Jaunumi
Ieskats nesenā pagātnē: Velga Vītola: «Neviens bagātnieks nenopirks manu lāču mīlestību!».

Antra Gabre
2003. g. 31. janvārī, 12:55

Pa Līgatnes takām mazliet maldoties, tomēr nonākam uz pareizā ceļa un pēc brīža - «Pauguros» iekšā. Kaut arī sastopamies pirmoreiz, zvērkope Velga Vītola mūs sagaida kā pazīstamus un runātīgi vedina mājā, lai palepotos ar savu «meitiņu» fotogrāfijām. «Visa alga aiziet bildēs,» viņa skaņi nosmej un pilnām mutēm stāsta par savām lācenītēm.
 

Viesošanās iemesls ir lāču meitenes Ilzītes divu gadu jubileja 11. janvārī, vārdadiena 27. janvārī un Līzītes 12. janvārī apritējušais gadiņš. Ciemakukulī vesto medu Velga Vītola noslēpj plauktā, jo šo kārumu bez jēgas lāči ēst nevarot - sabojāšot punci. Kad izvārīšot putriņu, tad uzlikšot pa virsu - saldumam. Bet mēs tā arī nepiedzīvojam putras ēšanu, jo ciemiņu klātbūtnē lāči tiek pie citiem kārumiem - apelsīniem un riekstiem. Līzīte ņemas murrādama un runādamās, jābrīnās, kur tik mazam un resnam lāčabērnam tāda varena balss pagadījusies. Savukārt Ilzīte savu mīlestību mammai, par kādu viņa uzskata Velgu Vītolu, izrāda, no visas sirds sabučojoties (te nu man jāpiebilst - tieši kā cilvēki: uz vaiga, pieres, deguna un lūpām) un maigi zīžļājot viņas roku. «Mammai buča, mammai lielais lācis, nu tik ēdīs,» nu jau arī zvērkope teju vai murrā līdzi. Uz pilsētnieku brīnīšanos viņa paskaidro, ka lāči šo gruntīgo bučošanos nemaz nav noskatījušies no cilvēkiem, tāda esot viņu savstarpējās mīlestības izpausme arī mežā ar saviem sugasbrāļiem. Ilzīte un Līzīte ir vienīgie lāči Latvijā, kuri dzimuši nebrīvē un kurus pilnībā izaudzinājis un izbarojis cilvēks. Un zvērkope Velga Vītola ir pirmā, kurai tas Latvijā izdevies. «Ja agrāk zinātu, ka tāds lācēns būs, tad varētu sagatavoties un noskaidrot, kā pasaulē izbaro lācēnus. Man nebija informācijas. Nācās izgudrot velosipēdu no jauna, bet nekas - labi ripoja. Man jau ir teikts, ka tagad zinātniskais darbs jāraksta, bet pasaulei taču to nevajag, viņi jau visu zina,» zvērkope atkal smej. Taču uzreiz nošausminās, kad vaicāju, vai viņa tagad jūtas kā īpaša persona - kā nekā ir pirmā un vienīgā, kura kļuvusi par divu lāču audžumammu. «Ja es būtu apņēmusies, ka izaudzēšu lāci un būšu nez kas, tad man viņš būtu trīsreiz nomiris. Es to zinu simtprocentīgi skaidri. Jo Ilzīte trīs reizes gandrīz nomira. Ar Līzīti arī gāja ļoti grūti. Sākumā tiešām domāju - izaugs Ilzīte, es visu mūžu turēšu viņu pie sevis un man būs lācis! Un man, man un tikai man tas būs! Bet tad, kad viņai otrreiz bija krīzes situācija, es sev teicu: vienalga, lai atdod viņu zooloģiskajam dārzam, cirkam, lai viņu pārdod, bet tikai lai izdzīvo! Pieņemšu visu, kas ar viņu tālāk notiks. Man tā bija lūgšana, kad Ilzīti audzināju. Bet… man vienalga paliek tā laime, ka es jau esmu bagātākais cilvēks pasaulē ar saviem lāčiem, jo neviens pasaules bagātākais cilvēks nevar nopirkt manu lāču mīlestību. Bijām staigāt ar Līzīti pa mežu. Tāda sajūta… Tu ej pa mežu ar lāci kā ar suni. Viņš tev uzticas, pieglaužas, iedod bučiņu, baksta ar purniņu. Man tas ir laimes kalngals. Un mani neviens neredz tādos brīžos. Es esmu viena. Nav tā, ka skatītāji nostājušies rindā un es tagad - uh, jums pozēšu,» Velgas Vītolas aizgūtnēm teiktajam nevar nenoticēt. Bet kā ar pašas bērniem? Vai nav greizsirdīgi - tincinu tālāk. «Zināt, nav. Šobrīd viņi apzinās, ka tā ir kā dāvana. Tas ir bagāts laiks, kad lāči dzīvoja mūsu istabā, kad lāči gāja viņus no rītiem celt uz skolu, kad varēja kopā spēlēties. Protams, bija brīži, kad viņi gribēja skatīties televizoru, bet lāči viņiem mācās virsū, jo gribēja trakoties, un viņi neredzēja savu mīļāko filmiņu. Bet tagad toties: mammu, mums pietrūkst lāča, ar ko spēlēties! Jo laiks kopā ar lāci ir ļoti īss. Un, kad tagad skatos grāmatu par Ilzīti, man ir ļoti, ļoti skumji, jo tas laiks nekad vairs neatgriezīsies. Pie Ilzītes voljerā iekšā vairs neeju. Ar Līzīti arī - pa ziemu mēs vēl iesim staigāt pa mežu, bet pavasarī noteikti vairs ne. Es viņiem mamma jau esmu un palikšu, tās attiecības nemainīsies, bet es zinu robežu, kad vairs nevaru būt kopā ar pieaugušu lāci,» zvērkope mazliet saskumst. Cilvēki, kuri viņu pazīst, pirms došanās uz Līgatni man teica «pa taisno»: «Viņa tāda traka visu mūžu bijusi!» Kad atstāstu šo raksturojumu, lāču audžumamma nemaz nejūtas aizvainota: «Jā, jā. Es to zinu. Mani tas vairs neiespaido, esmu pieradusi. Es šeit, Līgatnē, 22 gadus dzīvoju. Un tas, ka sevi it kā tik daudz veltu dzīvniekiem - tas, cituprāt, tad ir trakuma iemesls. Lāči - nū… Tas ir punkts uz i. Dzīvnieki man nozīmē daudz. Bet tie, kuri mani pazīst, saka: tas darbs ir priekš tevis, tu esi savā vietā. Un tieši tāpat pati uzskatu. Tagad, kad par mani raksta, tad jau mani sāk uzskatīt nevis par traku, bet par populāru, bet, kad uz šejieni atnācu, beigusi akadēmiju, tad tas bija pilnīgi viennozīmīgs spriedums: ko tu, dullā, meklē mežā? Bet es dzīvoju tā, kā vēlos dzīvot. Ja kādam tas šķiet traki, tad tās ir viņa problēmas.» Un tad Velga Vītola gluži vai izņem man vārdus no mutes, pasakot: «Es esmu laimīga. Un priecājos, ka tā varu dzīvot. Galvenais ir apzināties, par ko būt laimīgai. Bieži vien cilvēki dzīvo un neapzinās, kas viņu dzīvē ir labs. Viņi vairāk redz slikto.» *** Der zināt! Kopš šā gada Līgatnes mācību un atpūtas parks ir pārdēvēts par Līgatnes dabas takām, kas ir vairāk piemērots nosaukums Gaujas Nacionālā parka dabas izziņas objekta raksturojumam: tās ir labiekārtotas takas ar speciāli veidotiem un uzturētiem plašiem aplokiem - iežogojumiem. Līgatnes dabas takas ir izveidotas 1975. gadā. Tur joprojām var iepazīties ar Latvijas dabu, Latvijā dzīvojošo savvaļas dzīvnieku sugām, augu valsti, dabas daudzveidību un aizsardzības nepieciešamību. Vairāk nekā piecu kilometru garumā ir ierīkota taka ar 14 savvaļas dzīvnieku voljeriem, izveidota Botānikas taka, Neskartās dabas taka un autotūristu maršruts. Līgatnē sastopamie zvēri nav vardarbīgi turēti nebrīvē. Tie ir savvaļas dzīvnieki, kas no dažādām Latvijas vietām nokļuvuši Līgatnē, jo ir bijuši ievainoti; tie ir dzīvnieku mazuļi, kas atrasti un pieradināti, bet vēlāk atvesti uz Līgatni, kā arī šo dzīvnieku pēcteči, kas, dzīvojot voljerā, ir pieraduši pie cilvēkiem un barošanas, tāpēc nav spējīgi izdzīvot bez cilvēku gādības.

Avots: www.tvnet.lv/zinas/zala_zeme/176304-velga_vitola_neviens_bagatnieks_nenopirks_manu_lacu_milestibu 

Vairāk par Velgu Vītolu: http://www.edruva.lv/meklesana/Velga%20Vītola

2011-04-02
Laika ziņas
Aptaujas