Šajā sadaļā stāstīsim par cilvēkiem, kas ierakstīti Latvijas vēsturē un savu dzīvi vai kādu tās posmu saistījuši ar Līgatni
Lūdzam līgatniešus papildināt krātuvi par novada cilvēkiem sūtot informāciju uz novada domi, e-pasts: novadadome@ligatne.lv
Arnolds Indriksons - vieglatlēts
(20.8.1893. - 27.6.1947)
Sporta klubi: 2.RRB.
Oktobra jubilāri
Anna Lācis (1891-1979)
Lāce Anna - 1891.19.10. Līgatnes pg. Ķempju muižā seglinieka ģim. - 1979.21.11. Rīgā, apb.Raiņa kapos.- režisore, teātra kritiķe, tulkojusi Bertoldu Brehtu. No 1920. gada viena no strādnieku teātra organizētājām Rīgā. No 1926. gada strādājusi Maskavā latviešu teātrī Skatuve un citur, 1948. – 1957. gadam Valmieras Drāmas teātra režisore (no 1950 galvenā režisore). Iestudējusi: N.Gogoļa Revidents (1952), A.Upīša Ziņģu Ješkas uzvara (1954). Izdots rakstu krājums Dramaturģija un teātris (1962).(Lpb novadpētn.mape,katalogs,Vbv-197lpp.)
***
Spotnet.lv Foto: Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejsTeksts: Inga Frīdrihsone
Režisore Anna Lācis, pazīstama arī kā Asja, arī savu dzīvi prata veidot kā spožu izrādi, kurā pati spēlēja galveno lomu.
Zicāns Eduards
Dzimis zemnieka ģimenē. 1903. gadā beidzis Valmieras skolotāju semināru. 1905-19 tur strādājis par pedagogu. 1921-38 N. Draudziņas ģimnāzijas inspektors, 1934-36 Rīgas skolotāju institūta skolotājs. 1926. gadā beidzis LU Teoloģijas fakultāti, iegūstot teoloģijas kandidāta grādu, pēc tam papildinājis zināšanas Vācijā Berlīnes (1927) un Leipcigas (1929) universitātēs. 1929. gadā ebreju valodas lektors Latvijas Universitātē, 1930. gadā privātdocents, 1934. gadā LU ieguvis teoloģijas doktora grādu, par disertāciju "Arābieši Vecajā Derībā un viņu attiecības pret Izraēliešiem" (grāmatā 1934) saņēmis Kultūras fonda balvu. No 1934. gada docents, no 1935. gada vecākais docents, 1938-40 un 1942-44 profesors vispārējā reliģiju vēsturē. 1944. gadā devies trimdā uz Vāciju, kur miris Fišbahas bēgļu nometnē. Tulkojis latviešu valodā psalmus, publicējis rakstus par Veco Derību un latviešu mitoloģiju (Saules kāzas, Pērkons, garā pupa u.c.) un estētiku. Trimdā atkārtoti izdota Zicāna veidotā ābece un lasāmgrāmata "Viegla gaita" (1948, 1953,1957). 1963. gadā iznācis Zicāna dzejoļu krājums "Virši zied" .
1.Latviešu rakstniecība biogrāfijās.- Rīga: Zinātne, 2003.- 661.lpp.
2.Eduards Zicāns//Es viņu pazīstu.-Rīga:Biogrāfiskā arhīva apg.,1939.-550.lpp.
3.Rusmanis, Sigurds. Viņi dzimuši Līgatnes pagastā :[par ievērojamiem cilvēkiem (Cēsu raj.)] / Sigurds Rusmanis // Druva. - ISSN 1691-0400. - Nr.117 (2003, 29.jūl.), 3.lpp. - ( Piel. "Novadnieks" ). - Turp. Sāk.: Nr.27 (2003, 18.febr.). (Zicāns, Eduards)
Septembra jubilāri
http://www.ibook.lv/BD_saimnieciskas-krizes-celoni-un-krizes-pagaidu.aspx?BID=64bea9f0-60a5-4868-a317-5e922b73b212
Lindiņš Rūdolfs – 1887.11.12 Līgatnes pag.Jānēnos saimnieka ģim.-?-žurnālists.Pēterpilī stud.Psihoneiroloģiskā inst.Juridiskajā fak.1918 atgriezās Ljā.1919 ievēlēts Tautas padomē , Satversmes sapulcē.1921 Zemkop.ministra biedrs,’’Laukstrādnieks’’redaktors.Studējis LU. Pēc 1939.g. ziņu nav.(nov.mape,kat.Vidusvidzemnieku biogrāfiska vārdnīca215.lpp.)
http://www.saeima.lv/Informacija/1saeima.html
http://news.lv/Druva/2008-02-19/Musu_novadnieki_-_Saeimas_deputati
________________________________________________________________________________________________________________________________________________________
Aprīļa un maija jubilāri
Robiņa Natālija Kristīne (1885. (29. III) 11. IV Līgatnes Lielzanderos saimnieka ģimenē – 1918. 31. I ar tuberkulozi Mjēžā, Šveicē, turpat apbedīta) – tulkotāja. Beigusi V. Maldoņa ģimnāziju Rīgā. 1910 saslima ar tuberkulozi, ārstējās Šveicē un studēja valodniecību Lozanas universitātē. Līdzstrādniece vairākos Šveices laikrakstos un Lugāno izdotajā starptautiskajā studentu žurnālā. 1915 sāka vēstuļapmaiņu ar Jāni Raini [5] un Aspaziju [5]. Kādā vēstulē N. Robiņa raksta:
Nonācu pie gala slēdziena: dzīvot, lai varētu strādāt priekš mūsu mīļās, labās Latvijas. Mums jālūko savienoties un kopējiem spēkiem uzcelt garīgas gaismas, dailes un skaistuma pilis; tikai tad, ja mums tādas būs, mēs mūžīgi dzīvosim. – Es gribētu pievienoties Jūsu lielajam darba laukam, varbūt, ka es varētu kaut ko darīt – pie mājas celšanas jau kaļķu sijātājs arī ir vajadzīgs.
Publicējusi patriotiskus rakstus par Latviju un latviešiem Šveices presē. Tulkojusi franciski Raiņa apceres. 1915 VIII pusgadu dzīvoja Kastaņolā, pārrakstīja un tulkoja Raiņa rakstus laikrakstiem, rakstīja kritikas par Raiņa darbiem un viņa piecdesmitgadē ievietojusi jubilejas rakstu Lugāno žurnālā Coenobium. 1917 N. Robiņas veselība pasliktinājās. Viņa devās ārstēties kalnos uz Montānu. Tur iepazinās ar franču rakstnieku un žurnālistu Kamilu Mobēru (Camille Maubert) un ieinteresēja viņu par Raiņa daiļradi. Savas dzīves pēdējās nedēļās tulkojusi franciski Raiņa lugas Uguns un Nakts parindeņus, pēc kuriem K. Mobērs izveidoja literāru tulkojumu un 1922–23 publicēja to Parīzes žurnālā La nouvelle Journée. Pseidonīms Tālija. Par N. Robiņu materiālus no Lozanas bibliotēkas Šveicē ieguvusi A.Leite.
Bērziņš Pēteris (Rudzīšu Pēteris; 1848. 1. V Raunas Papanos pusmuižas saimniecības vadītāja ģimenē – 1926. 8. IX Rīgā) – skolotājs, rakstnieks, grāmatizdevējs. Mācījies Smiltenē un Raunā, kopumā tikai 12 mēnešus. Strādājis tēva rentētajos Raunas pagasta Rudzīšos un izglītojies pašmācības ceļā. 1869 ieguva skolotāja tiesības. 1872–75 skolotājs Raunas draudzes skolā, 1875–82 skolotājs Līgatnes papīrfabrikas skolā. Daudz rakstījis laikrakstā Balss. Par pretmuižniecisku nostāju atlaists no darba un apcietināts, attaisnots. 1882–85 dzīvoja pie brālēna Drabešu pagasta Billes fabrikā un nodevās rakstniecībai. Publicējis periodikā dzejoļus, tulkojumus, folkloras materiālus. Izdevis: dzejoļu krājumu, stāstu krājumu, sastādījis 2 dzejas antoloģijas. Kopš 1885. skolotājs Rīgā, laikraksta Dienas Lapa līdzstrādnieks, atvēra savu grāmatnīcu. Kopš 1888 izdevēji, laida klajā tam laikam vērtīgas literāra un zinātniska satura grāmatas. Īpaši atzīmējama P. Bērziņa Līgatnē sarakstītā Lasīšanas grāmata skolas bērniem, kas 1881–1903 piedzīvoja 12 izdevumus. Tā ir pirmā latviskā noskaņojumā sastādītā skolu lasāmā grāmata. Vēl sarakstījis: Ābece jeb pirmā lasīšanas mācība, 1885–1910 – 6 izdevumi; Zemes īpašums, 1906 – par agrārtiesībām, tulkojis krieviski. Uzņēmums 1. pasaules kara laikā izputēja un P. Bērziņš devās bēgļu gaitās uz Maskavu. Pēc kara atgriezās Latvijā. Publicējis grāmatu Spānija un spānieši, 1923; brošūras: Zemes jautājums ārzemēs, 1919; Dažas piezīmes zemes jautājumā, 1920; Padomju valdības zemes iekārta, 1920.
_______________________________________________________________________________________________________________________________________________________
Marta jubilāri:
Jēkabs Brants (dz.1887. 4. III Jaunpiebalgā – miršanas gads nezināms) – skolotājs, kordiriģents. Mācījies Jaunpiebalgas Jāņa skolā, Vecpiebalgas draudzes skolā un no 1903–07.g. Valmieras skolotāju seminārā. Skolotājs dažādās vietās Vidzemē. 1914. gadā iesaukts armijā, bijis rakstvedis. No1918–20 gadam sādžas skolotājs Krievijā. No 1920–44.g. Līgatnes pamatskolas pārzinis, Līgatnes kora vadītājs un Rīgas apriņķa skolas valdes loceklis. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Dzidra Inkina (dzimusi Paegle; 1931.9.III Līgatnē papīrfabrikas strādnieku ģimenē) – agronome, dzejniece. Mācījusies Līgatnes pamatskolā, No1945–49.g. mācījusies Priekuļu lauksaimniecības tehnikuma laukkopības nodaļā. No1949–54 g. studējusi Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Agronomijas fakultātē. No1954–56.g. galvenā agronome Baltinavas mašīnu traktoru stacijā. No 1956–58.g. Krāslavas rajona kolhoza Cerība priekšsēdētāja. No 1958–59 g. Siguldas rajona kolhoza Cerība agronome. No 1959–64 g. padomju saimniecības Stalbe galvenā zootehniķe. No1964–79 g. E. Veidenbauma kolhoza agronome, dispečere, šajā laikā apbalvota ar Darba Sarkanā Karoga ordeni. No 1979–86.g. strādājusi kolhozā Sarkanais karogs, kas vēlāk pārdēvēta par agrofirmu Āraiši. 1945. gadā sākusi rakstīt dzeju. Pirmās publikācijas Siguldas un Cēsu rajona laikrakstos. Piedalījusies ar dzejoļiem kopkrājumā Man vārds ir uz mēles, (1997) Izdots dzejoļu krājums Dzīves pīrāgs, (2001) un krājums Atrastie akmentiņi, (2002).
Pauls Bankovskis (dz.1973 10. III Līgatnē) – Mācījies Siguldas astoņgadīgajā skolā un Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā (stikla apstrāde). Studējis filozofiju Latvijas Universitātē (1992-1996). Prozu publicē kopš 1993. gada. Strādājis laikrakstā "Diena". Kopš 2006. gada grāmatu apgāda "Liepnieks un Rītups" direktors un žurnāla "Rīgas Laiks" līdzstrādnieks. Publicējis vairākus romānus, grāmatu bērniem, trīs stāstu krājumus un stāstus periodikā – viņa uzmanības lokā ir gan Latvijas vēsture, tās mīti un leģendas, gan nesenās padomju laika reālijas, gan iespējamā nākotne (romānā "Plāns ledus"). P. Bankovska romāns "Čeka, bumba & rokenrols" izdots somu un čehu valodā. P. Bankovskis ir viens no labākajiem aktuālās angļu/amerikāņu literatūras pārzinātājiem latviešu rakstnieku vidū. Piedalījies festivālā "Prozas lasījumi". Žurnāla “Karogs” un R. Gerkena romānu konkursu prēmija (1996, 2002). Par grāmatu "Mazgalvīši spēlē mājās" 2008. gadā saņēmis Jāņa Baltvilka balvu.
Skaidrīte Leimane (dz.1941. 16. III Bēnē) – tekstilmāksliniece. 1960. gadā beigusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, 1970 – Latvijas Valsts mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļu pie R. Heimrāta [1]. 1960–73. gadam māksliniece dažādos uzņēmumos. Kopš 1970. gada piedalās izstādēs, kopš 1973. gada asistente Latvijas Valsts mākslas akadēmijas Tekstilmākslas katedrā. Kopš 1984. gada lietišķās mākslas studijas Līgatne (dibināta 1967) vadītāja, 1993. gadā ieguvusi mākslas maģistra grādu. No 1989. gada Mākslinieku savienības biedre.
Edgars Imants Siliņš (dz.1927.g. 21. III Līgatnē – mir. 1998.g. 26. V) – fiziķis. 1961.gadā beidzis Latvijas Valsts universitāti. Kopš 1968.gada Zinātņu akadēmijas Fizikālās enerģētikas institūta laboratorijas vadītājs. Nodibinājis Latvijā jaunu pētījumu virzienu – organisko cietvielu fiziku, izstrādājis tās apraksta zinātniskos pamatus. No 1979. gada, fizikas un matemātikas zinātņu doktors. Kopš 1984.gada Organiskās cietvielu fizikas un molekulārās elektronikas laboratorijas vadītājs. Kopš 1985.g. - profesors. No1990.g. Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis. Kopš 1992.gada Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis. No1978–94. gadam sagatavojis un izdevis 5 monogrāfijas angļu un krievu valodā. 1983.gadā izveidoja Zinātņu akadēmijas grāmatu sēriju Cietvielu fizika, tās atbildīgais redaktors. 1985.gadā strādājis Okasaki Molekulāro pētījumu institūtā Japānā. Sadarbojies ar M. Poupa laboratoriju Ņujorkas universitātē. Lasījis lekcijas Štutgartes, Mārburgas un Heidelbergas universitātē Vācijā. Sadarbojies ar Upsalas un Čalmera tehnoloģisko universitāti Zviedrijā. 1993. gadā lasīja lekcijas Parīzes, Strasbūras, Klermonas augstskolās Francijā, strādājis turienes laboratorijā. Daudzus gadus sadarbojies ar Prāgas Kārļa universitātē profesoru V. Čapeku. Publicējis 170 zinātniskus darbus. Līdzautors sešām Latvijā un ārvalstīs izdotām grāmatām. Sarakstījis esejas Lielo patiesību meklējumi. Kopš 1999. gada Latvijas Zinātņu akadēmija piešķir E. Siliņa balvu.
Henrijs Visendorfs (īstajā vārdā Indriķis Ķiparts; dzimis 1861. gada (12.) 24. III Paltmales, tagad Līgatnes pagastā , dzirnavnieka četru bērnu ģimenē kā vecākais dēls – miris 1916. gada (6.) 19. VIII ar infarktu, apbedīts Pēterpilī) – tirgotājs, žurnālists, folklorists, leģendārs latviešu izcelsmes bagātnieks. Latvju dainu pirmais izdevējs. Mācījies vācu skolās Rīgā un Pēterpilī. Parīzē dzīvoja neprecējies viņa mātes brālis bagātnieks Henrijs Visendorfs (Wissendorff), kurš uzaicināja I. Ķipartu pie sevis, adoptēja, dodot savu vārdu un nodrošināja tautsaimniecības studijas Kondorsē licejā Parīzē. H. Visendorfs apguva franču, vācu, angļu, krievu valodu. No Parīzes uzturēja sakarus ar Pēterpils latviešiem, sūtīja rakstus latviešu avīzēm. 1886.gadā, pēc tēvoča nāves, mantoja viņa kapitālu un 1887.gadā Pēterpilī izveidoja vilnas audumu vairumtirdzniecības uzņēmumu. 1890. gadā precējies ar bagāta holandiešu tirgotāja meitu, pavairodams savu turību. Bija izdarīgs un praktisks, teicams veikalnieks ar labiem sakariem. Kļūdams Krievijā par ievērojamu tirgotāju, izvirzījās amatos: Pēterpils domnieks, apgabaltiesas zvērināts piesēdētājs, Izglītības ministrijas komitejas loceklis. Pārkrievošanas laikos aizstāvēja latviešu nacionālās intereses. Palīdzēja Fricim Brīvzemniekam publicēt pret latviešu skolu krievināšanu vērstus rakstus. Atbalstījis latviešu pasākumus: 1883. gadā izkārtoja latviešu pārstāvēšanu Pasaules izstādēs Čikāgā, sekmēja latviešu skolas un bibliotēkas, sarīkoja un materiāli atbalstīja Līgatnes pagasta dziesmu svētkus. Pievērsās latviešu folklorai un mitoloģijai, par ko publicēja rakstus presē un izdeva grāmatu "Ziņas par latviešu ticību", 1893. gadā Piedalījās dainu vākšanā un nodeva Krišjānim Baronam 28 406 dainas. Iesaistījās Latvju dainu izdošanā. No1894–98.g. par saviem līdzekļiem 10 burtnīcās izdeva Latvju dainu 1. sējumu. Panāca, ka kopš 1900. gada to izdošanu pārņēma Krievijas Zinātņu akadēmija. H. Visendorfa māsas meita Milda Kārkliņa:
Interese par etnogrāfiju Visendorfu 1889 . gadā saveda kopā ar Brīvzemnieku, kura mudināts, sāka rūpēties par dainu izdošanu. 1892 .gadā stājās saskarē ar Baronu – ziedoja līdzekļus, vāca ziedojumus, cīnījās ar cenzūru, gādāja abonentus, reklamēja, piedalījās plānos par sējumu iekārtojumu, saturu, ortogrāfiju, rakstu pievienošanu, pārraudzīja laika plānus, saņēma manuskriptus, sūtīja korektūras. Kad Barons, naudas grūtībās nonācis, rakstīja, ka dainas būs jāliek pie malas, H. Visendorfs atbildēja, ka uzsākto darbu nedrīkst pārtraukt un steidzīgi izgādāja Krievijas Zinātņu akadēmijas pabalstu, lai dainu darbs nepārtrūktu.
H. Visendorfs pētījis latviešu aizvēsturi, mitoloģiju, etnogrāfiju, 19. gs. 80.– 90. gados par šiem tematiem publikācijas vācbaltiešu, franču un angļu presē, rakstīja laikrakstos Balss, Baltijas Vēstnesis, žurnālā Austrums. No 1891–1903.g. izdeva A. Lerha-Puškaiša Latviešu teikas un pasakas, 1–5. 1890.gadā nopirka saviem vecākiem Paltmales dzirnavas, paplašināja tās, pārvēršot par modernu uzņēmumu ar cementa ražotni un kokvilnas pārstrādes iecirkni, kur ražoja no Ēģiptes kokvilnas labāko vati Krievijā, iekārtoja ūdensturbīnu ar elektroģeneratoru. Tas notika laikā, kad pat Rīgā elektrību vēl nepazina. Piedalījies Paltmales Saviesīgās biedrības nama pamatakmeņa likšanā, ziedojis tam lielāku summu. Uzturēdamies Līgatnē, bieži tikās Rīgā ar Krišjāni Baronu u.c. latviešu sabiedrības darbiniekiem. 1905.gadā aģenta blēdību dēļ H. Visendorfa kokvilnas pārstrādes uzņēmums cieta lielus zaudējumus un bankrotēja. H. Visendorfa darbība apsīka 1. pasaules kara darbības dēļ. Pēc H. Visendorfa nāves un 1917.gada revolūcijas viņa atraitne Gerharda ar bērniem atgriezās Rietumeiropā, bet Līgatnes dzirnavas pārdeva. H. Visendorfa ģimenē bija 2 dēli un 2 meitas. Revoluūcijas jukās viens dēls pazuda, otrs nomira. H. Visendorfa atraitne un meitas apprecējās ar ārzemniekiem, izbeidzot Visendorfu dzimtas vārdu.
_______________________________________________________________________________________________________________________________________________________
Drukāt
