Jaunumi
Prese raksta par Līgatni

 

Sprāgst apkures katls

Autors: Monika Sproģe

Datums: 03.01.2019

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Gada pirmajā dienā, 1. janvārī, nopietnu traumu guvusi kāda Priekuļu novada iedzīvotāja, mārsnēniete, kuras klātbūtnē sprādzis apkures katls, informē Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) Vidzemes reģionālā centra vadītāja vietniece Sniedze Bračka. Sieviete guvusi termiskus apdegumus un brūces uz kājām, rokām un citām ķermeņa daļām. Cietusī hospitalizēta uz Vidzemes reģionālo slimnīcu. 28. decembrī Līgatnē uz ielas paslīdējusi 78 gadīga sieviete, kā rezultātā kundze lauzusi roku. Cietusī nogādāta Cēsu klīnikā.

Taču kopumā aizvadītie svētki Cēsu pusē pagājuši samērā mierīgi, atzīst S. Bračka.

http://news.lv/Druva/2019/01/03/spragst-apkures-katls

 

Pareizticīgo Ziemassvētku brīvdienās izvēlas Cēsis

Autors: Līga Eglīte

Datums: 04.01.2019

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Kā ik gadus, pareizticīgo Ziemassvētku brīvdienās daudzi tūristi no Krievijas izvēlas apmeklēt Cēsis. “Druva” noskaidroja, kas viesiem interesē un vai cēsnieki ir sagatavojuši piedāvājumu.

Gada sākums populārajos tūrisma objektos nav kluss, arī Cēsīs turpinās svētku sezona. Ceļotājiem no Krievijas, kuri Ziemassvētku brīvdienās brauc ar autobusu vai automašīnu uz Latviju, Livonijas ordeņa pils ir viens no pirmajiem pieturas punktiem, pēc tam Sigulda, bet galamērķis Rīga.

Cēsu Tūrisma informācijas centra darbiniece Santa Mieriņa “Druvai” pastāstīja, ka par atpūtas un apskates objektiem interesējas ģimenes un draugu pulciņi: “Viņi vēlas apskatīt pili, doties uz kādu no slēpošanas kalniem, jautā par koncertiem un pasākumu programmu šajā nedēļā.”

Cēsniekiem ziemā tiešām ir, ko piedāvāt: vecpilsētas apskate un uzkāpšana pils torņos, lai aplūkotu ziemas ainavas; īsi, taču gana dinamiski maršruti tuvējās Cīrulīšu dabas takās; distanču slēpošana Olimpiskā centra trasēs Priekuļos, kur pieejama arī inventāra noma; vietējo kulināro labumu baudīšana pilsētas un apkārtnes krodziņos un restorānos; kā arī tālāki izbraucieni uz dabas objektiem un kultūrvēsturiskām vietām.

Savukārt Cēsu Vēstures un mākslas muzeja apmeklētāju centra vadītāja Ieva Kleine sagatavojusi piedāvājumu individuālajiem apmeklētājiem, kuri pareizticīgo Ziemassvētkos vēlas apmeklēt pili: “Pie mums katru gadu šajā laikā atbrauc tūristi ne tikai no Krievijas, arī no Baltkrievijas, Ukrainas, Igaunijas un Lietuvas. Patīkama, ieinteresēta, atsaucīga publika, kas pagarina mūsu svētkus! Trešdien bija 200 apmeklētāju, arī no Liepājas un Rīgas, kuriem ir Ziemsvētku brīvdienas. No tiem diviem simtiem tikai sešdesmit bija pieteikto grupu tūristi, pārējie – ģimenes ar bērniem un kompānijas. Viesi ir patīkami pārsteigti, ka šeit tiek sagaidīti, uzrunāti dzimtajā valodā un ka ir piedāvājums doties ekskursijā ar gidu, kurš var visu pastāstīt krieviski. Tas noteikti paliks atmiņā. Ziemā gan pilsdrupās ir mazāk, ko redzēt, nekā vasarā, kad atvērts dārzs un viduslaiku spēļu laukums.”

Cēsu viduslaiku pilī vairāki gidi specializējušies grupu vadīšanai krievu valodā. Darbiniekus pārsteigusi Krievijas tūristu interese, daudzie jautājumi par vēsturiskiem notikumiem un personībām, par Ivanu Bargo un Zīversu dzimtu, par vietām vecpilsētā, kur kādreiz uzņemtas filmas.

Zīversu virtuvē šonedēļ darbojas “7 BAR” kafejnīca, kur viesi var sasildīties ar karstu dzērienu un kādu saldu vai sāļu uzkodu. Atvērta arī Seno rotu kalve. Muzeja verandā tika piedāvātas kaligrāfijas nodarbības, taču šī ideja nerealizējās, jo ceļotāji Cēsīs uzkavējas pārāk īsu laiku. Ieplānoto braucienu ļoti kavē arī Krievijas – Latvijas robežas šķērsošanas procedūra. Ceļotāji gaida bezgala garās rindās, pieteiktās grupas ierodas arī vēlāk, bet gadās, ka neierodas nemaz. Lielākā daļa Cēsu viesu ir caurbraucēji, neuzkavējas, nenakšņo, ātri iziet cauri Pils parkam, vecpilsētai un dodas tālāk. Šonedēļ apskatei atvērta arī Cēsu Svētā Jāņa baznīca.

Līgatnes dabas takās tūristi no Krievijas vēl nav sastapti, toties aizvadītajās brīvdienās bijis daudz apmeklētāju, arī viesi no Polijas. Kamieļu parks “Rakši” šonedēļ atvērts, lai pieskaņotos skolēnu brīvlaikam, bet parasti ziemas sezonā strādā tikai nedēļas nogalēs. Vai apmeklētāju pulkā ir tūristi arī no Krievijas, tāda statistika nav ievākta. Āraišu arheoloģiskajā muzejparkā ziemas sezonas darbalaiks, tūristi no Krievijas vēl nav bijuši. Interesanti, ka vairākās vietējo tūrisma uzņēmumu mājaslapās, kur par piedāvājumu var lasīt krievu, angļu vai vācu valodā, “uzspiežot” atbilstošajam karodziņa simbolam, vērojami vasarīgi skati un ne miņas no krāšņajām saulaino ziemas dienu ainavām.

http://news.lv/Druva/2019/01/04/pareizticigo-ziemassvetku-brivdienas-izvelas-cesis

 

Vēlējumiem vārdi jāmeklē

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 04.01.2019

Izdevums: Druva

Rubrika: Komentāri

Jaunā gada un Ziemassvētku vēlējumi izskanējuši – saņemti un nosūtīti. Adresātus sasniegušas apsveikuma kartītes, īsziņas tālruņos, e-pasta vēstules. Gadu gaitā tradīcija sveikt Ziemassvētkos, vēlēt laimīgu Jauno gadu nav mainījusies. Vienīgi mainījies veids, kā tas tiek darīts.

Pastniekiem somās apsveikuma kartīšu daudzreiz mazāk nekā pirms gadiem desmit. Toties vairāk nekā pirms gadiem trim četriem. Un, ja vēl kartītē vēlējums rakstīts ar roku, ikviena saņēmēja sirds tiek aizkustināta. VAS “Latvijas Pasts” valdes loceklis Kristaps Krūmiņš norādījis: “Ikdienā klienti sūta 30 000 vēstuļu, bet Ziemassvētku laikā skaits dubultojas. Mēs ļoti labi redzam, ka tās ir vēstules, kurām adrese rakstīta ar roku. Visdrīzāk, tie nav rēķini vai kaut kas tamlīdzīgs, bet tieši personīgie apsveikumi.”

Apsveikumu kartīšu tradīcijas pirmsākumi meklējami pirms apmēram tūkstoš gadiem Ķīnā. Pēc tā laika etiķetes viesiem, kuri kāda iemesla dēļ nevarēja ierasties uz svinībām, bija viesību saimniekam jānosūta speciāli šim nolūkam paredzēta sarkana kartīte ar laba vēlējumiem. Pēc ciemošanās līdzīgu saimnieks nosūtīja saviem viesiem, norādot kā savu, tā viesa vārdu un pievienojot veselības, ilga mūža, laimes un labklājības vēlējumus. Vēlāk šādus vēlējumus kā pavadvārdus sāka pievienot arī dāvanām.

Eiropā pirmās ziņas par kaut ko līdzīgu apsveikuma kartītēm atrodamas no 15.gadsimta, kad vācieši cits citam Jaungadā mēdza dāvināt tā sauktās dievvārdu bildes - gravīras ar kristīgu saturu. Visbiežāk uz tām bija attēlots bērns Jēzus un uzraksts: “Labu un svētīgu gadu!”

Ziemassvētku apsveikumu kartītes mūsdienu izpratnē parādījās 19. gadsimta sākumā Lielbritānijā. Tolaik tās vēl nebija drukātas atklātnītes, bet tika rakstītas un zīmētas ar roku. Ar to nodarbojās galvenokārt skolēni, kas šādus apsveikumus gatavoja vecākiem un citiem tuviniekiem.

Par Ziemassvētku atklātnīšu tēvu uzskata Britu karaliskās akadēmijas locekli Džonu Kalkotu Horsliju (1817. - 1903). Pirmo Ziemassvētku kartīti viņš uzzīmēja 1843. gadā pēc sava drauga, Dienvidkensingtonas muzeja izveidotāja un pirmā direktora Henrija Kola pasūtījuma. Ziemassvētku laikā Kolam bija paradums sūtīt sveicienus un laba vēlējumus ģimenei, draugiem, paziņām un darījumu partneriem, taču nereti viņam pietrūka laika, lai ar roku uzrakstītu tik daudz sveicienu. Tāpēc Kols pasūtīja Horslijam svētku kartīti ar standarta apsveikuma tekstu, ko tad varētu pavairot un nosūtīt visiem.

Tā ir vēsture. Un nebūt ne tik tāla. Viss turpinās. Pāršķirstot gada nogales apsveikumu kartītes, e-pastā saņemtos vēlējumus, prieks, protams, par katru labu vārdu, asprātību. Lūk, tikai simbolisks ieskats “Druvas” e-pastā. “Lai cerību asni vienmēr zaļi zem sniega un moži sagaida pavasari !” skanēja Dabas aizsardzības pārvaldes vēlējums. “Lai piepildās tas, kas sirdī noglabāts kā neiespējams,” teikts biedrības “Līdere” apsveikumā. “Veiksmi, spēku, mīlestību un izturību, ikdienas darbus veicot!” novēlēja Cēsu muzejnieki, bet viņu kolēģi Rakstniecības un mūzikas muzejā raksta: “Atskatoties uz aizvadīto gadu un sperot drošus soļus pretī nākamības izaicinājumiem, novēlam to, kas ir svarīgs un aktuāls mums pašiem - māju sajūtu! Mēs esam ceļā uz pārmaiņām, un mums ir pa ceļam!” Pārsteigumu daudziem sagādāja Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Vidzemes reģiona brigādes apsveikumi. Katras Alojas, Apes, Cēsu, Gulbenes, Madonas, Smiltenes, Valkas un Valmieras daļas vai posteņa vīri no darbam vajadzīgām lietām veidojuši skaitli 2019, fotografējušies, attēli izsūtīti kopā ar droša un laimīga Jaunā gada vēlējumiem! “Kopā rūpēsimies, lai tas būtu drošāks nekā pērn!” rakstīts sūtījumā.

“Druvas” saņemto apsveikuma kartīšu kaudzīte gana bieza. Pirms pāris gadiem gadu mijā uz galda stāvēja ne vairāk kā pieci apsveikumi. Tiesa, tad e-pastos to bija vairāk. Daudzi vēlējumi no firmām un iestādēm, ar kurām, iespējams, reiz bijusi kāda sarakste un adrese saglabājusies.

Apsveikumu kartīšu klāstā gan Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa vēlējums “Lai Jaunais gads nes visu ieceru piepildījumu. Lai mūsu mājās valda miers un saticība!”, gan Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces “Lai Jaunais gads vairo drosmi, ticību sev, saviem spēkiem un uzticību Latvijai!”. 

“Latvijas Pasta” sūtītais baloža simbols kopā ar Abonēšanas nodaļas darbiniecēm vēl: “Lai pārliecība par saviem spēkiem ļauj atplest spārnus un lidot!” Līgatnes novada domes vārdā priekšsēdētājs Ainārs Šteins uzsvēris: “Lai Jaungada brīnums vispirms notiek mūsos pašos!” “2019. gadā gādāsim par to, kas mums ir uzticēts, svinēsim to, kas sasniegts, un panākumus atzīmēsim ar jauniem mērķiem,” Valmieras domes vārdā novēlējis priekšsēdētājs Jānis Baiks. Svētkos allaž apskaužama oriģinalitāte ir AS “Cēsu alus” apsveikumiem. Šajā reizē kartītes vēlējumu papildina glāzes paliktnis. “Gada beigas nav ne sākums ne gals. Tas ir turpinājums…” atgādina komunikācijas aģentūra “Edelman Affiliate”.

“Druvas” krustvārdu mīklu sastādītāja Vizma Kronīte jau gadiem pati izgatavo apsveikuma kartītes. Šajā reizē to, protams, rotā kārtīga cūciņa, kas reizē ir krājkasīte, un tajā vieta ne tikai naudai, arī “Druvai”. “Lai Ziemassvētku miers un klusums dod spēku plašam domu un ideju lidojumam visa 2019.gada garumā!” novēlējusi cēsniece. Vēl dažādu iestāžu, politiķu apsveikumi. Un svarīgi – katrā laba vēlējumi.

Teju katrā, rūpīgi izstrādātajā e-pasta sūtījumā vai apsveikumā, izdomātajā sveicienā arī kādas dzejas rindas. Visbiežāk agrāk nedzirdētas. Atliek priecāties, ka dzeju aizvien lasa, tajā ieslēptās domas kā vēlējumu nododot tālāk.

Kultūrpētnieks Deniss Hanovs ir pārliecināts, ka tieši digitālajā laikā kartīšu sūtīšana ir jāpopularizē. Tā ir lieliska iespēja saglabāt mūsu attiecības ar citiem tveramā veidā. “Tas, kas paliks no daudziem mums vai pēc mums, tas ir sabojātas simkartes. Bet, tā kā strādāju arhīvā, redzu mīlas un lietišķas vēstules, kas ir pārdzīvojušās vairākus karus, konfliktus, ugunsgrēkus. Tāpēc es domāju, ka tintē var slēpties nemirstība,” saka kultūrpētnieks.

http://news.lv/Druva/2019/01/04/velejumiem-vardi-jamekle

 

Viena klints, daudzi stāsti

Autors: Līga Eglīte

Datums: 04.01.2019

Izdevums: Druva

Rubrika: Redzeslokā

Līgatnē ir ne tikai slavenie smilšakmenī iekaltie pagrabi, bet arī kāds iezis, kura ieraksti vēsta par zīmīgiem notikumiem Latvijā gan pirms valsts dibināšanas, gan vēlāk. Vaļasprieks kolekcionēt senās zīmes un meklēt to vēsturisko izcelsmi rosināja izpētīt Anfabrikas klinti.

Smilšakmens atsegumi mēdz būt trausli un gadu gaitā mainīt izskatu - apaugt ar ķērpjiem un sūnām, kokiem, bet pavasaros, kūstot sniegam un ledum, nobrukt vai noskaloties. Anfabrikas iezim laimējies, ka dabiskie šķēršļi atturējuši no mūsdienu autogrāfu iekasītājiem un vairākums vēsturisko liecību nav sapostītas. Dažas ir pat tik senas, ka iekļautas Latvijas Petroglifu centra datu bāzē. 

Viena no Līgatnes vēstures zinātājām Dace Gradovska stāsta, ka Ānfabrikas klints nosaukums radies no vācu “Handfabrik” - roku darba fabrika. Te gatavots papīrs ar liešanas metodi. Kādā 1901.gada vācu izdevumā rakstīts par septiņiem pastaigu maršrutiem, viens no tiem vedis pa speciāli būvētu karnīzi tieši gar klinti virs Līgatnes upītes ūdenskrātuves. Iezī izcirstie balstu caurumi redzami arī mūsdienās. Katrā ziņā savadabīgais balkons atviegloja iespēju garāmgājējiem “ierakstīties” klintī, taču lielākie meistardarbi tapuši apmēram 4,5 metrus no zemes un iegravēti, nolaižoties virvēs no augšas.

No senākajiem laikiem saglabājušies vairāki 19.gadsimta ieraksti, vecākais pat no 1788.gada. Petroglifu centra pētnieki atraduši arī “1711.”, taču nav pārliecināti, varbūt tas ir viltojums vai arī datuma pieraksts – 17.novembris.

Līgatnes gide Marga Diteriha mēdz aizvest grupas līdz Anfabrikas klintij, rosinot tūristus pētīt gada skaitļus un dažādus gravējumus, uzminēt, kā tie tik augstu tapuši: “Es secinu, ka nolaidušies ar virvi no augšas. Dzirdu idejas arī par garām trepēm, bet vai nu, braucot uz Līgatni, stieps trepes līdzi? Uz klints labā stūra radzes ir unikāls uzraksts: “1940.13.X Jānis Osis”. Mūsu teātra dižgars mēdzis Līgatnē atpūsties Tītmaņu mājās.”

Vislabāk redzamas ir divas liecības par notikumiem Līgatnē 1917.gadā. Rūpīgs iegravējums ar zobenu un saulīti fonā, tā veidošanai, iespējams, izmantots trafarets. Ieraksts vēlāk sapostīts - sašauts. Publicējot attēlu sociālajos tīklos, saņēmu skaidrojumu no militārās vēstures pārzinātāja Ēvalda Krieviņa. Klintī atveidots viens no latviešu strēlnieku bataljonu (pulku) krūšu nozīmes variantiem. 1917.gadā te atradusies 1.brigādes Apsardzības komanda, visticamāk, lazarete. Burti “LKNS” nozīmē Latvju kareivju nacionālā savienība.

Arī par otru 1917.gadā veikto iegravējumu ar krustu plašāku paskaidrojumu sniedza Ēvalds Krieviņš: “1917.gadā no Ķempjiem uz baznīcu un tālāk uz Nītaures ceļu bija krievu armijas aizsardzības līnija “Vendenskaja pozicija”. Tajā apkārtnē atradās daudzas 12. armijas aizmugures un rezerves daļas. 38. bija “nāvinieku bataljons”, kas Līgatnē atpūtās pēc kaujām pie Jūdažiem un Inčukalna. Ja visus zināmos militāros klinšu uzrakstus uzliktu “uz kartes”, sanāktu sava veida plāns. Karaspēks pozīcijas raka ilgi un uzturējās ilgi, karošana nenotika, tad arī izklaidējās.”

Pa labi no Pirmā pasaules kara ierakstiem ir nākamais vēstures stāsts – meistarīgi un rūpīgi iegrebts cilnis ar reljefu Māras krustu sirds kontūrā, ko ietver cilvēka siluets, kurš nometies uz ceļiem, kā arī norādes uz Bībeles pantiem. Reti gadās, ka tik smalks veidojums spēj saglabāties gandrīz simts gadu. Ieraksta pilnais teksts vēl jāatšifrē, var saskatīt vārdus “krusts sirdī” un “elektrība”. Vēstījums tapis 1921. gada 8.maijā. Paraksts: J.Treiliņ. Turpinājums ir blakus skaldnē ar “čella” jeb šaujamloka gravējumu un vēl divām norādēm uz reliģiskiem citātiem.

Bībeles pārzinātāji atzīst, ka nav saprotams, kādēļ izvēlēti “gotiski drūmi” panti no Ecēhiēla grāmatas un Vēstules Romiešiem. Par notikumu, kura dēļ tapis ieraksts, tie neko nevēsta. Mācītājs Valters Korālis izsaka versiju, ka te ikonogrāfiski attēlotas latvieša divas dabas: “Viņš zina (vai vismaz nezaimo) Evaņģēlijā rakstīto, tomēr dziļi sirdī meklē vēl kādas universālas indoeiropiešu atbildes savai esamībai. Nevar gan droši zināt, ka autors ir viens un tas pats cilvēks... Pat ja vairāki gravētāji dažādos laikos, tas tomēr norāda kaut ko no tautas kopdomas.” 

Cik īpašs ir bijis notikums, lai taptu visiem redzamais uzraksts, tuvāku atbildi sniedz gide un ilggadēja Līgatnes vēstures pētītāja Rasma Vanaga: “Man ir Leo Baloža stāstījums, kā tapis viens ieraksts Anfabrikas klintī. Apmēram vidū iegravēts “Jānis Treiliņš” - tas bijis Leo tēva māsas vīrs. Viņš nav onkulim pajautājis, kā tapis ieraksts, bet citi līgatnieši vēlāk stāstījuši, ka virs ieža bijis spēcīgs koks, kur vīri apsējuši virves vienu galu, otru galu drosminiekam ap jostas vietu un tad laiduši vīru lejā, lai raksta uzrakstus, un pēc tam vilkuši augšā. Jānis Treiliņš noteikti bija Līgatnes papīrfabrikas darbinieks, jo pārsvarā visas dzimtas strādāja fabrikā.”

Pārskatot Līgatnes hronoloģiju, Rasma Vanaga atradusi interesantus faktus par papīrfabriku, kur arī rodams iemesls gravējumam klintī. Pirmā pasaules kara laikā, 1915.gadā, uz Maskavu aizvestas divas papīrmašīnas, 1917.gadā vēl viena (pēdējā) uz Vologdu. Fabrika pārtrauc darbu 1917.gada 3.septembrī. 1920.gada augustā Latvijas Republikas valdība Līgatnes papīrfabrikas atjaunošanai piešķir piecus miljonus Latvijas rubļu, oktobrī vēl 15 miljonus rubļu. 1921.gada 9.maijā fabrika atsāk darbu ar vienu papīrmašīnu, kura atvesta atpakaļ no Krievijas un atjaunota. Zīmīgais ieraksts tapis dienu iepriekš, 8.maijā. Iespējams, atjaunotā papīrmašīna iesvētīta.

Pa labi no pagājušā gadsimta notikumu liecībām Anfabrikas “ziņu dēlī” ir 1965.gada 29.septembra ieraksts, kas tapis pēc izrādes “Skroderdienas Silmačos”.

VLT visdrīzāk ir - Valsts Liepājas teātris. Repertuāra vēsturē rodams apliecinājums, ka mākslinieciskā vadītāja Nikolaja Mūrnieka vadībā tiešām ap šo laiku ir iestudētas “Skroderdienas Silmačos”.

http://news.lv/Druva/2019/01/04/viena-klints-daudzi-stasti

 

Kopā laiks un nekas

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 04.01.2019

Izdevums: Druva

Rubrika: Intervija

Līgatnē pagājušajā gadā jaunu dzīvi sāka kādreizējā ražotne, ko tautā sauca par kasku cehu. Te izveidota vieta “Zeit”, kur būt kopā. Kā vecajā ieraudzīt noderīgo, attīstīt pamesto, iedrošināt citus, saruna ar uzņēmēju Marģeru Zeitmani.

Pirms vairākiem gadiem kāds tautietis piedāvāja iegādāties vecu māju un zemi. Toreiz par Līgatni neko nezināju. Vasarās sākām remontēt māju, attīrīt piesārņoto zemi, iemīlējām Līgatni un pārcēlāmies uz dzīvi. Ieraudzīju bijušo kasku cehu. No 2000.gada tajā nekas nenotika. Man patīk kaut ko atdzīvināt, sakārtot. Kad ieraugi kaut ko pamestu, rodas vīzija, gribas kaut ko netradicionālu. Latvijā ir tik daudz kas sacelts, pamests, vēl būvēt nebūtu prātīgi, ja vecajā var iedvest dzīvību.

- Bijušajā ražotnē izveidota vieta, kur kopā būt. Te daudziem jau pazīstamais tīklu parks, te kafejnīca...

- ... bijušajā ražošanas zālē notiek koncerti. Mūziķi atzinuši, ka te ir ļoti laba akustika. Notiek semināri, viesības. Ēkā katram stūrītim atrasts pielietojums. Gaiteņi ir galerija. Tagad te skatāma fotoizstāde. Bijušajā ēdnīcā ir vasaras administrācija, sarga māja ir sarga māja. Metāla konteineri pārvērsti par bērnu rotaļu laukumu. Tos nedrīkstēja izrakt un aizvest, jo tad smilšu uzkalns noslīdētu. Kamēr vecāki bauda koncertu, bērniem ir savas nodarbes. Iekārtota atsevišķa telpa, ir rotaļu stūrītis. Te nav veikts eiroremonts, bet izmantots industriālais mantojums. Te viss ir pieejams cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, te var nākt ikviens, arī ar saviem mīļdzīvniekiem.

- No vecajiem radiatoriem izgatavoti ērti soli, no veca skursteņa taps grils.

- Interjers top kopā. Katrs kaut ko iesaka. Vietējie meistari ir izdomas bagāti. Arhitekte Sarmīte Pāvilaite, dizaineres Aija Freimane un Zane Ulpe pa graudiņam vien saliek visu kopā. Divstāvu ēkā būs viesu nams.

- Blakus ir Tīklu parks, kurā arī ziemā netrūkst apmeklētāju.

- Bija skaidrs, ka te jābūt arī aktīvajai atpūtai. Nejauši iepazināmies ar Gunti Avotiņu, kuram bija pieredze, idejas. Tā radās Tīklu parks. To atvērām augustā. Tie, kuri atbrauc uz Līgatni, izstaigā dabas takas, pilsētu, grib vēl kaut ko, vislabāk aktīvāku. Te ir vieta visai ģimenei. Sākumā nebija pārliecības, vai parks ziemā varēs strādāt. Taču ziemā emociju ir pat vairāk nekā vasarā. Atrasties starp apsnigušiem kokiem - tas ir jauki un neierasti.

Ziema ir ziema, tad tūristu daudz mazāk, bet ir jādzīvo un jāstrādā. Daudzi tūrisma uzņēmumi izvēlas strādāt tikai no pavasara līdz rudenim vai ziemā tikai brīvdienās. Tas ir normāls biznesa modelis. Tīklu parks un “Zeit” strādā katru dienu un visu gadu. Viesiem jābūt pārliecinātiem, ka te var nākt un durvis nebūs ciet. Strādāt bez pārtraukuma ir arī sociāli atbildīgāk, jo darbinieki nepaliek bez darba. Komandu pazaudēt var viegli.

Ziema ir semināru un korporatīvo ballīšu laiks. Pirms gadu mijas bija piparkūku un masku darbnīcas, būs meistarklases ēst gatavošanā.

- Koncertiem “Zeit” jau ir pastāvīgie apmeklētāji. Ne tikai līgatnieši.

- Ko aicināt, tā ir komandas izvēle. Koncerti ir bez maksas. Uzstājušies gan jauni, nezināmi mākslinieki, gan mūzikas skolas audzēkņi, arī labi pazīstami. Te ir vieta, kur var uzspēlēt, padziedāt. Galerijā tagad ir Matīsa Markovska fotoizstāde. Tajā redzami bijušie ceha darbinieki savās bijušajās darba vietās.

- Kā radās vietas nosaukums?

- Kafejnīca, viesnīca, restorāns, daudzfunkcionāla vieta, kuru nosaukt par parku būtu jocīgi. Jaunās paaudzes dizaineri ieteica vietu nosaukt – kas ir kaut kas un nekas. “Zeit” – kādam tas ir nekas, vācu valodā runājošajiem tas ir “laiks”, bet sakne ir no ģimenes uzvārda. Sākumā kā jau latvietis mulsu, bet dēli teica, ka tas ir lieliski, mēs te atstāsim savu darbu.

- Zeitmaņi tagad ir līgatnieši.

- Līgatnē dzīvojam. Meita apmeklē sākumskolu, vecākais dēls mācās Rīgas Valsts 1.ģimnāzijā, vidējais dēls Cēsu Valsts ģimnāzijā. Vasarā lielie puikas palīdzēja gan celtniecībā, gan bija viesmīļi, piecgadīgajai meita Tīklu parkā bija savi pienākumi. Esmu dzirdējis labus vārdus, ka te kaut kas notiek. Ka vieta atdzīvojusies. Bijām patiesi pārsteigti, ka līgatnieši mūsu paveikto tik augsti novērtēja, piešķirot Gada cilvēku titulu. Kad pašvaldība pasaka paldies, tas ir viens, bet ja līgatnieši novērtē un pasaka paldies, tas ir cits vērtējums un gods. Tā mums ir ļoti vērtīga dāvana, kas uzlādē, lai turpinātu darīt. Varbūt kādu būsim iedrošinājuši, Līgatnē ir pietiekami daudz, ko darīt.

- Ikvienam uzņēmējam sadarbība ar pašvaldību ir svarīga.

- Varu teikt to labāko. Jābūt savstarpējai uzticībai, jāzina, ka pašvaldība netraucēs, atbalstīs, cik var. Pašvaldībai jāuzticas uzņēmējam, ka viņš darīs saprātīgi, likuma ietvaros un respektēs apkārtējo vidi un cilvēkus. Mēs atrodamies kultūrvēsturiskā ciematā, to nedrīkst aizmirst. Uzticēšanos nevar ierakstīt nevienā līgumā, tā vai nu ir, vai nav. Varam skaisti runāt, bet dzīvē ir divas mērauklas – laiks un darbs. Ja tie saskan ar vārdiem, viss kārtībā.

Arī ierēdņi saprot, ka tādās vietās kā Līgatne, ja redz, ka kāds kaut ko dara, cilvēki ir jāatbalsta. Dome, Gaujas nacionālais parks ir saprotoši. Uzņēmējam pasaule ir brīva un plaša, ja kāds traucē vai nepieņem, aizies citur. Man ir iespēja Vidzemē sadarboties ar daudzām pašvaldībām, redzu, kā vārdi saskan ar darbiem. Kā sauklis – atbalstām uzņēmējdarbību - īstenojas dzīvē. Palete ir ļoti dažāda. Tikpat krāsaina kā mūsu Saeima. Tā ir mūsu spogulis.

- Ar dzīvesbiedri Inesi esat SIA “Ģimenes zobārstniecība” dibinātāji.

- Vidzemē ir vairākas zobārstniecības filiāles, medicīnas centri. Piedāvājam pakalpojumus. Veselības un viesmīlības pakalpojumos ir daudz līdzīgā. Veselības aprūpē spējam pielāgoties klientiem, lai piedāvātu pakalpojumus patīkamā vidē, radīt labus apstākļus darbiniekiem. Arī “Zeit” jārada patīkama vide, apstākļi viesiem un darbiniekiem.

- Uzņēmēji sūdzas, uztraucas, ka nav darbinieku. Jūs izveidojāt “Zeit” komandu, kura kopā īsteno idejas. Mediķus ieinteresēt strādāt laukos nav tik viegli.

- Ar “Zeit” ir interesanti. Neesmu nevienu meklējis. 20 gadus pamestā vietā sākts darīt, tagad te jau ir ap 15 darba vietu. Cilvēki cits citu atrod. Nejauši sastapu pavāru Oskaru Koļesņikovu, kurš bija atgriezies no Francijas, strādājis arī Šveicē. Viņš uzaicināja brāli, kurš strādāja smalkā restorānā Rīgā. Abi ar ģimenēm pārcēlušies uz Līgatni. Bērni apmeklē bērnudārzu. Cenšos darbiniekus neielikt rāmjos. Katrs var īstenot idejas, izpausties. Svarīga ir brīvības sajūta.

Mediķu trūkst ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā. Vidzemē problēma nav dramatiska, spējam sabalansēt intereses. Daudzi ārsti un medicīnas māsas novērtē, ka, strādājot reģionos, var nopelnīt ne mazāk kā Rīgā. Te viņus vairāk ciena nekā Rīgā. Dzīves kvalitāte ir augstāka un izmaksas mazākas. Iedrošinām ārstus strādāt reģionos, maksājam stipendiju. Ir ārsti, kuri pārcēlušies uz Balviem, Gulbeni. Veidot speciālistu komandu ir neatlaidīgs darbs, sarunas ar studentiem, ekskursiju rīkošana, sadarbība ar pašvaldību, jo ārstiem ir nepieciešams dzīvoklis, bērnudārzs. To nevar darīt attālināti, jārunā konkrēti ar katru cilvēku.

- Pats esat jurists, Inese uzņēmējdarbības vadītāja, ekonomiste, spējat gan uz medicīnu, gan izklaides nozari paskatīties no citas puses.

- Ārstiem ir jāārstē, māsām jāpalīdz ārstiem, grāmatvežiem jārēķina algas un vadītājiem jāvada. Viņam jādistancējas no ārstu korporatīvajām saitēm, jāabstrahējas no daudz kā. Lai vadītu medicīnas iestādi, nav jābūt ārstam. Lai iestāde varētu pastāvēt, viss jāvērtē no klienta, ārsta un finansiāli ekonomiskā viedokļa. Medicīna balstās uz trim vaļiem: ārstēšana, vide un komunikācija. Un neviens nevar pateikt, no kura varētu atteikties. Ja būs patīkama, piemērota vide, ārsta un pacienta attiecības veidosies atvērtas, pacients jau jutīsies labāk. Ja ārsts uzskatīs, ka viņa uzdevums ir ārstēt un vienalga, kāds izskatās kabinets vai palāta, vai vienalga, ko viņš pasaka vai nepasaka, arī tas ietekmē atveseļošanos.

- Pašam brīvs laiks arī ir?

- Kad cilvēks kaut ko dara, viņš uzlādējas, mācās kaut ko jaunu. Smadzeņu atpūtai ir domāts miegs. Man patīk būt aiz bāra letes vai sagaidīt viesus. Tad var parunāties, uzklausīt ieteikumus. Ja pats visā piedalies, saproti, ko vēl vajag, kas varbūt jāpamaina. Arī Inese ir visur klāt.

http://news.lv/Druva/2019/01/04/kopa-laiks-un-nekas

 

Gatavi pārgājienam

Autors: Līga Eglīte

Datums: 04.01.2019

Izdevums: Druva

Rubrika: Vaļas brīdim

"Nav sliktu laikapstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs," vēsta sens teiciens. Par gatavošanos iešanai dabā “Druvai” pastāstīja Rolands Matisons jeb Roliss, brīvprātīgo pārgājienu rīkotājs, “Youtube” vlogeris un viens no “Tēvu un meitu” pārgājienu rosinātājiem.

Apģērbam nav jātērējas

Roliss ik pa laikam izpēta kādu dabas maršrutu Cēsu apkārtnē, uzfilmē, komentē un ar to dalās sociālajos tīklos. “Druva” ievēroja viņa sižetu par pārgājienu kopā ar meitiņu pa Cīrulīšu dabas taku un Līgatnes apkārtni, papildinātu ar noderīgiem padomiem ģimenēm, kurās ir bērni, – kā ģērbties, ko likt mugursomā un ko ņemt līdzi piknikam.

“Kad sāku iet dabā, piedzīvot uz savas ādas, sākās apģērba un apavu testēšana, daru to brīvprātīgi, savā brīvajā laikā,” stāsta Roliss. “Apģērba un ekipējuma izvēle atkarīga no tā, ar kādu intensitāti iesim – pastaigā vai pārgājienā - un cik bieži, kāda iecerēta distance, kāds temps, vai būs nakšņošana. Ekipējums ir tā attīstījies, ka nespējam pat izsekot. Apģērbu ražo plānu, vieglu, tas neaizņem daudz vietas, tomēr tas ir stāsts par katra dabā gājēja budžetu un to, kas tiešām ir vajadzīgs. Ja dodas pārgājienos kompānijas pēc tikai divreiz gadā, tad nav jāiztērē lieli līdzekļi, jo dārgais apģērbs netiks pilnībā izmantots. Vienkāršā maršrutā pietiek ar labām botēm, vējjaku. Galvenais ir doties ārā, sākt iet, tad ar laiku būs pieredze.”

Visi dabā iešanas eksperti iesaka ziemā ģērbties kārtās un aizmirst par reklāmās redzētajiem skaistajiem skandināvu džemperiem ar briežiem. Ko vilkt zem vējjakas? Roliss uzskata, ka pārgājienam nevajag saģērbties biezi, lai kustoties nesāk svīst, bet paņemt līdzi rezervi, ko uzvilkt pusdienu pauzē, kad stāvot vai sēžot var kļūt vēsi: “Jāparedz, cik tālu, cik ātri iesim. Neiesaku uz miesas ģērbt kokvilnas kreklu, bet sintētiku, jo tā izvada mitrumu. Aukstam laikam ieteicams miksēts materiāls ar vilnu. Tīrvilnas apģērbs uz plikas miesas neder, jo svīstot tas sāks “kost”.”

Lai kājas sausas

Ekipējumā pirmie pēc svarīguma ir apavi. Pieaugušajiem, kuriem pēdas lielums vairs nemainās, vērts iegādāties labus apavus, kas kalpos piecus sešus gadus. Ziemai jāizvēlas medniekiem domātie, jo tie derēs, ejot pa brikšņiem vai šķērsojot upi.

Arī maziem bērniem var iegādāties labus pārgājienu apavus. Pērkot jāuzlaiko ar tām zeķēm, kuras tiks vilktas staigājot. Bahilas bērniem nav nepieciešamas. Pieaugušajiem tās noder, ir labi, ja apavos netiek sniegs vai lietus, taču bahilas gatavotas no neelpojoša materiāla, ar laiku veidojas kondensāts, kājas kļūst slapjas. Tās labi noder, ja ir sauss sniegs, kas Latvijā mēdz būt reti.

Nākamais svarīgais ir zeķes. Roliss skaidro, ka, pārgājienā ejot, nederēs adītas vilnas zeķes, jo, nēsātājam intensīvi kustoties, tās ātri izdilst: “Jāizvēlas sintētisks materiāls, kur vilna tikai iekšpusē. Nakšņojot teltī, noderēs arī omītes adītās, vislabāk, ja no merino vilnas. Avīzes zābakos mitruma uzsūkšanai un siltumam ir veca metode, to vairs nepraktizē, izmanto higiēniskās paketes. Slapji apavi pēc 15 minūtēm ir sausi.” Jā, jā, nesmejieties, paketes apavu sausināšanai jau sen lieto mednieki, mežinieki, pat Aglonas svētceļnieki.

Cimdi bieži pazūd ne tikai bērniem, arī pieaugušajiem. Nav īpaši pētīts suņa vai aitas vilnas cimdu siltumspēju pārākums, taču svarīgi paņemt līdzi rezervi, īpaši aukstā laikā kādu lieku vilnas dūraiņu, ne pirkstaiņu pāri.

Ziemā nepieciešama cepure, jo medicīniski pierādīts, ka caur galvu atdziest ap 70 procentiem ķermeņa temperatūras. “Bērnam cepurītei jābūt obligāti, taču nepareizi aizsiet muti ar šalli. Seja ir vislabāk pieradusi pie aukstuma. Pieaugušie sejas maskas izmanto tikai ziemā, nakšņojot teltī. Nepareizi tādu lietot pārgājiena laikā, jo elpojot rodas mitrs gaiss, maska vai šalle apsarmo, apledo. Noņemot nost, uz lūpām, uz vaigiem tiek aukstais gaiss, ādai tas nepatīk, tā sāk iekaist,” savu pieredzi stāsta Roliss.

Mugursoma un citas lietas

Trešais svarīgākais pārgājiena ekipējumā ir mugursoma, kura jāizvēlas atbildīgi. To izvēloties, ieteicams veikalā “uzlaikot” pilnu somu, saliekot tajā smagumus. Testēšana ilgst piecpadsmit vai vairāk minūtes, izjūtot, vai lences spiež vai grauž, vai soma pieguļ mugurai. Bērnam nepieciešama neliela mugursoma, tajā būs tikai personīgās lietas, dzeramais un ēdamais, kopsvarā apmēram kilograms. Pieaugušajiem nebūs lieks neliels tūristu paklājiņš, lai nav jāsēž vai jāguļ uz aukstas zemes. Trekinga nūjas šķēršļotā apvidū vairāk traucē, nekā noder, labāk atbalstam izmantot kādu dabā atrodamu koku. Tumšajā laikā, krēslā obligāta pieres lampiņa, kā arī atstarojošā veste, kas garantē ceļotāja drošību. Obligāti līdzi ņemamo lietu sarakstā ir aptieciņa ar pretsāpju, pretcaurejas līdzekli, leikoplastu, ūdeņraža pārskābi, pārsējiem, kā arī noteikti jāņem līdzi nazis un sērkociņi. Pārgājienos malku līdzi nenes, izmanto dabā pieejamo kurināmo vai piknika vietās speciāli sagatavoto.

Jāēd, kas garšo

Pārgājienā ar ģimeni ļoti svarīgs ir pikniks un ēst gatavošanas process. Roliss pārliecinājies, ka viņu kritizē cilvēki, kuri mēģina ēst “ļoti eko”: “Internetā publicētajā sižetā vēlējos parādīt, ko ātri pagatavojamu var paņemt līdzi. To, protams, neēd ikdienā. Man pārmet, ka mazās paciņās fasētā auzu putra un sausā zupa nav veselīga. Šokolāde, ko ņēmu līdzi bērnam, nav veselīga. Esmu skeptisks. Ceļojumā ēd, ko gribi un kas garšo, kas ir ērti. Nevajag ņemt līdzi tik daudz, kā ikdienā spēj apēst. Obligāti līdzi jābūt pamatēdienam. Vajadzīgi arī saldumi, tie dod enerģiju. Šokolādes pārstrādei organisms patērē resursus, kuņģī ir smagums. Labāk ēst riekstus un žāvētus augļus. Grūtākos pārgājienos ņem līdzi dzeršanas sistēmu, glukozes kapsulas, magnija kapsulas, lai iegūtu ātrāku enerģiju.”

Pieredzējušais pārgājienu rīkotājs atzīst, ka ēdienu var sagatavot jau mājās, bet var arī gatavot dabā, abi varianti labi. Taču Roliss atzīst: “Ejot kopā ar meitu, man patīk gatavot dabā, tas process ir interesants. Tad ņemu līdzi prīmusu, katliņu, traukus.”

Rēķinot, cik ūdens ņemt, bērniem iesaka puslitru negāzēta ūdens, pieaugušajam litru uz desmit kilometriem, taču var iztikt ar pusotru litru dienā, ieskaitot ēdiena gatavošanai nepieciešamo. Atkarīgs no tā, cik kilometru paredzēts iet un cik svīst. Sevi pārbaudot, izejot no komforta zonas, atklājas, ka organisms strādā citādi.

Galvenais pārgājienā justies labi un izbaudīt procesu.

http://news.lv/Druva/2019/01/04/gatavi-pargajienam

 

Aizraujoši notikumi florbola laukumos

Autors: Jānis Gabrāns

Datums: 08.01.2019

Izdevums: Druva

Rubrika: Sports

Florbolistiem Latvijā gadu mijas pauzes nebija, jau pirmās nedēļas nogalē sacensības notika visās līgās. Latvijas virslīgā vislielākā interese bija par vietējo derbiju starp Cēsu "Lekrings" un Stalbes "Pārgauja". Pirmajā aplī pārāki bija Stalbes florbolisti, savā laukumā uzvarot pēcspēles metienos 6:5, tāpēc šoreiz cēsnieki savās mājās alka revanša.

Spēle ritēja ļoti līdzvērtīgi, pat piesardzīgi, komandas daudz uzmanības veltīja aizsardzībai. Tāpēc pirmais periods pagāja bez vārtu guvumiem, otrajā rezultātu atklāja "Pārgaujas" uzbrucējs Gvido Lauga, bet tad trīs minūšu laikā divus vārtus guva mājinieki Pēteris Trekše, Kevins Šmits, izvirzot savu komandu vadībā 2:1. Tiesa, viesi itin drīz panāca izlīdzinājumu, precīzs bija Olafs Zvīnis. Nepilnas četras minūtes pirms pamatlaika beigām Edgars Puriņš izvirzīja vadībā "Pārgaujas" komandu, tomēr spēles likteni izšķīra "Lekrings" spēlētājs Roberts Zande. Trīs minūtes pirms spēles beigām viņš panāca 3:3, bet, kad līdz pamatlaika beigām bija palikušas deviņas sekundes, guva arī uzvaras vārtus 4:3.

Šis panākums ļāva Cēsu komandai atgriezties izslēgšanas spēļu zonā, pakāpjoties uz septīto vietu. Taču punktu skaits komandām ir tik blīvs, ka katra uzvara vai zaudējums var ieviest izmaiņas turnīra tabulā. Vadībā ar 27 punktiem ir "Rubene" un "Betsafe Oxdog Ulbroka", seko "Lielvārde/ FatPipe" ar 25, "Kurši/ Ekovalis" – 24, "Talsi NSS/ Kraizers" – 23, "Pārgauja" – 22, "Lekrings" – 19, "Ķekava" – 18, "FBK Valmiera" – 18, "Bauska" – 13, un tikai "Ogres vilki" pagaidām pie punktiem nav tikuši.

Izmaiņas turnīra tabulā var notikt jau nedēļas nogalē, kad "Pārgauja" tiksies ar Ķekavas komandu, bet cēsnieki izbraukumā viesosies Bauskā.

Par vēl citiem rezultātiem citās līgās. Sieviešu virslīgā smagu zaudējumu piedzīvoja "Lek rings", ar 2:12 zaudējot "NND Rīga" komandai. Cēsu komandas labā vārtus guva Elena Klaviniusa un Kate Meldere.

Vīriešiem 1.līgā Cēsu "Lekrings—1" ar 6:9 zaudēja komandai "Rubene—1". Divus vārtus cēsnieku labā guva Gints Bērtulis, pa vienam – Emīls Grīnbergs, Krišjānis Tiltiņš, Reinis Juršēvics, bet vienreiz rubenieši ieraidīja bumbiņu savos vārtos.

Ar uzvaru kalendāro gadu atsāka 2.līgas komanda "Līgatne", kas savā laukumā ar 5:4 pārspēja komandu "Liepupe". Divus vārtus guva Angus Mārtiņjēkabs, pa vienam – Uģis Feldmanis, Rūdolfs Vītols, Kristers Ģērmanis.

Kārtējā sabraukuma spēles aizvadīja arī "Lekrings" komanda veterāniem 35+ čempionātā, izcīnot divas uzvaras. Ar 5:4 pārspēta Madonas novada komanda un ar 7:1 "Liepupe". Pa trim vārtiem guva Nomunds Buks, Ainārs Anis un Mārtiņš Jarohovičs, pa vienam – Jānis Apeinis, Artis Malkavs un Kaspars Zauls.

http://news.lv/Druva/2019/01/08/aizraujosi-notikumi-florbola-laukumos

 

Īsziņas

Datums: 08.01.2019

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Izstāde. Vaives tautas namā skatāma Līvu sākumskolas 1.-6. klašu vizuālās mākslas pulciņa bērnu mākslas darbu izstāde "Ziemā", kas tapusi sadarbībā ar pulciņa vadītāju Ingu Voitkeviču.

*

Florbols. Latvijas sieviešu izlases galvenais treneris nosaucis tās 20 spēlētājas, kuras no 31. janvāra līdz 3. februārim Slovākijas pilsētā Trenčīnā piedalīsies pasaules čempionāta florbolā kvalifikācijas turnīrā. Izlases sastāvā iekļauta Džeina Eglīte no "Lekrings", kā arī nu jau bijusī šīs komandas spēlētāja Klinta Mārtiņjēkaba, kura pārgājusi uz "FK Ķekava". Izlasē arī bijusī līgatniete Lauma Višņevska, kura pārstāv Zviedrijas klubu "Stromsbro IF".

* 

Konkurss. Noslēgusies Ceļu satiksmes drošības direkcijas ikgadējā konkursa “Gribu būt mobils” neklātienes kārta un noskaidrotas katra reģiona desmit labākās komandas, kas piedalīsies pusfinālos. Valmieras reģiona pusfinālā startēs arī Jaunpiebalgas vidusskolas komanda "Ceļinieki" un Straupes pamatskolas komanda "Straupes džigiti".

http://news.lv/Druva/2019/01/08/iszinas

 

Kopā sakrāti gadi

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 09.01.2019

Izdevums: Druva

Rubrika: Ģimene

Līgatnieši Juzefa un Gunārs Voldemārs Vanagi ir kopā jau vairāk nekā 51 gadu. “Laiks aizskrējis, bērni izauguši, mazbērni arī.

Daudz strādāts – tā tie gadi pagājuši,” saka Gunārs Voldemārs, kuru visi sauc vienkārši par Gunāru, jo otrs vārds pasē tika ierakstīts tikai tad, kad atjaunojās neatkarīgā Latvija.

Satikās Līgatnē

Gunārs no Alūksnes puses, bet mātes māsa dzīvoja Līgatnē. Tā arī savulaik puisis nonāca te. Sākumā strādāja papīrfabrikas palīgsaimniecības galdniecībā, bet lielāko mūža daļu papīrfabrikā papīra ražošanā.

Juzefa dzimusi Rīgā, viņas mamma ir no Polijas. Strādājusi Cesvainē, Veselavā, kad karš beidzās, viņu aizsūtīja strādāt uz dzelzceļa, tur satika savu nākamo vīru. Piedzima meita. Gadu nodzīvoja Rīgā, tad pārcēlās uz Nītauri, vēlāk Līgatnes pusi. Te Juzefa pabeidza vidusskolu.

“Vēl mācījos vidusskolā, kad iepazināmies,” bilst Juzefa, bet Gunārs papildina: “Draugam bija draudzene vidusskolniece, tā arī mēs abi satikāmies. Līgatne jau nav liela.”

Juzefa izmācījās par pionieru vadītāju, strādāja Kūduma skolā Ungurmuižā. “Biju vasaras praksē nometnē Jūrmalā. Pēkšņi man saka, ka kāds pie vārtiem gaida. Kā bija uzzinājis, kur esmu, nesapratu. Neteicu arī, ka strādāju Kūduma skolā. Kādudien skolotāji pa logu redz, ka jauns cilvēks staigā pa pagalmu, apkārt skatīdamies. Redzu, Gunārs nāk pa celiņu, nosarku. Kolēģes smējās: “Pionieris nosarka!” Laikam jau man patika viņu paķircināt, nezinu, kāpēc neteicu, kur esmu. Man patika viņa vienkāršība,” atmiņās kavējas Juzefa, bet Gunārs piebilst, ka toreiz jau daudz kas notika citādi nekā tagad jaunajiem.

Pēc trīs gadu draudzēšanās abi nolēma apprecēties.

Kāzas 18. novembrī

Gunārs un Juzefa nolēma, ka kāzas svinēs 7. novembrī. Toreiz Oktobra svētkos divas dienas bija brīvas. Taču tieši togad tika svinēta Oktobra revolūcijas 50. gadadiena. “Atnāca direktore, teica, ka skolotājiem saliktas diennakts dežūras skolā, klubā un būs grūti tikt uz kāzām. Mainījām datumu, gribējām tā kā 11. novembrī, nezinu, kurš ieteica astoņpadsmito. Tā arī notika. Neviens par to, kas tas par datumu, pat nerunāja, uzmanību nepievērsa. Tā pionieru vadītāja 18. novembrī svinēja kāzas,” stāsta Juzefa. Vedēji bija Juzefas mammas draugi – Alvīna un Miķelis.

Svinīgā ceremonija notika turpat Ungurmuižā. Juzefa pasmaida — baltā kleita vēl glabājas skapī. “Vienkārša balta kleita. Ar to izgāju pilngadības svētkus, tad skolas izlaidumu un arī kāzas,” klusi saka Juzefa. Visgrūtāk bijis nopirkt gredzenus. Abi rāda, ka gredzeni nav vienādi. Gredzenu, kas Gunāram, Juzefas mamma reiz atradusi ceļmalā. Tajā liktenīgi iegravēts Gunāra dzimšanas gads un Juzefas iniciāļi. Darbnīcā meistars to pastiepa. Juzefai gredzenu nopirka. Viņa nosmej, ka tas gan ir zemākas proves zelts. “Ar apģērbu problēmu nebija, kurpes gan viņai bija nedaudz par mazām.Toreiz jau nebija tāda mode precēties un izrādīties. Iztikām, kas bija,” saka Gunārs.

Pēc sarakstīšanās visi caur Cēsīm brauca uz Līgatni, kur Juzefas mammas mājā tika svinētas kāzas. “Laiks bija drausmīgs. Lija lietus, vējš, ceļi bija izmirkuši. Cēsīs pie foto darbnīcas iela pludoja. Uzvilkām gumijas zābakus, kurpes pie rokas, gājām iekšā. Vedēji no Rīgas nevarēja lauku mājā iebraukt. Vedējtēvs uzlocīja bikses un basām kājām gāja uz māju,” atmiņās kavējas līgatniete. Abi atzīst, ka kāzas bija sirsnīgas un jaukas. Dāvanās jaunā ģimene no kolēģiem un draugiem saņēma spoguli, kas vēl kalpo, rakstāmgaldu, lustru, arī daudz trauku.

Meita un dēls Zelta kāzu dienā aizveda uz Turaidu, tad uz Ungurmuižu. “Vienu otru telpu nevar pazīt. Uz savu istabiņu gan neaizgāju. Nākamreiz. Tad vēl vairāk pastaigāsim. Par Kūduma skolu man ir ļoti jaukas atmiņas,” saka Juzefa.

Vecvecāki audzina bērnus

Bija iecerēts, ka Gunārs arī nāks uz Kūduma pusi, bet Līgatnes vidusskolā vajadzēja pionieru vadītāju. Tā jaunā ģimene sāka dzīvot Līgatnē mazā dzīvoklī Rīgas kalnā. Drīz arī Juzefa aizgāja darbā uz papīrfabriku, kur nostrādāja visu mūžu. Abu rūpes tika veltītas bērniem Aigaram un Aigai. “Aigars māsai izdomāja vārdu. Viņam bija četri gadi, kad piedzima māsa. Bija tik lepns un visiem stāstīja: “Man ir māsa Aigara.” Arī mana mamma piekrita, tā meita tika pie vārda. Man bija cits vārds padomā,” pastāsta Juzefa.

Ne Aigars, ne Aiga nav gājuši bērnudārzā. “Nebija vajadzības. Mamma dzīvoja mājās un izauklēja visus astoņus mazbērnus, arī māsu bērnus. Kad bija jāsāk iet skolā, bērniem bija jākļūst patstāvīgiem. Nekas cits neatlika,” saka Juzefa. Viņa atminas notikumu ar dēlu Aigaru. No rīta kaimiņiene gāja viņu modināt, jo abi vecāki bija darbā. Reiz viņa iegāja dzīvoklī, pārlaida skatienu, puikas nav. Skaidrs, jau aizgājis uz skolu. Bet Aigars bija uzkāpis uz skapjaugšas. “Tad pateicu, ka neviens nemodinās, pašam jātiek galā,” teic Juzefa, bet Gunārs uzsver, ka ne jau vienmēr abiem maiņas sakrita. Juzefai sestdienas, svētdienas bija brīvas, Gunāram darbs pēc grafika. “Kad meita jau gāja skolā, vakarā stingri sapinu matus, lai no rīta var iet uz skolu,” atklāj Juzefa un piebilst, ka bijušas reizes, kad bērnus nācies sūtīt ārā spēlēties, lai tēvs pēc maiņas var pagulēt.

Pāris gadu pie Juzefas un Gunāra skolas laikā dzīvoja arī Juzefas divi māsas bērni, lai viņiem ik dienu uz skolu nav jāmēro pieci kilometri. “Tad jau ziemas bija kā ziemas. No sievasmātes mājas Vildogā rītos bridu uz darbu, ceļu nevarēja redzēt,” atceras Gunārs un piebilst, lai cik maza bija istaba, vietas visiem pietika. “Kas tagad vainas, dzīvoklis ir liels,” nosaka līgatnietis.

Ar lepnumu Juzefa stāsta, ka Gunārs savukārt izaudzinājis vecāko mazdēlu. Vectēvs jau bija pensijā, kad viņš piedzima. “Meitai bija jāiet darbā. Mazdēls un vectēvs dzīvoja pa māju. Tad viņš sāka strādāt par kurinātāju mūsu mājā, abi gāja uz darbu," pastāsta Juzefa. Viņa atzīst, ka tagad vairs vecvecāki nevar veltīt laiku mazbērniem, palīdzēt bērniem viņus audzināt, jo pašiem vēl jāstrādā.

Laiki mainās, arī cilvēki

“Ja atceros, kā mamma strādāja, cik pelnīja, kā dzīvoja, tad tagad mēs dzīvojam labi,” saka Juzefa. Arī paši visu mūžu daudz strādājuši.

“Juzefas mammai bija govs, manai tantei arī. Siens ar izkapti pa gravām, grāvmalām bija jāsapļauj. Vasarā, kā bija brīvs laiks, tā bijām laukos,” stāsta Gunārs. Pašiem, protams, savs dārziņš. Tas, kaut mazāks nekā kādreiz, aizvien tiek rūpīgi kopts. Ar smaidu Juzefa atceras, cik grūti bijis dārzu dabūt, katrā stūrītī kāds kaut ko audzējis. “Tagad esam trīs kā saliņa palikuši, kuri vēl kaut ko sēj un stāda, apkārt viss aizaudzis,” bilst Juzefa.

Lai arī šķiet, ka laika aizvien trūka, Juzefa un Gunārs labprāt gāja uz kino, brauca uz teātru izrādēm, ekskursijās.

“Cilvēku attiecības ir mainījušās. Mums starp darbabiedriem tās bija citādas. Daudz ko kopā darījām, svinējām jubilejas. Kad fabriku pārņēma īpašnieki, tradīcijas mainījās,” pārdomās dalās Juzefa, bet Gunārs uzsver, ka jaunībā jau daudz var izdarīt un tagad daudz kas liekas citāds. “Sēžu pie loga, stundas laikā uz ielas neviens cilvēks nav redzams," saka Gunārs, bet Juzefa piebilst, ka viņu mājas 12 dzīvokļos vien kādreiz bijuši ap 30 bērnu.

Juzefa stāsta, ka savulaik viņai piešķirta pilsonība, bet pēc tam atņemta, jo Juzefas tēvs un māte nebija reģistrētā laulībā, tas nekas, ka tēvs bija pilsonis. Juzefa sāka mācīties naturalizācijas kursos, bet pieņēma likumu, ja mācījies latviešu skolā, eksāmens nav jākārto. “Man Polijā 15 brālēni un māsīcas, bet zinu tikai vienu, taču satikts nav neviens. Mammas brālis un māsa pēc kara radiniekus Polijā sameklēja ar Sarkanā Krusta palīdzību, bet mamma arī neaizbrauca un savējos nesatika,”atklāj Juzefa.

Laiks pašiem

Juzefai vienmēr patikuši rokdarbi. Gadu gaitā noadīts daudz cimdu, zeķu. Tagad ķērusies klāt paklāja izšūšanai. ”Kamoli sakrājušies, jāliek lietā,” viņa bilst. Gunārs vienmēr bijis liels lasītājs, diemžēl acis vairs negrib labi rādīt. Toties pastaigas pa mežu dod prieku un spēku.

Dēls Aigars dzīvo tajā pašā mājā, kur vecāki. Meita Aiga kaimiņmājā. “Visi tepat. Viens mazdēls Rīgā, otrs iet vidusskolā,” pastāsta Juzefa un piebilst: “Esmu teikusi – ja kādreiz daru muļķības, ņemiet vērā, ka esmu Ievas un Ādama mazmeita. Un tā taisnība, mana tēva vecāki bija Ieva un Ādams. Vairāk gan par viņiem neko nezinu.”

“Mums jau nav bijis laika strīdēties. Visu laiku bija jāstrādā,” saka Gunārs, bet Juzefa pasmaida un piebilst, ka Gunārs bijis viņas mātes mīļākais znots. “Laikam jau vedēji mūsu pūrā ielika labu dzīvošanu. Esam bijuši vedēji divās kāzās, abiem pāriem arī laimīgas laulības. Kam vedēji izšķīrušies, arī paši izšķīrušies,” novērojusi Juzefa.

http://news.lv/Druva/2019/01/09/kopa-sakrati-gadi

 

Vai ziemas prieki var sākties

Autors: Mairita Kaņepe

Datums: 11.01.2019

Izdevums: Druva

Rubrika: Viedoklis

Daba šoziem ir labvēlīga, gādājot īstu ziemu ar salu un sniegu. Vai cilvēki gādājuši par trasēm un laukumiem, lai azarta iespējas sportot gribētājiem būtu vēl lielākas?

“Druva”, aptaujājot pilsētniekus un lauciniekus, vai šonedēļ, it sevišķi nedēļas nogalē, baudīs ziemas priekus slēpojot un slidojot, uzzināja, ka it sevišķi tiem, kuru darbs vai ģimene saistīta ar bērniem un jauniešiem, aktīva sportošana neizpaliks.

Par Līgatni stāsta skolotāja Dace Bērziņa: “Slēpošanas trasītes izveidotas pie Līgatnes novada Sporta centra un pilsētā pie skolas. Iedzīvotāji var izmantot arī slēpošanas trasi Līgatnes pilsētas dzīvojamo namu apkaimē, un tāpat ir arī Augšlīgatnē. Redzams, ka iedzīvotāji iespējas izmanto un nodarbojas ar ziemas sportu. Pēc nedēļas Līgatnē iecerēta Sniega diena, kurā paredzēta virkne sportisku aktivitāšu pie vidusskolas Pašlaik, kopā liktas, veidojas ieceres, lai janvārī vai februārī novadā sarīkotu ziemas sporta spēles. Šo ieceri īstenos Līgatnes Sporta centrs.”

Par Jaunpiebalgu stāsta pedagoģe Lāsma Skutāne, uzsverot, ka ziemas sporta centrs viņu pusē ir Vanagkalns: “Tajā atkal būs lielais ziemas festivāls, trases slēpošanai jau tagad izveidotas. Speciāli izveidotu slidošanas iespēju Jaunpiebalgā laikam vēl nav, jo, godīgi sakot, tikko tik tie ziemas prieki var pa īstam sākties, bet slidotavas uz dīķiem, arī pie skolas rodas, pašu slidotāju izveidotas.

Cēsnieces Sigitas Klētnieces ģimenē visi ir aktīvi sportotāji ziemā: “Mūsu ģimenes draugi, kuriem arī patīk ziemas sports, šogad ir sajūsmā par Cēsu Olimpiskā centra trasi. “Tik kvalitatīva!” sacīja no Rīgas atbraukušie. Sen tā nav bijis, pēdējos trijos gados noteikti nē. Rīdzinieki ved bērnus uz Cēsīm, lai te trenētu. Vairs nav jāpaliek pie Siguldas, kur tie slēpošanas aplīši ir daudz mazāki. Zinu arī no saviem draugiem Valmierā, ka viņi brauc slēpot uz Cēsīm.”

Vecpiebalgas novada izpilddirektore Lelde Burdaja stāsta, ka notiek slēpošanas trašu plānošana un veidošana. Taurenē un arī Dzērbene jau tās ir. Atbildīgs par procesu ir sporta darba organizators Toms Prauliņš. Šobrīd uz lielā dīķa Vecpiebalgā top arī slidotava. Pašvaldībā strādājam pie idejas par ģimenes sporta pasi. Tā būs kā akcija, lai iedzīvotāju vidū veicinātu sporta aktivitātes. To izmantojot, varēs kopā sportot gan ģimenes, gan citi. Ziemas priekos paredzēta kopīga slēpošana, nūjošana, arī nodarbības telpā - joga vai zumba - kopā ar jauniešiem, kas ieradušies brīvprātīgā darbā no Portugāles un mācīs dejas. Jau no pagājušā gada Jaunatnes lietu nodaļa ir atbildīga par sporta dzīves veidošanu, par veselīga dzīves veida rosināšanu ne tikai jauniešiem, ikvienam novadā.”

Cēsu skolotāja Agrita Bartuševica kopā ar audzināmās 10. klases ģimnāzistiem ceturtdien pēc mācību stundām devās uz Žagarkalnu slēpot. “Slidot ar ģimeni pamēģinājām brīvdienās savos laukos, notīrījām dīķi, bet sanāca maz, jo ledus bija grubuļains. Lai slēpotu, inventāru Žagarkalnā var izīrēt, jo ne visiem klasē ir savas slēpes. Skolēni bija iniciatori par kopīgu slēpošanu kalnā, jo grupu biļete kalna trasēm ir lētāka. Daži audzēkņi jau ir lieli speciālisti kalnu slēpošanā, es kā audzinātāja pirmo reizi turp braukšu. Tā kā pati neslēpoju, labi būtu, ja kāds kompānijā ar mani šļūktu no kalna ar gumijas kamerām. Skolēnus uz kalnu aizvedīs vecāki. Būs kādi 18 no visiem 28 klases audzēkņiem.”

http://news.lv/Druva/2019/01/11/vai-ziemas-prieki-var-sakties

 

 

2019-01-11
Laika ziņas
Aptaujas