Jaunumi
Robežu noteikšana bērniem

Robežu noteikšana bērniem - bērnu brīvības ierobežošana vai noteiktas, izprotamas sistēmas radīšana, kas palīdz bērnam neapjukt jaunās situācijās?

Robežas ir nepieciešamas visiem -  gan bērniem, gan pieaugušajiem, vecākiem, audzinātājiem, skolotājiem un visiem tiem cilvēkiem, kuri vistiešākajā veidā ir saistīti ar bērnu audzināšanu. Kā saka vairāku grāmatu autors J. Ū. Roge: "Tas, kurš nenosprauž robežas, padara sevi par rīcībnespējīgu, par pakalpīgu vergu; bērni tādu neklausa un neciena."

Robežu nospraušana rada personību abpusēju cienīšanu. Kaut arī visi: vecāki, audzinātāji un pedagogi - ir vienisprātis par robežu nepieciešamību, šajā jautājumā pastāv liela nedrošība, jo mēdz būt situācijas, kad valda apjukums un nav padoma, kā rīkoties. Tāpēc vieni bērni brīžos, kad tiek uzstādītas kādas noteiktas prasības, reaģē  neadekvāti, turpretim citiem tas nerada nekādas pretestības darbībai. Bērniem, kuri nepazīst robežas, bieži vien nav sasniegumu, tas parāda arī to, ko bērns prot un ko vēl nepavisam nevar.

Visi bērniem grib pašu to labāko, un bieži tieši tas kalpo par robežu izslēgšanas noteicošo faktoru, tādējādi veidojot vecāku un bērnu savstarpējās attiecības, kas  balstītas uz visatļautības principu. Vecāki cieš, valdās tik ilgi, līdz notiek sprādziens. Kāpēc arī šādā situācijā bērns slikti reaģē uz vecāku pamatotām prasībām? Bērns vienkārši nesaprot, kāpēc tieši šobrīd viņam ir jāpilda vecāku uzstādījumi. Nereti notiek bērna fiziska vai garīga ievainošana.

Pēriens nenosaka robežas, tas mazina bērna ticību sev un pašvērtības apziņu, iedveš sociālas dabas bailes - bailes no neveiksmēm un mīlestības liegšanas. Vecāku bezpalīdzības gadījumā fiziski sodi dažreiz var šķist  vienīgais risinājums, tomēr ar īslaicīgiem audzināšanas panākumiem, bet vecākiem sišana var attīstīties jau par ieradumu. Ne katrs pliķis vai fiziska ietekmēšana radīs ilgstošus bērna fiziskus vai emocionālus traucējumus, bet tie nekādā gadījumā neattaisnos sevi kā pedagoģisku rīcību. Tas pierāda vienīgi vecāku bezpalīdzību un nespēku. Šajā gadījumā bērns sāk cīnīties par varu, viņš atriebjas, atspēlējas, padarot vecākus vai audzinātājus vēl bezspēcīgākus, provocējot atkal uz fizisku iejaukšanos. Jāņem vērā, ka fiziskās sāpes bieži pāriet ātri, bet paliekošas ir psihiskās brūces un rētas: vājuma apziņa, kauna un pakļautības sajūta.

Pastāv vēl arī citi bērna iespaidošanas veidi, kas pēdējā laikā parādās arvien biežāk -  mīlestības liegšana vai verbālā dresūra. Bērni tiek sodīti ar emocionālās pieķeršanās liegšanu, vainas uzvelšanu, bļaušanu, pastāvīgu kritizēšanu vai salīdzināšanu. Tas noved bērnu pie dziļām dvēseles sāpēm, kas gan būs mazāk redzamas nekā šīs darbības sekas, tomēr skumjas un liela nedrošība būs skaidri saskatāmas. Šāda veida sodīšana skar bērnus īpaši smagi, atstājot viņus vientulībā, pamestībā, padarot nedrošus, jau agri aprokot ticību sev.

Būtu svarīgi apzināties, ka sodi kā robežu noteikšanas līdzeklis nepalīdz bērnam mainīt savu uzkrītošo uzvedību. Fiziska vai garīga ietekmēšana nozīmē neveiksmīgus konflikta risinājumus, tā ir pieaugušo atriebība, un veicina bērnam arvien no jauna atkārtojošos atriebšanās kāri.

Šajā situācijā, mēģinot rast savstarpēju atzīšanu un konstruktīvu sadarbību, vecākiem būtu bērnam jāatvainojas, jālūdz viņa līdzdalība, jāveido sirsnīga saruna, lai bērnam būtu iespēja atbrīvoties no zudušās pašcieņas un pazemojumiem.

Ja gribam bērnus ņemt vērā un cienīt, kā arī viņiem iemācīt izturēties ar cieņu un respektu pret mums, tad pieaugušajiem jāiemācās veltīt uzmanību pašiem sev un cienīt sevi. Tikai tas, kurš pats sev spēj noteikt robežas un rāda to par paraugu, spēj noteikt robežas citiem, spēj pārliecināt par robežu nospraušanas iespējām un riskiem. Arī pārāk liela sevis pakārtošana bērnu prasībām noved pieaugušos pie dažādām frustrācijām, kas rada papildus nevajadzīgu spriedzi ģimenē. Pateikt sev "jā" nozīmē pieņemt bērna "jā".

Audzināšanā dažādas sarežģītas problēmas ir normāla parādība- kļūdas pie tām piederas. Sakāve ir dāvana, no kuras varam mācīties, tas ir jauns sākums, lai meklētu citus ceļus un pieejas un  turpmāk rīkotos citādāk.

Audzināšanā var būt tikai trīs pārkāpumi, kuru sekas, brūces un rētas paliek uz mūžu: patstāvīga bērna fiziska ietekmēšana, dvēseliski pazemojumi -  liegta mīlestība un emocionāla tuvība, kā arī seksuāla izmantošana. Audzināšana ir savstarpēja pielāgošanās, tas ir konflikts un harmonija, tuvība un izskaidrošanās. Audzināšana nevar izpausties kā "viens pret otru", ne arī "es visu zinu labāk", nedz arī ietiepība. Audzināšana ir kopīgs ceļš, ko paši veidojam, kopā ejot, skrienot, būvējot, kopīgi darbojoties, veltot kopīgus pūliņus savstarpējai cieņas pilnai sapratnei un saskaņai.

Tikai konsekventa rīcība un prasības ikdienā veicina racionālas, uz sapratni, jūtām un sarunām  balstītas attiecības, un, bērnam pat nemanot, rada vieglu ikdienu ar pašsaprotamām robežām.

 

Līgatnes novada Sociālā dienesta psiholoģe Ilze Serģe

 

 

2020-06-08
Laika ziņas
Aptaujas