Jaunumi
Prese raksta par Līgatni

ĪSZIŅAS

Datums: 24.02.2017

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Seminārs. Augšlīgatnē šodien norisināsies informatīvais seminārs par projektu konkursu "LMT Latvijai", kas sadarbībā ar Līgatnes novada pašvaldību tika izsludināts šī gada 13.februārī. Seminārā būs iespēja uzzināt vairāk par "Latvijas Mobilā Telefona" organizētā konkursa norises gaitu, kā arī sniegtas atbildes uz interesējošiem jautājumiem.

Talantīgi viesi. No 13.februāra līdz 14.martam Vecpiebalgas novadā viesojas brīvprātīgie jaunieši no Itālijas, Spānijas, Portugāles, Bulgārijas, Norvēģijas, Kipras un Grieķijas. Viņi apmeklēs Inešu pamatskolu, Vecpiebalgas bērnudārzu un Dzērbenes jauniešu centru, iesaistīsies dažādās aktivitātēs, veidos nacionālos vakarus un radīs pasākumu "Internacionālais talantu šovs 2017", kas jau trešo reizi norisināsies Vecpiebalgas kultūras namā. Viesošanās noris programmas "Erasmus +" brīvprātīgā darba projekta ''International Snowfall 2'' ietvaros.

http://news.lv/Druva/2017/02/24/iszinas

 

Zemledus cope sacensībās un hobijam

Autors: Jānis Gabrāns

Datums: 24.02.2017

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Īsti zemledus makšķernieki nesūdzas par ziemas mainīgajiem laika apstākļiem, bet izmanto katru iespēju, lai izbaudītu savu vaļasprieku.

Arī pieredzējušais Pēteris Lideris no Līgatnes atzīst, ka par ziemu sūdzēties neesot iemesla: “Novembrī jau varēja tikt uz pirmā ledus, un neatceros, kad iepriekšējo reizi tā bija. Arī pārējā laikā bija pietiekami daudz periodu, kad varēja doties uz kādu no ezeriem.”

P. Liderim zemledus makšķerēšana ir kas vairāk nekā vaļasprieks, jo viņš startē ne tikai Latvijas čempionātā komandas “Salmo” sastāvā, bet šajā nedēļas nogalē kopā ar Latvijas izlasi pārstāvēs valsti 14.pasaules čempionātā zemledus makšķerēšanā, kas notiks uz Mazā Baltezera ledus. Vakar notika sacensību svinīga atklāšana, šodien oficiālie treniņi, bet sestdien un svētdien – sacensības. Kopumā pasaules čempionātā startēs 14 valstu izlases.

P. Lideris Latvijas izlasē ir viens no pieredzējušākajiem dalībniekiem, startē tajā kopš 2001.gada. Nepastāvīgie šīs nedēļas laika apstākļi atstāj ietekmi uz visu dabu, domājams, arī zivīm, tāpēc vietā jautājums, vai zināšanas, pieredze ļaus tikt pie labāka loma. P. Lideris atzīst, ka zināšanu nekad nevar būt par daudz, arī it kā tik zināmā lietā kā zemledus makšķerēšana: "Nosacījums vienkāršs – zivis jāķer jebkuros laika apstākļos. Lai sacensības notiktu, jāizpildās tikai vienam nosacījumam – uz ezera jābūt ledum. Pārējais ir atkarīgs no katra makšķernieka. Ledus šobrīd ļoti pietiekams, apmēram 35 centimetrus biezs. Arī ūdens uz ledus nav, tāpēc sacensību apstākļi ļoti labi."

P.Lideris atzīst, ka ir patīkami startēt savās mājās, taču tas nenozīmē, ka mājiniekiem būs kādas priekšrocības, jo pretinieki te ieradušies pirms krietna laika, lai iespējami labāk iepazītu vietējo situāciju. ASV izlasei te notikušas atlases sacensības, Ukrainas makšķernieki sarīkojuši mačus, arī citas komandas darbojušās pietiekamu laiku, lai varētu teikt, ka nekādu noslēpumu vairs nav.

Nedēļu pirms pasaules čempionāta vietējās nozīmes sacensības notika uz Raiskuma ezera ledus, kur risinājās Pārgaujas novada zemledus makšķerēšanas sacensības. Šķiet, ka Pārgaujas novads ir vienīgais mūsu pusē, kur notiek šādas sacensības. Novada vides aizsardzības inspektors Agris Ķesa stāsta, ka sacensībās piedalījušies 30 zemledus makšķernieki, viņu vidū arī divas makšķernieces: “Šīs jau ir tradicionālas sacensības, diemžēl pēdējos divus gadus tās nenotika, jo ledus bija pārāk plāns. Šogad paveicās ar ledus apstākļiem, arī ar sacensību dienas izvēli, jo sestdien laiks bija lielisks. Pasākums izdevās, visi dalībnieki apmierināti neatkarīgi no iegūtā loma.”

Iespaidīgi lomi gan sacensību gaitā nav izvilkti, taču gluži bešā dalībnieki arī nav palikuši. Balvas saņēma labākie makšķernieki vīru un dāmu konkurencē, jaunākais un vecākais makšķernieks, labākā komanda, pasniegtas arī citas balvas.

A. Ķesa stāsta, ka šajā ziemā uz novada ezeriem makšķernieku nav trūcis: “Domājams, ka šī nedēļas nogale būs īpaši aktīva. Rit pēdējās dienas pirms līdaku lieguma, kas sāksies 1.martā, tāpēc makšķernieki vēl steidz uz copi, lai tiktu pie kādas līdakas.”.

http://news.lv/Druva/2017/02/24/zemledus-cope-sacensibas-un-hobijam

 

Caunām apmeklējums par brīvu

Datums: 24.02.2017

Izdevums: Liesma

Rubrika: Nedēļas nogale

Līgatnes dabas takās rīt uzmanības centrā būs caunas.

Līgatnes dabas takās regulāri notiek pasākumi, kuru mērķis ir aicināt ģimenes ar bērniem pabūt brīvajā dienā kopā, atpūsties svaigā gaisā un uzzināt ko jaunu.

Šī ir kārtējā reize, kad, apskatot, kā dabas taku iemītniekiem klājas ziemā, kad snieg un bieži arī līst, tuvāk iepazīt caunu, kura apdziedāta dziesmās, pateicoties zeltainajam kažociņam.

Īstenībā cauna ir mazs un plēsīgs dzīvnieciņš. Latvijā dzīvo meža cauna (Martes martes) un akmeņu cauna (Martes foina). Akmeņu cauna dzīvo ne tikai mežā, bet apmetas arī cilvēku mājokļu tuvumā un reizēm pat daudzdzīvokļu māju bēniņos. Savukārt meža cauna ir Latvijas mežu iemītnieks jau kopš pēdējā ledus laikmeta.

Pasākums sāksies pusdienlaikā, 12.00, kad gida pavadībā varēs doties pārgājienā un vērot dzīvniekus, tajā pašā laikā līdz vēlai pēcpusdienai dabas taku teritorijā esošajā izglītības centrā «Pauguri» notiks radošas nodarbības, bet pl. 14.00 ar interesentiem runās zvērkope Velga Vītola, stāstot par Latvijas caunām un rādot interesantas fotogrāfijas.

Interesentiem, kuru uzvārds ir Cauna, Caune, Caunīte, Caunītis, interesanta diena Dabas takās pavadāma bez maksas. Līdzi gan jāpaņem šo faktu apliecinošs dokuments.

http://news.lv/Liesma/2017/02/24/caunam-apmeklejums-par-brivu

 

Laiks ģimenei

Datums: 24.02.2017

Izdevums: Rīgas un Apriņķa Avīze

Rubrika: Tēma

Nav šaubu – Sibīrijas haskiji ir iekarojuši daudzu cilvēku sirdis visā pasaulē. Šo suņu zilās acis un pūkainais kažoks rada uzticēšanos un vēlmi tam pieskarties. Un ja vēl varētu pavizināties kamanās gluži kā filmā „Sniega suņi”!

Lai gan vizināšanās iespējas Latvijā vairs nav retums, parasti tās ir jāplāno laikus un jāmeklē vietas, kur to darīt. Tāpēc siguldiešu Diļevku ģimenes ideja par haskiju trasi vietā, kur ikdienā pulcējas simtiem ļaužu, nākusi kā saukta.

Kopš janvāra vidus trīs haskiji – Papū, Pilots un Dūzis – regulāri ir sastopami Siguldas „Fischer” Slēpošanas centrā, kur speciāli izveidotā trasē saimnieka Oskara Diļevkas uzraudzībā labprāt vizina gan lielus, gan mazus. Lai uzzinātu laiku, kad haskiji trasē ir sastopami, Oskars aicina ieskatīties vietnes „Facebook” profilā „Haskiju Draugi”.

Kādā saulainā sestdienā par to, ka bērnu interese izvizināties haskiju kamanās ir liela, pārliecinājās arī „Apriņķis.lv” – ik pa brīdim Oskaru uzrunāja kāds tētis vai mamma, kuri atveduši savas atvases.

Jautāts, vai haskijiem tāda skriešana pa apli nav par grūtu, Oskars apstiprina jau dzirdēto stāstu par haskiju spēku, izturību un prieku, ko viņi nespēj noslēpt katra izbrauciena laikā. Viņš arī stāsta, ka Sibīrijas haskiji un Aļaskas malamuti tiek uzskatīti par vienīgajiem suņiem, kuri nekodīs cilvēkam nekādos apstākļos, tādēļ tie absolūti neder sargsuņa lomai, toties ir lieliski piemēroti kā ģimenes mīluļi, jo nekad nenodarīs pāri bērnam.

Mērķis dāvāt prieku

Oskara mērķis nav padarīt bērnu izvizināšanu par konveijeru un gūt no tā milzīgu peļņu, bet gan dāvāt prieku ģimenēm un bērniem. Vēl viņš vēlējies, lai suņiem būtu iespēja darīt to, kam tie ir paredzēti. Oskars saka, ka procesu trasē viņš sauc par laiku ģimenei. Viņu priecē skati, kad bērns ir pieliecies pie suņuka purna un tas viņu sveicina, nolaizot sejiņu.

Īpaši gandarīts Oskars ir par to, ka saikne ar viņa haskijiem palīdzējusi bērniem ar īpašām vajadzībām. „Lai gan tā nav gluži kanisterapija, kontakts ar suni šiem bērniem palīdz kļūt atvērtākiem. Esam novērojuši vairākus gadījumus, kad bērniņš sākumā kategoriski atsakās tuvoties sunim, bet pēc kopā pavadītā laika to samīļo un uz atvadām sabučo. Tādu gadījumu piedzīvojām tepat Siguldā un iepriekš arī Līgatnē. Pie mums speciāli brauca kāds kurlmēms puisītis no Cēsīm, lai pavadītu laiku ar suņiem. Mūsu acu priekšā viņš kļuva atvērtāks. Tā ir Dieva žēlastība,” teic Oskars.

Radīt saikni ar dabu

Haskiju trasē satiktā siguldiešu Lausku ģimene atzīst, ka atnākuši pie haskijiem, lai meitiņa Laura gūtu saikni ar dzīvniekiem un dabu. Viņi teic, ka tā ir arī iespēja ģimenes pastaigu apvienot ar interesantām aktivitātēm svaigā gaisā. Redzot, cik ļoti meitiņai patīk brauciens kamanās, vecāki pieņēmuši lēmumu viņas divu gadu jubilejā ciemiņus aicināt pavadīt laiku kopā ar haskijiem.

Papū ir barvedis – dominējošais jeb alfa suns. Oskars stāsta, ka suņi paši nosaka, kurš būs līderis, un Papū jau bērnībā ir izcīnījis savu vietu. Tumsnējais Dūzis visu laiku konkurē ar Papū un cenšas iegūt brāļa pozīciju. Tomēr Papū, lai gan zaudējis ilkni, kas ir tikpat kā zaudēt vienu pakāpi, spējis noturēt savu vietu. Papū nav spēcīgākais, taču viņš ir psiholoģiski noturīgāks un ar savu pārliecību spējis pierādīt savas līdera dotības. Viņš nekad nenolaidīs galvu zemāk un nekad citam sunim neparādīs vēderu.

„Apriņķis.lv”

http://news.lv/Rigas_Aprinka_Avize/2017/02/24/laiks-gimenei

 

„Miķelis” sadanco

Datums: 28.02.2017

Izdevums: Priekuļu Novada Vēstis

Rubrika: Ziņas

Īsi pirms mīlsetības dienas 11.februārī Priekuļu Kultūras namā atkal rībēja deju grīda. Savu pirmo Jaunā gada sadraudzības koncertu „Ar gaili ratos pie Miķeļa dancot” izdancoja DK „Miķelis” kopā ar saviem draugiem no tuvas un tālas apkaimes. Koncerta lielākā intriga, protams, bija jaunā un strīdīgā dziesmu un deju svētku repertuāra atrādīšana.

Mīļas un ne tik „Mīļas” dejas kopā ar „Miķeli” izdancoja viesu kolektīvi -„Piebaldzēni” no Piebalgas, „Raitais solis” no Cēsīm, „Zeperi” no Līgatnes, „Zalktis” no Rīgas un „Savieši” no Kocēniem. Par jautro pasākuma gaisotni bija parūpējies pats Māris Brasliņš, veidojot visdažādākās spēles, kur deju varēja uzminēt, uzzīmēt, izdancot un arī nosvinēt. To visu ar humora un asprātīgas valodas pūderīti pārkaisīja koncerta vadītājs Jānis Gabrāns. Gaiļa gads iesācies jautri un cerams, tā ies arī turpmāk!

http://news.lv/Priekulu-Novada-Vestis/2017/02/28/mikelis-sadanco

 

Arī sieviete var nest mājās medījumu

Autors: Līga LIEPIŅA

Datums: 28.02.2017

Izdevums: Auseklis

Rubrika: Sabiedrība

Kaut sabiedrības uzskati un priekšstati laika gaitā diezgan mainījušies, reizumis uzplaiksnī izbrīns, mednieku rindās redzot arī dāmas. Sievietes vairāk ierasts redzēt kā pavarda sargātājas, ne mednieces. Tiesa, pērnā gada sākumā pat dibināta jauna organizācija - Lady HUNT, kas apvieno medību skartās dāmas no visas Latvijas. Mednieku rindas kuplināt nodomājusi arī tagadējā limbažniece Liene Barona.

- Sievietei nav mājās jāgaida, kamēr vīrs mednieks pārnesīs gaļas gabalu. Ir forši, ka pati vari aiziet, dabūt medījumu un to arī pagatavot, iepriecinot savu otru pusīti. Tas ir divreiz lielāks gandarījums, nekā gaidīt visu jau gatavu, - viņa uzskata.

Pagaidām Liene medībās piedalās kā dzinēja, reizumis arī sastāda kompāniju medniekam gaides medībās. Šai jomai viņa pievērsās pirms apmēram četriem gadiem. Kaislīgs mednieks bijis sarunbiedres vectēvs. No viņa abas ar dvīņumāsu Diānu dzirdējušas ne mazums dažādu piedzīvojumu. Iespējams, tamdēļ, kad Diānas draugs, topošais mednieks (tolaik viņš vēl kārtoja vajadzīgo dokumentāciju), meitenes uzaicinājis nākt par dzinējām, viņas piekrita. Pirmā dzinējmedību pieredze Lienei bija mednieku klubā (MK) Veselava Priekuļu novadā. - Kā vienreiz aizgājām un iekļuvām tajā apritē, tā viss. Jāiet arī turpmāk! - stāsta L. Barona. Arī tagad, dzīvodama Limbažos, viņa dzinējos biežāk ir tieši šajā kolektīvā. Pēdējā laikā viņa uz medībām dodas kopā ar brāli Arti, jo māsa aizbraukusi strādāt uz ārzemēm. Viņus abus pavada arī brāļa medību suns Rīda. Kopš puisis māsām līdzi aizrāvies ar medībām, mamma viņam uzdāvināja savu suni. Jauniete piedalījusies medībās ar dzinējiem arī citos kolektīvos, uz kuriem viņa uzaicināta, piemēram, mūspusē tāds bija MK Tiegaži. Tālākais un arī interesantākais brauciens bija uz Andumiem Kurzemē. Četros no rīta jau devusies ceļā, lai laikus pagūtu uz medību sākumu. - Lai arī toreiz nebija tās veiksmīgākās medības, pasākums bija ļoti labi noorganizēts, - Liene atminas.

Par limbažnieci sarunbiedre sevi var dēvēt dažus gadus, kopš šeit ieprecējās. Jaunietes dzimtā vieta ir Līgatnes puse, kur joprojām dzīvo vecāki un abi jaunākie brāļi. Viņa smiedama atklāj, ka sākumā ar medībām aizrāvusies tik ļoti, ka reizēm pat nebraukusi tikties ar nākamo vīru, bet devusies uz Veselavu pie dzinējiem. Liene ir priecīga, ka vīram Artim nav iebildumu pret viņas hobiju. Vienreiz sarunbiedrei pat izdevies arī viņu pierunāt dzinējmedībām, bet pierādījies, ka tā nav viņa joma. Lienei patīk arī makšķerēšana, kas būtībā tās pašas medības vien ir, tikai ūdenī. Šajā nodarbē gan vīrs labprāt pievienojas. Pati jau novērojusi, ka uz dzinējmedību sezonas atklāšanu oktobra sākumā sapulcējas daudz dzinēju, kuri lielākoties ir no pašu mednieku ģimenēm. Savukārt ikdienā jūtams pat dzinēju trūkums, viņu vietu uz maiņām nākas ieņemt medniekiem. Būt dzinējam nav viegli - nepieciešama laba fiziskā sagatavotība. - Ir pāris kilometru gari masti. Pilsētā jau nebūtu nekas grūts tādus attālumus nostaigāt, bet, ja jāskrien pa kalniņiem un lejām, nākas iespringt. Un kad sasnieg, reizēm tā kārta ir tik dziļa, ka jāskrien kā zaķim - palecoties. Pēc pirmajiem noskrietajiem 200 metriem apsēdies uz kāda celma un gaidi, kad beigsies medības, - smej L. Barona. Par fizisko rūdījumu gan Liene nevar sūdzēties. Savulaik viņa savā vecuma grupā bija labākā Latvijas vieglatlēte. - Sāku sportot jau 2. klasē un, laikam ejot, rezultāti kļuva arvien labāki, - stāsta sarunbiedre. Formu jauniete uztur joprojām. Kopā ar vīru gan slēpo, gan slido, vasarās skrien, brauc ar velosipēdu, arī skrituļo.

Medību guvums kolektīvā allaž tiek godīgi sadalīts uz galviņām. Lienei vairāk pie sirds iet aļņa gaļa. Sarunbiedre atzīstas, ka pagaidām no medījuma gaļas šedevrus netaisa, viņai labāk patīk jau gatavie - pelmeņi, konservi, arī pusžāvētās desas un kupāti. Tiesa, Liene ir apņēmības pilna iziet kursus, iegūt medību atļauju un kļūt par mednieci. Tad gan viņa pašas nomedīto mēģinās gatavot un lutinās vīru. - Limbažos oktobrī sākās mednieku kursi, bet nesanāca uz tiem tikt. Drīzumā komplektēs jaunu grupu, domāju pieteikties, - stāsta L. Barona. Liene pačukst vīra solīto - ja viņa iegūs medību atļauju, Artis sievai nopirkšot medību ieroci. Mūsdienās medības vairs nav tikai pārtikas sagāde un ādu ieguve. To nozīme ir mainījusies - tagad tās ir meža dzīvnieku populācijas regulēšana, tāpat trofeju iegūšana un arī brīvā laika pavadīšana. - Kādam varbūt šķiet, ka medības ir tikai aiziešana uz mežu, dzīvnieka nošaušana un viss. Tā nav! Šajā hobijā jāiegulda daudz līdzekļu - ne tikai apģērbā un aprīkojumā, bet arī dzīvnieku piebarošanā. Vismaz «Veselavā» katram medniekam jāapsaimnieko 0,2 ha, jāsēj un jānovāc graudaugi, bet ziemā noteikti jāpiebaro meža zvēri, - stāsta sarunbiedre. Ļoti svarīgi, lai mednieki ievēro ētiku, teiksim, ar cieņu izturas pret nomedīto dzīvnieku, tāpat ik reizi jāpārliecinās, pirms raidīt šāvienu. - Piecdesmit kilogrami gaļas nav tā vērts, lai šautu uz dullo. Tad labāk neizšaut. Nekad nesapratīšu tos medniekus, kuri pirms tam lieto alkoholu. Tas ir briesmīgi! Nav zināms, ko no tāda gaidīt. Un, ja tu kā dzinējs vēl esi tādam pretī… Dzert var tad, kad viss izdarīts un ierocis mājās nolikts drošā vietā, - uzskata jauniete.

L. Barona atklāj, ka papildus mednieku kursiem viņa vēlētos apmeklēt arī frizieriem domātos. Paralēli tagadējam darbam, kas ir maiņās, viņa gribētu strādāt arī par frizieri. Beigusi Valsts policijas koledžu, Liene nepilnu gadu strādā Saeimas apsardzē. Kā paredz ar skolu noslēgtais līgums, pēc studiju beigšanas koledža abiturientus nodrošina ar darbavietu, kurā jānostrādā divus gadus. Lienei gan žēl, ka pretēji cerētajam viņu nenokomandēja strādāt Limbažos. Saeimā viņas pienākums ir uzraudzīt kārtību, lūkoties, lai ēkā neiekļūst nepiederošas personas, un reģistrēt apmeklētājus. Darbs nav grūts, tomēr braukāšana no Limbažiem uz Rīgu gan ir nogurdinoša. Neklātienē sarunbiedre turpina studijas Valsts policijas koledžā - iegūst 1. līmeņa augstāko izglītību un no policista kaprāļa kļuvusi par policistu leitnantu.

 

http://news.lv/Auseklis/2017/02/28/ari-sieviete-var-nest-majas-medijumu

 

ĪSZIŅAS

Datums: 28.02.2017

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Noslēdz līgumu. Februāra beigās uzņēmumā "ZAAO" viesojās Daugavpils Universitātes pārstāvji. Tikšanās laikā parakstīts sadarbības līgums, kas paredz aktīvu iesaisti sabiedrības izglītošanā vides jautājumos, zinātniskās un materiālas bāzes izmantošanu pētniecībā, kopīgu projektu izstrādāšanu un prakses vietu nodrošināšanu universitātes studentiem.

Varēs braukt. Pamatojoties uz Amatas novada Skujenes pamatskolas lūgumu, sabiedriskā transporta maršruts Skujene-Kaive-Skujene pagarināts līdz Vecpiebalgas pagasta Zvejnieku mājām (pie Zobola ezera). Tādējādi bērniem būs iespēja nokļūt izglītības iestādē un pēc mācību stundām - atpakaļ mājās.

Panākums. Apvidus skrējienā "Trans Gran Canaria" 125 km distancē, kurā augstuma starpība ir vairāk kā 8000 metri, cēsnieks Andris Ronimoiss finišēja augstajā 11.vietā 468 finišējušo konkurencē. Distanci viņš veica 14 stundās 24:12 minūtēs, uzvarētājam zaudējot vienu stundu un 3,18 minūtes.

Makšķerēšana. Latvijas komanda izcīnījusi sudraba godalgas Mazajā Baltezerā notikušajā Pasaules čempionāta zemledus makšķerēšanā, piekāpjoties tikai Ukrainai. Latvijas pārstāvis Aldis Vārna individuāli trešais, bet līgatnietis Pēteris Lideris uzrādīja otro labāko rezultātu Latvijas izlasē, čempionāta kopvērtējumā ierindojoties 7.vietā.

http://news.lv/Druva/2017/02/28/iszinas

 

Sadzīves atkritumi izmaksās dārgāk

Autors: Jānis Gabrāns

Datums: 28.02.2017

Izdevums: Druva

Rubrika: “Druva” noskaidro

"Kaut kad "Druvā" rakstījāt, ka par atkritumu aizvešanu mums, iedzīvotājiem, būs jāmaksā dārgāk, tāpēc gribējās uzzināt, kad un cik būs jāmaksā," redakcijai jautājuši vairāki Cēsu iedzīvotāji.

Tiešām jau rakstījām, ka atbilstoši Saeimas pieņemtajiem grozījumiem Dabas resursu nodokļa likumā ar 2017.gada 1.janvāri dabas resursu nodokļa likme par atkritumu apglabāšanu palielināta no 12,00 EUR/tonnu uz 25,00 EUR/tonnu. Lai nosegtu izmaksu pieaugumu, pašvaldībās veiktas izmaiņas nešķirotu sadzīves atkritumu izvešanas tarifā, kas ir proporcionālas dabas resursu nodokļa pieaugumam. Vairumā pašvaldību jaunie tarifi stājās spēkā no 1.februāra, bet Cēsu novadā no 1.marta. Ja līdz šim novada iedzīvotāji par vienu 240 litru konteinera izvešanas reizi maksāja 3,39 eiro (ar PVN), tagad šī maksa būs 3,63 eiro (ar PVN).

Lielā daļā pašvaldību jaunie tarifi stājās spēkā jau no 1.februāra. Tā Pārgaujas, Priekuļu un Amatas novadā viena 240 litru konteinera izvešana tagad izmaksā 3,70 eiro (ar PVN), bet Jaunpiebalgas, Līgatnes, Raunas un Vecpiebalgas novados 3,92 eiro (ar PVN).

Svarīgi norādīt, ka rēķinos summa būs nedaudz lielāka, jo Dabas resursu nodoklis palielināts jau no 1.janvāra, bet nešķirotu sadzīves atkritumu apsaimniekošanas maksas izmaiņas stājās spēkā no 1.februāra vai 1.marta. Atbilstoši Atkritumu apsaimniekošanas likuma pārejas noteikumiem pirmo mēnešu starpība proporcionāli tiks iekļauta turpmākajos maksājumos līdz 31.decembrim. Klienti tiks informēti, saņemot atkārtotus aprēķinus.

Jāatgādina, ka tarifa pieaugums sagaidīs arī turpmākajos gados, jo atbilstoši Saeimas pieņemtajiem grozījumiem no nākamā gada Dabas resursu nodoklis par atkritumu apglabāšanu būs 35 eiro par tonnu, no 2019.gada 1.janvāra 43 eiro par tonnu, bet no 2020.gada 1.janvāra 50 eiro par tonnu. Grozījumu pieņēmēji to pamato ar nepieciešamību veicināt atkritumu dalīto vākšanu un pārstrādi, samazinot to atkritumu daudzumu, kas nonāk atkritumu poligonos noglabāšanai.

Atkritumu apsaimniekošanas uzņēmums "ZAAO" dabas resursu nodokli maksā par visiem sadzīves atkritumiem, kas pēc apstrādes reģionālajā atkritumu apsaimniekošanas centrā jānoglabā atkritumu krātuvē. Dabas resursu nodoklis tiek iemaksāts valsts budžetā.

http://news.lv/Druva/2017/02/28/sadzives-atkritumi-izmaksas-dargak

 

Rakstu raksti sniegā

Autors: Anda Dzenža

Datums: 28.02.2017

Izdevums: Druva

Rubrika: Komentāri, viedokļi

Lai arī ziema ar košām krāsām lepoties nevar, dižoties ar rakstu rakstiem izrakstītu sniega villaini gan var. Kad svaiga, balta sniega kārta klāj zemi, kā to vismaz Piebalgā pieredzēju aizvadītajās brīvdienās, laukus, pļavas, mežus un pat lielceļus klāja zvēru atstātās pēdas. Virs jaunā sniega tās savijās gluži kā mežģīņu rakstā. Spēj tik skatīt un noteikt, kas tur gājis.

Te lapsa pa ceļa vidiņu vijīgu pēdu bizi pinusi, te aļņu ģimenīte mezglojusi sliedes ap ceļmalas krūmiem, bet klusajā purvmalā vientulis alnis ierīkojis savu guļamistabu. Citviet mežacūku bariņš vienās pēdās slājis, tā ceļi krustojušies ar zaķa mestajām cilpām un mājas kaķa ķepiņām. Gar apšu audzi slaidus lokus veikušas un skraidelējušas stirnas, bet tuvāk mežam samanāmi smalkāki pēdu nospiedumi tur vāveres, sermulis un kāds prāvāks putns pabijis. Ar cauru jumtu, pamestā un krūmos ieaugušā siena šķūnītī mitinājusies pūce, bet no krūmiem izlīdis, iespējams, jenots, citviet pēdas atstājis, iespējams, arī lūsis.

Vien iztālēm iedomāties, kā zvēri skraidījuši, lēkājuši, barojušies un iztramdīti bēguši. Ikreiz, kāpjot pāri šiem pēdu rakstiem, gribētos būt kā pasaulslavenajam dēkainim Krokodilam Dandijam un dzīvnieku pēdas sniegā lasīt kā grāmatu kad zvērs te gājis, cik vecs tas bijis, vai vesels, paēdis, kurp gājis…

Nolūkojoties uz atstātajām pēdām, noprotams, ka apkaimē dzīvo krietni vairāk zvēru un arī to daudzveidība lielāka, nekā pašu acīm ikdienā tos gadījies redzēt. Tomēr arī tādu gadījumu netrūkst. Ikreiz, dodoties dabā, mājās pārnests stāsts par to, kas redzēts, pamanīts. Pirms pāris dienām beidzot arī savām acīm dabā skatīts alnis. Attālāka kaimiņiene vakarrīt smaidot stāstīja, ka viņai pie mājām jau savs savvaļas ganāmpulks. Vai ik dienu redzams prāvs stirnu bariņš, reiz pat desmit meža kazas tajā saskaitījusi. Zem ozoliem, kur atrodamas zīles, tām iecienīta barošanās vieta.

Līgatnes dabas takās gadiem neesmu bijusi. Ja zvēri ieraugāmi, vien dodoties pastaigā pa tuvējo apkārtni, tad tas kļūst arī gluži saprotami. Vairs retais dzīvnieks no Līgatnē mītošajiem dabā nav redzēts. Laukos katram savas meža takas un savi zvēri, kas priecē, ja vien nav slinkums doties tos raudzīt. Ja līdzi tiek paņemts mobilais tālrunis, iespējamas pat fotomedības. Un kas gan vēl brīvdienām vajadzīgs?

http://news.lv/Druva/2017/02/28/rakstu-raksti-sniega

 

Jo vairāk patērētāju, jo siltums lētāks

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 28.02.2017

Izdevums: Druva

Rubrika: Redzeslokā

Ziema pamazām atkāpjas, un, līdzko laiks kļūst siltāks, daudzi priecājas, ka mazāki kļūs rēķini par siltumu. Cēsīs tarifu apstiprina Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija, bet pārējos novados to dara pašvaldība. Protams, tām daudzdzīvokļu un privātmājām, kurām piegādā siltumu. Visērtākā situācija ir tiem, kuri paši gādā par apkuri un arī nosaka maksu.

Dažādās apdzīvotajās vietās tarifi atšķiras, un atšķirības nosaka gan izvēlētie siltumapgādes sistēmas tehnoloģiskie risinājumi, gan siltumapgādes sistēmas kompaktums un tās tehniskais stāvoklis, kā arī katras apdzīvotās vietas ģeogrāfiskās īpatnības (reljefs, apbūves blīvums, siltumapgādes lietotāju daudzums utt.). No šiem nosacījumiem ir atkarīgas pakalpojuma sniegšanas izmaksas, kas ir nepieciešamas, lai pakalpojumu varētu nodrošināt.

Vecpiebalgas novadā pašvaldība siltumu nodrošina Taurenē, Dzērbenē, Inešos un Vecpiebalgā. Inešos par kurināmo izmanto skaidu granulas, pārējās katlu mājās siltumu iegūst no šķeldas. “Visā novadā maksa ir vienāda – 47,7 eiro par megavatstundu. Patērētāji maksā par patērēto siltumu,” stāsta pašvaldības vadītāja Ella Frīdvalde – Andersone un piebilst, ka aukstajos mēnešos, protams, iedzīvotāji uzskata, ka par siltumu jāmaksā dārgi, bet tās ir reālās izmaksas.

Amatas novadā pašvaldība ar siltumu nodrošina tikai daudzdzīvokļu mājas Ģikšos, citos centros par siltumu dzīvokļos un mājās rūpējas iedzīvotāji paši. Pašvaldības pakalpojumu izmanto ap 60 privātie klienti daudzdzīvokļu mājās un privātmājās. “Tarifu apstiprina dome. Tas pēdējos gados nav mainīts – 1,35 eiro par dzīvojamās platības kvadrātmetru bez PVN,” stāsta pašvaldības izpilddirektors Māris Timermanis un uzsver, ka siltuma nodrošinājums ir komercpakalpojums, bet pašvaldība to pārdod par pašizmaksu, kā nerīkojas uzņēmēji, jo viņiem jādomā par pelņu un ieguldījumiem nākotnē. “Pašvaldībai svarīgi, lai katlu māja strādātu rentabli. Ja visi patērētāji par siltumu samaksātu, problēmu nebūtu. Taču iedzīvotāji saprot, siltumu visai mājai neatslēgs, un situācijas ar parādniekiem veidojas dažādas,” saka izpilddirektors Viņš arī uzsver, ka tiek domāts par siltuma skaitītājiem, lai katrs maksā par patērēto, tāpat arī par siltumtrašu atjaunošanu. Māris Timermanis atzīst, ka, modernizējot katlu mājas, ar siltuma nodrošināšanu ir mazāk problēmu, bet tas nenozīmē, ka maksa par siltumu samazinās. “Uzskatu, ka nākotne ir bioloģiskajam kurināmam, kas ražots uz vietas. Granulas var ražot ne tikai no skaidām, arī no salmiem, graudiem, kūdras,” pārdomās dalās izpilddirektors un piebilst, ka ar laiku tomēr pašvaldībai ir jāatsakās no šī pakalpojuma, par siltumu jāgādā iedzīvotājiem pašiem.

"Līgatnē apkure ir ne dārga, ne lēta," atzīst novada domes priekšsēdētājs Ainārs Šteins. Situmu nodrošina SIA “Līgatnes komunālserviss”, tarifu apstiprina dome. Sākoties šīgada apkures sezonai, pašvaldība nolēma, ka visiem siltuma saņēmējiem apkure tiks piegādāta atbilstoši megavatstundām un patērētājiem jānodrošina saņemtā siltuma uzskaite. Papildus siltuma skaitītāju uzstādīšanai visās daudzdzīvokļu dzīvojamās ēkās tika uzstādīti siltummezgli, kas dod iespēju ēkas īpašniekiem pašiem regulēt saņemtā siltuma daudzumu. Kā viss notiek, vienojas dzīvokļu īpašnieki, mājas vecākais un ēkas pārvaldnieks.

Iepriekšējās apkures sezonās vairums patērētāju Līgatnē maksāja tā saukto “izlīdzināto maksājumu” visa gada garumā. Šogad līgatnieši norēķinās tikai par faktiski patērēto un vasaras mēnešos par apkuri jāmaksā nebūs. "Iespējams tāpēc iedzīvotājiem šķiet, ka pērn maksāja mazāk. Visgrūtāk ir dzīvokļu īpašniekiem vienoties, cik siltos dzīvokļos viņi vēlas dzīvot un cik maksāt. Ja mazāk siltuma tiek pirkts, mazāk jāmaksā un dzīvokļi nav tik silti," stāsta Ainārs Šteins.

Šajā apkures sezonā Gaujasmalas mikrorajona iedzīvotājiem jāmaksā 50,61 eiro par MWh, Augšlīgatnē – 54,05 par MWh, bet Skaļupēs – 59,17 par MWh plus PVN.

"Skaļupēs maksa ir dārgāka, jo savulaik uzstādīts pārāk jaudīgs katls. Savukārt Augšlīgatnē pērn tika izbūvēta jauna siltuma ražošanas sistēma, kas ir pilnībā automatizēta, un siltuma ražošana tiek nodrošināta ar dabas gāzi. Tas bija jādara, jo vecie apkures katli bija avārijas stāvoklī, iepriekšējā ziemā notika trīs nopietnas avārijas, kad tika pārtraukta siltuma ražošana. Par labu šādai apkures sistēmai kalpoja fakts, ka tās ieviešanas, uzturēšanas un ekspluatācijas izmaksas, ņemot vērā mazo apkalpes zonu, ir ievērojami zemākas nekā kurinot ar malku, šķeldu vai granulām. Nav vajadzīgi kurinātāji, jaunā sistēma ir pilnībā automatizēta, un jānodrošina tikai uzraudzība," skaidro novada vadītājs.

Šajā apkures sezonā siltuma tarifs iedzīvotājiem Priekuļos ir 42,87 par MWh, Liepā – 37,46 par MWh un Mārsnēnos – 61,07 par MWh. Tarifi norādīti bez PVN. Jāņmuižā un Veselavā daudzdzīvokļu māju iedzīvotāji paši nodrošina siltumu. "Kur patērētāju mazāk, tur siltums maksā dārgāk. Mārsnēnos kurina ar granulām, kuru cena nu jau tuvojas gāzes cenai, un apsildīta tiek tikai viena daudzdzīvokļu māja. Liepā un Priekuļos katlu mājās izmanto šķeldu un rezervē ir gāze, kuras noteikts daudzums ik ziemu tiek izmantots. Liepā siltumtrašu garums ir mazāks, Priekuļos ir nomainītas maģistrālās siltumtrases," stāsta Priekuļu pašvaldības izpilddirektors Fjodors Puņeiko un uzsver, ka katra māja sedz faktiskos izdevumus. Viņš arī atgādina, ka siltinātajās mājās par apkuri jāmaksā mazāk. Priekuļos ir nosiltināti pieci daudzdzīvokļu nami, Liepā neviens. "Raiņa ielās 9 nama iedzīvotāji vienojās arī, ka pārbūvēs apkures sistēmu un katrā dzīvoklī uzstādīs patērētā siltuma skaitītāju. Maksa par siltumu sarukusi teju uz pusi," piemēru min Fjodors Puņeiko.

Raunas novadā apkure Raunā ir daudz lētāka nekā Drustos. "Drustos pašvaldības nodrošinātajam siltumam ir maz patērētāju, tāpēc tas ir dārgs," atgādina pašvaldības izpilddirektore Linda Zūdiņa Sivko. Raunā iedzīvotāji par siltumu maksā 35,34 eiro par MWh + PVN, bet Drustos – 69,47 eiro par MWh.

Jaunpiebalgā arī par siltumu gādā un tarifu apstiprina pašvaldība. Patlaban iedzīvotāji maksā 49,97 eiro par MWh + PVN, bet ar 1.aprīli tarifs būs – 46,87 eiro par MWh + PVN. "Kurinām ar granulām, tās kļuvušas lētākas, arī iepirkums bija izdevīgs, tāpēc maksa par apkuri tiek samazināta," stāsta Jaunpiebalgas pašvaldības vadītājs Laimis Šāvējs.

Pārgaujas novadā pašvaldība gādā par siltumu daudzdzīvokļu mājās Stalbē un vienā daudzdzīvokļu namā Auciemā. Stalbes iedzīvotāji par siltumu maksā 36,76 eiro par MWh (ieskaitot PVN), bet Auciemā maksa par siltumu noteikta 40,25 MWh (ieskaitot PVN).

Ja siltumu nodrošina pašvaldība, tā ir lētāka nekā tad, ja to dara komersants, kaut vai pašvaldības uzņēmums pārliecināti iedzīvotāji. Šai domai piekrīt ne visi pašvaldību vadītāji. Līgatnes novada domes priekšsēdētājs Ainārs Šteins uzskata: "Pašvaldība kaut nedaudz, bet tomēr dotē. Uzņēmēju cenas ir patiesākas," saka pašvaldības vadītājs un paskaidro: "Parasti apkures jautājumus kārto pašvaldības Komunālā nodaļa, kurai tas ir tikai viens no pakalpojumiem, par ko jāgādā. Algas darbiniekiem, kuru pārraudzībā ir visi komunālie jautājumi, maksā pašvaldība, siltuma tarifā tiek iekļauta kāda daļa administratīvo izdevumu. Savukārt uzņēmējam, lai nodrošinātu siltumu, jāmaksā par visu gan rēķinu sagatavošanu, gan remontiem. Pašvaldība it kā palīdz daudzdzīvokļu māju iedzīvotājiem, bet iztērē naudu, kuru varētu izmantot citiem mērķiem. Arī Līgatnē ilgus gadus par siltumu gādāja pašvaldība, tagad to dara uzņēmums. "Rīgā lēts siltums? To nodrošina TEC, un visi Latvijā taču maksā elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponenti," bilst Līgatnes pašvaldības vadītājs.

***

Cik maksā par siltumu

Amatas novadā – 1,35 eiro par kvadrātmetru

Līgatnes novadā no 50,62 līdz 59,17 par MWh + PVN

Vecpiebalgas novadā – 47,7 eiro par MWh + PVN

Priekuļu novadā no 37,46 līdz 61, 07 eiro par MWh + PVN

Raunas novadā no 35,34 līdz 69,47 MWh + PVN

Pārgaujas novadā no 36,76 līdz 40,25 MWh (ieskaitot PVN)

Jaunpiebalgas novadā – 49,97 eiro par MWh + PVN

http://news.lv/Druva/2017/02/28/jo-vairak-pateretaju-jo-siltums-letaks

 

Stingri novērtē klavierspēles līmeni bērniem

Autors: Mairita Kaņepe

Datums: 02.03.2017

Izdevums: Druva

Rubrika: Skola

Reizi četros piecos gados Nacionālais kultūras izglītības centrs mūzikas skolām un mūzikas vidusskolām izsludina konkursu. 2017. gadā tajā bija aicināti piedalīties klavierspēles audzēkņi. Šajā mācību gadā katrai mūzikas skolai, kurā piedāvā apgūt klavierspēli, nācās rīkot konkursu, noskaidrojot katrā vecuma grupā trīs labākos audzēkņus. Tie mācību iestādi pārstāvēja reģiona konkursā.

Vidzeme ar 27 mūzikas skolām ir visplašākais reģions valstī. Februārī reģiona mūzikas vidusskolā Cēsīs sapulcējās ievērojams skaits – 90 jauno pianistu, tāpēc konkurss A. Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolas Ērģeļu zālē notika divu dienu garumā. Jauno pianistu sniegumu vērtēja J.Vītola Mūzikas akadēmijas profesors Ventis Zilberts, E.Dārziņa Mūzikas vidusskolas pedagoģe Sandra Jalaņecka un A. Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolas Klavieru nodaļas vadītāja Ilze Mazkalne, bet Cēsu skolēnu vērtēšanā viņa nepiedalījās.

2017. gada konkursā visplašāk bija pārstāvēti 1. 3. klašu skolēni. 1. vietu žūrija piešķīra cēsniecei no 3. klases Melisai Takanbekovai, pedagoģes I. Mazkalnes audzēknei. 2. vietu komisija nepiešķīra, bet 3. vietu pieciem skolēniem ar līdzīgu spēlētprasmi. Viņu vidū mazie pianisti no Valmieras, Alūksnes un Siguldas mūzikas skolām. Konkursā Atzinības rakstus saņēma Karlīna Miška no Jaunpiebalgas Mūzikas un mākslas skolas, skolotāja Inga Eihentāle, kā arī bērni no mūzikas skolām Staicelē un Alūksnē.

Vecuma grupā no 4. līdz 5. klasei žūrija vīlās, jo cerēja sagaidīt meistarīgāku sniegumu, tāpēc 1. un 2. vieta netika piešķirta. 3. vietā Jēkabs Mudulis no Līgatnes Mūzikas un mākslas skolas, pedagoģe Irita Merga, kā arī Valkas un Valmieras mūzikas skolu audzēkņi. Atzinību saņēma jaunie pianisti no Valmieras, Ogres, Staiceles un Krimuldas.

Vecuma grupā no 6. līdz 9. klasei, kurā atkal bija pietiekami liela konkurence (28 audzēkņi), žūrijai izcilāko sniegumu parādīja divi pianisti, tāpēc divas 1. vietas, un abas cēsniekiem Raivo Grozam no 6. un Alisei Gāršai no 8. klases, viņu skolotāja Ilze Mazkalne. Konkursa citās godalgotās vietās jaunie pianisti no Madonas, Siguldas, Alojas mūzikas skolām, atzinību saņēma Lielvārdes, Smiltenes, Valmieras skolēni.

Noslēdzošā valsts konkursa kārtā, kas martā notiks Rīgā, Vidzemi pārstāvēs 17 godalgoto vietu ieguvēji, vēlreiz atskaņojot savu repertuāru. Tajā jābūt vienam vai vairākiem skaņdarbiem, komponētiem laikā līdz 20. gadsimtam, vienam vai diviem latviešu autoru darbiem un vēl vienam skaņdarbam, kas tapis 20. vai 21. gadsimtā. Tātad dalībniekiem jāapliecina prasme atskaņot dažādu stilu un laikmetu klavierdarbus. Šādi konkursi trijās kārtās Latvijas Nacionālajam kultūras izglītības centram ļauj izdarīt secinājumus par mūzikas skolas darbības kvalitāti klavieru specialitātē.

http://news.lv/Druva/2017/03/02/stingri-noverte-klavierspeles-limeni-berniem

 

Novērtē lojalitāti un attieksmi

Autors: Līga Eglīte

Datums: 02.03.2017

Izdevums: Druva

Rubrika: Darbs

Aizvadītajā gadā par vienu no Amatas novada labākajiem darba devējiem nominēts Anda Apsīša vadītais kokapstrādes uzņēmums "Koks AN".

Galvenie vērtēšanas kritēriji bija uzņēmēja attieksme pret valsti, lojalitāte tai, darbavietu skaits un nomaksātie nodokļi. "Druva" devās uz Nītauri, lai iepazītu mazo, bet gana spēcīgo uzņēmumu, kurš darbojas jau daudzus gadus.

Uzņēmumā pēc pasūtījuma izgatavo sagataves - dažādas koka detaļas gan logiem, gan daudz kam citam. "Koks AN" ir "vidusposms" procesā, un bieži vien nav nojaušams, kam paredzēts šeit saražotais galaprodukts. Ražotnē nelielos apjomos top arī šķelda koksnes granulu ražošanai, un patlaban tiek meklētas realizācijas iespējas, jo noieta tirgus samazinājies.

"Koks AN" iepērk augstas kvalitātes priedes zāģbaļķus, tikai vietējos no Vidzemes reģiona. Vērtējot materiālu sagatavošanai nepieciešamo Latvijas koksni, tieši Vidzemē augusī priede atzīta par vislabāko.

Uzņēmuma vadītājs Andis Apsītis stāsta: "Maksājam nodokļus, esam lojāli Latvijai. Uzņēmuma apgrozījums ir līdz miljonam, nodokļos samaksājam ap 200 tūkstošus eiro. Prieks par novada novērtējumu, taču, darbu kavē nepārtraukti mainīgie un neparedzamie valdības lēmumi, jauni nodokļi, jauni maksājumi. Mums jāiztiek ar to, ko nopelnām, nav subsīdiju kā lauksaimniekiem.

Pats galvenais - sarūgtina, ka Nītaurē nevar piedāvāt darbiniekiem dzīvokļus. Kā var pagasts attīstīties, ja te nav, kur dzīvot? Tā ir slēpšanās kā strausam ar galvu smiltīs, cenšanās iztikt ar tām mājām, kas ir. Būtu dzīvokļi, sāktos arī attīstība, ierastos jaunas ģimenes, būtu bērni skolās, bērnudārzos. Ekonomika augtu - veikalos būtu noiets, kafejnīcās apmeklētāji."

SIA "Koks AN" dibināts 2014. gada sākumā, pirms tam, no 1996.gada, bija cits uzņēmums, taču kolektīvs daļēji saglabājies tas pats. Te ir darba vieta 40 cilvēkiem. Pārsvarā tie ir nītaurieši, daži brauc arī no Zaubes. Ik palaikam nākas meklēt jaunus strādniekus, jo diemžēl tikai daļa kolektīva strādā jau gadiem, pārējie ir staigātāji, kuri migrē no viena uzņēmuma uz nākamo. Pie iekārtām, kur krauj klucīšus, nav tik smags darbs, tādēļ tur strādā daudz sieviešu. Izrādās, apmēram puse kolektīva ir daiļais dzimums. Uzņēmumā ir daudz jauniešu, ap 70 procenti pastāvīgo darbinieku, kuri kokapstrādes nozarei uzticīgi jau septiņus un pat desmit gadus.

Uzņēmuma grāmatvede Anita Apsīte uzskata, ka Nītaurē un apkārtnē ir pietiekami daudz brīvu darbavietu, taču maz cilvēku, kuri nāktu un gribētu strādāt: "Vieni saka, ka nav darba. Citi izvēlas dzīvot no pabalstiem. Vēl kādi, kam nauda ir "kaitīga", jo viņi pēc algas dienas uz divām nedēļām pazūd - lieto alkoholu un atpūšas. Ir ceļotāji, kuri gada laikā atnāk un aiziet vairākas reizes. Ja mums netrūktu strādājošo, tādus atpakaļ vairs neņemtu. Iepriecina, ka atnāk darbinieki, kuri atgriezušies no ārzemēm un sapratuši, ka Latvijā tomēr ir vislabāk. "

Laukos viens no kreņķiem, kas uzņēmējiem sagādā galvassāpes un, par laimi, mazinās, ir ceļu kvalitāte. Andis Apsītis stāsta, ka zāģētavas pirmajos darba gados bijis kā visur laukos, tīrīti tikai "piena" ceļi. Arī iepriekšējās ziemās nācies pacīnīties par tīrīšanu, zvanīt uz novada pašvaldību un atgādināt, ka zāģētavā ir daudz darbinieku.

Andis Apsītis salīdzina: "Kādreiz pavasaros ceļu rūgšanas laikā bija šausmīgi. Līgatnē uzlika zīmi, un bijām bloķēti uz mēnesi. Tagad no Augšlīgatnes līdz Skrīveriem ceļš izbraucams. Kas atlicis, to saremontēs un nākamvasar būs pilnīgā kārtībā. Būs labi! Paliek vienīgi mazais posms, pusotrs kilometrs līdz "Apsītēm". Kokmateriālus ievest var, bet sarežģījumi sākas, kad jāizved produkcija.

Novēlu saviem darbiniekiem strādāt, nenokārt galvu. Jācenšas ir tepat, Latvijā, jo nekur nav tik labi kā te. Visi čīkst, ka naudas nav, neviens nečīkst, ka prāta nav.

Tas ir jauki, ka esam novērtēti kā nodokļu maksātāji un patrioti. Man ir novēlējums arī valdībai: lai turpmāk, sadalot nodokļus, izmanto ķipīti, kas nav caurs, lai nelaistās ar "duršlāgu", no kura viss tek ārā.".

 

http://news.lv/Druva/2017/03/02/noverte-lojalitati-un-attieksmi

 

Neesam radītas tikai vienai profesijai

Autors: Dace Kokareviča

Datums: 02.03.2017

Izdevums: Mājas Viesis

Rubrika: NUMURA TEMATS

Tematu – kā jūtas sieviete, kam pāri 50, – rosināja aktrises Esmeraldas Ermales teiktais: viņa atbrīvota no darba Dailes teātrī tāpēc, ka jaunas sejas teātrī "pārdodas vieglāk". Teātris gan ir īpaša darba vieta. Bet kā ir citās jomās?

"Ko tad es sevi lielīšu..."

Kā sievietēm, kuras brieduma gados meklē jaunu darbu, palīdz Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA)? Kādi ir galvenie iemesli, kādēļ viņas palikušas bez darba? Vai vēlas iemācīties ko jaunu, pārkvalificēties?

To vaicāju karjeras konsultantei Inesei Markēvičai (attēlā), kurai šajā amatā ir jau 12 gadu pieredze.

– Ir gana daudz klientu, kam pāri 50, gan sievietes, gan arī vīrieši. Jo cilvēki vēlas ko mainīt – vai nu strādāt mazākas slodzes darbu, vai meklē labāk atalgotu u.tml. Dažkārt darba vietā ieradusies jauna vadība ar savu komandu, un izplēnējušas cerības, ka varēs tur nostrādāt līdz pensijai. 2016. gads bija iezīmīgs ar to, ka diezgan daudzos uzņēmumos notikuši pārkārtojumi tāpēc, ka mainījies noieta tirgus, samazinājušies eksporta apjomi. Vairākās profesijās strādājošie piecdesmitgadnieki atzīst, ka nebūtu mainījuši darbu, bet situācija piespiedusi. Viņiem jāpārvar arī savs psihoemocionālais noskaņojums.

Sastopu arī šā vecuma sievietes, kas spiestas mainīt darbu veselības stāvokļa dēļ. Viņas domā – varbūt kaut ko iemācīties klāt papildus. Pērn NVA piedāvāja apmācības pie darba devēja tām sievietēm, kuras bija ieinteresētas pārkvalificēties par konditorēm.

Tās, kam jau ir pieredze savu vecāku vai citu vecu, nespējīgu radinieku kopšanā, izvēlas mācīties sociālās aprūpes kursos no 160 līdz 320 stundu garā profesionālās pilnveides programmā.

Pazīstu sievieti, kura bija vīra uzturēta mājsaimniece līdz pat brīdim, kamēr dēls sāka studēt augstskolā maģistrantūrā. Tad viņa, jau 52 gadu vecumā, sameklēja darbu lielveikalā.

Daudz dzirdēts: ja visi striķi trūks, vienmēr būs iespēja aiziet strādāt tirdzniecībā. Agrāk veikalos vairāk pieņēma darbā jaunas izskatīgas meitenes, bet tagad vērojams, ka izvēlas arī sievietes brieduma gados. Lai strādātu Rīgas centrā, dažām varbūt pietrūkst svešvalodu zināšanu. Jo jālieto ne vien latviešu un krievu, bet arī angļu valoda. Parasti tās, kuras iepriekš strādājušas augsti kvalificētās profesijās, svešvalodas arī prot, un viņām nav šķēršļu atgriezties darba tirgū.

Pēdējā laikā darba meklētāju vidū izteikti iezīmējusies finansistu un ekonomistu grupa, kurā ir daudzas sievietes pāri 50 un kas vairāk raugās uz iespējām valsts sektorā, jo netur to spriedzi, dinamiku, kas valda privātajā sektorā. Tās, kam ir trešā līmeņa valsts valodas prasme, parasti arī startē konkursos. Darba devēji novērtē, ka šā vecuma darbinieces ir atbildīgas, stabilas, uz viņām var paļauties ilgtermiņā.

Ir bijušas dažas klientes, kuras nolēma pārvērst savus hobijus par nodarbošanos peļņai. Piemēram, kāda kundze veselības dēļ vairs nevarēja strādāt par šuvēju. Viņa pati bija atradusi gidu kursus, izdomājusi savu maršrutu. Bija noskaidrojusi visu, kas vajadzīgs, lai kļūtu par pašnodarbinātu personu, bija aktīva, entuziasma pilna, atvērta jaunajam, gatava mācīties.

Bet lielai daļai piecdesmitgadnieku, ja nav gluži akūta vajadzība mācīties, pārkvalificēties, nav lielas atvērtības pret jauno, nav attieksmes: "Dodiet, iešu, darīšu!"

Darba meklējumos vajadzīgas arī datorprasmes, bet tās daudziem pietrūkst. Mācīšanās līdz pēdējam brīdim atlikta, jo – iztika, nevajadzēja...

Vienubrīd dāmas brieduma gados ļoti gribēja apgūt nagu kopšanas speciālistes iemaņas. Sievietes, kurām pašām jau ir mazbērni, ir gatavas pārkvalificēties par profesionālām auklēm.

Vai palīdzat klientēm uzrakstīt arī darba pieredzes aprakstu?

Jā, konsultācijās cenšamies iemācīt, kā pareizi uzrakstīt CV un motivācijas vēstuli un kā sevi pozicionēt darba pārrunās. No dāmām dzirdēts: "Ko tad es sevi tajās pārrunās lielīšu..." Jo līdz šim arvien darba devējs ir tā kā uzminējis, ka viņa būs īstā persona, vai arī savulaik darbs pats viņu it kā atradis. Bet tagad, pati piedaloties personāla atlasē, redzu, ka jaunieši ir ļoti sagatavoti pārrunām, par sevi stāsta ļoti pārliecināti. Bet seniore šaubās – kāpēc man sevi jāreklamē, kā nu tas būs. Taču jāspēj kaut vai tas mazumiņš – pateikt, ko sevī uzskata par resursu, atbilstīgu tieši šai profesijai.

Protams, palīdzam noteikt alternatīvas – varbūt jaunībā apgūta kāda radniecīga profesija, kurā netika strādāts. Ieguvēji vienmēr ir tie, kas dzīvē daudz dažādās prasmēs iemanījušies un prot sevi arī daudzveidīgāk pieteikt darba tirgū. Parasti sieviete, kas visu dzīvi pieradusi strādāt, 50 gados necenšas izvairīties no darba, viņa to meklē.

Mums ir atbalsta projekts ilgstošajiem bezdarbniekiem. Ja ilgāk nekā gadu nav izdevies atrast darbu, tad ar klientu strādā jau vesela komanda, tajā skaitā psihologi, kuri cenšas paaugstināt klienta psihoemocionālo tonusu, palīdz gūt pārliecību par saviem spēkiem.

NVA mājaslapā ir tāds prognožu rīks, kuru rādām cilvēkam, – raug, tuvākajā laikā vairs nebūs tādu darba vietu, uz kādu jūs cerējāt. Nav tā, ka mēs esam radītas tikai vienai profesijai. Ja šī specialitāte vairs nav darba tirgū pieprasīta, tad ir jāsaņemas pārmaiņām.

Mana bērnības draudzene operdziedātāja jau vairākus gadus saņem izdienas pensiju un turpina strādāt augstskolā; Līgatnes rehabilitācijas centrā sastapu bijušo NBS kareivi, kura arī savos 53 gados saņem izdienas pensiju un turpina strādāt citā profesijā valsts iestādē. Sievietes, kam jau pienākas izdienas pensija, jūtas finansiāli stabilāk par citās profesijās strādājošām vienaudzēm. Bet daudz jau tādu profesiju nav...

Daudz nav, taču esmu novērojusi, ka izdienas pensijas saņēmējas negrib tomēr mājās dzīvot, bet strādāt un būt apritē.

Uz kādu algu cer darba meklētājas?

Daudzām ir jautājums: kādu algu prasīt. Ja neadekvāti lielu atalgojumu, zudīs darba devēja interese. Ja prasīs maz, tad pie tādiem cipariem arī paliks... Mēs iesakām ieskatīties, piemēram, interneta vietnē "CVOnline", kur ir pētījumi par algu līmeni vairākās profesijās.

Sākumā to latiņu daudzas tur stipri augstu. Tā, kura strādājusi starptautiskos uzņēmumos un radusi pie ļoti labas algas, ir izvēlīga un nepiesakās darbā, kurā būtu jāveic ne mazāk kā agrāk, bet par krietni mazāku samaksu. Bet, redzot, ka neko vairāk nepiedāvās, izskata iespējas.

Vai piecdesmitgadnieces raugās uz darba iespējām ārpus Latvijas?

Reti. Jo izlemt doties uz ārzemēm vieglāk, ja nav ne mājas, ne ģimenes, ir labas svešvalodu zināšanas. Piemēram, sievietei ir medmāsas izglītība un Vācijā atrodas klients, par kura aprūpi solīta tāda samaksa, kāda šeit būtu par trim. Taču tie, kas beiguši NVA kursus, parasti grib strādāt šeit, nelolo ilūzijas, ka tur tā saulīte spīdēs spožāk. Sieviete, kam pāri 50, aizbrauc tad, ja ārzemēs kāds viņu sagaida, piemēram, bērni, kas tur jau iekārtojušies.

Tās, kuras aizbraukušas agrāk, pastrādājušas un tad brieduma gados atgriezušās, ļoti novērtē, ka šeit ir dzimtā vide, un to nekompensē lielāks atalgojums, strādājot fabrikā svešumā.

Vienmēr mūsu klienti bijuši gan gados jauni, gan vecāki cilvēki. Bet pensijas vecuma palielināšanu ļoti izjūt tie, kam pasliktinājusies veselība.

Pieminējāt aktrisi, kurai jāaiziet no teātra. Tomēr cilvēkam jābūt gatavam: ja vienā brīdī vairs nevarēšu darīt to un to, tad man ir plāns "B", ko iesākt.

Zinu gadījumu, kad daktere pateica pusmūža sievietei: jūs vairs nevarat turpināt dzīvot tādā stresā kā līdz šim, mainiet darbu, atrodiet mierīgāku. Bet kur tad ir tie darbi bez stresa?

Ja cilvēks, piemēram, dzīvokļa kredīta dēļ bijis spiests strādāt vairākos darbos, neatjaunojot resursus, viņam tomēr jāmācās atpūsties, mainīt slodzi. Ja, piemēram, visu dienu bijis sēdošs darbs, kur visu laiku jāskatās datorā, jāpiepūlē redze, tad nevar to pašu turpināt mājās. Jākustas, jāiet svaigā gaisā! Jāatrod laiks hobijiem, prieciņiem, lai mazinātu stresu. Rīkojam īpašus seminārus, kur mācām, kā izvairīties no stresa situācijām, neņemt sev lieku nastu, un, ja ir stress, kā to novadīt prom no sevis, lai neskar tik dziļi, ka var pat rasties nopietnas saslimšanas.

"Starp mums, piecdesmitgadniecēm, runājot"

Esmu secinājusi, ka sievietes pēc 50, kurām bērni izauguši, bet mazbērnu vēl nav, priecājas: beidzot varu baudīt dzīvi! Taču, kad šie mazbērni uzrodas, nav pasaulē nekā jaukāka, kā vērot mazo cilvēciņu augam un attīstāmies. Un tā vēlajos piecdesmit sievietes biežāk nekā par atpūtu kūrortos un teātriem runā par mazbērniem un veselību. Mana draudzene bērnudārza pedagoģe Inta gan atzīst: – Man vecumā pēc 50 nekas nemainījās! Jo, turpinot savu darbu, pirmo mazbērnu, sešus mēnešus vecu, uzņēmos pusi dienas pieskatīt jau tad, kad man bija 45 gadi un meita vēlējās atgriezties darbā. Un, kad man bija 58 gadi, tāpat pieskatīju – jau piekto mazmeitu, dalot šo pienākumu ar vedeklas mammu. Jā, es būtu vēlējusies 60 gados iet izdienas pensijā, ko vienubrīd politiķi solīja bērnudārza audzinātājām, taču šo solījumu nepildīja. Tad es vairāk palīdzētu mazbērnu audzināšanā, kuru manu triju bērnu ģimenēs tagad kopā ir jau septiņi.

– Jo vairāk gadu, jo vairāk jāiegulda sevī, lai labi justos! – iesaka rehabilitācijas centra daktere. Kosmētikas ražotāji un tirgotāji šo papildinātu ar teikumu: "Jo lielāku jūsu nopelnītās naudas daļu centīsimies pārlikt savos maciņos."

Ja 37 gados ir jāizrauj sāpošais zobs, kļūst nelabi, domājot, ka nu jau vecums klāt, jo iztēle zīmē vecmammas zobu protēzi uz naktsgaldiņa pie viņas gultas, bet, kad ir jau 50 un vairāk gadu, tad saproti, kāds sīkums ir šķiršanās no zoba. Jo zobu tiltu var ielikt pēc mēneša, bet mutē ielīmējamu pagaidu protēzi zobārste ar modernajām tehnoloģijām izgatavo tajā pašā zoba izraušanas dienā. Daudz trakāk ir, ja traumatologs paziņo – ja klausīsiet mani, metīsiet nost lieko svaru un katru dienu pusstundu sparīgi darbināsiet velotrenažieri, tad pati ar savu gūžu nodzīvosiet vēl gadus desmit. Ja neklausīsiet, nu tad gatavojieties jau laikus stāties gūžas protezēšanas rindā! Tad sieviete apzinās, ka ar vecmammmu un mammu ģenētiskā mantojuma ziņā viņa ir saistīta ciešāk, nekā gribētos, jo viņām abām taču vecumdienās bija locītavu problēmas... Savukārt ģimenes daktere pēc analīžu rezultātu izlasīšanas vai ik gadu iedod lapiņu ar jaunu diētu: tā holesterīna mazināšanai, bet šī – lai nedraud "labās dzīves" slimība podagra...

Stāstot paziņām par nepieciešamību "ieguldīt sevī", esmu dzirdējusi divas replikas: "Žēl, ka to sapratu tikai tad, kad tuvojās jau 60. Vajadzēja sākt agrāk par sevi rūpēties."

Otra teica: "Vajag taču pulka naudas, lai sevī ieguldītu!" Bet varbūt vispirms vajag gribasspēku un saņemšanos? Piemēram, pašas vienkāršākās nūjas nūjošanai var nopirkt par padsmit eiro, tikai arvien brīvdienās sev jāatgādina: "Jādodas nūjot, jo man prioritāte ir veselības stiprināšana!" Un lai no rīta padsmit minūtes pavingrotu, nevajag nekādu naudas ieguldījumu!

Nesen izlasīju LETA ziņu, ar kuru vērts dalīties domubiedreņu lokā: "Dienvidkorejā sieviešu paredzamais mūža ilgums līdz 2030. gadam sasniegs 91 gadu, liecina pētījums britu medicīnas žurnālā "The Lancet".

Dienvidkoreja ir ne tikai pirmā valsts, kur sieviešu paredzamais mūža ilgums pārsniegs 90 gadus, bet arī kļūs par valsti ar visstraujāko ilgmūžības kāpumu.

Vairākas citas attīstītās valstis tikai nedaudz atpaliek, jo ir gaidāms, ka sievietēm Francijā, Japānā, Spānijā un Šveicē paredzamais mūža ilgums sasniegs 88 gadus.

Valstis, kuras 2030. gadā būs ar visgarāko vīriešu paredzamo mūža ilgumu – 84 gadiem, ir Dienvidkoreja, Austrālija, Šveice, Kanāda un Nīderlande. Visīsākais paredzamais mūža ilgums no pētījumā analizētajām valstīm 2030. gadā būs sievietēm Maķedonijā (78 gadi).

Pētījumā ir analizētas 35 valstis, un gaidāms, ka nākamo 15 gadu laikā tajās paredzamais mūža ilgums pieaugs.

Dienvidkorejas veiksmes stāsts šajā ziņā panākts ar ekonomiskā statusa uzlabošanos, labāku bērnu pārtiku, plašu pieeju veselības aprūpei un modernai medicīnas tehnoloģijai. Šajā valstī arī ir ievērojami mazāk cilvēku ar lieko svaru un mazāk smēķējošu sieviešu."

Latvijā pensiju rēķinātāji lēš, ka cilvēka vidējais mūža ilgums būs apmēram 81 gads.

***

Deviņos gados – piecas jaunas darba vietas

Ievai Bērziņai ir 56 gadi un pirms sešiem gadiem iegūta otra augstākā izglītība.

Viņu uzrunāju, atceroties, kā savulaik Ievas mamma baznīcas draudzē apjautājās, vai kāds nevar ieteikt Ievai darbu pēc iepriekšējā zaudēšanas.

Ieva stāsta: – Paziņu ieteikumi arī ir viens no labiem veidiem, kā atrast jaunu darbu. Diemžēl maniem paziņām nebija tādu piedāvājumu un nācās meklēt oficiālo ceļu, pieteikties amatu konkursos. Kad 2008. gadā notika štatu samazināšana akciju sabiedrībā, kur ilgi biju strādājusi kā filoloģe, izlēmu interesēties par darbu tikai valsts vai pašvaldību iestādēs. Bet arī valsts iestādēs notiek pārmaiņas, tāpēc deviņos gados esmu uzvarējusi piecos amatu konkursos. Man nebija mērķa pārspecializēties, jo 2008. gadā, lai strādātu ministrijā par vecāko referenti, pietika ar esošo maģistres izglītību. Šodien jau ir citādi, vajadzīga izglītība konkrētajā specialitātē. Toreiz, lai papildinātu zināšanas, iestājos Juridiskajā koledžā, kur studēju cilvēkresursu vadību, un priecājos, ka to izdarīju, jo zināšanas noder.

Ilgākais posms, kad esmu bijusi bez darba, ir divi mēneši. Tolaik intensīvi meklēju darbu, pieteicos kādos astoņos konkursos un vienā no tiem uzvarēju. Konkursu otrajai un trešajai kārtai gatavojos ļoti nopietni, gluži kā eksāmeniem. Otrajā kārtā, kad notiek rakstveida pārbaudes testu formā, var ieraudzīt arī sāncenšus – 15 – 20 dažāda vecuma cilvēkus. Esmu pārliecināta, ka atlasē pretendentus nevērtē pēc viņu vecuma, bet gan atbilstīgi zināšanām un kompetencei. Vēl no darbiniekiem sagaida lojalitāti, sadarbības prasmes, iniciatīvu, radošumu. Esmu pārliecinājusies par to, cik trāpīga ir atziņa "katrs zaudējums nes līdzi ieguvumu", un priecājos, ka varu turpināt darboties jomā, kur esmu nokļuvusi.

***

Būs bišu māja un veikaliņš

Inetai Bricei ir 51 gads. Mainīt dzīvesveidu un pārcelties no Rīgas uz Vidrižu pagastu viņa nolēma neilgi pirms 50 gadu jubilejas: – Man gadi mainās decembrī, un oktobrī vienurīt, mammas "pirts mājiņā" pie stellēm sēžot, dzerot kafiju un vērojot pa logu saulaino ainavu, nolēmu – viss, eju prom no Rīgas! Sajutu, ka esmu šim solim gatava. Iestrādes jau bija: es regulāri braucu pie mammas, strādāju dravā, man ir stelles. Jaunībā beidzu lietišķās mākslas vidusskolu, un intereses vienmēr bijušas daudzpusīgas.

Rīgā pēdējā laikā strādāju par sociālo darbinieci – šo profesiju biju ieguvusi augstskolā "Attīstība", bet trūka gandarījuma. Lietišķās skolas beidzējiem raksturīgi, ka viņi ir radoši un dzīvē spēj sevi izpaust dažādi. Sociālajā darbā cilvēku ieliek standartu rāmjos, prasa ātru rezultātu, situācijas uzlabojumu.

Ja sociālajam darbiniekam jāstrādā ar klientu, kam zema izglītība, tad bieži dzīves prasmes viņiem grūti iemācīt. Grūti ko izmainīt viņu ģimenēs pārmantotajā dzīvesveidā. Sociālais darbinieks ir pa vidu starp valsts prasībām un klientu. Cēla profesija, bet man izrādījās par grūtu...

Inetai patīk darboties mammas bišu dravā, kur ir 20 saimes. Viņa stāsta, ka šogad pirmās bites no stropa pirmo reizi izlidojušas 14. februārī. Šogad jāpabeidz Lauku atbalsta dienestā iesniegtais vecās kūtiņas pārbūves projekts. Ar šo atbalstu top "Dravas māja", kur ziemā glabāt biškopības inventāru, bet vasarā sviest medu. Tad mamma apsolījusi saimniekošanu atdot meitas rokās. Vasarā dārzā izaug upenes, jāņogas, ērkšķogas, ko Ineta skaisti sakārto trauciņos un pārdod rīdziniekiem. Ineta lej vaska sveces, gatavo bazilika pesto, un viņas sapnis ir atvērt veikaliņu, kādi zemnieku saimniecībās ir, piemēram, Vācijā. Lai garāmbraucējs piestāj, nopērk ogas, medu, garšaugu mērcīti, varbūt viņam iepatiksies arī Inetas ziemā austais grīdceliņš, kur piesaista krāsu spēles.

***

NVA statistika par bezdarbniekiem vecumā 50+ 2016. gada decembra beigās

Reģistrēti 29 460 bezdarbnieki vecumā 50 gadi un vairāk, kas ir 37,6% no kopējā reģistrētā bezdarbnieku skaita valstī.

41,1% no reģistrētajiem bezdarbniekiem vecumā 50 gadi un vairāk ir ilgstošie bezdarbnieki, bezdarbnieki ar invaliditāti 18,8%.

Vidējais bezdarba ilgums bezdarbniekiem vecumā 50 gadi un vairāk – 270 dienas jeb ~ 9 mēneši.

2016. gadā darbā iekārtojies 17 141 bezdarbnieks vecumā 50+, no kuriem 5217 ir iekārtojušies darbā pēc kāda aktīvā pasākuma pabeigšanas.

Lielākais bezdarbnieku 50+ īpatsvars no kopējā reģionā reģistrētā bezdarbnieku skaita ir Latgalē (44,0%) un Vidzemē (40,5%), zemākais Rīgas reģionā (31,4%).

***

Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) pakalpojumi

Cilvēkiem vecumā 50+ pieejami visi NVA pakalpojumi un pasākumi, kā arī visa informācija par vakancēm, kuras NVA filiālēs reģistrē darba devēji, kas pieejama gan NVA filiālēs un darba meklēšanas kabinetos,

gan NVA CV un vakanču portālā https://cvvp.nva.gov.lv/#/pub/.

***

Reģistrētajiem bezdarbniekiem un darba meklētājiem vecumā 50+ NVA piedāvā:

Karjeras konsultācijas un atbalstu darba meklēšanā

Konkurētspējas paaugstināšanas pasākumus

Neformālās izglītības apguvi ar kuponu metodi

Profesionālās tālākizglītības un profesionālās pilnveides izglītības programmas

Pasākumus komercdarbības vai pašnodarbinātības uzsākšanai

Algotos pagaidu sabiedriskos darbus

Atbalsta pasākumus ilgstošajiem bezdarbniekiem

Atbalstu bezdarbniekiem ar atkarības problēmām

Apmācību pie darba devēja

***

Lielākais bezdarbnieku vecumā 50+ skaits sadalījumā pa profesijām pēc pēdējās nodarbošanās

2016. gada decembra beigās:

palīgstrādnieks – 1960

apkopējs – 1210

mazumtirdzniecības veikala pārdevējs – 969

sētnieks – 650

kravas automobiļu vadītājs – 549

aprūpētājs – 397

automobiļa vadītājs – 394

pavārs – 338

būvstrādnieks – 314

pārdevējs konsultants – 269 

http://news.lv/Majas_Viesis/2017/03/02/neesam-raditas-tikai-vienai-profesijai

 

Līgatnē mežus apsaimnieko rūpīgi

Autors: Līga Eglīte

Datums: 03.03.2017

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Līgatnes novada pašvaldība apsaimnieko 641 hektāru meža, no tiem 266 hektāri atrodas aizsargājamā teritorijā, Gaujas nacionālajā parkā. Pašvaldības mežu platību veido daudzi nelieli, vidēji ap 15 hektāru, īpašumi, vairākums robežojas ar privātīpašumiem, kas apgrūtina piekļuvi un apsaimniekošanu.

Ēriks Liepiņš, vecākais speciālists. mežkopis, ar daudzu gadu pieredzi nozarē Gaujas nacionālajā parkā, "Druvai" pastāstīja, ka pašvaldības meža apsaimniekošanas galvenais uzdevums ir saglabāt gan bioloģisko daudzveidību, gan produktivitāti un atjaunošanās spēju, kā arī gūt ekonomisko labumu. "Katru gadu izcērtam ap 1000 kubikmetriem koksnes. Ja pieņem, ka koksnes vidējais gada pieaugums no hektāra ir septiņi kubikmetri, tad no meža paņemam 20% no kopējā gada krājas pieauguma. Pamatā cērtam nelielas kailcirtes, nedaudz arī izlases cirtes. Darbu plānojam tā, lai ilgtermiņā saglabātos dažāda vecuma mežaudzes. Pašvaldības mežos vismaz desmit procenti ir bioloģiski vērtīgās vecās mežaudzes, kurās ciršana netiks plānota."

Līgatnes novadā pašvaldības mežos sagatavotās cirsmas pārdod izsolēs. Tajos gadījumos, kad izsoles noorganizēšanas process aizņem ilgu laiku, lai neciestu meža sanitārais stāvoklis un nesamazinātos koksnes kvalitāte, darbus veic pašu spēkiem vai piesaistot kādu pakalpojumu sniedzēju. Iegūtos līdzekļus izlieto pašvaldības attīstībai nepieciešamu projektu īstenošanai. Šādi nodrošina arī pašvaldības vajadzībām nepieciešamo kurināmā daudzumu.

Līgatnieši rūpējas arī par meža stādīšanu. Ēriks Liepiņš stāsta, ka pašvaldība iegādājas A/S "Latvijas valsts meži" kokaudzētavu stādus. "Veicam regulārus stādījumu un jaunaudžu kopšanas darbus daļēji ar pašu spēkiem un piesaistot pakalpojumu sniedzējus. Meža atjaunošanai un kopšanai līdzekļus paredzam tik, cik konkrētajā gadā nepieciešams. Šeit nevar ietaupīt, tad nākotnē būs zaudējumi. Kopš pašvaldībai pieejams Eiropas Savienības struktūrfondu finansējums mežsaimnieciskiem darbiem, esam to izmantojuši, veicot jaunaudžu kopšanas darbus 54,2 hektāros."

Mežkopim viss saplānots arī šim gadam. Paredzēts kopt vidēja vecuma mežaudzes, plānojot iegūt 30 procentus no mežizstrādes ieņēmumiem pašvaldības budžetā. Turpināsies kārtējie atjaunošanas un kopšanas darbi, arī dabiskās atjaunošanas veicināšana. Izmantojot ES struktūrfondu finansējumu, divos nogabalos tiks veikta eksperimentāla cirte, nomainot valdošo sugu baltalksni uz ekonomiski augstvērtīgāku koku sugām. Šeit tiks stādītas egles un bērzi.

http://news.lv/Druva/2017/03/03/ligatne-mezus-apsaimnieko-rupigi

 

Gulbji ievēro karantīnu

Autors: Monika Sproģe

Datums: 03.03.2017

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Cēsu parku gulbji Grāfs, Katrīna un Maijs ziemu pārlaiž mītnē “Kliģenu” siltumnīcās.

Putniem tur nodrošināti karaliski apstākļi smaržīgi salmu pakaiši, ēdienkartē rīvēti burkāni, speciāli pielāgota barība, gaismas, kā jau siltumnīcā, pārpārēm, ir vieta, kur paplunčāties, un pietiekams plašums, lai izlocītu kājas. Pārējā siltumnīcas daļā jau zaļo pavasara puķes, kas līdzi nes trauksmainās brīvības alkas pavasaris pavisam tuvu, drīz varēs doties uz parka pusi. Bet kad tieši?

Par putnu gripas ierosinātāja H5N8 apakštipu dzird arvien biežāk. Jau izdoti noteikumi mājputnus turēt iekštelpās no marta pirmās līdz maija pēdējai dienai. PVD galvenais skatiens vērsts uz mājputniem, inspektori sakās aizstāvam putnu audzētāju intereses, bet kas notiks ar savvaļas un meža putniem? Tā nu iznāk, ka tie bezpalīdzīgi stāv dzīvības vai nāves priekšā. Izskanēja mierinoša vēsts, ka Latvijas gulbjus šī sērga skaršot minimāli, ja vispār, taču kā pliķis sejā nodārdēja ziņa par sešiem Kauņā, pie Nemunas upes, atrastiem mirušiem gulbjiem. Tik tuvu! Tātad draudi pavisam reāli.

Cēsu novada pašvaldības Komunālās nodaļas vadītājs Vladimirs Kalandārovs informē, ka likmes ir pārāk augstas, tāpēc pašvaldības administrācija nolēmusi līdz karantīnas beigām gulbjus paturēt iekštelpās. "Tā kā ar 1. martu stājās spēkā Ministru kabineta noteikumi par "Putnu gripas uzliesmojuma likvidēšanas un draudu novēršanas kārtību", ar gulbju dzīvību nolēmām neriskēt. Šāda lēmuma pieņemšana šķita vissaprātīgākais solis, tāpēc būsim likumpaklausīgi un sekosim līdzi, kā notikumi attīstīsies turpmāk," saka V. Kalandārovs.

Neizpratnē par turpmāko rīcību ir Līgatnes novada pašvaldībā. Domes priekšsēdētājs Ainārs Šteins atzīst, ka lielāka skaidrība ir par mājputniem, savukārt nav skaidrs, kā šos noteikumus attiecināt vai neattiecināt uz pašvaldībai piederošiem gulbjiem. "Citus gadus ap šo laiku gulbjus jau laižam ārā. Līdz šim nav novērots neviens gadījums, kad pie mūsu gulbjiem nolaistos savvaļas gulbji, kaut gan teorētiski šāda iespēja pastāv. Pēc būtības gulbji ir lielākie putnu gripas pārnēsātāji, to mēs zinām no iepriekšējiem draudu periodiem, taču līdz šim ar putnu gripu sirgstošie gulbji līdz Latvijai neatlido. Tātad ir jautājums, kas ir labāk? Izlaist gulbi dabiskā vidē, kur teorētiski ir putnu gripas apdraudējums, vai paturēt iekštelpās, kur apdraudējums, manuprāt, ir daudz lielāks, jo tiek izjaukti citi būtiski ar viņa dzīves ciklu saistīti aspekti. Šajā gadījumā grūti kaut ko komentēt, tāpēc mēs ar PVD, Dabas aizsardzības pārvaldi un ornitologiem nāksim kopā, lai pieņemtu galīgo lēmumu par turpmāko rīcību," viedokli pauž novada vadītājs.

Ornitologs Dmitrijs Boiko ziemeļu gulbjus Latvijā pēta no 2003. gada. Viņš apgalvo, ka ūdensputni noteikti atrodas riska zonā: "Vai un cik plašā mērogā putnu gripa būs Latvijā un Baltijas valstīs, to rādīs laiks. Pamatojoties uz 15 gadus ilgu ziemeļu gulbju pētījumu, ir noskaidrots, ka tie mazākā skaitā, bet tomēr migrē līdz pat Jāņiem. Līdz ar to karantīnas datumi pašos pamatos ir nepareizi. Arī 1. marts noteikts, droši vien ņemot vērā vienīgi kalendāru, nevis ūdensputnu (zosu, gulbju) migrācijas sākumu. Jau tagad Kurzemē ir apmēram 100 150 ziemeļu gulbju, un ar katru dienu to skaits palielinās. Tāpat absurdi, ka jāziņo vismaz par pieciem beigtiem putniem vienuviet. Tātad iznāk, ka viens līdz divi beigti putni vienā vietā būtu normāli, bet pieci tas jau ir kaut kas. Manuprāt, iedzīvotājiem būtu jāziņo par vismaz trīs beigtiem putniem vienuviet, nevis pieciem, kā noteikts."

Savukārt PVD Ziemeļvidzemes pārvaldes vadītājs Mārcis Ulmanis kārtējo reizi uzsver, ka noteikumi netiek rakstīti, lai inspektoriem būtu vairāk, ko sodīt. "Gulbis ir savvaļas putns, kas tiek turēts nebrīvē, ierobežotā teritorijā, turklāt ir reģistrēts kā pašvaldības īpašums, tātad uz situāciju var lūkoties dažādi. Taču PVD aicina putnu īpašniekus izvērtēt noteikumus pēc būtības, nevis ceikināt, kas likumā ir ierakstīts un kas nav, un, ja ir, tad kā to apiet. Šajā situācijā karantīna ir tālab, lai putnus pasargātu no saslimšanas un iespējamās nāves. Mērķis nav ar varu kaut ko aizliegt vai atļaut. Katram likumam ir gan burts, gan jēga, un šajā situācijā jāskatās uz likuma pamatdomu," saka M. Ulmanis.

Noteikumi ir, skaidrības nav, bet, tā kā gulbju letāls iznākums ir diezgan reāls, atbildību uzņemties negrib neviens, tāpēc, drošs paliek drošs, pašvaldības rīkosies pēc sirdsapziņas. 

http://news.lv/Druva/2017/03/03/gulbji-ievero-karantinu


Publicēts 2017. gada 3. martā

2017-03-03
Laika ziņas
Aptaujas