Jaunumi
Prese raksta par Līgatni

Īsziņas

Datums: 19.03.2019

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Videi draudzīgi un lētāk. SIA “ZAAO” 61 privātmājai Cēsīs uzstādījis individuālās šķirošanas konteinerus. Iepakojuma konteineri tiek nodoti lietošanā un tukšoti bez maksas, pakalpojumam pieteikušies astoņi procenti Cēsu novada privātmāju īpašnieku. Konteiners vieglajam iepakojumam ir ar dzeltenu vāku, tajā drīkst ievietot papīru, kartonu, PET dzērienu pudeles, polietilēna plēves (LDPE), kosmētikas un sadzīves ķīmijas iepakojumu (HDPE), kā arī metāla priekšmetus. Stikla pudeļu un burku nodošanai uzstādīti konteineri ar melnu vāku.

*

Ne tik pierastā Rauna. Raunas novada domes ēkā apskatāma fotoizstāde "Ieraudzīts Raunā un apkārtnē". Nedēļu vasarā Raunā ciemojās Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma Fotogrāfijas kursa audzēkņi. Izstādē redzams, ko viņi ieraudzīja, kas pārsteidza Raunā.

*

Kopā sakopt. Gatavojoties Lielajai talkai Līgatnes novadā, iedzīvotāji aicināti padomāt, kuras vietas un ainavas vajadzētu sakopt. Idejas pašvaldība apkopos un palīdzēs gan ar materiāliem, gan tehniku.

http://news.lv/Druva/2019/03/19/iszinas

 

Kopā gaida pavasari

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 19.03.2019

Izdevums: Druva

Rubrika: Novadu ziņas

Lai arī svētdien pūta auksts vējš, Līgatnes vecāku iniciatīvas grupas aicinātas, vairākas ģimenes ar maziem bērniem satikās piekalnē pie Augšlīgatnes Jaunās sākumskolas, lai kopā gaidītu pavasari.

“Šī vieta pie gravas, kur tālāk redzama Līgatnes upe, ir ļoti piemērota pasākumiem dabā,” stāsta līgatniete Nikola Kavala. Pērn viņa kopā ar domubiedriem, piesaistot projekta finansējumu, uzbūvēja lapeni, kur var sanākt kopā un arī paslēpties no lietus vai sniega.

Nikola stāstīja par pavasari, kad augi un dzīvā daba mostas, tika iets rotaļās, lai aizbaidītu kurmjus, lai sauktu saulīti. “Bērniem ļoti patīk spēles, stafetes, kurās jāpārvar kādi šķēršļi. Viņi priecājas, ja sacensībās vecākiem veicas. Domājot, ko darīsim, to nedrīkst aizmirst,” pārdomās dalās Nikola un uzsver, ka bērni ir priecīgi būt dabā, viņiem patīk kaut ko jaunu uzzināt, atklāt. “Cik bieži viņi ir dabā, tas atkarīgs no vecākiem. Iespēju ir ļoti daudz. Pavasaris ir īstais laiks, lai vērotu dabu, sekotu, kā tā mostas,” saka Nikola.

Bērniem ļoti patika pamēģināt pašiem trauciņos iesēt sēklas, lai varētu gaidīt, kad tās sadīgs. Puikām labāk patika sēt zirņus, domājot, ka tos, kad sadīgs, varēs nogaršot un tā tikt pie vitamīniem.

Nikola kopā ar dzīvesbiedru Edgaru Hercenbergu vadīja rotaļas un kopā dziedāšanu. Edgars, vērojot bērnu aktivitātes, atzina, ka laukumā pie lapenes labi iederētos un bērniem patiktu kādas koka konstrukcijas, kur varētu kāpelēt.

Arī aprīlī un maijā Līgatnes vecāku iniciatīvas grupa aicinās līgatniešu ģimenes, lai pabūtu kopā dabā un izjustu tās gadalaiku ritmus. “Prieks, ka piebiedrojas jaunas ģimenes," saka Nikola.

http://news.lv/Druva/2019/03/19/kopa-gaida-pavasari

 

Grib īstenot biznesa ideju

Autors: Monika Sproģe

Datums: 20.03.2019

Izdevums: Druva

Rubrika: Lauksaimniecība

Ar smiekliem, satraukumu un prieku par izdošanos noslēdzies konkursa “Laukiem būt!” pusfināls, ko jau septīto gadu rīko Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs (LLKC). Konkursa finālā par naudas balvu četrās kategorijās sava biznesa idejas īstenošanai sacentīsies 16 jaunieši.

Biešu alus brūvēšana, kaltētas liellopa gaļas gatavošana, tūrisma pakalpojumi senā dzirnavu ēkā, trušu, vistu un austersēņu audzēšana, smilšu spēles terapijas kabineta un porcelāna darbnīca ierīkošana, izjādes ar ponijiem, komunikācijas aģentūra reģionālajiem uzņēmējiem, masīvkoka mēbeļu izgatavošana ar tradicionāliem instrumentiem, vertikālu stādu audzēšanas iekārtu ražotne, saldējuma un konditorejas izstrādājumu ražošana – tik daudzpusīgas idejas jaunieši piedāvāja konkursa pusfinālā. Savu ceļu uz finālu turpina arī Māris Skujiņš, kuram ir iecere savā īpašumā Līgatnes novadā veidot savvaļas briežu vērošanas staciju.

“Konkursā “Laukiem būt!" piedalījos pirmo reizi. Par to izstāstīja sievas māsa, kura piedalījās pagājušajā gadā. Balstoties uz viņas gūto pieredzi, sapratām, ka konkurss vai, pareizāk, panākumi tajā varētu dot nelielu atspērienu idejas realizēšanā,” stāsta M. Skujiņš.

Viņš saka, ka “Laukiem būt!” izglītojošie semināri palīdzējuši sakārtot domas un saprast katru nākamo soli ceļā uz finanšu plāna rakstīšanu, tomēr Māris atzīst: “Ja semināru forma un saturs bija vienkārši, tad finanšu pieteikuma forma “paķēra uz izbrīnu”. Pasākuma autori to nodēvējuši par biznesa idejas plānu, kaut īstenībā nācās plānot izdevumus pret ienākumiem. Veicot aprēķinus, tu savu ideju ieliec noteiktā perspektīvā, paturpinot domu, cik tā būs ilgtspējīga un vai idejai būs arī tālāka nākotne.”

Māris atklāj, ka šāda modelēšana viņam ir pazīstama un, viņaprāt, “cilvēks, kurš nav gatavs ieguldīt savu laiku idejas izpētē, nav pelnījis ideju realizēt”. 

Māris ar sievu Eviju Ridūzi - Skujiņu pašlaik strādā un dzīvo Rīgā. Evija mantojusi skaistu, neskartu zemes pleķīti meža vidū Līgatnē, Gaujas nacionālā parka teritorijā. “Aizvadītajā vasarā izdomājām visu nedaudz savest kārtībā un attīrīt no krūmājiem, vecām kritalām. Jāsaka, ka caur darbu rodas interese un patikšana. Pa īpašumu pārvietojas daudz savvaļas dzīvnieku, vēl vairāk - tuvējos krūmājos stirnas un buki izveidojuši guļas vietas, tāpēc, tīrot teritoriju, dažus krūmājus mežmalā atstājām. Uztaisījām arī barotavu. Tā kā mums ir lauksaimniecības zeme, nodomājām: "Cik feini būtu, ja šeit atrastos mazs namiņš, kurā varētu padzert siltu tēju un pavērot apkārtējo dabu, dzīvniekus. Sākām lūkot, kur Latvijā šāda ideja jau realizēta, vai tāds pakalpojums ir pieejams un cik tas maksā, taču neko tādu neatradām,” stāsta “Laukiem būt!” dalībnieks.

Jaunieši apsvēruši domu uzcelt vienkāršu namiņu, taču abi ļoti daudz ceļo, bet, kad neceļo, tad strādā, un skaidrs, ka uzceltais namiņš pārsvarā stāvētu dīkā. Savvaļas briežu vērošanas stacija ļautu sajust pirmatnējo, aizbēgot no pilsētas, līdzīgi domājošiem būtu kā oāze. “Pilnīgi izslēdzam briežu audzētavu, bet uzsvaru liekam uz autentisku pirmatnīgumu. Investēt naudu tikai savam priekam būtu pārāk dārgi,” saka Māris.

Biznesa idejas autors sapratis, ka mūsdienīgam cilvēkam, kurš alkst būt pie dabas, kaut minimāls tomēr komforts nepieciešams. Māris pārliecināts, ka pilsētniekam nepietiek ar būdiņu un sauso tualeti. “Teorētiski tā varētu būt, bet praktiski apstiprinās, ka pilsētnieki prasa minimālu komfortu. Ja mēs vēlamies šo namiņu izveidot kā komercpiedāvājumu, ar dažādām niansēm jārēķinās," pārdomās dalās līgatnietis.

Māris konkursā piedalās, jo cer piesaistīt līdzekļus namiņa plāna izstrādei. “Tas plānots 25 kvadrātmetru platībā, tur vienlaikus varēs uzturēties divi trīs cilvēki. Tas būtu unikāls ar savu atrašanās vietu un pašnodrošinātu ilgtspējīgu dizainu. Patlaban tur nav ne elektrības, ne ūdens, viss jābūvē no nulles. Plānojam, ka elektroapgādei izmantosim saules paneļus. Gribam, lai namiņš būtu pašnodrošināts,” stāsta Māris, uzsverot, ka piedāvājums nav domāts tikai ārzemju tūristu piesaistei. Viņa pieredze rāda, ka aizvien vairāk Latvijas iedzīvotāju meklē neskarto dabu, kurā paslēpties no pārpildītām lielpilsētas ielām un sazemēties ar savas dziļākās būtības saknēm.

Jaunietis atzīst, ka ideālā variantā pats vēlētos dzīvot ar vienu kāju Rīgā, ar otru mežā. Viņš astoņus gadus dzīvojis Londonā, tagad Rīgā, taču ikdienā iztiku pelna ar e-komerciju un interneta datu analītiku. “Kad vien iespējams, dodamies ārā no pilsētas,” tā līgatnietis Māris Skujiņš.

http://news.lv/Druva/2019/03/20/grib-istenot-biznesa-ideju

 

Zem sargeņģeļa spārna

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 20.03.2019

Izdevums: Druva

Rubrika: Vecļaudis

“Esmu laimīga,” saka līgatniete Lidija Štrassere un pa logu vēro, kā putenis sagriež pavasara sniegpārslas. Lidija 5. janvārī nosvinēja 90.jubileju. “Nedzīvoju pagātnē, nepārdzīvoju to, kas bijis, dzīvoju šodienā un domāju par rītdienu. Jāturas, cik var. Kādudien sajūtos ne tik labi, tad atceros, ka man taču jau 90 gadi, ko var gribēt,” ar smaidu bilst līgatniete. Lidija atklāj, ka garā mūža pamatā ir gēni, optimisms un sargeņģelis, kas vienmēr ir blakus.

Sapņi izgaist vagonā

Lidijas dzimtā puse ir Sēlija pie Lietuvas robežas. “Ja nebūtu dzīve mainījusies, tur arī būtu palikusi,” saka Lidija un labprāt kavējas jaunības atmiņās. Ģimenē auga divas meitas, vecāki bija turīgi, izveidojuši lielu, labi attīstītu saimniecību, kurā bija šķirnes lopi, sabūvētas jaunas saimniecības ēkas. “Mani kā vecāko meitu gatavoja saimniekošanai, tāpēc aizsūtīja uz Bebrenes lauksaimniecības tehnikumu, kur bija jāmācās pieci gadi. Ieguvu jaunākā agronoma diplomu. Bija jau 1947. gads un daudz kas mainījies, sācies padomju laiks,” stāsta Lidija.

Jaunā speciāliste tika norīkota uz Ilūkstes rajonu. “Bija jāstaigā pa mājām un jāaicina zemnieki kolhozā. Aizgāju līdz vienām mājām, stāvēju, domāju, ko man teikt. Onkulis iznāca, paskatījās un sacīja: “Meitiņ, ej mājās, ko tu te pļāpā.” Pati nesapratu, kas ir kolhozs, ko vēl citiem stāstīt. Bija skaidrs, ka jāmeklē cits darbs,” atmiņās kavējas Lidija. Viņa kārtoja dokumentus, lai studētu Lauksaimniecības akadēmijā, bet pienāca 1949.gada marts. 1941.gada izvešanas ģimenei pagāja garām, bet tagad bija skaidrs, ka tās skars arī viņus. “Redzējām, kā lietuviešus izved, gari vilcienu sastāvi ar cilvēkiem gāja garām. Bijām kulaki un zinājām, ka izvedīs. Tēvs tikko bija izcietis plaušu karsoni, gulošs. Nekur aizbēgt nevarējām. Viņu iecēla ratos, tad vagonā,” atceras Lidija. Kaut pagājuši 70 gadi, viņa labi atceras to rītu - migla, kusa sniegs, šķīdonis.

“Raudāt un žēloties negribas, kā bija, tā bija. Represijas mainīja cilvēku likteņus. Viss iecerētais, ko vecāki domāja par nākotni, izgaisa, sabruka. Man bija 20 gadi, biju vēl meitēns. Tagad saprotu, ko pārdzīvoja vecāki,” pārdomās dalās Lidija.

Izsūtījumā Omskas apgabalā ģimene bija kopā. “Tur izglītots bija tas, kurš mācēja rakstīt un rēķināt. Man bija arī labs rokraksts. Ar krievu valodu nebija viegli, bet ātri ielauzījos. Strādāju dārzniecībā, tad biju uzskaitvede, vēlāk grāmatvede,” pastāsta līgatniete.

Tur viņa iepazinās ar Ēvaldu. Arī izsūtīto. Ēvalds bija vācietis, kura dzimta vairākus gadus dzīvoja Ukrainā. Kara laikā līdz ar armiju devušies uz Vāciju, bet daļa ģimenes palika krievu zonā, un sekoja nevis solītais ceļs uz mājām, bet Sibīriju.

“Dzīvē vienmēr viss kaut kā nokārtojies. Piedzima Ivars un Ēriks, bijām jau dzīvi iekārtojuši. Tad varēja atgriezties mājās,” bilst izsūtītā.

Atkal dzimtenē

1958. gadā vispirms uz Latviju atbrauca vecāki, viņus ielaida pašu mājās. “Viss bija izpostīts, pat jaunais šķūnis nodedzināts malkā. Mūs arī ņēma pretī kolhozā, solīja darbu, un braucām mājās. “Dēliem bija četri un divi gadi. Vecākais latviski runāja slikti, prata krievu un vācu valodu,” stāsta Lidija.

Kur dzīvot bija, arī darbu solīja, bet Lidija atceras: “ Iegājām kolhoza kantorī, Ēvalds stāvēja un skatījās - visur sarkani plakāti, uzraksti krieviski. Viņš paņēma mani pie rokas: “Es te nepalikšu, kāpēc tad braucu prom no Krievijas?”

Līgatnē Lidijai no izsūtījuma laika bija pazīstama kolēģe, te vajadzēja cilvēkus. Ģimene atnāca uz Līgatnes saimniecību. Lidija visus darba gadus bija grāmatvede un galvenā grāmatvede Fabriciusa vārdā nosauktajā saimniecībā, Ēvalds strādāja par šoferi. Kad atbrauca uz Latviju, viņš prata tikai vācu un krievu valodu, bet ātri iemācījās runāt latviski. Ēriks un Ivars pie vecvecākiem arī ātri apguva valodu.

“Visu padomju laiku bijām otrās šķiras cilvēki, ikdienā tas bija jūtams,” ne kā par aizvainojumu vai pāridarījumu, bet faktu, ar ko bija jāsamierinās, saka Lidija. Pirms kādām ciema padomes vēlēšanām tika izvirzīti deputātu kandidāti, trim cilvēkiem vajadzēja par viņiem galvot un parakstīties. Ciema priekšsēdētāja iedeva parakstīt arī Lidijai. “Aizveda dokumentus uz rajonu, tur ieraudzīja manu uzvārdu, tas piesaistīja uzmanību. Štrassere taču ir izsūtītā! Mans paraksts nederēja. Ēvaldu ne reizi vien kāds nosauca par fašistu. Visu laiku jutām, ka uz mums skatās ar aizdomām, neuzticas,” piebilst Lidija.

Tāda bija dzīve. Līgatniete nesūdzas. Visu mūžu viņu kāds ir pasargājis, dažādās situācijās aizvedis pa vieglāko ceļu.

Lidija un Ēvalds iesaistījās pagasta sabiedriskajā dzīvē, audzēja tulpes. “Bijām, kā toreiz teica, – spekulanti. Vedām puķes uz Pleskavu, Ļeņingradu, pārdevām sīpolus,” pastāsta Lidija. Ēriks un Ivars studēja, pabeidza institūtu.

Gadi Vācijā

Ēvalda tantes, tēvoči, māsa un brālis dzīvoja Rietumvācijā. “Aicināja uz Vāciju. Ilgi domājām. Ēvalds ļoti gribēja braukt. Saņēmām izsaukumu. Bija jābrauc uz vēstniecību Ļeņingradā kārtot dokumentus. Kamēr visu nokārtoja, bija klāt jau 1993.gads. Latvijā daudz kas bija mainījies,” stāsta Lidija. Ēvalds un Lidija aizbrauca uz Vāciju. Dēli dažādu iemeslu dēļ ar ģimenēm neaizbrauca. Līgatnieši dzīvoja nelielā Lejas Saksijas pilsētā. “Gribējām Bavārijā, bet tur vairs pretī neņēma, jau ļoti daudzi vācieši no Krievijas bija atgriezušies. Ēvalda radi, kuri no Krievijas atbrauca agrāk, uzcēla mājas, jo saņēma lielus pabalstus. Vēlāk tie bija mazāki.

Vai bija labi vai slikti? Pasauli redzējām. Kā jau pensionāriem nebija nekādu rūpju. Man pensiju maksāja Latvija, Ēvalds nebija Latvijas pilsonis, tur viņam piešķīra pensiju. Iztikt varējām. Braukājām ar riteņiem apkārt, braucām ekskursijās, ” pastāsta līgatniete. Vasarās abi brauca uz Līgatni. Vācijā sagaidīja pavasari, tad brauca uz Līgatni, kur tas tikai sākās.

Tā pagāja 20 gadi, abi saprata, ka vēlas atgriezties Latvijā pie bērniem un mazbērniem. 2013. gadā Štrasseri atgriezās savā dzīvoklī Līgatnē. Lidija aizvien sazinās ar vīra māsu Vācijā, jaunajai paaudzei diemžēl kontakti nav izveidojušies.

Ne brīdi nav garlaicīgi

Ivars dzīvo kaimiņos, pa logu Lidija redz viņa māju. Ēriks dzīvo Mārupē, kā saka Lidija - retāk var satikt, jo pa vidu Rīga. Viņa lepojas ar pieciem mazbērniem. Visi tāpat kā viņu vecāki ieguvuši augstāko izglītību. Astoņi mazmazbērni ir Lidijas lielais prieks. “Un visi ir Latvijā!” viņa saka ar lepnumu.

Stāstot par dzīvi, Lidija ik pa brīdim piebilst: “Laiks aizskrējis.” Tas turpina savu ritējumu, dodot iespēju piepildīt dienas. “Esmu vienpate un pašpietiekama. Ēvalds aizgāja pirms diviem gadiem. Labi jūtos viena savā dzīvoklī. Adu, risinu krustvārdu mīklas, sudokus, lasu grāmatas. Ir tik daudz interesantu žurnālu! Fonā skan “Radio 2”, un neesmu viena,” pastāsta Lidija un ar smaidu piebilst: “Neesmu liela staigātāja. Varbūt tas ir slinkums, nezinu. Vasarā būšu nodarbināta dēla dārzā.” Savu reizi sazinās ar draudzeni Irēnu, abas aiziet iedzert kafiju, papļāpāt. “Pasmejamies par nebūšanām, viena par otru. Arī nopietni parunājam,” teic līgatniete un atzīst, ka dienas paiet nemanot. Jāpaskatās arī ziņas, lai zinātu, kas notiek Latvijā un pasaulē. Lidijai patīk raidījumi un filmas par vēsturi. “Skotija, Parīze, Ēģipte, Dienvidamerika - visa pasaule ir televizorā. Vairs jau nekur neaizbraukšu, interesanti ir uzzināt,” saka Lidija.

http://news.lv/Druva/2019/03/20/zem-sargengela-sparna

 

Īsziņas

Datums: 20.03.2019

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Mūsdienu deju radošajā konkursā skolēniem ievērību guvusi Cēsu pedagoģe Inga Cipe ar saviem audzēkņiem no Cēsu Bērnu un jauniešu centra kolektīva "Viva". Valsts jaunatnes iniciatīvu centra žūrija Pirmās pakāpes diplomu piešķīrusi 4. - 6. klašu grupā par priekšnesumu "Tik balts" un otrās pakāpes diplomu par deju "The Hill" Latvijas 9. klašu grupā.

*

Cēsu 1. pamatskolas 4. klašu ansamblis ar tā 11 dalībniekiem, pedagoģe Ilze Grinfelde, Latvijā rīkotās vokālās mūzikas konkursā "Balsis" ieguvis pirmās pakāpes diplomu. Ansamblis startēja A grupā, kurā sacenšas Latvijas skolas ar padziļinātu mūzikas apmācību.

*

Līmenis. Laivotāju iecienītajā Amatas upē ūdens līmenis pie Melturiem pakāpies 146 centimetrus virs novērojumu stacijas nulles punkta, sasniedzot augstāko atzīmi pēdējā pusotra gada laikā, liecina Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra dati. Iepriekšējais augstākais ūdens līmenis Amatā pie Melturiem bija 171 centimetrs 2017.gada 19.septembrī. Prognozes liecina, ka tuvākajās dienās ūdens līmenis lēnām kritīsies, saglabājoties pietiekami augsts laivošanai.

*

Ekspresis. Gatavojoties Eiropas dienai 9. maijā, jau ceturto gadu, piedāvājot izzinošas nodarbības sākumskolas skolēniem, uz Latvijas skolām no šodienas dosies Mobilais zināšanu ekspresis. Šogad tā vadmotīvs ir "Zinu, protu, daru - Latvijā, Eiropā un pasaulē!". Līdz 9. maijam interaktīvās nodarbības notiks 17 dažādās skolās. Nodarbību radošā daļa izstrādāta, piedaloties iluzionistam Robijam Trankalim. Šogad ekspresis pabūs arī Jaunpiebalgas vidusskolā un Līgatnes novada vidusskolā.

http://news.lv/Druva/2019/03/20/iszinas

 

Kolēģi tiekas svētkos

Autors: Monika Sproģe

Datums: 20.03.2019

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Vakar pasaulē un Latvijā atzīmēja Sociālā darba dienu. Savos svētkos, lai atzīmētu profesijas sasniegumus, kopā sanāca Amatas, Cēsu, Pārgaujas, Vecpiebalgas, Raunas, Priekuļu, Līgatnes un Jaunpiebalgas novadu sociālā darba speciālisti.

Šogad pasaulē Sociālā darba dienā uzmanība tiek vērsta cilvēku savstarpējo attiecību nozīmei, kā arī apkārtējās vides ietekmei uz nākotni. Tas ir laiks, kad īpaši tiek uzsvērts un izcelts sociālā darba speciālistu ieguldījums un paveiktais, kā arī spriests par to, kas jāpilnveido, lai popularizētu, atbalstītu un veicinātu sociālā darba atpazīstamību, celtu tā prestižu Latvijā.

Novadu speciālisti apstiprināja, ka sociālais darbinieks, strādājot ar dažādām cilvēku grupām, aizstāvot viņu intereses un tiesības, kā arī palīdzot cilvēkiem uzlabot savu dzīves vidi, dara grūtu darbu. Sociālā darbinieka uzdevums nav viegls, viņš palīdz cilvēkam izprast radušos problēmu un sadarbībā rast izeju no krīzes situācijas. Profesionāls sociālais darbs ir vērsts uz problēmu risināšanu un pārmaiņām.

Amatas novada sociālās palīdzības organizatore Nītaures un Zaubes pagastos Ieva Vītola atklāj, ka sociālajā jomā sākusi strādāt nesen. “Strādāju pirmo mēnesi un esmu ieinteresēta uzzināt, cik tālu spēju iet, lai nesalūztu. Šis darbs šķiet interesants un ir noderīgs ne vien cilvēkiem, kuru labā strādāju, bet arī man pašai,” saka Ieva.

Viņa neslēpj vēlmi panākt, lai vietējie iedzīvotāji paši sper izšķirošus soļus pretī labākai dzīvei, jo pozitīvas izmaiņas nesākas ar domu, ka man viss pienākas. Sociālās palīdzības organizatore jau pamanījusi, ka pasauli neizmainīs. “Ir tik daudz cilvēku, kuriem vieglāk lūgt sociālo palīdzību, nekā meklēt darbu,” tā I. Vītola.

Vēsturiskajā Cēsu rajonā visās pašvaldībās strādā sociālie dienesti. Ik pa laikam sociālā darba sfērā redzamas izsludinātas vakances. Uz brīvajām vietām pretendenti gaitenī nedrūzmējas.

“Šis ir emocionāli ļoti grūts darbs. Vēl nesen lasīju publikāciju, kurā Amatas novada pašvaldības vadītāja Elita Eglīte ieskicēja problēmu, sakot, ka daudzi speciālisti izskolojas, izmēģina savus spēkus novada pašvaldībā, bet zemā atalgojuma dēļ meklē darbu citur. Tas ir signāls, ka sociālo darbinieku darbu finansiāli nenovērtē,” saka I. Vītola.

Arī Priekuļu novadā nesen bija izsludināts konkurss uz sociālā rehabilitētāja amatu. “Mēs saņēmām piecus pieteikumus. Skaitliski vērtējot, tas ir labs rādītājs, tomēr, izvērtējot pretendentu zināšanas un pieredzi, situācija mainās. Sociālā darba speciālistu apmācība Latvijā nav augstā līmenī, līdz ar to mums - esošiem darbiniekiem – jaunais speciālists jāmāca, viņam jāvelta daudz laika,” skaidro Priekuļu novada Sociālā dienesta vadītāja Elita Rancāne.

Viņas novērojumi liecina, ka jaunie kadri tiek sagatavoti ļoti virspusēji. “Kad pati mācījos, mācībās uzmanības centrā bija nevis profesionālis, bet cilvēks, un nav nevienas citas profesijas, kurā ar cilvēku jāstrādā tik holistiski, t.i., vienlaikus tik daudzos līmeņos. Tagad studijās uzmanība vairāk vērsta teorijai, dokumentiem, procesiem, bet cilvēks un cilvēciskais atstāts novārtā,” pārdomas pauž E. Rancāne un turpina, sakot, ka darbiniekam tomēr jāspēj “nolaisties” no saviem augstumiem, jāprot iejusties otra cilvēka vietā. Viņš nedrīkst ieņemt ne nosodošu, ne vajājošu lomu.

Savukārt Līgatnes novada sociālās palīdzības organizatore Dzintra Viļčinska šajā darbā strādā gadu. Viņa piekrīt kolēģēm, ka diplomus iegūst daudz sociālo darbinieku, arī pati pirms gada absolvējusi augstskolu. Liela daļa izvēlas citu darbu. “Darbs ar cilvēkiem ir viens no grūtākajiem. Te var vilkt līdzības ar skaistu ziedu pušķi, taču, tāpat kā pušķī ir daudz dažādu ziedu, arī cilvēki katrs ir individualitāte, un ne ar visiem izveidojas kontakts vai savstarpēja sapratne. Sociālajiem darbiniekiem ir jāprot atrast pareizo pieeju katram klientam, bet ne jau visiem tas ir pa spēkam,” tā sociālā darbiniece.

E. Rancāne atgādina, ka ikviens vēlas būt novērtēts. Cilvēki, kuri ar sociālā dienesta palīdzību ir atrisinājuši savas dzīves problēmas, nevēlas atmiņās pārcilāt savu grūto dzīves posmu, tāpēc mutisku novērtējumu ar mazo “paldies” nākas dzirdēt reti. Taču atgriezeniskā saite esot lielākais novērtējums un tikai pēc tam veidojas pārdomas par finansiālo novērtējumu.

Katru dienu sociālie darbinieki strādā ar sensitīvu informāciju un savu klientu interesēs pa pasauli apkārt nerunā, tāpēc, parādoties kādam skandālam, sociālo dienestu pārstāvjus bieži redz aizstāvamies. Tālab šoreiz vairāki klātesošie izteica lielu pateicību “Sociālo darbinieku biedrībai” un “Sociālo dienestu vadītāju apvienībai”, ko vada Cēsu novada pašvaldības aģentūras “Sociālā dienests” vadītāja Iveta Sietiņsone, jo tieši šo organizāciju pārstāvji esot īstie celmlauži sistēmas pilnveidē.

http://news.lv/Druva/2019/03/20/kolegi-tiekas-svetkos

 

Īsziņas

Datums: 22.03.2019

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Dienas koka darbu pratējiem. Nedēļas nogalē Līgatnes novadā, Vienkoču parka Kokamatniecības muzejā notiks Pasaules koksnes dienu reģionālais pasākums. Tajā varēs iepazīt kokamatniecības noslēpumus, meistarstiķus, saņemt speciālistu padomus, kā arī iepazīt muzeja ekspozīciju. Šis jau ir piektais koksnes dienu reģionālais pasākums, kas notiek Līgatnē, Vienkoču parkā. Galvenais pasākums šogad tiek rīkots Austrijā. Centrālā pasākuma organizators ir Starptautiskā koksnes kultūras asociācija, citās valstīs atsevišķus pasākumus rīko organizācijas, kuras atbalsta šo ideju. Viens no svarīgākajiem šī pasākuma uzdevumiem ir tradicionālo kokamatniecības prasmju saglabāšana un tālāknodošana.

*

Atbalsts vasaras skolām. Cēsu novada dome nolēmusi atbalstīt radošu vasaras skolu rīkošanu pašvaldības teritorijā. Izsludināts projektu konkurss, kurā iespējams saņemt finansiālu atbalstu vasaras skolām, kas rada jaunas idejas un pieeju kultūras, sociālo zinātņu jomā, pēta novadam aktuālas problēmas. Prioritāte ir arī pasākumiem, kas piesaista starptautiskus dalībniekus, tiek rīkotas ārpus aktīvās tūrisma sezonas. Finansējuma lielums atkarīgs no vasaras skolas ilguma, viens projekts var saņemt no tūkstoš līdz pieciem tūkstošiem eiro.

http://news.lv/Druva/2019/03/22/iszinas

 

 

2019-03-22
Laika ziņas
Aptaujas