Jaunumi
Prese raksta par Līgatni

Mantojums – dejotprieks

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 05.03.2019

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Cēsu deju apriņķa 13 dažādu paaudžu deju kolektīvi koncertā “Dejas dzirksts paaudzēs” saviļņoja skatītāju simtus Cēsu koncertzālē.

Koncerts aizritēja kā viena aizrautīga deja, kurā katram kolektīvam bija iespēja parādīt dejotprieku, prasmi un mīlestību. Dejas dzirksts mantota paaudzēs - to atgādināja stāsti par dzimtām, kurās tiek turpināta tautas deju dejošanas tradīcija.

“Katram svarīgi redzēt savu dzimtu, būt piederīgiem,” uzsver Cēsu deju apriņķa virsvadītāja Iveta Pētersone – Lazdāne. Tā bija viņas ideja – atgādināt, ka mums jālepojas ar cilvēkiem, kuri dejo. “Ja nebūtu dejotāju, nevajadzētu ne kultūras namus, ne vadītājus, ne Deju svētkus un virsvadītājus. Mēs visi kalpojam, lai cilvēki varētu dejot,” pārdomās dalās virsvadītāja un pauž gandarījumu, ka vairāki dejotāji atklāj - dejojuši viņu vecāki, dejo bērni un mazbērni. I.Pētersone – Lazdāne atzīst, ka Latvijā nebūt nav daudz dejotāju dzimtu, bet Cēsu deju apriņķa kolektīvi var ar to īpaši lepoties.

Gatavojoties koncertam, tika apzinātas dejotāju dzimtas. Tām bija jāveic neliels uzdevums -jāuzraksta neliels stāsts, cik paaudzēs ir dejotāji, jāsameklē fotogrāfijas, jāatsūta koncerta rīkotājiem. Koncerts noteikti rosinās arī citus apzināties, kādu mantojumu saņēmuši no iepriekšējām paaudzēm.

Pēc koncerta vecpiebaldziete, vidējās paaudzes deju kolektīva “Mudurainis” dejotāja Ilze Cīrule pastāstīja, ka labā atmiņā, kā ar vīru braukuši uz pirmo skati, kurā dejojis vīratēvs Voldemārs un vīramāte Velga. “Mēs tad vēl nedejojām, tagad grūti iedomāties, ka to varētu nedarīt. Šajā laikmetā, kad visi steidzas, ir iespēja reizi nedēļā abiem kopā saturīgi pavadīt vakaru,” pastāsta Ilze un piebilst: “Kad stāstīja par Cīruļu dzimtu un dejošanu, man acīs bija asaras. Tūlīt bija jāiet dejot, nācās uzreiz saņemties, bet “Gričeniks” paņēma savā varā.”

Ilzes un Valda meita Anete skatījās koncertu. Viņa dejo Cēsu jauniešu deju kolektīvā “Kande”. “Vecāki parādīja, cik forši ir dejot, ko nozīmē deja. Un brālis arī dejo,” saka Anete un atzīst, ka koncerts ļoti paticis tieši tādēļ, ka katrs kolektīvs dejoja kaut ko citu, nevis kā skatē, kad ir vienas un tās pašas dejas. “Un stāsti par ģimenēm bija ļoti mīļi,” bilst Anete. Viņas brālis Rūdolfs dejo tautas deju ansamblī “Austris”, ir solists. Mazā Elizabete dejo vidusskolas deju kolektīvā.

“Dejas dzirksts paaudzēs” dejas mijās ar stāstiem par vēl septiņām dzimtām - priekuliešu Kataju-Paegļu, cēsnieku Udrovsku un Sīlīšu, straupiešu Gulbju – Martinsonu, taureniešu Vītoliņu - Gobiņu, līgatniešu Pūces – Frīdbergu, jaunpiebaldzēnu Auziņu, vecpiebaldzēnu Cīruļu.

Par katru savs stāsts, kurā ir sākums un nebeidzams turpinājums, ko nevar ietilpināt dažās rindās. Kaut vai Kataju-Paegļu dzimta. Jānis Katajs dejo senioru kolektīvā “Dzirnas”, meita Jolanta vidējās paaudzes “Jumī”. Dēls Ilmārs dejo no trīs gadu vecuma. Tagad viņu dzīves ceļš aizvedis uz ASV, kur viņš ir Čikāgas tautas deju kopas ”Mantinieki” dalībnieks. Ilmārs bija koncerta skatītāju vidū. Jāņa Kataja mazmeita Elizabete dejo Raunas jauniešu deju kopā “Trejdeviņi”. “Mūsu ģimenē latviešu tautas deja ir kā pozitīvā atkarība,” saka Jolanta.

Cēsnieku Udrovsku ģimenē pirmā sāka dejot meita Ieva, viņa ir Cēsu tautas deju ansambļa “Raitais solis” dalībniece. Mammai Ilzei meitas darbošanās tik ļoti patika, ka sāka dejot “Dzirnās”. Četri mazbērni - Igors, Miks, Jēkabs, Madara - iesaistījušies “Randiņā”, izauguši mēģinājumu, balto kreklu un tautastērpu gludināšanas un koncertu gaisotnē. “Brīnišķīga, sirdi sildoša sajūta pārņem, raugoties uz mazbērniem un redzot, kā izmainās viņu stāja un kāds lepnums spīd viņu acīs, uzvelkot tautastērpu. Mēs lepojamies cits ar citu un zinām – tas turpināsies!” atzīst Ilze.

Straupes puse lepojas ar dejotāju Gulbju – Martinsonu dzimtu, kurā dejotāji ir četrās paaudzēs. Visi piedalījušies Deju svētkos Rīgā. “Zinām taču, ka bērnībā ikviens vēlas līdzināties saviem vecākiem – kas arī vēlāk tiek darīts. Ja citās ģimenēs bērni turpina vecāku profesijas, mūsu dzimtā bērni turpina mīlēt deju," lepna ir Elita Martinsone, kura tāpat kā brālis Normunds turpina vecvecāku nodoto mīlestību uz deju, dejo vidējās paaudzes deju kolektīvā “Straupe”, bet viņu bērni Arvīds, Arta, Amanda, Elīna, Sabīne, Alise jauniešu deju kolektīvā “Idumeja”.

Dzimtu dejotāji koncertā izpelnījās vētrainus aplausus.

Jubilejās tika sveikti Priekuļu kolektīvi “Miķelis” un “Jumis”, kuri nosvinēja 25 darba gadus, un “Zelta virpulis”, kam šosezon desmitā jubileja.

“Ir gandarījums, ka tik daudz skatītāju. Pirms tam bija bažas, ka tā varētu nebūt," saka deju apriņķa virsvadītāja un uzsver: “Tā nebija ikgadējā deju kolektīvu skate. Šosezon katrs kolektīvs iestudē dejas, kas patīk, kas tuvākas tā raksturam. Ir būtiski dot dejotājiem iespēju uzstāties ne tikai uz mazas skatuves kultūras namā, bet koncertzālē. Viņi ir cienīgi, lai tajā uzstātos. Tas katram dejotājam ir notikums un dod gandarījumu. Visi kolektīvi bija ļoti centušies."

Koncertā dejoja “Dzirnas” un “Randiņa” studija no Cēsīm, Jaunpiebalgas “Piebaldzēni”, “Zeperi” no Līgatnes, “Virpulis”, “Zelta virpulis”, “Miķelis” un “Jumis" no Priekuļiem, “Idumeja" no Straupes, “Trejdeviņi” no Raunas, “Juveris” no Dzērbenes, “Mudurainis” un “Balga” no Vecpiebalgas. Pēc koncerta dalībnieki sabrauca ballē Priekuļos un dancoja līdz diviem naktī, jo dejotāji jau dejojot nenogurst.

Iveta Pētersone – Lazdāne arī atgādina, ka māksla nav sacensības. “Neviens nevar pateikt, vai skaistākas ir Vilhelma Purvīša vai Jaņa Rozentāla gleznas. Deja arī ir māksla. Sacenšanās mākslā ir muļķīga. Dejotājiem, vadītājiem skate rada lielu stresu, un ne vienmēr skatēs kolektīvs spēj parādīt labāko. Koncertā, kur var justies brīvi, katru pārņem prieks būt dejā," pārdomās dalās I.Pētersone – Lazdāne.

Cēsu deju apriņķa kolektīvu koordinators Uldis Blīgzna uzsver, ka koncerts Cēsu koncertzālē kolektīvu kvalitātes latiņu ir augstu pacēlis. “Mēs varam lepoties,” saka U. Blīgzna.

Dejotāju dzimtu stāsti turpināsies 27. aprīlī Vecpiebalgā, kad koncertā satiksies pārējie Cēsu deju apriņķa kolektīvi.

http://news.lv/Druva/2019/03/05/mantojums-dejotprieks

 

ĪSZIŅAS

Datums: 05.03.2019

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Kūla nav dedzināta. Vecpiebalgas novads ir viens no četriem Latvijas novadiem, kuros pagājušajā gadā nav reģistrēts neviens kūlas ugunsgrēks.

*

Darbu sāk apvienotā bāriņtiesa. Piektdien darbu sāka Amatas, Jaunpiebalgas, Līgatnes, Pārgaujas un Raunas novadu bāriņtiesa, iestādes darbības teritorija būs iepriekšminēto novadu administratīvās teritorijas. Bāriņtiesas juridiskā adrese ir Cēsis, Jāņa Poruka iela 8.

http://news.lv/Druva/2019/03/05/iszinas

 

Pašvaldības policijas iespējas un pilnvaras

Autors: Jānis Gabrāns

Datums: 06.03.2019

Izdevums: Druva

Rubrika: Viedoklis

“Ja valsts nespēj pietiekami investēt iekšējās drošības infrastruktūrās ilgtspējīgos risinājumos, tad, iespējams, sabiedrībai jāņem dalība sabiedriskās kārtības nodrošināšanā,” tiekoties ar Latvijas Lielo pilsētu asociācijas (LLPA) biedriem un šo pilsētu pašvaldību policijas priekšniekiem, paudis iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens.

Te cilvēkiem ar garāku dzīves pieredzi prātā nāk sistēma, kas pastāvēja padomju laikos - sabiedriskās kārtības sargi. Katram uzņēmumam, iestādei bija jānozīmē cilvēki, kuri noteiktās dienās un stundās patrulē pilsētā vai ciemā, uzraudzīdami sabiedrisko kārtību. Pie tā gan nerosina atgriezties, jo šoreiz tika runāts par pašvaldības policiju iespējām, pilnvarām, kompetencēm.

Ministrs uzsvēris, ka galvenais mērķis, lai uz ielām būtu drošība un lai spēka struktūras sekmīgi spētu fiksēt un apturēt noziedzīgus procesus: “Mans pienākums ir virzīt visas iesaistītās puses, lai netiktu nelietderīgi izmantoti resursi un visi kopā mēs nonāktu pie labākā risinājuma."

Nav noslēpums, ka Valsts policijā ir kadru problēmas, darbinieku trūkst, esošais finansējums neļauj nodrošināt nepieciešamo patruļu skaitu iecirkņos, lai varētu operatīvi reaģēt katrā situācijā. Tāpēc pašvaldībās, tostarp Cēsīs, izveidota pašvaldības policija, kas daļēji aizstāj Valsts policijas darbu. Tiesa, pilnvaras mazākas, jo, aizturot šoferi dzērumā, jāizsauc Valsts policija, kas noformēs pārkāpuma protokolu. Tiesa, dažkārt Valsts patruļa jāgaida pat vairākas stundas, jo darbinieki aizņemti kāda satiksmes negadījuma izskatīšanā. Pašvaldības policija nevar sodīt arī par ātruma pārkāpšanu, vadot automašanu, un citiem noziedzīgiem nodarījumiem.

LLPA priekšsēdētājs Viktors Valainis tikšanās reizē norādījis, ka bieži vien pašvaldības policija tiek uzskatīta par "plāksteru līmētājiem", kas tikai izraksta sodus: “Taču mūsdienās tā patiesībā ir reāla patrulēšana, visi dienesti ir pilnā sagatavotības līmenī, daudz kas ir mainījies. Iespējams, vajadzētu runāt par gradāciju, kas īsti ir pašvaldības policija - cilvēks, kurš pārbauda, vai ir izkārts karogs, vai profesionālis pilnā dienesta gatavībā. Bieži vien mums atņem funkcijas, kuras esam spējīgi veikt. Piemēram, redzot ātrumpārkāpēju, pašvaldības policija var tikai izsaukt Valsts policiju, kas konstatē pārkāpumu, lai gan būtu varēts šo pārkāpēju aizturēt.”

Arī Cēsu novada pašvaldības policijas priekšnieks Guntars Norbuts atzīst, ka būtu pareizs solis dot lielākas pilnvaras municipālajai policijai: “Te gan jāņem vērā, ka tādējādi pašvaldības policija pārņem Valsts policijas funkcijas, kas tiek finansēts no valsts budžeta. Pašvaldības policijas uzturēšanai nauda jāatrod pašvaldības budžetā, bet to varētu novirzīt citur. Varbūt vispār jāmaina sistēma, ka novados galvenais atbildīgais par kārtību ir pašvaldības policijas priekšnieks, bet Valsts policija iesaistās tikai smagāku kriminālnoziegumu gadījumā. Taču tad būtu jāpārdala arī valsts finansējums.”

Iztikt bez pašvaldības policijas būtu grūti, jo Valsts policijai pašlaik nepietiek kapacitātes, lai reaģētu uz visiem izsaukumiem. G. Norbuts atsaucās uz aktuālu piemēru: “Aizvadītajā nedēļā Valsts policijā nogādājām sešus cilvēkus, un tie nav kādi, kuri sabiedriskā vietā atradušies dzērumā, tās ir personas, kas izdarījušas kādu nopietnāku pārkāpumu, kas vairs nav pašvaldības policijas kompetencē. Mēs, kaut tas nav mūsu kompetencē, esam viņus aizturējuši un nodevuši Valsts policijai. Protams, grūti nodalīt, kur ir tā robeža, bet šis jautājums būtu jāsakārto.”

Līgatnes novada domes priekšsēdētājam Aināram Šteinam ir cits viedoklis: “Manuprāt, pašvaldības policijai pamatā jānodrošina pašvaldības funkciju realizācija. Pirmkārt un galvenokārt, saistošo noteikumu kontrole un uzraudzība, bet sekundāri – sabiedriskā kārtība. Turklāt šai sabiedriskās kārtības nodrošināšanai jābūt sadarbībā ar Valsts policiju, jo tās pamatfunkcija ir sabiedriskās kārtības nodrošināšana. Saprotu, ka Valsts policijai grūti ar resursiem, bet, manuprāt, tas nav skatījums pareizā virzienā, ka jānodod vairāk darba pašvaldību policijai. Piekrītu, ka municipālajai policijai varētu būt nedaudz plašāks pilnvarojums savā teritorijā, bet nedomāju, ka jāņem nost darbs Valsts policijai. Valstij jādomā, kā tikt galā ar savām problēmām, nevis jānogrūž tas uz pašvaldību budžetiem. Pašvaldības policijas uzturēšana prasa lielus līdzekļus, ko varētu ieguldīt daudz lietderīgāk. Diemžēl nākas secināt, ka pašvaldības pārņem arvien vairāk un vairāk valsts funkciju, kam neseko finansējums. Bet pienāk brīdis, kad pašvaldība to vairs nespēj. Likums jau neuzliek par pienākumu pašvaldībai uzturēt municipālo policiju, tā ir katras pašvaldības brīva griba un izvēle.”

LLPA tikšanās reizē ar iekšlietu ministru panākta vienošanās par darba grupas izveidi, kas izstrādās risinājumus dažādiem infrastruktūras jautājumiem, kā arī kompetenču sadalījumam starp Valsts policiju un pašvaldības policiju.

http://news.lv/Druva/2019/03/06/pasvaldibas-policijas-iespejas-un-pilnvaras

 

Drīz tecināsim sulas

Autors: Monika Sproģe

Datums: 06.03.2019

Izdevums: Druva

Rubrika: Lauksaimniecība

Pavasarī kļavu un bērzu sulas iesaka dzert dažādu nozaru speciālisti. Pāris nedēļas, kamēr tās tek, tiek uzskatītas par laiku, kad daba dāvā teju brīnumlīdzekli.

Ja sinoptiķu prognozes par laika apstākļiem apstiprināsies un gaisa temperatūra krasi nepazemināsies, pēc apmēram divām nedēļām varētu sākt tecināt bērzu sulas, atzinuši vairāki bērzu sulu pārstrādes uzņēmumu pārstāvji.

Līgatnietis, uzņēmuma “Ligatne luxury nanofiltred extracts” dibinātājs Zigmārs Ronis pirms gadiem trim izmēģināja tecināt kļavas sulas, bet pērn, izmantojot modernu tehnoloģiju, no bērzu un kļavu sulas izspieda ūdeni, atstājot tikai koncentrātu. Tika uzbūvēta arī krāsns kļavas sīrupa ieguvei. Viņš atzīst, ka par Latvijas kļavām un bērziem ir pārsteigti ne tikai latvieši, bet arī citi, un uzskats, ka no mūsu kļavu sulām sīrupu nevar pagatavot, esot maldīgs. Tiesa, Latvijā kļavu maz, skaidrs, ka bizness neiznāks, sīrups varot būt tikai ekskluzīvs produkts. Par bērzu sulas izmantošanu gan varot runāt nopietnāk.

Sarunā līgatnietis atzinās, ka šogad kļavu sulas nemaz netecina, taču gaida bērzu sulu laiku. “Grūti teikt, kad ķeršos pie darba. Laika prognozēs jau saka visu ko, bet es vadīšos pēc apstākļiem dabā. Pagājušajā gadā iztecinājām 150 tonnas bērzu sulas, šogad plānojam apjomus dubultot līdz 300 tonnām. Sulas pārstrādāsim sīrupā un realizēsim restorānos,” “Druvai” atzina līgatnietis. Jau esam rakstījuši, ka interesi par līgatnieša produktiem izrādījuši arī vācieši, holandieši.

Raugoties sludinājumu vietnē "ss.com", kļavu sulu piedāvājums ir, taču neliels, un no mūsu puses sludinājumu pagaidām nav ielicis neviens tirgotājs. Cenu atšķirības gan šokējošas - sākot ar 0,70 eiro līdz pieciem eiro par litru.

Runājot par sulu pārstrādes uzņēmumiem, jāsaka, ka Ikšķiles pusē uzņēmuma “Sula” vadītājs Linards Liberts kļavu sulas sācis tecināt jau no februāra vidus, kas ir izteikti agrāk nekā citus gadus. Patlaban Ikšķiles pusē tās tekot aumaļām, pateicoties siltajam laikam. Kā saka L. Liberts, bērzu un arī kļavu sulu cenām šogad ir tendence saglabāties iepriekšējo gadu līmenī. Pirmās sulas parasti ir dārgākas, bet kļavu sulas allaž maksā vairāk nekā bērzu. Z. Ronis atzīst, ka bērzu sulas koncentrāts, sīrups, nemaz nerunājot par kļavu sīrupu, ir dārgi produkti.

http://news.lv/Druva/2019/03/06/driz-tecinasim-sulas

 

Aicina uz ģimeņu stafeti

Autors: Arita Lejiņa

Datums: 06.03.2019

Izdevums: Druva

Rubrika: Ģimene

Ar ģimeņu stafeti un izstādes atklāšanu 9. martā svinēs Līgatnes dabas taku 44 gadu jubileju. Stafetē piedalīties aicinātas gan ģimenes ar bērniem, gan draugu grupas, kā arī kolektīvi un citas līdzīgi domājošu cilvēku komandas. Stafetes programmā, izstaigājot marķētu taku maršrutu, sagaidāmi vairāki radoši un praktiski uzdevumi lieliem un maziem dalībniekiem –zināšanu un prasmju pārbaudīšana, āķīgu uzdevumu risināšana, aktīva līdzdarbošanās un skaistu atmiņu radīšana. Būs arī pārsteiguma balvas no vietējiem uzņēmējiem.

Savukārt izstāde “Mana adrese: mežs” turpmāk kā pastāvīga ekspozīcija būs aplūkojama dabas taku izglītības centrā “Pauguri”. Tā vēstīs par daļu no Latvijas mežos sastopamajām savvaļas dzīvnieku sugām, kuru pārstāvji apskatāmi arī Līgatnes dabas takās. Izstādē varēs iepazīties ar astoņu dzīvnieku sugu personībām, uzzināt dažādus interesantus faktus, sajust viņu kažoku pieskārienu, kā arī dzirdēt dzīvnieku balsis. Apmeklētājiem būs arī iespēja pārbaudīt savas zināšanas par izstādē piedzīvoto, aizpildot tematiskas uzdevumu lapas.

Iepriekšēja pieteikšanās uz pasākuma stafeti jāveic Līgatnes novada pašvaldības mājaslapā, tur arī pieejama plašāka informācija par svētku norisi.

http://news.lv/Druva/2019/03/06/aicina-uz-gimenu-stafeti

 

Īsziņas

Datums: 07.03.2019

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Kā apsaimniekos Riebiņu. Vakar Pārgaujas novadā pašvaldība un vides speciālisti iedzīvotājus informēja par Straupes pagasta Riebiņa ezera izpēti, kas veikta, lai izstrādātu ezera ekspluatācijas noteikumus. Sapulcē ikviens varēja izteikt viedokli par ezera turpmāku izmantošanu.

*

Rosina radošu sadarbību. Priekuļu novada pašvaldība rīkoja diskusiju uzņēmējiem un citiem novada iedzīvotājiem, lai spriestu par kopīgu ideju realizēšanu, organizējot interešu pulciņus, diskusiju grupas un piedalītos vai organizētu citus pasākumus, kas novada ļaudis rosinātu darboties, iesaistoties uzņēmējdarbībā vai vienkārši bagātināt savu ikdienu.

*

Dot darbu skolēniem. Līgatnes novada dome aicina iestāžu un uzņēmēju vadītājus apsvērt, vai būtu iespēja vasaras brīvlaikā dot darbu skolēniem vecumā no 13 līdz 18 gadiem, tā radot iespēju pusaudžiem un jauniešiem gūt pirmo pieredzi darba tirgū, kā arī lietderīgi pavadīt skolēnu brīvlaiku, un pieteikt iespējamās darba vietas pašvaldībā. Iespēju skolēniem strādāt Līgatnes pašvaldība organizē jau septīto gadu.

*

Veidos māksliniecisku vidi. Vecpiebalgas novada dome nolēmusi apmierināt Vecpiebalgas vidusskolas lūgumu nodot bezatlīdzības lietošanā daļu no nekustamā īpašuma “Ūdensrožu dīķis”. Nekustamais īpašums nepieciešams novada izglītības iestādes funkciju nodrošināšanai, proti, īpašums paredzēts izglītības iestādes mākslas programmas izglītojamo un pedagogu darbu izstādīšanai, kā arī koka skulptūru un vides dekorāciju parka izveidei ar mērķi kļūt par vienu no Vecpiebalgas novada atpazīstamības simboliem

http://news.lv/Druva/2019/03/07/iszinas

 

Svētki darba vidū

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 08.03.2019

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Šodien Starptautiskā sieviešu diena. Sievietes smaidīgas, priecīgas par ziediem. Kaut darba diena, valda pavasarīgs noskaņojums. Un tā ir daudzos jo daudzos darba kolektīvos neatkarīgi no tā, vai tur strādā vien pāris vīriešu vai tikai dažas sievietes.

“Tie ir bijuši un būs svētki,” atzīst rehabilitācijas centra “Līgatne” Senioru mājas aprūpētāja Zenta Eglīte, bet kolēģe Solvita Skrastiņa ar smaidu atzīst, ka ir priecīga šodien strādāt, jo visu dienu ir jauka noskaņa. Abas uzsver, labi, ka 8. marts nav brīvdiena, jo tad noteikti svētki būtu citādi. Aprūpētājas, sociālās aprūpētājas un citas centra darbinieces saņem ziedus no klientiem, kolēģiem, viņām tiek veltīti mīļi vārdi, un nemaz negribas domāt par ikdienu. Rehabilitācijas centrā kopā strādā četri vīrieši, katru 8. martu sievietēm ir puķes un konfektes. “Vīrieši ar ziediem - tas ir tik aizkustinoši. Citos svētkos viņi nav tik rosīgi,” domā Senioru mājas vadītāja Gunita Alksne.

Aprūpētāju darbs Latvijā kopumā nav no labi apmaksātajiem, bet līgatnietes saņem nedaudz vairāk nekā vidēji aprūpētājas Latvijā. Zenta saka: “Kāda alga ir, tāda ir. Vienmēr jau gribas nopelnīt vairāk, bet saprotam taču, ka nauda pati nekur nerodas.”

“Darām to, kas patīk. Citādi jau šo darbu darīt nevar,” ar lepnumu teic Solvita un uzsver, ka jāmīl cilvēki, jāvēlas viņiem palīdzēt, tad ikdiena nav grūta. Slodze aprūpētājām gan emocionāli, gan fiziski ir smaga. Senioru mājā strādā astoņas aprūpētājas, vēl četras rehabilitācijas centrā. “Fiziskais grūtums aizmirstas, bet morālais smagums nospiež,” saka Senioru mājas vadītāja. Rehabilitācijas centrs “Līgatne”, kura paspārnē darbojas Senioru māja, aprūpētājām nodrošina nodarbības, kuras vada psiholoģe. “Šajā darbā var ātri izdegt. Ne velti aprūpētāju daudzviet trūkst,” bilst vadītāja un pastāsta, ka nesen par aprūpētāju pieteicies kāds kungs. Nostrādājis divas maiņas un sapratis, ka šis darbs viņam neder. “Institūcijā no 42 klientiem desmit ir vīrieši, pārējās sievietes. Vīrietim aprūpēt sievieti psiholoģiski nav nemaz tik viegli, sievietēm vīriešus šķiet pierastāk,” pārdomās dalās vadītāja.

Zenta un Solvita atzīst, ka ikdienā pierasts pie vecajiem cilvēkiem, zināmas viņu vēlēšanās, raksturi, daudzi pazīstami vairākus gadus. “Katra klienta aiziešana sāp. Viņš jau ir kļuvis par savējo,” saka Zenta, bet Solvita papildina: “Vecie cilvēki ļoti vēlas parunāties, stāstīt par sevi. Katrs grib, lai tieši ar viņu ilgāk esam kopā. Taču nevaram veltīt tik daudz laika, cik viņš gribētu.” Arī vadītāja uzsver, ka vecajiem cilvēkiem nenovērtējami svarīgas ir sarunas. “Ar Senioru mājas klientiem visvairāk laika pavada kopā aprūpētāji, viņiem uzticas, uz viņiem paļaujas. Tā ir atbildība,” saka Gunita Alksne, uzsverot, ka ikviens, kurš strādā sociālajā aprūpē vai citās nozarēs, kur ir mazas algas, protams, cer, ka viņa darbs tiks novērtēts.Ir vispārzināms, ka sievietes strādā profesijās, veic darbus, kuriem kopumā ir zemāks atalgojums. Daudzi no tiem saistīti ar jomām, kurās tieši rūpējas par cilvēku – medicīna, izglītība, sociālā aprūpe. Žurnāliste Aiga Pelāne (lsm.lv) pētījusi, kāpēc sievietes saņem mazāku algu. “Sievietes ir vairākumā tādās profesijās kā medicīnas māsas, skolotājas, pārdevējas. Taču ir jautājums – kāpēc šīs profesijas mūsu valstī ir slikti apmaksātas? Sievietēm nemaksā vairāk, jo darba devējs rēķinās, ka sieviete var palikt stāvoklī un aiziet no darba uz laiku vai pavisam. Līdz ar to darba devējam atkal jāmeklē jauns darbinieks un tas jāapmāca, kas, protams, atkal maksā naudu. Tāpēc darba devējs no sievietes algas ietur savā ziņā tādu kā riska nodevu, un rezultātā – sievietei ir mazāka samaksa par to pašu darbu nekā vīrietim.”

Kāpēc gan sievietes Latvijā ir gatavas samierināties ar zemāku atalgojumu vai arī darīt sliktāk atalgotus darbus? A. Pelāne skaidro: “Piemēram, 2016.gadā tika noslēgtas 13 tūkstoši laulību, bet šķirtas – vairāk nekā seši tūkstoši. Vidēji viena laulība ilgst 13 gadus, un tas nozīmē, ka laulības tiek šķirtas tad, kad ģimenē ir arī nepilngadīgi bērni. Tieši sievietes nereti ir tās, kuras uzņemas lielāko daļu rūpju par bērnu audzināšanu. Turklāt Latvijā bieži bērni dzimst nereģistrētās attiecībās, kas mazina iespējas piedzīt uzturlīdzekļus no partnera.”.

http://news.lv/Druva/2019/03/08/svetki-darba-vidu

 

2019-03-08
Laika ziņas
Aptaujas