Jaunumi
Prese raksta par Līgatni

Līgatne – rāma vieta iedvesmai

Autors: Sarmīte Feldmane
Datums: 03.09.2019
Izdevums: Druva
Rubrika: Novadu ziņas

Līgatne kā tūristiem pievilcīga vieta tika prezentēta “Inovuss Jaunrades Festivālā”.

“Stāstījām par padarīto," saka pašvaldības izpilddirektors.

Kultūras ministrija sadarbībā ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru (LIAA), aktualizējot radošo industriju potenciālu tūrisma attīstībā, jūnijā rīkoja līgatniešu tikšanos ar radošo industriju profesionāļu komandu un kopā meklēja labākos risinājumus, un izstrādāja individuāli pielāgotus plānus tūrisma vides uzlabošanai. Diskusijā tika meklēta Līgatnes identitāte, vētīta mērķauditorija, ko aicināt uz novadu. Festivālā Tūrisma informācijas centra vadītāja Santa Jermičuka un pašvaldības izpilddirektors Egils Kurpnieks LIAA teltī prezentēja līgatniešu redzējumu tūrisma attīstībai novadā.

“Pēc diskusijas ar Radošo industriju tūrisma misiju mums bija jāveic vairāki mājasdarbi. Nācām kopā, diskutējām. Sapratām, ka Līgatnes lozungs būs “Līgatne rāma vieta iedvesmai”. Nemēģināsim aizraut, bet iedvesmot un uzlādēt baterijas. Līgatne jau ir celta un veidota dzīvošanai, nevis vieta, kur pārlaist nakti un pavadīt brīvdienas. To redzam arī šodien – no Līgatnes brīvdienās nav gara mašīnu rinda, uz Līgatni gan. Te visa pietiek pašiem un vēl citiem. Bija svarīgi saprast, ko aicināt uz Līgatni, jo katrai mērķauditorijai ir savas intereses un prasības,” stāsta pašvaldības izpilddirektors.

Domājot par ģimenēm, dabas draugiem, uzreiz parādās problēmas, kas jārisina. Ar sabiedrisko transportu aizbraukt uz Līgatnes pilsētu nav tik vienkārši, un pilsētā trūkst autostāvvietu. Ģimenes arī vēlētos, lai tiktu piedāvātas aktivitātes pašiem mazākajiem bērniem.

“Pēdējos gados uz Līgatni brauc gan ārzemju tūristi, gan rīdzinieki. Pieaug tūrisma pakalpojumu sniedzēju skaits, tiek piedāvāts aizvien kas jauns. Svarīgi, ka cilvēki Līgatnē nevis tikai iegriežas, bet brauc tieši uz Līgatni, uz kādu konkrētu notikumu. Tūrisma sezona pagarinās, kā to izdarīt, ir aizvien jaunas idejas,” pastāsta E. Kurpnieks. Viņš arī atgādina, ka, tikai mērķtiecīgi strādājot, uzklausot padomdevējus no Radošo industriju tūrisma misijas, var atrast labāko risinājumu. Katram pašam jācenšas nepieļaut citu kļūdas - neizšķīst pakalpojumu piedāvājumu klāstā, laikus kaut ko pamainīt, meklēt jaunu un turpināt iesākto.

Viena no Līgatnes atpazīstamības zīmēm ir papīrfabrika. Ar to jau vairākus gadus līgatnieši saista tūrisma attīstību. “Viens no uzdevumiem bija ieskicēt papīrfabrikas vietu tūrismā. Eiropā ir populāri dažādi pasākumi industriālos objektos. Šādi notikumi varētu uz Līgatni atvest cilvēkus. Diemžēl ar papīrfabrikas īpašniekiem sazināties neizdevās, tas jāizdara iespējami drīz," pārdomas izsaka E. Kurpnieks.

Sadarbība ar Radošo industriju tūrisma misiju Līgatnes pašvaldībai tāpat kā Aknīstes, Aizputes un Staiceles pilsētām turpinās. No 11 mazpilsētām šīs četras tika izraudzītas konkursā, lai vietējie uzņēmēji, pašvaldības speciālisti kopā ar profesionāļiem rastu konkrētus risinājumus tūrisma nozares attīstībai.

“Mazpilsētām ir katrai sava specifika un iespējas. Taču pēdējos gados tūrismā sevišķi aktuālas kļuvušas divas tendences. Pirmkārt, tā ir cilvēku vēlme pēc autentiskām pieredzēm, atšķirīgas kultūras un vēlmes brīdi “izdzīvot būšanu vietējam” nepazīstamā vidē. Otrkārt, tā ir iespēja aizbēgt no digitālajām tehnoloģijām un paņemt tā saucamo "digitālo detoksu". Mazpilsētas asociējas ar lēnāku dzīves tempu, tāpēc ir pievilcīgas šī mērķa sasniegšanai,” mazpilsētu priekšrocības raksturojis stratēģiskais plānotājs un partneris radošajā aģentūrā “Weekend” Edgars Pētersons, kurš arī vērtēja mazpilsētu pieteikumus konkursam.

“Pašvaldībai tas ir liels ieguvums, ka varam iesaistīties Radošo industriju tūrisma misijā. Pats svarīgākais, mums ir profesionāļu padoms. Ja kāds no malas pavērtē, pasaka, arī paši pierasto ieraugām pavisam citādāku," saka E. Kurpnieks.


http://news.lv/Druva/2019/09/03/ligatne-rama-vieta-iedvesmai

 

Raža laba, tikai jāturpina vākt

Autors: Monika Sproģe
Datums: 04.09.2019
Izdevums: Druva
Rubrika: Lauku uzņēmējdarbība

Sākusies masveida kartupeļu rakšana, un, neraugoties uz laikapstākļu kaprīzēm, zemnieki par ražu nesūkstās.

Pakāpeniski kartupeļus rok Līgatnes pagasta zemnieku saimniecībā “Upenes”, saimnieks Valdis Svilis ražu plāno realizēt dažādos veidos: daļu pārdos kartupeļu cietes ražotajiem, daļu pārtikai - dažādām ēstuvēm. Saimnieks bilst, ka galvenokārt audzē vidēji agras šķirnes un šogad ar kartupeļu ražu ir apmierināts, kaut gan lielākais vairums vēl jārok.

Kartupeļu laiks sācies Agroresursu un ekonomikas institūta Priekuļu pētniecības centra laukos, darbs sākts ap 20. augustu. Bioloģiski audzētie tupeņi jau nogādāti glabātavā. Raža priecē, no hektāra iegūtas vidēji 11–12 tonnas bioloģisko tupeņu, bet pēc integrētās metodes audzētās ‘Prelma’ ražas, kas vēl tiek vākta, pašreiz ir vidēji 32 tonnas no hektāra.

Arī piebaldzēns Artūrs Tentelis, kas kartupeļus audzē piemājas saimniecībā pašu ģimenei, atzīst, ka uz lauka joprojām pietiek mitruma, raža ir lielāka nekā pērn, kad karstuma dēļ stādījumi izkalta. “Ik gadu stādām vienu un to pašu kartupeļu šķirni, taču nosaukumu neviens vairs neatceras. Gadu no gada rūpējamies, lai būtu savs sēklas materiāls. Šie kartupeļi ļoti labi glabājas, izcili ražo un labi garšo,” saka piemājas saimniecības “Zemītes” kopējs. Piebaldzēns bilst, ka šogad kartupeļus iestādījis 1. maijā: “Kad zeme atlaidās, ilgi negaidījām. Piecus maisus iestādījām, 28 novācām, no tiem atkal pieci seši maisi jāatliek sēklai. Kad pārlasīsim, kādam kaimiņam tiks lopbarības kartupeļi, paliks tik, cik pašu galdam. Kopumā labs gads. Nevar sūdzēties. Vienubrīd gan baidījos, ka lietavu dēļ kartupeļi izslīks, bet beigās viss bija labi.” A. Tentelis priecīgs, ka pašiem ir traktortehnika, jo bez tās šo vairumu nevarot norakt, bet paļauties uz kaimiņiem esot arvien grūtāk, jo katrs vispirms rauga, kā apstrādāt savus laukus.


http://news.lv/Druva/2019/09/04/raza-laba-tikai-jaturpina-vakt

 

Kurš maksās rēķinu?

Autors: Līga Salnite
Datums: 04.09.2019
Izdevums: Druva
Rubrika: Aktualitāte

Pašvaldības nepārprotami neapmierinātas ar valdības ieceri jau no 1. janvāra likt tām no saviem līdzekļiem pabarot jaunāko klašu skolēnus. Tomēr vairākums sola – bērni neēduši nepaliks -, tikai jautājums, uz kā rēķina.

Mācību gada priekšvakarā - augusta pēdējās dienās - publiskajā telpā nonāca ziņas par Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) plānu jau no 1. janvāra pašvaldību pārziņā nodot 1.-4. klašu brīvpusdienu samaksu. Jau kopš 2008. gada ministrija no valsts budžeta līdzekļiem nodrošināja pusdienu apmaksu 1.-3.klašu skolēniem un kopš 2015.gada – arī ceturtklasniekiem. Šogad Izglītības ministrija brīvpusdienām bija atvēlējusi nedaudz vairāk kā 19 miljonus eiro, bet turpmāk šo summu, tātad “ietaupītos” līdzekļus, tā vēlas novirzīt pedagogu algu palielinājumam, kā arī fundamentālajiem un lietišķajiem pētījumiem.

It kā pareizi

Lai cilvēks spētu koncentrēties un izturēt garīgu slodzi, jābūt kvalitatīvi apmierinātām viņa pamatvajadzībām, kas tostarp ir arī pilnvērtīgs ēdiens. Tādēļ pat neapstrīdams ir fakts, ka jēgpilnam mācību procesam vitāli nepieciešams, lai audzēkņi ne tikai izrādītu labo gribu mācīties, bet būtu arī veselīgi paēduši. Ja valsts vīzija ietver arvien izglītotākas sabiedrības veidošanu, tātad obligātās pamatizglītības nodrošināšanu neatkarīgi no bērna ģimenes sociāli ekonomiskā stāvokļa, tad saprotams ir secinājums – produktīva izglītības procesa īstenošana ir iespējama tikai kopsolī ar dienišķās ēdienreizes nodrošināšanu augošam organismam.

Nav nosodāma IZM vēlme stingrāk dalīt mācību iestādēs notiekošo procesu pārraudzību, taču nekorekts izvērties šīs ieceres steidzīgais risinājums, kas draud strupceļā iedzīt pašvaldības un pat mazāk turīgās ģimenes.

Nekonsekvence

IZM vajadzības – skolotāju algas un pētījumi – kam iecerēts novirzīt it kā “atbrīvojušos” līdzekļus, ir pat vairāk nekā vienkārši svarīgas. Tomēr taktiskāk būtu bijis vai nu līdzšinējā valsts finansējuma novirzīšana pašvaldībām līdz ar pašas funkcijas nodošanu, vai kāda pārejas perioda noteikšana ar tikai daļēju līdzfinansējumu, vai vismaz pašvaldību morāla sagatavošana tik krasam pavērsienam. Tāpat pretruna rodas IZM deklarētajā, ka tās prioritāte ir izglītības procesa nodrošināšana. Tad kādēļ gan ministrija tā kavējas uzņemties bērnudārza audzinātāju atalgojuma apmaksu, sarunā ar “Druvu” mulst vairāku novadu pašvaldību vadītāji. Kompleksā izglītības reforma un kompetenču princips tiek piemērots jau dārziņos, un tieši pirmsskolas pedagogi ir tie, kuri veido nākotnes sabiedrības siluetu – bērna raksturs, pasaules uztvere un līdz ar to arī potenciāls mācīties nostiprinās jau pirmsskolas vecumā.

Neēduši nepaliks

Pēc plašsaziņas līdzekļos izskanējušā IZM viedokļa, ka skolēnu pusdienām paredzētā valsts nauda jānovirza citām vajadzībām, “Druva” vērsās pie vēsturiskā Cēsu rajona novadu vadītājiem, lai apjaustu, kāds varētu būt ticamākais tālākais notikumu scenārijs. Lielākoties pašvaldību pārstāvji, atzīstot šoku par tik strauju lēmuma virzību bez savstarpējām sarunām, pauda cerību, ka risinājumu atrast izdosies, pat ja grozījumi par finansējumu 1.līdz 4. klašu skolēnu pusdienām tiks pieņemti. Tikpat kā neviena novada pārstāvis neņēmās prognozēt, kura budžeta pozīcija tad cietīs, tikai Jaunpiebalgas novada domes priekšsēdētājs Laimis Šāvējs minēja iespējamos piemērus: “Vēl, protams, nevar tā spriest, bet skatīsimies, kādas budžeta pozīcijas tad būs jāmaina – varbūt kādu remontu atlikt, varbūt kāds pasākums kultūras namā būs mazāk. Par to vēl būs jādomā.” L.Šāvējs notikušo simboliski nosauc par “dāvanu 1. septembrī – pliķi vecākiem”, tomēr uzskata, ka bez pusdienām sākumskolēnus nevar atstāt un tādēļ pašvaldība meklēs veidus, kā nelikt vecākiem par tām maksāt. Patlaban Jaunpiebalgā brīvpusdienas no pašvaldības budžeta tiek nodrošinātas 5. līdz 9.klašu skolēniem.

Arī Amatas novada vadītāja Elita Eglīte pauž, ka mazie bērni bez brīvpusdienām nedrīkst palikt, taču neņēmās prognozēt, ko pašvaldības budžetam tādēļ nāktos upurēt. Viņa neslēpj sašutumu, ka funkcijas nodošanas plāns valdībā virzās “ne īstajā laikā, ne veidā, bez kārtīgas izrunāšanas un saskaņošanas”, turklāt arī neņemot vērā, ka katra skolu reforma arī palielina pašvaldību pēdējo gadu tēriņus, jo jāsedz jau krietni lielākas skolēnu pārvadājumu izmaksas. Arī Amatas novadā pašvaldība apmaksā pusdienas skolēniem no 5. līdz 9. klasei, kopumā tam šogad atvēlot nedaudz vairāk kā 27 tūkstošus eiro. Potenciālās papildu izmaksas par 1.-4. klašu brīvpusdienām varētu būt teju vēl 30 tūkstoši eiro.

Tāpat Pārgaujas novadā brīvpusdienas pieejamas visiem bērniem līdz pat 9. klasei un pat vidusskolēniem, kuri mācās citu novadu izglītības iestādēs, ja ģimenei piešķirts trūcīgas ģimenes statuss. Pašvaldība sola meklēt risinājumus, lai brīvpusdienu nodrošinājums saglabātos visiem bērniem, taču arī neprognozē, kuru budžeta pozīciju tad mainītu.

Arī Raunas novadā visi skolēni tiek pie brīvpusdienām. Stājoties spēkā ministrijas ierosinātajiem grozījumiem, pašvaldība domās, kā no saviem līdzekļiem saglabāt brīvpusdienas sākumskolā. “Līdztekus tiks lemts par bezmaksas ēdināšanas nodrošināšanas iespējām pārējo klašu skolēniem,” norāda Raunas novada domes izpilddirektore Linda Zūdiņa. Tas vedina secināt, ka var būt arī bezizejas situācija un par vecāko klašu skolēnu pusdienām skolā var nākties maksāt ģimenēm. Pašvaldība pērn skolēnu brīvpusdienu apmaksai veltījusi aptuveni 38 tūkstošus eiro, savukārt valdības iecere liks meklēt vēl teju 30 tūkstošus eiro.

Priekuļu novadā arīdzan visiem skolēniem tiek apmaksātas brīvpusdienas – pašvaldība šogad budžetā tam atvēlējusi nedaudz vairāk kā 82 tūkstošus eiro. Valdības lēmums pārcelt 1.-4. klašu ēdināšanas izmaksas uz pašvaldību pleciem spiestu meklēt vēl aptuveni 52 tūkstošus eiro. Novada vadītāja Elīna Stapulone ir apņēmības pilna tik un tā nodrošināt bērniem pusdienas, taču ir lielā neizpratnē par tik “krasu virziena maiņu, uzliekot jaunu, neplānotu slogu pašvaldībām”.

E. Stapulone saka: “Mums bērni ir prioritāte, vienmēr esam domājuši un pieņēmuši savus lēmumus, lai palīdzētu ģimenēm, ievērojot vienlīdzības principus un paskatoties plašāk, vērtējam un meklējam pareizākos risinājumus, lai atbalstītu pēc iespējas vairāk ģimeņu, nevērtējot, vai tajā audzina vienu vai vairākus bērniņus, jo uzskatām, ka sabiedrībai arī ģimenei ar vienu bērnu būtu jāsaka paldies un jāpalīdz ar atbalstu.”

“Bērni jau neēduši nepaliks,” vairākumam pievienojas Līgatnes novada domes galva Ainārs Šteins, tieši tāpat nenosaucot, uz kā rēķina meklētu papildu finansējumu. Pašvaldības jaunatnes un izglītības lietu speciāliste Dace Bērziņa “Druvu” informēja, ka funkcijas nodošanas gadījumā Līgatnes novada budžetā būs jāmeklē aptuveni 17,8 tūkstoši eiro. Patlaban pašvaldība neapmaksā brīvpusdienas vecāko klašu skolēniem, tikai sociāli neaizsargāto grupu ģimeņu bērniem jeb skolēniem no trūcīgām un daudzbērnu ģimenēm. Vienīgās papildu saistības, ko pēdējos gados Līgatnes pašvaldība uzņēmusies attiecībā uz skolēnu pusdienām, ir tā dēvētā mācību motivācijas programma, kad brīvpusdienas tiek apmaksātas tiem bērniem, kuru vidējā atzīme ir astoņi un augstāk. Tādi pēdējā gadā bijuši 14 audzēkņi, un tas prasījis aptuveni divus tūkstošus eiro.

Arī Cēsu novadā brīvpusdienas skolēni, kuriem vairs nav paredzēts valsts atbalsts, nesaņem, tās, sākot no 5. klases, piešķir tikai bērniem no daudzbērnu ģimenēm, kā arī maznodrošinātām vai trūcīgā statusa ģimenēm. Cēsu novada pašvaldības Izglītības pārvaldes vadītāja Lolita Kokina atzinusi: “Ja tiks īstenota IZM iecere, tad šiem bērniem 1.-4. klasē brīvpusdienas skolās tiks nodrošinātas prioritāri un visdrīzāk pārējiem vecākiem būs jāsedz savu bērnu pusdienu izmaksas pašiem.”

Vecpiebalgas novada domes priekšsēdētājs Indriķis Putniņš pauda, ka funkcijas nodošanas gadījumā būs kaut kā jāatrod iespēja saglabāt brīvpusdienas arī mazākajiem audzēkņiem, tomēr, vai tas tā notiks un kas tad tiktu samazināts, "par to tomēr lems deputāti visi kopā". I.Putniņš gan neslēpj rūgtumu par valsts līmeņa politiskajām norisēm: "Par šo mēs nebijām brīdināti, bet savā ziņā tas gandrīz nav pārsteigums. Beidzamajā laikā vispār ir sajūta, ka uz pašvaldībām tikai tiek krauts un krauts. Tā jau ir zināma attieksme." Viņš - tāpat kā vēl citi pašvaldību vadītāji - arī atsaucās uz ierobežotajām iespējām pašvaldībām saņemt valsts aizdevumu, līdz ar to lielāku darbu īstenošana jāsedz uzreiz pilnībā vai arī šādi attīstības projekti nav iespējami nemaz.

Patlaban Vecpiebalgas novadā ar brīvpusdienām nodrošināti visi skolēni līdz 9. klasei, kā arī tie vidusskolēni, kuri nāk no trūcīgām, maznodrošinātām vai daudzbērnu ģimenēm. Šajā novadā 1.-4. klašu skolēnu ēdināšanai no valsts budžeta vienam mācību gadam izmantots nedaudz vairāk kā 25 tūkstoši eiro, savukārt pārējo skolēnu, kā arī piecgadnieku un sešgadnieku pusdienām pirmsskolas izglītības iestādēs pašvaldība tērē aptuveni 52 tūkstošus eiro.
http://news.lv/Druva/2019/09/04/kurs-maksas-rekinu

 

Sandis Šteins aiziet no Statoil un uzbūvē savu Kool dus tīklu

Autors: Sergejs Pavlovs, Elīna Stengrēvica
Datums: 04.09.2019
Izdevums: Kapitāls
Rubrika: INTERVIJA

Daudzi ir pamanījuši, ka Latvijā jau divus gadus top jauns degvielas uzpildes staciju (DUS) tīkls Kool. Pēdējā, desmitā, stacija parādījās uz Jūrmalas šosejas augustā. Interesanti, ka šo projektu ir izdomājis un vada Sandis Šteins, kurš iepriekš 11 gadus nostrādājis Statoil, vēl pirms zīmols kļuva par Circle K. Tiesa, sākotnēji viņa doma bija nevis tirgot degvielu, bet gan konkurēt ar Narvesen. Kā tas ir iespējams – no nulles ienākt ļoti piesātinātā tirgū, kur cīnās starptautiskie smagsvari, un kāpēc šajā biznesā īpaši svarīgs ir tualešu jautājums – par to Kapitāla intervijā.

Sākotnēji jums bija ideja nevis taisīt degvielas uzpildes staciju tīklu, bet konkurēt ar Narvesen. Kā nonācāt līdz idejai konkurēt piesātinātajā degvielas tirdzniecības tirgū, kur ir Circle K, Neste un cenu kari?

Kad taisījām savu konceptu – tieši ēdināšanā, īpaši ne ar vienu nebijām plānojuši konkurēt. Ideja bija maksimāli vienkāršot piedāvājumu, sākotnēji – ārpus Rīgas, reģionos, kur cilvēki netiek līdz tam labajam galvaspilsētas piedāvājumam. Starta ideja bija ātra, kvalitatīva ēdināšana plus ērtas iepirkšanās veikals ar visiem labākajiem pārtikas zīmoliem. Bet ātri sapratām, ka izveidot tādu konceptu un dabūt finansējumu nav tik vienkārši, jo tirgus ir ļoti piesātināts.

Pierādīt, ka tas strādās, nebija tik vienkārši. Līdz ar to mums konceptu vajadzēja papildināt ar elementiem, kas faktiski dzītu iekšā papildu transakcijas – bija jāizdomā vēl kaut kas, ko visiem vajadzētu. Tālu nebija jāskatās, loģisks solis – pielikt klāt degvielu. Pirmais koncepts, ko mēs jau varējām nofinansēt, bija Līgatnes formāts.

Esmu dzirdējis, ka mazo veikalu projektam jums neizdevās atrast piemērotus nelielus zemesgabalus. Vai tā ir tik nopietna problēma? Narvesen tas tomēr ir izdevies...

Tā bija. Nemāku pateikt, kāpēc tā, acīmredzot es neesmu liels eksperts tajā segmentā.

Bijušais Statoil vadītājs var zīmēt jebkādu biznesa projektu – rezultātā tik un tā sanāks DUS, vai tā?

[Smaida.] Labs komentārs. Acīmredzot, ja 11 gadus esi nostrādājis tajā biznesā – tas jau ir asinīs.

Jūs sakāt “mēs jau varējām nofinansēt” - kas slēpjas aiz vārda “mēs”?

Mēs bijām divi – es un Andis Šadurskis, ar ko vēl skolā kopā mācījāmies. Mēs sākām šo ideju, izveidojām pirmos uzmetumus, sākām strādāt ar dizaineriem. Konsultācijās nonācām pie uzņēmuma Callidus Capital, kur bija Druvis Mūrmanis, Valdis Siksnis, un viņi iesaistījās, palīdzēja izveidot šo stāstu, ar kuru mēs jau varējām iet pie investīciju fondiem un privātajiem ieguldītājiem. Jāsaprot, ka ideja nav maza un ir ļoti kapitālietilpīga: izveidot vienu DUS nav tas pats, kas atvērt mazu veikaliņu.

Kad jūs investoriem stāstījāt, ka gribat startēt Latvijā ar vēl vienu DUS tīklu, – vai viņu pirmā reakcija nebija skepse?

Grūti pateikt. Investori tomēr skatās pragmatiski. Emocijas noliek malā, un cipari runā savu stāstu. Protams, tirgū ir ļoti augsts konkurences līmenis un jau pastāvošs labs piedāvājums – bet ne no vietējiem tirgotājiem un ražotājiem. Mēs mēģinājām transformēt šo stāstu par veikalu kopā ar ēdināšanu, uz kā pamata būvējām savu tālāko attīstību.

Sākotnējais fokuss bija uz reģioniem, bet tagad Kool attīstās arī Rīgā un apkārt. Koncepts ir mainījies?

Mēs sākām ar reģioniem – pirmā DUS bija Augšlīgatnē, otra Ādažos, pēc tam Valmiera, Saurieši. Bet cilvēki, kuri kursē uz dažādām tirdzniecības vietām, parasti brauc arī uz Rīgu. Un, lai tālāk attīstītu biznesu, mums bija jāsagatavo piedāvājums arī korporatīvajiem klientiem, kas visu laiku migrē starp Rīgu un reģioniem. Tāpēc mums bija jābūt ar savu tīklu galvaspilsētā. Beigās pie tā arī nonācām – šobrīd Rīgā ir trīs stacijas.

Nesen jūs stāstījāt, ka vietējā tirgus spēlētājiem korporatīvo klientu īpatsvars parasti ir 50% apgrozījuma, bet Kool gadījumā ir apmēram 10%. Un, lai dabūtu korporatīvos klientus, ir vajadzīgs teritorijas pārklājums apmēram ar 40 degvielas stacijām.

Jā, lai strādātu visas Latvijas mērogā, potenciāli tāds skaits ir vajadzīgs. Bet tas neliedz mums sākt kaut ar vienu reģionālu staciju – piemēram, Valmierā. Sākām to darīt un konstatējām, ka labi sanāk! Mums proporcija ļoti augusi tieši reģionos, un, atverot stacijas Rīgā, uzreiz jūtam sinerģiju. Tagad minētie 10% jau ir vēsture, procents ir pavisam cits – ļoti strauji audzis. Skaitli gan neminēšu.

Cipars – 40 stacijas – bija minēts kā mērķis jau pirmajā attīstības gadā. Šobrīd jums ir 10 stacijas. Cik gadu vajag, lai atvērtu vēl 30?

Ja gaida visas atļaujas un būvē staciju no nulles – tad tas ir pusotrs gads. Ārpus Rīgas, kur bieži ir liels pašvaldību atbalsts, to var izdarīt ātrāk. Turklāt ir vēl kāda opcija, kā var vienoties par darījumu un iegādāties stacijas, – tāds stāsts mums bija Dārzciema ielā, kur senāk bija Shell zīmols. Pārpirkām. Tādā veidā iet uz priekšu var vēl ātrāk. Tomēr izdevīgāk ir būvēt no nulles.

Kad būs 40 stacijas? Termiņš mums nav fiksēts. Labāk un drošāk ir iet uz vietām, kurām mēs ticam, nekā vienkārši skriet pakaļ ciparam.

Ekstrapolējot jūsu kāpuma tempu, 40 staciju mērķis varētu būt sasniegts pēc 5–6 gadiem.

Iespējams, jā.

Vai šobrīd Rīgā ir piedāvājumi, kur pārpirkt staciju labākajās vietās?

Tādu piedāvājumu tirgū šobrīd nav. Un arī cenas jautājums būtu aktuāls. Dažreiz labāk ir pašiem iet un būvēt: jā, tas ir mazliet zaudējums termiņā, toties var uzbūvēt 100% tā, kā prasa mūsu koncepts.

Prasti sakot – jūsu koncepta būtība ir Statoil un McDonald’s zem viena jumta?

[Smaida.] Labs novērojums. Mēs cenšamies nevienu nekopēt, un mums liekas, ka Kool ir atšķirīgs, citādāks. Bet patiešām daudzi starptautiskie tīkli ir izdarījuši labas lietas, un nav jau tā, ka nav no viņiem ko paņemt. Ir! Mēs esam skatījušies ne tikai Latvijā, esam braukājuši pa daudzām valstīm Āzijā, Austrālijā, Kanādā, Amerikā... Pētījām, kur kas ir labākais, ko var salikt kopā. Un paši likām kopā. Turklāt vēl domājām par atsevišķiem elementiem, kurus ir novērtējuši klienti, teiksim, Kanādā, – un vai to var piedāvāt Latvijā. Vai mūsu ražotāji spēj to nodrošināt.

Kaut vai fritējamie kartupeļi. Ko mēs sezonas laikā darām? Ejam pie zemniekiem, meklējam to vienu konkrēto šķirni, kura mums der, – jo tas kartupelis ir pietiekami stingrs. Nē, šķirni neteikšu. Mums tas ir svarīgi, jo visa gatavošana notiek uz vietas. Tas ir labs moments, ar ko mēs atšķiramies no tīkliem, kuri nestrādā ar vietējiem ražotājiem.

Vēlējāmies atšķirties arī smalkmaizīšu segmentā, meklējām vietējo ražotāju, atradām. Tāpat atšķiramies ar gaļas piedāvājumu, ar brieža gaļas burgeru, ar citiem burgeriem. Tie nav pusfabrikāti, gaļa ir Latvijas produkts, arī no medniekiem, kas medījumu piegādā gaļas kombinātam. Līdz ar to produkta ceļu mēs pilnībā varam izsekot.

Tā mēs meklējam katru niansi, kur varam atšķirties. Tajā skaitā ar kafijas kvalitāti, kaut tas nebija viegli – to importējam no Itālijas.

Varat teikt, ka jūsu kafija ir labāka nekā Circle K?

Nē, mums vienkārši ir sava izvēle, un tā var patikt un kādam var arī nepatikt. Latvijā visbiežāk ir skāba kafija, bet mēs izvēlējāmies rūgto. Pat savā lokā zinām, cik liels ir cilvēku procents, kuriem mūsu kafija nepatīk. Bet ir pareizi iet šādu ceļu. Ja pilnīgi visiem ir izveidota viena un tā pati komerciālā garša – ar ko tad mēs atšķirsimies? Rezultātā redzam statistiku, cik no 10 klientiem paņem kafijas krūzi. Zinot, kāds līmenis ir tirgū, mēs šajā ziņā esam līderu līmenī.

Jūs bieži sakāt “esam atšķirīgi”, nevis “esam labākie”. Vai tīri cilvēciski jums pēc 11 gadiem Statoil uzņēmumā negribējās uztaisīt labāku produktu kā bijušajam darba devējam? Ego neprasīja?

[Ilgi domā.] Tas nozīmētu ieslīgt emocijās. Drīzāk mēs redzējām: gandrīz visi mazumtirdzniecības tirgus līderi ir lieli starptautiskā kapitāla tīkli, tāpēc gribējām izveidot vietējo konceptu, koncentrēties uz Latvijas biznesa vidi un, kur iespējams, iesaistīt vietējos uzņēmumus.

Kad pats bijāt Statoil Latvia vadītājs – vai nevarējāt to ietekmēt, kaut vai pērkot vietējos kartupeļus?

Starptautiskie tīkli nav tik elastīgi. Jā, kaut ko uzņēmums var darīt uz vietas citādi, bet tas prasa daudz laika un lielu saskaņošanu. Mums visi īpašnieki ir finanšu akcionāri, tāpēc esam diezgan elastīgi, testējot jaunus produktus. No rīta izdomājam – pēc nedēļas varam realizēt.

Par vietējo kapitālu runājot – jau no pirmā gada viens no jūsu akcionāriem ir Aleksandrs Kuzņecovs no Krievijas. Sākumā viņam bija 32% Kool kapitāla...

Finanšu investors, jā. Viņš bija viens no sākumā piesaistītajiem investoriem, kuru atrada mūsu konsultanti. Pats kaut kad strādājis mazumtirdzniecībā Krievijā. Tomēr pārsvarā mums ir vietējie investori.

Nelaiķis Haims Kogans, bijušais Lukoil Baltija vadītājs, bija novērojis, ka Eiropā DUS biznesā līdz 70% peļņas nāk no veikaliem un 30% – no degvielas. Kāda ir proporcija jūsu biznesā?

Domāju, katram tā ir atšķirīga. Ja tīkls fokusējas uz veikala piedāvājumu un ēdināšanu – tas procents varētu būt puse uz pusi, bet diez vai būs 70%. Savukārt, ja uz veikaliem nefokusējas – degviela būs dominējošais peļņas avots. Mūsu gadījumā vēl nav puse uz pusi, degvielas sadaļa joprojām ir nedaudz lielāka. Taču mērķis ir audzēt tieši veikala sadaļu, lai būtu tie 50%.

Pēdējā Kool gada pārskatā rakstīts, ka galvenais biznesa risks – cenu kara situācija. Apmēram tas pats ir rakstīts arī Circle K Latvia pārskatā. Skan dramatiski, gandrīz tā, it kā spēlētāji jau nepelnītu no degvielas un piemaksātu par to klientiem.

Nē, Konkurences padome regulē cenu dempinga jautājumu, līdz ar to tas īsti nav iespējams. Bet jāņem vērā, ka korporatīvais segments ieņem lielu tirgus daļu, un tur ir lielas atlaides. Tam ir svarīga loma. Cenu karš īstenībā var būt atlaižu karš, un jebkuri saasinājumi uzreiz samazina uzcenojumu, kurš degvielas biznesā tāpat ir mazs. Ja tas vēl vairāk sarūk – jebkāda biznesa attīstība tajā brīdī ir zem jautājuma zīmes. Tāpēc bez veikala un ēdināšanas dzīvot ilgtermiņā vienkārši nedrīkst.

Mēs visi iepērkam degvielu no vairumtirgotājiem par ļoti līdzīgām cenām. Ja kāds kaut ko darītu ar cenām un būtu jūtams spiediens, tad mūs tas ietekmētu mazāk, jo mūsu prioritāte ir veikals, tas palīdz. Mums ir svarīgi noturēties ar puslīdz nozīmīgu apjomu un kaut minimālu uzcenojumu.

Jūs iepriekš esat atklājis degvielas cenu taktiku – būt par centu lētākiem nekā Circle K...

Jā, uz to arī strādājam. Bet runa nav par to cenu, ko jūs redzat uz pilona. Runa ir par to, ko klients reāli maksā – jo gandrīz katram ir kāda atlaižu karte. Turklāt pirms pusotra mēneša mēs radījām jaunu piedāvājumu korporatīvajiem klientiem – tiem uzņēmumiem, kuru apjoms ir 500 litri mēnesī. Proti – tie ir mazie un vidējie uzņēmumi, kuri var dabūt tādus nosacījumus, ko lielie tirgus spēlētāji dod lielajiem klientiem. Ar to mēs šobrīd konkurējam.

Ar kuriem DUS tīkliem jūs vistiešāk konkurējat?

Faktiski ar visiem. Varbūt ēdināšanas segmentā ir vieglāk, jo daudzi citi īsti nekvalificējas kā konkurenti.

Pēdējā Kool DUS tika atvērta augustā uz Jūrmalas šosejas, un var redzēt, ka plūsma uz ceļa remonta laikā ir liela, bet pie jūsu stacijas stāv labi ja viens auto...

Jā, tur iebraukt šobrīd nav viegli. Esam atvērti divas nedēļas, un katras dienas cipari rāda, ka izaugsme ir. Plūsma sakarā ar remontu ir nogriezta no mūsu stacijas no vienas puses, bet tā būs atvērta jau no šodienas [intervija notika 20. augustā]. Savukārt no Imantas puses var piebraukt. Šajā stacijā, kas pēc izmēra ir lielākā no visām, mēs salikām kopā visu, ko bijām izdomājuši – visus jauninājumus, inovācijas, – tīri zemesgabala konfigurācijas dēļ. Faktiski restorāna versija: viss ir atklāti redzams, ieskaitot ēdiena gatavošanas procesu.

Cik staciju līdz gada beigām vēl atvērsiet?

Mums ir trīs vietas, kur šogad varam uzsākt celtniecību, bet pabeigsim, visdrīzāk, nākamgad.

Ar kādu apgrozījumu vai staciju skaitu jūs paredzat break-even līmeni (jeb pa nullēm, bez zaudējumiem)?

Mēs katru staciju skatāmies atsevišķi. Domāju, ka staciju līmenī bez zaudējumiem strādājam jau šobrīd. Taču tam klāt nāk biroja uzturēšanas un tamlīdzīgas izmaksas.

Vai būtu korekti salīdzināt jūsu un Circle K finanšu rādītājus šādi: ja viņiem ir 79 stacijas un 425 miljonu apgrozījums, tad, lai būtu tikpat veiksmīgi, jums ar 10 stacijām būtu jāapgroza 40 miljoni gadā?

Nē, būtu korektāk salīdzināt staciju pret staciju, atsevišķu veikalu pret veikalu. Degvielas tirdzniecībā – privāto pret privāto segmentu un korporatīvo pret korporatīvo... Mums pagaidām nav tādas korporatīvo klientu bāzes. Vēl ir svarīgi, vai uzņēmums dzen cauri vairumtirdzniecības apjomus vai tie ir tikai gala patērētāja litri. Mēs nedzenam litrus.

Haims Kogans reiz stāstīja, ka viņam nav bijis kauns regulāri braukt uz Statoil, lai nošpikotu jaunas idejas un realizētu savā DUS tīklā. Vai jūs arī apciemojat bijušo darba devēju?

[Pauze.] Špikot... es nezinu, šobrīd īsti nav ko. Bet – jā, braucu regulāri. Nogaršot kafiju, salīdzināt garšas. Nav tā, ka ignorēju. Braucu arī pie citiem, skatos, garšoju ēdienus. Vienmēr atgriežos Koolā. [Smaida.]

Vai Circle K konceptā ir kaut kas labs, ko jūs gribētu atkārtot? Īpaši ņemot vērā, ka viņi savu veikalu tīklu attīsta arī bez DUS? Vai ko tamlīdzīgu gribētu darīt?

Šobrīd ne. Ir bijis lūgums darbiniekiem apskatīt sortimentu un papētīt, kas notiek konkurentu veikalos. Bet nav nekā tāda, ko mums tagad vajadzētu ņemt vai pārņemt. Šobrīd mums ir daudz informācijas no piegādātājiem par to, kas ir pieprasīts tirgū, un ar to mēs iztiekam.

Viens no jūsu iepriekš akcentētajiem plusiem ir tas, ka Koolā ir ērtākas tualetes. Jūsu laikos Statoilā nebija ērti?

Tualetes ir lieta, kas ir ļoti aktuāla faktiski visā grupā. Varbūt ne tik daudz Latvijā, bet tieši Krievijā, kur cilvēki ir emocionālāki un labprāt izsaka, kas patīk un kas ne. Labierīcības ir viena no uzņēmuma vizītkartēm. Ja tās ir sliktā stāvoklī, tad ar uzņēmumu ir līdzīgi. Tur arī viss sākas: pašam veikalam vai stacijai ir jābūt ļoti labi redzamai no ceļa, un, ja cilvēks tur ir nonācis, tad pirmām kārtām jābūt labām labierīcībām.

Pirms vispār sākām šo biznesu, ar SKDS palīdzību uztaisījām aptauju par to, ko gaida no vietējā tirgus spēlētāja, un ielikām tur labierīcību jautājumu. Atklājās, ka viens no pašiem svarīgākajiem aspektiem kopā ar rindām pie kasēm un kafijas garšu – jābūt labām tualetēm, ļoti augstā līmenī. Mēs to neignorējām. Un jā, arī senāk strādājot, bija mācība, ka labierīcībām jābūt labām. Jūrmalas šosejas Koolā mums ir trīs tualetes, jo vissliktāk būtu, ja steidzīgiem cilvēkiem jāstāv rindā un jāgaida.

Par Kool akcionāriem – tie pārsvarā ir riska fondi, kas parasti nozīmē, ka viņi savas daļas pārdos pēc 5–7 gadiem. Vai ir noteikta investoru exit (izejas) stratēģija, termiņi?

Katram fondam ir savi termiņi un noteikumi, ko viņi darīs, vai pagarinās investīciju termiņu. Es viņu vietā to pateikt nevaru. Mēs radām produktu, lai citiem patiktu šeit ieguldīt – tad vienmēr ir iespēja palikt ilgāk. Taču šobrīd ir pāragri par to runāt. Kopš pirmās stacijas atvēršanas esam nostrādājuši tikai divus gadus. Šobrīd mani vairāk interesē, kā piesaistīt plašāku akcionāru loku.

Jums kā Kool idejas līdzautoram pieder 3%. Pats jūtaties vairāk kā vadītājs vai kā uzņēmējs?

Kā kurā brīdī. Tas jāizbalansē. Man gribas, lai cilvēki, kuri strādā Koolā, visi justos kā saimnieki neatkarīgi no tā, vai viņiem ir procents vai nav. Te jāatrod labs līdzsvars.

Vai, piesaistot investorus, nebija žēl samazināt savu līdzdalību kapitālā?

Godīgi sakot – ne. Kad ideja ir izdomāta, vairāk gribas to palaist un realizēt tirgū, kur spēlē smagsvari. Nē, nebija domas pieķerties pie kaut kādas daļas.

Par attīstību runājot: jūs reiz teicāt, ka pēc Latvijas posma Kool būs arī starptautiskais posms, tostarp ar franšīzi.

Viena franšīze mums jau ir, tā otro mēnesi strādā Jelgavā. Ļoti laba vieta, labas izredzes. Tātad franšīzes formāts ir gatavs, esam gatavi sadarbībai arī ar citiem. Kas attiecas uz iziešanu ārpus Latvijas robežām – tam vajag nedaudz laika. Starptautiski zīmols ir ļoti pieņemams, tas ir reģistrēts arī ārpus Latvijas. Kad šī attīstība ārvalstīs būs aktuāla – lai tas šobrīd paliek pie mums. Pagaidām tas ir idejas līmenī, konkrētu piedāvājumu uz galda mums nav. Nepieciešams arī laiks – gads vai divi, lai noslīpētos mūsu tikko uzsāktais franšīzes modelis.

Šobrīd fokuss ir uz Latviju, 4 vietas ir nofiksētas, kur mums jau ir atļaujas būvēt, plus notiek būvatļauju saņemšanas process vēl 2 vietām. Paralēli notiek vēl daudzas sarunas. Taču ir pāragri šobrīd nosaukt konkrētas vietas, jo tirgus dalībnieki tomēr seko mums līdzi... Pareizā informācija jādod pareizā laikā.

Vai kļūdas ir bijušas?

Bijām kļūdījušies produktu loģistikā un veikalu izmēros. Sākumā nebijām paredzējuši tik lielu interesi, saņēmām daudz lielāku transakciju skaitu, nekā bijām plānojuši. Tāpēc nākamais DUS Ādažos jau bija lielāks. Bet – tur klientu interese bija vēl lielāka. Diemžēl tolaik citas projektēšanas jau bija notikušas, būvatļaujas saņemtas, tāpēc Ādažu konceptu nācās replicēt arī citās vietās.

Jums pat kļūdu stāsti ir no sērijas “izrādījās, ka mūsu koncepts ir pārāk populārs”!

Tomēr tā bija kļūda. Mēs ļoti prātīgi ejam uz priekšu, tāpēc arī birojs mums ir tik mazs, nepārspīlējam. Viens no maniem amatiem Statoilā bija iekšējās kontroles vadītājs, nodarbojos ar visu risku vadību. Tāpēc risku analīze vienmēr man sēž galvā.

Kur bija grūtāk vadīt biznesu – Statoil Latvijā, Krievijā vai tagad Kool?

Pirmais lielais izaicinājums Latvijā bija arī visgrūtākais. Tas bija 2008. gads, un pēc viena gada situācija Latvijā kardināli mainījās. Tajos laikos sevi pierādīt, noturēt uzņēmumu, ienesīgumu, klientus, apjomus... Šī izaicinājuma izpildes rezultātā arī nāca piedāvājums doties uz Krieviju, kur arī tobrīd bija vāji rezultāti. Bet tas jau bija patīkami: emocionālā ziņā Krievijā ir fantastiski strādāt – gan ar klientiem, gan darbiniekiem, viss notiek tādā pozitīvā gaisotnē. Latvijā visur ir jābūt blakus, jāstrādā – bet Krievija ir ļoti viegla darbam.

Bijušais augsta līmeņa Swedbank vadītājs Uģis Zemturis, pastrādājot kādā Krievijas bankā, man stāstīja, ka tur viņš sapratis autoritāra vadības stila nepieciešamību. Jums tā nebija?

Man arī sākumā teica, ka tā tur vajag darīt un tad būšot labi rezultāti. Bet es biju un esmu skandināviskā stila piekritējs, un tādu es piemēroju arī Koolā. Arī Krievijā darbojos, respektējot cilvēkus un nekādā veidā neuzstājot uz savām pilnvarām. Tieši otrādi – panācu viņiem pretī, darbojāmies kopā, runājām par potenciālu, problēmām, riskiem. Tas deva rezultātu. Mēs dubultojām tīklu, un rezultāti bija pozitīvi. Varbūt tas arī tāpēc, ka vietas bija ļoti labas, – Murmanska, Pleskavas, Sanktpēterburgas reģioni.

Cik daudz bijušo Circle K darbinieku tagad strādā pie jums? Vadībā saskaitīju trīs...

Birojā ir trīs, jā. Bet stacijās kopumā – grūti pateikt. Ir bijuši. Mazs tirgus, ļoti daudz cilvēku grozās vienā nozarē.

Kāpēc viņi iet prom no tirgus līdera?

Mēs arī parasti jautājam – kāpēc? Kas ir noticis? Patiesībā biroja cilvēki nav pa tiešo pēc Circle K, viņi visi pēc aiziešanas no turienes jau ir darbojušies citur, un tikai tad mēs viņus aicinājām kā nozares speciālistus. Mums nevar pārmest, ka kādu būtu pārpirkuši.

No manas puses būtu nekorekti vērtēt citus spēlētājus – katrs iet savu ceļu tā, kā liekas pareizi. Mēs arī nekad neesam gribējuši, lai mūs sāk salīdzināt ar citiem. Mums ir savs produkts, un mēs gribam savus rezultātus.

Jūs bijāt Statoil Latvia vadītājs – šie salīdzinājumi neizbēgami būs.

Mēs esam maziņi, ar 10 stacijām, vēl meklējam savu ceļu. Pat ja kļūsim lielāki un būs vairāk uzmanības no konkurentiem, mums ir savs ceļš un piedāvājums.

Jums tik un tā būs jāatņem klienti no citiem.

Droši vien. Neapšaubāmi, kaut ko paņemsim no visiem. Bet tā atņemšana ir vairāk degvielas sadaļā. Tā kā mēs liekam fokusu uz veikalu, uz ēdināšanu, tad tajā segmentā DUS tirgū tiešām nopietni strādā tikai daži spēlētāji, pārējie – pavisam nedaudz, drīzāk tikai veikals, un viss.

Es atceros, ka, vēl vadot Latvijas Statoil, jūs medijos paudāt prieku par cīsiņu un kafijas pārdošanas panākumiem...

Jā. Izrakāt gan. [Smejas.] Tajā brīdī tas bija labs piedāvājums un arī tagad ir labs. Ja produktu labi pērk – tas turpina savu dzīvi. Bet Kool atšķiras, mums ir pavisam citas iespējas – varam iet pie vietējiem, mēģināt vēl ko jaunu un citādu. Lai tikai klientam un mums pašiem patīk.

***

SANDIS ŠTEINS: KARJERA

Strādājis Statoil no 2003. gada, tostarp 2008.–2011. kā DUS tīkla direktors Latvijā. 2011.–2014. gadā – Krievijā, kā biznesa nodaļas vadītājs un viceprezidents. Pēc aiziešanas vienu gadu bijis apdrošināšanas kompānijas Balta vadītājs. No 2016. gada vada DUS tīklu Kool Latvija, kurā viņam pieder ap 3% kapitāla.


http://news.lv/Kapitals/2019/09/04/sandis-steins-aiziet-no-statoil-un-uzbuve-savu-kool-dus-tiklu

 

Īsziņas
Datums: 06.09.2019
Izdevums: Druva
Rubrika: Ziņas

Uzzina vairāk par veselību. Stalbes pamatskolā vakar skolēniem, viņu vecākiem un citiem iedzīvotājiem bija iespējams bez maksas veikt dažādus veselību raksturojošos mērījumus, saņemt ārsta skaidrojumu par tiem un speciālista padomus, kā uzlabot veselību. Skolēni varēja arī iepazīt medicīnas ierīču darbību un piedalīties viktorīnā. Gan bērnus, gan pieaugušos pasākuma beigās gaidīja balvas un diplomi par piedalīšanos. Profilakses dienu rīkoja Slimību profilakses un kontroles centrs sadarbībā ar Pārgaujas novada pašvaldību.

Svētki Ķiberkalnā. Līgatnē rīt notiks tradicionālie Kalnu svētki, šoreiz tos svinēs Ķiberkalnā. Pirmo reizi notiks kalnā braukšanas sacensības ar velosipēdiem, varēs noskatīties Līgatnes papīrfabrikā filmētu filmu. Ierastajā ēdienu sadaļā būs sarunas par konservēšanu, konservēšanas meistarklases un radošās darbnīcas.

Iedvesmojoties no Skalbes. Rīt Cēsīs, Sarkano klinšu takā pie Rūcamavota, atklāj brīvdabas gleznu izstādi “Pārvēršanās”, tajā apskatāmi 11 mākslas darbi, ko radījuši pazīstami gleznotāji, arī cēsniekiem pazīstamā Signe Vanadziņa, Ritums Ivanovs un citi. Gleznas tapušas, iedvesmojoties no Kārļa Skalbes daiļrades. Izstādi organizējusi biedrība "Art Cēsis".


http://news.lv/Druva/2019/09/06/iszinas

 

 

2019-09-10
Laika ziņas
Aptaujas