no kāda tiesas procesa...
08.05.1965. līgatne.
tiesājamais andis meisters
dieva un cilvēku priekšā
tiek piespriests augstākais sodamērs
bez apžēlošanas tiesībām
dzīvot
Tā Anda jauntapušās grāmatas manuskriptā lasu, ko viņš pauž par sav esību. Un laikam jau taisnība vien ir, jo kurš gan spēj izprast mūzas savaldzinātos, kuriem Augstākais spriedis šai zemes virsū DZĪVOT!
Andis nav bijis "rātnais zēns" un jau skolas gados pastrādājot visādas ķecerības tēvam licis ģībonī krist, bet mātei izraudāt ne mazums sāpju asaras. Tomēr kā kārtīgas latviešu daudzbērnu ģimenes atvase - ticis mīlēts un cildināts. Un tas lasāms Anda daiļradē - dzeja spēj būt asa, nežēlīga, rupja, tai pašā laikā ļoti smalka, trausla un mīlestības caurstrāvota.
Skolojies pie tādiem Latvijas dzejas dižgariem kā Aivars Neibarts, Māris Melgalvis, Juris Kunoss un citiem. Un šīs "macību stundas" bieži notikušas pie konjaka glāzes kādā Rīgas dzīvoklī vai krogā. Šo "mācībstundu" motīvi ieskanas daudzos Anda darbos, kas tiem piešķir zelta maliņu vai dažbrīd pārvērš skaistās pērlēs.
Dzimis 1965. gada 8. maijā Līgatnē skolotāja un medmāsas ģimenē. Skolas gaitas sāk Līgatnes vidusskolā, bet vidusskolas atestātu 1983. gadā saņem Dzērbenes vidusskolā, jo sava asā rakstura dēļ vidusskolas laikā tiek atskaitīts no mācībām Līgatnē. Pēc dienesta krievu armijā iestājas Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes žurnalistikas nodaļā, kuru gan nepabeidz. Tomēr šis ir laiks, kad Andis iepazīst Rīgas literātu dzīvi, darbu un bohēmu, un tiek tajā uzņemts kā savējais. Pirmās publikācijas 1984. gadā žurnālos "Liesma", "Darugs", "Avots", "Karogs".
***
Pacel acis pret debesīm dēls
Aiz koku galotnēm klusi
Iet jau dusēt tavs saulītes tēls
Bet tu pie manis būsi
Nāk vakara feja ieaijāt
Tevi sapņu valstībā klusi
Un manu dzīvību pāri klāt
Kura šeit jau ir pagājusi
***
Agra rīta izraudāta
Rasas pērle viz
Nātres lapā guldināta
Raugās debesīs
Saules stariem izrakstīta
Jauna diena aust
Gadsimteņu asariņa
Velti nakti sauc
***
ar dzīvi zolīti spēlēt
reizēm man gribas kā ēst
jo dzīve ir šerpa un skaista
kā parīzes mauka
bet maukas kā zināms
strāvu atvieno prātam
no sirds
ar dzīvi zolīti spēlēt –
to dari to dari –
kāds nepārtraukti man čukst
viss notiek
es iebļaujos – ZOLE
piedodiet
GARĀM
***
nāc sildies uz nebēdu
es projām nebēgu
bez vietas labākas
nekļūšu nabagāks
ja neveiksies galīgi
meklēsim palīgus
bet pagaidām mierīgi
dirnēsim pierīgā
pie tekošiem ūdeņiem
dosimies rudenī
iekams tos liekēži
pamanās pieķēzīt
tur lasīsim čiekurus
uguni iekursim
lai sapņi dzimst tīrāki
tādi lūk pīrāgi
***
tie cilvēki pie miskastēm
savas smadzenes nepiesārņo
ar pedofilu skandāliem
banku procentu likmēm
un politisko līķu saldsērīgajām atraugām
tie cilvēki pie miskastēm
ir brīvi kā baltijas laši
viņiem nekur
un visur ir mājas
un miljonu pilsētas burzmā
kā smaragdi pelavās
mirdz
tie cilvēki pie miskastēm
***
ir viediem večiem viedi triki
gan ņurbulim gan naģistam gan klāvam
tie piesmēķēt no zvaigznēm prot
un pantot debesrepublikā
un viedo veču viedos trikus
ne dievs ne velns ļaus nošpikot
mēs mutes pavēruši stāvam
un neredzam ka esam pliki
bet viediem večiem vieds ir likums
gan ņurbulim gan naģistam gan klāvam –
tie mums ne mirkli nemelo
skat atkal piesmēķēja tikko
***
pirms iemigt -
man ir vēl pusstopiņš laika
un saujā
daži atmiņu graši
briest nakts
un Laiks
atšķetina nervu kamolus
man smadzenēs
gruzdēdams kā strauts
pēc trešajiem gaļiem
kad modīšos
būs pastardiena
un man būs pusstopiņš laika
bet sauja nez kāpēc - tukša
***
rudeņos
kad saules medainais palācenis
dilst aizvien plānāks un plānāks
un aizvien retāk un retāk
manu ausu bungādiņas
kutina sienāžu orķestru skaņas
kad vakaros veļi
pa pārīšiem klīst manā dārzā
un klētī čaukstēdams rūgst alus
es parasti apaugu ar atmiņām
kā alksnis ar pelēkzaļiem ķērpjiem -
vismaz ir siltāk
pārziemot
Atmiņā
starp vecām dzelzceļa biļetēm
glāžu un dakšiņu šķindām
piesmēķētiem ūķiem
pilsētas burzmu
un kapakmeņu rindām
kā absūbušu monētu
uzurdīju arī
raudošas sievietes augumu
gribēju doties pakaļ
noglāstīt viņas vaigus
aplikt rokas ap pleciem
un cieši piespiest sev klāt
tikai ceļu
vairs nespēju atcerēties -
gluži trakam jāpaliek
vakar. robežšķirtne. šodien.
es sēdēju kāpās un malkoju vīnu
varbūt ne gluži tā
kā pieņemts kristīgajā baznīcā
un patiesībā pavisam ne tā
tas nešķita svarīgi
es baudīju saulrietu
kā eņģeļi virs manis riņķoja kaijas
(vienīgi eņģeļi neķērc tik dikti)
un man bija silti ap sirdi
kā bomzim kurš vārtrūmē atradis latu
ar ierastu kustību es aizsmēķēju cigareti
un pēkšņi sastingu
kā bronzā atliets partijnieks –
stīvi un baudkāri uz mani
no krūmāja glūnēja nāve
kā visuresošs vinčestera stobrs
es šausmās aizvēru acis
kad atkal atvēru tās
austošās saules lempīgie stari
kā terjeri slienāja manu pieri
un man mazliet kņudēja aknas
bet tas vienalga
jo nāve bij prom
diemžēl tas ir viss ko atceros
bij jāņu nakts
es lienu sprostā zvaigzni ostīt
un jūtos tā kā pasakā
un tikmēr kuģis pienāk ostā
bet neizkrauj ne asakas
un tikmēr brālis pīpē zāli
par prieku sev un vasarai
tik švītīgi un teatrāli
ka jānotrauc pa asarai
jo pārāk aši pusnakts rasā
steidz māsa zaudēt vainagu
drīz ausīs saule pēdām basām
un neatrast vairs vainīgos
***
es vairāk zaudēju kā rodu
bet saprotu – tas godam
es tevi mīlēju kad kodu
šo dzīvi tā kā marmelādi
bij kādreiz taureņi man acīs
un sirds kā milzīgs futbolplacis
bet jālaiž nu uz mazsalacu
kamēr vesela vēl āda
tik ilgi būts nav tanīs vietās
ka bail ka nenosit uz vietas
pirms kādā sirmā saules rietā
tu iekāpsi ar smaidu platu
bet nāsīs kņud man viedie vārdi
(šerps odieris ko tirgū pārdod)
vien tāpēc es kā traks te ārdos –
draugs labāk pārmainīsim plati
***
es nedrīkstu šobrīd tev pieskarties
jo tu vēl kavējies sapnī
es nedrīkstu šobrīd tev pieskarties
jo varbūt tavs sapnis
ir trausls un viengabalains
un ja es tev pieskaršos
tavs sapnis var pārtrūkt
un sabirzt simttūkstoš drumslās
un tās drumslas var gruzdēt un dūmot
grauzt acis kā raganu sārts
es nedrīkstu šobrīd tev pieskarties
jo varbūt tavs sapnis
ir vienīgais uz ko tu vairs paļaujies
1984-10 Žurnāls "Liesma", Andis Meisters, dzeja
Drukāt
