Jaunumi
Prese raksta par Līgatni

Mūspusē vairāk nekā 400 tūkstoši dīkstāves pabalstos

Autors: Līga Salnite

Datums: 07.07.2020

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Vairāk nekā 407,5 tūkstoši eiro - tik naudas dīkstāves pabalstos bija izmaksāts vēsturiskā Cēsu rajonā reģistrētajiem nodokļu maksātājiem vēl īsi pirms šīs valsts nodrošinātās finansiālās palīdzības termiņa noslēguma.

Šo summu veidoja gandrīz 49 tūkstoši eiro piešķirtais atbalsts pašnodarbinātajiem un teju 359 tūkstoši eiro - darbiniekiem, kuru darba devēju norādītā adrese datu apkopošanas brīdī bijusi kādā no bijušā Cēsu rajona novadiem. Ar piešķirto pabalstu statistiku divas dienas pirms pabalsta piešķiršanas noslēguma "Druvu" iepazīstināja Valsts ieņēmumu dienesta (VID) galvenā sabiedrisko attiecību speciāliste Evita Teice-Mamaja.

Likumsakarīgi, visvairāk uzņēmēju, kuri pieteikuši darbiniekus dīkstāves pabalstam, bijis Cēsu novadā. Līdz ar 62 darba devēju iesniegumiem pie valsts piešķirtā pabalsta šajos trīs mēnešos tikuši 312 darba ņēmēji, kopumā saņemot nedaudz vairāk kā 203 tūkstošus eiro. Uzņēmēji no Jaunpiebalgas un Vecpiebalgas novada, abos kopā tikai pieci darba devēji, taču dīkstāves pabalstam pieteikuši krietni lielāku darbinieku skaitu nekā citos mūspuses novados. Abos minētajos novados šo trīs mēnešu laikā dīkstāves pabalstam bija pieteikti un arī apstiprināti 83 darbinieki.

Kopumā astoņos novados – Amatas, Cēsu, Jaunpiebalgas, Līgatnes, Pārgaujas, Priekuļu, Raunas un Vecpiebalgas - šo trīs mēnešu laikā viens darbinieks vidēji vienā pabalstā saņēmis 349,39 eiro. Valsts mērogā vidējais viena pabalsta apmērs uz 29. jūniju gan bijis ievērojami lielāks - bez pāris centiem 400 eiro (43,3 miljoni eiro uz 108,4 tūkstošiem pabalstu).

Arī dīkstāvi deklarējušo pašnodarbināto personu skaits vislielākais bijis Cēsu novadā, trīskārt pārsniedzot to skaitu Priekuļu novadā, pat septiņkārt apsteidzot arī pārējos novadus. Tomēr salīdzinoši vislielākie pabalsti piešķirti Līgatnes novadā strādājošajiem pašnodarbinātajiem - trijos mēnešos vienai personai vidēji vienā pabalstā izmaksāts 612,87 eiro. Visā bijušajā Cēsu rajonā vidēji vienā pabalstā - 355,72 eiro. Visā Latvijā vienā pabalsta reizē pašnodarbinātie vidēji saņēmuši 362,82 eiro (2,11 miljoni eiro uz 5,8 tūkstošiem pašnodarbināto).

 

Darba bija vairāk

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 07.07.2020

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Līgatnes novada pašvaldība nolēmusi pašvaldības policijas darbiniekiem maksāt uzturdevas kompensācijas. Tas darīts ārkārtējās situācijas laikā un tiks turpināts vēl trīs mēnešus, līdz 8. septembrim.

“Pašvaldības policijas darba pienākumi ir palielinājušies. Distancēšanās un citu drošības pasākumu ievērošanas kontrole, kā arī kopā ar Valsts policiju tika sekots, kā iedzīvotāji ievēro pašizolāciju vai karantīnu. Protams, arī skaidrošana par drošības pasākumiem,” stāsta pašvaldības vadītājs Ainārs Šteins un uzsver, ka pēdējā laikā dzirdēts daudz pozitīvu atsauksmju par pašvaldības policijas darbu.

Deputāti nolēma pašvaldības policistiem piešķirt uzturdevas kompensāciju līdz simts eiro mēnesī jeb 4,50 eiro dienā. Kompensācija tiek izmaksāta no pašvaldības policijas budžeta līdzekļiem.

“Nenoliedzami ārkārtējās situācijas laikā gan sociālā dienesta darbiniekiem, gan pašvaldības policistam veicamo darbu apjoms pieauga. Bija jāmeklē risinājumi neierastajā situācijā, lai gan apzinātu, gan nodrošinātu iedzīvotājiem, īpaši ģimenēm ar bērniem, veciem cilvēkiem nepieciešamo sociālo palīdzību un lai viņi būtu gan informēti, gan justos droši,” atgādina Pārgaujas novada vadītājs Hardijs Vents un uzsver, ka šie darbinieki bija pelnījuši papildu atlīdzību. Sociālā dienesta darbinieki, kā arī pašvaldības policists saņēma vienreizēju atlīdzību no desmit līdz 30 procentiem no mēnešalgas, atkarībā no nostrādāto dienu skaita.

 

Piespiedu attālinātā strādāšana beigusies

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 07.07.2020

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Līdz ar dažādu ierobežojumu atcelšanu pašvaldības strādā pierastajā režīmā. “Pašvaldība apmeklētājus klientu apkalpošanas centrā pieņem klātienē, taču, ja ir nepieciešamība satikt kādu speciālistu, pirms tam noteikti jāpiesakās. Saruna notiks klientu apkalpošanas centrā, jo te ir nodrošināti aizsargstikli,” pastāsta Cēsu novada domes komunikācijas un klientu servisa pārvaldes vadītājs Kārlis Pots un piebilst, ka pašvaldības pārvaldēs ir elastīgs darbalaiks, ir darbinieki, kuri dažas dienas nedēļā strādā attālināti, bet otrdienās un ceturtdienās visi speciālisti ir domē.

Arī Vecpiebalgas novadā visas pašvaldības iestādes un institūcijas strādā kā pierasts. “Uz trenažieru zāli ir jāpiesakās, tāpat, ja vēlas samaksāt nodokli. Rindas nekur neveidojas, nav problēmu ievērot distanci,” stāsta pašvaldības izpilddirektore Lelde Burdaja un piebilst, ka pirms ārkārtējās situācijas izsludināšanas gan daudzi steiguši kasē kārtot maksājumus, bet bāriņtiesā gan sastādīt testamentus, gan noslēgt darījumus.

Vecpiebaldzēni gatavojas novada svētkiem. Šovasar “Vecpiebalga atver durvis” nebūs plašs notikums. “Nenotiks retro brauciens, jo ne jau tikai brauciens dalībniekiem svarīgs, arī tusiņš pēc tam. Ievērot drošības noteikumus šādā pulcēšanās reizē nevaram. Koncerts nenotiks baznīcā, bet pie baznīcas. Mazajās Kalniņa dienās būs ierobežots apmeklētāju skaits,” atklāj L.Burdaja un piebilst, ka nelieli pasākumi notiks.

Amatas novada pašvaldības izpilddirektors Māris Timermanis uzsver, ka iestādēs nav problēmu ievērot drošības noteikumus un visur iedzīvotāji saņem pakalpojumus klātienē. “Cilvēki ir noilgojušies satiktus citus, parunāties. Laukos atnākt uz pašvaldību samaksāt nav tikai darījuma veikšana. Cilvēkiem svarīgi uzzināt jaunumus. Cilvēki vēlas publiskus pasākumus. Nav problēmu ievērot distanci un dalībnieku skaitu,” stāsta M.Timermanis. Viņš arī uzsver, ka nelieli pasākumi pagastos notiks, bet ne Zaubes festivāls, kas agrākos gados bijis ļoti kupli apmeklēts.

“Ir noteikumi, kas jāievēro. To zina gan darbinieki, gan apmeklētāji,” saka Līgatnes novada vadītājs Ainārs Šteins un piebilst, ka arī ārkārtējās situācijas laikā tāpat vienreiz nedēļā darbinieki atnāca uz biroju.

Novados arī domes sēdes notiek klātienē, bet ir deputāti, kuri dažādu iemeslu dēļ tajās piedalās attālināti.

 

Visus aizņēmumus atbalsta

Autors: Andra Gaņģe

Datums: 08.07.2020

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Jaunveidojamā Cēsu novada pirmajā apvienotās finanšu komisijas sēdē viens otra ieceres ņemt aizdevumu kāda lielāka vai mazāka, bet galvenokārt investīciju projekta īstenošanai, atbalstīja Amatas, Cēsu, Jaunpiebalgas, Pārgaujas, Priekuļu un Vecpiebalgas novada vadītāji.

Priekuļu novada domes priekšsēdētāja Elīna Stapulone informēja, ka deputāti lēmuši par 129 000 eiro lielu aizņēmumu Valsts kasē grantēto ielu dubultai apstrādei Priekuļu un Liepas pagastā kopumā 11 ielu posmiem. E.Stapulone pastāstīja, ka pēc šo darbu pabeigšanas visos četros novada pagastu ciemos – Liepas, Mārsnēnu, Priekuļu un Veselavas –būs ielas ar cietu segumu. Vēl Priekuļu pašvaldība lūdza akceptēt pašvaldības nekustamā īpašuma “Bateriju lauks” pārdošanu izsolē par nosolīto cenu – 53,6 tūkstošiem eiro. Līdzekļi paredzēti ūdensvada renovācijai.

Arī Līgatnes pašvaldība vēlas ņemt Valsts kases aizdevumu investīciju projektam - 79,7 tūkstošus eiro. Aizņēmumu izmantos, lai Augšlīgatnē veiktu Skolas ielas pārbūvi, informēja novada domes priekšsēdētājs Ainārs Šteins.

Cēsu novada pašvaldība saskaņoja aizņēmumu vairāku ielu posmu pārbūvei Cēsīs un Vaives pagastā – 517 000 eiro, un 75 000 ietvju atjaunošanai. Novada domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs pastāstīja, ka galvenokārt šie darbi ietvers ielu virskārtu atjaunošanu.

Amatas un Pārgaujas pašvaldība investīciju projektus vēlējās saskaņot, pēc tam darba gaitā precizējot detaļas. Amatas novada domes priekšsēdētāja Elita Eglīte pastāstīja, ka paš-valdības deputāti lēmuši par aizdevuma ņemšanu asfalta atjaunošanai ielām, kas Drabešu pagasta Līvu ciemu savieno ar Cēsīm. Zvārtas un Kalna ielas iecerēts uzlabot visā 1,3 km garumā, kā arī krustojumos izbūvēt gājēju celiņu. Tam no Valsts kases iecerēts aizņemties

372 000 eiro. Pārgaujas novada pašvaldība vēlas ņemt aizdevumu, lai pārbūvētu Auciema bērnudārza telpas Raiskuma pagastā, tam nepieciešami 86 000 eiro, informēja domes vadītājs Hardijs Vents un lūdza komisiju saskaņot šo aizņēmumu.

Vecpiebalgas novada pašvaldība lūdz atbalstīt aizņēmumu trim mazākiem projektiem, lai līdzfinansētu LEADER programmas pasākumus. Pašvaldības vadītājs Indriķis Putniņš paskaidroja, ka tiks īstenotas ieceres tūrisma pakalpojumu pilnveidošanai. “Tā kā mēs par pašvaldības līdzekļiem gribam īstenot lielu projektu, pārbūvējot Vecpiebalgas vidusskolas stadionu, lai nodrošinātu finanšu plūsmu, LEADER projektu līdzfinansējumam ņemsim aizdevumu, kaut summas nav lielas,” ”Druvai” teica I.Putniņš.

Visas ieceres apvienotā finanšu komiteja atbalstīja vienbalsīgi. Sēdē nepiedalījās Jaunpiebalgas novada domes pārstāvis, taču likums nosaka, ka finanšu komisijas lēmums ir pieņemts, ja par to nobalsojušie pārstāv vismaz pusi no attiecīgo pašvaldību iedzīvotāju kopskaita atbilstoši aktuālajiem Iedzīvotāju reģistra datiem.

Valsts aizdevumi investīciju projektu īstenošanai pašlaik pieejami atbilstoši Ministru Kabineta noteikumiem “Kārtība un nosacījumi jaunu valsts

aizdevumu izsniegšanai ar COVID–19 izplatību saistītās ārkārtējās situācijas ietekmes mazināšanai un novēršanai pašvaldībās”, kas tika pieņemti maijā. Pašvaldības aktīvi izmanto iespēju īstenot ieceres, kas dod ieguldījumu teritoriju turpmākā attīstībā.

***

Uzziņai

Pašvaldība, kuru administratīvi teritoriālās reformas ietvaros apvieno, var uzņemties aizņēmumu, galvojumu un citas ilgtermiņa saistības, iznomāt savu nekustamo īpašumu, kā arī atsavināt savu kustamo un nekustamo mantu, kuras pārdošanas vērtība pārsniedz 50 000 eiro vai 0,1 procentu no pašvaldības pamatlīdzekļu vērtības, tikai pēc tam, kad saņemts pozitīvs apvienojamo pašvaldību finanšu komisijas (turpmāk — finanšu komisija) lēmums – tā paredz 10.jūnijā pieņemtais Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums.

 

Būs vairāk līdaku

Autors: Jānis Gabrāns

Datums: 08.07.2020

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Līgatnes novada dome, pateicoties Valsts zivju fonda atbalstam, realizējusi projektu “Zivju pavairošana, atražošana un dažādošana Ratnieku ezerā”. Aizvadītajā nedēļas nogalē Ratnieku ezerā ielaisti 10 000 līdaku mazuļi.

Kā stāsta Līgatnes novada domes priekšsēdētājs Ainārs Šteins, šis novadā ir vienīgais ezers, tāpēc rūpe par zivju krājumiem tajā jātur: “Vairākus gadus tos nebijām papildinājuši, tāpēc šogad lēmām, ka derētu ielaist līdaciņas, lai makšķerniekiem prieks.”

Jautāts par lomiem, A. Šteins norāda, ka zivis ķeras, bet tas galvenokārt atkarīgs no paša makšķernieka prasmēm: “Ratnieku ezers izcēlies arī ar lieliem lomiem, piemēram, deviņu kilogramu līdaku, ik pa laikam kāds izvelk četru, piecu kilogramus smagas. Makšķerniekiem par to prieks, bet ezeram nav nemaz tik labi, ja tajā mīt tik lielas zivis. Katrai zivij vajag noteiktu barības daudzumu un noteiktu medību platību, tātad, jo lielākas zivis, jo vairāk tām vajag barības. Ja iemājo lielas līdakas, tās savā tuvumā izēd visu, kas atrodams. Tāpēc varbūt labāk, ja ezerā ir mazākas, bet daudzas zivis, nevis vien daži milzeņi.”

Savulaik Ratnieku ezerā mēģināts ieaudzēt zandartus, taču tie neiedzīvojās, tāpēc priekšroka dota līdakām. Izdevies atjaunot brekšu populāciju. Vienu gadu, papildinot barības bāzi, salaists daudz brekšu, tagad no makšķerniekiem pienākot informācija, ka ķeroties skaisti brekši.

“Savulaik Ratnieku ezerā brekši mituši, tad tie izzuda, tagad, šķiet, atjaunojušies un varētu tur arī nārstot,” stāsta A. Šteins.

Līgatnes pašvaldībai šis šogad ir vienīgais projekts ar Zivju fonda atbalstu, bet A.Šteins informē, ka divus projektus īstenojusi “Gaujas ilgtspējīgas attīstības biedrība” sadarbībā ar Amatas novada un Priekuļu novada pašvaldībām, ielaižot taimiņu smoltus Raunā un Amatā. Līdz šim taimiņu populācijas papildināšana veikta valsts programmas ietvaros, ik gadu ielaižot apmēram 20 000 smoltu, šogad pirmo reizi savu artavu devušas arī pašvaldības, ielaižot vēl astoņus tūkstošus.

Zivju fonda līdzekļus pašvaldības izmanto arī ekipējuma, aprīkojuma, tehnikas iegādei zivju krājumu uzraudzībai un sargāšanai. A. Šteins norāda, ka pēc tā vajadzības šobrīd neesot: “Viss vajadzīgais mums ir, nav nozīmes pirkt tikai pirkšanas pēc. Lai iespēju izmanto tie, kuriem ekipējuma nepietiek.”.

 

Skolēnu vasara darbos

Autors: Līga Salnite

Datums: 09.07.2020

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Par aktīva skolēna neatņemamu vasaras sastāvdaļu kļuvis Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) pasākums, kurā pusaudži gūst gan darba attiecību pieredzi, gan sajūt pirmās algas garšu.

Ir darba devēji, kuri sadarbību ar aģentūru nostiprinājuši jau daudzu gadu garumā un skolēniem darbu piedāvā ik vasaru. Tomēr, pārmaiņus iesaistoties arī mazākiem uzņēmumiem, veikaliņiem un viesu namiem, kopējā aina ar skolēnu darba iespējām katru gadu ir nedaudz citāda.

Šogad Cēsu apkaimē skolēniem piedāvāti ne tikai ierastie labiekārtošanas darbi vai palīdzība lauku saimniecībās, bet arī pārdevēju palīgu pienākumi dažāda lieluma veikalos, istabenes un administratora darbs viesu namos, var strādāt solāriju studijā, būt automehāniķa palīgi, viesmīļi un pat bibliotekāri. Tradicionāli vairāki jaunieši ik gadu uz brīdi var iejusties arī auklīšu palīgu lomā bērnudārzos - šogad Pārgaujas un Līgatnes novadā.

Nenoliedzami, daudziem skolēniem darba devēja izvēli nosaka nevis interese konkrētajā profesionālajā jomā, bet gan mobilitātes sarežģījumi - vai būs iespējams mēnesi ik rītu un vakaru izbraukāt no mājām uz darbu. To "Druvai" apliecina arī saimniecībā Vecpiebalgas novadā. Kaives pagastā esošajās "Pūcītēs" top zāļu tējas ar uzņēmuma "3x9 zālītes" vārdu un šeit jau vairākus gadus vasarā palīgos nāk jaunieši. Uzņēmumā pastāstīja, ka lielākoties piesakoties vietējie skolēni un viņi turpinot atgriezties ik vasaru līdz pat brīdim, kad vairs šajā programmā nevar piedalīties. Sadarbību ar NVA noteikti turpinās - saimnieki ne tikai novērtē palīdzību, bet izjūt arī gandarījumu, ka var ļaut jaunietim nopelnīt savu pirmo algu.

Arī Taurenes pagastā saimniekojošais uzņēmums "Āboliņkalns" ir teju vai profesionāla jauniešu un praktikantu mācību vieta, tur uzņemti izglītības iestāžu audzēkņi pat no Rīgas. Uzņēmuma valdes locekle Inese Āboliņa stāsta, ka pieredze bijusi ļoti dažāda, taču uzsver: "Man patīk tas, ka jaunieši vēlas strādāt un arī tā viņu tīrā attieksme - pat, ja kaut ko nemāk, viņi tiešām labprāt mācās," pārdomās dalās I.Āboliņa, vēloties īpaši atzīmēt vairāku gadu laikā tuvi iepazītos un izaugušos palīgus Denisu, Salvi, Matīsu, Raivo, Eduardu un Lauru. "Un šī uzslava ir jānopelna," uzsver saimniece, atzīstot, ka daudzskaitlīgajās vasarās ir gadījies sastapties arī ar pļāpīgumu, slinkumu, aizraušanos ar viedierīcēm darba laikā. "Tad īstenojam arī tādu kā audzinošo pasākumu - stāstām, ka darba devējs vērtē ne tikai pašu darbu, bet arī attieksmi pret to," stāsta "Āboliņkalna" īpašniece. Jaunieši saimniecībā gūst daudzveidīgu un interesantu pieredzi - no teritorijas vai saimniecības ēku sakopšanas, palīdzēšanas lopu šķirošanā līdz pat aploku taisīšanai vai labošanai. Kad darbi izdevušies, saimniece mēdz aizvest skolēnus arī kādā ekskursijā vai kopā uzcept desiņas. Kopumā I.Āboliņa ir apmierināta ar skolēnu pieredzes gūšanai radīto mehānismu, tomēr ārkārtēji apgrūtinoša kļuvusi dokumentācijas kārtošana. "Mūsdienās visiem uzņēmējiem jau ir e-paraksti, kādēļ sistēmu par skolēna darbu nevarētu pārnest elektroniskajā vidē?" saimniece ir izbrīnīta par NVA iepalikšanu digitālā progresa ziņā.

Arī uzņēmumā patlaban nodarbinātais sešpadsmitgadīgais Deniss Regnārs Steļmačenoks no Priekuļu vidusskolas ir priecīgs par šo iespēju, no apgūtajām prasmēm tik dažādajos saimnieciskajos darbos izceļ lopu aploka taisīšanu. Denisa biedrs šīs vasaras darbos, 15 gadus vecais Gothards Jānis Bite no Inčukalna pamatskolas, kurš patlaban gan nodarbināts kā sezonas laukstrādnieks, "Druvai" pastāstīja, ka lielai daļai vasaras darbos iesaistīto jaunekļu sapnis ir par nopelnīto naudu iegādāties mopēdu. Deniss gan atklāj, ka viņš pagaidām cenšas iekrāt nopelnīto, lai nopirktu pietiekami jaudīgu datoru savam hobijam - foto apstrādei un video montāžai.

Iepriekš jau stāstījām, ka saistībā ar “Covid-19” ilgi nebija skaidrs, vai nodarbinātības pasākums vasarā būs iespējams. Kad situācija ar vīrusa izplatību mainījās un ierobežojumus daļēji atcēla, NVA lēma programmu īstenot.

Aģentūras Cēsu filiāles apkalpojamajā teritorijā pēc šī papildu termiņa kopumā bija pieteiktas un apstiprinātas 127 skolēnu darba vietas. Vairākās NVA filiālēs Vidzemē ir vakantas darba vietas, piemēram, bijušā Cēsu rajona teritorijā vēl neaizpildītās darba vietas bija 12 (aizpildītās - 115). Skolēnu reģistrēšanās darbam ir iespējama līdz pat 17.augustam, skolēni varēs strādāt līdz 31.augustam.

 

Katrs vientuļais ir bīstams

Datums: 09.07.2020

Izdevums: Druva

Rubrika: Hallo, "Druva"!

“Ar latvāņiem tā patiešām ir cīņa. Pļauju, kaisu sāli. Tikko galvas bija izaugušas, nogriezu, tagad skatos, daudzas jau vietā. Viens nav cīnītājs, ja apkārt aug latvāņi. Un tie ir visur, arī mežmalu krūmos, upmalās. Ir jāiznīcina katrs vientuļš augs. Ja to neizdarīs, drīz būs lauks pilns. No Ieriķiem līdz Līgatnei vienā ceļa pusē redzēju trīs lielus latvāņus. Ja saimnieks neko nepasāks, maisam būs gals vaļā. Man pazīstami Siguldā cīnās ar kailgliemežiem, ja vēl tie būs uz palikšanu, ko varēsim izaudzēt?! Man puķu dobē auga zeltslotiņa. Kad redzēju, kā tā veido laukus, izraku. Pašiem jābūt atbildīgiem, sava zeme ir jāatbrīvo no kaitīgajiem augiem,” pārdomās dalījās “Druvas” lasītāja no Līgatnes.

 

Pilni krūmi iespēju

Autors: Egīls Zirnis

Datums: 10.07.2020

Izdevums: Žurnāls Sestdiena

Rubrika: Sestdienas salons

Māris Olte par to, kurš ir tuvāk patiesībai, par nākotnes profesijām Gaujmalā un to, kāpēc jūrā pazūd zivis

Ne viens vien, skatoties un klausoties Māra Oltes (1968) makšķerēšanas, ceļojumu un citus raidījumus, vēlētos dzīvot tādu pašu dzīvi dabā, kādu rāda savulaik par zivju advokātu dēvētais ihtiologs un žurnālists. Jau šoruden Olte pavisam konkrēti mācīs zinības, kas noder ceļā uz šādu dzīvi: Lejaslīgatnes skaistās vidusskolas izglītības projektā (kopā ar Alisi Koļesņikovu, kuras sadaļa būs viesmīlība) viņš piedāvās fakultatīvi apgūt nākotnes profesiju – vides pārmaiņu speciālista iemaņas. Jaunāki palikt, lai tiktu Oltes skolā, mēs nevaram, bet uzzināt, ko tur iegūs citi, gan varam. Tāpēc SestDiena devās uz Ērgļiem (kur bijušās dzelzceļa stacijas mājā ērglēnietisOlte saimnieko jau piecus gadus, pārveidodams to par tūrisma štābu), lai viņu izvaicātu, kas Lejaslīgatnē (kur ir arī jaunākais zivju ceļš Latvijā) notiks 1. septembrī un kādas pārmaiņas vidē un cilvēku attieksmē pret to viņš ir pamanījis.

Cik gadu tu atkal esi ērglēnietis?

Atgriezos pirms 11 gadiem un nokļuvu citā karaļvalstī nekā tā, no kuras biju aizbraucis.

Kas bija cits – laiki, cilvēki?

Cilvēks ir kā instruments – viņu var spēlēt tā vai šitā, var ļaut viņam pašam spēlēt, viņš var spēlēties un arī paspēlēt. Sliktākais ir tas, ka cilvēks ir baigi fleksibls, paskatās, kādi vēji pūš, un tā arī darās. Ērgļos mani visvairāk uztrauc, ka viss iet uz kaut kādu noturēšanu: neko negribēt, nekur neiesaistīties, jo tādi laiki… Tas vienkārši rauj skudriņas augšā, nav godīgi, ja cilvēks, kurš dzīvo vienā no visskaistākajām vietām Latvijā, jūtas tā kā pamests, nevienam nevajadzīgs un nelaimīgs. Patiesībā te pilni krūmi iespēju, vienīgā nelaime ir attieksme. Komunisti būtu priecīgi par to, ka mums lauku rajonos ir šāda attieksme pret dzīvi: «Oi, nekā nav…» Tie, kas dara, tie zina, ka ir.

Kad pilsētnieks izbrauc ārpus Rīgas, viņš laukos redz dažādas vietas, gan sakoptas un plaukstošas, gan tiešām pamestas un aizaugušas.

To jau redz ne tikai pilsētnieks. Mums Mālpilī Mergupes krastos bija makšķerēšanas mači, atbrauca alūksnieši. Viņi izbrauca caur Zaubes pusi un pēc tam teica: «Mēs domājām, ka mēs esam Maliena, bet Maliena ir te pie tevis!» Tur tiešām ir tikai izcirtumi, meži un sagruvušas mājas, desmitiem kilometru.

Var jau visādi skatīties. Te, Ērgļos, ir simtais kilometrs. Jābūt tikai darbīgam, tad te viss notiek. Es uz šejieni esmu pārcēlies tāpēc, ka bērni. Bērniem ir jābauda lauku dzīve, tikai pilnīgs muļķis var dzīvot pilsētā ambīciju dēļ.

To tu kategoriski saki?

Pilnīgi noteikti. Kas no bērna var sanākt pilsētā? Nu, kaut kāds ģēnijs varbūt sanāks. Tas ir saistīts ar izglītību. Kam būs derīgs bērns, kurš nemāk iekurināt uguni, kam derīgs bērns, kurš nemāk saprast, kā tikt galā ar kādu problēmu mežā, vai nemāk cirst malku? Tajā brīdī, kad «piezvana» kāda slimība, visas mūsu gudrās gudrības aiziet pa pieskari. Kas būtu, ja slimības rezultātā pazustu internets? Cilvēce vispār pārstātu eksistēt.

Visādu ligu un nelaimju gadījumiem kā otra iespēja ir jāražo cilvēki, kuri ir spējīgi darboties tajā brīdī, kad viss uzkaras. Tā nav nekāda bēdas piesaukšana. Tas ir normāli, mēs esam nākuši no šiem krūmiem.

Ar kādām tiesībām mēs tagad gremdējamies YouTube kanālos, bet nemēģinām saprast, ka savas upes vajadzētu attīrīt? Kanāli ir dažādi, bet upes, manuprāt, ir daudz būtiskākas. Tagad daudzi gudri bazūnē: «Sargāsim jūras zivis!», bet tās pašas organizācijas, kuras ir ar visai asiem zobiem, gadiem ilgi izvairās, piemēram, no cīņas ar latvāņiem! Visi braukā garām latvāņiem, kuri aug ceļmalās, vispirms viens latvānītis, tad trīs, un drīz jau visa mežmala latvāņos. Bet mēs skatāmies uz otru pusi, jo tur varbūt latvāņus neredzēsim. Kāpēc tā?

Ko tu pats latvāņu lietā dari?

Vasaras otrajā pusē braucu ar lāpstu un ķeksi, nocērtu latvāni, uzlieku viņu uz ceļa, lai brauc virsū un neviena sēkla nepaliek. Latvāņiem cilvēki brauc pāri ar prieku!

Tu dabā augi pats vai kāda vadīts un audzināts?

Trauma ar dabu man laikam ir vēsturiska. Nesen māmiņa vēlreiz pārstāstīja, kā tad, kad es jau biju viņas vēderā, tātad pēc kāzām, viņa ar tēvu gājusi durt taimiņus uz Līčupi. Dūra tēvs, bet mamma tika ņemta līdzi, lai nodurtos taimiņus sietu ap vēderu, jo tos jau nedrīkstēja ņemt. Droši vien no turienes kāda informācijas pārnese ir bijusi, un es piedzimu viegli nenormāls (smaida). Tad neko nevar darīt, nenormālība saglabājas, tu sapņo par to, ka nojauksi Daugavas aizsprostus un atdosi upei tādu sajūtu, kādai tai jābūt. Man nav ne mazāko šaubu par to, ka ūdens nes kaut kādu enerģiju, un likteņupi, kas krāc tā, ka ienaidnieks nevar tikt pāri, pārvērst par vannu, kurā mājo lieli sami, ir pilnīgs stulbums.

Tu tici, ka lielo Daugavas hidroelektrostaciju nojaukšana kaut kad ir iespējama?

Ja neticēsi, tad tas nepiepildīsies. Zini, kā Sprīdītis teica: «Ja man, mazam vīrelim, dūša neturēsies, kur tad es aiztikšu?»

Domāju, ka visu sabojāja tās naftas un gāzes lietas. Senāk Latvijā būvēja ūdensdzirnavas. Tās būvēja nevis kaut kā, bet ar pilnīgu skaidrību: ja es to uzbūvēšu, mani bērni un bērnubērni būs pārtikuši. Tāda bija saprašana par ūdens spēku. Tagad mēs arvien vairāk saprotam, ka tas bija superilgtspējīgi un jēdzīgi – likt ūdenim čalot. Labi nebija, ja kāda upe tika aiztaisīta ciet, bet, ja Daugava vaļā, tā nebija liela bēda.

Tagad lēnā garā pie šīs saprašanas nākam atpakaļ. Bet tad parādījās elektrība, minerālmēsli, cilvēkiem gribējās ātri un daudz, ezeri sāka aizaugt… Kā tautā saka, sapinās meistarībā. Tagad baudām sekas. Mums liekas, ka te ir vairāk patiesības nekā laukā. (Ieraugām, ka mājai garām paiet sieviete ar zemeņu spainīti.) Teorētiski meža zemeņu lasīšana būtu jāmāca bioloģijas stundās, pie viena ieaudzinot arī pacietību. Bet tagad zemenes lasa tikai pļēguri, kuriem nekā cita nav, ko darīt. Īstenībā viņi ir vistuvāk patiesībai.

Vai tu esi ievērojis kādas pārmaiņas dabā salīdzinājumā ar to, kāda tā bija tavā bērnībā?

Pats zini, ka smadzenes sāk augt tikai pēc 35–40 gadiem, tad sāc kaut ko bišķi vairāk saprast.

Pēc 35–40 gadiem diemžēl sāk augt ne tikai smadzenes… Kā tavā bērnībā dabā bija vairāk?

Sniega bija vairāk. Varu parādīt vecās Ērgļu bildes – tas bija kaut kas! Tagad sniega ir mazāk. Bet taisnība Ilmāram Tīrmanim, kurš saka, ka cilvēks ir dīvains zvērs – viņam liekas, ka būtu jādzīvo nemainīgos laboratorijas apstākļos, un viņš uz to tiešām tiecas. Dabā īstenībā viss mainās. Tīrmanis saka: darba skudra dzīvo trīs dienas; ja tā piedzimst lietainā laikā, tad mirst ar domu, ka te ir viena elles bedre, no augšas visu laiku gāžas milzu ūdens bumbas. Bet, ja skudra piedzimst labā laikā, kad viss zeļ un zied, tad viņa iet palēkdamās un nomirst ar pavisam citu apjēgu.

Tagad, kad visiem bērniem bija jāpaliek mājās, palīdzēju puikam vēsturē. Mācījāmies par mazo ledus laikmetu Eiropā XIV–XIX gadsimtā. Tā ir stulba iedoma, ka mēs nu būsim galvenie un noteiksim to, kāds būs klimats pasaulē. Klimats pasaulē ir tāds, kāds tas ir, un mans mērķis ir tam piemēroties. Man, protams, patīk, ka varu šķirot atkritumus un domāt, ko ēdu, kādus produktus lietoju, mēģinot pavērst pasauli nevardarbīgā veidā. Bet brīdī, kad Ķīnu noliek mierā maziņš vīrusiņš un debesis pēkšņi paliek skaidras, saprotu, ka mana cenšanās dzīvot zaļi ir mans iekšējais ceļš, nevis globāla tendence. Man liekas, lielie rūpnieki ierēc par to, ko mēs sevī panākam.

Tu savu iekšējo zaļo ceļu ej konsekventi?

Jā, izņemot kompromisus – neesmu nekāds zaļais ekstrēmists. Bet, patinot filmu atpakaļ, redzu, ka vienmēr ir bijis tā: «Ja kas, tad maucam uz laukiem.» Paldies Dievam, man trāpījās pietiekami neprātīga ģimene. Kad vecākajam puikam bija jāiet pirmajā klasē, tad arī pārcēlāmies.

Ko tava sieva dara?

Es esmu direktors, Incis ir izpilddirektors, palīdz īstenot idejas, strādājam projektiem, visādām neparastām lietām. Viņai ir pieticis drosmes parakstīties uz to, ko es daru. Līdz šim neesam nožēlojuši, dzīve ir interesanta. Pirms pāris gadiem svinēju 50 gadu jubileju un atskatījos, ko tad esmu šos gadus darījis. Tikai to, ko esmu izdomājis! Vismaz pēdējos 30 gadus neesmu strādājis no zvana līdz zvanam. Pats vienmēr esmu noteicis, ko daru, un valstij esmu nevis vasalis, bet partneris: domāju, ko darām, piedāvāju savas idejas, un, ja tās tiek atbalstītas, dabūjam projektus un darbojamies. Gan saistībā ar makšķerēšanas raidījumiem, gan citām aktivitātēm.

Dabā izdzīvot vari?

Šajā brīdī – jā, varētu. Par 80 procentiem savu ģimeni spētu pabarot makšķerējot.

Esi redzējis večus, kas šajā ziņā ir vēl spējīgāki par tevi?

Jā! Bet vēl spējīgākiem būtu jābūt gataviem nogalināt vienam otru arī. Tas ir līmenis, kas pēc definīcijas pastāv, bet ko nevajag izmantot, citādi juristi labi nopelnīs.

Esi tāda līmeņa večus redzējis?

Jā, ar Māri Maskalānu Ekvadorā redzējām, viens tāds vīrs bija atbraucis uz tirgu – desmit stundu ar laivu, piecpadsmit ar gruzoviku. Pienāca mūsu gidam klāt mazā birojiņā, un mums uzreiz bija skaidrs, kas tas ir – visu vīriešu pirmsvīrietis. Kādām rokām, kādu skatienu! Viņš juta, ka mēs viņu sākam cept ar skatieniem augšā, iespruka tualetē, un pēc tam es viņu pamanīju, tikai aizplīvojot prom.

Mēs esam mednieku un vācēju sabiedrība, bet aizmirstamies, mums liekas, ka mēs esam nevis vācēju, bet vāciešu sabiedrība.

Tu pats esi arī mednieks?

Es esmu makšķernieks. Mans tēvs ir mednieks, bračka medī. Es medībās esmu gājis, bet parasti, kad viņi darbojas pa mežu, daru citas lietas. Bet man patīk tas, ko viņi dara, domāju, tas derēs nākotnē. Ir sievietes, kuras iet medībās un tur atbrīvojas no sava pēctrīsdesmitgadu trakuma. Man gribētos, lai arī cilvēki no ārpuses nāk medībās. Piemēram, skolēniem medības varētu būt obligātais priekšmets. Jukonā redzēju tādu skatu: apmēram devītās klases meitēns ar šauteni, kas atgādina niķelētu kalašņikovu, pie milzīga aļņa, kuru viņa bija nošāvusi tieši upes krastā. Tas nozīmē, ka medījums nav tālu jāvelk, ātri sadalīs un tiks galā. Lielākais balamute, kas mācījās trīs klases augstāk, bija nošāvis alni puskilometru no upes, un pārējie teica, ka viņš ir muļķis, jo nesaprot, ka tas alnis nu būs jāstiepj līdz upei.

Domāju, ka buku medības būtu viens no aizraujošākajiem bioloģijas stundu pasākumiem. Tev jau nav jāšauj, ja negribi šaut, bet zināt, kā pielavīties, kā šaut ar loku, airēt, jāt – visas šīs senās sajūtas mūsos dzīvo, jo mūsu senči tā ir dzīvojuši. Civilizācijas putu krējumā mēs esam iekāpuši tikai labi ja pēdējos simt gados. Iepriekšējo paaudžu cilvēka dzīve bija atkarīga no tā, vai viņa ievainojums sapūžņos vai sadzīs.

Bet, ja uzradīsies kāda dzīvnieku brīvības kustība, kura teiks, ka medības jāaizliedz, ko tu tai teiksi?

Tad mēs demokrātiski uztaisīsim kustību «medīsim dzīvnieku brīvības kustību»… Nopietni runājot, visi pārspīlējumi ir drausmīgi. Lai piedod man Pasaules Dabas fonds, bet cik pēdējos gados ir bijušas jūras mācības, kurās Latvijas teritoriālajos ūdeņos ir spridzinātas Otrā pasaules kara mīnas! Visi ir braukuši uz Latviju spridzināt tās mīnas, un tad paiet seši gadi, un mums sāk stāstīt, ka Baltijas mencām slikti laiki pienākuši. Jopcikrazīt, uzšauj zem ūdens Otrā pasaules kara mīnu un sapratīsi, cik lielā rādiusā visas zivis «noliecas»! Varbūt vajadzētu glābt nevis zivis, bet tās vietas, kurās zivīm nākt iekšā. Mums ir desmit pašvaku lašupju, par tām neviens neinteresējas, par latvāņiem arī neviens, bet jūrā nu mēs baigi skatīsimies… Labi, skatieties, ir jau forši, ka cilvēks uz zivi skatās ne tikai kā uz ēdienu, bet tās visas kustības ir viegli pārspīlētas. Protams, ja mums būtu kādas kažokzvēru fermas, kurās lapsas mirst, tad jā, bet tās fermas jau gandrīz visas sen ir likvidētas saimniecisku apsvērumu dēļ. Ko tu mironi spārdi?

Šitādas dumjības notiek ik uz soļa. Kad tā pati dzīvnieku brīvības kustība pirmoreiz piketēja pie Rīgas domes, tur bija novākti padsmitgadīgi jaunieši, kuri sakarīgi nespēja paskaidrot, pret ko protestē, acīmredzot PR aģentūra bija sadevusi viņiem pa divdesmitniekam uz rokas, lai pabļaustās. Par tādām problēmām ir jādiskutē sabiedrībā, nevis ar skaļiem lozungiem jāplātās tikai tāpēc, ka Amerikā ir nodokļu atlaide, ja otrā pasaules malā taisi mazo revolūciju.

Tāpēc mēs te, Ērgļu stacijā, aicinām runāties, diskutēt.

Par kurām lietām tu ietu piketēt? Par latvāņiem?

Jā, man uz zaļajiem trobelniekiem ir dusmas par to, ka viņi neceļ trauksmi par latvāņiem. Putni mums ir ļoti svarīgi, jo visā pasaulē ornitologu lobijs ir tāds, ka tik turies! Savukārt makšķernieki ir diezgan nesaticīgi savā starpā, tāpēc tiem tāda lobija nav. Kur nu vēl latvāņu apkarošanai. Aizbrauc uz Latgali, paskaties, kā tur upju krasti izskatās.

Esmu Zivju migrācijas dienas vēstnesis jau trešo gadu. Šogad to atbalstīs arī Latvenergo. Bet redzu, ka ar gadiem publikas uztvere mainās.

Publika paliek stulbāka?

Nē, bet tā skatās amerikāņu televīziju, un tai vajag, lai es stāstu par to pašu, ko viņi tur redz. Sabiedrības uzmanība ir kā Saurona acs – visu, kas starmetī, tā redz ļoti skaidri, bet vērst skatu plašāku un palūkoties, kas notiek pa malām, ir bīstami.

Piemēram, es aizbraucu uz Likteņdārzu ar sponsorlīdzekļiem smuki iekoptā teritorijā, un gide rāda karti un stāsta, kas kur ir. Kartē blakus Likteņdārzam ir uzzīmēta svītrota teritorija. Prasu, kas tur ir. Gide: «Tur ir milzīgs dziļums, un tur nekā nav.» Saku: «Bet varbūt tieši zem ūdens ir tas, kas ir noticis, un te ir kalna gals, kurā mēs būvējam refleksiju par notikušo.» Viņa saka – tur ir 40 metru dziļš –, bet es zinu, ka tur ir 12 metru, 40 metru ir citā vietā. Tur ir mala, tur ir saspridzinātais tilts… Mēs neapzināmies savu pagātni, ko ūdens ir noslēpis, mums liekas, ka zem ūdens ir naidīga karaļvalsts, kurā nevajag bāzties, jo tu nomirsi vai paliksi slapjš, kas daudziem principā ir viens un tas pats. Nedod, Dievs, vēl par Staburagu runāt…

Tev kā Zivju migrācijas dienas vēstnesim jājautā, kādas ir zivju migrācijas problēmas Latvijā.

Vislielākā problēma ir tā, ka mēs nesaprotam, cik būtiska ir ūdeņu dzīve un veselība. Mūsu ūdens problēmas beidzas ar kanalizācijas aku, jo tālāk jau ir samaksāts par pakalpojumu un nav jādomā, ko tu tur ielaid un kur tas aiziet. Atceros, kā tantes par mani sākumā ņirdza, kad pirku trauku mazgāšanas līdzekli par 1,70 eiro, kad blakus stāvēja līdzeklis par 80 centiem. Bet es jautāju pretī: kāpēc jūs, kad paliekat slimas, ejat pie daktera un pērkat zāles? Es labāk maksāju par ūdens veselības saglabāšanu.

Mazie hesi upes samaitāja neatgriezeniski?

Daba arī pēc atomkara, ja mums izdosies citam citu nobumbot, uztaisīs jaunu apli. Mēs te dzīvojam tikai kādus septiņus līdz deviņus tūkstošus gadu, pirms tam te bija lielais ledājs, bet to, kas te bijis pirms lielā ledāja, neviens nezina. Varbūt te dzīvoja tādi paši stulbeņi kā mēs. Mēs esam pagaidu parādība ar lielāku pašapziņu. Es savu īslaicīgo uzturēšanos šajā pasaulē gribētu darīt apzinātāku.

Kad es piedzimu, lielā zivju migrācija drīz vien beidzās: 1969. gadā uzcēla Rīgas hesu, Ogre nosprāga, Līčupe nosprāga… Manā bērnībā vēl bija foreles ar pilnīgi melniem punktiem, tēvs domāja, ka taimiņi; Nāružas pietekā bija vimbas. Vairs nav. Tas ir piesārņojums, tāpat kā elektrolīnijas vai tas, ka tu ēd to, ko nevajadzētu ēst.

Upes ir bēdīgā stāvoklī. Bebrs ir spēcīgāks par cilvēku, labāk apsaimnieko. Nograuž visas apses un kārklus, saaug alkšņi, tie viņam negaršo.

Kā makšķerēšana ir mainījusies pa tiem gadiem, kopš tu sāki copēt?

Mēs kā raidījuma Makšķerē ar Olti veidotāji pēdējā laikā sākam uztraukties, ka makšķerēšana ir kļuvusi kā medības – tu eholotē vari redzēt zivi peldam un to, ka laid tai klāt mānekli.

Tas jau ir gandrīz kā akvārijā.

Kā datorspēlē – tu pavadi vakaru, mēģinot samenedžēteholotes staru ar laivas motora gājienu un savu metienu. Makšķerēšana – tās ir prasmes, ugunskurs, sarunas… Es makšķerēju ne jau tādēļ, lai kļūtu par tehnoloģiju vergu, bet lai dabūtu foršu sajūtu. Labi, izmanto tehnoloģijas, bet nelūri taču visu laiku tajā ekrānā!

Makšķerēšana taču nevar pastāvēt, ja tiek likvidēts zemūdens noslēpums.

Jā, un, otrkārt, makšķerēšana ir vienīgais veids, kā ikviens var kļūt karalis vienā gājienā – neatkarīgi no tā, cik nabags vai bagāts esi, tev var pieķerties kaut kāds brīnums.

Savam priekam tu vēl makšķerē?

Cenšos divas trīs reizes nedēļā noteikti aizbraukt. Tā jau man vielu maiņa.

Makšķerēšanas noteikumos tu neko negribētu mainīt?

Mazajos ezeros vajadzētu aizliegt iekšdedzes dzinējus. Zemkopības ministrija nebija tik drosmīga, lai pieņemtu mūsu priekšlikumu, ka makšķernieks drīkst paturēt trīs līdakas, nevis piecas, – tas esot nepopulārs lēmums. Ja tu no maza ezeriņa ķeksē ārā pa piecām līdakām, vari to nosēdināt trijos mēnešos. Vai tev to vajag?

Arī ierosinājumu atļaut velcēšanu tikai ar vienu makšķeri ministrija neizlaida cauri.

Vai tev makšķerēšanā ir nepiepildīts sapnis?

Ir, es esmu sapņotājs. Man patīk meklēt asarus. Vislielākais man ir bijis 1,540 kilo. Latvijas rekords ir 2,1 kilograms, un divas reizes pagājušogad un divas aizpagājšgad man ir bijuši ļoti lieli asari galā. Tos ir grūti izvilkt. Asaru makšķerēšana tagad man ir gandrīz vai pirmajā vietā. Manas mazās meitiņas ir uzaugušas ar manis ceptiem asarīšiem.

Arī liela forele ir mans sapnis, tikai forelēšanā ir sasniegts tāds meistarības līmenis, ka man ir žēl to foreļu, es labāk tās neaiztieku. Forelei jau tāpat ir ūdri, ūdeles uz astes, upju aizaugšana, klimata pārmaiņas, viņai ir grūti izdzīvot, un tad vēl tu ar savu precīzo metienu iemauc viņai purnā āķi un pēc tam domā, kā atsvabināt. Forelēs braucu tikai tad, ja ir galēja nepieciešamība.

Kā ir mainījušies makšķernieki?

Ķirurgs Andrejs Ērglis saka, ka mēs esam kļuvuši par sportisku nāciju. Daudzi ir sapratuši, ka par savu veselību ir jārūpējas. Makšķernieki ir kļuvuši apzinīgāki. Protams, ir arī tādi, kas jaunās tehnoloģiskās iespējas izmanto, lai pildītu savus ledusskapjus ar zandartiem. Labāk tomēr būtu, ja, sasniedzis pilnību kādās makšķerēšanas prasmēs, pamēģinātu kādu blakus disciplīnu.

Senāk makšķerēja vai katrs puika, bet tagad izklaides iespēju ir daudz.

Ērgļos joprojām makšķerē. Bērni jau nav stulbi, un telefons kādā brīdī apnīkst. Mans brālis strādā skolā, viņš saka: senāk bija citādi bērni, vairāk kaut ko gribēja. Es brālim atbildu: senāk bija arī citādi vecāki. Mēs jau tāpat kompjos sēžam, un ko tad bērni no mums iemācīsies? Visas mūsu pamācības ir «nekāp tajā kokā, nokritīsi!» un «nelien tajos dubļos, nosmērēsies!». Tā izaugs idiots, kurš nekur nelīdīs un nekad nenoķēpāsies, jo nekad neuzņemsies iniciatīvu. Ej ar bērnu pārgājienos, parādi viņam upi… Viens puika reiz ar tādu interesi skatījās, kā dīrā zvēru, ka teicu viņa mammai: jūsu puika būs ķirurgs.

Tavā jaunajā projektā Līgatnē būs arī makšķerēšana?

Jaunajiem prātiem ir jādod iespēja satikties ar cilvēkiem, kuri savu dzīvi ir spējuši nodrošināt ne tikai tāpēc, ka viņi ir juristi vai grāmatveži. Mēģinot līdzināties pasaules varenajiem, esam lielā mērā pakāsuši savu identitāti. Ja man piedāvā skolu, kura ir sprukās, jo tai vienā pusē ir Sigulda, otrā Cēsis, un uz papīra jau droši vien krusts virsū, tad ir jāsāk spirināties.

Neesmu tāds ēzelis, kas Līgatnē mēģinās nopelnīt pensiju, sevi eksponējot. Zinu cilvēkus, kuriem vajadzētu kaut vai vienu reizi aizbraukt pie šiem skolēniem, lai viņi ierauga, ka arī tā var dzīvot, ka mūsu spēks ir dažādībā. Civilizācija šobrīd mēģina mūs visus dabūt vienādus. Google jau ir uzskaitījusi visus tavus klikšķus un jau zina, ko tev kurā brīdī vajadzēs, un piespēlē. Man gribas dot iespēju cilvēkiem uz brīdi tikt laukā no sistēmas.

 

Palīdzot lemj par nākotni

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 10.07.2020

Izdevums: Druva

Rubrika: Intervija

Pašvaldību iestāde “Amatas, Jaunpiebalgas, Līgatnes, Pārgaujas un Raunas novadu bāriņtiesa“ meklē jaunu vadītāju. Apvienotās institūcijas priekšsēdētāja Eva Rubene mainījusi darbu. Ar viņu saruna par bāriņtiesas ikdienu un pārdomas par aktuālām tēmām.

- Bāriņtiesas priekšsēdētāja biju līdz 25.maijam. Aizvien saku – mana bāriņtiesa. Iepriekšējā darbavietā Valsts Probācijas dienestā atbrīvojās mana iepriekšējā amata vieta. Zinot, ka būs administratīvā reforma, kas, protams, skars arī apvienoto bāriņtiesu, nolēmu piedalīties konkursā uz šo vakanci. Tagad esmu Rīgas Austrumu reģiona teritoriālās struktūrvienības 7. nodaļas vadošais probācijas speciālists, nodaļas vadītāja.

Mana pieredze darba meklējumos ir ļoti maza, bet reformas veic korekcijas cilvēku dzīvē. Pēc gada tādas apvienotās bāriņtiesas var nebūt. Kad 2018.gadā probācijas dienestā sākās reorganizācija, bija sajūta, ka esmu sevi izsmēlusi. Tad ieraudzīju sludinājumu, ka meklē bāriņtiesas priekšsēdētāju.

Daudz tiek runāts, ka iepriekšējā novadu reforma bija kļūdaina. Piekrītu, ka novadi pārvaldībai ir par maziem, jāveido lielāki. Taču cilvēkus uztrauc, kā tas notiks. Mans uztraukums ir par tiem, kuri kļūs par bezdarbniekiem. Var jau ironizēt, ka gadiem “barojas no pašvaldības siles”, bet kur lai viņi atrod darbu? Pašvaldībās strādā izglītoti cilvēki, laukos nav daudz darba vietu. Vīriešiem vēl ir iespējas, bet sievietēm tās ir ļoti mazas – skola, pašvaldība, veikals. Pilsētās vēl darbs ir. Daudzi brauks prom no laukiem. Nedo-mājam ilgtermiņā. Viena cilvēka nelaime ir traģēdija, daudzu – statistika. Reformas vajag, bet nedrīkst aizmirst cilvēkus.

2009.gada krīze man lika pamest Rīgu. Pandēmijas izraisīto krīzi daudzi vēl nejūt. Jādomā, lai vairāk cilvēku paliktu laukos. Un tad svarīgi ir ceļi.

- Ko nozīmēja izveidot jaunu, vairāku pašvaldību apvienotu institūciju?

- Apvienotā bāriņtiesa sāka strādāt pērn martā, bet jau februāra vidū sākās organizatoriskais darbs. Galvenais iemesls, kāpēc pieteicos amatam, šķita – tas ir izaicinājums, organizatoriski un administratīvi veidot ko jaunu. Bāriņtiesu darbs - lietu izskatīšana, bērnu interešu pārstāvēšana, notariālās darbības, ikdiena - man bija sveša, tas bija jāiemācās. Vēl nestrādājot šajā sistēmā, jutu, ka mazo novadu bāriņtiesas, kurās uz pusslodzi ir pāris locekļu, kuri varbūt ierodas tikai uz sēdēm, nespēj produktīvi, efektīvi strādāt, apvienojoties darbu var uzlabot. Vislielākais izaicinājums bija kļūt par vadītāju pieredzējušajiem bāriņtiesu priekšsēdētājiem un locekļiem. Katram sava pieredze, zināšanas, arī subjektīvs skatījums uz lietām. Bažījos, kā būs. Bet bažas izrādījās veltas, esmu pateicīga kolēģiem, viņi mani pieņēma. Mana loma bija pārmaiņu vadītājs vai kā saka - krīzes menedžeris. Mans uzdevums bija - lai jaunā bāriņtiesa spētu strādāt, lai katrs zinātu, kas viņam jādara, tiktu nodrošināta informācijas dokumentu aprite. Ir izveidota iestāde, kas spēj veikt pienākumus. Bijām desmit. Vairāki darbinieki mācījās, strādājām nepilnā sastāvā, bet visu izdarījām. Turpmāk būs vieglāk. Bāriņtiesas locekļu skaits varētu būt mazāks. Nav tā, ka kāds jāsamazina. Darbinieki mainās, ir tikai jāizlemj - pieņemt vai nepieņemt vietā.

- Kāpēc bāriņtiesās trūkst darbinieku? Regulāri kāda pašvaldība meklē priekšsēdētāju, locekļus.

- Cieta garoza tai maizītei. Cik tā sūra, sākot strādāt, vēl neapzinājos. Zināju, ko bāriņtiesa dara. Mazajos novados cilvēkresursi ir tādi, kādi ir. Tieslietu ministrijas un Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas aizrādījumi, ka nav kvalificētu speciālistu, ka ir interešu konflikti, nav pārspīlējums. Bet nav jau cilvēku. Un šajā darbā izdeg. Kolēģi atzina – ja esi viens novadā, nav viegli pieņemt lēmumu. Mēs daudz diskutējām par sarežģītām lietām, lēmumiem, vērtējām situācijas. Smaguma sajūta rodas nevis no tā, ka trūktu atbalsta, zināšanu. Tu pieņem lēmumu un saproti, ka nav jau tālākas virzības. Gandrīz jāsaka - nav iespējams pieņemt labu lēmumu. Izņemt bērnu no ģimenes vienmēr ir emocionāli grūti. Audžuģimeņu nav tik daudz, lai visiem nodrošinātu mājas. Tās negrib ņemt pusaudžus, jo saprot, ka būs problēmas. Audžuģimeņu institūcija ir domāta kā īslaicīgs patvērums bērnam. Sociālajam dienestam gribas, lai bāriņtiesa atrisina problēmu, bet to nevar izdarīt, izņemot bērnu no ģimenes. Problēma paliek. Pusgadu, gadu sociālais dienests strādā ar ģimeni, lai bērns varētu atgriezties. Strādā savu iespēju robežās, jo trūkst kapacitātes.

Katra bērna atgriešanos ģimenē pavada bažas – kā būs. It kā priecājies, mamma visu darījusi, lai atjaunotu aizgādības tiesības, ir satikšanās prieks. Bet bažas saglabājas, jo zini, ka ģimenei nav sociālās stabilitātes. Viņi problēmas risina, kā māk. Ar alkoholu, nihilismu pret valsti, kaut vai par nodokļu nemaksāšanu un reizē prasību, lai valsts sakārto viņu dzīvi. Pamatu pamats dzīvei ir šķībs. Un šiem cilvēkiem, ģimenēm ir jāpalīdz. Nevis kaut ko iedodot, bet palīdzot atrast risinājumu, lai pārkārtotu dzīvi. Tas ir ilgstošs darbs. Ir ģimenes, kurām ļoti būtu nepieciešams asistents. Cilvēks, kurš parunājas, pamāca, ar savu piemēru rāda, ka var dzīvot citādi. Tāds, kuram uzticas. Kur tādus cilvēkus ņemt? Diemžēl laimīgs rezultāts, kad bērni atgriežas pie vecākiem, nav bieži.

- Bāriņtiesā, sociālajā dienestā strādā vien rets vīrietis.

- Tāpat kā arī izglītībā. Un tas jau šķiet pats par sevi saprotams. Sievietēm ir pārliecība, ka viņas spēs pārveidot pasauli. Tāpēc viņas ir sociālās darbinieces, skolotājas. Līdzsvaram darbā ļoti vajadzīgi vīrieši. Lai ko runā par vienlīdzību, sieviešu darbs ir mazāk atmaksāts, pat, ja tiek interpretēts- kāpēc viņas iet strādāt, kur mazāk maksā. Vīrietis arī fiziski strādājot var nopelnīt vairāk. Izvēloties kādu profesiju, vīrietim ir svarīgs tās prestižs sabiedrībā. Ja par sociālo darbu teiktu, ka tas nav parasts darbs, bet augsti godājams, vajag būt profesionālim, lai strādātu un, protams, tas būtu labi apmaksāts, darbinieku netrūktu, strādātu arī vīrieši. Veselības apdrošināšanai sociālajiem un bāriņtiesu darbiniekiem jābūt normai nevis bonusam.

- Arī probācijas dienests palīdz cilvēkiem, kuri paši nav mācējuši sakārtot savu dzīvi.

- Šajā dienestā esmu nostrādājusi 13 gadus. Ik pa pieciem gadiem darba vieta mainījās, strādāju Rīgā, Limbažos, Siguldā. Probācijas dienesta ziņā cilvēki nonāk, jo to paredz likums un tiesas lēmums. Laiks, kad tiek veikta uzraudzība, ir noteikts. Strādājot ar pieaugušu cilvēku, tāda atbildība kā bāriņtiesā par bērna likteni nav jāuzņemas. Arī dienesta darbinieki bieži saka, ka neredz sava darba rezultātu, bet pieņemtie lēmumi tomēr nav tik emocionāli kā lēmumi par bērnu likteni. Ne velti tiek runāts par supervīzijām, psiholoģisko atbalstu, kas ne visiem sociālās sfēras darbiniekiem ir pieejams. Darbs ar cilvēku likteņiem iztukšo. Lai kāds esi profesionālis, katra lieta atstāj nospiedumu.

- Kā ikdienā pēc lielas emocionālās slodzes rodat līdzsvaru?

- Māja, dārzs, puķes, draugi, suņi, pastaigas. Brīvā laikā ko darīt netrūkst, lai domās nerisinātu darba problēmas.

- Esat raunēniete. Drīz Rauna būs Smiltenes novadā.

- Kad to padzirdēju, pirmā doma bija - kā tas iespējams! Kāpēc ne pie Cēsīm, vienmēr Rauna bijusi saistīta ar Cēsīm. Pat ceļš uz Cēsīm ir labāks. Tagad gan ceļš uz Smilteni ir uzlabots. Padomājot racionālāk, varbūt Smiltene varētu būt vairāk ieinteresēta veicināt pagastu attīstību nekā Cēsu pilsēta. Ja paskatāmies kartē, tad Rauna smilteniešiem ir pa ceļam uz Rīgu. Esmu dzimusi Smiltenē, dzīvojusi Zaubē, bet lielākā mūža daļa un arī skolas laiks saistās ar Raunu. Tā ir ļoti skaista, sakopta vieta. Arī Smiltene tāda ir. Nevajag katrās pārmaiņās saskatīt tikai slikto. Daudz ko varam vērtēt tikai pēc laika. Arī kļūdas.

 

Pusgada statistika stabila

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 10.07.2020

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Līgatnes pašvaldības dzimtsarakstu nodaļā jūlijā un augustā būs 20 laulību ceremonijas.

“Jaunajiem pāriem plānus izjauca ārkārtējā situācija un ierobežojumi. Daļa laulības pārcēla no iepriekšējiem mēnešiem,” stāsta Dzimtsarakstu nodaļas vadītājas vietniece Līvija Andersone un uzsver, ka pirmajā pusgadā noslēgtas 11 laulības, pērn šajā pašā laikā 13, gadā – 43. Līgatnes Dzimtsarakstu nodaļas pakalpojumu izmantoja ne tikai līgatnieši, arī rīdzinieki, valmierieši, nītaurieši. Jāvārdu viens otram teicis kāds pensionāru pāris, bet kāda ģimene atjaunojusi juridiskās saites – pirms 15 gadiem izšķīrās, bet dzīvoja kopā.

“Ierobežojumu laikā vairākiem pāriem ceremonija notika tikai ar lieciniekiem, vienam bija klāt arī vecāki. Saprotams, ka ģimenes vēlas svinēt kāzas, saaicināt draugus, radus. Laulības ir noslēgtas, bet kāzas daži atlikuši uz vasaras beigām, citi uz nākamo vasaru,” pastāsta L.Andersone un piebilst, ka viens pāris, tā kā abi strādā ārzemēs, atlika laulības, jo nevarēja atbraukt uz Latviju.

L.Andersone atzīst, ka ierobežojumi ir pamainījuši daudzu ieceres. Tā kā vēl daudz nezināmā par nākotni, tikai viens pāris pieteicis laulības septembrī, tālākam laikam pieteikumu nav.

Šajā pusgadā Līgatnes novada ģimenēs piedzimuši 14 bērni, pērn – 11. “Par to īpašs prieks,” uzsver L. Andersone. Aizsaulē aizgājuši 29 novadnieki, pērn šajā laikā 21.

“Aizvadītais pusgads, vērtējot statistiku, neatšķiras no citiem,” saka Dzimtsarakstu nodaļas vadītājas vietniece.

 

Līgatnes dabas takās – septiņi lielie susuri

Autors: Maija Rēna, Dabas aizsardzības pārvalde

Datums: 10.07.2020

Izdevums: Liesma

Rubrika: Sirdsāķīši

Līgatnes dabas takās (LDT) jaunas mājas raduši septiņi lielie susuri (Glisglis), kuri līdz šim dzīvoja Rīgas zooloģiskajā dārzā. Lielie susuri uz dzīvi Līgatnē apmetās maija nogalē, jau ir paspējuši apgūt jauno mitekli un ir apskatāmi arī apmeklētājiem.

Šie lielie susuri ir pēcteči pirms dažiem gadiem Gaujas Nacionālajā parkā atrastajiem bez mātes palikušajiem susuriem, stāsta LDT vadītāja Inta Lange.

Susuri ir nakts dzīvnieki, tāpēc dabā tie ir aktīvi galvenokārt krēslas un nakts stundās, tomēr Līgatnē tie manāmi rosoties arī pa dienu. Zvērkopji ir ievērojuši, ka susuriem ir interese par pasniegto barību, tāpēc tie mēdz atstāt migas un rosīties arī dienas gaišajā laikā un apmeklētājiem ir labi redzami.

Lielos susurus mēdz dēvēt arī par gulētājžurkām vai dižsusuriem, tie ir vidēja lieluma vāverveidīgie grauzēji ar īsām kājām un kuplu asti. Dabiskā dzīves vide lielajiem susuriem ir veci platlapju meži upju ielejās, kuros ir daudz dobumainu koku. Lielie susuri lielāko daļu gada, apmēram 7 līdz 9 mēnešus, pavada miegā. Ziemas guļā tie dodas oktobrī un pavasarī mostas vien maijā.

Gada aktīvo periodu susuris pavada, veikli kāpelējot un lēkājot pa koku stumbriem un zariem, meklējot gardākos kumosus, ko likt uz kārā zoba. Dižsusuru barības bāzi veido galvenokārt augu izcelsmes barība – dažādas sēklas, ogas un augļi, rieksti, zīles, sēnes, jaunie dzinumi, pumpuri, lapas un miza. Reizēm tie mēdz mieloties arī ar dzīvnieku izcelsmes barību, ko galvenokārt veido bezmugurkaulnieki un kukaiņi.

Latvijas teritorijā mīt četras susuru sugas: lielais, meža, dārza un mazais susuris. Lielais susuris atšķiras ar lielāku izmēru un sudrabaini pelēku apmatojumu. Visas Latvijā sastopamo susuru sugas ir iekļautas aizsargājamo sugu sarakstā. Latvijas savvaļā lielie susuri mīt Gaujas ielejā pie Siguldas, kā arī Daugavas ielejā pie Skrīveriem.

 

2020-07-20
Laika ziņas
Aptaujas