Broņislavs Beķeris


Broņislavs Beķeris
Dzimis Ludzas rajonā 1919.gada 19.maijā - miris Līgatnē 1988.gada 27. janvārī

 

Manai dzimtajai skolai
Kad ziemas vakars pār Līgatni nolaižas klusi
Un ciematā māju logos ugunis mirdz
Tu, dzimtā skola, kur esmu es izaugusi
Tu devi man spārnus, lai ilgas var piepildīt sirds.
 
Lepna es jūtos, ka varu būt viena no simtām,
Kas tavās gaišajās klasēs var zinības pārpilnam smelt
Un nākotnes sapņus veltīt novadam dzimtam,
Lai Dzimtene mana ik dienas var krāšņāka zelt.
 
Kā mātei tev stāstīju sapņus par nākotni savu,
Jo zinu, tu patiesa esi kā dzīve, kas jāveido mums,
Lai būtu tā skaista un cienīga audzēkņu tavu,
Kas vienmēr pēc tavām klasēm un gaiteņiem skums.
 
Kad ziemas vakars pār Līgatni nolaižas klusi
Un ciematā māju logos ugunis mirdz
Tu, dzimtā skola, kur esmu es izaugusi,
Pie tevis vienmēr būs manas domas un sirds.
/dzejolis sarakstīts 1970. gadā, veltīts vecākajai meitai Anitai,  Līgatnes vidusskolas 11.klases skolniecei/
***

 

Broņislavs Beķeris
                           Pārdomas skolotāju dienā!

Es šodien domās eju tālos ceļos,
Kur kādreiz bērnībā ne mazums iets,
Un skolas solā prieku sirdī smeļos,
Lai tiek līdz galam sapnis aizvadīts.
 
Te ienāk skolotāja, skatās, laipni smaida
Un klases žurnālu uz galda atkal liek.
Tad raugās manī. Varbūt arī gaida,
Lai man no viņas skata siltums tiek.
 
Un tā mēs atkal sēžam kādu brīdi,
Tad skolotāja atbildēt man liek:
Vai tikšu mērķim tuvāk kaut par sprīdi,
Vai pusceļā man nebūs jāpaliek?
 
Un tā ik gadus skolotāju dienā
Daudz atmiņu ikvienam sirdī sēj.
Bet pirmā skola laikam, gan tik viena
Mums dzīvē katram kaut ko iedot spēj.
/Līgatne, 1965. gads/   

***

Broņislavs Beķeris

                       Mātei

 Es gribu no Gaujmalas atnest
Tev pelēko pūpola zaru,
Ko marta skaudrajā rītā
Kā skaistākos ziedus Tev dot.
Lai aizmirstot ikdienas rūpes
Tev blakus es pastāvēt varu.
Lai vēlreiz Tu apmīļo mani
Ar glāstu, ko Māte vien prot.
 
Un tā nu es stāvu un skatos
Vai ir acīs Tev siltums tāds, Māt,
Ar kuru Tu glāstīji mani,
Kad bērnībā raudāju es.
Ak, vai, kā es gribētu šodien
Kaut uz brīdi Tev pieglausties klāt
Lai sapņi mūs abus ar Tevi
Uz bērnību atpakaļ nes.
 
Es, Māmiņ, par vecu jau esmu,
Lai klēpī mani varētu celt.
Man matos jau Gaujmalas ievas
Sen krāšņi un vareni zied.
Es nācu vienīgi tāpēc,
Lai no Tevis sev padomu smelt,
Kā šķēršļiem un grūtībām pāri
Cilvēks ar smaidu var iet.
 
Ļauj, Māmiņ, šo pūpolu zaru
Tev kā daļēju parādu dot
Par smagajām bezmiega naktīm,
Ko bērnībā dāvāji man.
No Tevis es paņemšu smaidu,
Ar ko Māte vien apmīļot prot
Un bērnības šūpuļa dziesma,
Lai ausīs vēl ilgi mums skan.

*** 

 Broņislavs Beķeris
                        Līgatnes papīrfabrikai

Šodien, kad nolaižas vakars, es uzkāpju Līgatnes kalnā,
Un skatos, kā lejā, starp mežiem fabrikas dūmenis kūp,
Kā Gaujmalā pumpuri ievām atraisās jūnija salnā,
Raugos, kā saule ik rītus pār Pārgaujas ozoliem kūp.
 
Šodien man gribētos apkampt kā māmuļu fabriku sirmo
Paspiest roku kā tēvam, kas kopsolī turēties sauc.
Jo mīlu mašīnu dziesmu, kur mūžīga jaunība virmo,
Mīlu papīru balto, kur darba ir ielikts tik daudz.
 
Šodien es vēlētos vienu: daļu nemiera paņemt no Gaujas
Sirdī, lai dienu no dienas tas nākotnes nodomus auž
Lai varētu aiznest sev līdzi pilnas iespaidu saujas,
Kas labāk par skaistākiem vārdiem mīlu un draudzību pauž…
/1976. gads/

*** 
Broņislavs Beķeris
                       Atnāc! 

Tevi liek sveicināt Gauja
Un ievas, kas skaistas pat ziemā,
Kas maiju un ievziedu tvanu
No sala un puteņiem glabā,
Lai prieku dod vientuļai sirdij,
Kas maijā atkal nāks ciemā,
Prasīs ievām un Gaujmalai klusi,
Kur esi Tu – mīļā un labā?
 
Tevi liek sveicināt bērzi,
Kas šodien vēl Gaujmalā klusē,
Jo ziema un puteņi bargie
Tur neļauj vēl iesvilpties strazdiem,
Bet atnāc Tu maijā pie Gaujas
Atnāc šeit – Līgatnes pusē
Un iegūsi prieku un laimi,
Pēc kuras Tu ilgojies gadiem.
 
Atnāc kā pavasar’s atnāk,
Tik klusi, ar ievzaru rokās,
Atnāc un izstāsti Gaujai,
Par visu, kas sirdi Tev nomāc.
Neļauj, lai ilgas Tev vienmēr
Kā vientuļie lielceļi lokās
Neskumsti un nesēro viena,
Bet maijā uz Gaujmalu atnāc!
***
Broņislavs Beķeris
                                        Mātei
Es gribētu šodien Tev nodot vēstuli, Māt,
No dēla, mājās ko pārnākam vienmēr vēl gaidi.
Un bezmiega stundās, it kā viņš atrastos klāt,
Tu atkal runā ar viņu un priecīgi smaidi.
 
Tev negribas domāt, brīdis cik pagājis garš,
Kopš puisēns ap kaklu Tev mazās roķeles neliek.
Tā pamazām aizmirstas sāpes, ko atnesa karš,
Sirdī par dēlu vislabākās atmiņas paliek.
 
Zinu, cik grūti Tev pagātni pieminēt, Māt,
Tos māmuļas glāstus, uz kuriem bērni tik kāri.
Jo vienmēr pie krūtīm Tu puisēnu pieglaudi klāt,
Dzīvē ja kādreiz viņam bija nodarīts pāri.
 
Tā pagāja gadi. Viena Tu paliki krāt
Atmiņu pūru, kur kavēsies puisēna smaidi.
Un tāpēc es gribētu nodot Tev vēstuli, Māt,
No dēla, mājās ko pārnākam gaidi.
*** 

 Bruno Beķeris

                      Mani Dzimtenei
 
Manas Dzimtenes plašumus
Nevar ar debesīm aizstāt,
Tās skaistumu nevar
Kā ziedus likt vāzē, lai vīst,
Manu Dzimteni nevar
Kā meiteni ziedonī mīlēt,
Un rudenī atstāt,
Kad lietus uz lielceļiem līst.
Manas Dzimtenes bērzus
Pret gobām es nespēju mainīt,
Kas svešajās zemēs
Var drūmi un vientuļi augt,
Manas Dzimtenes bērzos
Strazdus jau martā var manīt
Un aprīļa saulē
Tiem atkal var pumpuri plaukt.
Manas Dzimtenes klajumos,
Augstajos kalnos un lejās
Reti kad ziedus
Pavasar’s izbārstīt beidz,
Manas Dzimtenes skaistums
Ir šodien to cilvēku sejās,
Kas gājputniem līdzi
Uz Dzimteni atpakaļ steidz.
***

 

Broņislavs Beķeris
 
Ar alus kausu kautrīgi
Jūs šodien nākam sveikt,
Ja lietosi to prātīgi,
Tad spēsi šo to veikt.
 
Kad dusmas kādreiz sirdī kvēl,
Ja veči darbā dzer,
Tad piemiedz, lūdzams, acis vēl,
Pirms rungu rokā tver.
 
Tev strādnieki kā lauvas rauj,
Vai mālers tas vai plotņiks.
Ak, August, tāpēc šodien ļauj,
Lai tiem iekšā tiek kāds sotņiks.
 
Lai šis alus kauss Tev neizžūst
Tur biežāk alu lej,
Lai lustīgāks tad prāts Tev kļūst,
Kad Tu uz darbu ej.
 
***
 
Grāmatvežiem
Jūs, grāmatvežus, lamā vai ik dienas,
Un pa galvu, ziniet, reti kuru glauda,
Bet Jums ir jāstrādā, lai kļūdas nav nevienas,
Un uzņēmumam vienmēr kontā nauda.
 
Viesturam
Tavās rokās ir cilvēku likteņi – slikti un labi,
Dažreiz tev pašam, varbūt, tie apnīk mazliet,
Bet dzīvē jau jābūt ir stipram, lai varat Jūs abi,
Ar to, kas ir kļūdījies, vienmēr kā paziņas iet.
 
Ģirtam
Kam kals sāp, vai deguns zaudē formu,
Tas nāk pie Tevis kā pie īsta drauga,
Lai ārsts tam visas bēdas kā ar hloroformu
Uz visiem laikiem iemidzināt rauga.
 
Lūcijai
Ik dienas jāsatiek Tev naidnieki un draugi,
Kas dusmu zibeņus viens otram pretī sviež,
Bet Tu iekš viena miera sēdi tik un raugi,
To visu pierakstīt, ko tiesas zālē spriež.
 
Dzidrai un Maigai
Agronoms, tas zemei it kā rada,
Un zeme draudzību šo novērtēt prot skaisti:
Tā pilda apcirkņus ar graudiem gads pēc gada,
Lai ēst var dūšīgi kā strādnieki tā arī slaisti.
***
Par māksliniekiem man ir grūti kaut ko teikt,
Un viņu darbus, viņu domas saprast,
Ko viņi gleznās, mūzikā grib teikt,
To mirstīgajiem mums dzīvē vajag atrast.
 
***
Tev astotajā martā vai
Tam vienmēr tā vajaga būt!
 
Es šodien Tev dāvinu ziedus visskaistākos,
Savu sirdi, kas mīlu un draudzību jūt.
Šodien Tev vienai saku vārdus vismaigākos
Un klusībā domāju – tā vienmēr tak vajaga būt.
 
Es šodien no Gaujmalas Tev pūpolus atnesu,
Ja zinātu tikai, ka tā mīli Tu tos.
Uz kalniem visaugstākiem es Tevi aizvestu,
Lai plašumus redzi savā dienā visskaistākos.
 
Šodien, šajā marta svētku dienā visskaistākā
Tev acis no sala un puteņiem sargāšu
Savā sirdī es tevi kā liesmu viskarstāko,
Cauri vējiem un negaisiem es mūžīgi glabāšu.
 
Es Tevi šodien šai svētku dienā cienīgā
Apsveicu mīļi kā draugu un paziņu.
Un brīnos, ka šī diena Tev gadā ir vienīgā,
Kāpēc vīriešiem visas, to goda vārds, nezinu!
 
Es vienmēr Tev dāvāšu ziedus visskaistākos,
Savu sirdi, kas mīlu un draudzību jūt.
Tev vienai es sacīšu vārdus vismaigākos
Un klusībā domāšu – tā vienmēr tak vajaga būt.
 
***
TEV
Sveiciens no Gaujmalas ievām,
Kas vēl marta puteņos slīkst.
Un savām maigajām rokām
Pelēkos pūpolus glauž.
Sveiciens no Gaujmalas ievām,
Kur meitenes ziedoņa tvīkst,
Lai sapni uz zilajām krokām
Gaujas ūdeņi nākotnei auž.
 
Sveiciens no atvariem Gaujā,
Zem ledus, kas spēkus sev krāj,
Lai ziedoņa šalkas un vēji
Vienmēr tur atbalsi rod.
Laime, ko sirds tava taujā,
Tev mīļi no Gaujasmalas māj
Un prasa, kā aizmirst Tu spēji
Gauja glāstīt un sāpināt prot.
 
Ies gadi. Ievas Tev matos
No Gaujmalas vienmēr būs līdz,
Maijā vai  janvāra salā
Sirdi tev sasildīs prieks.
Dzīve trauks atmiņu ratos,
Būs blakus tai bērnības rīts.
Un Gaujas vai Amatas malā
Tev par  ievām un ziedoni trieks.
 
***
Pārdomas I
Aprīļa vakars. Krēsla jau aiziet gar logu,
Čabēdams aprīļa lietus klāt pieglaužas sniegam un smej
Par viņa skāvieniem gurdiem, ko zeme jau nomet kā slogu,
Lai saule uz jaunajiem asniem spēku un dzīvību lej.
 
Visur ir prieks – urdz strautiņi mazi un lieli
Kā mīļotās meitenes čuksti pakalnos atskan un gaist,
Lai ievas var atkal uz pleciem likt baltu un smaržīgu dvieli
Un maija trauksmainās naktis vēl skūpstu un dzīvības kaist.
 
Un gadās tā arī. Nejauši atnāc pie Gaujas
Tev pagātnes plīvurim cauri atmiņu dimanti gail,
Atkal kā senāk pie krūtīm Tev mīļotā meitene kļaujas,
Kurai toreiz pirmajā mīlā tomēr bij’ atzīties bail.
 
Miera nav Gaujai. Naktīs, kad atvari klusē,
Tā noraugās Tevī kā māte, rūpju kam bezgala daudz.
Maijā atnāc pie upes. Vienalga kur. Tik dzimtajā pusē
Vienmēr kā mātei pie krūtīm būs bēdas Tev izsūdzēt ļauts.
 
Vasaras pusē
 Nāk pavasar’s reizē ar aprīļa vējiem,
Kaut strazdi un cīruļi klusē.
Šalc druvas, dreb zeme no pērkoniem spējiem,
Daudz vēlāk – tik vasaras pusē.
 
Nāk pavasar’s. Ziedos grimst pļavas un lauki,
Sirds apslēptās gavilēs klusē.
San bites, ar medu tiek pildīti trauki,
Daudz vēlāk tik vasaras pusē.
 
Nāk pavasar’s dzīvē mums katram, Tev arī
Un aiziet, kad mūžs vēl nav pusē.
Bet skaisti ir tad, ja to paturēt vari
Kā rudens, tā vasaras pusē.
 
Mātei
Vai pasaulē var būt vēl vārdi silti,
Bez tiem, ko māte saka mums arvien?
Vai citur vēl, varbūt ir citi tilti,
Kas stiprāk savieno un mūs ar māti sien?
 
Vai pasaulē var būt vēl laime cita,
Bez laimes tās, ko mātes sirds vien jūt,
Ja sapņi tie, kas mātes sirdī mita,
Var savu bērnu dzīvē īstenoti būt?
 
Vai pasaulē ir mātei kas par grūtu,
Ko savam bērnam nespētu tā dot?
Lai mēs par tādiem savām mātēm kļūtu,
Kur viņas mūsu dzīvē savu laimi rod!
 
 
Tiem, kas nepārnāca
Te Līgatnes bērzi un egles drūmi un sērīgi klusē
Kaut šodien Gaujmalu atkal kā senāk pirmie zaļumi klāj.
Pie kritušo Varoņu kapiem ik gadus dzimtajā pusē,
Daudz sirmo māmuļu soļi šodien klusi un gurdeni stāj.
 
Vējiņš te apklust uz brīdi un nočukst tik maigi un klusi,
Lai dzirdēt Tu vienīgais vari, ko māte Tev gribēja teikt.
Tā šodien ar asarām acīs raugās uz vakara pusi,
No kurienes pārnākam mājās vēl Tevi tā ilgojās sveikt.
 
Šodien skumst māmuļas, sievas, skumst līgavas dzimtajā pusē,
Aug bērni un atceras Tēvus, kas varoņu kapsētās dus.
Te Līgatnes bērzi un egles drūmi un sērīgi klusē,
Un netraucē varoņiem mieru, kas Dzimtenes smiltājā dus.
 
 Pie vecās tranšejas
Mežmalā, kur vasaras saulē pirmās zemenes tvīkst
Un ziedonī dzeguzi pirmoreiz kūkojam dzird,
Ar pāršķelto stumbru bērzs pēc veco tranšeju līkst
Kā cilvēks, spītējot nāvei, ar cauršautu sirdi.
 
Grūti ir kroplajam bērzam nosargāt sevi pret salu,
Vēl grūtāk, kad rudeņos lapās kā pirmajam tranšejā birst
Tomēr aug atvases bērzam gar vecās tranšejas malu,
Bet tranšeja pati – pamazām sabrūk un irst.
 
Ik gadus, kad strazdi jau martā bērzu priecīgi sveic,
Vecās tranšejas malā redz bērnus pēc vizbulēm nākam –
No stumbra asaras pil – kā zvērestu mazajiem teic,
Lai mežmalas vienmēr no tranšejām pasargāt mākam.
 
Latviešiem svešumā mirušiem
 
Tavas dzimtenes laukos atkal vasara šalko,
Medus un labības smaržu tā druvās un tīrumos sēj,
Savas ilgas pēc mājām kā sapņu audeklu smalko,
Tu glabāji sirdī, lai tās Tevi sasildīt spēj.
 
Dzimtenes lielceļi baltie Tevi gaidīja vienmēr, ik brīdi,
Kad nāksi Tu atkal kā senāk zem pelēkiem vītoliem sērst,
Un atstāt šeit sāpes, ko juti, kad svešumā klīdi,
Kad gribējās vienmēr Tev skatu uz Dzimteni vērst.
 
Tu šodien vairs nejūti sāpju. Tās sirdī nu mūžam var klusēt,
Tik ilgas pēc Dzintara jūras Tevi vēl atpakaļ sauks,
Tās gribēs Tavas skaistās Dzimtenes kapsētā dusēt,
Kur rudeņu vēji lapas no ozoliem trauks.
 
Tavas dzimtenes laukos atkal jau vasara šalko,
Medus un labības smaržu tā druvās un tīrumos sēj,
Savas ilgas pēc mājām kā sapņu audeklu smalko,
Tu paņemsi kapā, lai tās tevi sasildīt spēj.
 
Ziema Gaujas krastos.
 
Tavos krastos ir klusums,
Trūkst meitenes smieklu,
Kas iespurdza Pārgaujas priedēs.
Tavos krastos pa sniegu
Brien vasaras nakts,
Kas meitenei bezmiegu kliedēs.
 
Tavos krastos snauž ievas,
Vien pūpoli mostas
Un mirkšķina pelēkās acis.
Tavos krastos ir palicis
Meitenes skūpsts,
Pie lūpām kas pirmoreiz placis.
 
Tavos krastos dzimst mīla
Un kautrīgie čuksti
Tur kopā ar asarām kļaujas.
Tavos krastos, zem ievām
Viscietākā sirds
Reiz mīlai un ziedonim ļaujas.
 
Tavos krastos ir klusums,
Trūkst meitenes smieklu,
Trūkst ievu, kas maijā tik ziedēs.
Tavos krastos pa sniegu
Brien vasaras nakts,
Lai pazustu Pārgaujas priedēs ...
 
* * *
Vīzdama vasaras tveicē zāle nobeidzas ilgoties rasas,
Alkst miglas kas, kas vasaras naktīs pļavās gar Gaujmalu krīt.
Sirds mazdrusciņ mīlas un sievietes maiguma prasās,
Kaut zina, ka abi kā sapnis tie pazudīs rīt.
 
Nākas vasarā zālei savās ilgās, savās cerībās vilties:
Nāk pļāvējs, tvīkdama rasas tā lēnām pār izkapti krīt.
Bet cilvēks var mīlēt, var vilties, var pakrist un celties,
Kaut zina, ka sirds to no jauna atkal var piemānīt rīt.
 
Ik gadus dīgst zāle, uzaug, vēlāk tā pārvēršas sienā.
Un atgriezties Gaujmalas līčos vairāk tā nespēs nekad.
Bet cilvēks vienmēr var mīlēt, arī pievilties draugā ikvienā,
Bet ticību dzīvei pazaudēt nedrīkst pat tad.
***
 
Līgatnes sirmajai eglei

Cik ilgi tu Līgatnes pakalnos audz,
Kas man to  teiks.
Es zinu tik vienu – ja sāpju būs daudz,
Sirds vienmēr tev pieglausties steigs.
 
Tev pašai jau rūpju ir bezgala daudz
Kur nu vēl manējās likt.
Es zinu tik vien – ne katram ir ļauts,
Pie rotas kā tavējās tikt.
 
Tu zaļumu glabā un paturi to,
Kad bargie ziemeļi elš.
Es zinu tik vienu – tev skaidrs par ko
Ar lapām reiz noklājas ceļš.
 
Un tāpēc man egle vēl skaistāka šķiet,
Vēji tur vienmēr var šalkt.
Prot lepni pret debesīm galotni sliet,
Un saules un puteņu alkt.
 
Cik ilgi tu Līgatnes pakalnos audz,
Kas man to šovakar teiks.
Es zinu tik vienu – tev spēka ir daudz,
Kas vētras negaisus veiks.

*** 

Balāde par Sudas purva varoņiem[1]
Kur rudens saulē kā asinis sārtas,
Mirdz dzērveņu ogas uz ciņiem
Tur priedes varoņu nopūtu skārtas
Šodien vēl sēro par Viņiem.
 
Tranšejā, kādreiz kur glābiņu rada
Mūsu tēvi no bumbām un svina
Aug bērzi, lai strazdi gadu pēc gada
Ceļu uz Dzimteni zina.
 
Brien bērni pa purvu, dzērvenes lasa,
Bet tranšejās spēlē „uz kariem”,
Kā tēvi „naidniekam” atmaksu prasa,
Ar goda, taisnības svariem.
 
Tranšejas stāsta, kā smagajās kaujās
Šeit simti un tūkstoši ļima.
Stāsta, kā kritušo varoņu saujās
Dzimtenei brīvība dzima.
 
Ik gadus šo kauju atceres dienā
Jums blakus ar lepnumu stājam
Asinīm slacītā solī ikvienā
Spēkus sev rītdienai krājam.
 
Tāpēc šo zemi, ar purviem un ciņiem
Ar dzērvenēm asiņu sārtām
Glabāsim svētu, kā zvērējām Viņiem
To darīt vispirmām kārtām.
 


[1] Sudas purvs atrodas Cēsu rajonā 60 km no Rīgas, kur Hitleriešu armija bija sagatavojusi ļoti spēcīgu aizsarglīniju „Sigulda”, cerībā tādā veidā apturēt uzbrūkošo Padomju karaspēka virzīšanos uz Rīgu nolūkā padzīt hitleriešus no Padomju Latvijas teritorijas. Šajā drausmīgajā cīņā krituši 998 padomju karavīri, apglabāti Mores ciema skaistajos brāļu kapos.
 ***

 

 SKANI, DZIESMA
(veltījums Līgatnes papīrfabrikas jauktajam korim)
Skani, dziesma! Krāšņi un vareni skani,
Plūsti kalniem un ielejām pāri druvas kur briedumā san
Tava atbalss kā dzidrie trauksmainās jaunības zvani,
Lai zemēm un robežām pāri paaudžu paaudzēm skan.
 
Skani, dziesma! Dzidra kā veldzošā rasa,
Kā tiekties pret sauli asniem vēl spēcīgāk liek,
Skani Tu laime, jo šodienas dzīve to prasa,
Lai sirdī ikvienam jau daļu no rītdienas tiek.
 
Skani, dziesma! Maiga kā rītausmas vēji
Klusi kas steidzas lietu pār tīrumiem nest,
Skani, dziesma, kas cauri gadsimtiem spēji
Cilvēkus mīlas un draudzības kalngalos vest.
 
Skani, dziesma! Lai strādāt un atpūsties varam
Un kosmosa tālēs zvaigznes un planētas sveikt
Skani, dziesma! Tu lielākais ienaidnieks karam,
Lai darbu bez bailēm par rītdienu varētu veikt.
 ***
Amatas krastos
Tu, Amata skaistā, manas Dzimtenes draiskule straujā,
Bērnības auklētiem sapņiem šodien esi vēl rada.
Tu savas ilgas pēc jūras izsaki grauzdamās kraujā,
Savas nopūtas atrodi Gaujai gadu pēc gada.
 
Tavos krastos nāk meitenes ilgu un nemiera dzītas,
Lai izsūdzētu bēdas, jo pavasar’s nodara pāri.
Naktīs, kad ievas miglas un ziedoņa plīvurā tītas,
Meitenes pirmajā skūpstā patīk tev klausīties kāri.
 
Tavos krastos skan izkapts un vasarā smaržo pēc siena,
Nāk pļāvēji mazgāties juzdami gurdumu plecos.
Atkal, tu, skaistule mana, šovakar neesi viena,
Mīļi apsveicot viņus kā savus kaimiņus vecos.
 
Ikdienas rūpes un nemiers mani, ja vakaros moka,
Domās tad eju pie tevis spēku un sirdsmieru smelties.
Cik mīļa un dārga tad ir mīļotā cilvēka roka,
Kas grūtajā brīdī tev palīdz pret nespēku celties.
 
Sievietes mīlestībai
Tu jaunībā toreiz man likies pat līdzīga cīruļa dziesmai,
Kas reizē ar aprīļa vējiem dabā nāk dzīvību nest.
Likies kā uguns, kas krūtīs liek iedegties kastajai liesmai,
Lai sirdi var negaisiem cauri pa ceļiem visdrošākiem vest.
 
Tu jaunībā toreiz man likies, ka sapņus pat uzminēt proti,
Lai garajās bezmiegu naktīs projām man neaizbēg miegs.
Vien ilgi nenāci pati kad Tevis es ilgojos ļoti
No Gaujmalas pūpolus nesdams, kad tikko bij’ nokusis sniegs.
 
Tu jaunībā toreiz man likies kā kuģim visdrošākā osta,
Kas bailēs no zemūdens klintīm, rāmajos ūdeņos brauc.
Tu vienīgā esi un būsi kas sirdsmieru uzceļ un posta,
Kas cilvēka dzīvē nes laimi un ciešanu bezgala daudz.
 
 
Manam ciematam (1986. g.)
Līgatnes pakalniem pāri
Pelēki mākoņi kūp.
Fabrikas dūmeņi kāri
Pār Līgatnes ciematu kūp.
 
Kā granītā iekaltie burti
Mans ciemats top varens un stalts,
Kā Jāņuguns Gaujmalā kurta
Ik logs šeit ir mirdzošs un balts.
 
Un Līgatnes ciemata ielas,
Ko asfalts jau pamazām klāj,
Man liekas tik plašas un lielas,
Ko sirds krūtīs no prieka vai stāj.
 
Neticas šodien man pašam:
Sirds pat vai skaudību jūt.
Ka manai Dzimtenei plašai
Tik skaisti var ciematā būt.
 
Un šodien, kad svētkus šos svinam,
Prieks sirdī vēl lielāks man šķiet
Mans ciemats, kā visi to zinām,
Nu jau uz otro gadsimtu iet.
***
Maija svētkos.
Fabrikas dūmeņi zīmē debesīs pelēkas samtainas sliedes,
Mazās Vecupes ūdeņi straujie ar Gauju jau satikties steidz,
Maija saule kā māte pie krūtīm glauž Gaujmalas priedes,
Ar maiju un plaukstošiem bērziem tā Līgatnes pakalnus sveic.
 
Fabrikas strādnieku elpā vēl jūtama daudzajās papīra grēdās,
Kas par Somijas mežiem fabrikas vecajiem korpusiem stāsta,
Pār Lietuvas siliem, par vīriem, kas iedami vectēvu pēdās
Plostus Ņemanā, Donavā, Volgā vai Ziemeļu Daugavā klāsta.
 
Fabrikas cehos ir klusums, kļūst skaļāka pulksteņa gaita,
Strādnieku soļus uz grīdas vairs nevaru sadzirdēt es,
Sieviešu rokas, kas papīra loksnes šķiro un skaita
Šodien no Gaujmalas līčiem mīkstus pūpolus nes.
 
Fabrikas dūmeņu pelēko samtu vējš izklāj pār korpusiem veciem,
Kas kā gādīgās māmuļas rokas miera un atpūtas tvīkst.
Pāri Līgatnes papīru fabrikas strādnieku stiprajiem pleciem
Gaujas ūdeņu dziesma un Maija karogi slīgst.
 
Draudzībai
Tu esi kā bāka, pēc kuras
Dzīvē jau miljoni vadās –
Tevi ciena ar prieku un mīl
Un pie Tevis kā atbalsta turas,
Pat dzīvē, ja grūtības gadās,
Arī tad nevienu tu nepievil.
 
Pasaule tautas tu saisti
Un neskaties, kādas tie krāsas,
Vai kādā tās valodā runā:
Tu gribi, lai dzīvē ir skaisti,
Lai sadzīvo valstis kā māsas
Un neiznīkst raķešu dunā.
 
Tu laimei un brīvībai rada,
Pret Tevi naids atkāpjas gļēvi
Un tautas, kas verdzībā mokas,
Ko alkas pēc brīvības vada,
Lai sargā, ko sakrāja tēvi
Savās tulznainās varoņu rokās.
 
Dzīvi bez naida un kara
Mēs skaistu un saulainu darām,
Jo atomus mieram var skaldīt,
Jo zinātnei dota ir vara
Projām likt aizvākties karam,
Lai pasaulē laime var valdīt.
 
Cilvēkam
Cilvēks šodien liek dzelzij un akmenim runāt,
Var pavēlēt tērauda zobiem klintis viscietākās lauzt.
Cilvēks grib visu par nāvi un dzīvību zināt,
Lai varētu tālāk to nākamām paaudzēm paust.
 
Cilvēks var visu. Ar savām spēcīgām rokām
Tas upēm stepēs liek tecēt un krāšņām pilsētām augt,
Lai laimes mums pietiktu visiem, kā veldzes plaukstošam kokam,
Un sievas par atraitnēm karā nekad lai neliktu saukt.
 
Cilvēks spēj visu. Var panest vislielākās mokas,
Un nemanot asaru noraust, lai spēcīgāks sajustos tad,
Bet aizmirst šo zemi, kas mīļa kā māmuļas rokas,
Neviens vēl nav spējis un, liekas, ka nespēs nekad.
 
Mūsu mehanizatoriem
Par maizi cilvēkam, laikam, lielāka svētuma nav,
Jo tur taču ielikts ir tik daudz sviedru un prieka.
Druvu šalkās aust bagāta rītdiena mana un Tava,
Tāpēc pēc darba pat nopūta kļuvusi lieka.
 
Par mūsu Dzimteni, laikam, zemes vēl skaistākas nava:
Tur taču katrs mēs dzimuši esam un augam.
Šeit drīzi druvas atkal sāks ilgoties traktora Tava
Un zeme uzpūtīs elpu kā tuvākam draugam.
 
Par amatu Tavu, laikam, pasaulē labāka nava:
Tur taču ielikti sapņi no pašas bērnības.
Tāpēc jau šodien ir skaista dzīve mana un Tava,
Mūsu sovhoza druvas tik krāšņas un bezgala plašas.
 
Pārdomas II
Nav brīnums, ka sievieti mīlam un cienām,
Jo tā ir kā saule, kas silda un skauj,
Bet, nedod dievs, sastapt mums tādu nevienam,
Kas plosīties salam vis bargākam ļauj.
 
Bez sievām mēs būtu kā riepa bez gaisa,
Kā putni bez spārniem, kā zupa bez sāls.
Bez sievām mēs būtu kā graudi bez maisa,
Kas turēs tos kopā, ja brauciens ir tāls.
 
Nav brīnums, ja kādreiz mēs pasauli nīstam,
Ne vienmēr jau dzīvē viss gludi var iet.
Bet pietiek, ja sieva tev uzsauc pa īstam:
„Klau, vecais, nāc uzsmaidi atkal mazliet!”
 
Un atkal tik viegli tev paliek ap sirdi,
Pat, ja iztukšots būtu visrūgtākais trauks.
Tāpēc jau laimīgs tu esi, ja dzirdi,
Iet vienmēr tev blakus vislabākais draugs.
 
 Tavas acis (veltījums)
 Tavās acīs kā Gaujas dziļajos atvaros grimstu,
Tavās acīs es raugos sirdī kad sāpes kvēl.
Tavās acīs raugoties it kā no jauna es dzimstu,
Lai tajās vienmēr es varētu raudzīties vēl.
 
Tavās acīs spēku es ikdienas grūtībām smeļos,
Ja jūtu, ka sirdi skumjas man atkal sāk mākt.
Tavās acīs raugoties klīstu es pagātnes ceļos,
Ceru, ka kādreiz man pretī Tu varēsi nākt.
 
Tavās acīs raugoties atkal kā jauneklis jūtos,
Sirds man kā jaunībā pēc mīlas kvēlo un kaist.
Tavās acīs raugoties aizmirstu vakarus grūtos,
Kur skaistākie sapņi par tevi mostoties gaist.
 
Tavās acīs raugoties atbildi rītdienai rodu:
Viss paliks pa vecam kā bija, bijis un būs.
Tie nedaudzie brīži, ko klusībā Tevīm es dodu,
Kaut sapņos uz mirkli sirdī man atbalsi gūs.
 
Kāzu dienā
Šodien smaidīgas sejas apkārt vien redz
Un līgavas ziedus uz galda.
Vedēji svečturī svecīti redz,
Lai līksmība šovakar valda.
 
Pēc laiciņa – iekosts un iedzerts kad būs.
Ko darīt, ja „rūgts” viesi prasīs.
Aivaram ap dūšu tā savādāk kļūs
Un domīgs viņš ausi tad kasīs.
 
Vai skūpstīties tagad, vai pagaidīt vēl,
Kad līgava pati to sacīs.
Šī doma: man skūpsta jau nebūtu žēl,
Lai palūdz ar asarām acīs.
 
Bet ciemiņi gaida un skandina „rūgts”,
Pa starpām lej šņabīti glāzēs.
Tad atskan skūpsts skanīgs, gaidīts un lūgts,
Ka nodreb pat ziediņi vāzēs.
 
Un tāpēc es, krustmeit, Tev vēlu no sirds
Iet dzīvē pa laimīgu taku.
Lai acīs tikai prieka asaras mirdz
To es – tava krustmāte saku!
 
Jaungada tosts
Jaungadam uzsaucot tostu, mēs, it kā, jaunāki tiekam,
Gadu smagumu nejūtot plecos, gribas soli vēl vingrāku spert,
Atverot draudzībai sirdi, mēs palīdzam mīlai un priekam,
Pat dzīves visskumjākos brīžos, smaidošas lappuses vērt.
 
Jaungadam  uzsaucot tostu, pazust mēs pavēlam naidam,
Aizmirstam sāpes, kas sirdī kā brūce no sendienām kvēl,
Jo dzīvei un rītdienai ticam kā mīļotās meitenes smaidam,
Kas katru grib laimīgu darīt un šķiroties noskūpstīt vēl.
 
Jaungadam uzsaucot tostu, mēs klusībā cerības liekam,
Lai katrs ko satiksim dzīvē, ietu mums pretī kā draugs,
Ar skaidru un atklātu sirdi, ar smaidu, lai pāri mēs tiekam
Ikdienas rūpēm un naidam krūtīs ja krūtīs kādreiz mums aug.
 
Jaungadam  uzsaucam tostu, mums liekas: nav pasaule veca,
Kur mūžīgas jaunības degsme mūsu planētas cilvēkos kvēl,
Kur mīļotā cilvēka roka tev nejauši uzgulst uz pleca,
Lai šķēršļiem un grūtībām pāri daudz tālāk Tu aizietu vēl.
 
Jaungadam uzsaucot tostu, mēs, it kā, jaunāki tiekam,
Gadu smagumu nejūtot plecos, gribas soli vēl vingrāku spert,
Atverot draudzībai sirdi, mēs palīdzam mīlai un priekam,
Pat dzīves visskumjākos brīžos, smaidošas lappuses vērt.
 
Pārdomas Līgatnes mediķu svētku vakarā 24. oktobrī 1980. gadā
 jeb „Slimnieks nedzīvo no zālēm vien”
Dažs ir tik vārgs, ka knapi muti vārsta
Un tikko dzīvs uz ambulanci lien.
Tas sten un vaid, lai drīzāk tiek pie ārsta,
Jo slimnieks nedzīvo no zālēm vien.
 
Tur ārsti izmeklē. Uz rentgena pat skata,
Un zāles paraksta, lai ātrāk saņemt skrien.
Lai dzer tās kārtīgi, kā noteikts, mats uz mata,
Jo slimnieks nedzīvo no zālēm vien.
 
Kam kaite smagāka, to slimnīcā jau gaida,
Ar šprici medmāsa tam žigli pretī skrien.
Un gultu klājot sanitāre smaida,
Jo slimnieks nedzīvo no zālēm vien.
 
Šeit, tiešām, katru aprūpē kā nākas:
Dod zāles, baro, cik tik iekšā lien.
Un cilvēks drīz vien uzlaboties sākas,
Tad slimnieks nedzīvo no zālēm vien.
 
Te, slimnīcā, viss iet kā bišu stropā :
Iet ārsti, māsas, sanitāres skrien.
Un ja tā apdomā un saliek visu kopā,
Tad slimnieks nedzīvo no zālēm vien.
 
 Šeit zāles dod un šprici dur ar smaidu.
Un laipni saka: „Paciešaties vien!”
Jā. Šeit ar mīlestību ārstē sāpju vaidu,
Tad slimnieks nedzīvo no zālēm vien.
 
Bet gadās slimnieki, kam pateicības vietā
Kā odze ļaunums bieži sirdī lien:
Par maz tiek darīts tieši viņa lietā,
Tad slimnieks nedzīvo no zālēm vien.
 
Un tā ik dienas šeit, bez trokšņa klusi
Iet ārsti, māsas, sanitāres skrien.
Un nekad neviena sirds nav piekususi,
Tad slimnieks nedzīvo no zālēm vien.
 
Jaunajā gadā
Ar īstu un patiesu prieku, lai šovakar piepildām kausus.
Draugs draugam lai novēlam laimi no savas visskaidrākās sirds.
Traukus domātus šņabim un vīnam, lai šovakar atstājam sausus,
Lai raugoties jaunajā gadā mums acis skaidras un patiesas mirdz.
 
Un eglītes svecītes dedzot, lai reibumā nedreb mums rokas.
Lai šo skaisto jaungada nakti katrā ģimenē ievada prieks.
Un miers, kas būs ienācis sirdī, lai nesastop sāpes un mokas.
Smaids katram mums ikdienas solī nebūs vairs vientuļš un lieks.
 
Tāpēc, draugi, pacelsim glāzes ar šovakar pildīto prieku.
Viens otram mēs vēlēsim laimi no savas vistīrākās sirds.
Traukus domātus šņabim un vīnam mēs šovakar atstāsim sausus,
Lai raugoties jaunajā gadā mums acis skaidras un patiesas mirdz.
 
 Manas dzimtenes ozolam
vai Pensionāram
(Veltīts ilggadējam Līgatnes papīrfabrikas galdniekam Edgaram Gecam 60 gadu jubilejā)
Spītējot skarbajiem vējiem, lietum un rubeņu salnām,
Vasaras karstajā tveicē pret debesīm galotni sliedams,
Tu gadu no gada kā draugam, pieglaudies dzimtajam kalnam,
Vienmēr kā jauneklis juties, Dzimtenes lielceļos iedams.
 
Martā urdzēdams strautiņš kā pirmais ar atmodu sveica,
Tavām spēcīgām saknēm dāsni pasniedza veldzošo malku
Aprīlī strazdi Tev klusām par zemi visskaistāko teica,
Kurai gājputnu sirdīs kvēl tūkstošiem nemiera alku.
 
Tu nebaidies rudens, kad lapas atkal pārvēršas zeltā,
Lai vēji kā vasaras smaidu dzimtenes pakalnos nestu,
Jo prieka pašam tev pietiek skarbajā rudenī smeltā.
Lapas vēji kad atņem, lai dubļos uz lielceļiem mestu.
 
Spēcīgs un varens Tu stāvi debesīs galotni sliedams,
Un smaidi, kad Gaujmalas ievās smaržo vēl jaunība tava
Skatoties Tevī, man liekas, lai ietu, vienalga, kurp iedams,
Par tavu Dzimteni zemes otras vairs skaistākas nava.
 
 Veltījums Pēterim Straumem 70 gadu jubilejā
 Kad septiņdesmit vasaras pilnas ar jasmīna smaržu,
Nāks šodien Tev atmiņā reizē ar bērnības rītiem,
Tev liksies, ka dzīvē nav bijis ne rūpju, ne raižu,
Ne gadu, ko laiks nes aiz pakalniem dūmakā tītiem.
 
Ko nozīmē gadi, ja nemiers uz priekšu vēl vada,
Un vienmēr liekas, ka šodien vēl sasniegts nav gana,
Lai būtu Tu dzīvei un trauksmainai rītdienai rada,
Kaut dažreiz Tev soļos jau klusāku atbalsi mana.
 
Vecums līdzinās tostam, dzīve ko uzsauks ikvienam,
Reizē ieberot matos Gaujmalas ievziedu klēpi.
Vecums ir balva, kas tiek dota par jaunības dienām,
Par mīlu, par sapņiem, ko dažreiz pat rītausmai slēpi.
 
Kad septiņdesmit vasaras šodien Tev nostāsies blakām,
Lai pasaki, kura tad dzīvē Tev skaistākā likās.
Tu atmiņās iziesi atkal pa savas bērnības takām,
Pa ceļiem, kur sapņi ar septiņdesmit vasarām tikās.
***

 

Atnāc
Tevi liek sveicināt Gauja
Un ievas, kas skaistas pat ziemā,
Kas maiju un ievziedu tvanu
No sala un puteņa glabā,
Lai prieku dod vientuļai sirdij,
Kas maijā atkal nāks ciemā,
Prasīs ievām un Gaujmalai klusi,
Kur esi Tu – mīļā un labā?
 
Tevi liek sveicināt bērzi,
Kas šodien vēl Gaujmalā klusē,
Jo ziema un puteņi bargie
Tur neļauj vēl iesvilpties strazdiem
Bet atnāc tu maijā pie Gaujas
Atnāc šeit – Līgatnes pusē
Un iegūsi prieku un laimi,
Pēc kuras tu ilgojies gadiem.
 
Atnāc kā pavasars atnāk,
Tik klusi, ar ievzaru rokās,
Atnāc un izstāsti Gaujai,
Par visu kas sirdi Tev nomāc.
Neļauj, lai ilgas Tev vienmēr
Kā vientuļie lielceļi lokās
Neskumsti un nesēro viena,
Bet maijā uz Gaujmalu atnāc!
 
Bauskas vidusskolai
Cik skaista ir dzīve, ja kopā ar tevi ir draugi,
Tad, liekas, ka ikdienas soli ikvienam mums vieglāk ir spert,
Vienalga, vai Līgatnē dzimis, vai Bauskā no bērnības augi,
Prieks tavas lūpas vienmēr tad patiesam smaidam grib vērt.
 
Kad ieejot klasē tu sastopi skolēna smaidu
Un acīs tām ticību dzīvei, darbam un nākotnei redzi,
Tad esi bez rūpēm: viņi grūtības, viltu un naidu
Spēs uzveikt ar mīlu, ko sirdī tam skolotājs dedzis.
 
Lai starp Bauskas un Līgatnes skolām, kā nemiera ūdeņi Gaujā
Mēs sirsnīgas draudzības saites plašas un mūžīgas sienam,
Lai jūtam sirdī to katrs un nesam kā dārgumu saujā,
Lai dzīvē kā ceļvedis vienmēr tā paliek ikvienam.
 
Līgatnē šodien pie Gaujas ievām jau pumpuri raisās,
To smaržu ar ūdeņiem saviem nes Lielupe tālāk uz jūru,
Kā Gaujas un Lielupes straumes, kas ūdeņos nepazīst plaisas,
Lai draudzība paliek par krāšņu un bagātu pūru.
 
Savai skolai
Savu skolu mēs pieminam bieži,
Lai kādās tālēs un plašumos ietu,
To mīlam kā tēvu un māti,
Kā draugu, līdz kapam kas iet.
Savai skolai paldies mēs sakām,
Jo tā kājām dod pamatu cietu,
Dod spēku visgrūtākā brīdī,
Pret kalnu visstāvāko iet.
 
Savai skolai viskrāšņākos ziedus
Kā māmuļai gribam mēs nest.
Tā vienmēr kā māmuļa mīļā
Mūs izvada tālajos ceļos.
Tāpēc šodien pie Tevis es nāku,
Lai vari kā senāk Tu vest
Mani savās gaišajās klasēs,
Kur spēku un gudrību smeļos.
 
Līgatnes vienpadsmitajam izlaidumam
Klāt brīdis tas, ko sirdis ilgi glabās,
Kas pavasariem cauri katram līdzi ies,
Jo šodien Jūs no savas skolas labās
Kā no mīļās mātes šķiraties.
 
Daudz ziemas aizvadītas darbā sūrā,
Cik reizes netika ar smagu sirdi iets,
Lai vienpadsmitais pavasaris pūrā,
Katram šodien tiktu ielocīts.
 
Mirdz acīs prieks. Tu pats to šodien jūti,
Cik sapņu skaistāko nav gadiem sirdī nests,
Lai kalnā kāpjot vēl ar pilnu krūti
Šķērslis tiktu prom no ceļa mests.
 
Ir prieks, ka šodien Jūs tik lieli esat,
Ka varat grūtības un šķēršļus dzīvē veikt.
Par to, ko šodien ceļasomās nesat,
Vienmēr nāksies skolai paldies teikt.
 
Līgatnes kalnos jau pavasar’s
Līgatnes kalnos jau pavasar’s,
Palu ūdeņi skrien.
Strautiņš pa mālaino pakalni
Uz Ķempju dzirnavām brien.
 
Tas dzirnavu dīķī mazgāsies,
Saulē muguru žaus,
Bet slūžas, ilgās pēc klusuma,
Ar Gauju satikties ļaus.
 
Daudz strautu, lielu un mazāku
Šodien palīgā ies.
Lai Gauja priecāties varētu,
Kad baļķus plostnieki sies.
 
Šodien vai Līgatnes papīrfabrikai
(Veltījums bijušajam Līgatnes papīrfabrikas jauktā kora, tagadējam Brocēnu kultūras nama sieviešu kora diriģentam Albertam Salam)
5. decembrī 1969. gadā
 
Es šodien atkal esmu uzkāpis Līgatnes kalnā,
Skatos, kā lejā, starp mežiem, fabrikas dūmeņi kūp,
Kā Gaujmalā pumpuri ievām atraisās jūnija salnā,
Raugos, kā saule ikrītus pār Pārgaujas ozoliem klūp.
 
Man gribētos apkampt kā māmuļu fabriku sirmo,
Paspiest roku kā tēvam vecajam mašīnu ratam.
Kā jauneklis Līgatni mīlu. Mīlu kā meiteni pirmo,
Ar kuru skaistākos ziedus Gaujmalā sameklēt pratām.
 
Daļu nemiera vēlētos šodien paņemt no Gaujas,
Vienmēr lai varu pāri krācēm un atvariem irties.
Un ievas, kas Gaujmalā klusi Tev maija vakarā kļaujas,
Lai stāsta, cik grūti ir no ievām un Gaujmalas šķirties.
 
 
 Skolotājam
Tu esi kā zeme.
Dāsna manas dzimtenes zeme,
Kas sevī daudz veldzes
Un saules siltuma slēpj.
 
Tu esi kā zeme,
Kas saudzīgo ziedoņa glāstu
Pretī sniedz asniem,
Pret sauli kas galotnes stiepj.
 
Tu esi kā zeme,
Ik gadus kas bagātu ražu
Mūsu dzimtenes laukos
Un tīrumos izaudzēt spēj.
 
Tu esi kā zeme
Kā sējējs, kas dzimtajā druvā,
Gadu no gada
Graudus viskrāšņākos sēj.
 
Aizejošai vasarai
Tev līdzi aiziet maija saules rieti,
Tev aiziet līdzi ievu ziedu tvans
Un ceļi, nomodā un sapņos kādreiz ieti,
Tev aiziet līdz kā novēlējums mans.
 
Ja Tevi varētu es aizturēt uz brīdi,
Tik ilgi, kamēr matos iebirst sniegs,
Jo zinu īstās laimes īso brīdi,
To tik un tā man dzīve vēlāk liegs.
Un tāpēc, vasara, vēl paliec Gaujas karstos
Tik ilgi, kamēr saule lec un riet,
Lai katrs, kam  skumjas sirdī rastos
Var pusnakts stundā Gaujas malā iet.
 
Ai, vasara, ar savu ziedu tvanu
Daudz sapņu skaistāko ik gadus projām nes
Un tāpēc aizejot ņem arī sapni manu,
Bet kur bez viņa viens lai eju es?
 
Slimnīcas sievietēm
Ir katram darbam perspektīvas, plāni
Un sapņus rītdienai jau šodien cilvēks auž,
Bet slimnieks, kuram nogulēti sāni,
Pie krūtīm skumīgs termoforu glauž.
 
Tad vienmēr palīdz bankas, šprice asa,
Ko māsas rokas veikli iedurt prot
Un, ja kāds ir vesels, tūlīt ārstei prasa,
Lai atļauju uz mājām aiziet dod.
 
Bet pavāres un sanitāru rokas
Ar bites čaklumu ikdienas darbus veic
Un slimnieks aizmirst sāpes, aizmirst mokas,
Par silto gādību ikdienas paldies teic.
 
Un tāpēc šodien, Jūsu svētku dienā,
Jūs – visas sievietes, lai apsveikt mums ir ļauts
Un novēlēt, lai darbā Jums ikvienai
Vienmēr būtu īstas laimes daudz.
 
Pārdomas skolotāju dienā!
Es šodien domās eju tālos ceļos,
Kur kādreiz bērnībā, ne mazums, bija iets.
Un skolas solā prieku sirdī smeļos,
Lai tiek līdz galam sapnis aizvadīts.
 
Te ienāk skolotāja, skatās, laipni smaida
Un klases žurnālu uz galda atkal liek.
Tad raugās manī. Varbūt arī gaida,
Lai man no viņas skata siltums tiek.
 
Un tā mēs atkal sēdam kādu brīdi,
Tad skolotāja atbildēt man liek:
Vai tikšu mērķim tuvāk kaut par sprīdi?
Vai pusceļā man nebūs jāpaliek?
 
Un tā ik gadus skolotāju diena
Daudz atmiņu ikvienam sirdī sēj.
Bet pirmā skola, laikam, gan tik viena
Mums dzīvē katram kaut ko iedot spēj.
 
Līgatnes pakalnos.
Līgatnes pakalnos eju, kad pirmie pūpoli raisās,
Tik pelēki, maigi kā mīļotās meitenes acis,
Eju, kad Gaujmalā ievas atkal uzziedēt taisās,
Meža visdziļākās gravās sniegs saules iespaidā placis.
 
Līgatnes pakalnos ejot aizmirstu ikdienas steigu,
Aizmirstu sidrabu matos, kas drīz vien iebirs kā sniegs,
Te vienmēr kā jauneklis jūtos, jaunībai neredzot beigu,
Negribas ticēt, ka vecums reiz mīlēt un ilgoties liegs.
 
Līgatnes pakalnos eju migla kad Gaujmalā ceļas
Un vasaras klusajās naktīs te smaržo nopļautais siens,
Eju, lai spēku sirds Līgatnes pakalnos smeļas,
Eju vienkārši tāpēc, lai šovakar nebūtu viens.
 
Līgatnes pakalni stāvie, meži un gleznainā Gauja,
Kas ūdeņus savus no Vidzemes aizvada jūrā,
Man vienmēr būs mīļi kā Dzimtenes smiltāja sauja,
Ko paņemšu līdzi sev kā pēdējo sveicienu pūrā.
 
Maijā
Projām ir ziema un paskarbie aprīļa vēji,
Atbraucis mīkstajos pūpolu ratos –
Vējš Tevi uz ielas apskauj un apmīļo spēji
Iecērtot nerātnos pirkstus, dažreiz, pat sirmajos matos.
 
Saule kā zvirbulis nemanot uzspurdz uz pleca,
Pieglaužas sejai kā māmuļas nopūta silta –
Skumjas kā nejauši satikta paziņa veca
Pusceļā paliek stāvot uz pagātnes tilta.
 
Sačukstas ūdeņi lielos un mazākos strautos,
Kā cilvēkiem, viņiem ir kopējas domas un gaitas –
Maijs atnāk, lai visi mēs mīlai un ziedonim ļautos,
Ai justos kā tādi, kam gadi vēl padsmitos skaitās.
 
8. martā (1986. g.)
Ikdienā arī mēs sievietes slavinām.
Viņas kā vājāko dzimumu cienām.
Astotā martā pat ziedus tām dāvinām,
Tas taču sen zināms ikvienam.
 
Šai dienai jau laikus katrs mēs pošamies:
Ķemmējam bodes, lai nopirkt kaut nieku.
Vienu dieniņu gadā cītīgāk rosāmies,
Lai var sievietei sagādāt prieku.
 
Bet šogad būs brīnums: vēl vairāk būs prieka
Visi bez „grādiem” mēs priecīgi būsim
Mājās izpaliks strīdi un asaras liekas,
Savām sievām daudz mīļāki kļūsim.
 
Mēs dzērienu bodēs vairs nespersim kāju,
Ar līkumu iesim tām garām
Šodien nesīsim prieku uz savējām mājām,
Jo to taču mēs vīrieši varam.
 
***
Pasaulē valda skaistums, mīla un prieks,
Tā vismaz par to dzejās un romānos stāsta,
Bet cilvēka dzīvē tas paliktu pilnīgi lieks,
Ja nebūtu sievietes maigā un mīlošā glāsta.
 
***
No visiem skaistumiem vispārākais ir mīla,
Tā valda pasauli un sirdis kopā sien,
Tā katrai sievietei visdrošākā ir ķīla,
Kad dzīvē laime nav tik sapnis vien.
 
Vīru pārdomas 8. martā.
Vai mazums tagad runāts ir un teikts,
Ka dzeršana, kā ieradums, ir slikts.
Vai nevar tā, ka jubilārs tiek sveikts,
Bet pusstops paliek galdā neuzlikts.
 
Jau daudzus gadus cīnāmies un darām,
Lai alkohols kā ļaunums tiktu nīsts.
Uz māju jaunatni lai paļauties mēs varam,
Ka dzīvē izraudzīts ir tiešām mērķis īsts.
 
Bet vēl pie veikaliem mēs garas rindas redzam,
Kur pēc „stiprā”, dažreiz, stundām ilgi nīkst.
Ar savu neizdarību vienu, otru sedzam,
Kaut tas jau sen pēc atskurbtuves tvīkst.
 
Bet šodien, kaut par godu savām sievām
Mēs neviena grama neliesim „aiz lūpas”.
Lai viņas teic: „Nu vienreiz, paldies dievam,
Ka mūsu vīri vairāk nebūs žūpas!”
 
Mēs „stiprā” bodēm turpmāk iesim garām,
Kaut pudeles tur kārdinoši spīd.
Un savām sievām novēlēt mēs varam,
Lai viņu makos vairāk naudas slīd.
 
 Mūsu sievietēm.
Gadās, ka ikdienas darbā kādreiz ir gurušas rokas,
Dažai varbūt jau matos ir sudraba pavediens vīts.
Man gribētos novēlēt šodien, lai rītdiena gaišāka sokas,
Turpmāk ar smaidu lai vienmēr katru Jūs apsveiktu rīt.
 
Tad sejā Jums pazustu rievas, it kā to nebūtu bijis.
Nebūtu gurdums rokās, ja solis daudz raitāk tiks sperts.
Tad pazudīs sāpes, jums liksies, ka sirdī prieks vienmēr ir bijis.
Un parastā ikdienas solī katrs darbs spēcīgāk tverts.
 
Tāpēc Jūs, sievietes, dārgās, šodien mēs sirsnīgi sveicam,
Vēlam Jums katrai prieku. Vienmēr lai sirdī tas kvēl.
Tad darbā, ko fabrikai savai ikdienas mēs kopīgi veicam
Ik gadus sieviešu dienā kā draugi mēs tiksimies vēl.
 
Lietderīgi padomi priekšlikumi un novēlējumi kopējo dzīves ceļu uzsākot
MARTAI UN PĒTERIM
Zied ievas jau Aglonas gravās
Un bites tur priecīgi dūc
Beidzot Pēteris vēstulēs savās
Mūs kāzās uz Aglonu lūdz.
 
Bij jāgaida ilgi un dikti,
Par vīru lai Pēteris kļūst,
Līdz Marta tam uzsauca pikti,
Lai vecpuiša cietoksnis grūst.
 
Mirdz izbailes Pētera acīs,
 Kā zirgam, kas pirmoreiz jūgts,
Nu redzēsim, ko tad viņš sacīs,
Kad visi mēs uzsauksim „rūgts”.
 
Šis padoms ir domāts Jums abiem,
Dzīve ilgi un rūpīgi svērts:
Vienam pret otru būt labiem,
Jo dusmoties, ziniet, nav vērts.
 
Tāpēc līksmība, dziesmas un prieki,
 Visu mūžu lai pavada Jūs.
Bet par mīlu šeit runāt mums lieki:
Jūsu starpā tā bija un būs.
 
Vienu lietu mēs zinām bez skolām:
Pēc kāzām jums bērniņi būs.
Uz kristībām atbraukt mēs solām,
Protams, ja ielūgsiet mūs.
 
Sapnis 8. martā
Šorīt marta sauli ielikšu Tev rokās,
Lai tā visu gadu tavā plaukstā spīd.
Lai visur, kur Tev dzīves ceļi lokas
Gaišs saules stars pār Tavu seju slīd.
 
Šorīt sūtīšu Tev klusa prieka mirkli,
Kas Tev vienmēr gaiši sapņot ļaus.
Un atkal tevi, kaut uz acumirkli,
Laimes māte savām rokām skaus.
 
Lai tevi vienmēr silda saules stari
Un grūtā brīdī tavu seju glauž.
Tu par šo sapni piedod man, ja vari,
Lai klusē sirds un citi.
 
Sapnis Jaungada naktī
Šonakt ielikšu es mēnesi Tev rokās,
Lai tas visas naktis Tavā plaukstā spīd.
Lai visur, kur Tev dzīves ceļi lokas
Gaišs mēness stars pār Tavu seju slīd.
 
Šonakt sūtīšu Tev klusa prieka mirkli,
Kas Tev miegā gaiši sapņot ļaus.
Un atkal tevi, kaut uz acumirkli,
Laimes māte savām rokām skaus.
 
Ja šonakt mēness Tavā logā spīdēs
Un tavas domas tālos ceļos ies.
Tiem pāri atmiņas kā sapņu plīvurs slīdēs
Un saule savus zelta starus lies.
 
Bet tagad nakts. Nav saules. Mēness stari
Ar aukstām rokām tavu seju glauž.
Tu par šo sapni piedod man, ja vari,
Lai klusē sirds un naktij neizpauž.
 
Draudzīgs padoms 30. aprīļa smieklu balles apmeklētājiem.
 
Draugi, smejieties, kad dusmās esat pikti,
Kad, liekas, sirds pa muti laukā kāp.
Smejieties! Nekad Jums nebūs slikti,
Bet smejies tā, lai pašam vēders sāp.
 
Draugi, smejieties, kad apkārt skumjas valda,
Lai citiem sāpēs priecīgāks kļūst prāts.
Būs smaids tāds pats, kāds ir pie kāzu galda,
Kad prieks ir katram sen jau sirdī krāts.
 
Skumjas izmetiet Jūs šovakar no prāta,
Jo viss tiek darīts tā, lai katram būtu prieks.
Jūs varat dejot, dzert un ēst bez sāta
Un putniņdeja būs Jums tīrais nieks.
 
 Draugi, smejieties, kad rīta stunda sitīs
Un kluba vadība Jūs palūgs mājās iet.
Jo tāda laime diezin kad vēl kritīs,
Kad vēl tik saldi varēsim mēs smiet.
 
Draugi, smejieties, kad dusmās esat pikti,
Kad, liekas, sirds pa muti laukā kāp.
Smejieties! Nekad Jums nebūs slikti,
Bet smejies tā, lai pašam vēders sāp.
 
Varbūt, kādreiz
Varbūt, kādreiz, atnāksi pie manis,
Tad, kad Gaujas malā atkal ievas plauks.
Tad, kad dzidrie lakstīgalu zvani
Mūs uz seno sapņu vietu sauks.
 
Atkal būs tad pavasar’s man sirdī,
Atkal būs tāds prieks, kas nenovīst.
Un ar tevi šinī laimes brīdī
Iešu, kamēr rīta gaisma svīst.
 
Īstenībā es šeit viens pats sēdu,
Gaidu tevi vai tu nāksi ar’
Paņemsi sev līdzi manu bēdu,
Lai kaut brīdi vieglāk justies var.
 
Vakaros es Gaujas malā klīdu,
Vēlējos, lai pretī nāktu Tu.
Un kā draugs, kas aizmirst veco strīdu
Atkal siltus vārdus sacītu.
 
Varbūt, kādreiz, atnāksi pie manis,
Tad, kad sirds man Tevi atkal sauks,
Kaut kur skanēs lakstīgalu zvani ...
Kaut kur Gaujas malā ievas plauks ...
 
Pamēģināsim!?
Mēs bieži lauzām galvu mokoši un dikti,
Un tikpat gudri paliekam pēc tam:
Kāpēc mēs dzīvē dažreiz esam slikti
Un kādreiz spītējam pat bieži – nezin kam.
 
Vai vieglāk nebūtu, ik dienu sākt ar labu,
Pat svešus satiekot, lai aplaimo tos smaids.
Nav viegli, protams, mainīt savu dabu,
Ja sirdī aizķēries vēl būtu kaut kur naids.
 
Šai pasaulē mūs katru kaut kur gaida laime,
Bet lai sasniegt varam – nedrīkst traucēt naids.
Visi taču esam viena liela saime,
Kuru sien un vieno vien silts un laimīgs smaids.
 
Un tāpēc, mīļie draugi, sāksim mēs no gala
Dzīvosim mēs tā, lai sliktā vispār nav.
Mūs katru sagaidīs tad gaiša debess mala
Un katrā sirdī naids sen pagaisis būs jau.
 
 Manā logā leduspuķes zied
 Manā logā leduspuķes zied,
Tur marta puteņi ar salu kopā jaucas,
Tur ziemelis par pavasari dzied,
Kas atkal šurp uz strazdu spārniem traucas.
 
Manā logā leduspuķes zied,
Kā slaidās palmas saulei tuvāk tiecas.
Tu redzu – ledus atkal Gaujā iet
Un meitenes pēc ievu zariem liecas.
 
Manā logā leduspuķes zied,
Tur marta puteņi ar salu kopā jaucas,
Vēl ziemelis par ziemas priekiem dzied,
Vien manas domas maijam pretī tiecas.
 
Žetonu vakarā
Šī mazā  nozīmīte, ko Tev šodien piesprauž
Kā draugs vismīļākais Tev visā dzīvē būs.
Tur Tava bērnība Tev šodien galvu pieglauž,
Tur mostas jaunība, kas Tavu sirdi gūs.
 
Ir tāpēc šodien prieks. Skan mūzika. Un dejā
Jums katram gribas traukties atkal vēl un vēl,
Lai klases biedri neredz, ka Tev pašam  sejā
Par drīzu šķiršanos jau klusas sāpes kvēl.
 
Tu noglaud žetonu un savā sirdī jūti,
Tik īstas laimes daudz ar to Tev šodien dots.
Ir tagad aizmirsts viss. Pat tas, cik tomēr grūti,
Šis skaistais skolas vakars tika sagaidīts.
 
Nāks pavasaris. Ievas atkal plauks un ziedēs,
Priecāties un sapņot zem ievām katru sauks.
Jūs tanī laikā skolā eksāmeni biedēs,
Bet sirdī cerības un klusa laime plauks.
 
Ies gadi. Atmiņas uz savu dzimto skolu
Ne vienreiz vien Tev klusām labpatiksies iet.
Un katrreiz šķiroties pret veco klases solu,
Kā senāk atspiesties vēl gribēsi mazliet.
 
Jaunajā 1987. gadā.
 
Lai nākamgad mums visiem labi klājas,
Lai ir katram laimes bezgalīgi daudz.
Lai katram darba vieta būtu otrās mājas,
Kas ar prieku vienmēr aicina un sauc.
 
                Lai vecos netikumus atmetam kā liekus,
                Kas šodien traucē labākiem mums kļūt.
                Un ko tur vispāri vēl runāt niekus:
                Tā kā kādreiz bija, turpmāk nedrīkst būt.
 
Mums, protams, bija tāda modes lieta:
Par katru nieku ”stiprā” glāzi dzert.
Un pašu sievas klusēdamas cieta,
Ka vīrs var tikai knapi soļus spert.
 
                Lai paliek tukšas daudzās ‘somu’ pirtis,
                Kur tik daudz ļaunuma bij’ kādreiz sēts.
                Tur dažs priekšnieks ceļu sev uz priekšu cirtis
                Un guvis labumus, jo degvīns bija lēts.
 
Tāpēc, galu galā, liksim prātus kopā:
Cik tālu tā vēl varētu mēs iet.
Lai par to, kas pelts šai dzejolītī skopā
Ar baudu paši varam gardi smiet.
 
                Lai nākamgad mums visiem labi klājas,
                Lai ir katram laimes bezgalīgi daudz.
                Lai miers un saticība visur atrod mājas,
                Lai vecais gads bez bažām projām brauc.
 
Pārdomas Jaungada naktī.
 
Drīz pulkstenis nositīs pēdējo vecgada stundu
Un sirdī mums katram būs nožēlas, sāpes vai prieks,
Jo dzīve ar katru mūža lappusē rakstīto rindu
Tev laimi ne katrreiz bez cīņas un grūtībām sniegs.
 
Nākotnes gaidās mēs bieži kā pusaudži mulstam
Un gribam, lai prieku ikvienam mums saņemt ir ļauts,
Lai varam to sajust kā rasu pār tīrumiem gulstam,
Kad sirdī mums sāpju kādreiz būs sakrājies
 
Un tāpēc mums šodien nāk atmiņā noietie ceļi
Un sirdī no jauna mums iekvēlo sensenais prieks:
Dzīve ir skaista, ja spēkus pats sevī Tu smeli
Lai Dzimtenei savai un rītdienai nebūtu lieks.
 
Drīz pulkstenis nositīs pēdējo vecgada stundu,
Nāks draugi un katru kā parasti  jaungadā sveiks,
Bet dzīve ar katru mūža lappusē rakstīto rindu
Nākotnē rādīs mums ceļu, par pagātni   taisnību teiks.
 
JAUNAJĀ GADĀ
 
No gada gadā cilvēks cer un gaida:
Pēc Vecā Jaunais gads vēl labāks nāks.
Būs katra stunda pilna laimes smaida,
Kas Jaunā gada dienas skaitīt sāks.
 
                Bez rūpēm, protams, neiztikt nevienam,
                Bez strīdiem arī diez’ vai kādreiz var.
                Bet, ja citus arī mēs kaut drusciņ cienam,
                Tad arī saticīgi dzīvot vienmēr var.
 
Tāpēc aizmirsīsim kādreizējo naidu,
Ja tas sirdī varbūt kādam kvēl.
Mēs šodien katru apsveiksim ar smaidu
Un roku silti saspiedīsim vēl.
 
                Lai bez bažām visi Jauno gadu gaida,
                Un katrs laimi vēl kā draugam draugs.
                Ja pratīsim mēs sadzīvot bez naida
                Tad tautas laimīgas un stipras augs.
 
PIRMAIS TOSTS.
 
Šodien smaidīgas sejas apkārt vien redz
Un līgavai ziedus uz galvas.
Vedēji svečturī sveces dedz,
Lai līksmība šovakar valda.
 
                Pēc laiciņa    iekosts un iedzerts kad būs,
                Ko darīt,   „rūgts” viesi prasīs.
                Jānim ap dūšu tā savādāk kļūst,
                Un domīgs viņš ausi tad kasīs.
 
Vai skūpstīties tagad, vai pagaidīt vēl,
Kad līgava pati to sacīs.
Šī domā: man skūpsta jau nebūtu žēl,
Lai palūdz ar savām acīm.
 
                Bet ciemiņi gaida un skandina „rūgts”,
                Pa starpām lej šņabīti glāzēs.
                Tad atskan skūpsts skanīgs, gaidīts un lūgts,
                Ka nodreb pat ziediņi vāzēs.
 
Un tāpēc tev , krustmeit, es vēlu no sirds,
Iet dzīvē pa laimīgu taku.
Lai acīs Tev prieka asaras mirdz,
To es, Tavs krusttēvs, Tev saku.
 
PĀRDOMAS PAR LOPIŅIEM
 
Ja lopiņam, kas ražo pienu,
No kura krējumu un sviestu taisa,
Liek silē āboliņu, sienu,
Bet salmus klāt tiem bišķiņ maisa
Var pienu slaukt un plānu pildīt,
Ar prieku savu sirdi sildīt.
 
                Ir, protams, grūti visiem trāpīt:
                Slaukt laikā govis un pokas lāpīt,
                Uz bodi aizvest tukšo taru
                Un teļiem pieaudzināt svaru,
                Var iegūt rezultātus skopus,,
                Ja labi neuzpasēs lopus.
 
Griež zobus zootehniķis un baras:
Tas lopiņš man vai kaklā karas,
Tās mugura kā kaulu zāģis,
Pie fermas tukšs stāv salmu vāģis,
Ko var no tāda lopa gaidīt,
Kas spēj tik knapi asti svaidīt?
 
                Stāv agronoms un kasa bārdu:
                Nu, goda vārds, man pietrūkst vārdu.
                Ir darīts viss, pat salmu ķīpas
                Ir katrā fermā dažas strīpas,
                Bet piena nav un nebūs arī.
               Sāks fermās rūsēt piena svari.
 
Ar barību ir tiešām slikti:
Ir saimniecībā visi pikti.
Bet tie, kas fermās lopus baro,
Par katru kilogramu karo
Tik tad, kad strazdi kokos svilpo,  
Lops pats pēc zāles laukā cilpo.
 
                Vēl cīruļi un strazdi klusē,
                Vēl ziema knapi tikai pusē
                Valsts katru dienu prasa pienu,
Tāpēc salmus, skujas, sienu
Jādod gotiņai ar prātu,
Lai šī protas ēst ar sātu.    
 
Un tāpēc joki jāmet malā,
Nav vēl jābrēc balsī skaļā.
Vai mēs pēdējie vai pirmie,
Vai mēs jaunākie, vai sirmie,
Govis kopsim mēs un slauksim
Uz pienotavu nodot brauksim.
 
                Ja lopiņam, kas ražo pienu,
                No kura krējumu un sviestu taisa,
                Liek silē āboliņu, sienu,
                Bet salmus klāt tiki bišķiņ maisa
                Var pienu slaukt un plānu pildīt,
                Ar prieku savu sirdi
 
SIEVIETĒM 8.MARTĀ
 
 
Sveiciens no Gaujmalas ievām,
Kas vēl marta puteņos slīkst.
Un savām maigajām rokām
Pelēkos pūpolus glauž.
Sveiciens no Gaujmalas ievām,
Kur meitenes ziedoņa tvīkst,
Lai sapni uz zilajām krokām
Gaujas ūdeņi nākotnei auž.
 
                Sveiciens no atvariem Gaujā,
                Zem ledus kas spēkus sev krāj,
Lai ziedoņa šalkas un vēji
Vienmēr tur atbalsi rod.
Laime, ko sirds Tava taujā,
Tev mīļi no Gaujmalas māj
Un prasa, kā aizmirst Tu spēji
Gauja glāstīt un sāpināt prot
 
Ies gadi. Ievas Tev matos
No Gaujmalas vienmēr būs līdz,
Maijā vai janvāra salā
Sirdi Tev sasildīs prieks.
Dzīve trauks atmiņu ratos,
Būs blakus tai bērnības rīts.
Un Gaujas vai Amatas malā
Tev par ievām un ziedoni trieks.
Līgatne, 1986.g.
.
Mātei.
Es gribu no Gaujmalas atnest Tev pelēko pūpolu zaru
Ko marta skaudrajā rītā, kā skaistākos ziedus tev dot
Lai aizmirstos ikdienas rūpes, Tev blakus es pastāvēt varu.
Lai vēlreiz Tu apmīļo mani ar glāstu, ko Māte vien prot.
 
Un tā nu es stāvu un skatos. Vai acīs ir siltums Tev tāds, Māt,
Ar kuru tu glāstīji mani, kad bērnībā raudāju es.
Ak, vai, kā es gribētu šodien, kaut z brīdi tev pieglauzties klāt,
Lai sapņi mūs abus ar Tevi uz bērnību atpakaļ nes.
 
Es, māmiņ, par vecu jau esmu, lai klēpī mani varētu celt.
Man matos jau Gaujmalas ievas sen krāšņi un vareni zied.
Es atnācu vienīgi tāpēc, lai no Tevis sev padomu smelt,
Kā šķēršļiem un grūtībām pāri cilvēks ar smaidu var iet.
 
Ļauj, māmiņ, šo pūpolu zaru, tev kā daļēju parādu dot,
Par garajām bezmiega naktīm, ko bērnībā dāvāji man.
No Tevis es paņemšu smaidu, ar ko Māte vien apmīļot prot
Un bērnības šūpuļa dziesma, lai ausīs mums ilgi vēl skan.
 
 Rainim.
 Tavas bērnības sapņus vēl Latgales ezeri glabā,
Tavu jaunības degsmi Jasmuižas sili mums pauž,
Tavas kvēlākās ilgas tava dzimtene mīļā un labā
Jau gadsimta ceturksni rītdienai pamatos auž.
 
 Tu mīlēji tautu kā zeme mīl veldzošu rasu,
Kas saknēm pat klintī pēc dzīvības iespiesties ļauj.
 Kur ņēmi Tu spēku? Es brīnos kad dzejoļus lasu,
Kas sirdi ikvienam ar vētrainu nemieru skauj.
 
Puisēns, kas skolai pirmoreiz atvēra durvis,
Viņš somā līdzi turp bērnības draiskumu aiznes,
Tāpēc tam lemts, ka šodien viņš tiešām ir burvis
Jo zina, ka skaistāko dzejoli rakstījis Rainis.
 
Tavas bērnības sapņus vēl Latgales ezeri glabā,
Tavu jaunības degsmi Jasmuižas sili mums pauž,
Tavas kvēlākās ilgas tava dzimtene mīļā un labā
Jau gadsimta ceturksni rītdienai pamatos auž.
 
Ķīmijai.
Kolhozu ļaudis savās sanāksmēs dedzīgi sprieda
Par decembra Plēnuma Lēmumu, kas viņiem vairs nebija svešs,
Turpmāk lai tīrumos spēcīgas vārpas kur brieda,
Vienmēr lai šalktu un viļņotu labības zeltītais mežs.
 
Rūpnīcu cehos pat manāma priecīga rosme,
Fabriku dūmeņi, liekas, šodien daudz spēcīgāk kūp,
Jo padomju tehnika, padomju cilvēka drosme
Par labāku, gaišāku, mierīgāku cilvēces rītdienu rūp.
 
Mēs ķīmiju jūtam kā spēcīgu palīgu ejot sev blakām,
Kas nākotnē cilvēku cerībām plašākus apvāršņus vērs
 Prieks ielīs Tev sirdī, ja dzirdēsi zemkopjus sakām:
Šogad tīrumi kolhozu apcirkņos ražas lielākas bērs.
 
Ja dzīvē it visur kā nākas mēs ķīmijai ieviesties ļausim,
Tad fabrikām rūpnīcām ražot būs iespēju bezgala daudz
Pļavās un tīrumos vienmēr tad vālus daudz biezākas pļausim
Un rītdien būs mašīnu vairāk pa dzimtenes ceļiem kas brauc.
 
 LAIME.
 Skrien dienas, mēneši un darbā paiet gadi,
Tie daļu Tevis paša sevīm līdzi nes.
Bet tas, ko rītdienai ar savām rokām radi,
Ir mūžīgs    nav nekad tam pagātnes.
 
Cik labi gan, ka šodien skaistu dzīvi
Tu gribi pats ar savām rokām celt,
Lai vari laimi pilnām saujām brīvi
Tu savā sirdī, savā darbā smelt.
 
ALBUMU PĀRŠĶIRSTOT.
/J.V. pensijā aizvadot/
 
Skrien dienas, gadi, sarma matus glāsta
Un rokām atpūsties pēc spraiga darba ļauts –
Šis albūms lai par darba gaitām stāsta,
Par mašīnām, kas darba ritmā klaudz.
 
Ar tevi kopā kara drupas vācām,
Lai fabrika var seno slavu gūt,
Pēc padoma mēs grūtā brīdī nācām,
Lai savā darbā vienmēr stipriem būt.
 
Un mūsu fabrika, lai darba ritmā straujā
Nekad vairs kara trokšņos neapklust –
Ikviens no mums, lai klusām savā saujā
Var darba gaitās Tavu roku just.

 

Avīze "Līgatnes papīrnieks", 09.02.1968.

 

Laika ziņas
Aptaujas