Jaunumi
Prese raksta par Līgatni

 

Īsziņas

Datums: 29.01.2019

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Saimnieko videi draudzīgi. Šonedēļ "Zaļo sertifikātu" saņems 21 lauku tūrisma saimniecība, tajā skaitā arī divas no vēsturiskā Cēsu rajona - brīvdienu māja "Jaunbrenguļi - Dzeltenā māja", kas darbojas Pārgaujas novadā, un viesu māja "Springšļu dzirnavas", kas darbojas Līgatnes novadā. Latvijā “Zaļais sertifikāts” piešķirts 81 lauku tūrisma uzņēmumam. Tie ir uzņēmumi, kas ievēro "zaļās" saimniekošanas principus, taupot resursus.

*

Kamēr sals un sniegs. Mazā apmeklētāju skaita dēļ pieņemts lēmums ziemas sezonā slēgt Cēsu pilsētas stadionu. Līdzko ziema atkāpsies, stadions tiks atvērts. Pašvaldība atgādina, ka skrējējiem ir pieejams Cēsu Valsts ģimnāzijas stadions.

*

Velobraucēju ērtībām. Priekuļu novadā līdz vasaras vidum paredzēts uzstādīt velostatīvus Priekuļu Saules parkā, Sporta birzītē, pie kultūras nama un sabiedriskā centra, Liepas pagasta Lielajā Ellītē, pie kultūras nama, Veidenbauma muzeja, bibliotēkas, Mārsnēnos pie tautas nama, Veselavā pie Veselavas muižas. Projekts tiek īstenots ar “Cēsu rajona lauku partnerība” atbalstu.

http://news.lv/Druva/2019/01/29/iszinas

 

Katrā pagastā un novadā situācija citāda

Autors: Monika Sproģe

Datums: 29.01.2019

Izdevums: Druva

Rubrika: Tūrisms

Jau minējām, ka Latvijā viesmīlības nozarē strādājošie uzņēmēji negodīgas konkurences dēļ vēlas panākt, lai pašvaldības stingri ievēro likumā noteiktās normas un nenodarbojas ar uzņēmējdarbību viesmīlības lauciņā, ko labi pārvalda privātie. Taču, sazinoties ar asociāciju “Lauku ceļotājs”, noskaidrojām, ka vēsturiskajā Cēsu rajonā neviens par pašvaldību darbību nav sūdzējies. Tieši pretēji - varam runāt par veiksmīgu sadarbību un pašvaldību atbalstu, ko tās sniedz viesmīlības uzņēmumiem.

Pie sarunu galda aicinājām Līgatnes novada domes priekšsēdētāju Aināru Šteinu, Līgatnes novada uzņēmēju, “Springšļu dzirnavu” vadītāju Viviānu Zipu, kā arī Amatas novada pašvaldības Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāju Evu Staltmani un Amatas novada viesu nama - kompleksa “Laimes ligzda” īpašnieci Guntu Rozenbergu.

Kā vērtējat radušos situāciju? Ir pamats uzņēmēju satraukumam? 

V. Zipa: -Tā ir Latvijas mēroga problēma. Ja runājam par Līgatnes novadu, kurā strādā arī “Springšļu dzirnavas”, jau trešo gadu un ļoti veiksmīgi, tad jāsaka, ka konkurenci neizjūtam ne no pašvaldības, ne uzņēmējiem, kas piedāvā līdzvērtīgu pakalpojumu. Nevaram runāt par saasinātu situāciju. Iedziļinoties pašvaldības dokumentos, secināju, ka Līgatnes novada pašvaldība arī nesniedz šādus pakalpojumus. Šajā kontekstā varētu runāt tikai par Līgatnes rehabilitācijas centru, pašvaldības kapitālsabiedrību, kas iznomā telpas privātiem pasākumiem, taču aktualizētais jautājums par it kā negodīgu konkurenci attiecināms uz pašvaldībām, nevis pašvaldību kapitālsabiedrībām.

A.Šteins: -Ieklausoties “Lauku ceļotāju” argumentācijā, jāsecina, ka tiem, kuri aktualizējuši šo jautājumu, nav priekšstata, kas īsti ir pašvaldība un kādas ir tās funkcijas. Runājot par kultūras pasākumiem, kurus rīko pašvaldības, sāksim ar to, ka tā ir vietējās kopienas nodokļu maksātāju nauda. Vietējie nodokļu maksātāji kopīgi lemj, kā to izmantot, nevajag iedomāties, ka pašvaldība ir tikai domes priekšsēdētājs. Pašvaldība ir visa vietējā sabiedrība.

Gan Likums par pašvaldībām, gan Eiropas Vietējo pašvaldību harta ļoti precīzi definē pašvaldību autonomiju šajā jomā. Tā kā par šādu segmentu, kas ir izklaides vai kultūras pasākumi, amatiermākslas uzturēšana, diskutēt, manuprāt, ir bezjēdzīgi.

Par maksas pakalpojumiem, ko sniedz pašvaldība. Jāsaka, ka uzņēmēji vienmēr rēķina ekonomisko izdevīgumu, turpretī pašvaldībai, lai pieņemtu lēmumu par maksas pakalpojuma sniegšanu, detalizētam naudas līdzekļu izlietojuma pamatojumam jābūt obligātam. Tāpēc runāt par šķērsdotācijām, šķērssubsīdijām Līgatnes pašvaldības gadījumā nevar. Kas attiecas uz pašvaldības kapitālsabiedrībām - atkal šķērsdotācijas ir aizliegtas, pašvaldība kapitālsabiedrībām nekādas dotācijas nesniedz, izņēmums ir pašvaldības autonomās funkcijas, pamatojoties uz deleģējuma līgumu, kas jāsaskaņo Vides un reģionālās attīstības ministrijā, tad pašvaldība var dotēt tās autonomās funkcijas - piemēram, sabiedrisko transportu.

Jebkura pašvaldības kapitālsabiedrība strādā sava budžeta ietvaros. Turklāt, pieminot pārmetumu, ka pašvaldības par Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļiem izremontē telpas un tās izīrē - jāsaka, tā ir neliela maldināšana, jo privātam sektoram fondu pieejamība ir daudz plašāka nekā pašvaldību kapitālsabiedrībām, par pašvaldībām nemaz nerunājot, mums, mazajām pašvaldībām, struktūrfondi faktiski vispār nav pieejami, esmu pārliecināts, ka, varbūt ar kādu izņēmumu, nevienas pašvaldības mērķis nav mesties uzņēmējdarbībā.

G. Rozenberga: - Piekrītu teiktajam, domāju, šajā jautājumā drīzāk jārunā par riskiem. Ja uzņēmējs rīko pasākumu, bet nesanāk tik apmeklētāju, cik cerēts, slikti. Pasākums “aiziet” lielos mīnusos. Turpretī, ja šo pašu pasākumu rīkotu pašvaldība un atnāktu pieci cilvēki, varētu teikt - nu, neizdevās! Bet...es esmu uzņēmēja, un man ar šādu risku jārēķinās. Ja uzņēmējs nav gatavs uzņemties risku, tad kas viņš par uzņēmēju! Es savā darbībā nejūtu pašvaldības konkurenci. Man bijusi sadarbība gan ar Līgatnes, gan Amatas pašvaldību, tā bijusi ļoti laba.

E.Staltmane: - Jebkura pašvaldība ir ieinteresēta vietējās uzņēmējdarbības attīstībā. Amatas novads ir plašs, bet ļoti izkaisīts, redzam, ka uzņēmējdarbība attālākās vietās nemaz tā īsti neveidojas, piemēram, Skujenē, Zaubē, bet pašvaldība mēģina iedvesmot, motivēt. Pozitīvs piemērs ir Zaubes kulinārais festivāls, tas ir novada pašvaldības iniciēts pasākums, taču veidots uz vietējo iedzīvotāju aizsākta pasākuma pamatiem. Pasākumu rīkojām, lai rosinātu vietējo sabiedrību, parādītu, ka šī vieta nav pamesta. Maksimāli piesaistījām vietējos uzņēmējus, brīvprātīgos un entuziastus. Pateicoties šai darbībai, redzam, ka tūrisma pakalpojumu klāsts paplašinājies, cilvēki attīsta uzņēmējdarbību. Pašvaldība ar pasākumiem nekad nepelna, bet tos atbalsta, ja redz, ka tas dos impulsu vietējiem iedzīvotājiem.

-Kā ar pašvaldībai piederošām telpām un to nomu privātiem pasākumiem, vai tas pieļaujams?

E.Staltmane: - Bet kur lai cilvēks nelielos pagastos rīko, piemēram, bēru mielastu, ja citu iespēju nav kā vien tā pati skolas ēdamzāle vai kultūras nama zāle?

A.Šteins: - Un alternatīvu arī nebūs, tāpēc šai valstij, sākot no Konkurences padomes, jāsaprot, kas ir tirgus cena. Normālā ekonomiskā vidē tirgus cena ir tā, ko sabiedrība gatava maksāt. Ja sabiedrība gatava maksāt par biļeti pasākumam trīs eiro, tad vai nu kāds izmaksu starpību dotēs, vai koncerta nebūs. Pašvaldības rīkots pasākums pēc definīcijas nekad nevar atpelnīties, privātais neieguldīs tur, kur nevar atpelnīt. Ja nebūs dotācijas vai neiesaistīsies sponsori, nekā nebūs. Bet, piemēram, koncerts, balle ar vai bez groziņiem pirmām kārtām ir paredzēts mūsu kopienai, mēs kā kopiena caur nodokļiem samaksājam, lai šo kultūras dzīvi uzturētu. Nekad nevar nogriezt kā ar nazi - te pašvaldība, tur uzņēmējs. Jārod sadarbība, no kuras nākotnē kaut kas varētu izveidoties.

V. Zipa: - Ja pašvaldība rīko lielākus pasākumus, festivālus, visi, ieskaitot uzņēmējus, no tā tikai iegūst. Bet ir ļoti trausla robeža. Rodas jautājums, vai bēres, kāzas un citi privātie pasākumi jārīko pašvaldībai piederošās telpās? Uzskatu, ka pilnīgi noteikti nē!

G. Rozenberga: - Viviāna, mēs esam divas uzņēmējas, Skujenē taisām vaļā telpas, kur rīkot šāda veida pasākumus. Tu ņemsi telpas? Es nē. Neredzu, ka mans mazais bizness tur izdzīvos. Man tās telpas jāuztur gan ziemā, gan vasarā, jāliek reklāma, jāmaksā nodokļi, jātīra sniegs.

V. Zipa: - Un te parādās problēmsituācija, jo cena, ko var piedāvāt uzņēmējs, nebūs tāda, kādu piedāvā pašvaldība.

A.Šteins: - Ja uzņēmējam šī telpa stāv dīkā, tad viņam tas nes zaudējumus, ja pašvaldībai šī telpa stāv dīkā - arī nes zaudējumus. Tātad, ja pašvaldība negūst papildu ieņēmumus ar zāles izīrēšanu par ekonomiski pamatotu cenu, tad mums vairs nepietiks līdzekļu uzturēt, piemēram, deju kolektīvu. Arī pašvaldības budžetā ir ieņēmumu un izdevumu sadaļa. Nesaprotu, kāpēc “Lauku ceļotājs” tik ļoti baidās no godīgas konkurences. Man ir sajūta, ka pašlaik tiek kaut kas lobēts. Konkurencei ir jābūt. Vai pašvaldībai jāiesaistās uzņēmējdarbībā? Jo mazāk, jo labāk. Taču arī pašvaldībai ar tiem resursiem, kas tai pieder, jāstrādā saimnieciski, kā likums to nosaka.

- Izskanējis viedoklis, ka pašvaldībām tai piederošie kultūras centri būtu jānodod trešajām personām, kas kā ārpakalpojumu nodrošina kultūras dzīvi pagastā. Tās apsaimniekotu ēku un rūpētos par piesātinātu kultūras dzīvi.

A.Šteins: - Ak, lūdzu! Ņemiet, dariet - mēs tikai priecāsimies! Bet neredzu nevienu privāto, kas spētu to izdarīt. Kultūras centra uzturēšana Līgatnē izmaksā 400 000 eiro gadā.

E. Staltmane: - Es arī neredzu uzņēmēju, kurš to varētu uzņemties. Varbūt lielpilsētās ir cita situācija, bet ne laukos.

A.Šteins: - Tagad man pilnīgi skaidrs, ka kādam nav absolūti nekādas sajēgas par lielumiem, skaitļiem un pašvaldības funkcijām. Man bijusi diskusija par to, esmu bijis iedzīts sprukās, jo cilvēks vaicāja - kāpēc tu prasi maksu par zāles īri, ja mēs jau caur nodokļiem vienreiz esam to samaksājuši? Mums kā novada nodokļu maksātājiem pēc būtības telpas pienākas bez maksas. Tad aizdomājos, ka tik tiešām tā arī ir. Runājot par ballēm ar viesmāksliniekiem. Man patika tas termins - daļu samaksā pašvaldība, daļu cilvēks, kas nopērk biļeti. Atvainojiet - pašvaldība neko nemaksā! Iedzīvotāji samaksā, daļēji pērkot biļeti un daļēji ar saviem samaksātajiem nodokļiem.

G. Rozenberga: - Ja mēs atsakāmies no kultūras pasākumiem, ko par simbolisku samaksu organizē pašvaldība, kas paliek iedzīvotājiem?

E. Staltmane: - Jāsaprot maksātspēja. Pašvaldība nemaz nevar atļauties profesionālus māksliniekus, padomājiet, cik tas maksā, bet kaut minimālu, pieklājīgu kultūras dzīvi iedzīvotājiem varam piedāvāt.

V. Zipa: - Nav runa, ka mūsu cilvēkiem nebūs kultūras pasākumu, festivālu un koncertu, bet ir runa par telpu īri privātiem pasākumiem, interesēm un biznesu. Ja runājam par privātiem pasākumiem, tad uzskatu, ka likumdošanā jāieraksta skaidras robežas, vai, piemēram, bēru mielastu, kāzu svinības drīkst rīkot pašvaldībai piederošās telpās vai ne.

G. Rozenberga: - Bet ja tam lauku cilvēkam nav, kur rīkot kāzas vai bēru mielastu, nav tādu vietējo uzņēmēju, kuri varētu piedāvāt zāli, pie kā tad lai viņš vēršas?

V. Zipa: - Man vēlreiz jāuzsver, ka mēs - vēsturiskā Cēsu rajona uzņēmēji - esam ģeogrāfiski izdevīgā vietā, jo Rīga nav tālu, klientu pietiek, mēs ļaunprātīgu konkurenci neizjūtam, bet jāraugās plašāk. Acīmredzot kaut kur citur šādi pārkāpumi ir.

A.Šteins: - Kā piemēru varu minēt Dagdu ar 3000 iedzīvotājiem, kur viesojos pagājušajā vasarā. Bukletā norādītas divas ēstuves, dabā nebija nevienas. Tad jāsaka, ka pašvaldības ēkas ir vienīgais glābiņš tā paša bēru mielasta gadījumā. Un tas ir spilgts piemērs tam, ka, ja tūrisma plūsmas nav, viss beidzas, arī uzņēmējdarbība. Ja mēs ar likumu noteiksim, ka pašvaldība šādiem pasākumiem nedrīkstēs īrēt telpas, tad pieļauju, ka šādā vietā kā Dagda radīsies lielas problēmas. Jo privātais tādā vietā pakalpojumu nepiedāvās, nevarēs nosegt fiksētās izmaksas ar dažām bērēm gadā.

G. Rozenberga: - Tad kam man tāda pašvaldība, ja tā nevar nodrošināt manas vajadzības? Nodokļus taču maksājam. Es domāju, ja tiks ierobežotas pašvaldību iespējas izīrēt telpas privātiem pasākumiem, pašvaldības nedrīkstēs rīkot izklaides pasākumus saviem iedzīvotājiem, sabiedrības neapmierinātība būs ļoti liela.

A. Šteins: - Ja pašvaldība redz kādu tirgus nepilnību, tā varētu domāt, kā to aizpildīt.

http://news.lv/Druva/2019/01/29/katra-pagasta-un-novada-situacija-citada

 

Latvijas mežu lielākais dzīvnieks

Autors: Līga Eglīte

Datums: 29.01.2019

Izdevums: Druva

Rubrika: Redzeslokā

Gada dzīvnieka titulu ieguvis alnis (Alces alces), kura dzīvesveids un paradumi ir samērā labi izpētīti, taču vēl arvien turpinās nesamierināmais konflikts starp lielo izēdāju, jaunaudžu postītāju un meža kopējiem.

Latvijas lielākais dzīvnieks, kurš Eiropā ir arī otrs lielākais pēc sumbra, var pretendēt uz meža valdnieka statusu varenā auguma, spēka un bīstamības ziņā, izņemot faktu, ka Dabas māte nav piešķīrusi tādu cēlumu un iznesību, kāda ir staltbriedim. Jebkurā gadījumā alnis mūsu mežos vienmēr ir bijis pirmais, bet briedis ienācējs, kura ierašanos organizējis cilvēks. Interesanti, ka senatnē centās aļņus pieradināt, izmantot kā darba lopiņus, taču konstatēja, ka tie ir daudz neizturīgāki par zirgiem.

Mūsu pusē vistuvāk aļņus var apskatīt un ilgstoši novērot Līgatnes dabas takās, kur mīt vairākas aļņu paaudzes. Zvērkope Velga Vītola iepazinusi savu aizbilstamo dzīvesveidu, ģimeniskās attiecības, bijusi klāt īpašos notikumos, un nācies pat slaukt alneni.

Aļņi ēd daudzveidīgu barību – koku un krūmu zariņus, lapiņas, brien dziļi dīķos un ezeros pēc ūdensaugiem un pat nirst pēc tiem, reizēm iemaldās arī dārzos un kāpostu laukos. Latvijā nav konstatēti tādi gadījumi, taču ziemeļvalstīs, kur aļņi rudenī pārēdušies bojātus ābolus, tie mēdz uzvesties kā iereibuši.

Biologs Vilnis Skuja aļņus daudz pētījis un fotografējis Slīteres mežos: “Pieauguša alņu buļļa svars var sasniegt 400 kilogramus, mērot līdz skaustam — stāvs divus metrus augsts, ķermeņa garums līdz trim metriem, mātīte augumā mazāka. Ziemā, kad ragi nomesti, pa gabalu dzimumus nevar atšķirt. Pēc žuburiem vecumu nevar noteikt, taču ragu kvalitāte norāda veselības stāvokli un genofonda kvalitāti. Jo lielāks un spēcīgāks dzīvnieks, jo ātrāk izaug ragi un ātrāk, apmēram novembrī, tiek nomesti. Varenākie žuburi veidojas 12—13 gadu vecumā. Ragi ir turnīra ierocis, tie nav uzbrukumam, bet vajadzīgi, lai noskaidrotu, kurš stiprāks. Savukārt uzbrukumam tiek izmantotas priekškājas, kas ir garākas, to spēriens, piemēram, vilkam var būt nāvējošs. Interesanta ir aļņa bārda – amizanta ādas kroka bez dziedzeriem, raksturīga abiem dzimumiem, taču zinātnieki vēl pagaidām nav atklājuši šī veidojuma iemeslu.

Vilnis Skuja iesaka no mežā pamanītajiem aļņiem izvairīties – atkāpties un doties projām. Šie dzīvnieki cilvēkiem neuzbrūk, Latvijā neviens nāves gadījums nav bijis, taču tajā laikā, kad alnenei ir mazulis, tā var likt trūkties. Arī riesta laikā aļņu bullis sliktās redzes dēļ cilvēku var uztvert kā pretinieku.

Pēc uzskaites datiem Latvijas mežos mīt ap 21 tūksti aļņu, un jau kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem to skaitam ir tendence pieaugt. Jānis Ozoliņš, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” pētnieks, analizējis pārnadžu postījumus mežā: “Alnis ir ieinteresēts, lai mežs būtu viņam aizsniedzamā augstumā, tāpēc jaunie kociņi tiek ne tikai apgrauzti, bet arī nolauzti. Tiek bojātas 30—40 gadus vecas egles, kam pavasaros nograuzta miza. Pieaudzis dzīvnieks vasaras sezonā apēd aptuveni 20 līdz 30 kilogramu barības diennaktī, bet ziemā 15 līdz 20 kilogramu, līdz ar to pastāv ilgstošs konflikts starp mežsaimniekiem, jaunaudzēm un aļņiem. “Silavas” pētījumos veikts monitorings aptuveni 600 jaunaudzēs un tām blakus esošās teritorijās ar mērķi noteikt, kā dzīvnieku postījumi ietekmē jaunaudžu attīstību ilgtermiņā.”.

http://news.lv/Druva/2019/01/29/latvijas-mezu-lielakais-dzivnieks

 

Lai nomaļais nepaliktu nabagais

Autors: Andra Gaņģe

Datums: 30.01.2019

Izdevums: Druva

Rubrika: Viedoklis

Administratīvi teritoriālā reforma vienmēr bijis kā karsts kartupelis, ko viļāt, viļāt, bet mutē nelikt. Kāds administratīvais sadalījums vajadzīgs Latvijai, politiski aktualizēts tiek vismaz reizi četros gados, kad partijas sašūpo sabiedrību ar dažādām, pat vispārsteidzošākajām idejām, kā veidot pašvaldības, kā pārvaldīt reģionus. Atceramies, vēl pērn kāds politiskais spēks pat piedāvāja Latviju sadalīt deviņos apriņķos un iecelt deviņus prefektus, premjerministra vietniekus.

Nesen apstiprinātā valdība kā vienu no prioritātēm noteikusi administratīvi teritoriālās reformas īstenošanu. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce jau sabiedrību informējis, ka reformai vajadzētu tikt pieņemtai 2020. gadā, lai būtu pietiekams laiks līdz 2021. gada pašvaldību vēlēšanām sagatavoties dzīvei jaunās teritorijās. Valdību veidojušās partijas gan, kā var noprast no medijos izskanējušajām ziņām, nav vienojušās par jauno administratīvi teritoriālo modeli, proti, par pašvaldību skaitu Latvijā, taču ministrs vērtējis, ka “21+9” (tātad 21 novads un deviņas lielās pilsētas) varētu būt viens no bāzes variantiem. Dzīves veidošana ap attīstības centru, proti, bijušajām rajonu centru pilsētām, tā var tulkot ministra bāzes varianta piedāvājumu. Arī par to vai kaut ko ļoti līdzīgu pēdējos gados spriests jau vairākkārt, bijuši pat samērā konkrēti piedāvājumu projekti, bet uz priekšu nav tikts. Laikam jau virzību kavē ne tikai mazo pašvaldību ambīcijas un viņu atbalstošie politiskie spēki. Varbūt tā ir atziņa, ka tas, kas nomaļš tagad, paliks tāds arī tad, kad būs lielas, attīstības centru veidotas pašvaldības sastāvdaļa, un diezin vai dzīve uzlabosies. Tur jau ir tās galvenās bažas un viena no situācijām, kura arī ar reformu būtu jārisina.

To, ka atrašanās tuvu lielākām vai mazāk pilsētām nosaka mazā novada iespējas, redzam ļoti labi. Nerunāsim par Pierīgas novadiem, tiem ir īpaša izņēmuma situācija, kādas citviet Latvijā nebūs. Bet paraugāmies tepat sava vecā rajona robežās. Līgatnes novads tiešām nav liels, arī iedzīvotāju skaitu par lielu nenosauksi, apmēram 3,3 tūkstoši. Taču pašvaldība piedalās lielos projektos un īsteno lielas ieceres. Bet kur tad atrodas Līgatne? Starp Cēsīm un Siguldu, turklāt lielas šosejas malā. Tad, izrādās, nemaz nav nepieciešams būt lielas pašvaldības daļai, lieliski tiek galā paši.

Vai, īstenojot nākamo administratīvi teritoriālo reformu, tās veidotāji būs tik viedi, ka visu nenomērīs ar vienu mēru un nevērtēs tikai uz kartes redzamās teritorijas, bet pratīs ierēķināt arī katras konkrētās vietas īpašos faktorus? Skaidrs, jābūt kopējiem parametriem, kopējiem atskaites punktiem, galu galā arī kopējiem mērķiem, bet jācer, ka to pamatā nebūs ar lineālu savilktas robežas un ekseļtabulā aprēķināti skaitļi.

Tikpat ļoti arī jācer, ka par pamatu pašvaldību administratīvo teritoriju reformēšanai neņems tik izplūdušus un emocionālus argumentus, kā tas notika pagājušās reformas laikā. Lai pēc desmit gadiem mums atkal nebūtu jāatgriežas un jāsecina, ka čiks vien iznācis.

http://news.lv/Druva/2019/01/30/lai-nomalais-nepaliktu-nabagais

 

Viedoklis ir svarīgs

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 30.01.2019

Izdevums: Druva

Rubrika: Kultūra

Līgatnes pilsētas un pagasta bibliotēkas rīko apmeklētāju aptauju. “Lai kaut ko mainītu, uzlabotu, svarīgs bibliotēkas lietotāju viedoklis. Mums jāzina viņu vēlmes, intereses,” stāsta Līgatnes pilsētas bibliotēkas vadītāja Madara Židaua un piebilst, ka lasītāju aptauja nav bijusi jau vairākus gadus un pa šo laiku līgatniešu intereses mainījušās, paplašinājies arī bibliotēku piedāvājumu klāsts.

Aptaujā tiek prasīts par to, kas līgatniešiem ir bibliotēka: vieta, kur iegūt informāciju, apmainīt grāmatas, lasīt avīzes un žurnālus, satikt draugus, izklaidēties un atpūsties, mācīties, saņemt e-pakalpojumus vai izmantot internetu. Tāpat arī jānovērtē bibliotēkas piedāvātie pakalpojumi. Taču īpaši tiek gaidīti ierosinājumi.

“Līgatnieši labprāt iesaistās aptaujā. Katru bibliotēkas apmeklētāju uzrunājam. Atbildes saņemam gan elektroniski, gan atnes aizpildītas anketas. Ja jautājums anketā brīvāks, vēlams ierakstīt kādu vērtējumu, ne tikai ievilkt krustiņu, tad dzirdam aizbildināšanos, ka viss jau tāpat ir labi un viņi ir apmierināti,” pārdomās dalās bibliotēkas vadītāja. Abu bibliotēku vadītājas cer, ka katra saņems vismaz 50 bibliotēku lietotāju atbildes. Protams, būtu brīnišķīgi, ja aptaujā piedalītos puse bibliotēku lietotāju. Pērn pilsētas bibliotēkā reģistrēti 317 bibliotēkas lietotāji, bet pagasta bibliotēkā 255.

“Bērniem domājam rīkot atsevišķu aptauju. Viņiem citas intereses,” saka Madara Židau un uzsver, ka līgatnieši labprāt lasa grāmatas, viņiem patīk arī dažādi pasākumi, konkursi. Bibliotekāre uzsver, ka aizvien vairāk cilvēku, īpaši cienījamos gados, uz bibliotēku nāk kaut ko nokopēt, noskenēt, ikdienā tiek palīdzēts izprast un izmantot e-pakalpojumus.

Abām Līgatnes novada bibliotēkām šogad jāiziet akreditācija. Bibliotēku vadītājas Madara Židau un Madara Vorza tai nopietni gatavojas. “Akreditācija ir reize, kad paskatīties no malas uz to, ko dari. Protams, lai kārtīgi izpildītu visas prasības, darāmā netrūkst, bet nav tik daudz, lai neizdarītu,” atklāj pilsētas bibliotēkas vadītāja.

Pašvaldība bibliotēkām grāmatu un periodikas iegādei šogad apsolījusi vismaz tikpat naudas cik pērn, iespējams, pat nedaudz vairāk. “Krājums ir plašs, katrs var izvlēties sev vajadzīgo,” uzsver Madara Židau.

http://news.lv/Druva/2019/01/30/viedoklis-ir-svarigs

 

Jaundzimušie no 14. decembra līdz 25. janvārim

Datums: 30.01.2019

Izdevums: Druva

Rubrika: Ģimene

- Amatas novada Dzimtsarakstu nodaļā nav reģistrēts neviens jaundzimušais.

- Cēsu novada Dzimtsarakstu nodaļā reģistrēti 18 jaundzimušie: desmit meitenes - Amēlija, Eva, Elizabete, Adrija, Lelde, Adrija, Emma, Paula, Eva - un astoņi zēni - Alberts, Adrians, Georgs, Hugo, Krišjānis, Valters, Adrians, Kristaps.

- Jaunpiebalgas novada Dzimtsarakstu nodaļā reģistrēti divi jaundzimušie.

- Līgatnes novada Dzimtsarakstu nodaļā reģistrēti divi jaundzimušie, abas meitenes: Kate Keitija un Odrija.

- Pārgaujas novada Dzimtsarakstu nodaļā reģistrēti trīs jaundzimušie: meitenes - Aleksandra, Elīza - un zēns Kārlis.

- Raunas novada Dzimtsarakstu nodaļā reģistrēti trīs jaundzimušie: meitenes - Gabija, Rēzija - un zēns Markuss.

- Vecpiebalgas novada Dzimtsarakstu nodaļā reģistrēts viens jaundzimušais - zēns Artūrs.

- Priekuļu novada Dzimtsarakstu nodaļā reģistrēti pieci jaundzimušie: trīs meitenes - Lote, Railija, Monta - un divi zēni - Kārlis, Artūrs.

http://news.lv/Druva/2019/01/30/jaundzimusie-no-14-decembra-lidz-25-janvarim

 

Īsziņas

Datums: 01.02.2019

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Vērtē iedzīvotāji. Līgatnes novada pašvaldības rīkotajā iedzīvotāju aptaujā, lai noskaidrotu viedokli par novada attīstību, problēmām un to iespējamajiem risinājumiem, piedalījušies 95 iedzīvotāji. Aptaujas anketā iekļauti jautājumi par visām jomām, kas ir pašvaldības pārziņā. Gandrīz visās jomās ir vairāk pozitīvu nekā negatīvu vērtējumu, liels negatīvā vērtējuma pārsvars jautājumos par ielu un ceļu stāvokli, veloceļiem un velo maršrutiem.

*

Attīsta tūrismu. Amatas novadā pagājušajā gadā tapuši 22 jauni tūrisma piedāvājumi gan ziemas, gan vasaras periodam. Tūrisma attīstība notikusi arī tādās vietās, kas iepriekš nebija iekļautas tūrisma apritē. Pašvaldība arī izveidojusi īpašu mājaslapu, kurā var uzzināt informāciju par tūrisma iespējam novadā.

http://news.lv/Druva/2019/02/01/iszinas

 

Malārijas ods Gada kukaiņa godā

Autors: Līga Eglīte

Datums: 01.02.2019

Izdevums: Druva

Rubrika: Redzeslokā

Lai gan Latvijā pašlaik nav dzēlējodu pārnesto slimību ierosinātāju un malārija izskausta aizvadītā gadsimta 50. gados, Entomoloģijas biedrība malārijas odu (Anopheles maculipennis) izvēlējusies par 2019. gada kukaini.

Pagaidām varam būt mierīgi, jo “mūsējie” malārijas odi dzeļ, bet veselībai nekaitē. Valsts teritorijā nav ar malāriju slimu cilvēku, no kuriem odiem būtu iespējams pārnest slimību. Interesanti, ka šis kukainis pagaidām konstatēts tikai dažās vietās. Vidzemē tās ir Valmiera, Vecpiebalga un Līgatne, kur ziemojošie odi nofotografēti pagrabā. Eksperti uzskata, ka šis kukainis varētu būt sastopams visā Latvijā, jo ir viena no trim odu sugām, kuras pārziemo. Entomoloģijas interesentiem vērts apsekot pagrabus, neapkurinātas saimniecības telpas, pārbaudot, kāda fauna tur ieviesusies.

Dzēlējodu dzimtā Latvijā pašlaik zināmas trīsdesmit sugas, no tām četras tuvu radniecīgas malārijas odu sugai, tās var atšķirt tikai speciālisti. Pasiltinoties klimatam, var ieviesties jaunas, arī tādas, kas pārnēsā bīstamu slimību ierosinātājus. Malārijas ods ir maz pētīts, tādēļ, nominējot par “Gada kukaini”, entomologi cer iegūt vairāk informācijas plašākai pētniecībai.

Voldemārs Spuņģis, Latvijas Entomoloģijas biedrības (LEB) pārstāvis, skaidro: “Sabiedrībā pastāv viedoklis, ka asinssūcēji ir liela nelaime — veidojas niezošas pumpas, iespējama slimību ierosinātāju pārnešana. Taču malārijas odi un citi asinssūcēji rūpējas, lai uzlabotu mūsu imūnsistēmas darbību. Katrs dzēliens liek darboties organisma imūnsistēmai un izstrādāt nespecifisko reakciju pret svešām olbaltumvielām. Varbūt tieši tāpēc vasarās mēs mazāk slimojam, jo mūsu imūnsistēma spēj nomākt vīrusus un baktērijas? Secinājums varētu būt tāds: jo vairāk dzeļ, jo organisms labāk var pretoties nezināmām infekcijām.” Arī senču ticējumos ir savdabīgas norādes, ka jāļauj, lai “pavasarī sakož odi”, jo pēc tam cilvēks būs vesels. Savukārt Lieldienās daudz jāšūpojas, lai odi nedzeltu. Jāatceras, ka niknās dzēlējas un ap ausīm džinkstētājas ir odu mammas, bet tēvi niekojas ar nektāru, kas satur daudz cukura.

Dabā katram ir sava vieta. Ko labu dara malārijas odi, kas visā pasaulē pazīstami kā asinssūcēji un malārijas plazmodija pārnesēji cilvēkiem? Entomologs Voldemārs Spuņģis stāsta: “Mazāk zināms tas, ka tie, tāpat kā daudzi citi kukaiņi, ir arī apputeksnētāji, savukārt kāpuri – ūdeņu attīrītāji. Kāpuri elpo atmosfēras gaisu, tāpēc tie var dzīvot arī stipri piesārņotos ūdeņos un tos attīrīt, izēdot baktēriju un sēņu kolonijas, aļģes un vienšūnu dzīvniekus. Pieaugušie odi ir barība sikspārņiem, savukārt kāpuri – zivīm, abiniekiem un ūdens bezmugurkaulniekiem.”

Ja izdodas atrast malārijas vai jebkuru dzēlējodu, ieteicams nofotografēt augstā izšķirtspējā, lai var noteikt sugu, un nosūtīt dabas novērojumu portālam www.dabasdati.lv.

http://news.lv/Druva/2019/02/01/malarijas-ods-gada-kukaina-goda

 

Apvieno pagātni ar nākotni

Autors: Monta Glumane

Datums: 01.02.2019

Izdevums: Dienas Bizness

Rubrika: Brīvdienas

Olimpiskais ciematiņš, Linu centrs, Līgatnes papīrfabrikas atdzimšana un vēl 36 nebijušas vai nozīmīgas pārvērtības piedzīvojušas vietas piedāvā topošie arhitekti

Kvalitatīvas dzīves telpas veidošana ir visas sabiedrības prioritāte, un dialogs ar sabiedrību ir viena no svarīgākajām mūsdienu arhitektūras procesa vadlīnijām.

Vietas un apkaimes identitāte, pilsētainavas kvalitāte, vēstures mantojuma integrācija mūsdienu pilsētvidē, tehnoloģiju attīstība nākotnē jeb sabiedrības dzīvestelpas robežu paplašināšanās iespējas ir tikai atsevišķi temati maģistra darbos, kuros gūtās atziņas ir iestrādātas konkrētos projektu risinājumos, norāda Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Arhitektūras fakultātes dekāns Uģis Bratuškins. RTU Arhitektūras absolventi šogad izstrādājuši 39 dažādus projektus. Kopumā 19 adreses Rīgā, 17 Latvijā un trīs ārpus mūsu valsts robežām. Šī gada diplomprojektu vadmotīvs – sinerģija.

Pēdējos gados novērojama pozitīva tendence, ka izstrādātajos darbos tiek vērtēta to jēga, to var labi saskatīt arī šā gada jauno arhitektu diplomprojektos, akcentē RTU Arhitektūras fakultātes diplomprojektu komisijas vadītājs, arhitekts Visvaldis Sarma. Vērtēta tiek ne tikai estētiskā, bet arī ētiskā darba puse. Tāpat arhitekts norāda, ka RTU sagatavo nevis vizionārus, bet gan speciālistus, tāpēc diplomprojektos labi redzams, ka tiek risinātas problēmas, kas sastopamas Latvijā.

Latvijā ir daudz pamestu ēku un būvju, tādu, kas nav pilnvērtīgi izmantotas. Viņaprāt, diplomprojekti veiksmīgi apvienojuši gan rekonstrukciju, gan revitalizāciju.

Lielākā daļa izstrādāto darbu ir pietuvināti reālai videi un kāda daļa ir arī realizējami. Studentu uzdevums nav izstrādāt pavisam īstenojamus projektus, viņš piebilst. Tie ir jauno arhitektu meklējumi ar pievienoto vērtību. Pēc viņa domām, neviens no šā gada darbiem nav absolūti «kosmisks» vai arī tikai tehnisks.

*

Tirgus kā kultūras centrs

Diplomprojektā Āgenskalna tirgus atjaunošana tā autore Kristīne Orleāne aplūko tirgus nozīmi pilsētvides, apkaimes un pilsētas attīstības procesos dialogā ar vietas identitāti, izvērtējot vides unikalitāti, specifiku, arhitektoniski telpiskās un emocionālās iezīmes. Viņasprāt, Āgenskalna tirgus potenciāli varētu kalpot kā apkaimes publiskais centrs, piedāvājot vietējos produktus un preces, dažādus pakalpojumus, kultūras un izklaides iespējas atbilstoši sezonalitātei, tā piesaistot ne tikai Pārdaugavas iedzīvotājus, bet arī veicinot tūrisma attīstību Rīgā kopumā. Projekts rosina atjaunot vēsturisko tirgus paviljonu, izveidot pazemes autostāvvietu, teritoriju piedāvāts papildināt ar aktivitāšu punktiem, nodrošinot kompleksa daudzveidīgas izmantošanas iespējas.

Kā norāda arhitekte Liene Griezīte un SIA Kalnciema iela (tirgus apsaimniekotājs), studenti regulāri ir pievērsušies Āgenskalna tirgum, tas norāda par vietas pievilcību un nozīmīgumu. Teritorijas apsaimniekotāji ar interesi tam seko līdzi un iepazīstas ar jauniešu redzējumu. Tomēr, pēc viņu domām, aktuāla ir brīvāka, ne tik intensīvi apbūvēta pagalma teritorija, kas pieļauj elastīgākas izmantošanas iespējas gan pasākumiem, gan vasaras sezonas tirdzniecībai. Tāpat aktuāls ir arī auto stāvvietu jautājums, kas konkrētajā darbā nav skaidri risināts. Pēc viņu domām, kopumā jaunās apbūves raksturs varētu būt vēl vairāk inovatīvs.

*

Atdzīvinot ražošanu, piešķir identitāti

Bijusī linu fabrikas teritorija Preiļos ir degradēta pilsētas zona, kas šobrīd netiek apsaimniekota un kurai nav nekāda attīstības scenārija. Tā savā diplomprojektā Bijušās linu fabrikas teritorijas revitalizācija Preiļos. Linu centrs, norāda tā autore Agnija Pastare.

Viņa piedāvā tur izveidot Linu centru, vienlaikus nodrošinot arī citas pilsētai nepieciešamās funkcijas. Tā kā jau agrāk tur ir darbojusies linu pārstrādes fabrika, topošā arhitekte piedāvā atjaunot linu pārstrādes procesu, to apvienojot ar iedzīvotāju izglītošanu, pētniecību. Visu teritoriju paredzēts veidot kā Linu ainavu parku, atklājot apmeklētājiem visus linu pārstrādes procesa soļus. Galvenais objekts būtu jauna veida ražotne, kas tieši ražošanas procesu pārvērstu par tūrisma objektu, nodrošinot arī jaunu darbavietu izveidi, patīkamu vidi rekreācijai. Tā kā linu pārstrādei Preiļos un apkārtnē ir sena vēsture, šāda objekta izveide spētu piešķirt pilsētai unikālu identitāti.

Pašlaik šī pilsētas zona ir pamesta un būtībā tiek uztverta kā tukšums, kam nākas iet apkārt, lai no vienas pilsētas vietas nokļūtu citā. 2015. gadā nojaukta gan vecākā, gan jaunākā ražošanas ēka, saglabātas vien nojumes, kas fabrikas darbības laikā tika izmantotas kā noliktavas. Lai gan vecāko ražošanas ēku bija paredzēts pilnīgi nojaukt, tika saglabāts tās tornis, kas šobrīd ir pilsētā atpazīstams objekts un sava veida vietzīme, tas arī izcelts, projektējot Linu centra apjomus. Šobrīd dažas no saglabātajām nojumēm tiek izmantotas kā noliktavas metāllūžņu iepirkšanas punkta vajadzībām, kas darbojas šajā teritorijā. Viena no nojumēm tiek izmantota kā šķeldas un kokmateriālu noliktava. Citas pilsētai nepieciešamās funkcijas šajā projektā ir viesnīca un kempings, kas izvietoti teritorijas dienvidu daļā. Preiļos šobrīd ir izteikts īslaicīgo apmešanās vietu trūkums, un šādu objektu izvietošana teritorijā būtu funkcionāli pamatots risinājums, jo ļautu viesiem uzturēties ainaviskā vidē tuvu nozīmīgākajiem pilsētas objektiem. Viesnīcas ēkā paredzēts izvietot arī dzīvokļus, kas būtu pieejami amatniekiem un māksliniekiem, kuri vēlas izmantot Linu centrā pieejamās darbnīcas.

Tā kā piedāvātais risinājums ir ļoti apjomīgs un piedāvā attīstības vīziju 22 ha plašai teritorijai, paredzēts, ka šis projekts varētu kalpot kā impulss teritorijas attīstības sākšanai. Idejas īstenošanas gadījumā būtu nepieciešama katra atsevišķā objekta detalizācija, tādēļ nepieciešamo investīciju apjomu šobrīd ir grūti prognozēt.

Kā norāda Preiļu novada domes priekšsēdētāja Maruta Plivda, izstrādātais projekts ir viens no priekšlikumiem, lai parādītu, ka arī degradētās teritorijas var iegūt jaunu, inovatīvu risinājumu. Tā kā šobrīd visa bijušās Linu fabrikas teritorija ir privātais īpašums, pašvaldība veic sarunas ar zemju īpašniekiem par teritorijas sakārtošanu vai tās nodošanu īpašumā citām fiziskām vai juridiskām personām, kuras varētu sākt teritorijas sakārtošanas darbus. Tāpēc vēl pāragri runāt par kāda noteikta priekšlikuma ieviešanu.

*

Ziemas galvaspilsēta

Starp darbiem ir arī tādi, kas šobrīd skar sabiedrībā aktuālus jautājumus, piemēram, Anete Soldāne piedāvā risinājumu iespējamajam Siguldas olimpiskajam ciematam. Savā diplomprojektā Olimpisko spēļu teritoriju ilgtspējīga attīstība: Olimpiskais ciemats Siguldā viņa risina nepieciešamos pilsētas infrastruktūras uzlabojumus, lai tā veiksmīgi spētu noorganizēt apvienotās Zviedrijas–Siguldas 2026. gada ziemas olimpiskās spēles. Projekts koncentrējas uz olimpiskā ciemata kompleksa trūkuma problēmas risināšanu, kurš vēlāk varētu tikt transformēts jaunā dzīvojamajā rajonā.

5,5 hektāru lielā ciemata teritoriju veidotu 50 atsevišķas daudzdzīvokļu ēkas ar 132 dzīvokļiem aptuveni 700 atlētu izmitināšanai un diennakts ēdnīcas, kas pēc olimpisko spēļu norises beigām tiktu transformētas pirmsskolas izglītības iestādē. Arhitektoniskā koncepcija apvieno ideju par atsevišķu privātmāju semantiku, tai pašā laikā veidojot daudzdzīvokļu ēku apbūves struktūru. Labiekārtotā teritorija rosina socializēties, atvēlot nelielu privātu zemes platību ikvienam dzīvoklim. Olimpisko spēļu organizēšanas izsoles pieteikuma svarīgs punkts ir ilgtspējība, tāpēc jaunais dzīvojamais rajons ir projektēts, sekojot jaunākajiem energoefektivitātes sistēmu risinājumiem un ilgtspējas principiem.

Atzinīgi šo izstrādāto projektu novērtē Siguldas Attīstības aģentūras direktore Laura Skrodele. Teritorija, kurā iecerēts būvēt olimpisko spēļu ciematu, nekad iepriekš nav bijusi apbūvēta, viņa norāda. Kandidēšanas procesā detalizācijas pakāpe arī prasību ziņā augs, attiecīgi būs iespējams vēl precīzāk pārdomāt kā paša dzīvojamā kvartāla, tā iespējamā olimpiskā ciemata funkcijas. Siguldas novada pašvaldība šobrīd ir šīs jaunās dzīvojamās zonas attīstības iniciators, ņemot vērā gan iedzīvotāju skaita pieaugumu kopumā, gan deklarēto iedzīvotāju palielinājumu. 2018. gada 2. pusgadā deklarēto iedzīvotāju skaits ir pieaudzis par vairāk nekā 500 personām. Tāpēc likumsakarīgs solis dzīvojamā fonda izveidošanai ir pilsētas centram tuvu zemesgabalu attīstīšana, ņemot vērā, ka ilgstoši pieprasījums pēc īres dzīvokļiem ir lielāks, nekā to spēj nodrošināt tirgus. Pašvaldība plāno organizēt metu konkursu, kura rezultātā ieceres īstenošanai tiks piesaistītas privātās investīcijas.

*

Rada vietu izglītībai

Pēc projekta Industriālā mantojuma adaptīva atjaunošana. Līgatnes Papīrfabrika autora Emīla Garanča domām, Līgatnes pilsētas būtība definējama viena uzņēmuma ietvaros – papīra ražotne, ap kuru veidojas dzīvojamā apbūve un infrastruktūra. Viņaprāt, pēc tās slēgšanas Līgatnei ir zudis svarīgs sociālais un ekonomiskais virzītājspēks, tāpēc projektā paredzēts esošajās struktūrās integrēt jaunas funkcijas.

Maģistra darbā tiek meklēti risinājumi ražošanas teritorijas ilgtspējīgai attīstībai, atjaunojot dialogu starp arhitektūru, cilvēku un vidi; izstrādāti četri attīstības posmi kompleksa pakāpeniskai pārveidei. Pirmais posms paredz esošās ēkas atbrīvot no degradējošiem uzslāņojumiem, attīrīt teritoriju no celulozes atkritumiem un atjaunot ūdens kanālu sistēmu. Publisko ārtelpu labiekārtošana un zinātnes centra izveide nodrošinātu jaunu funkciju adaptāciju. Atbalstu un papildu progresu vietējām izglītības iestādēm paredzēts nodrošināt ar Inovāciju skolas izveidi, kas cieši saistīta ar zinātnes centra darbības virzieniem. Centrā tiktu izvietotas gan laboratoriju telpas, gan konferenču centrs, gan kopdarba telpas. Līdztekus jaunrades vieta rosinātu uzņēmējdarbību, izglītotu sabiedrību par ilgtspējību un zaļo dzīvesveidu, jo aiz 200 gadus senās papīrrūpniecības vēstures palikuši vien celulozes kalni un degradēta vide. Vietējo iedzīvotāju nodarbinātības progresam tiek izveidoti fabrikas dārzi, kas paredzēti kā sociālās uzņēmējdarbības modelis. Projekta kopējās izmaksas veidotu gan esošo ēku arhitektoniskā izpēte, struktūru saglabāšana, demontāža, gan pielāgošana un pārbūvēšana jauno funkciju vajadzībām. Projektā ir paredzēts pakāpeniski apgūt ražošanas teritoriju, sadalot to attīstības kārtās. Kā norāda autors, Līgatnes pašvaldība meklē potenciālo attīstītāju, lai pēc iespējas ātrāk papīrfabrikas teritorija varētu pilnvērtīgi funkcionēt pilsētas kontekstā, tāpēc šis diplomdarbs var kalpot kā uzskates materiāls potenciālajiem investoriem. Mūsdienās vietu ar konkrētu ideju var pārdot vieglāk nekā vienkārši objektu. Šobrīd Līgatnē jau notiek attīstība, tikai mazākos apjomos. Bijušajā dzemdību namā pavārs Ēriks Dreibants plāno izveidot restorānu un viesu māju, bet kādreizējā Kasku cehā Marģeris Zeitmanis izveidojis gan Tīklu parku, gan radošu uzņēmējdarbības vietu.

Līgatnes novada domes priekšsēdētājs Ainārs Šteins atgādina, ka papīrfabrikas teritorija un ēkas ir privātīpašums. Pašvaldība var izteikt savu viedokli par iespējamajiem izmantošanas ceļiem un mērķiem, bet, kāda koncepcija tiks īstenota, tas atkarīgs tikai no īpašnieku vēlmes un spējām. «Nedomāju, ka, apturot papīra ražošanas procesu, Līgatnei būtu zudis sociālais un ekonomiskais virzītājspēks. Iespējams, tieši pretēji – uzņēmuma darbības pārtraukšana sabiedrībai lika mobilizēties citām nodarbēm un, manuprāt, Līgatne ir labs apliecinājums, ka, izmantojot pastāvošās iespējas, bet tādas ir gandrīz vienmēr un visur, iespējams ātri rast jaunus risinājumus sabiedrības vajadzību nodrošināšanai,» viņš uzsver. Pēc A. Šteina domām, piedāvātais papīrfabrikas teritorijas attīstības modelis ir progresīvs un interesants, bet svarīgi aplūkot, vai tas ir potenciāli peļņu nesošs. Katrā ziņā līdzīga industriālā mantojuma kultūrvēsturisko objektu pārveide zinātniskām, izglītības vai mākslas telpām pasaulē ir ierasta prakse, un katra šāda vieta ar savu vēsturisko stāstu un unikālo šarmu var kalpot kā milzīga pievienotā vērtība atsevišķu biznesa koncepciju realizācijai.

Pašvaldība noteikti nodrošinātu pretimnākšanu, taču viņš nedomā, ka tā vai valsts varētu būt šāda projekta realizētāji un uzturētāji. Par nepieciešamajām investīcijām un to atdevi var spriest tikai tad, ja ir detalizēti saprasta projekta ideja un piedāvātais biznesa plāns. Šobrīd Līgatnes papīrfabrikā ražošana nenotiek, un fabrika kopš 2013. gada ir «miera stāvoklī». A. Šteins skaidro, ka papīrražošanas ciklam ir saglabāta gandrīz visa tehnoloģiskā līnija. Vai papīra ražošanas atjaunošana notiks, laiks rādīs.

**

Viedoklis

Pielietojami risinājumi

Sandra Treija, RTU Arhitektūras fakultātes zinātņu prodekāne:

Vietas identitāte, atvērtība pārmaiņām, atbildība pret vidi un cilvēkiem – šīs mūsdienu arhitektūrai nozīmīgās kvalitātes ir nolasāmas teju katrā jaunā arhitekta diplomprojektā neatkarīgi no darba tēmas un ģeogrāfiskās novietnes. Savukārt tematiski diplomandi savus darbus ir veltījuši kultūrvēsturiskā mantojuma reģenerācijai, dabas potenciāla atklāšanai, kā arī jauno tehnoloģiju ierosinātām tēmām. Atzinīgi vērtējama tendence ar diplomprojektu risināt aktualitātes daudzviet Latvijā, – projektos ir sniegti attīstības priekšlikumi Rīgā, Bauskā, Strenčos, Ventspilī, Dobelē, Līgatnē, Jelgavā, Liepājā, Jūrmalā, Alūksnē, Preiļos, Suntažos, Ādažos, Siguldā un Carnikavā. Vairāki projekti ir risinājuši uzdevumus ārpus Latvijas – Tallinā, Amsterdamā un Dubajā. Gandarījums ir par projektiem, kuros redzamas inovatīvas idejas vai jauni risinājumi it kā jau zināmām problēmām. Atsaucoties uz daudzu Eiropas pilsētu aktualitāti – ekstensīvi izmantotajām bijušajām industriālajām teritorijām –, vairāki projekti veltīti šo teritoriju revitalizācijas pieejām un stratēģijai. Piemēram, Agnija Pastare projektā Linu centram Preiļos, atdzīvinot bijušo linu fabriku, ir integrējusi gan izziņas tūrisma, gan tradicionālās ražošanas, gan vietējās kopienas intereses. Jaunie arhitekti diplomprojektus balsta uz savu izpratni par nozīmīgāko profesijā – arhitektūras vērtībām. Tā kā diplomprojekti reaģē uz aktuāliem vides attīstības jautājumiem, to risinājumos var veiksmīgi bāzēt projektu turpmākās stadijas.

http://news.lv/Dienas_Bizness/2019/02/01/apvieno-pagatni-ar-nakotni

 

 

2019-02-01
Laika ziņas
Aptaujas