Jaunumi
Prese raksta par Līgatni

Līdzekļu izlietojumam jābūt samērojamam ar iegūto labumu

Autors: Jānis Gabrāns

Datums: 21.02.2017

Izdevums: Druva

Rubrika: Aktualitāte

Likumā par pašvaldībām starp daudzajām to autonomajām funkcijām minēts arī piedalīties sabiedriskās kārtības nodrošināšanā. Novados to risina, veidojot un uzturot savu pašvaldības policiju vai paļaujoties uz Valsts policijas darbu.

Četros vēsturiskā Cēsu rajona novados (Cēsu, Pārgaujas, Priekuļu, Līgatnes) ir pašvaldības policija, četros tā nav izveidota, jo tiek atzīts, ka tas prasa pārāk lielus izdevumus. Par Cēsu novada pašvaldības policiju, tās veikumu un ikdienu rakstīts daudz, tagad ielūkosimies, kādi par vai pret argumenti ir pārējos septiņos novados.

Pašvaldības policija nav obligāta

"Druva" sazinājās ar visu novadu pašvaldību vadītājiem, lai uzzinātu, kā viņi vērtē situāciju sabiedriskās kārtības un drošības nodrošināšanā savā teritorijā. Četros novados atzina, ka kārtību nodrošina Valsts policijas klātbūtne, nav vajadzības pēc pašvaldības policijas.

Jaunpiebalgas novada domes priekšsēdētājs Laimis Šāvējs norādīja, ka pašvaldības budžets ir mazs, tajā nav līdzekļu, lai izveidotu pašvaldības policiju: "Paļaujamies uz Valsts policijas darbu. Iecirkņa inspektoram ir telpas pašvaldības ēkā, dienās, kad viņam ir pieņemšana, mēs regulāri apmaināmies ar informāciju. Pašvaldība pārzina situāciju novadā. Iecirkņa inspektoru reizi gadā uzaicinām uz domes sēdi, kur viņš informē par situāciju novadā, tad arī tiek pārrunātas aktuālākās problēmas.

Par drošību un kārtību novadā sūdzību nav, to palīdz uzturēt arī Ceļu policijas ekipāžas, kas regulāri iegriežas mūsu pusē, arī Valsts policijas Vecpiebalgas iecirkņa policisti rīko reidus mūsu novadā. Uzskatām, ka ikdienā pietiek ar šiem spēkiem, kad novadā ir lielāki pasākumi, slēdzam līgumus ar kādu apsardzes kompāniju.

Ja domā par pašvaldības policijas izveidi, vispirms jāparēķina, cik tas izmaksās. Vajadzīgi vismaz divi cilvēki, kam jānodrošina algas, tad vēl aprīkojums, telpas, automašīna. Līdzekļu izlietojumam jābūt samērojamam ar iegūto labumu, nevajag arī dublēt funkcijas. Saprotams, ka pilsētās pašvaldības policiju vajag, tur daudz citu problēmu, bet mazajos novados tā nav nepieciešama."

Arī Raunas novada domes priekšsēdētāja Evija Zurģe norāda, ka viņi paļaujas uz Valsts policijas iecirkņa inspektoru: "Juridiski noformēta sadarbība mums nav, bet ar viņa darbību esam apmierināti. Agrāk pašvaldības varēja palīdzēt policijai ar degvielu, tad to aizliedza darīt. Lai arī iecirkņa inspektors Raunā nedzīvo, viņš ierodas uz izsaukumiem, viņam ir pieņemšanas dienas. Situācija novadā ir mierīga, kārtība tiek nodrošināta. Ja situācija pasliktinātos, iespējams, pašvaldības policija varētu būt viens no dienas kārtības jautājumiem, bet jāapzinās, ka tas ir dārgs pakalpojums. Jo infrastruktūra jāveido pilnīgi no jauna, turklāt policists kājām nestaigās, un ieguldījums noteikti neatmaksāsies."

Amatas novada domes priekšsēdētāja Elita Eglīte atgādina, ka Likumā par pašvaldībām teikts, ka tām jāpiedalās sabiedriskās kārtības nodrošināšanā, bet tas nenozīmē, ka obligāti jāveido pašvaldības policija: "Mēs piedalāmies, veiksmīgi sadarbojoties ar abiem iecirkņa policistiem, kuri darbojas mūsu novadā. Esam pārāk liela pašvaldība platības ziņā, tas ir viens no iemesliem, kāpēc nevaram izveidot pašvaldības policiju. Cik uz šo teritoriju vajadzētu cilvēku un mašīnu, lai pašvaldības policija funkcionētu atbilstoši vajadzībām, nodrošinot diennakts dežūras! Nav nozīmes, ja tas tiek nodrošināts tikai dažreiz, tas vairs nav kvalitatīvs pakalpojums. Ja ir pašvaldības policija, iedzīvotājam vajag pārliecību, ka to var sazvanīt un saņemt palīdzību jebkurā diennakts laikā, nevis tikai atsevišķos gadījumos. Esam jautājuši Valsts policijas pārstāvjiem, vai mūsu novadā kārtība ir sliktāka nekā tajos, kur ir pašvaldības policija, un neesam saņēmuši atbildi, ka mūsu teritorijā noziedzības līmenis būtu augstāks.

Cits jautājums, ka vajadzīgs cilvēks, kurš kontrolē pašvaldības saistošo noteikumu izpildi un administratīvo procesu ievērošanu. Par to esam diskutējuši, un ļoti iespējams, nākamajā sasaukumā tiks lemts par šādas štata vietas izveidi. Protams, ja būtu lieli finanšu resursi, pašvaldības policiju varētu veidot, jo ir situācijas, kad tā noderētu, bet vienmēr esmu teikusi, ja man jāizvēlas, vai atbalstīt kori Zaubē vai veidot pašvaldības policiju, noteikti izvēlos pirmo."

Arī Vecpiebalgas novada domes priekšsēdētāja Ella Frīdvalde – Andersone uzskata, ka ar sabiedriskās kārtības nodrošināšanu veiksmīgi galā tiek Valsts policijas Piebalgas iecirkņa inspektori, kuri atbild par visiem pieciem novada pagastiem. Kad notiek lielāki pasākumi, tiek slēgti līgumi ar apsardzes firmu, kas darbojas novadā. Nepieciešamības gadījumā talkā aicina Zemessardzi, par zivju resursu aizsardzību gādā sabiedriskie inspektori.

"Uzskatām, ka ar to pilnībā pietiek, jo novadā vien nedaudz vairāk par 4000 iedzīvotāju. Šādā situācijā veidot un uzturēt savu pašvaldības policiju būtu nelietderīga līdzekļu izlietošana. Ja gribam, lai tā nav tikai ķeksīša pēc, tas prasa pārāk lielus budžeta izdevumus, turklāt situācija no tā būtiski nemainīsies. Ja kāds pārkāpējs kaut ko gribēs izdarīt, to arī īstenos neatkarīgi no tā, cik policistu novadā," saka E. Frīdvalde – Andersone.

Pašvaldības policija vajadzīga

Pārējos novados pašvaldības policija izveidota un darbojas un pašvaldību vadītāji uzskata, ka tas bijis pareizs solis.

Līgatnes novadā pašvaldības policijas pirmsākumi meklējami vēl pirms reģionālās reformas, bet, kā norāda domes priekšsēdētājs Ainārs Šteins, esošajā veidolā tā strādā kopš 2008. gada. Ir divi pašvaldības policisti, kuri nestrādā diennakts režīmā, bet paši plāno darbu, lai uzraudzītu kārtību gan dienā, gan naktīs un brīvdienās. Dienās pārsvarā ir preventīvais darbs, saistošo noteikumu ievērošanas uzraudzība.

"Viņiem ir summētais darbalaiks, paši raugās, lai nepārsniegtu noteiktās 40 stundas nedēļā. Protams, iedzīvotāji zvana gan dienā, gan naktī, dažkārt nākas dzirdēt pārmetumus, ka policisti nav ieradušies. Viņi izvērtē katru gadījumu, vai tiešām nepieciešams doties uz notikuma vietu nekavējoties, vai varbūt jāizsauc Valsts policija, bet varbūt notikums var pagaidīt. Liels darba apjoms ir sadarbībā ar Valsts policiju dažādu pārkāpumu atklāšanā, novēršanā.

Protams, pašvaldības policijas uzturēšana neizmaksā lēti, taču, mūsuprāt, cilvēka drošība un, iespējams, pat dzīvība ir pirmajā vietā, to nedrīkst vērtēt naudā. Svarīgs ir preventīvais darbs, ja iedzīvotāji uz ielas redz pašvaldības policiju, viņi jūtas drošāk, savukārt potenciālie likumpārkāpēji nevar justies droši.

Līgatne ir arī ļoti aktīva tūrisma vieta, vasarā netrūkst iebraucēju, tad pašvaldības policijai darba īpaši daudz. Viņi arī aktīvi iesaistās zivju aizsardzībā, dodas reidos. Iedzīvotāji viņus respektē, savukārt no policistu puses pret vietējiem nav nekādu atlaižu," stāsta A. Šteins.

Pārgaujas novadā pašvaldības policija ir jau apmēram četrus gadus. Par kārtību gādā viens pašvaldības policists, ir arī vides inspektors, kurš uzrauga kārtību daudzajās ūdenskrātuvēs.

Ja citos novados sadarbība ar Valsts policiju tiek vērtēta atzinīgi, Pārgaujas novada domes priekšsēdētājs Hardijs Vents ir pretējās domās: "Apzināmies, ka pašvaldības policijas uzturēšana nav lēts prieks, taču Valsts policija nespēj nodrošināt pat savu funkciju veikšanu mūsu teritorijā. Esam iekārtojuši kabinetu Valsts policijas pārstāvim, taču viņa te nav, jo viņam darba pietiekot pilsētā. Līdz ar to iztrūkst pilnvērtīgas informācijas apmaiņas ar Valsts policiju.

Pašvaldības policistam darba netrūkst, jāraugās, kā tiek ievēroti pašvaldības saistošie noteikumi, ir izbraukumi pie klientiem ar bāriņtiesas, sociālā dienesta darbiniekiem. Viņš strādā pasākumos, kur nepieciešama fiziskā apsardze, policists jebkurā laikā ir uz vietas novadā. Lūk, tagad (ar H. Ventu sarunājāmies piektdien – red.) kāda smagā automašīna uz viena no otrās nozīmes ceļa ir saslīdējusi šķērsām, aizšķērsojot to. Mūsu policists tur gādāja par drošību, un šis nav vienīgais gadījums, kad viņam jāveic pienākumi, kas patiesībā būtu Valsts policijas funkcija."

Priekuļu novadā ir divi pašvaldības policisti, viens Priekuļos, otrs – Liepā. Novada domes priekšsēdētāja Māra Juzupa atzīst, ka pašvaldības policisti ir ļoti nepieciešami. Priekulieši gājuši tālāk, vairākās vietās ierīkojot videonovērošanu, un tas devis rezultātus. Noķerti gan apkārtnes piedrazotāji, gan apstādījumu demolētāji.

"Šādu gadījumu daudz. Apstādījumos Priekuļu centrā pie Saules pulksteņa bija izrautas puķes, pēc kamerās fiksētā tika noskaidrots, ka vainīgais ir tehnikuma audzēknis. Viņu dabūja rokā, pašam nācās visu sakārtot. Pie kultūras nama puiši spēlēja florbolu, sabojāja sienu, viņi tika atrasti, vecākiem nācās segt zaudējumus par remontu. Šādi gadījumi, kad nākas atbildēt par savu rīcību, disciplinē arī pārējos.

Policistiem ļoti laba sadarbība ar bāriņtiesu, viņi prot runāt ar jauniešiem, gādā par kārtību pie skolām, un skolu direktori to novērtē. Tikko no atkritumu apsaimniekošanas uzņēmuma "ZAAO" pašvaldības policisti saņēma dāvinājumā planšetes ar informāciju, kuriem iedzīvotājiem noslēgts līgums par atkritumu izvešanu, tas ļaus sekmīgi pārbaudīt, kuriem nav līguma, un aicināt tos noslēgt. Abi pašvaldības policisti strādā ļoti apzinīgi, tāpēc varu teikt, ka šī dienesta izveide bija pareizs solis.".

http://news.lv/Druva/2017/02/21/lidzeklu-izlietojumam-jabut-samerojamam-ar-ieguto-labumu

 

Cēsu pusē no jauna meklē Beverīnu

Autors: Līga Eglīte

Datums: 21.02.2017

Izdevums: Druva

Rubrika: Redzeslokā

Kopš 1753.gada, kad atrada un izdeva Indriķa hroniku, Vidzemē meklē Beverīnas pili. Gluži kā Svētais Grāls tā neatklāj savu atrašanās vietu ne amatieriem, ne nopietniem vēsturniekiem un arheologiem.

Varbūt tas būs lemts senatnes mīlētājiem, kuri gatavi pārstaigāt metru pa metram plašas teritorijas, iztaustot un analizējot katru pakalnu, senu ceļa vai pārceltuves vietu. Savādi, ka līdz mūsdienām nebija saglabājies kaut viens līdzīgs vietvārds, kaut vai kāds aptuvens vēsturisks "nospiedums" apkārtnes senajos apvidvārdos. Meklētāju pulkā viedoklis ir arī vēsturniekam un tūrisma gidam Gintam Skutānam, kurš piedāvā savu variantu. Gints ved izziņas pārgājienos uz Beverīnu jeb Raunas Tanīskalnu, virzot maršrutu pa seno tirdzniecības un kara ceļu vietām, stāsta par notikumiem, kas risinājušies pirms daudziem gadsimtiem.

Meklējam rakstos

Indriķa hronikā Beverīnas vārds iemūžināts pietiekami daudz, lai liktos, ka "apvilkt apli" ap iespējamo atrašanās vietu nebūtu problēmu. Tekstā Beverīna minēta 15 vietās; pie tam četras reizes šajā vārdā dēvēti arī novada iedzīvotāji beverīnieši.

Gints Skutāns precizē: "Beverīnas nosaukumam nav izšķiroša nozīme. Ir pat kuriozs, ka arhīvā atrastajā zviedru laiku kartē, kas datēta ar 1680.gadu, pie Pekas pilskalna ir ierakstīts "Beber" Bebru mājas. Tomēr turpinu strīdēties pretim, ka Valmieras Pekas kalnā nav Beverīna. Salīdzinājumā ar Cēsu apkārtnes pilskalniem tas ir maziņš, pat niecīgs. Arī izrakumi pierāda, ka šeit bijis vācu būvēts koka nocietinājums, kura apdzīvotība sākusies pēc 1214.gada. Turpinot meklējumus, pēkšņi arhīvā zviedru kartēs atradās māja "Bewer" tieši Raunas novadā."

Meklējumi abos Gaujas krastos

Gints Skutāns izpētījis visus Beverīnas pils novietojuma variantus, no kuriem vairāki mūsdienās neiztur kritiku: "Pirmā versija radās 18.gadsimtā, kad Beverīnu lokalizēja Burtniekos. Tā bija lingvistiska kļūda. "Putru ievārīja" mazizglītotie baltvācu pētnieki un muižnieki, kuriem vēsture bija hobijs. Pati arheoloģija tolaik vēl nebija radusies kā nopietna zinātne. Nākamie "putru vārīt" turpināja latviešu tautiskie romantiķi.

Otrā versija Valmieras apkārtne, Gaujas krasti, kur ir desmit dažādas iespējamās vietas un vienīgais pierādītais pilskalns ir Pekas kalns. Piemēram, Vaidavas pilskalns neatbilst laikmetam, jo tur krietni vēlāk, 16.gadsimtā, bijusi nocietināta muižas vieta. Neesam vēl īsti uztvēruši patiesību, ka daudzi pilskalni patiesībā ir vācu koka pilis vai pat Livonijas kara laika nocietinājumi.

Trešā versija ir Cēsu puse Raunas Tanīsa kalns. Arheoloģiski pierādīts, ka pilskalna vieta apdzīvota jau kopš bronzas laikmeta. Pats galvenais, konstatēts, ka pils 13.gadsimtā degusi, taču apdzīvotība pēc tam turpinās. Tas un vēl Indriķa hronikā minētās divas ieejas pilī sakrīt ar izrakumu materiāliem."

Raugoties kartē un dabā

Viena no Beverīnas pils atrašanas "mērvienībām" ir pārvietošanās attālumi un laiks. 1208.gada rudens notikumi Indriķa hronikā aprakstīti šādi: "Un viņi sūtīja pa nakti pie mestra Venno uz Cēsīm, kas toreiz tur bija, un lūdza nākt viņu vajāt igauņus. Viņš sasauca visus letus (Lethi) no apkārtnes un, kad kļuva rīts, nonāca Beverīnā, un atrada, ka pagānu karaspēks jau aizgājis, un viņš vajāja viņus visu to dienu."

Gints Skutāns uzskata, ka Beverīna atradās netālu no Cēsīm: "Atkrīt tālākie Vijciema Celīškalns un Trikāta. Ziņnesis vakarā izjāj, otrā rītā jau karaspēks ir klāt. Ziņnesis pārvietojas ātri, var nodot vēsti nākamajam, taču karaspēks ir jāsasauc, tas pārvietojas lēnāk.

Ir bijuši dažādi eksperimenti, mērot ticamākos karaspēka virzības tempus, pašiem ejot pārgājienā. Indriķa hronikā minētais Beverīnas ceļš varētu būt pie Briežezera. Viss sakrīt, hronikā pieminētā baznīca ir Rubenes baznīca. Tolaik tur virzījās lielais Tērbatas tirdzniecības ceļš. Pāri Gaujai devās pie Grīviņiem, kur upē ir unikāls brasls ar cietu baltā smilšakmens pamatni. Tā ir sena pārceltuves vieta pretī Briežu muižai un ezeram, kas labi zināma un izmantojama arī mūsdienās."

Kā tas izskatās no igauņu puses?

Indriķa hronikā pieminēti igauņu iebrukumi un attālums līdz igauņu (sakaliešu) zemēm vēl viena norāde Beverīnas pils vietas lokalizēšanai. Lūk, kā to apraksta Indriķis: " ... latvieši sanāca lielā daudzumā pie Beverīnas pils. Un viņi, uzģērbuši savus ieročus, devās uz priekšu vienas dienas gājumā un apstājās, sakārtoja savu karaspēku un gāja dienu un nakti, un iegāja sakaliešu novadā."

Gints Skutāns: "Igauņu vēsturnieki ļoti pedantiski apzinājuši un izpētījuši savus pilskalnus. Pēc atklātajiem arheoloģijas pieminekļiem igauņu apdzīvoto zemju robeža bija tālāk par Sedas upi, vismaz 50 kilometrus uz ziemeļiem, viņpus tagadējās valstu robežas. Pa vidu pastāvējusi teritorija ar jauktu etnisko sastāvu. No Beverīnas līdz Igaunijai ir tālu karaspēks iet dienu, nakti un vēl nākamo dienu."

Beverīna un Rauna

Gints Skutāns: "Vienīgais arguments, kādēļ neļauj Raunā novietot Beverīnu, ir uzskats, ka tur jābūt Sateklei, Rūsiņa pilij. Manuprāt, tā nevarēja atrasties Raunā! Ir dzelžains arguments starp Cēsīm un Raunu atradās Autīnes zemes, Autīnes vaka pastāv vēl 17.gadsimtā, un tās robežas gar Vaives krastiem ir fiksētas."

Rūsiņa Satekle ir vēl viena hronikā minēta, bet neatrasta pils, kuru vēsturnieki savulaik novietoja gan Kvēpenē, gan tuvāk Turaidai. Gints Skutāns uzskata, ka Rūsiņa pils ir mīkla, jo minēta tikai vienu reizi: "Pēc hronikas tai vajadzētu būt Gaujas krastā Cēsu pusē. Esmu rakstījis par versiju, ka Satekle varēja būt Līgatnē vai pat Nītaurē. Sarežģītajā reljefā Amatas krastos var tikt atklāts arī jauns, nezināms Satekles kandidāts. Mums nav tādu atbalsta punktu, lai varētu kaut ko precīzi šeit apgalvot, nepieciešami izrakumi."

Nekas nav beidzies

Gints Skutāns savos pētījumos nav apstājies, kaut arī apkārtējie Beverīnas atrašanas brīnumam vairs netic: "Man ir sajūta, ka Cēsu pusē Beverīnu nevienam nevajag. Raunēnieši vairs netic, ka vēl ko var atrast, jūtams skepticisms. Viņus var saprast, jo blakus ir Beverīnas novads, kuru veidojot bija vajadzīgs skaists un skaļš nosaukums.

Jaunākie pētījumi par Beverīnu pierāda, ka vieta turpina eksistēt arī viduslaikos. Nosaukums "Beveren" fiksēts 14.gadsimta tirdzniecības dokumentos, šajā pilsētiņā vai miestā mituši daudzi tirgotāji. Pēc tam dokumentos pēkšņi parādās "Ronnenburg". Minēti arī krievu tirgotāji no Beveren miesta. Skaidrs, ka tā neatrodas kaut kur Rietumeiropā, bet tepat, Baltijā. Diemžēl arī šis arguments atduras pret vēsturnieku neticību un neizpratni. Tikmēr Novgorodā no zemes tiek izrakti arvien jauni tirdzniecības arhīvi bērzu tāšu grāmatas. Tajos rakstīts par darījumiem ar Livoniju, lībiešiem un Rīgu. Galvenais noticēt, ka Beverīnu var atrast!".

http://news.lv/Druva/2017/02/21/cesu-puse-no-jauna-mekle-beverinu

 

Černobilieši nodibina biedrības nodaļu

Datums: 21.02.2017

Izdevums: Auseklis

Rubrika: Ziņas

Deviņi vīri no Raiskuma, Stalbes, Amatas, Priekuļu un Līgatnes pagasta sanāca kopā, lai nodibinātu biedrības Latvijas savienība «Černobiļa» nodaļu. Viņi kopīgi vēlas sagatavot dokumentus, lai varētu saņemt Iekšlietu ministrijas apbalvojumu Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībniekiem. Dokumenti tiks vesti uz Rīgu, bet apbalvojumu pasniegšanu organizēs Cēsīs.

http://news.lv/Auseklis/2017/02/21/cernobiliesi-nodibina-biedribas-nodalu

 

Jaundibināti uzņēmumi

Datums: 22.02.2017

Izdevums: Latvijas Vēstnesis

Rubrika: Komercreģistra ziņas

P 2017/40.KRJ35

Reģistrācijas datums: 17.02.2017.

Reģistrācijas numurs: 44103110470

Vienotās euro maksājumu telpas maksājuma saņēmēja identifikators: LV21ZZZ44103110470

Firma: Sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Baltic Biznes Pakalpojumi"

Adrese: Līgatnes nov., Līgatne, Rīgas iela 1 - 1

Parakstītais pamatkapitāls: 2800.00 EUR

Apmaksātais pamatkapitāls: 1400.00 EUR

Valde: Elena Gradovska, personas kods 070574-14602, valdes loceklis, ar tiesībām pārstāvēt kapitālsabiedrību atsevišķi

Publikācijas Nr.: KMR00103523360271.

http://news.lv/Latvijas_Vestnesis/2017/02/22/jaundibinati-uznemumi

 

ĪSZIŅAS

Datums: 22.02.2017

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Jaunums. AS "Cēsu alus" izstrādājusi jaunu alus zīmolu "Senlatvju alus", jauninājumā ieguldot 70 000 eiro. Jaunā šķirne ir "lager" tipa gaišais alus, pieejami trīs veidu brūvējumi - vīgriežu, kadiķu un brūkleņu -, katrā attiecīgi jūtama konkrētā auga garšas nianses. Etiķešu dizainā izmantotas latviešu spēka zīmes - Māras līklocis, Saules zīme un Jumis. Etiķetē iekļauts arī zīmju skaidrojums.

 

Runās par veselību.

Līgatnes novadā, Augšlīgatnē, šodien sākas sarunu cikls "Sports un veselība". Pirmajā nodarbībā runās par to, kā samazināt svaru, kāpēc ir svarīgi izturēties atbildīgi pret veselību un uzturu.

 

Aicina sportistus. Priekuļu novada pašvaldība mājaslapā aicina pietiekties jauniešus, kas VII Latvijas Jaunatnes olimpiādē vēlas pārstāvēt novadu. Pieteikumā, kas rakstāms brīvā formā, lūdz pretendentu norādīt labākos sportiskos sasniegumus.

http://news.lv/Druva/2017/02/22/iszinas

 

Lietuviešu viesu šoziem mazāk

Autors: Līga Eglīte

Datums: 22.02.2017

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Lietuviešu valodu aizvadītās nedēļas nogalē Cēsīs varēja dzirdēt biežāk nekā citreiz. Kaimiņvalsts iedzīvotāji izmantoja brīvdienas, lai, aktīvi atpūšoties, svinētu Lietuvas valsts neatkarības 99. gadadienu. Daudzi uz Cēsu pusi un Gaujas nacionālo parku brauc regulāri un jau zina galamērķi, parasti tās ir sportiskas izklaides.

Aptaujātie Cēsu apkārtnes tūrisma uzņēmēji gan atzīst, ka ziemas prieku cienītāju un apkārtējo dabas vai kultūrvēstures objektu apmeklētāju no kaimiņzemes bija mazāk, nekā cerēts. Līgatnes Tūrisma informācijas centrā un dabas takās tūristu no Lietuvas nav bijis, savukārt zoo "Rakši" apmeklējusi viena lietuviešu tūristu grupa.

Cēsu Tūrisma informācijas centra darbiniece Ieva Kleine uzskata, ka šosezon iemesls Lietuvas tūristu apmeklējuma sarukumam ir tas, ka slēpošanas kalnos ir mazāk sniega un zemāka tā kvalitāte. Nedēļas nogalē ap piecdesmit lietuviešu apmeklēja Cēsu viduslaiku pili. Daži viesojušies arī “Seno rotu kalvē” pie meistara Daumanta Kalniņa.

Vadims Kameņevs, slēpošanas bāzes "Žagarkalns" pārstāvis, vērtē, ka vainojami laika apstākļi un arī citi faktori: "Pēdējos gados slēpotāju skaits no Lietuvas mūspusē samazinās. Daudzi paliek tajos Latvijas kalnos, kas tuvāk robežai – Riekstukalnā, Milzkalnā. Lietuviešiem arī pašiem ir tapušas labas trases, kvalitatīvas, ar izdevīgu cenu politiku. Vēl viens iemesls šogad Lietuvā nebija četras brīvdienas pēc kārtas, pēc valsts svētkiem 16.februārī, piektdien, bija jāstrādā. Žagarkalnā šajā nedēļas nogalē bija nepilns simts viesu no Lietuvas."

Arī slēpošanas bāzes "Ozolkalns" pārstāve atzina, ka gaidījuši vairāk viesu no Lietuvas, bet ieradās apmēram simts, kuri izmantojuši gan slēpošanas iespējas, gan naktsmājas. Iemesls sniega maz, apkārt nav ziemas sajūtas, svētdien laika apstākļi briesmīgi. Kamēr uz kalna vēl ir saglabājies baltums, atliek cerēt uz igauņu slēpotājiem, jo Igaunijā šajā nedēļas nogalē ir valsts neatkarības proklamēšanas svētki un garākas brīvdienas.

http://news.lv/Druva/2017/02/22/lietuviesu-viesu-soziem-mazak

 

Divi bērni, divkāršs prieks un rūpes

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 22.02.2017

Izdevums: Druva

Rubrika: Ģimene

Beāte skraida pa istabu, pieskrien pie brāļa Renāra, samīļo un nosaka: "Renārs ir labs puika." Beātei ir divarpus gadu, Renāram astoņi mēneši. Beāte vēl pastāsta, ka tētis darbā, ka kopā abi spēlējas ar mantām, rakuši sniegu un gatavojuši sniega kūkas, bet tagad līst lietus un nevar neko darīt.

Mamma vēro atvases, ik pa brīdim kādam aizrāda, samīļo.

"Neaudzinu bērnus pēc grāmatām. Ar pirmo, protams, ir grūtāk, daudz ko nezini. Bet viņi ir ļoti atšķirīgi. Dēls tik liels kā māsa gada vecumā. Renārs grib, lai mamma visu laiku ir līdzās, tikko eju uz virtuvi, seko. Beāte ir kustīga. Kur var tik daudz enerģijas ņemt un nepārtraukti runāt, nudien nesaprotu! Citi bērni divos gados mācās runāt, bet Beātei jāmācās paklusēt.

Beāte iet dārziņā Skujenes skolā, audzinātāja ir vecmāmiņa. Beātei ļoti patīk dziedāt," atvases raksturo mamma Silvija Mozuļčika.

Silvija pastāsta, ka vīrs Arvis vienmēr gribējis divus bērnus. Pašam ir brālis, bet Silvija ģimenē ir vienīgais bērns. "Nezinu, vai pēc gadiem pieciem vairs gribēšu domāt par maziem bērniem. 26 gadi ir tas īstais vecums, kad precēties un audzināt bērnus. Taču vienaudži tā nedomā. Vidējais māmiņu vecums Latvijā esot gandrīz 30 gadu, man tas šķiet pārāk vēlu," pārdomās dalās kaivēniete. Silvija atzīst, kad pati auga, kaimiņos bija divus gadus vecāks zēns, bet tagad tuvumā nav neviena bērna. Beāte un Renārs vismaz kopā var spēlēties. " Vīra radi dzīvo Priekuļos, bērni tāda paša vecuma, tā ir iespēja satikt citus bērnus. Kaivē mazu bērnu nav. Mani bijušie klasesbiedri no Skujenes skolas visi ir prom, lielākoties Rīgā. Labi, ka ir internets, tālrunis, var sazināties ar draudzenēm," stāsta Silvija.

Silvija strādāja Rīgā par arboristi, Arvis tajā pašā firmā bija saistīts ar tehniku, bet abi satikās Maskavā, kur komandējumā strādāja vienā objektā. Atgriezās mājās un vairs nešķīrās. Abi pameta Rīgu, bet Silvija saka, ka galvaspilsēta nekad viņu nav saistījusi un nevar pat iedomāties, ka tur būtu jādzīvo ar maziem bērniem. Ģimene dzīvo Silvijas dzimtas mājā, Kaives pagasta "Baltgalvjos". Silvija un Arvis plāno, ka pēc gadiem trim abi strādās savā saimniecībā. Abi pabeiguši biškopju kursus, iestādītas zemenes. "Nauda jāpelna sev, nevis citiem. Zeme ir, ideju netrūkst," bilst Silvija un atzīst, ka trīs gados profesijā daudz kas mainījies un arī aizmirsts.

"Dēlam nekas nebija jāpērk, jo drēbītes bija no meitas, bet Beātei izpalīdzēja radinieki, kuriem ir pusgadu vecāka meita. Ja runā par apģērbu, ratiņiem, tos cits citam nodod, nav jātērējas. Jāpērk, protams, autiņbiksītes, putras, ja vajag. Ja saka, ka nevar atļauties bērnu finansiālu apsvērumu dēļ, nepiekrītu. Bez izdevumiem neiztikt, bet nav tā, ka nevar atļauties," pārliecināta Silvija. Par trešo bērnu gan pagaidām ģimene nedomā, atklāj Silvija un nosmej, ka māja par mazu, vispirms jāizbūvē otrais stāvs.

Ikdienā atbalsts ir Silvijas mamma. "Ar mammu dzīvojam vienā mājā, tas ir atvieglojums, kad vajag, izpalīdz," stāsta Silvija.

Beāte riņķo pa istabu un mammai prasa rabarberu, tad tiek ieslēgts televizors, kur meitenīte dzied dziesmu par rabarberu. "No rīta Beāte ar vecomammu aizbrauc uz dārziņu, tad mājās ir mierīgi, dzīvojamies abi ar Renāru. Pēcpusdienā braucu pēc Beātes," pastāsta mamma, bet Beāte lepni stāsta, ka pirms dažām dienām Renārs pateicis vārdu “mamma”. "Beāte šo vārdu teica jau pusgada vecumā. Renārs, salīdzinot ar māsu, ir tik kluss," saka Silvija un atzīst, ka abi ar Arvi ir runātīgi, tikai atšķirība, ka viņš runā, kur un kad vajag, viņa ne. "Beāte runā par mums abiem, vakaros runā tikai viņa," apmīļojot meitu, saka mamma un piebilst, ka grūti iedomāties, kā ar abiem tiks galā vasarā, jo Beāte skrien, kur grib, un brālis skries pakaļ.

"Brālis mīļš," atvadoties saka Beāte.

***

Jaundzimušie no 23. janvāra līdz 18. februārim

Amatas novads

četri bērni: Rebeka, Mikus, Ralfs un Paula Emīlija

Cēsu novads

11 bērni: Kārlis, Regnārs, Ādams Marks, Patriks, Roberts, Kristaps Jānis, Ernests, Rēzija, Karlīne, Alise un Evelīna

Jaunpiebalgas novads

nav reģistrēts neviens jaundzimušais

Līgatnes novads

divi bērni: Renārs un Emīls

Pārgaujas novads

trīs bērni: Robijs, Marta un Jānis

Priekuļu novads

trīs bērni: Bruno, Paula un Gabriela

Raunas novads

viens bērns: Letīcija

Vecpiebalgas novads

viens bērns: Pauls

http://news.lv/Druva/2017/02/22/divi-berni-divkarss-prieks-un-rupes

 

Impar atgūst čempionāta līderu titulu

Autors: Dainis KRŪMS

Datums: 22.02.2017

Izdevums: Auseklis

Rubrika: Sports

Priekšpēdējo spēli Latvijas 2. līgas Vidzemes reģiona čempionātā Limbažos aizvadīja Impar florbolisti, tiekoties ar Līgatnes komandu, kas cīnās par vietas saglabāšanu labāko četriniekā un tikšanu uz izslēgšanas spēlēm. Limbažnieki to jau nodrošināja pēc iepriekšējās uzvaras, taču turpināja cīnīties par 1. vietas atgūšanu čempionātā. Pašreizējiem līderiem, Kokneses florbolistiem, bija jāspēlē izbraukumā ar dažādām komandām, kas varētu atņemt punktus. Impar bija zaudējuši par 1 punktu vairāk nekā koknesieši.

Impar spēli iesāka aktīvāk, un pretinieki bija spiesti vairāk aizsargāties un domāt par savu vārtu drošību. Viesi uzbruka retāk, taču arī visai bīstami.

3. minūtē A. Pekšs ar ieslīpu metienu pēc H. Snipes piespēles raidīja bumbiņu vārtu nepiesegtajā stūrī - 1:0. Tad limbažnieki realizēja skaitlisko vairākumu laukumā. U. Aleksāns ar ieslīpu sitienu veiksmīgi trāpīja pa lēkājošu bumbiņu no R. Baloža piespēles - 2:0. Pirmās trešdaļas otra puse ritēja ar līgatniešu pārākumu, jo mājnieki, pārkāpdami noteikumus, bija spiesti lielāko tās laiku spēlēt mazākumā - sākumā četratā un drīz arī trijatā pret pieciem pretiniekiem. 13. minūtē viesu komandā spēlējošais vidrižnieks J. Balsis ar ieslīpu metienu starpību samazināja 2:1. 16. minūtē laukuma saimnieki atkal spēlēja trijatā pret pieciem viesiem. Imparieši aizsargājās veiksmīgi un vienreiz gandrīz tika arī pie vārtu guvuma, taču glāba pretinieku vārtsargs, atvairot bīstamu raidījumu. Līgatniešiem neizdevās izmantot vairākumu laukumā. Tomēr trešdaļas galotnē pretiniekiem izdevās gūt vārtus, spēlētājam iznākot no mūsu vārtu aizvārtes, 2:2. Otrā trešdaļa arī sadalāma divās daļās. Sākumā vairāk vārtu guva mūsējie, pēc tam pretinieki. Pēc A. Pekša piespēles vārtus guva U. Aleksāns. Tad pēc ātra pretuzbrukuma un labas kombinācijas tos guva K. Kampāns no A. Naroga piespēles - 4:2. Limbažnieku ātrais uzbrukums beidzās ar precīzu A. Naroga metienu pēc K. Kampāna piespēles - 5:2. Drīz mājniekus no nepatikšanām paglāba vārtu stabs. Taču jau nākamajā uzbrukumā precīzs metiens izdevās S. Paulaskaitim, kuram asistēja H. Snipe. 30. minūtē viesu uzbrukums beidzās ar J. Balša precīzu ieslīpu metienu - 6:3. Tad patālu pretinieku metienu nespēja tvert mūsu vārtsargs - 6:4. Mājnieku likstas ar to vēl nebeidzās. 36. minūtē no vēl viena vidrižnieka J. Preimaņa piespēles vārtus guva J. Balsis - 6:5. Impariešu lielais pārākums saruka līdz minimumam. 37. minūtē mūsējo aizsargs H. Snipe veica reidu pāri visam laukumam un panāca 7:5.

Trešdaļas galotnē viesu komandai nepaveicās, jo J. Preimanis apspēlēja mūsu aizsargu, izgāja vienatnē pret mūsu vārtsargu un trāpīja pa vārtu stabu.

Trešajā trešdaļā bumbiņu vairāk kontrolēja un uzbruka Impar spēlētāji, taču vārtu guvums viņiem pailgi neizdevās. 56. minūtē limbažnieki izspēlēja labu kombināciju pie pretinieku vārtiem, un K. Kampāns no A. Naroga piespēles guva pēdējos vārtus šajā spēlē. Impar uzvarēja ar 8:5.

Pašlaik limbažnieki atkal atrodas čempionāta 1. vietā, taču Kokneses komanda aizvadījusi par divām spēlēm mazāk. Pēc mača Impar menedžeris I. Ķīkulis apbalvoja komandu labākos spēlētājus. Mūsu komandā balvu saņēma H. Snipe, viesiem J. Balsis.

http://news.lv/Auseklis/2017/02/22/impar-atgust-cempionata-lideru-titulu

 

Izmaiņas uzņēmumos

Datums: 23.02.2017

Izdevums: Latvijas Vēstnesis

Rubrika: Uzņēmumu reģistra ziņas

OP 2017/41.URI1

Reģistrācijas numurs: 49501002341

Nosaukums: Cēsu rajona Līgatnes pagasta zemnieku saimniecība "JAUNSAIMNIEKI"

Juridiskā adrese: Līgatnes nov., Līgatnes pag., "Jaunsaimnieki"

Atbrīvotas amatpersonas: Vairis Ābols, personas kods 151240-12305, īpašnieks, ar paraksta tiesībām

Ieceltas: Emīls Ābols, personas kods 071093-10419, īpašnieks, ar paraksta tiesībām

Reģistrēts: izmaiņas amatpersonu sastāvā

Izdarīts ieraksts: 17.02.2017.

Publikācijas Nr.: KMR00103537424700.

http://news.lv/Latvijas_Vestnesis/2017/02/23/izmainas-uznemumos-6326504

 

Laimīgs negadījums

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 23.02.2017

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Svētdienas pievakarē kāds pāris no Augšlīgatnes aizbrauca uz Līgatni, lai pastaigātos pa takām. Viņi atstāja automašīnu stāvlaukumā pie papīrfabrikas. ...taču šoferis aizmirsa, ka, arī stāvlaukumā atstājot auto, ir jānovelk rokas bremze vai ātrumpārslēgs jāatstāj pārnesumā.

"Mašīna sāka ripot uz upes pusi. Stāvlaukuma malā ir apmale, bet ziemā gar to sakrājies sniegs un ledus, apmale bija kļuvusi slīpa. Auto bez šķēršļiem pa stāvo nogāzi iebrauca tieši Līgatnes upē," stāsta Līgatnes pašvaldības policijas priekšnieks Uldis Siliņš. Ūdens līmenis upē bija ļoti zems, tas sniedzās vien līdz mašīnas sliekšņiem. Tā kā tuvojās tumsa un bija skaidrs, ka auto upei nekādu kaitējumu nenodara, jo nav iespējams piesārņojums, mašīnas evakuācija tika atlikta uz rītu.

Pats "Opel Astra" īpašnieks izsauca evakuatoru, un mašīna bez problēmām tika izcelta no upes. "Šī mašīna nav smaga. Tā kā upē tā bija ieslīdējusi, nedaudz bojāta tikai priekšpuse, izceļot auto no upes, tai netika nodarīts nekāds kaitējums," uzsver Uldis Siliņš un piebilst, ka viņu visvairāk uztraucis, lai netiktu sabojāts nostiprinātais upes krasts, jo turpat blakus ir gājēju tiltiņš. "Viss tika izdarīts ātri un kārtīgi. No upes izcelto mašīnu saimnieks bez problēmām iedarbināja," stāsta Uldis Siliņš un atzīst, ka viņa praksē līdzīgs gadījums nav atmiņā. "Šoferis nepieredzējis, tikai augustā ieguvis autovadītāja tiesības. Šis bija laimīgs negadījums," saka pašvaldības policijas priekšnieks.

http://news.lv/Druva/2017/02/23/laimigs-negadijums

 

Ieraudzīt iespējas

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 23.02.2017

Izdevums: Druva

Rubrika: Pagastu ziņas

"Darba pietiek un pietiktu daudziem, ja gribētu strādāt," saka friziere Ineta Žagare un atklāj, ka jau tad, kad lellēm bija griezusi matus un brīnījusies, kāpēc tie neataug, sapratusi viņai patīk šis darbs.

Skolas laikā viņa grieza matus puišiem, bet izraudzījās citu profesiju. Vairākus gadus Ineta bija inženiere skaitļošanas centrā. "Tagad dēli brīnās, ka esmu mācījusies programmēšanu, jo par datoru zinu gaužām maz. Nav laika apgūt. Savulaik viss skaitļošanas centrs bija viens liels dators," pārdomās dalās līgatniete. Dēli Matīss un Mārtiņš jau katrs savā dzīvē, abi ir zobu tehniķi.

Pārmaiņu laiks izmainīja arī Inetas ikdienu. Viņa draugiem turpināja griezt matus, līdz kāds jautāja cik ilgi to darīs par šokolādi. Viņš arī atsūtīja frizieru kursu adreses. "Skolā friziermākslu neesmu mācījusies, bet kursu bijis daudz, jo jāmācās visu laiku, jāseko līdzi jaunajam," bilst friziere. Ineta ir ieguvusi Latvijas Amatniecības kameras meistara diplomu, kas pēc būtības nozīmē augstākā izglītība. Ikdienā Ineta strādā frizētavā "Skaļupēs".

Otro ziemu Ineta kursos mācās vācu valodu. "Par vācu valodu nedomāju, līdz dēls Matīss nepārcēlās uz Luksemburgu. Atrada darbu, no kolēģiem iemācījās valodu. Mazdēls Valters apmeklē bērnudārzu un pamazām runā vāciski. Arī vedekla mācās vācu valodu, angliski studē maģistrantūrā," stāsta Ineta un turpina: "Vācu valodu sāku mācīties no nulles. Aizbraucu pie dēla un jutos jau labāk, ka varu izlasīt rakstīto, ar runāšanu gan vēl ir, kā ir. Bija patīkami, kad kaimiņš pasveicināja un varēju atbildēt, gribēja parunāties, mēģināju un vismaz kaut ko sapratu. Aizbraukšu pie mazbērna, gribēšu aiziet uz bērnudārzu pakaļ, jāprot taču pateikt, kas es esmu. Tagad mācos gramatiku."

Ineta jau ilgus gadus dejo "Zeperos". Katrs mēģinājums ir kā mācību stunda, kurā jāapgūst kas jauns. Divas reizes nedēļā, vēl arī ik pāris sestdienu, dažkārt katru sestdienu, svētdienu ir mēģinājumi vai koncerti. Par gaidāmo Deju svētku repertuāru Ineta saka: "Ne viss ir tik melns, kā runā, esam aktieri, ko horeogrāfs vēlas, to darām. Man patīk arī tā deja, ko daudzi kritizēja. Tā mums jauns uzdevums. Varbūt mūzika varētu skanēt citādi. Katrā ziņā repertuārs ir interesants," pārdomās dalās līgatniete.

Laika visiem ir vienādi daudz vai maz. Ineta atzīst, ka patīk arī

rokdarbi, aizsākusi izšūt tautisko blūzi, bet nav laika pabeigt. Savulaik apmeklējusi zīda apgleznošanu un dēlam uz kāzām uzdāvinājusi ģimenes karogu. "Viss, ko iemācāmies, dzīvē noderēs, nekad nezinām kad. Neviens neko klāt nenesīs, bet tiek piedāvātas tik daudzas iespējas, ir jāiet un jādara," saka Ineta un atklāj, ka naktij nozog pa kādai stundai, lai visu pagūtu.

http://news.lv/Druva/2017/02/23/ieraudzit-iespejas

 

Līdzi laikmetam

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 23.02.2017

Izdevums: Druva

Rubrika: Pagastu ziņas

Līgatnes Tūrisma informācijas centra vadītāja Liene Korņejeva un gide, Līgatnes Rīgas kalna apartamentu saimniece un interesantu lietu meistare Iveta Ašeniece uzsver, ka katru dienu jāapgūst kaut kas jauns. Tehnoloģijas maina dzīvi.

"Mūsdienas pieprasa būt sociālajos tīklos. Retais informāciju nemeklē internetā," saka Iveta, bet Liene atzīst, ka patiesībā mēs vairs neesam savas dzīves veidotāji, ar mums manipulē, piespēlē informāciju. "Tiek radīta ilūzija, ka mēs izvēlamies, bet to jau kāds mūsu vietā ir izdarījis. Ja tevi tas interesē, lūdzu, vēl informācija par šo tēmu, gribi ko citu, lūdzu," pārdomās dalās Liene. Viņa nesen bijusi seminārā, kurā uzsvērts, ja interneta lietotājs ierauga, ka mājaslapa veidota pirms diviem gadiem, viņam šķiet, ka tā ir veca. "Aizvien tehnoloģijas attīstās, netiekam tām līdzi. Kad kārtējo reizi kāds to pasaka, tas ir dzinulis, ka kaut kas jāmaina," saka Liene un uzsver ja kaut brīdi nesekosi līdzi, būsi ārā no aprites.

Ivetai par virtuālo pasauli savs viedoklis: "Esam visā iekšā un reizē domājam, kaut nebūtu elektrības un tas viss beigtos. Apbrīnojam tos, kuri dzīvo mežā, un nokļūstam vēl duālākā situācijā visu laiku esam virtuālajā pasaulē un reizē arī gribam no tās atbrīvoties. Aizbraucam uz laukiem un visiem dodam ziņu, ka esam laukos. Kuru tas interesē? Ja tas ir bizness, saprotu, ka jāspēlē pēc tā likumiem, bet brīnos, kuru interesē, kādu olu esmu uzcepusi. Varbūt tā ir tā telepātija, par ko stāstīts pasakās mēs lasām cits citu domas. Lasām, tikai caur šo brīnumaparātu. Sarunājoties internetā, redzam viens otru. Varam ieiet internetā un skatīties, kā tajā brīdī Āfrikā lauva dzer ūdeni. Zimmels jau teica urbanizācija nenes cilvēkam gaidīto, visu radām, lai būtu vieglāk, ātrāk, bet reizē arī sarežģījam dzīvi."

Iveta Ašeniece nesen atgriezusies no starptautiskas sociālo inovāciju platformas "new Do(o)r" rīkotiem kursiem jaunajiem uzņēmējiem par sociālo uzņēmējdarbību. Viņai ir iecere apvienot Līgatnes novada mājamatniekus un tirgot viņu izstrādājumus: zeķes, cimdus, paklājus, rotaļlietas, dekorus. "Mamma, vecāmamma ir meistares, arī pati kaut ko gatavoju, tirgojam brīvdienās pie alām. Gadās, ka tūristi te kaut ko ierauga, mājās izdomā, ka gribētu nopirkt, interesējas, vai esat internetā, mums jāsaka piedodiet, neesam. Ja gribu ko tirgot, virtuālā platforma ir vajadzīga. To izveidot un izmantot ir jāmācās. Zinām, ko kurš novadā dara, jāpiedāvā iespēja," stāsta Iveta un piebilst, ka variants ir arī iekārtot stendu ar līgatniešu darbiem, kuros arī būtu stāsti par meistariem. "Arī pircējam nav vienalga, ko pērk, viņu ieinteresē stāsts par cilvēku. Kursos rēķinājām, ka organizatori nopelnīt nevar. Ja viņiem vajag algu, tad zeķes maksās tikpat, cik par tām prasa Vecrīgā. Atliek kādi projekti. Tas, kam ir resursi uzrakstīt projektu, var atļauties citus pārdošanas noteikumus. Bet katram, kaut ko pārdodot, ir savi mērķi nopelnīt vai piepelnīties," saka Iveta.

Tuvojoties kārtējai tūrisma sezonai, tūrisma centrs izstrādā jaunas programmas. "Katru pavasari uz Līgatni brauc skolēnu grupas, katru gadu jāpiedāvā kas jauns. Šopavasar aicināsim uz kolektīvu saliedēšanas pasākumu ekskursiju," stāsta tūrisma centra vadītāja, bet Iveta atzīst, ka pietrūkst zināšanu, ko piedāvāt, kas interesē jauno pauaudzi. "Līdz šim paaudzes attīstījās prognozējami. Ja mana mamma tā darīja, tā darīju arī es. Desmit gados daudz kas mainījies. Ekskursijas tos, kam 15 25 gadi, maz interesē. Tas, kas man ir interesanti, viņiem nav. Divdesmitgadniekiem prāta konstrukcijas ir pilnīgi atšķirīgas no mūsu," pārdomās dalās Iveta Ašeniece.

http://news.lv/Druva/2017/02/23/lidzi-laikmetam

 

Dzīvē tik daudz jāzina

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 23.02.2017

Izdevums: Druva

Rubrika: Pagastu ziņas

Sandra Voitkāne strādā par pavāra palīdzi Siguldā un ik dienu uz darbu mēro ceļu no Līgatnes. Viņai ir bakalaura grāds tūrisma uzņēmējdarbības vadībā, viņa strādā arī par gidi Līgatnē. "Ziemā gidu pakalpojumi ir maz vajadzīgi, bet vasarā abus darbus var apvienot," bilst līgatniete un uzsver, lai strādātu kādā nozarē, visu laiku jāmācās, jāapmeklē kursi, jāpapildina zināšanas, jāapgūst jaunais.

Sandra Līgatnē ir gide jau piekto sezonu, vada ekskursijas arī krievu un angļu valodā. "Valodas jāmācās visu laiku, vārdu krājums jāpapildina. Skatos filmas angļu un krievu valodā. Tagad ekskursijas jāvada arī Līgatnes dabas takās un par dzīvniekiem jāzina iespējami daudz," pastāsta Sandra.

Patlaban viņa mācās autoskolā. Tā ir dzīves nepieciešamība. "Dzīvojot Līgatnē, bez auto iztikt grūti," uzsver Sandra un pastāsta, ka daudzi līgatnieši ar mašīnu aizbrauc līdz Augšlīgatnei, atstāj auto stāvvietā un tālāk brauc ar autobusu vai vilcienu uz Siguldu vai Rīgu. Tā ir izdevīgāk.

"Vēl tikai apgūstu teoriju un braukšanas pamatus, tūlīt sāksies braukšana instruktora vadībā. Ar to, kā māca autoskolā "Einšteins" Siguldā, esmu ļoti apmierināta. Grupā ir gan skolēni, gan mēs, trīsdesmitgadnieki, gan dāmas jau gados," pastāsta Sandra un atzīst, ka līdz šim mācīties vadīt auto neatlicis laika. "Bija studijas, meita bija maza, tagad viņa iet jau 2.klasē, man ir vairāk laika. Ģimenē mums ir mašīna, arī draugi un radi mudināja, lai mācos braukt. Vecāki dzīvo Ieriķos, pie viņiem jābrauc," saka Sandra Voitkāne.

http://news.lv/Druva/2017/02/23/dzive-tik-daudz-jazina


Publicēts 2017. gada 23. februārī

 

Laika ziņas
Aptaujas