Jaunumi
Publikācijas par Līgatni laikrakstos, 20.05.2014.

Noskaidroti labākie arhitektūrā


Datums: 20.05.2014
Izdevums: Latvijas Avīze
Rubrika: Kultūrzīmes

Piektdien, 16. maijā, kļuva zināmi "Latvijas Arhitektūras gada balvas 2014" laureāti. Šo balvu jau otro gadu pēc kārtas ir saņēmusi skola ‒ šogad Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola un tās rekonstrukcijas autori – Zaigas Gailes birojs. Trīs darbi godalgoti ar otrās pakāpes Gada balvu: ielu telpu restaurācija Kuldīgas vecpilsētā (autori: Kuldīgas novada pašvaldības Būvniecības nodaļa, Guntis Kalniņš un Aldis Orniņš), Līgatnes papīrfabrikas ciemata vēsturiskā centra arhitektoniskā izpēte, attīstības koncepcija un kultūrvēstures tūrisma takas izveide (arhitektūras birojs "Forma", "Karklins Design Studio", arhitekti Ināra Kārkliņa un Miks Kārkliņš), pilsētvides pasākumu cikls "MANUAL: Urban Sports and Architecture" (autori: Kristaps Kleinbergs, Helvijs Savickis, Gunita Kuļikovska un Zane Žeivate).

Vēl četri darbi saņēmuši "Latvijas Arhitektūras gada balvas 2014" finālista diplomu: Austrumlatvijas koncertzāle "Gors" ("Vizuālās modelēšanas studija – arhitekti Uldis Balodis, Daiga Bikše, Daina Levāne, Eva Rozīte, Viktorija Barinova, Linda Balode, Ģirts Reimats un Mareks Stefaņenkovs), dzīvojamais komplekss "Čiekurkrasti" (birojs "AB3D" – Juris Mitenbergs, Pēteris Spuriņš, Uldis Tučs, Guna Priede,) Ģipša fabrikas dzīvojamā kvartāla 2. kārta (Zaigas Gailes birojs), Rīgas Doma restaurācija ("Arhitektoniskās izpētes grupa" – Artūrs Lapiņš, Ilmārs Dirveiks, Guntars Jansons).

Austrumlatvijas koncertzāle "Gors" saņēmusi arī tautas simpātiju balvu vairāku tūkstošu cilvēku balsojumā ziņu portālā "Delfi".

http://news.lv/Latvijas_Avize/2014/05/20/noskaidroti-labakie-arhitektura

Aplenktā cietoksnī papīru nevāra

Autors: Arnis KLUINIS
Datums: 20.05.2014
Izdevums: Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai
Rubrika: Latvijā

Cietoksnim līdzīgajos Līgatnes papīrfabrikas mūros cilvēki velk dzīvību bada maizē un apdomā padošanās noteikumus.

Padošanās brīdim jābūt tuvu, jo munīcijas cietoksnī vairs nav. Proti, uzņēmuma īpašniekiem vairs nav atrunu, kāpēc viņu uzņēmums nestrādā tagad, bet darbību tomēr atjaunos. Diez vai iespējams vēl izteiksmīgāk atzīt situācijas bezcerību, nekā tas izdevās uzņēmuma valdes priekšsēdētājam Jānim Brečam ar atteikumu stāstīt par uzņēmumu: «Man jāstrādā, nevaru visu laiku ar jums debatēt!» Veiklāk nekā no Neatkarīgās viņš ir izsprucis no Cēsu novada avīzes Druva žurnālistiem, kuri arī šādu faktu publiski atzīmējuši. Tulkosim šos faktus tā, ka J. Brečs ir godīgs cilvēks un nevēlas dot apzināti nepatiesus solījumus.

Saistības, kas tagad jau uzskatāmas par neizpildāmām, J. Brečs gan ir uzņēmies, iesniedzot tiesā uzņēmuma atjaunošanas plānu. Ir pagājis mazliet vairāk nekā mēnesis, kopš Rīgas Centra rajona tiesa šo plānu apstiprinājusi. «Tiesa devusi uzņēmumam plāna izpildei divus gadus», bet «tas nenozīmē, ka uzņēmums šo gadu laikā drīkstēs nelikties ne zinis par saviem parādiem. Uzņēmums apņēmies pirmos salīdzinoši lielos kredīta dzēšanas maksājumus izdarīt pēc pusgada, bet kārtējie maksājumi jāveic visu laiku», Neatkarīgā skaidroja 17. aprīlī. Attiecībā pret pusgada termiņu mēneša dīkstāve ir pietiekami ilga, lai parādītu, ka savas saistības izpildīt uzņēmums nespēs.

Tiesiskās aizsardzības process kā solis uz maksātnespēju un tālāk bankrotu ir parasta parādība Latvijā. Jau pirms uzņēmuma atjaunošanas plāna apstiprināšanas tiesā toreizējais Līgatnes novada domes priekšsēdētājs Guntars Pīpkalējs uzticēja Neatkarīgajai papīrfabrikas kreditoru viedokli, ka nekādas intereses par uzņēmuma tālāko pastāvēšanu tā īpašniekiem neesot. Tagad G. Pīpkalēju amatā nomainījis Ainārs Šteins – Neatkarīgās cienītājs. To atklāj jau pieminētā publikācija Druvā, kur A. Šteins apliecina, ka papīrfabrika Līgatnei esot tas pats, kas Liepājas metalurgs Liepājai. Autortiesības uz šādu salīdzinājumu Neatkarīgajai pieder kopš 20. februāra: «Līgatnes papīrfabrikas un Liepājas metalurga līdzība ir nu jau trijos gadsimtos rakstāma vēsture un balstīšanās gan uz otrreizējām izejvielām, gan uz gatavās produkcijas eksportu pa visu pasauli. (..) Rēķinot tikai Līgatnes novada mērogā, papīrfabrikas ietekme noteikti ir salīdzināma ar LM ietekmi uz Latviju.»

A. Šteins tomēr cenšas raudzīties uz uzņēmuma dīkstāvi optimistiski: «Ja viss ritēs veiksmīgi, nākamajā gadā uzņēmums svinēs 200 gadu jubileju. Ļoti ceram, ka, to atzīmējot, redzēsim ražotnes skursteņus kūpam.» Tā viņš pirms dažām nedēļām centās uzmundrināt līgatniešus ar Druvas starpniecību un tagad apliecināja Neatkarīgajai, ka pie šīm cerībām palicis. Uzņēmums ir nodarbinājis apmēram 140 cilvēkus, bet Līgatnes novadā dzīvojuši 3,6 tūkstoši cilvēku. Tie ir pāris gadus veci skaitļi, jo jaunāku CSP un Firmas.lv datu bāzēs nav.

No uzņēmuma līdz novada domei pēdējā laikā neesot nonākušas nekādas jaunas ziņas, tātad arī ne sliktas ziņas. Te gan jāatgādina, ka pašvaldību ar uzņēmumu saista vienas un tās pašas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, kuru darbināšana tagad gulstas tikai uz pašvaldību. Pēc A. Šteina sacītā, pašvaldība ar šo uzdevumu tiekot galā tehniski un finansiāli.

Ārkārtīgi aizņemtā

J. Breča darbības publiski zināmie rezultāti ir Līgatnes uzņēmuma juridiskās adreses pārvietošana uz Rīgu (tāpēc, lūk, uzņēmuma tiesiskās aizsardzības lieta tiek vesta Rīgas Centra rajona tiesā) un papīrfabrikas lielākās līdzīpašnieces Rīgas Zīmogu fabrikas pārveidošana no SIA par akciju sabiedrību. Līdz ar to vairs nav skaidri zināms, kam tā pieder, bet daļēji droši vien joprojām J. Brečam, ja jau Firmas.lv datu bāze apliecina, ka viņš tur palicis vadošā amatā. Lai nu būtu tā, ka a/s piešķirtā anonimitāte piesaista papīra ražošanas un apstrādes uzņēmumu grupai jaunu kapitālu, kas nonāks arī līdz Līgatnei.

Runātīgāks par J. Breču ir papīrfabrikas nolīgtais advokāts Normunds Šlitke. Viņš akcentēja starpību starp uzņēmumu un komersantu, kam uzņēmums pieder. Ar komersantu domāta juridiska persona, kuras bojāeja nozīmējot tikai uzņēmuma nonākšanu pie nākamā komersanta. Viņš neslēpa savu viedokli, ka papīra ražošanu Līgatnē droši vien nāksies atdot citiem komersantiem, taču tajā pašā laikā atzina, ka makulatūras pārstrāde Latvijā ir nonākusi strupceļā neatkarīgi no komersantu maiņas (pārsaukšanas vai pārsaukšanās, lai atkratītos no parādiem). «Mūsu ienaidnieks ir eikaliptu birzis,» N. Šlitke demonstrēja ne vairs jurista, bet papīrrūpniecības speciālista cienīgas zināšanas.

Sabiedrībai ir ļoti grūti pieņemt papīrrūpniecības darbinieku skaidrojumus, ka makulatūra, kas it kā nemaksā neko, īstenībā ir dārgāka izejviela papīram nekā koksne, turklāt koksne tieši tad, kad koku augšana jau ir pārveidota par koku audzēšanu eikaliptu birzīs, kas vairs neko daudz neatšķiras no parastās lauksaimniecības. Klāt nāk vēl arī koksne no it kā neizcērtamās Sibīrijas taigas un Amazones mūžamežiem. Rezultātā papīra cenu pasaulē diktē milzīgas papīrfabrikas, kurās pārstrādātās koksnes daudzums ir lielāks, nekā vispār aug Latvijā. Tātad papīra un, attiecīgi, papīrmalkas cena ir zema, bet Latvija taču nevar atteikties no šī koksnes veida pārdošanas skandināviem, jo tie spējīgi piemaksāt par to, lai uzturētu savas papīrfabrikas sociālu apsvērumu dēļ. Šo situāciju raksturo šokējošs piemērs, kādu Neatkarīgajai deva etiķešu drukāšanas uzņēmuma Liepājas papīrs valdes priekšsēdētājs Jānis Vilnītis. Viņa uzņēmums atkritumus šķiro, lai uzturētu labas ražošanas prakses sertifikātu, un atdod sašķirotus papīra atgriezumus atkritumu vācējiem, kuri tos ierok zemē. Aizvest makulatūru apmēram 250 km no Liepājas līdz Līgatnei izrādās finansiāli neizdevīgāk nekā vest 1250 km kokus no meža līdz Liepājai un no Liepājas līdz Zviedrijai, no turienes atpakaļ papīru līdz Liepājai. Diez vai Latvijā atradīsies daudzi gribētāji uzturēt Līgatnes papīrfabriku ar savām piemaksām pie rēķina par atkritumu aizvešanu. Neiespējamība ražot aplenktā cietoksnī attiecas ne tikai uz Līgatni, bet uz visu Latviju.

http://news.lv/Neatkariga_Rita_Avize_Latvijai/2014/05/20/aplenkta-cietoksni-papiru-nevara

Pudu smagās zaļsvārces ēnā

Autors: Guntis Vīksna
Datums: 20.05.2014
Izdevums: Liesma
Rubrika: Burtnieks

Viņsvētdien vīri, sievas un puikas, kas no tuvienes un tālienes bija sabraukuši Vecates laivu bāzē pie Ojāra un Janas Beķeriem uz ikgadējo pavasara spiningotāju sabatu Burtnieka līdaka 2014, katrs cerēja iemānīt savā sačokā vismaz zobainu zaļsvārci piecnieci. Kā lai necer, ja vēl nedēļas vidū krastā izvesta Burtnieka līdaku vecmāmiņa 16,5 kilogramu svarā ! Taču oficiālajos mačos svētdien pašam gudrākajam copmanim — Latvijas izlases vecim Mārtiņam Balodim — izdevās piemānīt vien 2,6 kilogramus smagu plēsoņu.

Oficiālajā sacensību protokolā mača galvenais tiesnesis Vitālijs Začs ierakstīja 40 dalībniekus! Pēdējā ailītē ierakstītā dāma, valmieriete Zaiga Auniņa, līdaku pievilināšanas gudrībā apspēlēja daudzus pieredzējušus kungus, izcīnot trešo vietu ar 6,010 kg kopējo lomu. Viņu apsteidza Mārtiņš Balodis no Baložiem ar 5 līdakām 7,090 kg kopsvarā, viņam arī balva par lielāko līdaku. Nedaudz vairāk par puskilogramu ieskaitē Mārtiņam zaudēja pazīstamais visu sezonu makšķerēšanas aktīvists no Līgatnes Pēteris Lideris, kuram no abu kopējā loma laivas pušelnieks Māris Olte šoreiz atvēlēja 5 zivis 6,470 kg svarā.

Zīmīgi, ka Māris Olte, vaicāts par svētdien zivīgākajām vietām Burtniekā un garšīgākajiem mānekļiem, klusēja kā partizāns, jo jau šonedēļ ezerā Latvijas čempionāts spiningošanā, tāpēc konkurentus caur Liesmu barot ar papildu informāciju nebūtu prāta darbs: «Labs šodien izskatās Burtnieks, ezers ir dīvaināks nekā citus gadus. Zemā ūdenī pēc ziemas palicis, viņš stiprāk zāles saaudzējis, līdz ar to cauri zālēm ar vizuļiem makšķerēt ir grūtāk. Tagad tas ūdentiņš ir bišķiņ pacēlies, un manā sajūtā tas ņēmiens līdakām tāds, ka zivis stāv pleķos starp zālēm. Bet tās vietas ir jāatrod! Tā kā 24. maijā tepat ir Latvijas čempionāts, tad vairāk neko...»

Šogad pirmoreiz notika sacensības VIP jeb Elites grupā, kurā sacentās Burtnieka un Salacas krastos esošo pašvaldību labākie spiningotāji. Vinnēja Salacgrīvas novada pirmais vīrs Dagnis Straubergs ar 3,350 kg lomu, otrajā vietā Mazsalacas novada domes priekšsēdis Harijs Rokpelnis ar 2,910 kg, bet trešais viesmīlīgi palika Burtnieku novada pašvaldības izpilddirektors Māris Ērglis — viņam laivā pa divām mēra līdakām apaļš kilograms!

Sportistu ieskaitē 19 dalībnieki zivju svērējam Ivaram Polim nespēja atrādīt neko, pie svētdienas copes neveiksmēm var pieskaitīt arī kādas ekipāžas trāpījumu ar laivas motoru akmenī un pilnīgu neražu galvenajam sacensību rīkotājam Ojāram Beķerim, kuram vēl pirms apbalvošanas uz kājas trāpīja pirmā zivju zupas porcija no tikko uzvārītā lielā grāpja. Lai labi dzīst, Ojār! Viss pārējais pasākumā bija lieliski, kā jau tas Vecates laivu bāzē ierasts. Uz tikšanos atkal Burtniekā!

http://news.lv/Liesma/2014/05/20/pudu-smagas-zalsvarces-ena

Dzintara nakts piedzīvojumi

Autors: Mairita Kaņepe, Sarmīte Feldmane, Jānis Gabrāns
Datums: 20.05.2014
Izdevums: Druva
Rubrika: Redzeslokā

Latvijai nedēļas nogalē Baltijas dārgakmens dzintars silts, iedvesmojošs un skaists tieši tādu dāvināja Dzintara nakti.

Tūkstošiem cilvēku siltajā maija vakarā devās laukā no mājām, lai iejustos un arī līdzdarbotos Latvijā tik populārajā starptautiska mēroga akcijā "Muzeju nakts". Šogad to bija iecerēts izgaismot sarkanā krāsā, bet Latvijā tā ieguva vēl īpašāku Baltijas zelta dzintara krāsu. Dzintars tonakt bija jaušams visur mūzikas skaņās un dziesmās, filmās un gleznās, ugunskuru liesmās un salūtu lāsēs, medus kārēs un glāzēs ar alu.

Sestdienas vakarā pašu milzīgāko dzintaru atveidoja saule, rietā ar medaino krāsu iekrāsojot visu pamali. Tajā brīdī Cēsu Jaunās pils pakājē muzicēja A. Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolas stīgu orķestris, atskaņojot operešu un mūziklu melodijas, uz pils balkona iznācis, ciemiņu simtus no visas Vidzemes, Rīgas un Zemgales uzrunāja pils cēlējs grāfs Zīverss. Pēc tam nakts krēslā 19. gadsimta pils un 13. gadsimta pilsdrupas prožektori izgaismoja dzintara krāsās. Uz diviem ekrāniem brīvdabā tika rādītas dokumentālās filmas 1992. gadā Rodrigo Rikarda uzņemtā "Dzintara ceļš: Baltijas zelts. No Bārtas līdz Visai", 2013. gadā kopā ar Janīnu Kursīti uzņemtā filma "Dzintara ceļš" un tik tikko cēsnieku Alvja Jansona, Vijas Rozentāles un Natas Livonskas pabeigtā filma "Dzintara iela Cēsīs". Tās pirmizrādē ik pa laikam atskanēja aplausi, apsveicot cēsnieku teikto, kā viņi cēluši, iekārtojuši mājas, pagalmus un tagad laimīgi dzīvo Dzintara ielā.

Milzīgais Cēsu Vēstures un mākslas muzeja nams, vēl milzīgākais Cēsu pilsdrupu Rietumu tornis vienlaicīgi nespēja uzņemt Dzintara nakts viesu tūkstošus, tāpēc apmeklētāji pacietīgi stāvēja garās rindās, gaidot savu kārtu. Pēc piedalīšanās vecpilsētā sarīkotajā nakts orientēšanās spēlē "Dzintara meklētāji" akcijas dalībnieki rokās ņēma lukturīšus, lai dotos viduslaiku pils tornī. Tikmēr Izstāžu namā ritēja kultūras programma, tajā skaitā muzikāli tika pasniegta Imanta Ziedoņa "Dzintarainā pasaka". Speciāli Muzeju nakts akcijai bija izveidota izstāde "Dzintars cēsnieku dzimtu relikvijās", kas izraisīja lielu interesi, muzeja darbinieki par šīs ieceres īstenošanu saņēma daudz atzinīgu vārdu. Dzintara rotas lietas, papildinātas ar personīgiem stāstiem par to izgatavošanu, dāvināšanu un nēsāšanu, muzejam bija uzticējušas cēsnieku Pētersonu, Rozenbergu, Asaru, Markovu, Skujiņu, Grapu un Pikšu ģimenes. Dzintara rotaslietu un lietišķās mākslas izstrādājumu visiespaidīgāko kolekciju ļāva demonstrēt Dzintara ielā dzīvojošie Zarīši, kuriem tautas daiļamata meistari ir trijās paaudzēs Rūdolfs, Jānis un Juris Zarīši.

Cēsu Vēstures un mākslas muzeja direktore Dace Tabūne vakar, jaunās darba nedēļas sākumā, apspriežoties par Cēsīs desmito reizi maija vidū aizvadīto Muzeju nakts akciju, secinājusi, ka nakts laikā muzeja kompleksā caurplūduši vismaz 8300 apmeklētāju. Tajā skaitā ļoti daudz bijis ģimeņu ar bērniem, kuri nākuši jūsmot un arī līdzdarboties speciāli iekārtotajā mazajā brīnumzemē, kurā pasaule bija attēlota miniatūrā mērogā. Iespējams, līdz salūtam un vēl pēc tā Cēsu pils dārzu apmeklējuši vēl vairāk cilvēku par aprēķināto skaitu.

Tonakt Cēsīs Muzeju nakts programmā bija vēl viens magnēts, kurš pievilka tūkstošiem skatītāju pašus cēsniekus un viesus. Ikvienam bija dota iespēja apmeklēt jauno Vidzemes koncertzāli "Cēsis", lai aplūkotu namu no iekšpuses. Daudzi šajā naktī uzzināja arī to, ka nākamajā dienā koncertzāles kolektīvs Vidzemes kamerorķestris sniegs atklāto mēģinājumu, kuru, tāpat kā Muzeju nakts akciju, varēs apmeklēt bez maksas. Pēcpusdienā ap 500 cēsnieku bija klāt, lai novērtētu, kā, orķestrim mēģinot, skan akustiskajā zālē.

Visa Cēsu vecpilsēta Muzeju naktī bija apmeklētāju pilns muzejs. Jaunieši Pils laukumā iesaistījās dažādās atrakcijās, atbraucēji no tālām vietām izmantoja iespēju Cēsis skatīt ne tikai no pils torņiem, arī no paša augstākā Cēsu Sv. Jāņa baznīcas torņa. Brīvdabas kafejnīcas Rožu laukumā, Rīgas un Skolas ielā naktī bija apmeklētāju pārpilnas teju visu nakti. Todien durvis vēra vēl viena kafejnīca "Bohēma", kas atrodas koncertzālē, tā līdz ar atvēršanas brīdi piedzīvoja ugunskristības, proti, divi jaudīgie kafijas automāti bija nemitīgā darba slodzē.

Ceļo pretī vasarai

Starptautiskā akcija ”Muzeju nakts” Amatas novada pagastos tematiski ļoti atšķirīgās tūrisma vietās ievadīja darbīgo vasaras sezonu. Ieriķos dzirnavu dabas parkā akcijas laikā upītes ieleja pārvērtās par Gaismas parku. Drabešos muižas telpās bija seno instrumentu izstāde, tie tika arī demonstrēti. Mūzikas pavadībā pie stellēm strādāja audējas, arī muižas pagalmā pie ugunskura līdz vēlai naktij spēlēja un dziedāja folkloras grupa ”Ore” un draugi.

Nakts stundās stāvlaukums pie Āraišu muzejparka bija automašīnu pilns. Ezera krastā, Meitu salā, atdzīvojās dzelzs laikmets dzelzs kausēšanas primitīvo prasmju demonstrēšana un pagāniskās tradīcijas. Galu galā uguns rituāli amatiešu, Krūzkopu ģimenes, izloloti un nodemonstrēti, ar iespaidīgumu priecēja apmeklētājus.

Nītaurē Dzintara naktij par godu bija izveidota izstāde no dzintariem. Nītaures vēsturiskajos namos luteriskajā un pareizticīgajā baznīcā skanēja mūzika, bet pusnaktī ļaudis kāpa, lai kopā satiktos Vaļņa kalnā.

Zaubes koris pilnā sastāvā un ar visiem līdzjutējiem ieradās Amatas pagastā. Tur Muzeju nakts viesi bija aicināti pulcēties pie Melānijas Vanagas muzeja, kur izveidota Sibīrijas zemnīcas rekonstrukcija. Novada ļaudis vispirms noklausījās latviešu tautas dziesmu tovakar sauktu par dzintara dziesmu koncertu, tad sekoja sadziedāšanās un cienāšanās ar zupu, pagatavotu uz ugunskura.

Muzeju naktī zupa uz ugunskura gatavojās arī citā Amatas pagasta vietā meža ielokā pie Melturiem, kur Šultu ģimene un viņu domubiedri no biedrības ”Brunis” gaidīja uz sarunām par vēsturi. Notika dokumentālo filmu skatīšanās par mežabrāļu kustību un bunkura, kādā varētu būt slēpušies mežabrāļi, apmeklējums.

Iepazīst muzeju, kura vēl nav

Raunā Muzeju naktī cilvēku čalas un dzīvesprieks pierima vien pēc diviem naktī. Koncerts pilsdrupās un baznīcā, uguņošanas uzvedums uz platformas dīķī tikai ievadīja šo īpašo nakti.

Ne viens vien raunēnietis ar gandarījumu atzina, ka beidzot bijušās grāmatnīcas logi ir gaiši. Gadiem pierasts, ka ēka tukša. Te, kā jau Muzeju naktī piederas, tika runāts par muzeju.

“Raunā vajadzīgs muzejs, jo te ir dzīvā vēsture. Te varam runāt no senvēstures līdz mūsdienām” vēlreiz raunēniešu pārliecību par muzeja nepieciešamību stiprināja Raunas muzeja veidotājs Edgars Plētiens. Viņš bijušās grāmatnīcas ēkā iepazīstināja ar savu ieceri, ko jau apstiprinājusi novada dome. Nākamā gada otrā pusē šajā ēkā muzejs varētu vērt durvis. “Tiek veidots krājums, domāts par ekspozīciju, noris pētniecība,” stāstīja Edgars un uzsvēra, ka, veidojot muzeju, latiņa uzlikta augsta. Salīdzinot ar daudziem pagastu novadpētniecības muzejiem, te nebūs mantu krātuves, kur ekspozīcijā viss vienuviet. Te varēs iepazīt Raunas aizvēsturi, viduslaiku vēsturi, jaunos, jaunākos laikus un mūsdienas. “Iepazīstināsim ar Raunu cauri gadsimtiem. Materiālu ir ļoti daudz,” uzsver muzeja veidotājs. To, ka Raunā var iepazīt katru Latvijas vēsturē nozīmīgu lappusi, zina katrs raunēnietis. Tanīsa kalns, pilsdrupas, baznīca, muižas – tas viss ir tepat, tāpat kā liecības par hernhūtiešu kustību, Brīvības cīņām un vēl daudz ko citu. “Uz vēstures notikumiem raudzīsimies patiesi, kaut dažkārt mums tie nebūs ērti. Tikai tā var izdarīt pareizus secinājumus. Muzeja mērķis ir nostiprināt Raunas identitāti. Lai ikviens, kurš te pabijis, paturētu atmiņā iespējami vairāk, lai Rauna neasociējas tikai ar kaut ko vienu,” savu redzējumu atklāja Edgars Plētiens.

Pēc muzeja prezentācijas sākās orientēšanās sacensības, kurās piedalījās 12 komandas, kuplākajā startēja astoņi dalībnieki. Vajadzēja atrast zināmas un mazāk pazīstamas vietas un objektus Raunā. Piedalījās dažādas paaudzes, arī vecāki, kuru atvase gulēja ratiņos.

“Muzeju naktī nekur nav jābrauc, jo viss notiek tepat Raunā. Te ir tik daudz jauna. Naktī viss izskatās citādāk nekā dienā. Tā pati vieta, lietas parādās citā rakursā, un tas ir tik interesanti. Arī satikties naktī ar kaimiņiem nebūt nav ierasti. Bet te koncerti, bērni zīmē, liek puzli, var apskatīt senās Raunas fotogrāfijas. Jauka nakts,” “Druvai” atzina tūrisma aģentūras “BaltGo” vadītāja Līga Pommere, kura agrākos gados Muzeju naktīs pabijusi daudzviet citur.

Pirmā Muzeju nakts Raunā notika pērn – baznīcā bija koncerts, pilsdrupas izgaismotas un apskatei atvērts tornis. Šopavasar viss bija daudz plašāk.

Neiztika bez makšķernieku stāstiem

“Pagājušogad Līgatnē Muzeju nakts nevarēja būt īsta, jo nebija neviena muzeja. Tad Gaujasmalā pie pārceltuves atklājām Tautas zvejniecības muzeju, bet piektdien Vienkoču Kokamatniecības muzeju,” pirms Muzeju nakts lepni sacīja novada domes priekšsēdētājs Ainārs Šteins. Pērn muzeju nakts aicināja uz padomju laika pazemes bunkuru un Vienkoču parku. Šoreiz vietu, kur pabūt, bija vairāk. Un interesentu netrūka.

“Cilvēku Līgatnē bija daudz, bet ne par daudz,” par aizvadīto Muzeju nakti saka Līgatnes kultūras un tūrisma centra vadītāja Inese Okonova un uzsver, ka vislielākais gandarījums – apmeklētāju vidū bijis daudz līgatniešu.

Tautas zvejniecības, bet pareizāk – maliķu – muzejā pieredzējušais makšķernieks Ainārs Šteins stāstīja par zvejniecības rīkiem, kas vēl nemaz ne tik sen bija katra līgatnieša mājā, bet tagad ir aizliegti. Neiztika arī bez kārtīgiem makšķernieku stāstiem. Bērniem bija savas spēles, kur varēja asināt prātu, bet visi ar baudu garšoja zivju zupu.

“Par bunkuru, kā allaž, interese bija ļoti liela. Bet naktis Vienkoču parkā vienmēr piesaistījušas. Tagad vēl arī muzejs! Līgatne Muzeju naktī ne vienu vien izvilka no mājas,” saka Inese Okonova.

Nosvin piecas dzimšanas dienas

”Pieci jubilāri. Četras ballītes.” tā uz Muzeju nakti aicināja Piebalgas muzeju apvienība. Reinim Kaudzītem šogad – 175, Kārlim Skalbem –135, Jānim Sudrabkalnam – 120, Antonam Austriņam 130, Mudītei Austriņai – 90. Jubilāri tika godināti četros muzejos – “Kalna Kaibēnos”, “Kaikažos”, “Jāņaskolā” un “Saulrietos”.

“Muzeju nakts pagāja itin mierīgi. Cilvēki plūda no muzeja uz muzeju,” stāsta Piebalgas muzeju apvienības “Orisāre” vadītāja Līva Grudule. Muzejnieki saskaitījuši ap 800 interesentus. Lielākoties nakts ciemiņi bijuši ne no Piebalgas.

Emocionāli iespaidīgākais Muzeju naktī bija pārgājiens no “Saulrietiem” līdz Alauksta estrādei. Turp ejot, gājēji ar lāpām izgaismoja taku, kas veda pāri pļavām, ganībām, grāvjiem, bet atpakaļceļā gaismas ķermeņus savāca. “Dažs gājējs, kurš nebija padomājis, ka laukos naktī ir tumšs un var gadīties, ka jāpārvar kāda slīkšņa, atgriezās slapjām, dubļainām kājām, bet visi bija gandarīti,” stāsta Līva, kura kopā ar citiem pasākuma apmeklētājiem sagaidīja ap simts pārgājiena dalībnieku.

Katrā muzejā bija kāds pārsteigums. Daudziem atmiņā paliks Lindas un Edžus Ķaukuļu dziedātās dziesmas un Vecpiebalgas vidusskolas puišu runātā dzeja “Jāņaskolā”. “Saulrietos” bija mošķu istaba. Tajā noslēpumainā kaste. Muzejnieki domāja, ka tajā bērni varēs iebāzt roku un pārliecināties, kas iekšā, bet noslēpums pat vairāk ieinteresēja pensionārus. Atmiņā paliks atskaņotā Kārļa Skalbes balss, kas naktī izskanēja ne gluži tā, kā muzeja apmeklējuma laikā dienā. Visu vakaru un nakti “Saulrietos” skanēja dziesmas. Kārlis Apalups dziedāja, spēlēja klavieres un ģitāru, kurš vēlējās, dziedāja kopā ar viņu.

Muzeju nakts Piebalgā beidzās vienos naktī Kārļa Skalbes dzimtajos “Incēnos”. “Pieciem jubilāriem galdā tika liktas piecas tortes. Katru bija cepusi cita Piebalgas cepēja, katra torte bija citāda,” saka Līva Grudule.

Tā piebaldzēni Muzeju naktī saviem pieciem dižgariem nosvinēja jubilejas. Ar prieku, uzzinot ko jauku, baudot nakts burvību un Piebalgas smaržas.

Norimt no vakara skrējiena

Piekto gadu “Muzeju naktī” piedalījās arī Eduarda Veidenbauma memoriālais muzejs “Kalāči”. Tā vadītāja Linda Ķīse stāsta, ka šogad izvēlējušās šo pasākumu aizvadīt bez plašas programmas. Vien pašā sākumā Imanta Ziedoņa “Dzintaraino pasaku” izstāstīja un izdziedāja Gunita Bārda un Solvita Būre. Izvēle nav nejauša, jo šī gada tēma un krāsa bija dzintars, otrkārt, pirms 40 gadiem, 1974.gadā, I. Ziedonis saņēma E. Veidenbauma literāro prēmiju.

“Pēc tam ļāvāmies lakstīgalu treļļiem un zaļo varžu korim dīķī. Apmeklētāji “Kalāčos” varēja aizbēgt no pilsētas burzmas, būt kopā ar dabu, tās īpašo burvību. Siltais, vasarīgais vakars bija tam kā radīts, nemaz neprasījās šo dabas noskaņu pārtraukt ar kaut ko citu,” uzsvēra muzeja vadītāja.

Lai arī plaša programma nebija izsludināta, apmeklētāju nav trūcis, tie plūduši līdz pat pusnaktij. Lāpas jau bija izdegušas, “Kalāči” grima tumsā, bet cilvēki vēl brauca un brauca.

“Ieskatoties Muzeju nakts programmās, redzams, ka tās ir tik piesātinātas ar pasākumiem, ka cilvēks var pat apjukt. Iespējams, šīs nakts burvība ir nevis tajā, ka vienuviet ir daudzi pasākumi, bet tāpēc, ka cilvēkiem ir iespēja sajust šo muzeja auru. Bija gan tālāki braucēji, gan arī apkaimes iedzīvotāji, kas “Kalāčos” ilgi nav redzēti. Tagad, braucot mājup no citiem nakts pasākumiem, viņi iegriezās arī pie mums, lai norimtu no vakara skrējiena,” teica L. Ķīse.

Muzeja nakts bija kā zināms ievads pasākumam šajā sestdienā, 24.maijā, kad “Kalāčos” svinēs tradicionālo Eduarda dienu.

http://news.lv/Druva/2014/05/20/dzintara-nakts-piedzivojumi

Ďauj iepazīt laukus

Autors: Ilze Fedotova
Datums: 20.05.2014
Izdevums: Druva
Rubrika: Lauksaimniecība

Pasākumā "Atvērtās dienas laukos", kas norisinājās aizvadītās nedēļas nogalē, piedalījās arī vairākas saimniecības no vēsturiskā Cēsu rajona, starp tām "Eicēni" no Straupes pagasta un "JaunIeviņas" no Raunas.

"Atvērto dienu laukos" mērķis ir popularizēt laukos audzēto un pārstrādāto, arī dažādus pakalpojumus. Akcijas piedāvājums bija daudzveidīgs, apmeklētājiem bija izvēles iespējas, kur doties un ko apskatīt.

Tuvējās lauku sētas apmeklēt devās arī cēsniece Sigeta Briede, kura iesaistās tiešās tirdzniecības kustībā kā pircēja. "Nelielā interesentu grupiņā devāmies apskatīt ne tikai tās saimniecības, kuras bija pieteikušās akcijai, bet arī dažas citas, ar kurām sadarbojas Cēsu tiešās tirdzniecības pulciņš. Pabijām "Eicēnos," JaunIeviņās", apmeklējām Skujenes pagasta "Indrānus" un devāmies pie maizes cepēja Andra Zepa Stalbes pagastā," min S.Briede.

"Eicēni" galvenokārt nodarbojas ar dārzeņu audzēšanu, piedāvā arī stādus, uzsvaru liekot uz bioloģiskās saimniekošanas metodēm. Lauku sētas saimniece Elita Reinharde saka, ka piedalīšanās pasākumā ir lieliska iespēja parādīt to, ka saimniekošanā nekas nav slēpjams. "Esmu pārliecināta, ka laiku pa laikam lauku saimniecībām ir jābūt atvērtām cilvēkiem, lai viņi redz patieso ainu. Ikdienā gan tam daudz laika neatliek, jāstrādā. Šī bija tā reize, kad varējām laiku veltīt cilvēkiem," atzīst E.Reinharde un pastāsta, ka lauku sētā individuāli iegriezušies vismaz 50 cilvēki, kā arī vairākas organi zētas grupas. To vidū bijuši arī viesi no ārzemēm.

Viņa min, ka svētdien apskatīt saimniecību ieradusies rīdzinieku grupa, pilns autobuss. "Tas bija pārsteigums. Par ierašanos viesi paziņoja tikai stundu iepriekš. Viņi brauca no Valmieras, kur bija apmeklējuši teātri. Tad nu dāmas smukās kleitās izstaigāja pa siltumnīcu un citām vietām," atminas "Eicēnu" saimniece. Viņa priecājas, ka starp interesentiem ir bijis arī gana daudz jaunu cilvēku un tādu apmeklētāju, kuru ikdiena nav saistīta ar laukiem, bet interese par tiem ir.

Līdzīgās domās ir arī Ineta Rudzīte no zemnieku saimniecības "JaunIeviņas". Tā ir daudznozaru saimniecība, kas nodarbojas ar bioloģisko lauksaimniecību. Tās pamatnozares ir putnkopība, biškopība, dārzeņu un graudaugu audzēšana, tūrisms. "JaunIeviņās" ir arī savvaļas zirgi un govis.

I.Rudzīte apliecina, ka cilvēkiem bija interese par pasākumu. Kopumā saimniecību apmeklēja ap 30 cilvēku. "Apmeklētāji galvenokārt bija no tuvējās apkārtnes Dzērbenes, Mazsalacas, Līgatnes, Cēsīm, kā arī no Rīgas. Interese bija kā par savvaļas dzīvniekiem, tā putnkopību," saka I.Rudzīte un pastāsta, ka akcijas dalībniekiem "JaunIeviņu" apmeklējums bijis bez maksas.

http://news.lv/Druva/2014/05/20/dauj-iepazit-laukus

2014-05-20
Laika ziņas
Aptaujas