Jaunumi
Sarmīte Feldmane "Mūsdienīga senatne līdzās", laikraksts "Druva", 11.01.2013.

Autors: Sarmīte Feldmane
Datums: 11.01.2013
Izdevums: Druva
Rubrika: Intervija

Līgatnē Vienkoču parkā, kur vasarā valda liela rosība, tagad miers. Saimniekam Rihardam Vidzickim laiks pārdomām un jauniem plāniem.
Vai jauns gads ir brīdis, kad pavērtēt, kas izdevies, ko drīzākajā laikā darīt?
Kā kuru gadu. Jaunajā gadā jāizstrebj viss pērn ievārītais. Muzejam jāīsteno pirmā kārta, finansējums saņemts. Ideju daudz, darāmā netrūkst.
Gads beidzās ar lielu gandarījumu – pabeidzu universitāti, ieguvu inženierzinātņu doktora grādu. Tā ir kā viena fāze darbā. Visu laiku nodarbojos ar pētniecību, un grāds ir kā pieturzīme. Doktora darbs “Masīvkoka griešanas tehnoloģijas vides objektos” saistīts ar vienkočiem. Uzsvars – kā instrumentus, arī mūsdienu, izmantot, lai vienkočus izgatavotu. Tas svarīgi muzejiem, gatavojot vecās replikas. Brīvdabas muzejā būs konference, stāstīšu par problēmām repliku izgatavošanā. Parks ir kā eksperimentālā laboratorija.
Kā radās interese par vienkočiem?
Pēc pamatskolas aizgāju uz Rīgas Amatniecības skolu. Man vienmēr patikušas primitīvās etnogrāfiskās lietas. Skolā sāku nodarboties ar koktēlniecību. Tas gan vairāk notika pašmācības ceļā. Bija konkurss, un tajā dabūju pirmo vietu, un tas bija stimuls turpināt. Caur koktēlniecību nonācu līdz vienkočiem. Izgatavoju pirmo laivu, beņķus. Tad sapratu, cik vienkocis ir ļoti sens, bet tam ir milzīgas iespējas modernajā dizainā, mākslā. Vienkočus senos laikos gatavoja tāpēc, ka nemācēja sazāģēt dēļus, un cirta, greba ar vienkāršiem instrumentiem. Kad iemācījās gatavot dēļus, vienkoču laiks bija pagājis. Ja var izgatavot dēļu laivu, kāpēc taisīt vienkoci! Sili var ātri sasist no četriem dēļiem, taču abras vēl ilgi bija vienkocis. Tagad, kad ir tik dažādi instrumenti, atkal var izmantot vienkoci.
Kā nonācāt pie domas, ka tas, ko pats mākat, kas interesē, varētu interesēt arī citus?
Sākumā gatavoju pasūtījumus. Pasūtītāji bija atpūtas parki, viesu mājas. Pamazām sakrājās neīstenotās idejas. Redzēju, ka cilvēkiem patīk. Ne tikai vienkočus popularizēju. Vienkoču parkā ir, protams, vienkoči, bet visam pamatā jau ir kokapstrāde. Būs kokamatniecības muzejs nevis vienkoču. Līdz vasarai taps ēka, kurā būs tradicionālo vienkoču laivu izgatavošanas meistardarbnīca. Tur arī senie darbgaldi, instrumenti, tiks rādīts, kā izgatavot – karotes, abras, laivas. Ideju mapīte ir bieza. Draugi palīdz, tēvs. Gribam uztaisīt vēja ratu, lai rādītu, kā izmantot vēja enerģiju.
Jūs esat mākslinieks un uzņēmējs, arī skolotājs, kurš nodod savas zināšanas. Kā to var apvienot?
Tā ir mijiedarbība. Universitātē visu laiku tika mācīta uzņēmējdarbība. Ar kokamatniecību nācās ieiet tūrisma jomā. Par to gan nebiju domājis. Kad sāku veidot parku, biju iesācējs bez zināšanām. Tagad gūta pieredze un varu dalīties. Galvenais, ka mums, Līgatnē, nav jāizdomā stāsti, ir vienkārši jāpaņem tas, kas te ir. Tā lielākā vērtība. Protams, vajag līdzekļus, lai to aizlaistu tirgū, stāstītu citiem.
Vienkoču parks ir pazīstams pat bez plašas reklāmas. Uguns naktī cilvēku bija ļoti daudz.
Cenšos daudz strādāt sociālajos tīklos. Ne vienmēr tas attaisnojas atdevē, bet visu laiku tur esmu. Uguns nakts ir pasākums, kas izdevies. Bet ir arī pārdomas. Ne katrs pasākums ir domāts ikvienam. Jo pasākums populārāks, jo vairāk atbrauc tādi, kam tas īsti nav domāts, un parādās negācijas.
Vienkoču parka teritorija tiek nomāta no pašvaldības.
Kad radās ideja, biju students. Naukšēnos biju nopircis galdniecību, tēvam daudz senu instrumentu, bija iecere izveidot kokamatniecības muzeju. Ideja par parku nāca pēc tam. Meklēju vietu un ar pašvaldības atbalstu nokļuvu te. Man, studentam, nebija naudas, lai nopirktu zemi. Gatavoju pasūtījumus, naudu ieliku te. Tad atvēru parku, pirmos trīs gadus ieguldīju visu ar pasūtījumiem nopelnīto. Kad iestājos doktorantūrā, bija Eiropas stipendija, tas atviegloja dzīvi. Tikai pēdējos divus gadus ieejas maksa nosedz darba algas, parka uzturēšanu un kaut nedaudz varu domāt par attīstību, samaksāt nepieciešamo līdzfinansējumu muzeja ēkas būvniecībai un arī veidot jaunus objektus. Parkam aprīlī paliks desmit gadu, bet tikai 2007.gadā to atvēru tūristiem.
Tam jābūt dzīves stilam, vaļaspriekam, pašam jādara, citādi nekas neiznāks. Vai arī jābūt ļoti bagātam, lai par to samaksātu. Pats strādāju, eksperimentēju. Nav objekta, kur pats nebūtu darbojies līdzi, visu laiku esmu klāt.
Sadarbībā ar folkloras zinātāju Inesi Rozi top maskošanās programma Vienkoču parkā. Gatavojam vienkoču maskas. Būs arī tērp. Aizvien pētu, kā izdarīt ātrāk, izmantojot mūsdienu instrumentus.
Runājot par Vienkoču parku, droši var lietot tik modernos vārdus inovācijas un radošums.
Īstenībā, jā. Inovācija ir kas jauns, nebijis, bet kādam ļoti vajadzīgs. Mūsdienās jāmāk sabalansēt. Apmeklētāji bieži vien nesaprot zaļās domāšanas būtību. Ierauga, ka māja būvēta no polimaisiem, domā kāds te eko! Tad jāstāsta, ka eko nebūt nenozīmē dabas materiālus. Eko ir gan dabas materiāli, gan otrreiz izmantojamie. Ja ir divas guļbūves – viena cirsta no kokiem, kas auguši tepat, otri vesti no Krievijas, viena būs eko, otra ne. Kaut abas vienādas. Un neviena nebūs eko, ja tajā nedzīvos cilvēks ar zaļo domāšanu. Varbūt labāk izmantot plastmasas maisiņu, kas izgatavots no kā ārā metama, nevis izlietot dabas materiālu?
Vai ekonomika Latvijā iet uz augšu?
Par to pat ģimenē ir dažādi viedokļi. Bet skatoties, kā gadumijā pagastā uguņoja… Ir sfēras, kur augšupeja ir, un ir tādas, kur nav. Starpība ir liela. Arī starp reģioniem. Protams, jārēķinās, ka mainījušās cilvēku vajadzības, arī laukos.
Vai pats esat zaļi domājošs?
Lielā mērā. Vienīgais – man patīk mašīnas ar jaudīgiem dzinējiem. Bet dažs labs ar mazu mašīnu nobrauc vairāk nekā es ar lielo. Mazāk braucu un neesmu nezaļāks par to, kurš brauc ar mašīnu, kurai nav tik jaudīgs dzinējs. Bet caur daudz ko citu dabai paņemto atdodu atpakaļ.
Vai Latvijā pārāk lielu kārti neliekam uz tūrismu?
Domāju, ne. Mums ir milzīga potence. Mēs pārāk mazu kārti liekam uz ražošanas attīstību. Esmu gan ražotājs, gan tūrismā, un ne brīdi neesmu atmetis domu, ka varētu vairāk ražot. Vienkārši nav laika, ņemu maz pasūtījumu.
Vai līgatnieši atbalsta jūsu idejas?
Maz pazīstu līgatniešus. Savu darījuši gadi, kamēr mācījos Rīgā. Pamatskolu beidzu Līgatnē, bet te ir ļoti maz manu vienaudžu. Attieksme pret parku ir dažāda. Ļoti maz vietējo te ir bijis. Nezinu iemeslu. Dažreiz dzirdu – kā te nākšu, kā maksāšu. Problēma atrisināsies, kad būs līgatniešu lojalitātes kartes un savējiem būs atlaides. Kā varam zināt, kurš ir vietējais? Veikalā taču arī tāpēc nepārdod lētāk, ka esi vietējais.
Pieminējāt stāstus par Līgatni. Ar ko tie jūs piesaista?
Fabrikas vēsture interesējusi no bērnības. Tēvs, māte, vecāmāte, vectēvs, vecvecmamma – visi strādājuši fabrikā. Līgatnes izzināšanā daudz palīdz Juris Balodis. Pirms gatavoju kādu maketu parkam, ar viņu konsultējos. Parkā ir miniatūrās ēkas, ko mūsdienās nevar apskatīt – Nurmižu muiža, Paltmales muiža, papīra dzirnavas. Pavasarī gatavošu pirmās papīrfabrikas maketu. Nākas interesēties par tādām detaļām, par kurām citkārt to nedarītu. Kaut vai – kādā krāsā bija Paltmales muiža. Fotogrāfijas ir melnbaltas, bet pēc tonalitātes secināju, kādā krāsā māja bijusi, meklēju, kādas bijušas citas muižas. Tā nonāku pie secinājumiem, atklājumiem.
Ko darāt brīvajā laikā?
Fotografēju. Man ļoti patīk Līgatnes alas. Tur ir krāsu spēles. Ziemā smilšakmens krāsa, priekšplānā zaļa sūna, alā ieplūst zila gaisma, vēl dzeltenā. Pirms ko daru, izpētu, vai nav sikspārņu, tad var strādāt ar zibspuldzi. Tas ir tāds interesants eksperiments.
Vismaz reizi gadā ar laivām jānobrauc pa Gauju. Mums ir sešas vienkoču laivas. Pagājušovasar no Līgatnes aizbraucām līdz Brīvdabas muzejam. Tas bija piedzīvojums. Gauja tā bija atpūta. Ceļā bija Baltezera slūžas, sapratām, ka pa kanālu izbraukt nevar, laivas bija jāpārved. Lielais Baltezers sagaidīja kā jūra, tik liels bija vējš. Traki gāja, ir ko atcerēties.
Ar vienkoču bandu, kā sevi saucam, daudz kur esam pabijuši Eiropā. Kopā esam deviņi, bet pamats ir trīs. Līgatnei ir sadarbība ar Gruziju. Gruzīniem manā parkā ļoti patīk. Brīnos, kā viņi prot paņemt idejas. Pērn pavasarī bijām Gruzijā, palīdzējām iekārtot dabas taku, pastrādājām. Igaunijā Somā nacionālajā parkā arī taisa vienkoču laivas. Nākamvasar sarunājām kopā laivot.
Ziemā cilvēku maz, bet parks ir atvērts.
Kāds jau atbrauc. Daudzi, kuri brauc uz parku, nez kāpēc iztēlojas, ka parka veidotājs ir vecs onkulis. Parku ar skulptūrām ne tikai pasaulē, arī Latvijā ir daudz, būtiskais – ar ko tie atšķiras viens no otra.

http://news.lv/Druva/2013/01/11/Musdieniga-senatne-lidzas

2013-01-11
Laika ziņas
Aptaujas