Jaunumi
Publikācijas par Līgatni
Kamēr Latvijā tik runā par demogrāfisko krīzi, līgatniešu ģimenēs dzimt bērni. 24 dzīvokļu “Vārpu” mājās vien dzīvo 19. Mājas pagalmā, kad piebiedrojas kaimiņi sanāk vairāk nekā divi desmiti.
Līgatnes pagastā pēdējos desmit gados demogrāfiskā bilance vienmēr bijusi līdzsvarā. Ik gadu pagastā reģistrēti ap 30 bērni. Līgatni dzīvošanai izvēlas jaunas ģimenes, jo ērti izbraukāt uz darbu Rīgā, Siguldā, te lētāki dzīvokļi, mazāki komunālie maksājumi. Šogad pagastā dzīvesvietu deklarējuši 112 cilvēki, izdeklarējuši 109, daudzi uz pagaidu laiku, kamēr strādā ārzemēs.
Līgatne skan bērnu balsis, te dzīvo nākotnei.
Vita Tuņķele, Zaiga Rozenberga un Elīna Bērziņa ir tuvas kaimiņienes, dzīvo “Vārpās”, ieeja dzīvokļos no vienas kāpņu telpas. Bieži ciemojas cita pie citas.
“Esam viena vecuma, tāpēc arī kopīgas intereses,” stāsta Elīna. Parasti satiekoties tiek pārrunāti ikdienas sīkumi, kur ko lētāk var nopirkt, kā bērniem klājas, kaimiņienei paprasīt kādu padomu.
“Mēs prom braukt nedomājam,” jau sarunas sākumā uzsver visas trīs un piebilst, lai arī patlaban finansiālā situācija nav tā labākā, ar maziem bērniem doties svešumā būtu vēl grūtāk. “Tikko pagalmā dzirdēju, ka no kaimiņmājas ģimene ar bērniem brauc prom, kāda meitene dosies pie mammas ārzemēs, vēl kāda mamma brauks prom. Katrs meklē risinājumu, domā, kā izdzīvot,” domās dalās Zaiga.
Elīna audzina sešgadīgo meitu Samantu, bet vasarā ģimene kļūs kuplāka. Vīrs Jānis patlaban strādā Norvēģijā. Bijis celtnieks, strādājis Siguldā. “Dzīvokli un mašīnu nopirkām kredītā. Vīrs palika bez darba. Meklēja, nevarēja atrast. Pabija Anglijā, Skotijā, arī tur darba nav, tagad vismaz atrada,” stāsta Elīna. Viņa ar prieku saka, ka Jānis, kad vien var, nopērk lētās biļetes un vismaz uz dažām dienām atbrauc mājās. Samanta apmeklē bērnudārzu Augšlīgatnē. Vasarā gan dzīvo pa māju, palīdzēs mammai. Elīna agrāk strādājusi viesnīcā Siguldā, tad saniķojusies veselība, darbā notikusi samazināšana. “Dažbrīd, ja nebūtu vecāku atbalsta, būtu visai sarežģīti,” atzīst Elīna.
Vita ieprecējusies Līgatnē. “Sākumā bija nepierasti, Rīgā vairāk izklaides iespēju. Kad aug bērns, dzīvot Līgatnē noteikti labāk nekā pilsētā. Bērniem te ir labākas iespējas, pagalmā var rotaļāties, mašīnas nebraukā,” stāsta Vita. Viņa Rīgā strādāja par skolotāju, skolas apvienoja un palika bez darba. Viņa ir pārliecināta, ka nākamajā mācību gadā varēs strādāt profesijā. “Katru dienu meita jāved uz dārziņu Lejaslīgatnē. Ja strādātu, būtu problemātiski,” bilst Vita un klusi nosaka, lai arī mājās darāmā nekad netrūkst, tomēr gribas būt darbā, sabiedrībā. Vīrs Ārijs strādā un gādā par ģimeni. Arī Tuņķeļiem jāmaksā kredīts par dzīvokli.
Zaiga audzina nepilnus divus gadus veco Aneti un nu jau skolnieci Elvitu. Viņā Līgatnē ir četrus gadus. “Te daba ir ļoti skaista, pati esmu no Tukuma. Dzīvojam kopā ar vīra vecākiem, tā finansiāli vieglāk. Vecāki palīdz. Vīram Aldim ir darbs Siguldā. Jāpriecājas par to, kas ir,” saka Zaiga. Viņa ir pārliecināta, ka bērnam agrāk nekā divu gadu vecumā uz bērnudārzu nevajadzētu iet. Rudenī Anete varētu iet dārziņā. Elvita mācās pamatskolā. Līdz skolai apmēram trīs kilometri. No rītiem aizved klasesbiedra vecāki, bet pēcpusdienā, pēc mākslas skolas nodarbībām meita nāk mājās kājām. “Līgatnes bērnu lielākā problēma – šoseja. Lai gan uz skolu pa šosejas malu nav jāiet, savu reizi jau bērni iemanās iet arī šo ceļu. Tagad vismaz nav jāuztraucas par dzelzceļa šķērsošanu. Savulaik rakstījām pašvaldībai, lai ko dara, jo māmiņām ar ratiņiem bija grūti tikt pāri,” stāsta Zaiga. Agrāk viņa, tāpat kā kaimiņiene Elīna, strādājusi Siguldā viesnīcā. “Šobrīd, skatoties, kas notiek, skaidrs, ka darbu atrast ļoti grūti. Arī paziņām, kuri meklē, neklājas viegli. Bezdarbniekos piedāvājuma nav. Veikalos, kafejnīcās, viesnīcās darbiniekus nevajag,” bilst Zaiga.
Jaunās māmiņas atzīst, ka gada laikā ģimenēs nopietni izvērtējuši izdevumus. “Pielāgojamies. Sākumā bija grūti. Bija pierasts, ka var daudz ko atļauties. Mācāmies dzīvot taupīgi,” stāsta Vita. Viņas un Elīnas ģimene dzīvokli nopirkušas vēl lētajā laikā, drīz pēc tam cenas palielinājušās reizes trīs. “Kura ģimenei gan negrib savu dzīvokli? Reti kurai jaunai ģimenei nav dzīvokļa kredīta,” domās dalās Elīna un uzsver: “Ja nebūtu sava dzīvokļa, dzīvotu pie vecākiem vai īrētu. Bet savas mājas ir savas.”
Kad ģimenē mazs bērns, daudz naudas jātērē pamperiem, bet vēlākos gados ne mazums izdevumu ir par apģērbu, apaviem. 52“Bērnu apģērbs un apavi ir ļoti dārgi. Sev varam nopirkt lētāk. Bērns taču aug, pavasarī pirktie apavi rudenī vairs neder,” par ikdienu stāsta Zaiga. Viņa priecājas, ka ir pavasaris, būs vasara, kad dārzā netrūkst ogu, burkānu un bērniem būs mazāka kāre uz saldumiem.
Ar dzīvi Līgatnē Vita, Zaiga un Elīna ir apmierinātas. Kad būs sporta halle, būs atkal jaunas iespējas. “
Kādreiz Augšlīgatnē bērniem bija daudz pasākumu. Tagad daudzkas notiek pilsētā, tur nokļūt nav vienkārši. Ar autobusu neizbraukt,” bilst Zaiga, bet Vita atzīst, ka Augšlīgatnē tomēr varēja būt kaut viena omulīga kafejnīca, kur pastaigājoties varētu iegriezties kopā ar bērniem.
Draudzīgi. Elīna Bērziņa, Vita Tuņķele un Zaiga Rozenberga ikdienā bieži satiekas ne tikai pie bērnu smilšu kastes, arī ciemošanās reizēs cita pie citas. Kamēr mamma Zaiga apspriežas ar kaimiņienēm mazā Anete savā nodabā rotaļājas.
Kopā veido apkārtni
Ir rīts. Mazais Rihards tikko pamodies, bet Elīza vēl guļ, Ralfs jau skolā, bet tētis Juris Rīgā mācībās. Sigitai mājās darāmā netrūkst.
“Dzīvojam samērā labi, kaut vīrs ir bezdarbnieks, pati esmu bērna kopšanas atvaļinājumā. Man bija jauka darba vieta, algu nesamazināja,” stāsta Sigita Šulca un uzsver, ka gada laikā ļoti optimizējuši izdevumus, neatsverams ir vecāku atbalsts. Rudenī Sigita iestājās doktorantūrā, studijas pārtrauca. Kad Juris nokļuva bezdarbniekos, atjaunoja studijas. Tagad ir arī darba piedāvājumi. Tā kā pamazām viss nokārtojas.
“Esam klasiska jaunā ģimene. Pirms diviem gadiem nopirkām dzīvokli. Tikai Līgatnē cenas nebija tik augstas kā Rīgā,” saka Sigita. Sākumā Līgatne bija vien mājas, kurās tika pavadīts maz laika, jo Sigita un Juris strādāja Rīgā. Jaunajai ģimenei šī vieta iepatīkas aizvien vairāk. “Esam rīdzinieki. Rīgā nav ko darīt, izņemot to, ka tur ir darbs. Bērniem te ir labi, arī pašiem patīk. Protams, ir lietas, kas sagādā neērtības, ja nav sava transporta. Bet te būs sporta halle, būs vēl jaunas iespējas,” atzīst līgatniete. Sigita pārliecinājusies, ka Līgatne bērniem ir labvēlīga vide. Lejaslīgatne vēl labāka, Augšlīgatnē problēmas sagādā šoseja. Ralfu mamma ved uz skolu, savu reizi sarunā ar kaimiņiem. “Ralfs Rīgā pabeidza 1.klasi, tur palika draugi. Vēl tagad īstu draugu te nav, viņš labi saprotas ar gadu vecākiem kaimiņiem. Ralfs regulāri brauc pie 1. klases draugiem uz Rīgu, viņi brauc uz Līgatni,” par vecāko dēlu stāsta mamma. Ralfu vecāki regulāri ved uz džudo treniņiem Siguldā. Tas prasa mazāk laika nekā agrāk, kad dzīvoja Rīgā un bija jātiek līdz treniņu zālei, kas atradās vien pāris kilometrus. Ralfs mācās arī mākslas skolā. “Kad vēl negāja skolā, stāstīja, ka būs aktieris. Nesen bija tāda iespēja, un viņš nofilmējās reklāmā. Gribēju, lai pārliecinās, cik tas ir grūts darbs. Viņam patika. Vai dienās izaugs par aktieri, to gan pagaidām vēl nevar zināt,” pārdomās dalās mamma. Par divus gadus un trīs mēnešus veco Elīzu viņa saka – mērķtiecīga. Elīza jau pirmo dienu bijusi bērnudārzā. Nav īpaši paticis. Ja šopavasar neizdosies iedzīvoties, mēģinās atkal rudenī.
Divus mēnešus vecais Rihards mammai īpašas rūpes nesagādā, ir mierīgs. “Laiks tik ātri skrien. Negribas, ka tik bērni ātri aug,” smaidot, saka Sigita un stāsta, ka jaunākajam brālim vārdu izdomājis Ralfs.
Lai gan mājas darbiem nekad nav gala, Sigita kopā ar citām māmiņām aktīvi darbojas, lai dzīve kļūtu interesantāka, vide sakārtotāka. Oktobrī viņa ar domubiedriem – draugiem, kolēģiem -nodibinājusi biedrību “Exelixi”, no grieķu valodas - attīstība. Jau īstenots viens projekts, kuram arī piesaistīts finansējums. Tie, kuri gribēja, varēja mācīties, kā rīkot piedzīvojuma spēles, turpmāk iecerēts par tām ieinteresēt skolēnus. Tagad Sigita kopā ar kaimiņieni Kristīni Vusiku, kura gaida bērniņu, raksta projekta pieteikumu, lai iegūtu finansējumu bērnu rotaļu laukuma sakārtošanai. Iepazinušās gluži sadzīviski - Kristīnei radušās problēmas ar mašīnu. Abas strādāja Rīgā strādā, savu reizi brauca kopā uz darbu.
“No padomju laikiem mums pie mājas ir labs rotaļu laukums, par to visus gadus iedzīvotāji ir rūpējušies. Vakaros te bērnu ir ļoti daudz. Gribam sakārtot to, kas ir, un uzstādīt ko jaunu,” stāsta Sigita. Kaimiņi jau pirms nedēļas talkojuši, sakopuši apkārtni. Pērn bijis ļoti daudz atkritumu, ko vākt, šopavasar vairs ne. Tas kārtējo reizi ir apliecinājums, ka sakopta vide audzina.
“Mūsu mājā ir vairākās jaunās ģimenes, kuras uz Līgatni pārcēlušās nesen. Te ir daudzas ģimenes, kurās vai nu tikko piedzimuši bērni, vai mazuli gaida. Mums šeit patīk dzīvot, un gribam arī kaut ko darīt, lai ne tikai mēs, bet visi novadā justos labi,” stāsta Sigita un piebilst, ka mammas jau visbiežāk satiekas pie smilšu kastes. Kamēr atvases spēlējas un draudzējas, viņām laiks gan svarīgo izrunāt, gan vienoties, ko var kopīgi izdarīt.
Rīts. Rihards jūtas drošs mammas Sigitas Šulcas rokās.
































