Jaunumi
Publikācijas par Līgatni
Meistara rokās pārvēršas koks
“Kas liek paņemt rokās fotoaparātu? Kas citam koka pagali?” retoriski jautā Edgars Viņķelis. Viņš jau gadus trīsdesmit grebj koka karotes, prot atdzīvināt koka suvenīrus, gatavo traukus.
Patlaban Edgars ir pašnodarbinātais. “Hobijs kļuvis par maizes darbu. Vismaz tā ceru. Galdniecībā, kurā strādāju, patlaban pasūtījumu nav,” stāsta Edgars un uzsver, ka ideju netrūkst. “Ziemā eju, skatos, kaut ko ieraugu,” stāsta meistars. Tā tapis virpots sniegavīrs, darināti balti eņģeļi, kuri Ziemassvētkos nolaidās pār Latviju, bijuši arī rūķi. “Ja ir laiks, var daudz ko izdomāt. Materiālu apkārtnē netrūkst,” stāsta Edgars.
Ne viena vien saimniece ikdienā izmanto Edgara grebtās karotes. Meistars gan atzīst, ka darbi mājās neturas, vienmēr tie kādam noder. “Karotēm katrai savs rokraksts. Uzreiz var pateikt, vai tā rūpnieciski ražota, vai grebta. Ar rokām no ābeles, ozola taisīs retais, jo koks ļoti ciets,” domās dalās līgatnietis un piebilst, ka Latvija ir ļoti bagāta. Te aug ļoti dažādi lapu koki, katrs ar citām īpašībām. Pats lielākoties strādā ar bērzu. Virpošanai savukārt var ņemt jebkuru koku. “Cik lielu karoti varu iztaisīt? Tik, cik vajag! Savulaik bija pasūtījums - metru diametrā. Koka karotes saimnieces joprojām izmanto ikdienā, bez tām virtuvē neiztikt,” stāsta Edgars. Pirms gadiem, kad veikalos krējumu varēja nopirkt puslitra burciņās, tieši tām Edgars greba karotes. Pieprasījums bijis ļoti liels.
Viņķeļu ģimenē katram ir kāda aizraušanās. Tētis mazajam dēlēnam Kārlim, kurš iet bērnudārzā un labprāt zīmē, māca pirmās iemaņas, abi ar māsu Aneti, kura mācījusies gan krelles taisīt, gan ziepes vārīt, gan tamborēt un adīt, zīmējuši sniegavīriem pogas un seju. Edgara dzīvesbiedre Līga labprāt darbojas ar floristiku.
“Katram ir kas ko darīt, ja brīvs brīdis. Darbojoties galvā nemaisās sliktas domas,” pārliecināts Edgars un piebilst, ka mazus suvenīrus piemiņai vai arī praktiskai lietošanai cilvēki pirkuši visos laikos.
Līgatnes simbols ir gulbis. Edgars mēģinājis arī to izgatavot no koka. Pats atzīst, ka vēl nav atrasts suvenīra īstais risinājums. Bet gan jau būs.
Klūdziņu darbus vairs nenovērtē
“Man patīk strādāt ar rokām,” saka Gunārs Kamšs. Visu mūžu viņam prieku sagādājusi ķimerēšanās. Gan ar krāsām, gatavojot apsveikuma kartītes, gan ar klūdziņām, no tām radot visu, ko tik sirds kāro un var iedomāties.
Pīt no klūdziņām Gunārs sācis pirms gadiem četrdesmit. Žurnālos bijis aprakstīts, izmēģinājis un sanācis.
“Tas nav viegls darbs. Bet visgrūtāk ir klūdziņas savākt. Esmu vācis pa grāvjmalām, pie Gaujas, tad vedis mājās. Bet ne jau visas klūgas der,” atzīst līgatnietis. Nu jau daudzus gadus viņam divos laukos aug klūdziņas. Tās jānogriež katru gadu, citādi pāraugs un nederēs. Klūdziņu griešanai piemērotas ir tikai divas nedēļas gadā, kad lapas plaukst. Tajās arī jāpagūst.
“Nopīt var pilnīgi visu. Esmu pinis dažādus grozus, galdus, krēslus, lādes, lampu kupolus, cibas, šūpulīšus, puķu podus, dekorus. Visu jau nevar nosaukt,” stāsta Gunārs Kamšs un ar lepnumu piebilst, ka pašam dārzā ir liels pīts grozs, kur var sēdēt un sauļoties. Daudzi iecienījuši Gunāra no klūdziņām pīto grozu, kuru var aplikt apkārt gāzes balonam. To arī meistars esot noskatījis kādā žurnālā.
“Kādreiz pinumi bija modē. Atlika tikai aizbraukt uz kādu tirdziņu vai izstādi, uzreiz izķēra. Kuri zināja, kur meistari dzīvo, nāca uz māju, pasūtīja, pirka. Padomju laikā par klūdziņu pinumiem nopirku žiguli,” atceras Gunārs Kamšs. Katrs brīvs brīdis izmantots, lai radītu skaistus darbus. Netrūcis ne spēka, ne vēlēšanās, pēc darba papīrfabrikā, kur Gunārs strādāja par iespiedēju.
Ziemā meistaram klusais laiks. Vasarā viņš strādā dārzā, tur ērti, vietas netrūkst. “Nevienam jau vairs nevajag. Biju pirms gadiem aizbraucis uz izstādi Rīgā, Mežaparkā. Tajā arī manus pinumus paņēma Francijas tirgum, atveda atpakaļ, daži tikai bija nopirkti. Ne jau visi saprot, kas ir roku darbs,” domās dalās Gunārs Kamšs. Pēdējos gados viņš pin maz. Domājis, ka derētu nokārtot nepieciešamos dokumentus un nodot tirgošanai, bet izrādījies, lai visu izdarītu, kā nākas, jāiztērē vairāk nekā var nopelnīt.
“Vasarā redzēs, vai vēl ko darīšu. Materiālu sagatavots daudz. Arī klūdziņas būs jāgriež,” bilst meistars un ir priecīgs, ka kādu var pārsteigt ar paša darinātu dāvanu. Arī mājās ģimenei nav jādomā par dažādiem dekoriem vai praktiskām lietām.
“Man patīk pašam izdomāt un tad ar rokām to iztaisīt,” saka Gunārs Kamšs.
Līgatnes toņi segās
Tautas lietišķās mākslas studijā “Līgatne” valda saulainas krāsas - dzeltena, oranža, smilšu, vietām kāds zemes tonis – zaļš, brūns.
“Laikam jau gribas ko saulaināku,” saka studijas vadītāja Mudīte Grava un pārlaiž acis stellēm, kurās top dažādi gabali. Visi saules toņu pielieti.
Studijas nelielajās telpās visas dienas garumā sievas strādā un rada latviskas vērtības – segas, galdautus, dreļļus, lupatdeķus. “Esam pavisam maz palikušas,” stāsta Ilze Viņķele. Bijis laiks, kad studijā darbojās 40 audēju. Tolaik pie stellēm bijis saraksts, cikos kura var stundiņu paaust. Tagad aust uz lielajām stellēm darbnīcā nāk vien astoņas, vēl dažas auž mājās.
“Žēl, ka jaunā paaudze nenāk pulkā. Cilvēkiem gan vienmēr gribējies iemācīties kaut ko jaunu, bet aušana prasa ļoti daudz un pacietības. Un ir taču tik daudz dažādu nodarbju, kurās iegūt rezultātu var krietni ātrāk,” domās dalās Mudīte Grava, bet Dzintra Skujiņa piebilst, ka tagad, kad daudziem nav darba, varētu nākt un mācīties aust, citviet Latvijā bezdarbnieki stāv rindā, lai tiktu stellēs. “Katrs amats, ko māki, dzīvē noder,” uzsver Ilze Viņķele un aizbildinājums, ka nav laika, ir nekas vairāk kā atrunas.
Ikdienā aušana ir gana dārgs vaļasprieks. Līgatnietes ar lepnumu stāsta, ka allaž darbojušās taupīgi. Gadiem velkiem izmantojušas vilnas tūbas, kuras fabrikā vairs nederējušas. Tās ārdījušas, mazgājušas, krāsojušas. Vēl ir vecie krājumi. Tagad fabrikā tūbas daudz smalkākas, nevar vairs tik viegli izārdīt. “Fabrikā kādreiz bija lupatu zāle. Saveda lupatas, kuras pēcāk lika klāt papīra masai, mēs tad varējām nopirkt,” atceras Dzintra Skujiņa.
Sievas ar lepnumu stāsta, ka prasmīgi audumos izmanto otrreizējās izejvielas. Ne tikai tūbas. Ja gadās humpalās nopirkt lielu džemperi, tas tiek izārdīts, dzija izmantota segai vai gultas pārklājam. “Strādājam ļoti taupīgi. Sievas metros izrēķina, cik kuras krāsas dzijas segai vajadzēs tik arī nokrāso. Segai velkos vien vajadzīgi1800 metri. Kurš var saskaitīt, cik reižu diegus no Līgatnes līdz Rīgai esam novilkušas,” saka studijas vadītāja.
Nesen Dzintra Skujiņa pārsteigusi citas audējas. Viņa lupatdeķī ieaudusi celofāna maisiņus. “Gadījās pie rokas, pamēģināju. Labi izskatās. Ja izmanto dažādu toņu maisiņus, tad ir ļoti interesants krāsu salikums,” stāsta Dzintra un piebilst, ka tie, kuri redzējuši viņas lupatdeķus, vaicājot, kas tā ir par sintētisko dziju. Grīdasdeķis ir ļoti silts.
Līgatnietes auž savam priekam. Berta Dreijere atzīst, ka audējām, ciemos ejot, nekad nav jādomā, ko dāvināt. “Aužam sev,” uzsver Ilze Viņķele un stāsta, ka patlaban stellēs ir krēsla pārvalks dēla ģimenes vajadzībām.
“Pārdod kaut ko nav iespējams. Tirdziņos vai izstādēs tepat Līgatnē daudzi priecājas, patausta, pamīļo rokās segas, bet nepērk. Dzija, velki viss taču maksā,” domās dalās Berta Dreijere un piebilst, audējām svarīga ir arī kopā būšana. Cita citai palīdz uzvilkt velkus, neliedz padomu.
“Ne viens vien man prasījis, vai nav garlaicīgi. Ko tas nozīmē?! Vai nu sēžu stellēs, vai mājās adu. Man patīk, un laiks ļoti ātri skrien,” saka Ilze Viņķele.
Drīz audējas beigs aust segas, tad audīs galdautus…Drīzumā darbnīcā tiks uzstādītas ceturtās stelles. Skaistākie audumi pamazām krājas. Dziesmu svētki taču vairs tik tālu. Un Dziesmu svētku lielā izstāde bez līgatniešu līdzdalības nekad nav notikusi.
Meistara rokās pārvēršas koks
“Kas liek paņemt rokās fotoaparātu? Kas citam koka pagali?” retoriski jautā Edgars Viņķelis. Viņš jau gadus trīsdesmit grebj koka karotes, prot atdzīvināt koka suvenīrus, gatavo traukus.
Patlaban Edgars ir pašnodarbinātais. “Hobijs kļuvis par maizes darbu. Vismaz tā ceru. Galdniecībā, kurā strādāju, patlaban pasūtījumu nav,” stāsta Edgars un uzsver, ka ideju netrūkst. “Ziemā eju, skatos, kaut ko ieraugu,” stāsta meistars. Tā tapis virpots sniegavīrs, darināti balti eņģeļi, kuri Ziemassvētkos nolaidās pār Latviju, bijuši arī rūķi. “Ja ir laiks, var daudz ko izdomāt. Materiālu apkārtnē netrūkst,” stāsta Edgars.
Ne viena vien saimniece ikdienā izmanto Edgara grebtās karotes. Meistars gan atzīst, ka darbi mājās neturas, vienmēr tie kādam noder. “Karotēm katrai savs rokraksts. Uzreiz var pateikt, vai tā rūpnieciski ražota, vai grebta. Ar rokām no ābeles, ozola taisīs retais, jo koks ļoti ciets,” domās dalās līgatnietis un piebilst, ka Latvija ir ļoti bagāta. Te aug ļoti dažādi lapu koki, katrs ar citām īpašībām. Pats lielākoties strādā ar bērzu. Virpošanai savukārt var ņemt jebkuru koku. “Cik lielu karoti varu iztaisīt? Tik, cik vajag! Savulaik bija pasūtījums - metru diametrā. Koka karotes saimnieces joprojām izmanto ikdienā, bez tām virtuvē neiztikt,” stāsta Edgars. Pirms gadiem, kad veikalos krējumu varēja nopirkt puslitra burciņās, tieši tām Edgars greba karotes. Pieprasījums bijis ļoti liels.
Viņķeļu ģimenē katram ir kāda aizraušanās. Tētis mazajam dēlēnam Kārlim, kurš iet bērnudārzā un labprāt zīmē, māca pirmās iemaņas, abi ar māsu Aneti, kura mācījusies gan krelles taisīt, gan ziepes vārīt, gan tamborēt un adīt, zīmējuši sniegavīriem pogas un seju. Edgara dzīvesbiedre Līga labprāt darbojas ar floristiku.
“Katram ir kas ko darīt, ja brīvs brīdis. Darbojoties galvā nemaisās sliktas domas,” pārliecināts Edgars un piebilst, ka mazus suvenīrus piemiņai vai arī praktiskai lietošanai cilvēki pirkuši visos laikos.
Līgatnes simbols ir gulbis. Edgars mēģinājis arī to izgatavot no koka. Pats atzīst, ka vēl nav atrasts suvenīra īstais risinājums. Bet gan jau būs.
Drukāt
