbrokas komandas labā.

"Pārgaujai" vārtus guva Artūrs Jurševskis - 2, Mārtiņš Muižnieks, Oskars Balodis, Olafs Zvīnis.

Šajā nedēļas nogalē "Pārgaujai" divas mājas spēles, piektdien pret FK "Bauska", sestdien pret "Rubene".

Cēsu "Lekrings" aizvadīja divu spēļu izbraukumu uz Kurzemi, kur sestdien tikās ar šīs sezonas pārsteigumu - "Talsu NSS/ Krauzers", kuri tobrīd atradās līderpozīcijās turnīra tabulā. Šoreiz gan viņiem neizdevās turpināt uzvaru sēriju, jo cēsnieki ņēma spēles gaitu savās rokās, izcīnot pārliecinošu uzvaru 6:2. Vārtus guva: Roberts Zande, Toms Rīsmanis, Kristiāns Miezītis, Emīls Dzalbs, Aleksandrs Abramovs, Pēteris Trekše.

Nākamajā dienā cēsniekiem spēle Liepājā pret "Kurši/ Ekovalis", un līdzjutēji cerēja, ka uzvara Talsos iedvesmos nākamajam panākumam. Taču intriga bija tikai līdz pēdējās trešdaļas sākumam, kad tablo rādīja 3:2 Liepājas komandas labā. Mājinieki guva piecus vārtus, panākot 8:2, un cēsnieku pašā spēles izskaņā gūtie vārti neko mainīt nespēja, zaudējums 3:8. Vārtus guva E. Dzalbs, Roberts Zande un A. Abramovs.

Cēsu komandai šī nedēļas nogale brīva, nākamā spēle 26.oktobrī savā laukumā pret Rubenes komandu.

Latvijas čempionāta 1.līgā pamatīgu zaudējumu piedzīvoja "Lekrings-1", ar 3:14 atzīstot "Latvijas Universitāte/FS Masters" pārākumu. Vārtus guva Ivo Auziņš, Edgars Krastiņš un Krišjānis Tiltiņš.

Pie uzvaras 2.līgā tika komanda "Līgatne", izbraukumā ar 8:7 pārspējot "Burtnieku novads/ Pēdu nav" florbolistus. Jāatzīmē, ka uzvaras vārti tika gūti astoņas sekundes pirms pamatlaika beigām. Pa diviem vārtiem guva Uģis Feldmanis, Edžus Mellens un Kaspars Malojlo, kurš bija arī uzvaras vārtu autors. Vienus vārtus guva arī Jēkabs Ustinovs, bet vienreiz pretinieks ievirzīja bumbiņu savos vārtos.

http://news.lv/Druva/2018/10/09/uzvaras-un-zaudejumi

 

Vēlētāju viedokļi tik dažādi

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 09.10.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Vēlēšanas

Svētdiena atausa miglā, un lietus noskaloja aizvadītās saulainās sestdienas atstātos sārņus un dažam arī cerības. Mācītājs radio atgādināja, ka ir Pļaujas svētki un veco patiesību – ko sēsi, to pļausi.

Veikalos, autobusos, uz ielas cilvēki pauda dažādus viedokļus, bet dzirdēt, ka kāds būtu ļoti priecīgs, neizdevās. Arī tie, kuru izraudzītā partija nekļuva par vērā ņemamiem uzvarētājiem, raustīja plecus.

Rezultāti zināmi. Kāds sestdien bija ceļš uz tiem, “Druva” sekoja līdzi vēlēšanu iecirkņos.

Kā jau darot atbildīgu darbu

To, ka sestdiena būs grūta, atzina lielākā daļa satikto vēlētāju.

Tikko Liepā nobalsojuši Airita Skulte un Kristaps Gaiduks.

“Iepriekšējās vēlēšanās nebija vieglāk,” atklāja Airita, bet Kristaps atgādināja, ka Saeimai būs daudz darāmā, daudzās jomās vajadzētu kaut ko pamainīt. Kristapam darbs ir visā Latvijā, Airita strādā Cēsīs. “Izskatās, ka cilvēki nav laimīgi, ka jānāk vēlēt un jāizvēlas," nosaka Kristaps, un abi atzīst, ka naktī būs jāseko līdzi, kā viss beigsies.

Iecirkņa vēlēšanu komisiju locekļi dažādos novados novēroja, ka bijuši vēlētāji, kuri ātri reģistrējās, ejot uz balsošanas kabīni, jau paņēma izraudzīto sarakstu un ātri izsvītroja nevēlamos kandidātus, pielika krustiņus tiem uzvārdiem, kurus gribētu redzēt Saeimā. Ne mazums bija tādu, kuri pat pusstundu un ilgāk šķirstīja balsošanas listes, vēl un vēlreiz pārlasīja vārdus un uzvārdus. Amatas novada Nītaures vēlēšanu iecirkņa priekšsēdētāja Egija Varekoja stāsta, ka nītaurieši sarakstos meklē arī savējos un grib nobalsot par Juri Apini, Edgaru Medni, Mārtiņu Šteinu, atzīstot, ka žēl, jo visi nav vienā sarakstā. “Kāda kundze cienījamos gados pirms vēlēšanu zīmes iemešanas urnā noskaitīja lūgšanu. Nākamie klusi pastāvēja aiz viņas, pagaidīja. Cilvēkiem šīs vēlēšanas bija ļoti svarīgas,” vērtē Cēsu novada vēlēšanu iecirkņa Cēsu 1.pamatskolā priekšsēdētāja Anna Būre.

“Vēlētāji mulst par daudzajiem sarakstiem. Paņem balsošanas zīmju kaudzīti, nopūšas un dodas uz kabīni. Meklē pazīstamus uzvārdus, secina, ka tie iepriekšējās vēlēšanās bijuši citu partiju listēs, tagad citās, bet par tām balsot negribas. Izvēlēties nav viegli,” spriež Raunas novada vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja Linda Zūdiņa un uzsver, ka vēlētāji izturas atbildīgi un lielā aktivitāte liecina, ka viņiem nav vienalga, ko ievēl.

“Ļoti sekoju līdzi priekšvēlēšanu debatēm. Bija klauni un prātīgi cilvēki, par kuriem varētu balsot. Izvēle liela. Vairāku partiju līderi debatēs bija spēcīgi, taču, vērtējot partiju paveikto, nekad par viņiem nebalsotu,” par grūto uzdevumu izdarīt izvēli, satikts vēlēšanu iecirknī Stalbē, saka Jānis Rukšāns.

Liepēniete Dace Struņķe arī piekrīt, ka izvēlēties īsto sarakstu bijis grūti. “Daudzi, kuri patīk, katrs ir savā sarakstā. Cits citam paprasam padomu, parunājos ar kaimiņiem, bet neviens jau tieši nesaka, par ko balsos. Izvēle katra paša ziņā," viņa bilst un novēl, lai Saeimas deputāti izdara savu darbu pa mazumam vien un nesola kalnus.

Guntis Ozoliņš, satikts Raunā pie vēlēšanu iecirkņa vēl pirms atvēršanas, jo steidzas uz medībām, saka: “ Gribas visu paspēt, no rīta labākas domas galvā, tad jānobalso. Ja partijai vairākums, tad var prasīt atbildību, bet Saeimā tā nebūs. Būs vēl lielāka sadrumstalotība, un neviens ne par ko neatbildēs. Ja politiķis atbildētu par situāciju sabiedrībā un finansiālo stāvokli, tad padomātu, vai vērts riskēt rīkoties pretlikumīgi.”

Zaubēnietes Dzintra Sviķīte un Amanda Lasmane arī pēc nobalsošanas ir domīgas. “Daudz domāts, apsvērts,” atklāj Dzintra, bet Amanda pastāsta: “Nevienu avīzi neatvēru, būs, ko iekurināt. Nesekoju līdzi priekšvēlēšanu laikam, cik feisbukā palasīju. Tik daudzi gadi pagājuši, bet neviena sfēra nav sakārtota. Man meita Spānijā, dēls Anglijā, pašai veselība nav laba. Viss ir tikai manā ziņā." Kundzes vēl pārspriež, ka Zaubē dzīve būtu laba, ja tikai būtu, kur strādāt. Ir pašvaldības iestādes un skola, vēl ir vienīgi veikals, un labi, ja kādam zemniekam vajag palīgus.

Straupēnietis Jānis Tučs lepns, ka nobalsojis un uzsver, ka ir zemnieks un nav bijis jādomā, par ko balsot. “Galvenais izveidot strādātspējīgu valdību. Katrā partijā ir cilvēki, kuriem ir zināšanas par valsts pārvaldi. No tribīnes daudzi izliekas gudri, bet valsti vadīt jāmāk. Sola lielas pensijas, tā tam jābūt, bet vai to var izdarīt četros gados,” pārdomās dalās Jānis Tučs.

Vēlēšanu iecirknī Straupē mazais Jānis iemet vēlēšanu aploksni urnā. Viņš ir lepns, jo to darīt uzticējis tētis, tagad mamma. Mazā māsa Aleksandra uzmanīgi vēro, ko dara brālis, un vakarā māsai Lindai stāstīs, ko redzējusi. “Protams, sekojām līdzi, domājām, par ko balsot. Zinu, ka abi ar vīru balsojam par vienu partiju. Bijis, kad esam balsojuši katrs par savu sarakstu. Kā dara vecākais dēls Eduards, nezinu,” pastāsta Edīte Rudzīte un atzīst, ka, kaut pamazām, cilvēki tomēr grib sajust, ka dzīve kļūst labāka.

Cēsnieks Kārlis Dambis savukārt atklāj, ka jau pirms pusgada zinājis, par ko balsot. Līgatnieši Uldis Kluss un Ilze Dandena uzsvēra, ka pirms vēlēšanām nopietni pastrādājuši, lai saprastu, uz kuru pusi tā sega jāvelk. “Sekosim līdzi, bet gan jau miegs būs stiprāks, un no rīta uzzināsim, ko esam ievēlējuši,” saka Uldis.

Arī pie vēlēšanu iecirkņa Liepā tika veikta aptauja par vēlētāju izdarīto izvēli. “Cilvēki nav īpaši atsaucīgi un nelabprāt atklāj savu izvēli. Taču, salīdzinot, kā veicas kolēģiem citos novados un pilsētās, daudzi liepēnieši atklāja savu viedokli,” pastāstīja Stradiņa Universitātes pārstāve Gerda Voldiņa.

Kāda vēlētāja, kura skeptiska par vēlamo vēlēšanu iznākumu, pasaka domu, kas raksturoja priekšvēlēšanu gaisotni, kad netrūka apvainojumu, melu, nepieklājības: “Ja mūsu balsis būtu tik svarīgas, tad mūs vispār nelaistu pie vēlēšanām.” Pilsoņi Latvijā balsoja par pārmaiņām un stabilām vērtībām, par izaugsmi. Kā radīt, attīstīt un nesagraut, to redzēsim Latvijas 101.gadā.

Visu var pagūt

Kā viens no iemesliem, kāpēc tik maz pilsoņu devās vēlēt, tiek minēts siltais laiks. Ja lītu lietus, būtu auksts, varētu vainot to. Nītaurē Linda un Gaidis Janbergi dārzā lasīja ābolus, lai spiestu sulu. “Viss šogad izauga. 35 ķirbji no trim stādiem, rudens aveņu krūmi vēl ogu pilni,” priecājas Linda un Gaidis. Abi novēlējuši no rīta. “Vieni un tie paši grozās pa dažādām partijām. Visas partijas kaut ko sola. Paskatoties debates, kā līderi sevi rāda ne no tās labākās puses, kļūst bēdīgi. Vai tiešām tādi esam,” pārdomās dalās Linda, bet Gaidis uzsver, ka katrs vēlētājs balsojis par savām cerībām.

“Nezinu, kāda dzīve ir citur, bet Nītaurē ir vislabākā. Te esmu dzimusi, strādāju skolā, kurā pati mācījos,” saka Linda, un Gaidis piebilst: “ Kaimiņi labi, ko vēl var vēlēties.” Viņš strādā kaimiņu novadā, jo pagastā darba vietu maz. “Laukos lielākais satraukums, ka jaunie aiziet, paliek tukšums. Skolā klases mazas, bija laiks, kad atvērām pat paralēlklases. Mēs esam optimisti, gan jau viss notiks un mainīsies uz labu,” viedokli pauž nītauriete.

Andri Buševicu “Druva” sastop Lielstraupes ceļa malā. Piestājis, lai mežmalā salasītu sēnes. “Rīgā novēlēju, tagad vedīšu radiniekus uz iecirkni Raiskumā. Pats baidos no kaut kā jauna, turos pie zināmā. Ģimenē jaunajiem citas domas, vecajiem savas. Bērnus vēl var iespaidot, mazbērniem sava domāšana,” vērtē A.Buševics un uzsver, ka diena gara, jauka, var pagūt gan novēlēt, gan sēnes salasīt un pagatavot gardu mērci. “Tāds šogad jauks, garš rudens. Svētdien jau uzzināsim, kādas pārmaiņas gaida,” bilst A.Buševics.

Vēlētāji nesaprata

Mūspusē trīs dienas pirms vēlēšanām atstāt balsi glabāšanā jeb, vienkāršāk sakot, nobalsot iepriekš varēja tikai iecirknī, kas iekārtots “CATA” kultūras namā, bet kopumā Latvijā 58 iecirkņos. Diemžēl neprecīzās informācijas dēļ Cēsīs ne viens vien vēlētājs devās arī uz citiem iecirkņiem. Arī citos novados daudzi interesējās par iespēju nobalsot iepriekš.

“Cilvēki televīzijā dzirdējuši, ka jau var novēlēt, nāca uz iecirkni, bet bija ļoti vīlušies, ka tuvākais, kur to var izdarīt, ir Cēsis vai Sigulda,” stāsta Līgatnes novada vēlēšanu komisijas sekretāre Līvija Andersone un piebilst, ka cilvēki ir aizmirsuši, jo tāpat bija arī iepriekšējās Saeimas vēlēšanās.

Vēlēšanu laikā daudz tika runāts par ID kartēm un vēlētāju apliecībām. 60 tūkstošiem vēlētāju Latvijā nav pases, ir tikai elektroniskā identifikācijas karte, viņiem, lai piedalītos vēlēšanās, bija jāizņem vēlētāju apliecības, to bija izdarījuši tikai nedaudz vairāk par 14 tūkstošiem pilsoņu. Katrā iecirknī bija kāds vēlētājs, kurš gribēja nobalsot ar ID karti. “Ne viens vien savukārt bija bēdīgs, ka vēlētāja apliecība jāatstāj iecirknī,” pastāsta A.Būre. Kā katrās vēlēšanās, arī šajās gadījās pilsoņi, kuri nebija pārliecinājušies, ka pasei beidzies derīguma termiņš. Kāda kundze Stalbē savukārt bijusi pārsteigta, ka vispār prasa pasi, cita Cēsīs uzstājusi, ka nevēlas, lai viņas pasi pieķēpā ar vēlēšanu zīmogu. Kāda vēlētāja iecirknī Pastariņa sākumskolā atstājusi pasi. Tā tiks nodota Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Cēsu nodaļā.

http://news.lv/Druva/2018/10/09/veletaju-viedokli-tik-dazadi

 

Mežam tavus ābolus nevajag

Autors: Līga Eglīte 
Datums: 09.10.2018 
Izdevums: Druva
Rubrika: Vide

Ik rudeni aktuāla kļūst tēma - dārza atkritumi mežā; tos nākas redzēt arī pie ceļiem, grāvjos, ielu un parku malās, aiz kādas sētas vai dabiskā reljefa padziļinājumā.

Kas lieks, to uz mežu vai patālāk no acīm. Ir daļa, kas tā rīkojas paaudzēm. Vecāki tā darīja, vecvecāki arī, vai tad pēkšņi atklājies, ka tā nav labi? Pierādiet!

Ar labākajiem nodomiem bioloģe speciāliste Inita Dāniele feisbuka dārzkopju diskusiju lapā ierakstīja: “Mīļie dārzkopji! Mežā vai kur citur dabā ārpus dārza nedrīkst izgāzt neko! Ne ābolus, ne kabačus, ne nezāles, ne kritušās lapas. Tam paredzēta komposta kaudze jūsu dārza teritorijā.”

Būtu zinājusi, kas sekos, cienījamā bioloģe noteikti neaiztiktu “lapseņu pūzni” – ļoti daudzos dārzkopjus amatierus un privātmāju īpašniekus. Neticami, bet fakts - dārza mīļu vidū ir patiešām daudz meža mēslotāju un viņu atbalstītāju. Viņi uzskata, ka ražas pārpalikumi mežam neko sliktu nenodara, drīzāk otrādi. Pirmkārt, pabaro meža iemītniekus. Otrkārt, sapuvuši augļi, bojāti dārzeņi uzlabo vidi, jo, kas no dabas nācis, dabai nekaitē. Lai nerastos problēmas, pieredzējušākie ābolu vedēji iesaka negāzt bio atkritumus ceļmalās un pilsētu vai privātajos mežos, bet gan valsts mežos.

Taču jaatceras, ka par savvaļā dzīvojošu medījamo dzīvnieku piebarošanu ir Ministru kabineta noteikumi, par to atbild konkrētajā teritorijā reģistrētie medību klubi un zemes īpašnieki. Dārza atkritumu vešana uz mežu, kur pagadās, nav uzskatāma par piebarošanu.

Piepilsētā izgāztās augļu, dārzeņu un lakstu kaudzes rada virkni problēmu. Piemēram, pievilina meža dzīvniekus, kuri pēc tam siro arī pa tuvējiem dārziem un tīrumiem. Savukārt barojoties arī ceļmalās, zvēri var pakļūt zem auto.

Tas, kas labs kultūraugiem (komposts, auglīga augsne), ir kaitīgs un pat bīstams mežam, veicina eitrofikāciju. Nezāļu un invazīvu augu izgāšanu mežā komentē dabas speciālists Egils Hofmanis: “Tā ir reāla iejaukšanās konkrētā biotopā, mainot sugu sastāvu. Daļa dārza augu var būt visai agresīvi, kas savvaļā veidos monodominantas audzes. Izmetot organiskos atkritumus mežā, palēnām izmainās visa apkārtējā ekosistēma.”

Ja kādam nav, kur likt ražu, ir risinājums. Līgatnes dabas taku darbinieki raksta: “Nu jau vairākas nedēļas Līgatnes dabas takas regulāri saņem dažādas ēdamas dāvaniņas, kuras apmeklētāji atstāj mūsu Informācijas centrā vai nogādā uz dzīvnieku barības virtuvi. Divkājainā un četrkājainā Līgatnes dabas taku kolektīva vārdā sakām lielu PALDIES visām čaklajām darba rokām, kuras tik dāsni apgādā mūs ar ozolzīļu, ķirbju, kabaču, kartupeļu, ābolu un citu rudens gardumu krājumiem! Aļņiem, staltbriežiem, meža cūkām, stirnām, lāčiem, vāverēm un citiem Līgatnes dabas taku iemītniekiem visādu labumu pietiks ilgam laikam! Īpašu paldies vēlamies teikt mazākajiem ēdamkārumu gādātājiem, Cēsu pirmsskolas izglītības iestādei “Pīlādzītis” par vairāk nekā divām tonnām tiešām kvalitatīvu un labu ozolzīļu! Kā arī Naukšēnu novada čaklajiem darboņiem par divām pilnām piekabēm rudens dārzeņu!”.


http://news.lv/Druva/2018/10/09/mezam-tavus-abolus-nevajag

 

13. Saeima ievēlēta

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 09.10.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Lai gan aizvadītajās Saeimas vēlēšanās piedalījās tikai 54,6 procenti balsstiesīgo pilsoņu un šīs bija atjaunotās Latvijas vēsturē vismazāk apmeklētās vēlēšanas, kā arī iepriekšējās Saeimas vēlēšanās balsoja par 4,3 procentiem vairāk, mūsu novados vēlētāji bija krietni aktīvāki.

Visas dienas gaitā negribējās ticēt, ka pilsoņi ir vienaldzīgi par valsts nākotni.

Rīta pusē teju katrā vēlēšanu iecirknī, citā garāka, citā īsāka, bija rinda. Tā kā Saeimas vēlēšanās var vēlēt jebkur Latvijā, vēlētāju aktivitātes procentus noteikti paaugstināja pasākumi, kurus cilvēki apmeklēja un tuvākajā iecirknī nobalsoja. Tā Raunā bija gan rudens gadatirgus, gan Svecīšu vakars, Līgatnē Uguns nakts Vienkoču parkā.

“Mūsu iecirknī piestāj arī garāmbraucēji. Bija riteņbraucēji, ļoti jauku gaisotni radīja kāzinieki, kuri nobalsoja, pēc tam pie domes ēkas un apkārtnē fotografējās,” pastāsta Amatas novada vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja Ināra Rutkovska un piebilst, ka vēlētāju plūsma ir vienmērīga, nav brīža, kad iecirknis “Ausmās” būtu bez kāda vēlētāja.

Visgarākās rindas veidojās Cēsīs. Pie vēlēšanu iecirkņa “CATA” kultūras namā vēlētāji stāvēja arī ārā, nerimstoša rinda bija pie Pastariņa sākumskolas, savukārt pie 1. un 2.pamatskolas veidojās sastrēgumi, jo pie ēkām piebraukt var tikai dažas automašīnas, jābūt prasmīgam braucējam, lai izgrozītos.

“Rindas bija visu dienu. Mums pietrūka aplokšņu, braucām aizņemties uz Priekuļiem un Raunu. Diemžēl rindas arī atbaidīja kādus vēlētājus, kuri nebija gatavi gaidīt. Bija cilvēki, kuri brauca novēlēt uz Priekuļiem, Vaivi,” pastāsta Cēsu novada vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja Līga Dzemido un piebilst, ka iecirknī jau aiz aizslēgtām durvīm tika apkalpoti vairāki vēlētāji, kuri bija atnākuši pēdējā brīdī un līdz astoņiem vakarā nepaguva nodot savas balsis.

Cēsu novada vēlēšanu iecirknī Vaivē komisijas priekšsēdētāja Inga Andersone atzina, ka vēlēt braukuši daudzi cēsnieki, arī garāmbraucēji piestājuši, jo pie iecirkņa ērti piebraukt.

1.pamatskolā, kā stāsta iecirkņa vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja Anna Būre, visu dienu bijusi vienmērīga vēlētāju plūsma, nedaudz bijis arī jāpagaida. “Tā kā iecirknis ir arī 2.pamatskolā, ļoti garu rindu nebija. Taču daudzi, kuriem tuvāks būtu kaimiņu iecirknis, atzina, ka te vairākkārt balsojuši, tāpēc nāk pie mums. Brīžam jūtamies kā salidojumā, nāk bijušie audzēkņi, skolēnu vecāki. Būtiski, ka visu dienu iecirknī valdīja ļoti labestīga gaisotne,” pastāsta A.Būre un uzsver, ka nozīme ir arī tam, ka iecirknī strādā pieredzējusi komanda. Viņai un sekretārei Ilzei Breidei šīs bija 15. vēlēšanas.

Eiropas harta nosaka, ka uz 1500 vēlētājiem jābūt vienam vēlēšanu iecirknim. “CATA” nobalsoja 3064 pilsoņi, Pastariņa sākumskolā – 2150. Slodze iecirkņu komisijām bija ļoti liela. Iespējams, vēlētāju ērtībām arī arodskolā vajadzētu izveidot iecirkni. 

Visi uzrunātie novadu vēlēšanu komisiju locekļi atzina, ka iecirkņos valdījusi darbīga un lietišķa gaisotne. Vēlētāji nav pauduši emocijas.

***

Vēlētāju aktivitāte Vidzemē

Vidzemē vēlēšanās piedalījās 60,96 % balsstiesīgo.

Vēsturiskā Cēsu rajona novados:

Amatas novadā – 53,6 %,

Cēsu novadā – 70,83 %,

Jaunpiebalgas novadā – 53,64 %,

Līgatnes novadā – 68,59 %,

Pārgaujas novadā – 59,91 %,

Priekuļu novadā – 54,05 %,

Raunas novadā – 66,01 %,

Vecpiebalgas novadā – 63,74 %.

http://news.lv/Druva/2018/10/09/13-saeima-ieveleta

 

Stāstnieki krāj stāstus

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 10.10.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Divas dienas Līgatnē notika IV Vidzemes stāstnieku festivāls "Tilti”. Divdesmit stāstnieki no visas Latvijas tikās ar skolēniem, senioriem Senioru mājā, pagasta pensionāriem.

“Ja arī Līgatnē nav daudz stāstnieku, tad stāstu mums netrūkst. Kad divas kundzes satiekas, viņas atceras, kāda Līgatnē bijusi dzīve, kas piedzīvots un pārdzīvots, kādi bijuši kaimiņi, ko darījuši. Mēs nenovērtējam, ka stāstniecība ir īpaša tradicionālā kultūras mantojuma vērtība. Jo vairāk līgatniešu dzirdēs stāstus, jo vairāk stāstīs paši," sacīja Līgatnes Kultūras un tūrisma centra direktore Daina Klints un atzina, ka bijis gan interesanti klausīties, gan vērot, kā stāstnieki aizrauj skolēnus, kā viņi ieklausās.

Festivālam bija izraudzīta tēma “Tilti” . “Tie kalpos kā stāstu pamats gan par īsteniem tiltiem, kurus varam redzēt un izmantot Līgatnes novadā, gan par tādiem tiltiem, kas vieno mūs garīgi un spēj satuvināt cilvēku dvēseles,” atzina festivāla direktore, Vidzemes kultūras un mākslas biedrības “Haritas” valdes priekšsēdētāja Solveiga Boicova un atgādināja, ka stāstnieku festivālu mērķis ir veicināt stāstniecības tradīciju kā nozīmīgas nemateriālā kultūras mantojuma daļas saglabāšanu, attīstīšanu un tālāknodošanu nākamajām paaudzēm.

Stāstnieku kustības eksperti Māra Mellēna un Guntis Pakalns uzsvēra, ka stāstnieki mēģina cilvēkiem atņemt nedrošību, mudināt, lai katrs pats nāk un stāsta. “Labs stāstnieks ir tas, kurš iedvesmo arī citus stāstīt,” pārliecināts G.Pakalns, bet Airita Ramane atceras, kā reiz kāds kungs teicis - Tad ta festivāls! Sanāk trīs bābiņas un kaut ko parunā! -, un atzīst, ka viņš nav tālu no patiesības.

Cēsniece Sanda Salmiņa stāstnieku pulkam pievienojās pirms četriem gadiem. “Latvieši uzskata, ka stāstīt nevar iemācīties. Stāstīju dēlam pasakas, nokļuvu Vidzemes stāstnieku kursos, jo man patīk stāstīt, izrādījās, ka arī citi labprāt klausās manus stāstus,” atklāja Sanda un atzina, ka stāstīt un klausīties stāstus ir interesanta aizraušanās. “Kas cilvēkiem liek skatīties filmas un seriālus? Arī tie ir patiesi stāsti, gadījumi no dzīves. Un tādi taču mums patīk,” pārdomās dalījās cēsniece.

M.Mellēna uzsvēra, ka Latvijā stāstnieku ir tik, cik iedzīvotāju, jo katram cilvēkam ir savs stāsts, tikai svarīgi, kā tos apzinām un atklājam. “Katrs esam stāstnieks ģimenē, dzimtā, bet daži atļaujas sev zināmo pastāstīt plašākai sabiedrībai. Stāstnieku kustība ir īpaša cilvēku tikšanās vieta, galvenais ir dalīšanās prieks ar stāstiem. Stāsti jau nepastāv bez klausītājiem. Mēs gribam noķert vidzemnieka, ne tikai piebaldzēna vai līgatnieša identitāti, kas viņu stāstos ir tas īpašais, tāpat amatu prasmēs un saistībā ar dabu. Līgatnē ir bagāts kultūrvēstures mantojums, par to ir ļoti daudz stāstu, kas jāstāsta tālāk. Tāpēc stāstnieku ienākšana Līgatnē ir svarīga,” pastāstīja M.Mellēna un uzsvēra, ka te var satikt zvērkopi Velgu Vītolu un nu jau pensionēto vides inspektoru Māri Mitrevicu, kuru stāstos ir tas īpašais nervs, kas nāk no bagātās dzīves pieredzes un reizē spēja dalīties, ieinteresēt par dabu.

G.Pakalns, noklausījies Māras viedokli, izstāsta par divām govīm. Viena saka: “Mū!” Otra pikta: “Tu man vārdus no mutes izņēmi!” “Stāstnieks ir vientuļš, kad nav klausītāja. Kad ir klausītāji, viņš tāpat ir vientuļš, jo nezina, kā viņi klausīsies, vai sapratīs. Bet stāstniekam ir stāsti, kas prasās izstāstāmi, reizēm saglabāti no paaudzēm.

Arī vientuļniekiem ir svarīgi sanākt kopā," pastāstīja G.Pakalns.

Tautas zvejniecības aroda muzejā M.Mitrevics kā vienmēr aizrāva klausītājus ar stāstiem par darba gaitās piedzīvoto, par baļķu pludināšanu Gaujā. “Neesmu stāstnieks, bet pīlīšu pūtējs. Tas varbūt ir ašāks nekā stāstnieks vai gids," bilda M. Mitrevics.

Divas dienas līgatnieši varēja satikt stāstniekus, ja vien bija kāds klausītājs, viņi stāstīja savus stāstus. “Ja ir doma sanākt kopā, vajag izdomāt tēmu, nu, kaut vai par suņiem un kaķiem. Kādi būs stāsti! Ir vērts pamēģināt,” atgādināja G.Pakalns.

http://news.lv/Druva/2018/10/10/stastnieki-kraj-stastus

 

Daudzi putni jau aizlidojuši

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 10.10.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Kāpēc putni rudenī dodas prom, kāds ir to migrācijas ceļš, un kādi šķēršļi putnus pavada ceļā?

Par to Latvijā jau 24. reizi notika Eiropas Putnu vērošanas dienas. Arī Ornitoloģijas biedrības Cēsu putnu grupa rīkoja putnu vērošanas pasākumus. “Bija iecerēts apmeklēt zosu apmešanās vietas, taču zosis vai nu jau aizlidojušas, vai nav atlidojušas. Braucām uz Daibes dīķiem, kas ir ļoti interesanta vieta putnu vērošanai un kur vienmēr var kaut ko ieraudzīt. Retumus neredzējām, bet bija Ziemeļu un paugurknābja gulbji, vienam bija gredzens, ziņas ir nodotas tālāk, redzējām gauras, laučus, pīles,” pastāsta Cēsu putnu grupas dalībniece Agnese Gaile un piebilst, ka putnus vērot uz Daibes dīķiem braukuši 19 interesenti. Agnese stāsta, ka putni šoruden ātri aizlidojuši, to apliecina arī fakts, ka kāda zoss no Somijas Ziemeļiem līdz Grieķijai aizlidojusi trīs dienās.

Vakarā cēsnieki brauca uz Ratnieku ezeru Līgatnē. Otrā pusē ezeram ir Sudas purvs, uz laipas var klausīties nakšņojošos putnus. “Iznāca atpūta pie ezera, jo tumsā dzirdējām vien vienu kāsi pārlaižamies pār ezeru,” atklāj Agnese un uzsver, ka aizvien palielinās interese par putniem. Ekskursijās piesakās ģimenes ar bērniem. Uz Ratnieku ezeru vērot putnus brauca 17 interesenti, bet pavasarī visiem autobusā nepietika vietas. Arī ziemā Cēsu putnu grupai savi plāni, starp tiem arī došanās ekspedīcijā vērot ūdensstrazdu.

Kopumā Latvijā aizvadītās nedēļas nogalē putnu migrāciju vēroja ap 570 putnu draugu, kuri ziņoja par vairāk nekā 61 800 novērotiem 154 sugu putniem.

Pēc portāla dabasdati.lv informācijas visbagātīgāk Latvijā šogad novērotas žubītes (16 806 putni), mājas strazdi (5556) un sudrabkaijas (4247). Savukārt visbiežāk ziņojumi saņemti par lielajām zīlītēm (54 ziņojumi), pelēkajām vārnām (49), meža pīlēm (45) un mājas strazdiem (45). Interesantākais novērojums šogad bija rudsānu zilastīte (Tarsiger cyanurus) Jūrmalciemā. Šis ir otrais gadījums Latvijas vēsturē, kad tā oficiāli fiksēta. Pirmo reizi novērojums fiksēts 2014. gadā Birzgalē.

Par interesantiem novērojumiem atzīstami arī platknābja pūslītis Burtnieku ezerā (15. novērojums Latvijā), lielie, baltie gārņi Sātiņu dīķos (230 putni vienlaikus), pelēkais mušķērājs Kaņiera ezerā (3. vēlākais novērojums Latvijā), dzeltensvītru ķauķītis Papē, trīspirkstu kaijas Ventspilī un Kolkā, kā arī sārtgalvīši vairākās vietās.

Eiropas 41 valstī putnu migrācijas fenomenu 956 pasākumos vēroja vairāk nekā 25 000 cilvēku un reģistrēja vairāk nekā 5,2 miljonu putnu.

http://news.lv/Druva/2018/10/10/daudzi-putni-jau-aizlidojusi

 

Uguns nakts aizdzen tumšo

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 10.10.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Novadu ziņas

Aizvadīta nu jau 14. Uguns nakts Vienkoču parkā Līgatnē. Daudzu iecienītais noskaņu un gaismas pasākums rudens vakarā šoruden pulcēja ap trīs tūkstošiem apmeklētāju.

“Laiks bija ļoti jauks, nopietni piedomājām pie satiksmes organizācijas, apmeklētāji bija apmierināti, mēs gandarīti, ka viss izdevās,” saka Vienkoču parka saimnieks Rihards Vidzickis un piebilst, ka bijis patīkami satikt tos, kuri ik rudeni brauc uz Vienkoču parka Uguns nakti. Šogad apmeklētāju bija mazāk, iespējams, kāds vēl atceras pagājušā gada lietaino vakaru un dubļus, slapjās pļavas, kad parkā bija ap astoņi tūkstoši interesentu. Neviens pasākuma rīkotājs diemžēl laikapstākļus pasūtīt nespēj. “Tie, kuri bija atbraukuši, baudīja izgaismoto, tumšo rudens vakaru un nakti. Daži mājās devās tikai ap vieniem naktī,” pastāsta R. Vidzickis.

Uguns nakts ir pasākums, kur neder steiga. Rīkotāji vienmēr piedomā, lai ko darīt būtu gan lieliem, gan maziem, lai te uzzinātu ko jaunu un arī izklaidētos. Daudziem noteikti atmiņā paliks naksnīgais mežs ar mākslinieces Ievas Šulcas projicētajām “Nakts meža pasakām” un mistiskā veļu pasaule lielajā gravā, tāpat uguns rituāls. Katram, kurš kaut reizi gājis lāpu gājienā pa Vienkoču parka takām, esot daļai no nebeidzamās uguns čūskas, noteikti gribas šīs sajūtas piedzīvot vēlreiz.

“Daudzus gadus parkā bija šūpoles "Augšup, lejup". Tās pirms 12 gadiem izgatavoja Jānis Straupe un pirms desmit gadiem uzdāvināja Vienkoču parkam. Kāpnes – šūpoles savu laiku nokalpojušas, un tās ar godu tika sadedzinātas, veidojot uguns skulptūru. Klāt bija arī pats mākslinieks,” pastāsta Vienkoču parka saimnieks un uzsver, ka līdz ar Uguns nakti Vienkoču parkā sezona nebeidzas. Tāpat turpinās Kokamatniecības muzeja paplašināšana.

http://news.lv/Druva/2018/10/10/uguns-nakts-aizdzen-tumso

 

Dzimst dvīņi

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 10.10.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Vidzemes ziņas

Valmiera. Oktobra pirmajā nedēļā Vidzemes slimnīcā pasaulē nākuši 23 mazuļi – piecas meitenes un 18 puiši. Piedzimuši arī divi dvīņu pāri – māsa un brālis no Apes un brālīši no Līgatnes.

http://news.lv/Druva/2018/10/10/dzimst-dvini

 

Parādnieku dēļ citiem nav jācieš

Autors: Jānis Gabrāns

Datums: 11.10.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Apkures sezonas sākums vienmēr saistīts ar gaidīšanu, kad radiatori būs silti. Privātmājās dzīvojošajiem vienkāršāk, viņi apkures sezonu uzsāk tieši tad, kad to vēlas.

Daudzdzīvokļu mājās iedzīvotājiem tas atkarīgs no vairākiem aspektiem, tostarp no mājas kopējās parādu situācijas. Tāpēc siltums dzīvokļos ne visos namos nonāk vienā dienā, gadās, ka dažā daudzdzīvokļu mājā jau radiatori silti, kamēr citā talkā jāņem elektriskie sildītāji, jakas un siltākas segas. Tiesa, tas vērojams tikai Cēsīs, kur saimniecība lielāka, tātad arī parādnieku vairāk. Atgādināšu, ka septembrī, rakstot par operatora maiņu uzņēmumā "Cēsu siltumtīkli", tā pārstāvis norādīja, ka, sākoties šai apkures sezonai, parāds būs aptuveni tāds pats kā pēdējos trijos gados, proti, ap 200 000 eiro.

Redakcijai vairāki lasītāji sūdzējās, ka dzīvokļi ir auksti, jo namam netiek piegādāts siltums. Ēku apsaimniekotāja SIA"CDzP" valdes loceklis Ģirts Beikmanis skaidroja, ja kādā mājā dzīvokļu īpašniekiem uzkrājušies lielie parādi, ja nav veikti maksājumi, apkures pieslēgšana tiek aizkavēta: "Tā notiek katru gadu, izņēmums nebija arī šis. Apkures uzsākšana tiek saskaņota ar siltuma ražotājiem, bet šajā nedēļā jau visas mājas Cēsīs saņems siltumu."

Viņš arī norāda, ka aizkavēšanās parasti dod pozitīvu efektu, parādnieki steidz veikt vismaz daļēju samaksu: "Nav noteikti jāsamaksā uzreiz viss, bet lai redzama cilvēku vēlme kārtot parādus. Kāpēc lai kaimiņiem būtu jādotē siltums, ko saņem nemaksātāji? Iepriekšējos gados māju vecākie nāca uz tikšanos ar siltuma ražotājiem, pētīja, kāda ir situācija, kuri lielākie parādnieki, ar kuriem jārunā. Kopīgi skatījāmies, kur varbūt ir tikai nedisciplinētība, kur jau kaut kas nopietnāks. Ja par kādu parādnieku ir tiesvedība, to saprot visas puses, tur atliek gaidīt rezultātu."

Kopumā parādu situācija pēdējos gados esot ar nelielu pozitīvu zīmi, proti, kaut kas no vecajiem parādiem tiek maksāts, piedzīts caur tiesvedību. Kopumā gada laikā siltuma lietotāji samaksā vairāk, nekā norādīts kārtējos rēķinos. Taču, kamēr vieni steidz tikt vaļā no parādiem, dažiem tie krājas no jauna.

Ģ. Beikmanis stāsta, ka apkures sezonas bremzēšana saistīta tikai ar tiem parādiem, kuri ir pašreizējiem dzīvokļu īpašniekiem: "Joprojām pilsētā ir smags parādu slogs no senākiem laikiem, un tā ir valsts mēroga problēma, bet valsts turpina izvairīties no risinājuma meklēšanas. Pakalpojums savulaik ir sniegts, par to jāmaksā, no mājas uzkrājumiem par to ir samaksāts. Nevaram taču sētniekam teikt, ka nevarēs samaksāt pilnu algu, jo kādam dzīvokļa īpašniekam iestājusies maksātnespēja. Valsts tā arī nav skaidri pateikusi, kas maksā par tiem, no kuriem nevar neko piedzīt, jo viņam iestājusies maksātnespēja."

Citās aptaujātajās pašvaldībās norādīja, ka viņi šādus audzināšanas paņēmienus nepiekopj. Priekuļu novada pašvaldības siltumenerģijas un siltumtehnikas inženieris Andis Karps stāsta, ka apkures sezona Priekuļos un Liepā sākās 1.oktobrī: "Katrā daudzdzīvokļu namā ir individuālie siltummezgli, un mājas atbildīgais izvēlas, kad padot siltumu, vai nu aptaujājot iedzīvotājus, vai pats pēc saviem ieskatiem. Parādi nav tik lieli, lai nepiegādātu siltumu, kamēr iedzīvotāji nav samaksājuši. Mums ir pašvaldības katlumāja, nākam cilvēkiem pretī."

A.Karps stāsta, ka šajā apkures sezonā par siltumu nāksies maksāt dārgāk, Priekuļos no novembra šogad būs jau otrais cenas kāpums. Pērnā gada nogalē tika apstiprināts, ka no 1.aprīļa tarifs būs 44.30 eiro par megavatstundu (bez PVN), bet 27.septembrī deputāti apstiprināja jauno apkures tarifu Priekuļos, kas tagad ir 47,54 EUR/ MWh bez PVN. Tarifs stāsies spēkā no 1.novembra. Kā vēsta informācija, Liepā tarifs ir 39,13 EUR/ MWh bez PVN.

Apkurei Priekuļos un Liepā izmanto šķeldu, dabas gāze ir kā rezerves variants, ja iestājas neplānots aukstums vai gadās kādas tehniskas problēmas. Šonedēļ Priekuļos pārbaudīts, kā gāzes katls strādā, A. Karps stāsta, ka priekulieši uzreiz pamanījuši lielo skursteni kūpam. Nācies pat skaidrot, ka šāda pārbaude neietekmēs maksu par apkuri.

SIA "Līgatnes nami" valdes loceklis Dāvis Lācis stāsta, ka arī viņu novadā apkures sezona sākta 1.oktobrī. Dažās mājās gan izskanējusi vēlme saņemt siltumu septembra beigās, tomēr nolemts sākt oktobrī. "Sazinājāmies ar ēku pārstāvjiem, vienojāmies, ka nebojāsim septembri ar maksu par apkuri, bet sākam 1.oktobrī. Visi piekrita, un oktobra pirmajā dienā tika uzsākta visu ēku apsildīšana, " stāsta D. Lācis.

Pēc viņa aprēķiniem kopējā parādu summa novadā ir aptuveni 24 tūkstoši, kas nav pārāk liela: "Cenšamies laikus brīdināt vai ļaunprātīgas nemaksāšanas gadījumos pat uzsākt tiesvedību, lai parādi nekrājas. Protams, apkures sezonas beigās kopējā parāda summa būs lielāka, jo visi nespēj ziemā samaksāt, bet vasarā cenšas to nosegt. Gadās jau pa vidu kāds, kurš nemaksā ļaunprātīgi, bet tādēļ taču neatstāt visu namu bez siltuma, jo siltumu nevar atslēgt tikai vienam dzīvoklim.".

http://news.lv/Druva/2018/10/11/paradnieku-del-citiem-nav-jacies

 

Saimniekoja ar vērienu

Autors: Ģirts Kasparāns

Datums: 11.10.2018

Izdevums: Mājas Viesis

Rubrika: Leģenda

15. oktobrī aprit 80 gadu, kopš dzimis lauksaimnieks Alberts Kauls, kurš prasmīgi izmantoja padomju sistēmas īpatnības, lai "Ādaži" kļūtu par paraugu ne tikai Latvijas, bet arī visas PSRS kolhoziem. Par to viņš tika atalgots ar PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova padomnieka posteni, bet nespēja pielāgoties pārmaiņām, un Kaula politiskā karjera neatkarīgā Latvijā izvērtās neveiksmīgi.

Reiz, kad Kauls jau bija stājies pie Ādažu kolhoza stūres, pie viņa atbraucis leģendārais kolhoza "Lāčplēsis" priekšsēdētājs Edgars Kauliņš, pabrīnījies par Kaula saimniekošanas vērienu un teicis: "Albert, viens no diviem: vai nu tu kļūsi slavens, vai arī sēdēsi cietumā!" Piepildījās pirmais no scenārijiem, bet nebija tālu arī otrais: galu galā Alfrēds Rubiks, ar kuru kopā 90. gadu mijā Kauls darbojās Vislatvijas glābšanas komitejā, vēlāk bija spiests izbaudīt Latvijas cietumu ērtības. Tiesa gan, Kauls atšķirībā no Rubika rūgti nožēloja savus grēkus un uzsvēra, ka vienmēr bijis Latvijas patriots.

Bāreņa smagā nasta

Laba saimnieka paraugs Kaulam bija nevis kāds no komunistiem, bet gan pirmās brīvvalsts vadītājs Kārlis Ulmanis. Alberts pats bija dzimis ulmaņlaikā, 1938. gadā, tomēr viņa bērnība un jaunība aizritēja jau padomju laikā, kas ietekmēja arī Kaula uzskatu veidošanos. Kaula dzimta ir no Skrundas puses; viņa tēvs Ernests bija mūrnieks, kurš 1940. gadā atbalstīja padomju varas ieviešanu un kļuva par Skrundas laukstrādnieku arodbiedrības priekšsēdētāju. Vēlāk, kad Latvijā iebruka nacistiskās Vācijas karaspēks, Kaula tēvs darbojās sarkano partizānu vienībā, bet 1944. gada martā tika nogalināts apšaudē.

Drīz vien Alberts zaudēja arī māti, kas saslimusi un ievietota Skrundas slimnīcā. "Ļoti labi atminos, kā drīz pēc Jaungada kopā ar vecmāmiņu aizgājām uz hospitāli apciemot māti. Otrā dienā māti pārveda mājās, ienesa istabā un nolika uz grīdas. Jau mirušu. Tā bija pirmā tikšanās ar nāvi. Un manī iemetās izmisums. Kā zibens spēriens galvā ietriecās apjēga, ka nu mēs ar mazo brāļuku šajā briesmu pasaulē esam atstāti vieni. Bez mātes siltuma, aizsardzības un glāsta. Kāpēc tāda nežēlība? Es nolīdu otrā istabā un raudāju, raudāju līdz nespēkam..." savā grāmatā "Labrīt, mana rūgtenā diena!" atcerējās Kauls. Vectēvs nav varējis atrast dēļus, lai uztaisītu zārku, tādēļ Alberta māte apbedīta drēbju skapī, kas pārzāģēts uz pusēm. Albertu un jaunāko brāli Ilmāru palīdzēja izaudzināt mātes māsa Marija, kuru ģimenē dēvēja par Elzastanti. Arī viņa bija smagi cietusi nacistu okupācijas laikā, ieslodzīta Liepājas cietumā un Salaspils koncentrācijas nometnē, kara beigās aizvesta uz Vācijas nāves nometnēm, tomēr izdzīvoja.

Mācēja rēķināt

Alberts bērnībā apguvis visus lauku darbus un savu nākotni nolēmis saistīt ar lauksaimniecību. Arodizglītību ieguvis Jelgavas mehanizācijas skolā. Padomju vara ievēroja apķērīgo censoni, kurš strauji soļoja augšup pa karjeras kāpnēm. Viņš vadīja kolhozu "Ļeņina ceļš", bet 70. gadu sākumā Viļņā pabeidza Augstāko partijas skolu, kas tolaik bija kompartijas kadru kalve, bet mūsdienu terminoloģijā būtu kaut kas līdzīgs biznesa vadības augstskolai.

Iegūtās zināšanas Kauls lika lietā Rīgas rajona kolhozā "Ezerciems", kur attīstīja ne tikai zemkopību un lopkopību, bet arī dažādas ražošanas nozares. Kauls stāstīja, ka tas noticis ne tikai ekonomisku, bet arī demogrāfisku iemeslu dēļ. "Daudzi puiši atgriezās no dienesta armijā, bet jau pēc dažiem mēnešiem nāca un prasīja, lai atbrīvo no darba. Kad apvaicājos, kas šiem iedzēlis, atbildēja: "Laiks sievu ņemt, priekšniek, bet te gandrīz visas jau aizņemtas..." Tad sapratām, ka ar steigu jāorganizē palīgražošana. Sākumā kaut vai dārzeņu pārstrāde. Mācījāmies konservēt gurķus, sākām noņemties ar tulpēm, kas tolaik nāca modē. Izveidojām arī nelielu keramikas ražotni. Uzaicinājām darbā jaunas meitenes. Un tā sakuplojām gan morāli, gan materiāli."

1974. gada vasarā Kaulam piedāvāja kļūt par kolhoza "Ādaži" priekšsēdētāju, jo iepriekšējais priekšnieks Josifs Kukielis slimības dēļ vairs nevarēja turpināt darbu. Kauls turpināja iesākto, jo saprata, ka ar lauksaimniecības produktu pārstrādi un tirdzniecību var nopelnīt daudz vairāk nekā ar audzēšanu. Tā nu "Ādaži" ražoja kartupeļu salmiņus, cepa maizi, audzēja kažokzvērus un pat darināja vīnu, ko gan nācās izbeigt Gorbačova "sausā likuma" laikā. "Ādaži" jau tolaik bija vistuvāk kapitālisma saimniekošanas metodēm un pēc Gorbačova reformām 1986. gadā oficiāli kļuva par agrofirmu. Drīz vien Kauls varēja lepoties ar "Ādažu" sasniegumiem: "1986. gadā mēs no govs izslaucām vidēji 5080 kilogramus (vidēji republikas kolhozos 3568 kg), iekūlām 50,1 centneru graudu no hektāra (vidēji republikā 26 cnt), kartupeļu raža bija 217 centneri (vidēji republikā 180 cnt)." Šķiet iespaidīgi, bet jāņem vērā, ka "Ādaži" varēja izcelties uz kopumā vājo padomju kolhozu fona. Piemēram, 80. gados vidējais izslaukums Latvijā bija ap 3000 kg no vienas govs gadā, bet mūsdienu Latvijā tas ir ap 6500 kg gadā.

Sociālisma vitrīna

Kaula vadītā saimniecība padomju varai bija izdevīga kā paraugkolhozs tuvu Rīgai, kur aizvest viesus gan no citām PSRS republikām, gan no ārvalstīm. ""Ādaži" bija sociālistiskās saimniekošanas priekšrocību vizītkarte, un "Ādažu" apmeklējums ļāva nerunāt par simtiem nīkuļojošo, nabadzīgo kolhozu likteni. "Ādažu" fenomens bija ne tikai saimnieciskie panākumi vien. Daudz vairāk tas tika izmantots kā ideoloģiskais ierocis cīņā pret satrunējušo kapitālismu," vēlāk rakstīja žurnālists Andrejs Cīrulis.

Nemitīgā viesu plūsma sagādāja Kaulam arī dažādas raizes. "Visskumjākais ir tas, ka blakus patiesai interesei šurp gāžas arī tādas grupiņas, kuras vispirms divas dienas ķemmē Rīgas un apkaimes veikalus, bet trešajā atbrauc tikai apzīmogot komandējumu, pieklājības dēļ izauļojot cauri arī kādiem pāris objektiem. Teikšu pavisam nopietni: tur reizēm ir slimam jāpaliek. Sevišķi tolaik, kad tika piekodināts neaizmirst beigās uzcienāt viesus ar vīnu. Nācās izmanīties turēt sev tumšu viltus glāzi," savā grāmatā atzina Kauls.

Pēc žurnālista Aivara Berķa domām, Kauls lieliski prata izmantot padomju blata sistēmas iespējas, jo pietika aizbraukt uz Maskavu ar balzama pudeli, "Dzintara" smaržām vai citām dāvanām, lai daudzas lietas nokārtotu sev vēlamā veidā. "Ādaži" ieguva ārējās tirdzniecības tiesības, kas ļāva sadarboties ar Rietumu firmām un pelnīt ne tikai padomju rubļus, bet arī cieto valūtu. Ar to nodarbojās bijušais LU prorektors Grigorijs Lučanskis, kurš 80. gadu sākumā bija tiesāts par sociālistiskā īpašuma izlaupīšanu, bet Kaula paspārnē izmantoja savus sakarus un kļuva par veiklu uzņēmēju.

Gorbačova mīlulis

"Pazīšanās, blats, māksla apiet, piekļūt, iespraukties, kādam kaut ko nocelt no degungala – 80. gados tā bija dzīves realitāte. Šo mākslu Kauls bija labi apguvis un veiksmīgi pielietoja – līdzīgi visiem citiem, kas tolaik vadīja lielās saimniecības. Tieši šai mākslai, kā arī savam darbīgumam un gribasspēkam pateicoties, Kauls radīja spēcīgo Ādažu agrofirmu un nodrošināja labus dzīves apstākļus daudziem simtiem ģimeņu," grāmatā "Alberts Kauls triumfā un traģismā" raksta viņa ilggadējā sekretāre Liāna Lunte.

Kauls ļoti rūpējās par saviem cilvēkiem, attīstīja Ādažu infrastruktūru, uzcēla modernu skolu un bērnudārzu. 1987. gada februārī visus šos brīnumus klātienē apskatīja PSRS līderis Mihails Gorbačovs, kas bija tik ļoti iespaidots, ka vēlāk uzaicināja Kaulu kļūt par viņa padomnieku lauksaimniecības lietās. Nevarētu teikt, ka Kauls bija dedzīgs padomju sistēmas atbalstītājs, jo 80. gadu nogalē viņš iesaistījās arī Latvijas Tautas frontes darbā. Taču viņam bija lielas domstarpības ar LTF lauksaimniecības politikas veidotāju Jāni Kinnu, kurš rosināja doties pa decentralizācijas un individuālo saimniecību atjaunošanas ceļu, bet Kauls gribēja saglabāt lielsaimniecības. "Ekonomiskās situācijas atjaunošana, kāda eksistēja republikā līdz 1940. gadam, nav iespējama. Mēs nedrīkstam pieļaut Latvijas pārvēršanu par 30. gadu muzeju," Kauls tolaik stāstīja intervijā laikrakstam "Zeme".

Kaulu suņiem!

Iespējams, Gorbačova padomnieka statuss, kas viņam nodrošināja lielu ietekmi, patraucēja Kaulam laikus saprast, ka pārmaiņas ir neizbēgamas un Latvijai pienācis brīdis norobežoties no Maskavas varas. "Diezin vai Latvijā toreiz bija vēl otrs cilvēks, kurš tik īsā laikā būtu tik augstu kāpis. Sakari ar pašu impērijas caru Gorbačovu! Tā sajūta, ka tu esi visspēcīgs... Tad arī viņam radās maldīgā pārliecība, ka sistēma, kuras virsotnē viņš atrodas, nemūžam nevar jukt. Tolaik viņš nebija spējīgs novērtēt izmaiņas, kas veidojās Latvijas sabiedrībā. Un, tiklīdz viņš saistījās ar Glābšanas komiteju, sabiedrības acīs viņš bija pagalam," atzina Kaula vietnieks Agris Everss.

1990. gada nogalē tika izveidota Vislatvijas glābšanas komiteja, kuras priekšgalā bija Alberts Kauls un Latvijas kompartijas līderis Alfrēds Rubiks. 1991. gada janvāra barikāžu laikā, kad izskanēja runas par tiešās PSRS prezidenta pārvaldes ieviešanu Latvijā, parādījās versija, ka Gorbačovs tieši Kaulam, nevis Rubikam varētu uzticēt Latvijas vietvalža pienākumus. Kauls gan tajās dienās nemaz nebija Rīgā, viņš bija devies uz Vīni, lai apciemotu Lučanski. Kaula līdzgaitnieki uzskata, ka Glābšanas komitejas darbā viņš iesaistījies vislabāko nodomu vadīts, lai novērstu asinsizliešanu Latvijā. Taču neatkarības atbalstītāju acīs viņš jau bija ierakstīts ienaidnieka nometnē, un barikāžu laikā tās rotāja uzraksts "Kaulu suņiem!".

Satriekts par dēlu nāvi

Vēl viens trieciens Kaulam bija atstumšana no "Ādažu" vadības, jo 90. gadu sākumā agrofirmu pārveidoja par akciju sabiedrību, bet pilnsapulcē Kauls zaudēja ādažnieku uzticību un netika ievēlēts jaunās struktūras vadībā. "Kad kolhoznieki diezgan pazemojošā veidā izteica Kaulam neuzticību, man kļuva ļoti smagi ap sirdi. Acu priekšā nostājās vīzija, kā šakāļu bars rosās ap kritušu un spēkus zaudējušu karali lauvu," atcerējās viņa sekretāre Liāna Lunte.

Nav noslēpums, ka Ādažos daudziem bija zobs uz Kaulu, kuram bija raksturīgs autoritārs vadības stils. Viņa vietnieks, vēlākais ekonomikas ministrs Jānis Āboltiņš savās atmiņās atklāja neglaimojošu Kaula kā līdera portretu: "Kaula bļaušana varēja sākties visnegaidītākajā situācijā, apvainojumi varēja nobirt pār tavu galvu pat tad, ja iepriekšējās dienas rīkojums bija rūpīgi izpildīts. Savā kolhozā viņš bija varonis un neslēpa, ka uzskata sevi par gudrāko. Un, nedod Dievs, ja kāds izteica domu, ka varētu kaut ko izdarīt arī bez viņa. Kas cilvēkus noturēja Ādažos? Tikai lielā nauda. Jo priekšnieka uzvedība bija visai pazemojoša. Viņam patika līdēji, glaimotāji un ziņu pienesēji."

Raitis Apalups, kurš vēlāk kopā ar Kaulu piedalījās Vienības partijas veidošanā, nenoliedz, ka Kauls bija iedomīgs un īpaši nerēķinājās ar citu viedokli. "Taču viņš bija īsts saimnieks gan Ādažos, gan vēlāk pats savā saimniecībā." Kauls kopā ar dēliem pēc aiziešanas no Ādažiem sāka saimniekot Līgatnes pusē, izveidoja savu saimniecību, kurai deva vārdu "Kurši", tādējādi godinot savu dzimto Kurzemi. Kaulam ar sievu Āriju bija trīs dēli: Alberts juniors, Armands un Ernests. Diemžēl ģimenei nācās pārciest lielu nelaimi, jo neilgā laikā Kauls zaudēja divus dēlus: vispirms 1993. gada novembrī pēc neveiksmīgas kuņģa čūlas operācijas nomira vecākais dēls Alberts, bet pēc pāris mēnešiem, 1994. gada februārī, autokatastrofā gāja bojā vidējais dēls Armands, kuram priekšā uz ceļa izgriezās kravas automašīna. Kauls nespēja samierināties ar dēlu nāvi un uzskatīja, ka abi dēli ir noslepkavoti mafijas uzdevumā.

Stendzenieka projekts

Šādā emocionāli nestabilā stāvoklī viņš tika uzrunāts, lai atkal iesaistītos politikā. Kauls kļuva par līderi Vienības partijā, kas ar labiem panākumiem startēja 6. Saeimas vēlēšanās 1995. gadā, iegūstot astoņas deputātu vietas. Vienības partijas priekšvēlēšanu kampaņa toreiz bija odiozā uzņēmēja Armanda Stendzenieka finansēts projekts. Stendzenieks acīmredzot cerēja iedzīvoties uz privatizācijas rēķina, tādēļ nežēloja lielu naudu Kaula partijas atbalstīšanai. "Kauls bija ļoti godkārīgs, un ar to viņu arī paņēma. Ādažos viņš bija pieradis, ka pret viņu izturas ar lielu cieņu, bet 1991. gadā tas viss sabruka, jo viss bija jāsāk no nulles. Viņš bija nedaudz apjucis, turklāt atšķirībā no daudziem citiem kolhozu darboņiem Kauls no saviem "Ādažiem" pat neko nebija nozadzis. Viņš varēja tikai noskatīties, kā citi braukā ar piekabēm un izvazā kolhoza mantu," stāsta Arnis Terzens, kurš tolaik kā konsultants bija iesaistīts Vienības partijas kampaņas veidošanā.

No šīs partijas Saeimā ievēlētais deputāts Gundars Valdmanis savās atmiņās apraksta, kā kopā ar citiem frakcijas deputātiem braukuši uz Tallinu, kur bija organizēta tikšanās ar Stendzenieku. "Stabilitāte prasa, lai likuma devēji un bagātnieki sadzīvo draudzīgi. Tas tiks nodrošināts ar papildu maksājumiem pareizi noskaņotiem deputātiem. Pat ja visiem 100 deputātiem jāizmaksā 500 latu mēnesī, tas būs tikai 600 000 gadā, bet no tautas vēl vairākus gadus varēs ņemt divus miljardus gadā," Stendzenieka piedāvājumu atstāstīja Valdmanis.

Vienības partijas deputāti Viesturs Gredzens un Viktors Kalnbērzs izgāza Ziedoņa Čevera veidotās valdības apstiprināšanu, kam pietrūka pāris balsu. "Man nebija pieņemami, ka vācietis Zīgerists būs teju noteicējs Ministru kabinetā," savu motivāciju vēlāk pamatoja bijušais kolhoza "Tērvete" vadītājs Gredzens. "Vienā sanāksmē Kauls paziņoja, ka visiem bez izņēmuma būs jābalso par šo valdības modeli. Es teicu: "Albert, katram jābalso pēc sirdsapziņas." Alberts uzsita kulaku galdā, ka tintnīca notrīsēja. Visi apklusa. "Tu balsosi tā, kā tev liks!" Es teicu: "Albert, es balsošu, kā man liks sirdsapziņa, nevis tu!""

Izmests aiz borta

Visu šo peripetiju rezultātā par valdības vadītāju 1995. gada nogalē kļuva "bezpartijiskais" Andris Šķēle, bet Kaulam tika uzticēts zemkopības ministra amats. Viņa karjera šajā postenī gan ilga tikai nepilnu pusgadu, jo daudziem nebija pieņemama viņa sludinātā politika. Kauls bija skeptiski noskaņots pret kursu uz pievienošanos Eiropas Savienībai un naivi ticēja, ka Latvija varētu būt neitrāla valsts, līdzīgi kā Šveice. Aiz veca ieraduma viņš taisījās braukt uz Maskavu, lai kārtotu lietas, lai gan tobrīd Latvija un Krievija jau bija divas dažādas, ne pārāk draudzīgas valstis. Punktu visam pielika Kaula tikšanās ar Skrundas zemniekiem 1996. gada maijā, kad viņš paziņoja: "Šī valdība dara visu, lai jūs iznīcinātu!" Pēc pāris dienām premjers Šķēle pieprasīja Kaula demisiju. 1998. gada Saeimas vēlēšanās Vienības partija ieguva tikai 0,46% balsu, un Kauls zaudēja jelkādu ietekmi Latvijas politikā.

"Alberts bija iedomājies, ka ar savu godīgumu un attieksmi būs vajadzīgs Latvijai, tāpēc visvairāk pārdzīvoja, ka nebija vajadzīgs... Izmests aiz borta. Vēl viņam ļoti sāpēja tas, ka mēs faktiski dzīvojām uz nabadzības sliekšņa. Pensija viņam tikpat liela kā man – 140 latu..." atcerējās viņa dzīvesbiedre Ārija. Viņiem tikai nedaudz pietrūka, lai sagaidītu zelta kāzu jubileju; Alberts aizgāja mūžībā 2008. gada septembrī (Ārija nomira 2015. gadā).

Alberts Kauls ir apbedīts Zanderu kapos Līgatnē blakus saviem dēliem. "Ziniet, kas man palicis atmiņā no Alberta bēru dienas? Šis milzīgais sirmo galvu pūlis, jo visa mazā Zanderu kapsēta bija pilna ar tālaika lauksaimniecības spožākajiem vīriem. Un bezgaldaudzie paldies, kas tika teikti, visi nāca no sirds! Tur bija daudz cilvēku no dažādām jomām, kam Kauls savā laikā bija palīdzējis," atceras kaimiņiene Velta Joste. "Tad man radās pārdomas: cik no šiem paldies viņš vēl pats tika dzirdējis pēdējos gados, un vismaz daži silti vārdi viņam tik ļoti bija vajadzīgi. Šo paldies viņam pietrūka, dzīvam esot."

Raksta veidošanā izmantotas grāmatas "Labrīt, mana rūgtenā diena!" un "Alberts Kauls triumfā un traģismā".

http://news.lv/Majas_Viesis/2018/10/11/saimniekoja-ar-verienu

 

Zelta rudens uz mūspusi atved tūristus

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 12.10.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Rudens, no vasaras aizņēmies zeltaino krāsu, tagad to šķiež uz visām pusēm. Vēl sabiedrotajos dabūjis sauli un nebeidz spēlēties ar toņiem – tur iemet dzelteno, tur sarkano, sava vieta brūnajam, arī vasaras zaļajam. Un cilvēki priecājas par rudens draiskošanos. Bauda tik pazīstamo atvasaru jeb zelta rudeni.

Ja vēl pavisam nesen bija tradīcija braukt priecāties par zelta rudeni uz Siguldu, pēdējos gados robežas paplašinās. “Zelta rudens baudītāji ir tikuši līdz Līgatnei,” saka Līgatnes Tūrisma informācijas centra speciāliste, gide Natālija Kaula un pastāsta, ka brīvdienās, ja vien nelīst, viesu ir ļoti daudz. “Pie mums iegriežas gan garāmbraucot, gan pa ceļam uz Zvārtes iezi un, protams, lai te pavadītu jauku dienu un atpūstos," atklāj N. Kaula un piebilst, ka aizvadītajās brīvdienās Līgatnē bijis ļoti daudz tūristu. Viņus varēja satikt visur – pie Gaujas, pilsētas takās, ekskursijās, dabas takās. “Arī šajās brīvdienās sola saulainu laiku. Ceru, ka daudziem plānos ir brauciens uz Līgatni,” saka tūrisma speciāliste.

Kad iepazīta Līgatne, daudzu ceļš pāri pakalniem ved uz Cēsīm. “Siguldā skaistās dienās vairs nav, kur nolikt mašīnu, un šoruden oktobrī, salīdzinot ar citiem gadiem, ir redzami palielinājies tūristu skaits. Tik skaistā rudenī daudzi grib pabūt skaistās vietās,” stāsta Cēsu Tūrisma informācijas centra klientu apkalpošanas speciāliste Baiba Feoktistova un uzsver, ka aizvadītajās brīvdienās tūristu plūsma bija kā vasarā. “Uz Cēsīm brauc no visas Latvijas, bet ļoti daudz ir rīdzinieku. Viņi izstaigā mūsu parku, apskata pili un vecpilsētu, daudzi brauc uz Ērgļu klintīm, pie Gaujas, ļoti iecienīta ir Ungurmuiža,” ikdienā novēroto pastāsta tūrisma speciāliste un piebilst, ka noteikti arī šajās brīvdienās Cēsīs viesu netrūks.

Zelta rudens kā īpašs Siguldā tiek reklamēts jau kopš sākotnējās brīvvalsts laikiem. Pēc prezidenta Kārļa Ulmaņa aicinājuma apceļot dzimto zemi Sigulda rudenī kļuva par neatņemamu rudens ceļošanas tradīciju. 2015.gadā to, ka Siduldā ir vērojams visskaistākais Latvijas rudens, atzinis izdevums “National Geographic”, bet 2013. gadā novērtēja arī Lielbritānijas laikraksts “The Guardian”. Gan jau šo izdevumu pārstāvji atbrauks līdz Cēsīm vai vismaz Līgatnei un teiks to pašu.

http://news.lv/Druva/2018/10/12/zelta-rudens-uz-muspusi-atved-turistus

 

 

 

2018-11-02
Laika ziņas
Aptaujas