Jaunumi
Sarmīte Feldmane "Lielstraupes priežu sīkstumā", laikraksts "Druva", 03.07.2012.

 Šodien līgatniete Natālija Nitecka svin simts gadu jubileju.

   “Nav vairs tas stiprums, kas bija kādreiz, jātur draugs blakus,” mundri saka cienījamā kundze, izkāpjot no auto un ar smaidu norādot uz spieķīti pret ko atspiedusies. “Man bija pāri astoņdesmit, kad beidzu strādāt. Tagad atpūšos. Neviens rados tik ilgi nav dzīvojis. Kaut kājas būtu mudīgākas, tad daudz vēl varētu padarīt,” stāsta Natālija Nitecka un priecīgi sveicina visus radus, draugus, kādreizējos kolēģus, kuri no Latvijas malu malām sanākuši viņu sveikt. 
   “Tas ir notikums. Mums dzimtā ir deviņdesmitgadnieki, bet līdz simts līdz šim neviens nav nodzīvojis,” priecīgas stāsta radinieces Ingrīda Sušina no Rīgas un Lāsma Kalniņa no Jaunpils un uzsver, ka diemžēl ne katram    Dievs dod tādu mūžu un tā nodzīvot.
   Natālija Nitecka, stāstot par sevi, uzreiz piemin vecākus. Ar lepnumu pastāsta par tēvu, Lielstraupes mežsargu   Jāni Zaļmežu. “Man vecāki iemācīja darbu. Bez tā arī tagad nevaru. Maza biju, kad gāju mežu sēt, vēlāk stādīt. Tās priedes otrpus Gaujai Lielstraupes pusē, manas stādītas,” stāsta Natālija. Jaunībā dzīves ceļu sākusi ar Jevgēniju Nitecki, bet izsapņoto laimi pārtrauca karš. Jevgēnijs neatgriezās. Natālija visu mūžu viņu gaidīja. Tikai pirms pāris gadiem radi un draugi, izmantojot interneta iespējas, uzzināja, ka vīrs gājis bojā Kurzemes katlā. Tagad viņa vārds ierakstīts piemiņas plāksnē Lestenes brāļu kapos.
 Visu mūžu viņai savējie bijuši arī vīra radi. Simtgadē jo mīļus sveicienus bija atvedušas vīra māsas meitas.
   Natālija daudzus gadu desmitus nostrādājusi Līgatnes papīrfabrikas bērnudārzā par auklīti. Darbs viņai ļoti paticis. Katra diena aizskrējusi starp bērniem, viņu priekiem un bēdām, niķiem un mīļumu. “1961.gadā pirmo dienu mēs, vairākas kolēģes sākām strādāt bērnudārzā. Natiņai vadītāja vēlēja, lai visu izrāda, gan ēku, gan apkārtni,” atceras bērnudārza audzinātāja, vēlāk vadītāja Maija Briede. Viņa atceras, ka Natālijai bijis jau astoņdesmit, kad lūgusi, lai pastrādā par sargu. “ Uz viņu varēja paļauties. Viņa ir dzīvespriecīga, atvērta, draudzīga. Ja Natiņu sveiktu visi tie līgatnieši, kam vīna bijusi bērnudārzā auklīte, tad visas priedes līgotos,” saka Maija Briede. Viņa regulāri apciemo bijušo kolēģi, tad atceras, kā kādreiz strādāts, protams pārrunā to dzīvesstāstus, kuri reiz dārziņā bijuši abu audzēkņi.
 Pirms 40 gadiem Līgatnes papīrfabrikas bērnudārza audzēknis, tagad novada domes priekšsēdētājs Ainārs Šteins sveicot auklīti Natāliju Nitecku atgādināja, ka savulaik bērni viņu saukuši par bitīti. Laukam jau vecāki tā iesaukuši, jo viņa visu dienu bijusi steidzīga, ašu soli. Jubilāre piekrita audzēkņa teiktajam, pasmīnēja un pastāstīja, ka mamma atvedusi Aināru uz dārziņu, viņš ik rītu stāvējis gaitenī bēdīgs. “Kad nācu lejā pa kāpnēm vienmēr sacīju: “Aināriņ, pasmaidi!” Tā es viņam vienmēr saku, kad satieku,” tā vien šķiet, ka senu noslēpumu atklāja auklīte. Bet Ainārs atmiņās nepalika parādā. “Natiņ, vai tu atceries kādu man dziesmu iemācīji?” auklītei šķelmīgi jautāja bijušais audzēknis un tūlīt arī sāka dziedāt: “Man brūte dzīvo laukos…” Pabeidzis dziesmu vien noteica, ka bijis pirms gadiem četrdesmit. Arī domes priekšsēdētājs Natālijai Niteckai vēlēja labu veselību un dāvāja rāmīti ar medu kā jau bitītei.
   Ikdienā Natālija dzīvo viena, daudz palīdz kaimiņiene Lūcija Vagina. “Natālija jau no mājas tālu iziet nevar, atnesu zāles, ja ko vajag piepalīdzu. Istabā pati visu izdara, par sevi var parūpēties. Šovasar dārzā dobītes mazākas, bet tāpat aug dilles, salāti, gurķi, puķes. Pati ar nazīti katru zālīti izdur, uz celīšiem nometusies. Natālijai trūkst kompānijas, kad apkārt cilvēki, viņai vienmēr labs garastāvoklis. Kad satiekamies vienmēr ilgāk parunājamies. Viņa ir draudzīga, vienmēr labsirdīga,” par kaimiņieni saka Lūcija. 
 Natālijai vienmēr labo omu uzsver arī Ojārs Švalkovskis. ”Mūsu vecāki draudzējās, dzīvojām Lielstraupē kaimiņos. Natālija mūžīgi ir labā garastāvoklī, neskumst. Vienmēr prieks viņu satikt,” saka Ojārs Švalkovskis.
 Simtgadniece Natālija Nitecka smaida, arī lielās jubilejas svinēšanas laikā viņa ir priecīga un sirsnīga. Natālija nesamulst fotoaparātu gaismās, pasmaida. “Manas draudzenes, kurām Straupē tikpat gadu, gan avīzē nesmaidīja. Tādās reizēs jāsmaida tā, lai krunkas neredz,” pamāca Natālija un atklāj dzīvošanas noslēpumu: “ Kad varu, eju ārā, šovasar arī mēģināju strādāt dārzā, kauliņi neklausa, laikam tie gadi un tik daudz kā kādreiz vairs nevaru. Nevajag smēķēt, šņabi dzert un vajag strādāt svaigā gaisā. Bērnībā mežā strādāju, daudz ogu ēdu.” Natālija katram apsveicējam velta kādu labu vārdu.
“Negribēju plaši svinēt, labāk klusāk. Bet ir tik daudz draugu un piederīgo, kuri neaizmirst. Kā ir, tā ir labi. Viss ir labi. Esmu dzimusi lielstraupiete, tur kalniņā mani vecāki, brālis atdusas. Tur kādreiz būs mana pēdējā tikšanās ar visiem,”   latvisku dzīvesziņu padomam atgādina Natālija Nitecka un pateicībā saka: “Tik daudz puķu man nekad nav bijis.”
 
   Foto: Māris Buholcs

 

2012-07-24
Laika ziņas
Aptaujas