Bruno Silkalns

Aiz vāciešiem palika gruveši

Valda Rozenberga

   Sākoties karam, Bruno Silkalns bija 14 gadus vecs pusaudzis. 1941. gada 14. jūnijā daudzas līgatniešu ģimenes tika izsūtītas. Silkalnus šī traģēdija toreiz neskāra, bet dzīve tomēr bija mainījusies. Ne tikai pirms gada ienākušās padomju varas uzurpatorisko likumu dēļ, sākās arī karš.
   Līgatnē ienāca vācu armija, uz kuru, kā saka Bruno Silkalns, daudzi līgatnieši lika cerības, ka tā atsvabinās no padomju režīma.
   Silkalnu ģimenes pamats bija tēvs. Māte jau bija mirusi. „Man bija vecākais brālis, kuram draudēja iesaukšana vācu armijā. Ja pareizi palicis atmiņā, tas bija 1943. gada ziemā," atceras Bruno Silkalns. Lai dēlu neiesauktu, tēvs aizgāja strādāt policijā. „Viņš bija cara laika uradņiks, kārtības sargs. Bet pienāca brīdis, kad brālim latviešu leģionā tomēr bija jāiet. Viņš atradās Cēsu kazarmās. Tēvs iejūdza zirgu, brauca brāli glābt. Būdams policists, kazarmās iekļuva viegli. Brāli un vēl vienu jaunekli no Vildogas iesēdināja pedervāģos, noslēpa zem pārsega un aizveda. Tēvs zirgu vadīja pa vientuļiem ceļiem. Žandarmi posteņos viņu pazina un ratus nepārbaudīja. Brālis slēpās, dzīvoja mežā. Viņu nodeva kaimiņi, pačukstēja vāciešiem, kas notiek. 1944. gadā brālim leģionā tomēr bija jāiet, jo vācieši draudēja nodedzināt māju. Uz dedzināšanu viņi bija ziķerīgi," vērtē Bruno Silkalns.
   Runājot par ģimenes iztikšanu, toreizējais pusaudzis atceras, ka paēduši viņi bija: „Kāds kaimiņš, kuram bija liela ģimene, vēl divdesmit gadus pēc kara atcerējās, ka nekad mūžā nav ēdis tik daudz sviesta kā vācu laikā. Ģimenes, kurām bija mazi bērni, sviestu saņēma, cik bērnu, tik kilogramu mēnesī." Bruno Silkalns stāsta, ka Līgatnē bija pārtikas punkti, kur uz kartītēm varēja dabūt cukuru un degvīnu. Lai pārtikas kartītei krātu punktus, kas deva iespēju iegādāties vairāk, iedzīvotājiem bija jāvāc krūkļu mizas un jānodod aptiekā. „Nezinu, kādiem mērķiem tās izmantoja, bet mēs vācām. Cilvēki pārtika arī no piemājas saimniecībās izaudzētā," teic kara aculiecinieks.
   Kad karš tuvojās beigām, arī Līgatnē vācieši sākuši rosīties, vietējiem iedzīvotājiem liekot rakt prettanku grāvjus. Bruno Silkalns stāsta, ka tie neesot bijuši vajadzīgi, jo padomju tankisti pratuši tos pārvarēt - viens tanks iebraucis grāvī, bet citi pārbraukuši tam pāri.
   „Kad 1944. gada septembrī sarkanā armija tuvojās Līgatnei, vācieši darīja posta darbus," vērtē Bruno Silkalns un uzskaita, ko Līgatnes pagasta centrā sagrāva: „Saspridzināja dzelzceļa tiltu. Vietā, kur tagad pretī Līgatnes pagastmājai atrodas tirgus būdas, bija liela, skaista ēka ar tornīti galā. Tur Latvijas laikā strādāja patērētāju biedrība. Tai mājā bija arī ēdnīca un frizētava. Vācieši saspridzināja. Tāpat pārtikas veikalu, kas atradās Nītaures ceļa sākumā, kur tagad autobusu pietura. Arī aptiekas ēku veikalam pretī. Līgatnē toreiz bija savs firmas Shell benzīntanks, ko vācieši noslaucīja no zemes virsas. Atceros, tika zāģēti telefona līnijas stabi. Kara laikā vietējā pamatskolā atradās vācu tipogrāfija, kur drukāja armijas topogrāfiskās kartes. Skolu vācieši gribēja nodedzināt, bet tas viņiem neizdevās."
    Bruno Silkalns atceras - neviens negribējis ticēt, ka padomju vara atgriezīsies. „Lasīju avīzes par Teherānas un Jaltas konferenci, kur sabiedrotie vienojās pēc kara Baltijas valstis atstāt Padomju savienībai. Toreiz, vēl puika būdams, domāju, ka tā ir tikai tāda vācu propaganda - aģitācija, lai mēs viņus vairāk atbalstītu, bet izrādījās, ka tā tomēr ir īstenība," viņš uzsver.
   Kad ienāca sarkanā armija, vietējos iedzīvotājus mobilizēja novākt gruvešus. Arī Bruno Silkalns cītīgi piedalījies pēckara posta cietušās Līgatnes sakopšanā, bet toreiz viņš vēl nezināja, ka 1949. gadā tiks izsūtīts uz Krievijas ziemeļiem...

Avots: http://www.edruva.lv/zinas/zinas_no_vecas_edruvas/datums/2007-05-08/zina/9396






 

 

BRUNO  SILKALNS 
  

Nedrīkstam

Ja dažreiz kā kaķi
Mūsu dvēseli skrāpē
Neveiksmes darbā
Vai slimību sāpe -
Nedrīkstam ikdienā
Citiem to rādīt ,
Jo dvēseles spogulim
Gaišam ir jābūt .

Sāpes un slāpes

Sāpes var paciest un pārciest ,
Tikai tam vajadzīgs laiks ,
Jo pat visdziļākās rētas
Spēj sadzīt , ja pagājis laiks .
Sliktāk , ja dvēselei slāpes -
Ar gadiem to rodas vēl vairāk .
- Bet ko tad lai dara , ja tādas
Radušās kādam no mums ?
- Tām vajadzīgs draudzības avots ,
No kura var mūžīgi dzert .

 

 
 

 

Laika ziņas
Aptaujas