Priekšsēdētāja lapa
Šai sadaļā piedāvājam iepazīties ar Līgatnes novada domes priekšsēdētājs Aināra Šteina viedokli par notikumiem novadā un citiem sabiedrībai aktuāliem jautājumiem. Šeit paustais ne vienmēr sakrīt ar novada domes oficiālo viedokli.
_________________________________________________________________________________________________________________________________
Mietpilsonim nav tiesību gausties!
Realizējot daudzus pašvaldības un ES līdzfinansētos projektus, kuru mērķis ir dzīves telpas uzlabošana, bieži nākas saskarties ar sabiedrības pretestību vai pat klaji naidīgu attieksmi. Reizēm šķiet, ka vislabāk neko nedarīt, jo liela sabiedrības daļa pret bezdarbību ir iecietīga. Ir daudz piemēru, kad augstu novērtējumu izpelnās pelēkas masas politiķi, kas glīti izskatās, prot pateikt kādu pārgudru frāzi, bet par kuru veikumu nav ko teikt.
Ir grūti savienot divas vēlmes – mierīga dzīve un Eiropas standarts. Grūti tāpēc, ka šis standarts ir sasniedzams tikai neatlaidīgā, ražīga un efektīvā darbā, kur nākas atsacīties no daudzām ierastām lietām, lai tās nomainītu jaunas – daudz kvalitatīvākas.
Daļa sabiedrības pauž nožēlu, ka mums nav tādas algas un pensijas kā vecajās Eiropas valstīs. Tomēr ir svarīgi pajautāt kāpēc! Un atbilde nav tālu jāmeklē – lai mēs pelnītu kā Eiropā, mums arī jāstrādā un jādomā kā Eiropā. Un, ja par latviešu darba tikumu ir dzirdēts tikai tas labākais, tad pavisam citādi ir par domāšanu – kāpēc darām vienu vai citu darbu. Un savā leksikā joprojām kautrējamies teikt – lai nopelnītu, jo padomijā pelnīt bija slikti.
Daudzie projekti, ko pašvaldība veic Līgatnē, ir mērķēti, lai līgatniešiem būtu patīkama dzīves telpa un lai veidotos infrastruktūru uz kura bāzes iedzīvotāji varētu pelnīt. Mūsu ambīcijas ir lielas, bet ja vēlamies panākt tādu dzīves kvalitāti par kuru sapņojam, rīcība nevar būt mazāka.
Un līgatniešiem ir jāizdara izvēle – piekopt mietpilsonisku* dzīvesveidu, bet tad nav tiesību gausties par grūto dzīvi, vai būt aktīviem, radošiem un atvērtiem kopēji kaldinot savu labklājību.
*Mietpilsonība
http://www.iinuu.lv/lv/dziveszinai/cilveka-kermenis-un-daba/mietpilsoniba
2011. gada 3. maijā
________________________________________________________________________________________________________________________________
Dombrovska veikums Latvijai!
Dombrovska valdības politika un rīcība ļāvusi Latvijai ietaupīt vairāk nekā 3 miljardus Eiro no tā, ko Godmaņa valdība, slēdzot darījumu par 7,5 miljardu eiro kredītu, paredzēja Latvijas glābšanai.
Ievērojot striktu fiskālo disciplīnu, lai valsts iespējami ātrākā termiņā savus izdevumus segtu ar pašu nopelnīto, Dombrovska valdība ir panākusi, ka turpmāk Latvijas valsts no SVF un EK aizņemsies ne vairāk kā 100 miljonus eiro. Tas nozīmē, ka „valsts glābšanas programma” būs par 3 miljardiem eiro lētāka nekā sākotnēji tika paredzēts un Latvijai būs ievērojami mazāks ārējais parāds.
Ekonomiskās krīzes zemākais punkts bija 2009. gadā, kad valsts bija uz bankrota sliekšņa un Godmaņa valdība attiecās no tālākas valsts pārvaldes. Krīzi izsauca gan iekšējie, gan ārējie cēloņi, kas saistīti ar vāju vai pat neesošu valsts ekonomisko un finanšu politiku, un globālajiem ekonomiskajiem satricinājumiem.
Valsts ekonomiskās krīzes sākumpunkts meklējams uzreiz pēc neatkarības atgūšanas, kad „Latvijas ceļa” piekoptā, klaji noziedzīga privatizācijas politika, sāka Latvijas tautsaimniecības iznīcību. Lielai sabiedrības daļai šāds veids bija pieņemams, jo privatizācijas shēmas tika izstrādātas, lai katrs kaut ko dabūtu – pietuvinātie rūpnīcas, uzņēmumus un dabas resursus, kolhozu vadītāji un pusvadītāji milzīgus lauksaimniecības resursus, bet vienkāršie cilvēki dzīvokļus, mājas un nevērtīgus privatizācijas sertifikātus. Pārejas posmā no plānveida padomju ekonomikas uz „nežēlīgo kapitālismu” sabiedrības vairākumam interesēja personīgais labums un ieguvums, un maz bija, kas aizdomājās par rītdienu – kā dzīvosim, kad viss būs apēsts!
Līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu sākās dzīres mēra laikā – tiekšanās maksimāli ātri sasniegt vidējo Eiropas standartu, nezinot, ka vecās Eiropas valstīs šādai labklājības kaldināšanai bija vajadzīgi daudzi gadu desmiti. Sākās ātrās naudas ieguves laiks, kas materializējās ar privatizēto īpašumu pārdošanu vai nodošanu metāllūžņos, ar tēvu kopto mežaudžu brutālu izciršanu, ar lauksaimnieciskās zemes noplicināšanu un tālākpārdošanu ārzemniekiem. Visbiežākais iemesls šādai rīcībai tika piesaukts – nevienam mūsu saražotais nav vajadzīgs! Rūpnieku saražotais nav vajadzīgs, jo trūka zināšanu un prasmju, ko pieprasa darbošanās brīvā tirgū. Lauksaimniekiem, jo vārds kooperācija tika saistīts ar vārdu kolektivizācija! Bet valdībā, kurai bija jārūpējas par sabiedrības izglītošanu un savu ražotāju lobēšanu, šie bija sīkumi, jo bija svarīgākas lietas – atprečot prihvatizēto laupījumu.
Šodien raugoties uz Igaunijas fenomenu aizdomājamies, jo sākuma punkts abām valstīm bija ļoti līdzīgs. Zinot Igaunijas ekonomikas attīstību jāņem vērā būtisks un noteicošs faktors – tās tuvums un nācijas saderība ar somiem. Īstenība ir tāda, ka ne jau igauņi attīstīja savas valsts ekonomiku un politisko kultūru. Noteicošā loma piederēja tam, ka privatizācijas procesā, kas līdzīgi, kā Latvijā notika arī Igaunijā, virsroku ņēma Skandināvijas valstis, kas iegādājās lielāko daļu Igaunijas uzņēmumu. Un Igaunijas ekonomikā, un saistīti arī politikā, sāka dominēt skandināvu ekonomiskā un politiskā kultūra – godprātīgs darbs, attieksme, tolerance un pieticība.
Lietuva gāja citu ceļu – valsts ekonomiskā politikas pamatā bija un ir savu ražotāju un lauksaimnieku lobēšana visos līmeņos. Šeit joprojām strikti tiek aizsargāts vietējais tirgus, un lietuviešu valdībai ir uzspļaut uz ES direktīvām un citiem dokumentiem, ja tie kaitē pašmāju biznesam. Domāju, ka šādam atzinumam pievienosies vairums uzņēmēju, kas cenšas vai centušies iekarot Lietuvas tirgu, īpaši tajā spektrā, ko nodrošina Lietuvas ražotāji. Saprotot, ka būtiska loma savu interešu aizstāvībai vietējā tirgū ir tirdzniecības kanāliem, lietuvieši, privatizējot padomju laika patērētāju sistēmu, izveido veikalu ķēdi Maxima, kuras uzdevums ir nodrošināt Lietuvas ekonomisko interešu pārstāvniecību vietējā tirgū un izeju Lietuvas ražojumiem uz kaimiņu tirgiem. Un šis projekts, lai neteiktu, ka ir Lietuvas valdības, guva vislielāko valsts atbalstu. Arī šodien Lietuva turpina piekopt savas valsts interešu politiku, kur līdzīgi kā padomju laikos, Lietuvas intereses stāv pāri visam. Un valsts ierēdniecība kopā ar Lietuvas uzņēmējiem, staigājot „pa naža asmeni”, mērķtiecīgi apgūst ES un citu fondu pieejamos finansējumus, lai stiprinātu savas valsts ekonomiku.
Redzot kā attīstās kaimiņvalstis, Latvija arī deviņdesmito gadu otrajā pusē turpina piekopt negausīgu politiku – strauju birokrātijas vairošanu un dzīvi pāri saviem līdzekļiem. Šķietami jaunas vēsmas Latvijas politikā ienāk 1998. gadā, kad pirms tam „neatkarīgais” premjerministrs A. Šķēle dibina Tautas partiju, lai ar sabiedrībai tīkamiem lozungiem iemantotu plašu tautas masu simpātijas. Tiekšanās uz bezdeficīta budžetu, sabalansētu valsts attīstību un ģimenes vērtību celšanu bija Šķēles vadmotīvs nākot pie varas 1999. gadā, un vairumam sabiedrības nekas nebija zināms vai tā izlikās neredzam, Šķēles kā amatpersonas rīcību lauksaimniecības ministrijā un privatizācijas aģentūrā. Vēl jo sliktāk, Latvijā valdīja un joprojām ir dzīvs uzskats, ka zagļi dalās divās kategorijās - vieni, kas sazagto iebāž savās kabatās, un tie noteikti ir pelnījuši sodu, bet otri, kas no sazagtā guvuma padalās- tie sodāmi maigāk, vai pat ceļami godā!
Visiem Šķēles labajiem lozungiem tika pārvilkta svītra, jo 2000. gadā pie varas atgriezās „Latvijas ceļš” ar nekompetento un neizlēmīgo premjerministru A. Bērziņu priekšgalā. Latvijā tika atjaunota Godmaņa, Birkava un Gaiļa uzsāktās nepolitiskas realizācija.
2002. gadā krīze bija pārņēmusi praktiski visas nozares. Tas vēl neizpaudās ekonomiski, jo valsts nemitīgi aizņēmās naudu savas „politikas” īstenošanai un šie aizņēmumi sabiedrību nomierināja. Par ko gan gausties – algas pieaug, pensijas palielinās. Viss šķietami attīstās! Bet paralēli „šķietamai attīstībai” daudz straujāk un ātrākiem tempiem brieda valsts birokrātiskais aparāts. Tā pieauguma tempi bija pēc ģeometriskās progresijas formulas. Un jaunai birokrātijai tika radīti jauni likumi, kas visi kā viens tika mērķēti uz neaizsargātāko sabiedrības daļu – uzņēmējiem!
Tie, kuri šai laikā vai vēlāk ir veidojuši, vai nodarbojušies ar biznesu, lieliski atceras tās neskaitāmās pārbaudes, ko vajadzēja pārdzīvot ikkatram uzņēmējam vai ik dienu. Protams, ka šīm „pārbaudēm” sekoja naudas sods, jo jau toreiz, tūkstošgades sākumā, valsts nespēja algot birokrātijas uzturēšanu un tika meklēti aizvien jaunas ieņēmumu iespējas. Valstī toni noteica valsts pārvalde, kas bija ļoti labi motivēta un praktiski neaizskarama. Un nav nekā pārdabiska, ka šādos apstākļos daudzi biznesu meta pie malas un pārgāja valsts dienestā. Deviņdesmito gadu beigas un tūkstošgades sākums ir otrs lielākais krīzes punkts, kad valsts ekonomisko pamatu graušana pieņēma vēl nebijušus apmērus. Tam visam pievienojās aizvien augošā korupcija visos iespējamos varas gaiteņos, jo pirmajā privatizācijas vilnī sazagtais bija nopļundurēts un nu atlika slaukt uzņēmējus. Atceros, ka nosacīti brīvā tirgū varēja iegādāties nopietnus, Rīgas pašvaldībai piederošus zemesgabalus. Princips bija gaužām vienkāršs, piemēram, zemesgabals Juglas ezera krastā, kas ar izpirkuma tiesībām bija iznomāts kādai domes amatpersonai vai tai pietuvinātam ģimenes loceklim, bija iegādājams par summu, kas rakstāma ar sešām nullēm. Lieki piebilst, ka ja darījums notika skaidrā naudā - summa bija mazāka, bet dokumentos tika uzrādīti „santīmi”, no kuriem valsts saņēma nodokļus. Šāds „bizness” bija likumīgs, jo tautas kalpi bija radījuši atbilstošu likumdošanas bāzi, bet par korupciju, tās apkarošanu un interešu konfliktiem reti kāds ko zināja un arī negribēja zināt!
2001. gadā sevi pieteica Neatkarības cīņu aktīvists, Latvijas bankas prezidents Einārs Repše, kurš nespēdams noraudzīties uz valstī notiekošo, izveido partiju Jaunais laiks. Partijas pieteikums bija nesaudzīga cīņa pret korupciju un valsts sabalansētu attīstību. Šie sabiedrībai tik nozīmīgie lozungi iecēla Jauno laiku 8. Saeimā un sniedza iespēju Repšem veidot valdību un realizēt iecerētās pārmaiņas.
2002. gada 7. novembrī tika apstiprināta Repšes valdība un koalīcijā kopā ar Jauno laiku bija Latvijas pirmā partija, ZZS un TB/LNNK. Šī valdība, vai pareizāk sakot viens tās atzars, Jaunais laiks, kļuva pazīstams ar neiecietīgo cīņu pret korupciju un nodokļu nemaksāšanu. Šī rīcība materializējās apstāklī, ka darbu zaudēja vairākas augstas valsts amatpersonas, pretkorupcijas pasākumi deva zināmus rezultātus, piemēram, akcīzes ieņēmumi palielinājās par 30%, bet galvenais – Repšes valdība ieviesa stingru budžeta izdevumu kontroli, samazinot budžeta deficītu no 3% no IKP 2002. gadā uz 1,8% 2003. gadā. Tālākais Repšes mērķis bija bezdeficīta budžeta ieviešana, tādējādi sekojot Igaunijas piemēram. Bet bezdeficīta budžetu varēja sasniegt tikai būtiski mazinot valsts aparātu.
Atskatoties uz tā laika notikumiem un analizējot Repšes intervijas, kļūst skaidrs, ka bijušais Latvijas bankas prezidents paredzēja Latvijai smagus laikus, ja netiks veikta būtiska valsts pārvaldes reforma, mazināta korupcija, ja valstī netiks atgriezts godīgums un darba tikums. Repšes rīcība bija konkrēta un noteikta, kas ne tikai iedvesmoja, bet arī aizvainoja. Tā iedvesmoja un deva cerību tiem, kas apzinājās, ka tikai ar godīgu un ražīgu darbu ir iespējams kaldināt labklājību. Tā aizvainoja tos, kas divpadsmit brīvvalsts gados bija raduši zagt, slaistīties un apvārdot lētticīgo tautas daļu. Likumsakarīgs bija Repšes valdības gals, jo to otro bija ļoti daudz, un viņi sēdēja augstos valsts amatos.
Tomēr Repše savas valdīšanas laikā spēja paveikt vairākus paliekošus darbus – 2003. gadā sāk darboties KNAB, tai pašā gadā Latvija tiek uzņemta ES. Kaut nedaudz, bet tiek sakārtotas valsts finanses un būtiski „papurināta” ierēdniecība. Tai pašā laikā Repšes neveiklie izteikumi un rīcība vēl vairāk attālināja valsts pārvaldi no uzņēmējdarbības. Arī Repšes valdīšanas laikā zēla birokrātija, tikai tagad tā pieņēma vēl drastiskākas sodīšanas metodes, kas nekādi nesekmēja uzņēmējdarbības vides attīstību.
Repši nomainīja demagogs Emsis, kurš ar savu rīcību un nepiedodamajām kļūdām parādīja sabiedrībai, kā un kas pārvalda šo valsti. Lai kaut daļēji kompensētu savas mazākumvaldības pastāvēšanu bija jāatvēl „dāsnas dāvanas” pieaugošajām sabiedrības un arodbiedrību prasībām „pēc labākas dzīves”. Tāpat bija svarīgi uzturēt birokrātijas un oligarhu labvēlību, un šādos apstākļos nevarēja būt nekāda runa par korupcijas apkarošanu, budžeta konsolidēšanu u.t.t. Principā viss Repšes divos gados paveiktais tika vienā gadā nolīdzināts.
2004. gadā sākas Kalvīša laiki. Un jau gadu vēlāk, kad globālā un līdz ar to Latvijas ekonomika uzņem agonisku triecientempu, Kalvītis kļūst par pašpasludinātu tautas drošības un garantiju simbolu. Strauji, uz nekustamo īpašumu burbuļa rēķina, zeļ Latvijas izaugsme. IKP pieauguma rādītāji ir augstākie starp ES dalībvalstīm un daži politiķi steidz pavēstīt, ka Latvija savas attīstības tempos attīstībā pārspēs Īrijas fenomenu. Kalvītis, kas zināmā mērā ir Šķēles politikas turpinātājs, cenšas sabalansēt valsts finanses, bet partijas interešu un arodbiedrību spiediena rezultātā visi centieni ir nolemti neveiksmei. Ja arī strauji kāpj IKP, tad vēl straujāk tiek audzēti valsts izdevumi. Ekonomisko grupējumu interesēs tiem pakļautie politiķi uzsāk daudzu vērienīgu megaprojektu realizāciju. Tiek būvēts, kur un kas vien pagadās, un nav svarīgi vai tas bijis plānos. Šādi iespējams apgūt naudu no kuras savs labums tiek katram ķēdītē iesaistītajam. Strauji aug inflācija un tai līdzi darba samaksa. Tiek sagrauti darba tirgus principi un visvairāk var nopelnīt tajās nozarēs strādājošie, kuras saņem dāsnus bankas kredītus – pirmkārt celtniecība. Veidojas situācija, ka ķerras stūmējs būvobjektā saņem krietni vairāk nekā augstskolas profesors, un lieki piebilst, ka šādai atalgojuma sistēmai nav ne mazākā ekonomiskā pamatojuma, jo vairāk kā 90% būvobjektu tiek finansēti ar banku starpniecību. „Attīstītājiem”, par kādiem tagad godā vairumu izveicīgu puišeļu, nav ne mazākas sajēgas, ka degradējot darba tirgu tiek degradēts pašu bizness. Galvenais ir iespēja ātri nopelnīt!
Darba tirgus degradācijas rezultātā ir pamodušās arodbiedrības, kas steidz mītiņot un piketēt pieprasot aizvien lielākas algas. Politiķi, kuriem svarīgāks par valsts ilgtspējību ir priekšvēlēšanu personiskais reitings, steidz atbalstīt mītiņojošos skolotājus un ārstus. Valsts cenšas apmierināt aizvien pieaugošās sabiedrības prasības, labi apzinoties, ka tam nav nekāda finansiāla seguma. Eksperti norāda uz nekustamā īpašuma un citu burbuļu iespējamo sprādzienu. Un ilgi nav jāgaida, kad 2008. gada 15. septembrī pasauli pāršalc stindzinoša ziņa par trešās lielākās ASV investīciju bankas “Lehman Brothers” bankrotu. Toreiz Latvijā vēl sprieda par šī bankrota iespējamo ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību. Bet zinot, ka Latvijas ekonomikas balsts ir nekustamo īpašumu spekulācijas un ārvalstu banku kreditēti būvniecības objekti, kļūst skaidrs, ka grūstot pasaules finanšu piramīdai tas nopietni skars tieši Latviju, jo šeit jau vairāk kā desmit gadus ir iznīdētas ražošanas un lauksaimniecības tradīcijas.
Tagad lielākā atbildība tiek novelta uz Kalvīti, bet tas atgādina kā kad bērns pārmet mātei – kāpēc ļāvi spēlēties ar sērkociņiem! Visa cēlonis meklējams daudz agrāk, jo kopš neatkarības atgūšanas tikai divu valdību vadītāji ir cīnījušies sabalansētu valsts budžetu– Šķēle un Repše. Jā, Kalvītim bija vislielākās iespējas šo pašsaprotamo mērķi īstenot, bet viņa mugurkauls bija pārāk vājš, lai nostātos pret pašu partijas mantrausību un arodbiedrību līderu demagoģiju.
2009. gadā, kad šķietami nebija nekādu cerību glābt valsti no kaunpilna bankrota, vara tika nomesta un tā ir vienīgā reize Latvijas vēsturē, kad neviens pēc tās nekāroja. Pat dižais matemātiķis Godmanis saprata, ka bez 7,5 miljardiem eiro šeit nav ko iesākt un tāpēc tandēmā ar finanšu ministru Slakteri lūdza SVF aizdevumu. Svarīgi atzīmēt, ka šī aizdevuma summa tika rēķināta pēc tā brīža ekonomiskās situācijas, kas bija krietni labāk nekā turpmākajos mēnešos. Tai pašā laikā ir skaidrs, ka prasot šādu aizdevuma summu salīdzinoši labākā ekonomiskā situācijā ne Godmanim, ne Slakterim nebija doma par nekādām reformām – bija matemātiski izrēķināts naudas daudzums, kas nepieciešams, lai dotajos apstākļos nodrošinātu valsts eksistenci.
Dombrovskim uzņemoties valdības vadību pavērās pavisam cita, daudz bēdīgāka aina. Bija redzams, ka visas ekonomiskās līknes ir strauji krītošas un ja netiek pieņemti radikāli lēmumi, tad ar prasītajiem 7,5 miljardiem nekas nebūs līdzēts. Vēl vairāk, praktiski neesošā rūpniecība un klaji negatīvā tirdzniecības bilance norādīja, ka šāda aizdevuma atdošana, ja netiek veikta būtiska politikas maiņa, nav iespējama! Tātad ir tikai daži šauri ejami ceļi – maksimāla budžeta deficīta samazināšana un IKP kāpināšana, par pamatu ņemot eksportspējīgas ražošanas bāzi.
Divu gadu laikā Latvijai ir izdevies šķietami neiespējamais, ko plaši apraksta vadošie pasaules ekonomikas izdevumi. Ir būtiski samazināts budžeta deficīts un strauji aug ražošanas konkurētspēja. Bet vislielākais fenomens, ka šie mērķi ir sasniegti ar divreiz zemāku finansējumu, kā sākotnēji tika plānots!
Pēdējo divu gadu noteiktā valdības rīcība, kas likusi savilkt jostas ikkatram Latvijā dzīvojošajam, ir atgriezusi valsti un tās iedzīvotājus tuvāk realitātei. Un šī realitāte ir patiesi skaudra – mūsu šodienas dzīves līmenis ir tuvu tam, ko Latvija savos divdesmit neatkarības gados ir nopelnījusi. Ir sāpīgi apzināties, ka šai laikā nekur tālu neesam pavirzījušies un mūsu ilgas pēc vecās Eiropas dzīves kvalitātes ir tikpat tālas, kā pirms gadiem desmit. Protams, ka var meklēt vainīgos, bet svarīgāk ir saskatīt kļūdas, lai tās neatkārtotos.
Politiskajiem oponentiem Dombrovska valdības lēmumi ir medusmaize, ko piedāvāt lētticīgajai tautas daļai, kas domā, ka nauda aug kokos un labklājību var pasūtīt pa pastu. Un šādi domājošo ir daudz, bet vēl vairāk ir tādu, kuru atmiņas glabā latviešu tautas darba tikumu, kas apzinās - bez ražīga darba nekas nebūs!
Dombrovskis ar savu rīcību ir ietaupījis Latvijas valstij vismaz 3 miljardus eiro vai 1000 latus katram Latvijas iedzīvotājam. Viņa valdības pieņemtie lēmumi nav un nevar būt populāri, bet bez šiem lēmumiem nebūtu Latvijas valsts. Vai ir iespējami citi risinājumi? Atsevišķās jomās noteikti! Bet valdības uzdevums ir redzēt katru atsevišķo nozari, kas kā puzles gabaliņš kopējai bildei ir ļoti nozīmīgs, gan prast šīs puzles salikt kopējas bildes izveidei. Un šo bildi saucam par Latviju!
2011. gada 2. maijā
_________________________________________________________________________________________________________________________________
Elektrības cena starp divkosību un stulbumu
1.aprīlī stājas spēkā jaunie elektroenerģijas tarifi, kas ir ievērojami augstāki par bijušajiem, bet vieni no zemākajiem Eiropā. Tarifu palielinājums ir izsaucis plašas diskusijas un pat sabiedrības nemierus, kas skaidrojams ar jautājuma emocionālu un racionālu pretstatīšanu.
Ir saprotama sabiedrības neapmierinātība, jo monopolists elektrības cenu palielina krīzes laikā, kad iedzīvotāji un uzņēmēji knapi savelk galus izdzīvošanai. Vēl vairāk – elektrības cena tiek palielināta zinot, ka vairāk par trešdaļu elektrības tiek saražota Latvijas hidroelektrostacijās un šādas enerģijas ražošanas izmaksas ir viszemākās. Kāpēc ir šāds elektrības cenas palielinājums un vai turpmāk mūs negaida līdzīgi pārsteigumi?
Šim elektrības cenas palielinājumam ir vairāki iemesli, kas saistīti ar iepriekšējos gados pieņemtajiem lēmumiem, aklu pakļaušanos ES regulām, vēlmi būt energoneatkarīgiem un zaļiem u.t.t. Tomēr, kaut arī šie iemesli elektroenerģijas patērētājus maz interesē, ir vērts par tiem runāt, jo ikkatra izteikta un realizēta vēlme turpmāko dzīvi var ietekmēt gan pozitīvi, gan negatīvi.
Būtiskākais iemesls elektroenerģijas cenas palielinājumam ir tas, ka elektrības cena tiek piesaistīta biržas cenai. Šis ir mūsu pašu pieņemts lēmums, kura sekas ir tādas, ka arī pašu saražoto elektrību, kuras ražošanas izmaksas, pateicoties Daugavas HES kaskādei, ir ievērojami zemākas par citiem ražošanas veidiem, pērkam par cenu kā citās kaimiņvalstīs. Respektīvi, pašu saražoto elektrību, kurai savulaik esam ziedojuši Daugavas senleju un Staburagu, tagad pērkam par ievērojami augstāku cenu. Un labi, ka Latvenergo nav prihvatizēts, vismaz cenas starpība - peļņa paliek valsts kasē (cits jautājums, cik prātīgi un lietderīgi šo naudu izmanto?!).
Otrs „iemesls” ir mūsu vēlme būt energoneatkarīgiem un zaļiem. Tiekšanās pēc energoneatkarības ir suverēnas valsts stūrakmens, bet jāapzinās, ka stiprinot šo suverenitāti ar pārmērīgi dāsnām dāvanām enerģijas ražošanai no atjaunojamiem resursiem, varam zaudēt citu suverēnas valsts stūrakmeni - ekonomisko patstāvību. Svarīgs ir zelta vidusceļš, kas motivē izmantot atjaunojamos resursus, tai pašā laikā nodrošinot tādu energoresursu cenu, kas saglabā uzņēmējdarbības konkurētspēju. Iepriekšpieņemtie, manuprāt, noziedzīgie lēmumi, par elektrības valsts obligāto iepirkumu no ražotājiem, kas izmanto atjaunojamos resursus vēl liks sevi manīt, un paredzu, ka šī iemesla dēļ šis nebūt nav pēdējais elektrības cenas pieaugums tuvāko gadu laikā.
Visbiežāk izskan jautājums, kāpēc jāceļ elektrības cena tagad, krīzes laikā, jo zināms, ka Latvenergo strādā ar ievērojamu peļņu. Redzu trīs iemeslus, kāpēc valdība šādu lēmumu akceptē tieši šobrīd. Nenoliedzami, ka tarifa palielinājums ir ekonomiski pamatots, bet pamatojuma pamatā ir pašu pieņemtie lēmumi, gan par cenas piesaisti biržai, gan par atjaunojamiem resursiem. Tas nozīmē, ka elektrības cenas palielinājums ir neizbēgams!
Pirmais iemesls ir Latvijas virzība uz Eiro, ko paredzēts ieviest 2014. gadā. Pirms jaunās naudas ieviešanas viens no svarīgajiem priekšnosacījumiem ir inflācijas rādītāju izpilde. Palielinot elektrības cenu 2011. gadā, kas izsauks būtisku inflācijas kāpumu, šis „viļņojums” līdz četrpadsmitajam gadam būs nomierinājies.
Otrais iemesls ir mūsu pašu valsts budžets, kas prasa samazināt izdevumus vai palielināt ieņēmumus. Jā, šo rīcību var saukt par slēptu nodokli, jo Latvenergo peļņa būtiski pieaugs un valsts budžets dividenžu veidā gūs būtiskus papildus ieņēmumus. No valsts ekonomiskās konkurētspējas viedokļa noteikti ir citi, daudz efektīvāki risinājumi ilgtermiņa izaugsmes nodrošināšanai, bet daļēji var saprast arī šo, jo mēs paši, Latvijas sabiedrība, prasām tūlītējus risinājumus dzīves kvalitātes saglabāšanai un pakāpeniskai uzlabošanai. Jāsaprot, ka valsts budžets nav tikai ierēdņu algas. Tas ir skolas un skolotāji, slimnīcas un ārsti, policija un policisti, ceļi, sabiedriskais transports u.t.t.
Trešais iemesls ir iepriekš pieminētie lēmumi par elektrības valsts obligāto iepirkumu no ražotājiem, kas izmanto atjaunojamos energoresursus. Jau šobrīd „zaļajiem” ražotājiem ir izdalīts tāds daudzums kvotu, ka to realizācijas gadījumā būtiski pieaugs kopējās elektrības pašizmaksa. Un ja uzņēmējiem veiksies realizēt daudzos atjaunojamās enerģijas projektus, var gadīties, ka nepaaugstinot cenu jau tuvākajā laikā Latvenergo peļņa no pozitīvas var kļūt negatīva. Atcerēsimies, ka šie lēmumi tika pieņemti Godmaņa valdības laikā ar lielu sabiedrības atbalstu. 2009. gada 2. februāra laikrakstā „Dienas bizness” lasu: „Lai gan Latvijas sabiedrībā vērojams liels atbalsts AER veidiem, premjers Ivars Godmanis norādīja, ka pastiprināta šo energoveidu ieviešana atsauksies uz elektroenerģijas cenām. Investīciju atmaksāšana jauno AER staciju komersantiem vistiešākā mērā gulsies uz Latvijas patērētājiem, tuvāko 3 gadu laikā paceļot elektrības tarifu par apmēram 20%”. Šeit arī skaidrojums manis iepriekšpaustajam – „ikkatra izteikta un realizēta vēlme turpmāko dzīvi var ietekmēt gan pozitīvi, gan negatīvi”.
Vai ir (bija) iespējami kādi risinājumi, lai elektrība paliktu vecajās cenās? Uz šo jautājumu nav viennozīmīgas atbildes, jo vienmēr ir izvēles iespējas. Šai gadījumā vienā svaru kausā ir tiekšanās uz energoneatkarību un zaļā dzīvesveida popularizēšana, bet otrajā – cena. Gribēt abus nav iespējams!
Bet šos procesus ir iespējams virzīt. Un to var darīt tikai ar ekonomiskajām svirām. Vairums Latvijas iedzīvotāju un uzņēmēju teiks, ka grib dzīvot zaļi un būt neatkarīgi no Krievijas naftas un gāzes. Tai pašā laikā, un droši vien daudz lielāka sabiedrības daļa teiks, ka par to nav gatava maksāt. Visā šai elektrības jandāliņā manu uzmanību saistīja kāds sabiedrībā populārs personāžs, kurš vienā TV pārraidē skaļi aizstāvēja zaļo dzīvesveidu un enerģijas ieguvi no atjaunojamiem resursiem, bet jau nākošajā skaļi protestēja pret jaunajiem elektrības tarifiem. Raugoties uz šādiem cilvēkiem es aizdomājos par latvisko divkosību vai stulbumu!
Piemēram, Zviedrijā, kas ir viszaļākā energovalsts pasaulē, ir dažādi elektrības tarifi. Ir tarifs elektrībai, kas ražota atomelektrostacijās, ir tarifs elektrībai, kas iegūta no atjaunojamiem resursiem, ir vēl citi tarifu veidi. Es domāju, ka šis ir viens no risinājumiem arī Latvijai. Ieviešot vairākus tarifu veidus mēs ieraudzītu tos, kuri „zaļo filozofiju” izmanto tikai sevis vai savu produktu reklamēšanai, bet patiesībā ir gatavi pārdoties pa lēto, no tiem, kas patiesi vēlas un ir gatavi maksāt par zaļu dzīvesveidu. Domāju, ka izsniedzot valsts obligātā iepirkuma kvotu uzņēmumam līdzi jādod zaļās enerģijas tarifs.
Saprotu, ka nevar gribēt gan šo, gan to! Un ja arī šis tarifu palielinājums, tāpat kā visi citi, ir izsaukuši sabiedrības neapmierinātību, tad jāatdzīst – tieši sabiedrības rīcība ir šādu izmaiņu iniciators. Un ticu, ka kopumā tas ir uz labu!
2011.gada 4.aprīlī
_________________________________________________________________________________________________________________________________
Taisiet reformas – citiem!
Pie Valsts prezidenta kancelejas izveidotā Stratēģiskās analīzes komisija ir nākusi klajā ar tēmu diskusijai par augstākās izglītības valsts finansējuma reformu. Diskusijai tiek piedāvāts izvērtēt iespējas valsts budžeta vietas augstskolās aizvietot ar valsts kreditētām vietām. Šāds piedāvājums izsaucis plašu sabiedrības rezonansi ar lielu pulku dedzīgu atbalstītāju un noliedzēju.
Piedāvājums paredz, ka pēc četriem, pieciem gadiem Latvijas augstskolās varētu ieviest sistēmu, kas paredz, ka valsts kreditē apmācības „valsts pasūtījuma” specialitātēs. Kredīta nosacījumi būtu vienkārši un pašsaprotami – valsts apmaksā mācības, bet studiju beigušais „atstrādā” kredīta summu, noteiktu laiku (3 – 5 gadus) strādājot Latvijas tautsaimniecībā. Ja studijas beigušais izvēlas dzīvot un strādāt citas valsts labā, kredīts tiek atmaksāts pilnā apmērā.
Manuprāt, šis ir viens no saprātīgākajiem piedāvājumiem izglītības sistēmas reformu ietvaros. Šāda sistēma nodrošinātu augstākās izglītības pieejamību daudz plašākām sabiedrības grupām, jo izglītība kļūtu pieejama arī tiem, kas nevar atļauties kredītus uz komerciāliem nosacījumiem. Sistēma paplašina valsts apmaksātu studiju pieejamību, jo to neietekmē valsts finansiālās iespējas. Sistēma nodrošina valsts nacionālo interešu aizsardzību, jo studiju beidzējiem ir izdevīgi strādāt Latvijas valsts labā. Uzskaitītie un citi ieguvumi gan valstij, gan iedzīvotājiem, liek man balsot PAR DISKUSIJU šādas sistēmas ieviešanai.
Manu izbrīnu rada dedzīgie noliedzēji, kas par šādu piedāvājumu nav gatavi pat runāt. Un ja par mācībspēkiem vēl varu saprast, jo šādas sistēmas ieviešana piespiedīs veikt reformas augstskolu iekšienē, tad galīgi nesaprotu studentu apvienības līderu noliegumus, jo jau sākumā komisija ir pateikusi, ka sistēmas ieviešana nevar attiekties uz šobrīd studējošajiem.
Sistēmas noliedzēji argumentē, ka šajos ekonomiskajos apstākļos šādas sistēmas ieviešana varētu būt augstākās izglītības sistēmas sagraušana. Ja šādu argumentu izsaka jauns students, tad to spēju saprast, bet ja šādi argumentē augstskolas profesors, tad man rodas jautājums par atsevišķu mācībspēku līmeni, kas nespēj redzēt tālāk par savu degungalu. Šādi ekonomiski apstākļi neturpināsies mūžīgi un arguments, ka nav īstais laiks reformu veikšanai ir pirmais un banālākais ikkatram, kas neko negrib mainīt. Tai pašā laikā šķiet diskusijas vērts cienījamā J. Vētras temats, par darbaspēka „pirkšanu” ES ietvaros un ar to saistīto iespējamu norēķinu sistēmas ieviešanu līdzīgi kā profesionālajā sportā. Jā, domāju, ka šī ir nākotne, bet tas nekādā veidā neierobežo un neapgrūtina Stratēģiskās analīzes komisijas ieteikuma realizāciju, jo, ja arī notiktu brīnums un ES parlaments apstiprinātu „savstarpējos norēķinus” par darbaspēka sagatavošanu augstākajās mācību iestādēs, norēķini notiktu starp konkrētu darbaspēka pircēju un Latvijas valsti. Un šādā gadījumā „kreditētais students” neciestu, jo viņa kredītu atmaksātu pircējs, bet Latvijas valsts atgūtu šai studentā veikto ieguldījumu.
Manuprāt, kritiku neiztur arī studentu asociācijas vadītāju teiktais, ka šis būšot parādu jūgs jau no pirmās dienas, jo piedāvājums paredz, ka kredīts tiek dzēsts, ja studijas beigušais attiecīgu laiku strādā Latvijas tautsaimniecībā. Bet vēl seklāks ir apgalvojums, ka studijas beigušie nevarēs Latvijā atrast darbu... Jā, iespējams, ka darbu būs grūti atrast tiem, kas slikti mācījušies un kuriem ir izglītības dokuments bez zināšanām. Iespējams, ka darba meklējumi būs sarežģītāki tiem, kas pēc augstskolas beigšanas vēlēsies superapmaksātu darbu, un noteikti Rīgā. Tomēr šādām bāžam varētu būt pamats, ja valsts izsniedzot studiju kredītus neņems vērā tirgus konjuktūru ilgtermiņā un ja daudzi topošie studenti turpinās paļauties modei, nevis izsvērtam darba tirgus novērtējumam. Bet tas jau ir stāsts par vispārējās izglītības un valsts pārvaldes kvalitāti.
Bet ir argumenti, kuriem varu piekrist pilnībā – studijas mākslas vai mūzikas akadēmijās, respektīvi, kādus nosacījumus piemērot māksliniekiem. Šis jautājums ir jārisina, bet risinājumus iespējams panākt ja ir diskusija. Diskusija uz ko rosina Stratēģiskās analīzes komisija.
Interesanti, sabiedrības leksikā aizvien lielāku lomu ieņem brīnumvārdi „strukturālās reformas”. Visai bieži šo vārdu salikumu nākas klausīt, tai skaitā no vērtēti inteliģentām personām. Bet vai maz zinām, kas ir strukturālās reformas? Un visbiežāk - ja kāds reformas piedāvā, tad noteikti – tikai ne mūsu lauciņā!
2011. gada 31. martā
_________________________________________________________________________________________________________________________________
Pasažieri un pārvadājumi
24. martā ir plānota Latvijas Pasažieru pārvadātāju asociācijas organizētā autobusu pārvadātāju protesta akcija. Paredzēts, ka šai dienā tiks samazināts līdz pat 50% no autobusu maršrutiem. Akcijas organizētāji saka, ka šādi tikšot demonstrēta situācija, kas Latviju var sagaidīt ja vēl vairāk tiks samazināta pasažieru pārvadājumiem paredzētā dotācija. Tai pašā laikā ir zināms, ka ne visi pasažieru pārvadātāji atbalsta šādu akcijas formu. Piemēram, a/s „Pasažieru vilciens” valdes priekšsēdētājs Nils Freivalds apgalvo, ka šādas sociāli bezatbildīgas akciju formas dzelzceļa pasažieru pārvadātājiem nav pieņemamas.
Arī es esmu pret šādu akcijas formu, kurai par ķīlniekiem tiek likti iedzīvotāji, un īpaši tie, kas dzīvo attālākās vietās un kuriem autobusa satiksme ir vienīgā iespēja nokļūt uz darbu vai pie ārsta. Tai pašā laikā ir saprotamas pasažieru pārvadātāju bažas par iespējamu dotācijas samazinājumu, jo tas prasīs veikt būtiskas izmaiņas ierastajā darba ritmā.
Problēmas pasažieru pārvadājumu nozarē sākās tālajā 1995. gadā, kad padomju plānveida ekonomiku apguvušie speciālisti, kas strādāja un joprojām turpina strādāt valsts pārvaldē, rēķināja un kalkulēja transporta izdevīgumu. Atcerēsimies to laiku, kad viens pēc otra tika slēgti „nerentablie” vilciena un autobusu maršruti. Šie lēmumi bija pamats milzīgu Latvijas lauku teritoriju degradācijai.
Nekonsekvencei un neprofesionālismam pasažieru pārvadājumos minēšu tikai vienu piemēru - atceros, ka toreizējais satiksmes ministrs V.Krištopāns brauca uz Vaiņodi, lai pats sev pierādītu, ka vilciena maršruts Liepāja - Vaiņode var pastāvēt un būt rentabls. Un tiešām, jau 1997. gada 1.novembrī sāk kursēt vilciens Liepāja – Vaiņode. Tā laika preses slejās lasu: «Mēs, protams, priecājamies, ka vilciens ir atjaunots, taču satiksmes ministrs Vilis Krištopans nav turējis vārdu - mums iedots neekonomisks sastāvs - atkal ar lielo dīzeļlokomotīvi.» Bet jau pēc četriem mēnešiem lasu: „Liepāja, 24.febr. Otrdien pēdējo reizi un ar vairāku stundu nokavēšanos no Vaiņodes uz Liepāju aizbrauca pasažieru vilciens”, un vēl sašutušo Vaiņodes iedzīvotāju pausto: «Mēs cerējām vilcienu apstādināt, lai neekonomiskā lokomotīve neturpinātu naudas izkūpināšanu. Vilciens bija pārvērsts par inkvizīcijas solu jebkuram braucējam - tas vilkās lēni, biļešu cenas tika nemitīgi uzskrūvētas.» Vilis Krištopāns kā satiksmes ministrs nespēja atrisināt „neekonomiskās lokomotīves” problēmu tādējādi netieši pasakot, ka nav viņa spēkos atrisināt paša uzstādīto mērķi. Vēl pēc laika Krištopāns kļuva par ministru prezidentu, lai vēlāk paceļot cepuri, ar tautas folklorā iegājušos „Muļķu zeme”, aizbrauktu uz Ameriku. Un šādu piemēru ir pārpārēm.
Mani patīkami pārsteidza „Pasažieru vilciena” jaunā valdes priekšsēdētāja N. Freivalda progresīvās atziņas par pasažieru vilciena pārvadājumu attīstību, ko klausīju pagājušās nedēļas LR1 intervijā. Klausoties interviju radās sajūta, ka Freivalda kungam ir saprašana par to, kādai jābūt pasažieru pārvadājumu sistēmai, ka tā jābalsta uz garantētu pieejamību.
Tieši pieejamība, kas pirms desmit piecpadsmit gadiem tika mērķtiecīgi sagrauta, radīja sabiedriskā transporta ilgtermiņa problēmas. Ja pasažieris nav drošs, ka uz vajadzīgo vietu nokļūs laikā, viņš izvēlas alternatīvu, visbiežāk personīgo autotransportu. Un sākas ķēdes reakcija – noņemot kādu maršrutu zaudējam klientus, zaudējot klientus noņemam nākošo maršrutu. Izveidojas plaisa starp pakalpojumu sniedzēju un pircēju, kas vienu no otra attālina tālāk un tālāk. Bet, lai plaisu aizpildītu tiek prasīta lielāka un lielāka valsts dotācija... Mēs katrs varam atbildēt uz jautājumu – vai gan es brauktu uz Cēsīm ar personīgo mašīnu, zinot, ka brauciens izmaksā ap Ls 7,-, ja būtu pieejams sabiedriskais transports, kas neliktu gaidīt vairākas stundas? Pasažieru pārvadājumos, tāpat kā citās biznesa nozarēs, svarīgākais ir klienta vēlmju piepildījums. Ja to spēj panākt - klientu kļūst vairāk un tie ir lojālāki.
Nesaimnieciskums, kas caurstrāvo pasažieru pārvadājumus ir redzams ik uz soļa. Es daudzas reizes esmu vērsies AS CATA ar lūgumu nodrošināt sistemātisku un rentablu mazlitrāžas autobusu kustību starp Līgatni un Augšlīgatni. Joprojām es redzu, ka 50 - vietīgi autobusi ved 10 - 15 pasažierus. Savulaik esmu sagatavojis un iesniedzis AS CATA ekonomisko aprēķinu, kur melns uz balta ir pierādīts, ka maršrutā kursējot mikroautobusam ar 19 vietām un izpildot reisus ik stundu (laika posmā no 5:30 – 22:00) maršruts ir rentabls.
Šobrīd tiek aktualizēta tēma par nelegālajiem pārvadātājiem, kas „nosmeļot krējumu”, nemaksājot nodokļus, neizpildot tehniskās prasības u.t.t. Domāju, ka šī tiešām ir problēma, bet vai viens no problēmas cēloņiem nav apstāklī, ka „pīķa stundās” dažā vietā nelegālie ir vienīgie pārvadātāji, kas nodrošina cilvēku nokļūšanu. Tieši šādu problēmu šodienas radioraidījumā, kurā piedalījās vairāki nozares speciālisti un satiksmes ministrs, izteica vairāki radioklausītāji. Bet varbūt, ka šie „caurumi” ir atstāti ar nolūku?
Pasažieru pārvadājumu valsts dotācijai ir jānodrošina starpība starp biļešu ieņēmumiem un saistītajiem izdevumiem. Es uzskatu, ka valsts pienākums ir dotēt tos maršrutus, kas nespēj sevi atpelnīt tai gadījumā, kad pārvadātājs ir pierādījis – esmu darījis visu iespējamo, lai maksimāli samazinātu izmaksas. Un nav pareizi samazināt valsts atbalstu pasažieru pārvadājumiem, bet tikpat nepareiza ir dotācijas dāļāšana, ja redzams, ka nauda aizplūst nepiepildāmā nesaimnieciskuma bedrē.
Uzskatu, ka jāpārskata valsts politika attiecībā uz pasažieru pārvadājumiem. Īpaša uzmanība jāvelta jautājumam – kāpēc to darām? Labi organizēti pasažieru pārvadājumi ir stratēģiski nozīmīgi reģionu un visas valsts attīstībai. Ir jāpārskata valsts dotāciju piešķiršanas un izlietojuma kārtība, un dotējami ir tie maršruti, kuros pakalpojumu sniedzējs pierāda, ka izdevumi ir ekonomiski pamatoti. Pasažieru pārvadājumi būs ekonomiski izdevīgi, ja maršrutu skaits tiks palielināts, nevis samazināts. Ir jāatgriež sabiedrības uzticība autobusam un vilcienam, lai cilvēki notic, ka sabiedriskais transports ļaus nokļūt vajadzīgajā vietā un laikā. Šobrīd, kad strauji kāp degvielas cenas, ir labākais laiks šādas politikas īstenošanai!
Nobeigumā par 24. marta akciju. Es to salīdzinu ar kādu sen dzirdētu anekdoti: Čigāns pienāk un saka: „Zini, es šodien apčakarēju vilcienu – nopirku biļeti, bet neaizbraucu!”
2011. gada 23. martā
_________________________________________________________________________________________________________________________________
Par Latvijas ceļiem un lielummāniju
Īpaši pavasaros, kad ziemas sekas redzamas visvairāk, sabiedrība šausminās par Latvijas ceļiem, par sadauzītajām riepām un salauztajām automašīnu piekarēm. Tad uz Latvijas ceļiem parādās sarkanos uzsvārčos tērpti vīriņi, kas steidz piepildīt bedres un bedrītes ar aukstu vai karstu asfalta masu, kurai, atbilstoši tehnoloģijai, vajadzētu turēties no dažiem mēnešiem līdz gadam. Un tā gadu no gada.
Katrs, kas apciemo mūsu kaimiņzemes Igauniju vai Lietuvu ar skaudību noraugās uz labi sakārtotajiem ceļiem. Lietuvā tas ir vēsturiski, vēl no padomju laikiem, jo lietuvieši mērķtiecīgi piesaistīja Maskavas līdzekļus, lai sakārtotu esošos ceļu un būvētu jaunas maģistrāles. Igaunijā, līdzīgi kā Latvijā, padomijas laikos ceļi bija līdzīgi. Bet igauņi, divdesmit neatkarības gados, ir sakārtojuši galvenās maģistrāles un... vairumu grantēto lauku ceļu. Bet latvieši nekā!
Gadu no gada tiek meklēti vainīgie. Par lielāko grēkāzi tiek piesaukts E. Repše, kas savas valdīšanas pirmajā posmā, 2002. gadā, likvidēja ceļu fondu un līdzekļus iekļāva valsts pamatbudžetā. Vainīgo meklētāji, kas parasti ir opozīcijā esošas partijas, gan aizmirst pateikt, ka pēc Repšes valdības bija Emsis un Kalvītis, kas šo „noziedzīgo rīcību” varēja novērst un atjaunojot ceļu fondu savest kārtībā valsts galvenās artērijas. Bet nekā, jo visi vadoņi ļoti labi saprata, ka atjaunojot ceļu fondu to nāktos pienācīgi kontrolēt un būtu nopietni jāpārskata valsts aparāta lietderība, kas daļēji tiek finansēts no ceļu remontiem paredzētās naudas.
Repšes rīcībai, par ceļa fonda likvidāciju, bija zināms pamatojums, jo salīdzinoši lielie līdzekļi tika šķērdēti pa labi un kreisi. Atceramies stāstus par dārgākajiem ceļiem un tiltiem, par ceļu zīmēm, kas Latvijā ir trīstik dārgākas nekā Igaunijā. Un šādu situāciju veidoja resursu nekontrolēta pieejamība, jo zināma Latvijas valsts pārvaldē valdošā patiesība– ja ir nauda, tad tā jāiztērē!
Bet īstā patiesība ir tā, ka 2002. gadā valsts budžetā bija nopietns robs, ko sāka lāpīt ar ceļu remontiem paredzēto naudu. Un sekojoši treknie gadi šo robu nevis aizlāpīja, bet darīja vēl lielāku, jo bija taču pieejama nauda, kas noteikti jāiztērē!
Tā nu nevilšus aizdomājos par padomju laikiem, kad sēdāmies autobusos, lai dotos iepirkšanās braucienos uz Igauniju un Lietuvu. Toreiz mūsu partokrāti, no kuriem daudzi pārvalda Latviju arī šodien, zemu klanoties Maskavas priekšā bija noveduši tautu līdz badam. Vai tik šodien mēs neatkārtojam vēstures kļūdas?
Es domāju, ka problēmas risinājums ir jāsāk ar nelielu ieskatu pēdējo gadu darbībās, notikumos un pieņemtajos lēmumos.
Ceļa fonda likvidācija un līdzekļu iesaiste valsts pamatbudžetā ir vērtējams divējādi – no vienas puses tika pārtraukta ceļiem paredzēto līdzekļu izlaupīšana (atcerēsimies, ka arī līdz 2002. gadam, kad pastāvēja ceļa fonds, īpašu uzlabojumu ceļu kvalitātē nebija), bet no otras puses - tika likvidēta sistēma valsts un pašvaldību ceļu uzturēšanai. Domāju, ka pareizāk būtu bijis strikti kontrolēt līdzekļu izlietojumu, paredzot šīm darbībām kaut zināmu procentu no fonda līdzekļiem, bet ceļu fondam, kurā tiek ieskaitīta daļa no degvielas akcīzes un transporta nodokļi, ir jābūt! Valsts pamatbudžetu lāpīšana, nodrošinot dažādu aģentūru, iestāžu u.t.t. nerimstošo apetīti, nav pieļaujama!
Pēdējo, īpaši trekno gadu rīcības, vedina uz domām, ka latvieši slimo ar lielummāniju. Atcerēsimies ar putām uz lūpām virzītos megaprojektus, kas pēc toreizējo ministru izteikumiem ir vitāli svarīgi nācijas pastāvēšanai. Viena monstruāla koncertzāle ir svarīgāka par visiem Latvijas kultūras namiem, bet Nacionālajai bibliotēkai noteikti ir jābūt tādai, kas pārsteidz un iedvesmo (sīkums, ka bibliotēkas funkcionalitāti var nodrošināt ar piectik zemākām izmaksām)! Rīgā tiek uzbūvēts pasaulē dārgākais tilts, bet ceļu, galveno ekonomikas artēriju „ārstniecībai’, tika izvēlētas nevis zāles esošo artēriju dziedniecībai, bet gan operācijas jaunu artēriju izveidei. Tā simbolizējot saku par esošo ceļu uzturēšanas politiku, jo atkal tiek realizēti megaprojekti un būvēti jauni ceļi, aizmirstot, ka vispirms būtu jāsaved kārtībā esošie.
Šogad no ES struktūrfondiem esot atvēlēts vairāk par 100 miljoniem latu jaunu ceļu būvniecībai. Tad nu paskatīsimies, kur meklējamas iespējas, un ja nevaram izdomāt paši, nekautrēsimies pamācīties no mūsu kaimiņiem igauņiem. Igauņi savas ekonomikas artērijas– ceļus, īsā laikā izārstēja piesaistot ES struktūrfondu līdzekļus. Arī Latvijai ir šādas iespējas, bet laikam jau nespējam atkratīties no lielummānijas, jo padižoties ar jaunbūvi ir daudz iespaidīgāk. Un ir pavisam viegli atrast aizbildināšanos – Eiropa to neatbalsta, līdzīgi kā pirms divdesmit un vairāk gadiem – Maskava to nesaskaņo! ES struktūrfondu sadale pa sektoriem ir tikai un vienīgi pašmāju ierēdņu rokās. Un iespējams, ka kādreiz vajadzīgs pārliecināt Eiropas birokrātus par Latvijas prioritātēm, ja vien pašiem šīs prioritātes ir skaidras.
Risinājums Latvijas ceļu sakārtošanai ir meklējams divos virzienos – atjaunojot ceļu fondu, kurā tiek ieskaitīta lielākā daļa no autovadītāju samaksātā transportlīdzekļu nodokļu un degvielas akcīzes nodokļa un ES struktūrfondu piesaiste. Un tagad pats galvenais- piezemēsimies un atzīsim, ka prioritāte ir esošie valsts un pašvaldību ceļi, un kad būsim sakārtojuši tos, tad būvēsim jaunus. Nekas nav jāizdomā, nekautrēsimies pamācīties no kaimiņiem!
2011. gada 22. martā
_________________________________________________________________________________________________________________________________
Par Valda Dombrovska atbildību
Premjers Valdis Dombrovskis, uzrunājot Latvijas Pensionāru federācijas kongresa dalībniekus, atvainojās pensionāriem par pensiju apcirpšanu 2009.gada vasarā pēc pašvaldību vēlēšanām. Kāda ir premjera atbildība un vai mēs zinām patiesos iemeslus kāpēc šāds lēmums tika pieņemts?
2009. gada pavasarī Latvija strauji tuvojās krīzes bedres dibenam un ap Jāņiem, kad latvieši svin gada gaišākās dienas, tika prognozēts vistumšākais notikums - atsišanās pret bedres dibenu vai pilnīgs valsts finanšu sabrukums. Principā tas nozīmē, ka 2009. gada vasaras otrajā pusē valsts kasē vairs nebūtu naudas valsts aparāta un valsts pārvaldes uzturēšanai, tai skaitā algas ārstiem, skolotājiem, policistiem, ugunsdzēsējiem u.t.t.
Bija divi risinājuma ceļi – aizņemties no starptautiskajiem aizdevējiem vai laisties zem ūdens pakļaujot devalvācijai Latvijas latu. Pirmajā gadījumā, lai saņemtu nepieciešamo aizdevumu, vajadzēja pieņemt nepopulārus, bet absolūti nepieciešamus lēmumus, tai skaitā pensiju samazināšanu strādājošiem pensionāriem par 70%, bet nestrādājošiem pensionāriem par 10%. Otrajā gadījumā, ja nekas netiktu darīts, sekotu neizbēgama lata devalvācija, ko pat visoptimistiskākie finansisti vērtēja 50 – 70% apmērā. Premjeram Valdim Dombrovskim bija jāizšķiras kuru ceļu iet.
Jautājums tika analizēts no dažādiem skata punktiem. Bija skaidrs, ka pensiju samazinājums var tikt apstrīdēts tiesā un valstij vajadzēs atmaksāt „atņemto” pensijas daļu. Tai pašā laikā, šāds lēmums dotu laiku kaut daļēji sakārtot brūkošo valsts finanšu piramīdu un iespējams - pieliekot maksimālas pūles izdotos atsākt valsts ekonomikas sildīšanu. Ja „parakstītos” par lata devalvāciju, kas iespējami palielinātu valsts eksportspēju un uz ko ļoti cerēja nekustamo īpašumu spekulanti, būtu sagaidāms sociālais sprādziens, jo visticamāk devalvācija pie 50% neapstātos. (Naudas devalvācija, vienkāršiem vārdiem izsakoties ir tā, ka algas un pensijas paliek esošajā līmenī, bet produktu cenas pieaug par 50 un vairāk procentiem). Izšķirties vajadzēja dažu nedēļu laikā, jo starptautiskie aizdevēji gaidīja konkrētu atbildi un rīcību.
Tika pieņemts lēmums veikt nepieciešamās darbības starptautiskā aizdevuma saņemšanai. Šai lēmuma paketē bija arī pieminēto pensiju samazināšana ar prognozēti tālejošām sekām. Tomēr rīcības plānā tika iekļauti konkrēti uzdevumi gan finanšu ministrijai, gan ekonomikas ministrijai, lai visātrākajā laikā, pēc iespējama pensiju samazināšanas lēmuma apstrīdēšanas, valsts spētu, bet jau saviem spēkiem, izpildīt saistības. Atceros premjera teikto, ka pensiju samazināšana visticamāk ir īstermiņa risinājums, bet šāds lēmums, kaut arī izskatās pēc manas politiskās pašnāvības, Latvijas sabiedrībai, īpaši pensionāriem un maznodrošinātajiem, ir vismaigākais.
Un tam nevar nepiekrist, jo pamatā ir vienkārša aritmētika – īstermiņa ienākumu samazinājums pensionāriem par 10% ir krietni mazāk nekā valūtas devalvācija, kad ne tikai pensionāriem, bet visai Latvijas sabiedrībai dažās dienās nāktos zaudēt 50 un vairāk procentus no savas rocības.
Lēmumi, ko Latvijas valdība un tās premjers Valdis Dombrovskis pieņēma 2009. gada vasarā, ir vēsturisks pagrieza punkts Latvijas izejai no smagās ekonomiskās krīzes. Šie lēmumi deva Latvijas valdībai laiku, lai uzsāktu mērķtiecīgu virzību uz lēnu, bet drošu un sabalansētu valsts izaugsmi.
Uzskatu, ka mūsu premjers atvainojoties pensionāru saimei ir rīkojies kā īstens godavīrs. Un ticu, ka pensionāru saimē ir daudz zinošu un inteliģentu cilvēku, kas šo atvainošanos pieņem un apzinās, ka Valdis Dombrovskis šo „politisko pašnāvību” uzņēmās Latvijas tautas labā.
2011. gada 16. martā
_________________________________________________________________________________________________________________________________
Baigi gribas dzīvot, mirt aiz bezcerības...
Ziņās lasu: „607 tukumnieki nosūtījuši vēstuli Tukuma novada domei ar lūgumu neļaut Tukuma lidlauku pārveidot par starptautisku, komerciālu lidostu. Vēstulē domei iedzīvotāji norāda, ka līdz ar starptautiskas lidostas izveidi palielināsies trokšņu līmenis un mazināsies nekustamo īpašumu vērtība. Tādēļ viņi lūdz Tukuma novada domi atstāt spēkā pašreizējos ierobežojumus lidlauka izmantošanā.”, un kārtējo reizi iedomāju, ka šādas sabiedriskās aktivitātes ir kļuvušas kā latviešu nacionālais sporta veids. Rodas sajūta, ka dažādos Latvijas reģionos sabiedrības grupas sacenšas - izdosies vai neizdosies likvidēt progresīvas, uz ekonomisko attīstību balstītas idejas.
Pēdējo gadu laikā „sabiedrisko aktivitāšu” rezultātā esam zaudējuši būtiskus, valsts ekonomikas attīstībai nozīmīgus projektus. Atcerēsimies, kaut „Paroc” un „Isover” centienus uzbūvēt rūpnīcu Ikšķiles novadā. Plašu skandālu apvīts beidzās celulozes rūpnīcas projekts Ozolsalā. Daugavpils rajona Laucesas pagasta iedzīvotāji tikai padzirdot par investoru ieceri pagasta teritorijā būvēt naftas pārstrādes rūpnīcu „sadevās rokās”, lai protestētu pret... nezināmo. Šādu piemēru Latvijā ir pārpārēm. Un kur nu vēl dāņu ieceres pārvērst latvju zemi cūkkūtī... Ja tam visam pieskaita mūsu pārmērīgi zaļo domāšanu, tad ir saprotama esošā problēma – Latvija, no ekonomikas brīvā zona.
Ko darīt?! Kur meklējams risinājums, lai latviešos sētu uzņēmēja dzirksti, kas ir pamatu pamats valsts un sabiedrības labklājībai. Visu noliedzot un cenšoties pasargāt savas mājas un novadu no iedomātiem ļaunumiem mums nav ne mazāko cerību atveseļot savas dzīves kvalitāti. Mēs varam un mums vajag priecāties par jāņuzālēm un dzidro avota ūdeni, bet IR JĀMEKLĒ RISINĀJUMI, lai latviskās dzīves telpa sadzīvotu ar šodienas ekonomiskajām prasībām, ko uzliek KONKURĒTSPĒJA (ja vien vēlamies dzīves kvalitāti kā attīstītajā pasaulē). Bez konkurētspējīgas ražošanas nav ekonomikas, bet bez ekonomikas nav valsts! Protestējot pret visu un vienmēr mēs pakļaujam sevi, savu valsti un tautu iznīcībai!
Ir saprotams, ka par katru iniciatīvu tiek spriests un diskutēts, lai ieguvumu būtu vairāk par zaudējumiem. Bet saprotams arī tas, ka katra iniciatīva maina mūsu ierasto dzīves telpu. Ir iespēja izvēlēties – pielāgoties pārmaiņām, būt progresīviem un saņemt pienākošos atalgojumu – darba vietas un dzīves līmeņa celšanos, vai dzīvojot konservatīvā dzīvestelpā censties saglabāt visu kā ierasts. Atšķirība tikai tā, ka otrajā gadījumā viss būs skaisti, ierasti un mierīgi, un zūdoši, un gaistoši....
14. marts 2011. gads
_________________________________________________________________________________________________________________________________
Vai daudzi būtu gatavi...
Ar lielu interesi izlasīju International Herald Tribune žurnālista Stephen Castle rakstu par mūsu premjerministru V. Dombrovski un nevilšus radās doma – vai daudzi būtu gatavi atteikties no salīdzinoši mierīga un labi atalgota darba Eiropas Parlamentā, lai atgrieztos un ziedotos savai Tēvzemei.
Raksta ievadā ir minēts, ka Valdim Dombrovskim ir viena no sliktākajām politiķa darbavietām - jāveic nepateicīgais darbinieku skaita un algu samazinājums (konsolidācijas), lai glābtu un stiprinātu valsts finanšu politiku, par šo darbu, pirms nodokļu nomaksas, gadā saņemot ap 45000 dolāru, kas ir turpat astoņas reizes mazāk nekā, piemēram, Eiropas komisāra Andra Piebalga gada ieņēmumi. Raksta autors atgādina, ka mūsu premjerministrs dzīvo vienkāršā trīsistabu dzīvoklī, padomju laikos būvētā mājā, un pats apmaksā savas veselības apdrošināšanas un citus izdevumus.
Protams, ka uz patreizējā Latvijas sociālekonomiskā fona šāda darba alga un apstākļi varētu šķist gana pieņemami, bet raksta autors tos salīdzina ar vidējiem rietumvalsts policista gada ieņēmumiem nemaz nerunājot par Eiropas Parlamenta deputātu un ierēdņu apstākļiem un motivācijas sistēmu, kas valda citās ES dalībvalstīs.
Intervijas beigās mūsu premjers saka, ka tuvākajā laikā uz algas palielinājumu necer un samulst, kad tiek uzdots tiešs jautājums - Vai nešķiet, ka Jūsu darba alga ir krietni par mazu, atbildot „Es nežēlojos, Paldies!”.
Tieši tādu es pazīstu mūsu premjerministru – vienkāršs, godīgs un pieticīgs! Viņš atsakoties no labi atalgota un droša darba Eiropas birokrātijā atgriezās Latvijā, lai būtu kopā ar savu tautu tās visgrūtākajā laikā. Un skatoties salīdzinošos lielumos man nevilšus rodas jautājums – cik daudzi no mums būtu gatavi...
Pilns raksta teksts: http://www.nytimes.com/2011/03/09/world/europe/09latvia.html?_r=3&pagewanted=1&ref=global-home
2011. gada 14. martā
_________________________________________________________________________________________________________________________________
Vai Augšlīgatne kļūst par nomali...
(Atbilde anonīmajam augšlīgatnietim)
Novada dome ir saņēmusi anonīmu vēstuli, kas parakstīta ar segvārdu „Augšlīgatnieši”. Vēstulē minēti dažādi fakti un apgalvojumi, kuri autora prātā reducējas ar to, ka pēc teritoriālās reformas „Augšlīgatne kļūst par novada aizmirstu nomali”. Ņemot vērā, ka šādi jautājumi varētu interesēt daudzus novada iedzīvotājus, sniegšu komentāru un savu viedokli par vēstulē minēto.
Pašvaldības deputātu vairākums ir apņēmušies nodrošināt harmonisku visu novada teritoriju attīstību un pieņemtajos lēmumos šo solījumu īsteno. Grūti būtu atrast kaut vienu pašvaldības lēmumu, kurā izcelta viena vai diskriminēta cita novada teritorija – tādu vienkārši nav! Tai pašā laikā, domājot par visu teritoriju līdzsvarotu attīstību, vienai vai citai teritorijai nākas „ciest”, jo iespējams, ka iepriekšējos periodos, uz citu rēķina, tām veltīta lielāka uzmanība.
Jūs vēstulē minat par agrāk aktīvo kultūras dzīvi, kas tagad pieejama tikai Līgatnes novada kultūras namā. Šis tiešām ir sāpīgs jautājums, jo Augšlīgatnē esošais kultūras nams pašvaldībai nepieder. Tas tehniski ir nolaists – logi izsisti, apkure aizsalusi, un grūti prognozēt, vai šī tik piemērotā un iecienītā celtne kādreiz kalpos kultūrai. Diemžēl tādas ir privatizācijas sekas!
Tomēr Līgatnes novada Kultūras un tūrisma centrs visus pasākumus, kuriem nav nepieciešamas telpas, cenšas dublēt gan Līgatnē, gan Augšlīgatnē. Bet uz pašvaldības kultūras pasākumiem, kas notiek novada kultūras namā, parasti kursē bezmaksas autobuss. Vēl vairāk – mēs patiesi vēlamies, lai dažādas aktivitātes notiktu ne tikai Līgatnē vai Augšlīgatnē, bet visa novada teritorijā. Atcerēsimies Līgo svētkus, Lāčplēša dienas un 18. novembra svinības. Neaizmirsīsim par lieliski organizēto pasākumu „Kaimiņu būšana” un mūzikas festivālu „Laba daba”, kas notika Ratniekos. Pavisam nesen norisinājās pieci rudens tirgi „Vienkoču parkā”, kas pulcēja daudzus simtus apmeklētāju. Bet Ziemas sporta spēļu norises vieta tradicionāli ir Līgatnes pagastā pie Ratnieku ezera. Jaunas ieceres ir kultūras programmu klāstam Ķempju baznīcā un Skaļupēs. Cenšamies izmantot visus pieejamos resursus. Mākslas un mūzikas skolas zāli tuvākajā laikā paredzēts pārbūvēt ar skatuvi un atbilstošu ventilāciju, bet tālākā nākotnē plānojam, ka liela mēroga kultūras pasākumi notiks Līgatnes sporta centrā.
Tālāk Jūs savā vēstulē pieminat Līgatnes pagasta padomes nopelnus sporta zāles, ūdenssaimniecības, gājēju celiņu un citu projektu realizācijā, ko es vienmēr esmu augsti vērtējis..., bet lasu „Teiksiet, bet jums jau ir...”
Es teikšu, ka man kā pašvaldības vadītājam, šo teikumu lasīt ir grūti un nepatīkami, jo saprotu, ka neesam darījuši visu iespējamo, lai teritoriālās reformas gaitā kāds nejustos aizskarts un apdalīts. Jūsu rakstītajā es lasu – Jūs un Mēs, bet man īsti nekļūst skaidrs, kas tad ir šie Jūs un Mēs, jo skatoties statistiku redzu, ka no 13 novada domes deputātiem 8 ir Līgatnes pagasta iedzīvotāji, bet 6 deputāti dzīvo Līgatnes pilsētā. Domes priekšsēdētājs, kas vada pašvaldības politisko dzīvi, ir pilsētas iedzīvotājs, bet pašvaldības izpilddirektors, kas nodrošina novada saimniecisko funkcionalitāti, ir bijušais Līgatnes pagasta padomes priekšsēdētājs un Augšlīgatnes iedzīvotājs. Tātad nevaram runāt par kādu skaitlisko vai citu ietekmi, kā tas reizēm novados gadās – „Lielie tā nobalsoja!” Iespējams „vaina” meklējama apstāklī, ka šī sasaukuma deputāti raugās uz visa novada, nevis tikai viena mikrorajona, vienas ielas vai viena ciema labklājību.
Es pievienojos Jūsu paustajam par „Laiveni” un tās apkārtni. Uzskatu, ka šī vieta ir Augšlīgatnes vizītkarte, kurai jābūt attiecīgi izveidotai un koptai. Jau nākošajā gadā ir paredzēta Laivenes tīrīšana un pieguļošās teritorijas sakopšana. Tāpat piekrītu, ka Laivenes apkārtne, iespējams, nebija labākā vieta, kur izgāzt sporta halles būvbedres grunti, jo tagad šīs teritorijas sakopšanā būs jāiegulda lieli līdzekļi, bet arī tas tuvākajā laikā tiks paveikts. Bet nevaru piekrist Jūsu teiktajam, ka pirms Laivenes teritoriju sakopšanas vispirms jāsakārto grants ielu segumi. Nevaru piekrist, jo šie ir nesaistīti darbi, kas jāpaveic neatkarīgi viens no cita. Tai pašā laikā gribu pastāstīt, ka paralēli Laivenes projektam ir iecerēts izveidot atpūtas zonu Fabricuss mikrorajonā dzīvojošajiem, sakārtot pieguļošo teritoriju pie dzelzceļa stacijas, izveidot bērnu rotaļu laukumus Gaujasmalā un Skaļupēs, labiekārtot peldvietas pie Ratnieku ezera, Skaļupēs un Gaujasmalā u.t.t.
Jūs rakstāt, ka „Līgatnes novada ziņās viss akcents likts uz Lejaslīgatni.” Par šo tēmu esmu jau rakstījis un runājis, un arī man šķiet, ka nepietiekami tiek atspoguļoti notikumi visa novada teritorijā. Bet tam ir pamatoti iemesli, jo novada pašvaldība šobrīd nevar atļauties žurnālistu, kas aprakstītu visā novadā notiekošo, un „Līgatnes novada ziņās” esošā informācija ir tā, ko mums iesūta novada iedzīvotāji. Redzot, ka Jūs esat aktīvs Augšlīgatnes interešu aizstāvis, es Jūs lūdzu būt aktīvam un iesūtīt savas reportāžas, un rakstus, kas tiks publicēti novada avīzē. Šis ir novada izdevums un tikai no visu novada iedzīvotāju aktivitātes ir atkarīgs vai avīze būs interesanta visiem, vai tikai daļai novada iedzīvotāju.
Nobeigumā gribu atvainoties un lūgt piedošanu, ja mana personīgā rīcība vai kāds pašvaldības lēmums ir aizskāris Jūsu pašcieņu un patriotisma jūtas. Man personīgi ir svarīga katra novada iedzīvotāja labklājība, un es saprotu, ka uzticība ir mantojama nevis ar vārdiem, bet tikai darbiem. Es konsekventi turpināšu iesākto, lai katrā novada sētā dzīvotu laimīgi ļaudis. Es viens to nepanākšu, bet visiem kopā tas izdosies!
Pateicībā par vēstuli un atklātību,
Līgatnes novada domes priekšsēdētājs Ainārs Šteins
20.12.2010.
________________________________________________________________________________________________________________________________
Par sniega tīrīšanu un atbildību
Pēdējās dienās esmu saņēmis vairāku novada iedzīvotāju zvanus par aizputinātiem ceļiem un pagalmiem. Uz visiem iesniegumiem, bet arī zvans ir iesniegums, cenšamies nekavējoši reaģēt, jo, kaut šai ziemā par sniega trūkumu nevaram žēloties, tomēr praktiski visi pašvaldības ceļi, ielas un gājēju ietves ir laikus sakopti.
Iepazīstoties ar faktiem ir redzams, ka vairumā gadījumu novada iedzīvotāji runā par ceļu posmiem un pagalmiem, kas atrodas privātā īpašumā. Un likums nosaka īpašnieku pienākumus un atbildību par teritoriju uzturēšanu un sakopšanu, tai skaitā attīrīšanu no sniega.
Pašvaldības pienākums ir nodrošināt, ka novada teritorija tiek uzturēta un apsaimniekota atbilstoši pašvaldības saistošo noteikumu un likumu prasībām, un nav svarīgi, kura atbildība ir par vienu vai citu ceļa posmu. Mēs centīsimies maksimāli īsā laikā savest kārtībā savā atbildībā esošos ceļus un pagalmus, un prasīsim to izdarīt arī citiem. Īpaši šeit gribu uzsvērt dzīvojamo ēku pārvaldnieku atbildību par namu pagalmu un koplietošanas teritoriju attīrīšanu no sniega.
Lūdzu iedzīvotājus nekavējoši informēt par aizputinātiem ceļiem, ielām un pagalmiem, lai kopējas rīcības rezultātā mēs panāktu sakoptu novadu.
Ar cieņu,
Līgatnes novada domes priekšsēdētājs Ainārs Šteins
2010. gada 14.decembrī
_________________________________________________________________________________________________________________________________
Atbilde Gaujas ielas 21a iedzīvotājiem
(Tas var interesēt daudzus)!
Jūsu adresētajā vēstulē novada domes deputātiem lūdzat skaidrojumu par spēkā esošiem komunālo pakalpojumu tarifiem Līgatnes novadā. Kaut arī šāda vēstule nav adresēta man, tomēr šeit Jūs aprakstāt konkrētus jautājumus, uz kuriem ir iespējams viegli un ātri atbildēt (uz Jūsu 7. oktobrī izsūtīto vēstuli novada dome ir atbildējusi, bet uz pēdējo vēstuli atbilde tiek gatavota, bet tā aizkavējas, jo vēstulē minētie fakti neatbilst patiesībai, un, lai rastu skaidrojumu nepatiesai informācijai, tos nepieciešams atspēkot ar faktiem).
1. Jūsu pieminētais sadārdzinājums apkurei par 7,5% ir saistīts ar to, ka, salīdzinot ar iepriekšējo aprēķina periodu (2009. gadā), dabasgāzes cena ir palielinājusies par 20,5%. Ņemot vērā, ka energoresursa cena aprēķina grozā sastāda 76,72% no visām izmaksām, tad 7,5% tarifa pieaugums pret 20,5% energoresursa pieaugumu ir vērtējams, kā tarifa samazinājums par -6,1%. Šāds samazinājums kļuva iespējams, jo iepriekšējā periodā, pretēji dažu Gaujasmalas iedzīvotāju nostājai, tika veikts finanšu līdzekļu uzkrājums, kas šogad ieguldīts siltumtrašu nomaiņai.
Ja siltumtrašu nomaiņa radīs papildus energoresursu ietaupījumus, par ko nav šaubu, un, ja būs prognozētie ziemas laika apstākļi, tad pavasara mēnešos, kā citus gadus, tiks veikts pārrēķins pēc faktiskā patēriņa.
Tomēr vēlos atgādināt, ka vislielākie siltuma zudumi ir dzīvojamās mājas iekšienē – gan dēļ neesošajiem siltummezgliem, gan katastrofālās ēkas energoefektivitātes. Veicot ieguldījumus šo sistēmu uzlabošanā, būtu iespējas samazināt apkures izmaksas pat līdz 30 – 40%. Bet lēmumus par dzīvojamās ēkas siltināšanu ir jāpieņem dzīvokļu īpašniekiem, un viena no projekta realizācijas galvenajām prasībām ir finanšu disciplīna attiecībā uz komunālajiem maksājumiem.
2. Informācija par aukstā ūdens tarifu pieaugumu par 13% neatbilst patiesībai! Aukstais ūdens, kā līdz šim, Līgatnes pilsētā maksā Ls 0,58/m³. Cita lieta, ka ir mainītas patēriņa normas īpašumos, kur nav uzstādīti ūdens skaitītāji. Pamatojums ir īpašumos neuzskaitītā ūdens patēriņa pieaugums.
Palielinot patēriņa normas, kas nav zemas, bet ir būtiski zemākas kā daudzviet citur Latvijā, nav nepieciešamība mainīt tarifu, jo tas būtu negodīgi attiecībā pret klientiem, kas norēķinās par faktiski patērēto ūdeni. Un problēmas risinājums ir vienkāršs un civilizēts – ūdens skaitītāju uzstādīšana!
3. Karstā ūdens tarifa palielinājums ir saistīts ar to, ka Gaujasmalas dzīvojamā mikrorajonā tas pēdējo reizi tika pārskatīts 2006. gada 1. maijā, kad tika apstiprināts bijušais tarifs – Ls 3,74. Kopš tā laika par 97,5% ir augusi dabasgāzes cena un par 69,9% elektroenerģijas cena. Būtiski, ka šai laikā patērētāju skaits samazinājies no 116 līdz 74. Šī brīža tarifs ir pamatots esošajai energoresursu cenai, izdevumiem un patērētāju skaitam. Tas var mazināties tikai, ja samazinās energoresursu cena vai ievērojami pieaug patērētāju daudzums. Abi varianti man nešķiet reāli, un tāpēc uzskatu, ka dzīvojamo ēku īpašniekiem būtu lietderīgi lemt par šāda pakalpojuma nepieciešamību vispār.
4. Visbūtiskāk cena ir palielinājusies pakalpojumiem par kanalizācijas notekūdeņu savākšanu un attīrīšanu. Un tam ir zināmi iemesli, jo nav noslēpums, ka agrāk lielāko daļu kanalizācijas notekūdeņus Līgatnes pilsētā neattīrīja, bet iepludināja Līgatnes upē un Gaujā (Gaujasmalas notekūdeņus 100% apjomā). Agrākā tarifa pamatā bija izmaksas, kas saistītas ar notekūdeņu savākšanu un soda naudu samaksu, tagad ir pieplucinājusies pati būtiskākā pozīcija – notekūdeņu attīrīšana.
Svarīgi, ka tagad pakalpojuma sniedzējs, līdzīgi kā par ūdeni, piedāvā norēķināties par faktiski savāktajiem kanalizācijas notekūdeņiem pēc ūdens patēriņa skaitītāja radījumiem – Ls/0,56 m³. Un pēc vidējā ūdens patēriņa daudzuma labiekārtotā dzīvoklī ar uzstādītu ūdens skaitītāju, kas Līgatnes pilsētā 4 cilvēku mājsaimniecībai ir ~ 12m³ mēnesī, kopā par ūdeni un kanalizāciju būtu jāmaksā aptuveni Ls 16,55. Savukārt par tādas pašas labiekārtojuma pakāpes dzīvokli bez ūdens skaitītāja maksa sastādīs Ls 28,28.
Pēc manā rīcībā esošas informācijas, Jums iepriekšējā vēstulē tika nosūtīts detalizēts izmaksu aprēķins, kas sagatavots, pamatojoties uz spēkā esošo likumdošanu par grāmatvedības uzskaiti. Zinu, ka Jūs nākošajā vēstulē prasāt vēl smalkāku izmaksu izklāstu, un tā Jums tiks sniegta, ievērojot likumdošanā noteikto par datu aizsardzību.
Ir saprotamas Jūsu rūpes par maksājumiem, kas jāveic par komunālajiem pakalpojumiem. Jo īpaši sāpīgi tas ir šai laikā, kad izdevumi palielinās, bet ienākumi samazinās. Es patiesi cienu līgatniešu godaprātu, kuriem ir apzinīga attieksme pret komunālo pakalpojumu saistībām.
Mēs dzīvojam mazā pilsētā, un mūsu ir tik cik mēs esam. Tas lielā mērā nosaka to, ka pie mums pakalpojumu cenas vienmēr būs nedaudz augstākas nekā blīvi apdzīvotās pilsētās, tāda ir ekonomikas loģika! Bet pašvaldība vienmēr ir piekopusi efektīvu un ekonomiski pamatotu saimniekošanu, kas ļāvusi būtiski palielināt pakalpojumu kvalitāti, cenšoties noturēt cenas viszemākajā līmenī.
Ar cieņu,
Līgatnes novada domes priekšsēdētājs Ainārs Šteins
2010. gada 29. novembrī
________________________________________________________________________________________________________________________________
Mandāts rīcībai – spēja ieklausīties!
Pacilājošā patriotisma gaisotnē, 6. martā notika partiju apvienību „Vienotība” dibināšanas kongress. Ar 646 balsīm tika pieņemts lēmums par apvienības izveidi, lai uz Latvijas politiskās skatuves nestu jaunu, plašas sabiedrības interesēm atbilstošu politiku.
Šis kongress atšķīrās ar to, ka runas teica ne tikai partiju vadītāji un biedri, bet bija plaši pārstāvēts no sabiedrības inteliģences puses, kas nepieder nevienam politiskam spēkam, bet kam ir svarīgi, lai Latvija stabili nostātos uz eiropeiskas attīstības ceļa ar Eiropā esošām demokrātijas un morāles vērtībām. Savā ziņā man šis kongress atgādināja 1988. gada Radošo savienību plēnumu, kas bija Trešās atmodas sākums.
Esmu pārliecināts, ka ar „Vienotības” dibināšanu Latvijā radikāli manīsies politiskā kultūra. Pat ja „Vienotība” nenesīs cerētos augļus, kam neticu, tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka Latvijas politika ir nostājusies uz ceļa, kura virzienu noteiks nevis atsevišķi oligarhi un tiem pietuvinātās kabatas partijas, bet Latvijas sabiedrība. „Vienotība” ir sākums jaunai politikai, ar neatgriezenisku partiju apvienošanās procesu. Tas īsākā vai ilgākā laikā no politiskās skatuves noņems sīkpartijas – ķīviņu un nesaskaņu cēloni, kā pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, tā šodien.
JL vadītāja Solvita Āboltiņa norādīja: "Nebūs viegli. Mēs noliekam savas vieglas dienas, bet tas būs tā vērts." Un atskatoties gribas piebilst, ka jau pašas apvienības izveides procesā politiķiem vajadzēja rast kopīgu valodu par jautājumiem, kur partijām ir atšķirīgi, reizēm radikāli pretēji viedokļi. Bet sarunās ir panākta vienošanās. Tas ir pirmais cerību stars, kas rāda – mēs spējam sarunāties un vienoties.
Latvijas sabiedrībai ir vajadzīgi politiķi, kas spēj vienoties kopējam darbam sabiedrības interesēs. Bet realizēt sabiedrības interešu pārstāvniecību spēj tikai tāda politika, kas nav pakļauta atsevišķu grupu vai indivīdu interesēm
„Vienotība” ir spējusi vienoties un vienošanās pamatā ir spēja savstarpēji sarunāties un uzklausīt. Tomēr svarīgākais ir priekšā! Tagad visiem būs jāiemācās klausīties. Klausīties, ko saka sabiedrība – Latvijas tauta. Un svarīgi ne tikai sadzirdēt, bet ātri reaģēt un pieņemt pareizus, plašas sabiedrības interesēm atbilstošus lēmumus.
Tikai no spējas klausīties un rīkoties būs atkarīgs cik ātri spēsim „aizlāpīt” plaisu starp politiku un sabiedrību. Bet līdz rīcībspējai veicams neliels, tomēr vissvarīgākais ceļa posms, ar mērķi - kārtējās Saeimas vēlēšanas. Un ja „Vienotība” šai laikā pierādīs, ka ieklausīšanās ir „apgūta”, tad varam ticēt – sabiedrība dos pietiekami stipru mandātu rīcībai!
2010.gada 8. martā
________________________________________________________________________________________________________________________________
Pašu veidota politika
Daudzu līdzcilvēku domās politika un politiķi līdzinās lamuvārdam. Un tas ir šausminoši ja apzināmies, ka ikvienā demokrātiskā valstī politiķi pārstāv dažādu sabiedrisko grupu intereses un viedokļus, lai kopējā darbā rastu risinājumus valsts labklājības celšanai.
Ik uz soļa nākas klausīt – no mums jau nekas nav atkarīgs! Un ar skaudrumu jāatzīst– šai spriedumā ir liela daļa taisnības, jo jau izsena latviešu tautas gudrība saka: „Kas maksā, tas pasūta mūziku”. Mēģināsim saskatīt cēloņus un rast risinājumus. Un atcerēsimies, ka viss sarežģītais ir gana vienkāršs un tūkstošiem reižu aprakstīts mūsu tautas folklorā.
Pašlaik sabiedrībā ir aktualizēts jautājums par valsts finansējumu politiskajām partijām. Tiek lauzti šķēpi - vai tas ir labi, vai slikti. Ir spriedelējumi, ka politiskās organizācijas ir domubiedru grupas, kurām pašām jārod finansējumu savas darbības nodrošināšanai. Un ir domas, ka ideja it kā būtu laba, bet ne šodien, šai ekonomiskajā situācijā realizējama. Mēģināšu visu „salikt pa plauktiņiem”.
Politiskās partijas ir tās, kurām vajadzētu pārstāvēt noteiktas sabiedrības daļas intereses valsts politikas veidošanā. Runāt, ka politiskā partija ir domubiedru grupa, var tikai tāds politiskais spēks, kuras mērķis ir veidot valsts politiku noteiktas grupas vai pat atsevišķu indivīdu interesēm. Savukārt runas par lēmuma atlikšanu, pamatojoties uz valsts ekonomiskajiem rādītājiem, ir problēmas pabīdīšana laikā, cerot, ka pēc brīža izdosies rast citus ieganstus lēmuma tālākai atlikšanai. Svarīgi apzināties, ka tā saucamās oligarhu partijas darīs visu iespējamo, lai šāda lēmuma pieņemšanu noraidītu vai vismaz atliktu. Tiks meklēti visi iespējamie argumenti cenšoties pārliecināt sabiedrību, ka tas būs slikti. Tiks iedarbināti visi mehānismi, lai saglabātu esošo sistēmu, kurā valsts politiku veido tie kam ir nauda.
„Kam ir nauda, tam ir vara!” Atkal jau tautas gudrība saka priekšā, kas būtu darāms. Un vai tiešām Latvijas sabiedrība ir tik nabadzīga, ka nespēj finansēt savu varu, bet lūdz to darīt citiem „kam ir nauda”? Tad nav ko brīnīties, ka ļoti bieži valsts politika tiek veidota to interesēs „kam ir nauda” padarot tos vēl turīgākus, lai finansētu arvien jaunus „politiskos projektus”. Līdzīgi kā monopola spēlē - ja esi pietiekami turīgs ar daudz īpašumiem, tad uzvara tikpat kā nodrošināta.
Ja valsts politiku vēlamies veidot paši, tad tas ir iespējams. Un nekas nav jāizdomā, bet gan jāieklausās mūsu tautas gudrībā – „Kas maksā, tas pasūta mūziku” un „Kam ir nauda, tam ir vara”. Mēs neesam tik nabagi, lai nespētu paši apmaksāt savas valsts politiku, un mūsu spēkos ir ierobežot atsevišķu indivīdu vēlmes „nopirkt” kopējas sabiedrības lolojumu – demokrātiskas valsts pārvaldi.
Risinājums ir politisko partiju finansēšana no valsts budžeta – tātad, mūsu kopēji finansēta politika, un maksimāli ierobežojumi politiskās partijas finansēt atsevišķiem indivīdiem. Papildus ir jāveic būtiski uzlabojumi priekšvēlēšanu aģitācijas likumā, nosakot, ka tiek aizliegtas vai būtiski ierobežotas politiskās reklāmas.
Šāda partiju finansēšanas modeļa izveide, kopā ar grozījumiem priekšvēlēšanu aģitācijas likumā, paralizēs oligarhu ietekmi uz politiskajām partijām, jo partijas savus ikdienas tēriņus (biroju un speciālistu uzturēšanu) spēs nosegt no valsts (mūsu kopējā) finansējuma, un nebūs nepieciešami papildus miljoni sabiedrības smadzeņu skalošanai pirms kārtējām vēlēšanām. Tieši pretēji, lai politiskās partijas spētu nodrošināt sabiedrības atbalstu, tām nāksies cītīgi strādāt sabiedrības interesēs un ar praktiskiem darbiem, nevis skaļām reklāmām, pierādīt savu pārākumu. Šāda sistēma Latvijas politiķus atgriezīs uz patiesības ceļa, kur lēmumi tiks pieņemti pēc sirdsapziņas un veselā saprāta, nevis pēc naudas devēju diktāta. (Bieži žēl skatīties, kā politiķis cenšas izlocīties, kad tam jautā par vienu vai citu sabiedrībai aktuālu tēmu. Ir redzams, ka tās nav viņa domas, bet patiesību paust nedrīkst – tāda saimnieku griba. Tad politiķis kļūst par apsmieklu gan sev, gan sabiedrībai, un mums rodas priekšstats – kas gan tai Saeimā savēlēti).
Vai jautājums ir jāatliek „uz labākiem laikiem”? Nē, jo labāku laiku nebūs! Kamēr vien pieturēsimies pie esošās sistēmas, grimsim aizvien dziļāk politiskās korupcijas purvā un izkārpīšanās prasīs daudz lielāku enerģiju. Mūsu vēsture māca, ka visatbildīgākos lēmumus esam pieņēmuši brīžos, kad klājies visgrūtāk. Un šie lēmumi vienmēr bijuši visražīgākie.
2010. gada 19. februārī
__________________________________________________________________________________________________________________________
Izeja no krīzes – risinājums mūsu rokās
Puspatiesības un meli – tā gribētos teikt par daudzu ekonomistu un ekspertu viedokļiem, kas darāms, lai valsti ātrāk izvestu no ekonomiskās krīzes. Puspatiesības tāpēc, ka daudzi eksperti pārstāv un lobē konkrētas biznesa nozares, neiedziļinoties kopējā bildē, bet meli, tāpēc, ka daudzi politiķi, šo krīzi izmanto populistiskiem saukļiem savu „pogu spodrināšanai” nerēķinoties ar īstermiņa un ilgtermiņa sekām.
Loģisks jautājums – bet kur ir patiesība?
Patiesība ir apstāklī, ka gribam to vai nē, bet praktiski visa valsts ekonomika, ar nelieliem izņēmumiem, ir balstīta uz kredītresursu pieejamību (tas attiecas arī uz valsts pārvaldi). Diemžēl valsts ekonomiskā vide ir jauna un nepieredzējusi. Tai nav paaudzēs veidotu uzkrājumu, tā nepazīst pieticību un taupību. Puspavērts kredītmaks lika valsts pārvaldei, uzņēmējiem un privātpersonām iegrābties līdz elkoņiem, jo esam taču Eiropā un maksimāli īsā laikā vēlamies dzīvot kā eiropieši. Un visam pa vidu noziedzīga politika, kas nevis atturēja, bet tieši pretēji – mudināja! Tad nu vērojam pilnas Latvijas ielas ar Lexus džipiem, sabūvētas milzīgas savrupmājas, un lielas, bet tukšas pilsētas. Un tas viss, bez dažiem izņēmumiem, par kredītnaudu.
Šobrīd daudzi ekonomikas eksperti piedāvā dažādas receptes. Piedāvā devalvēt valūtu vai samazināt nodokļus, izsaka viedokli, ka jāieved lētais darbaspēks u.t.t. Savukārt politiķi, kas ar zobiem cīnās par iekļūšanu nākošajā Saeimā, sola debesmannas kalnus, ja vien izdarīs to un šito (galvenokārt samazināt nodokļus tā cerot uz uzņēmēju balsīm vai atlaist ekonomikas ministru, jo viņš ir visu nelaimju cēlonis).
Risinājums nav viena vai dažas darbības, bet gan kompleksa pieeja visiem saistītiem jautājumiem. Veicot situācijas analīzi ir jāapzinās, kas ir mūsu stiprās un vājās puses, mūsu iespējas un draudi. Un vissvarīgākais - analizējot situāciju mēs nedrīkstam melot, pirmkārt paši sev.
Mums godīgi jāpasaka, ka valsts ekonomika līdz šim ir balstīta uz kredītresursiem un to pieejamību. Mums jāatzīst, ka ne jau sliktāk esam sākuši strādāt, bet gan ārējā ekonomiskā telpa ir radījusi šo dziļo ekonomisko kritienu, kuram neesam laikus gatavojušies, jo šī ir pirmā globālā krīze pēc neatkarības atjaunošanas, un mums vienkārši trūkst pieredzes. Mums jāatzīst, ka ekonomikā esam, kā mazi nepieredzējuši bērni, kuriem jāapdedzina roka, lai zinātu kā kož karstums. Bet attiecībā par darba ražīgumu ir jāpasaka, ka pārsvarā esam patērētāji, nevis ražotāji. Un tas vērojams ik uz soļa – dzīvojam pēc principa „dodiet naudu – zināsim kā tērēt”. Mums jāsamierinās, ka esam čakli darba darītāji un priekš padomju standartiem pat izcili, bet jābūt godīgiem – šāds darba ražīgums nav iedomājams kapitālistiskā pasaulē, kur un pēc kuru standarta vēlamies dzīvot. Un šeit paškritiku varētu meklēt vēl un vēl. Un es neesmu ne labāks, ne sliktāks. Bet vai kritika palīdzēs?
Vislielāko ļaunumu pēdējos gados Latvijas ekonomikai ir nodarījuši pašas valsts iedzīvotāji. Tik klaji negatīva attieksmi pret savu valsti, kā tas vērojams Latvijā, citviet nav nācies redzēt. Piemēram, igauņi, kuriem neklājas par mata tiesu labāk, nekad neatļausies publiski zākāt savu valsti. Lietuvieši vispār sevi dēvē par pasaules valdniekiem un tas šai nācijai ļauj ikvienas grūtības pārciest daudz vieglāk, bet Lietuvas politiķiem raudzīties uz kaimiņiem un citiem kā tirgu, kur gūt labumu. (Šis lietuviešu fenomens vērojams vēl no padomju laikiem, kad, kamēr latvju kangari locīja muguras krievu priekšā, leiši tos čakarēja kā vien mācēdami tiekot pie jauniem ceļiem, ēkām u.t.t., tagad apliecinājums tam ir Maxima, „piena kari” un Lietuvas spēja Eiropas naudu pludināt savas ekonomikas stutēšanai atrodot „robus” Briseles birokrātijā. Tā tiešām var uzvesties tikai karaļi).
„Viss būs kā teiksi, jo visam pa priekšu iet vārds” – dziļi filozofiska frāze, kas savu aktualitāti nekad nezaudēs. Kā domāsim un runāsim, tā notiks! Ja slikti izteiksimies par savu valsti un valstsvīriem, tā arī būs! Un akla līdzskriešana mēdiju sensācijām, kas cīnoties par katru reitinga punktu ir gatavas piepūderēt sabiedrības apziņu ar melno un asiņaino, jo to, lūk, vislabāk pērk, ir novedusi lielu sabiedrības daļu līdz neziņai un izmisumam. Un šeit nav runa par uzbrukumu vārda brīvībai. Šeit ir runa par godīgu attieksmi pret pausto vārdu.
Šis laiks ir pragmatismam, profesionalitātei un inteliģencei. Tieši šis īpašības, kopā ar godprātīgu attieksmi, noteiks, cik ātri mēs nostāsimies uz kājām un vai mūsu stāja būs stabila. Valdības piekoptā ekonomikas atveseļošanas politika ir solis pareizajā virzienā, jo ja vien piekrītam, ka Latvijas ekonomika ir balstīta uz kredītresursiem, tad jāpiekrīt tam, ka atjaunojot auglīgu banku darbu, iespējama valsts ekonomikas straujāka izaugsme. Bet kredītresursu un investīciju pieejamību vistiešāk ietekmē tādu aģentūru kā „Moody`s”, „Standard & Poor`s” u.c. atzinums par valsts kredītreitingu, kas savukārt par pamatu ņem valdības spēju sabalansēt valsts budžetu. Un ekonomisti var mēnešiem ilgi filozofēt, kas labāk - devalvēt latu vai strauji pazemināt nodokļus. Tam visam ir maza jēga, jo sākumā ir jātiek skaidrībā ar valsts budžetu un tas jāpaveic nekavējoši. Un tikai ātra un apdomāta rīcība, kas nes tūlītēju rezultātu, kaut arī bezgala sāpīga lielai daļai valsts iedzīvotāju, spēj valsts asinsritē atjaunot ekonomikai tik nepieciešamo – kredītu pieejamību. Šeit vietā salīdzinājums ar zobārstu – tu vari cerēt, ka caurums zobā aizdzīs, bet sāpes tikai pieņemas spēkā. Tu vari lādēt konfektes cepumus un rītu aizmāršību iztīrīt zobus, bet sāpes tikai pieaug. Tu vari cerēt vēl pagaidīt, bet saproti, jo ilgāk gaidi, jo vairāk sāpēs. Tad saņemies, to izdari, un viss kļūst gaišāks!
Veicot nākamos soļus ir jāapskata mūsu ķibeles – kāpēc mēs šādā situācijā nonācām. Un šeit nāks talkā profesionāls izvērtējums un godīga attieksme. Ja turpināsim sev iestāstīt, ka vainojama sliktā valdība vai skandināvu bankas, tad rezultāta nebūs! Ja centīsimies rast uzlabojumus, tad sagaidāma lēna, bet ilgtspējīga izaugsme. (Zviedri savu dzīves standartu ir izkopuši gadu simtos, vācieši, kaut pēc sagrāves Pasaules karā, spēja īsā laikā savest kārtībā savu ekonomiku, daudz cietusī Japāna stagnēja, līdz guva vēsturisku izrāvienu, dāņi, kas visādā ziņā ir līdzīgi latviešiem, savu turību veidoja neatlaidīgā darbā). Šo stāstu sēriju var papildināt, bet visus stāstus vieno patriotisms par savu zemi un tautu, pat visgrūtākajās stundās.
Godprātīga attieksme un inteliģence, ir vērtības, kas neļaus mums atgriezties situācijā, kur esam bijuši. Šī brīža situāciju es redzu kā ļoti daudzsološu, kas ir kā rīts jaunai dienai. Un šis nav tas rīts, kad pamostamies pēc mēra laika dzīrēm. Tas rīts bija aizvakar!
Ir laiks celties ar jaunām domām, jaunu spēku un enerģiju. Un galvenais – viss būs kā mēs teiksim, jo visam pa priekšu iet vārds!
2010.gada 8.februārī
________________________________________________________________________________________________________________________________
Lasot „Nemateriālā kultūras mantojuma valsts aģentūras” direktora Jura Karlsona vēstuli
Lasot šo vēstuli šķiet, ka 2013. gada Dziesmu un deju svētkus nekas nespēj apdraudēt – tiek rīkoti koncerti, konkursi, svētki un simpoziji, tiek pasūtīti jauni skaņdarbi koru repertuāru paplašināšanai un rīkotas skates. Arī ieskatoties Nemateriālā kultūras mantojuma valsts aģentūras mājas lapā redzams - aģentūra sparīgi strādā!
Lielākā rezonance par jaunizveidotās aģentūras veikumu bija pagājušā gada beigās, kad visā Latvijā notika „Tradicionālo prasmju skolas”- lieliski organizēts un plaši apmeklēts pasākumu kopums, kas sabiedrībai deva iespēju ieskatīties dažādu amatnieku un mākslinieku „virtuvēs”. Raugoties uz paveikto rodas pārliecība, ka arī Dziesmu un deju svētku organizēšana aģentūrai veiksies bez vismazākās aizķeršanās. Bet sabiedrībā valda skepse un aģentūras direktors ņem rokās spalvu, lai kliedētu pat vismazākās šaubas.
Latviešiem ir ģenētiski ieprogrammēts atpazīt lietas. Ne velti tautas folklorā ir daudz minēts par graudiem un sēnalām. Un klausoties skeptiķu un aģentūras teiktajā, grūti saprast– kur graudi, kur sēnalas. Tāpēc nelielu skaidrību man vieš J. Karlsona atklātā vēstule, kur caur rindiņām es redzu, ka nemaz tik gludi viss nenorit.
Jau pašas vēstules sākumā es lasu „Arī Dziesmu un deju svētki ir mūsu tautas atpazīstamības zīme”. Man tas šķiet tā – starp citu. Es biju iedomājies un joprojām uzskatu, ka Dziesmu un deju svētki ir mūsu tautas kultūras kalna virsotne – visvērtīgākais, visatpazīstamākais un tautā visvairāk gaidītais, un mīlētais pasākums. Un tieši tāpēc šie ir tautas svētki – svētki, kuriem gatavojas dziedātāji, dejotāji, spēlētāji un visu citu mākslas arodu pašdarbnieki, un profesionāļi. Bet šāds atreferējums man liek aizdomāties, ka vai aģentūrai Dziesmu un deju svētki nav vissvarīgākais un nozīmīgākais kultūras dzīves pasākums, vai šīs vēstules autors ir kļūdījies izteiksmē.
Turpinājumā lasu, ka tiek pasūtināti jauni oriģinālskaņdarbi un aranžējumi gan koru repertuāram, gan pūtēju orķestriem. Lasot kontekstā ar vēstules virsrakstu mani māc bažas vai tik šie pasūtījumi nav orientēti uz Dziesmu un deju svētku repertuāra „paplašināšanu”. Un atceroties pagājušo svētku dažus oriģināldarbus, kurus ne koristi varēja nodziedāt, ne skatītāji vēlējās klausīties, baidos, ka speciālisti neko nav mācījušies. Bet iespējams, ka es kļūdos un šie pasūtījumi nekādā ziņā nav paredzēti Dziesmu svētku programmas kuplināšanai, bet ir kāds no aģentūras daudzajiem projektiem, kuriem ar Dziesmu svētkiem nav nekā kopīga. Un zinot, ka šādi skaņdarbi maksā vairākus trūkstošus un pat desmitus tūkstošu latu, liekas skaidrs – šie nav Dziesmu svētkiem.
Lieliski lasīt, ka tiek rīkoti konkursi dažādu koncepciju izstrādēm, gatavotas programmas, fonogrammas, ieraksti un atkal jauni pasūtījumi, bet tālāk mani pārņem viegls šoks – „ir izjaukta iepriekšējā amatiermākslas koordinācijas sistēma. Kopā ar jaunizveidotajām pašvaldībām un plānošanas reģioniem Aģentūra meklē jaunas sadarbības iespējas, lai izveidotu efektīvu Dziesmu un deju svētku procesa koordinācijas sistēmu”.
Pag, pag... Kautkas šeit neiet kopā! Ja pareizi saprotu, tad milzu darbs ir paveikts, lieli līdzekļi izdoti, bet šķietami aizmirsies pats galvenais – mākslinieki. Aizmirsts par koriem, dejotājiem. Aizmirsts par pūtēju orķestriem un teātriem. Aizmirsts par pašu galveno – par tiem, kas šos svētkus veido un kam šos svētkus veidot. Bet iespējams, ka es kļūdos un aģentūrai tas nav galvenais.
Neesmu kultūras menedžeris, bet šo to jau šai dzīvē esmu darījis – tostarp vadījis dažāda līmeņa projektus, arī kultūras jomā. Man vienmēr ir mācījuši, ka projekts jābūvē no saknēm, bet Dziesmu svētku saknes ir dziedātāji, dejotāji, pūtēji un visi tie, kas piecus gadus gatavojas, lai parādītu sevi, savas prasmes un tiktos ar saviem kolēģiem – amatiermākslas māksliniekiem. Manuprāt, ja likvidējot rajonus tika izjaukta koordinācijas sistēma, tad tās atjaunošana ir nekavējošs un visprioritārākais darbs, kam nedrīkst žēlot ne laiku, ne līdzekļus. Es saprotu, ka bez koru kopmēģinājumiem un kvalitatīvas žūrijas vadītām skatēm mēs uz Lielās estrādes izdzirdēsim, maigi izsakoties, sliktu kori un stadionā neredzēsim ierastos deju ornamentus. Bet iespējams, ka es kļūdos. Iespējams, ka aģentūrā neuzskata dziedātājus un dejotājus par svētku prioritāti. Iespējams, ka ir citas prioritātes un citi plāni, un to iezīmes es redzu vēstules turpinājumā, kas izceltas ar trekniem burtiem – „mērķdotāciju piešķiršana” un „jāpalielina finansējums”. Kautkur dzirdētas frāzes, šķiet saistībā ar „Jaunie trīs brāļi” un toreizējo kultūras ministri H. Demakovu.
Kad vēstule galā es vēl un vēl to pārlasu. Tās sākumā es lasu, kādus nozīmīgus projektus veic „Nemateriālā kultūras mantojuma valsts aģentūra”, un saprotu, ka šie projekti maksā ne vienu vien simtu tūkstoti, bet šīs pašas vēstules beigās es lasu, ka nav naudas, lai algotu vienu no visbūtiskākajiem svētku komponētiem – koordināciju. Un tad nevilšus aizdomājos par latviskajiem graudiem un sēnalām.
2010. gada 4.februārī
_______________________________________________________________________________________________________________________________
Mūsu aktivitāte novadam!
Izstrādājot Līgatnes novada domes 2010. gada budžetu taujājām iedzīvotājiem viedokli un ierosmes par veicamajiem darbiem, lai uzlabotu novada infrastruktūru, pakalpojumus, kultūras dzīvi, sadzīves apstākļus u.t.t.
Informācijas sniegšanai abos pakalpojumu centros ir izvietotas speciālas pasta kastītes ierosinājumiem, tos var iesniegt pakalpojumu centru atbildīgajām sekretārēm, nosūtīt pa pastu vai elektroniski. Esam saņēmuši virkni ieteikumu. Vairāki no tiem saistīti ar problēmām, kas jau ir pašvaldības redzeslokā, bet ir lieliskas idejas, kuru realizācija tiks iekļauta jau šā gada budžeta aktivitāšu plānā.
Tomēr jāteic, ka sabiedrības aktivitāte nav visai augsta. Iespējams, ka pagaidām ir pārāk maz informācijas, iespējams - ļaudis īsti netic, ka sniegtos ierosinājumus uzklausīs un sekos reāla rīcība. Nekas, mēs esam jauna ceļa sākumā, un pašvaldība vēlas, lai Līgatnes novadu veidotu tā iedzīvotāji, bet novada administrācija un izpildvara būtu tie, kas šīs ierosmes uzklausa, analizē un realizē.
No katra aktivitātes ir atkarīga mūsu kopējā labklājība Līgatnes novadā!
2010. gada. 3. februārī
_____________________________________________________________________________________________________________________
Drukāt
