Jaunumi
Publikācijas par Līgatni
Ūdenstorņa cepure zemē
Sarmīte Feldmane
Trešdien ap pusdienlaiku pāris desmiti līgatniešu sapulcējās uz ielas, lai savām acīm redzētu līdz šim neredzētu ainu. Uz Līgatnes pilsētu bija atbraucis Baltijā augstākais autoceltnis.
Projekta “Ūdenssaimniecības pakalpojumu attīstība Līgatnē” pilsētā tiks rekonstruēts arī vecais ūdenstornis. Tas jau krietnu laiku bojājumu dēļ netika izmantots. Pilsētnieki ūdeni saņem no urbumiem. Tiklīdz nav elektrības, dzīvokļos nav arī ūdens.
Milzīgais autoceltnis lēni piebrauca pie ūdenstorņa. Pirms tam balto ķieģeļu celtnei meistari jau bija nogriezuši metāla cepuri – ūdens rezervuāru. Astoņas tonnas smago katlu garā strēle itin viegli pacēla gaisā un uzmanīgi nocēla zemē.
“Atnācu apskatīties.Ko tik ar jaudīgu tehniku nevar izdarīt,” “Druvai” atzina Kārlis Atgāzis. Kad ūdens rezervuārs jau bija zemē, apkārtējie priecājās, ka viss noticis tik gludi. Pirms tam gan baidījušies, ja nu strēle ne tā sakustas, turpat blakus taču ir dzīvojamās mājas. Pieredzējušie meistari un krāna vadītājs savu darbu paveica godam.
Kad rezervuārs bija zemē, tā galā labi varēja redzēt metāla karodziņu, uz kura rotājas skaitlis 1975.
“Pašu torni mūrēja studentu vienība. Līgatnes lauktehnikai bija autoceltnis. Tam pielika papildu strēli, ūdens rezervuāru pa daļām cēla augšā un tur metināja,” pastāstīja Kārlis Dreijers. Viņš dzīvo pretī ūdenstornim. Vecais vīrs vien piebilst, ja pēc tam, kad ūdenstorni uzcēla, būtu to arī nokrāsojuši un iekšpusi apstrādājuši ar kuģa krāsu, vēl šodien tas kalpotu, nebūtu caurs un sarūsējis. Līgatnietis Vilnis Vītoliņš atceras, ka ūdenstorņa celtniecībā autoceltni vadījis Māris Blumbergs.
Balto ķieģeļu ūdenstorņa priekštecis no ārpuses bijis no koka un atradies turpat dažu soļu attālumā. Tā pamati vēl palikuši. Kārlis Dreijers atceras, cik garšīgs bijis ūdens. Tas no urbuma sūknēts uz torni, tad uz mājām.
“Koka tornī kāduziem caurules bija aizsalušas. Tad vīri ar metināmo aparātu kausēja vaļā. Sasalušo ūdeni izkausēja, bet aizdegās torņa koka detaļas. Braucām dzēst. Aukstums gan tai ziemā bija liels,” stāsta Kārlis Dreijers, kurš tolaik strādājis ugunsdzēsējos.
Sanākušie, veltot atzinīgus vārdus ūdens rezervuāra nocēlājiem, lēnām sāk izklīst. Mieru neliek domas, ka lielo katlu nodos metāllūžņos. Turpat rodas inovatīvas idejas, kā to varētu izmantot. Kaut vai modernu pirts kublu varētu ierīkot. Būtu kurinātājam darbs, daudzi pilsētnieki reizē varētu karsēties un zvaigznēs lūkoties.
Veicot ūdenstorņa rekonstrukciju, tiks uzstādīts jauns ūdens rezervuārs, sakārtota ūdenstorņa ēka. Protams, tiks darīti daudzi citi darbi, lai līgatnieši saņemtu kvalitatīvu dzeramo ūdeni.
Drukāt
