Cilvēki
4. aprīlī LR1 raidījumā "Ģimenes studija"- Līgatnes Liepiņu ģimene
2014-04-04
4. aprīlī LR1 raidījumā "Ģimenes studija"- Līgatnes Liepiņu ģimene
4. aprīlī plkst. 15:06 klausīsimies LR1 raidījumu "Ģimenes studija" , kuras galvenie varoņi būs Liepiņu ģimene!
Publikācija par līgatnieti Egilu Siliņu žurnālā Santa 2013.gada oktobris
2014-01-22
Publikācija par līgatnieti Egilu Siliņu žurnālā Santa 2013.gada oktobris
Skaidrīte Kaldupe
2013-01-09
Skaidrīte Kaldupe
Neliels Skaidrītes Kaldupes darba un radošā mūža posms ir saistīts ar Līgatni. Mūžīgi mūsu piemiņā.
Pasniegtas Latvijas lepnuma 2011 balvas. Apsveicam mūsu Velgu Vītolu!
2011-12-30
Pasniegtas Latvijas lepnuma 2011 balvas. Apsveicam mūsu Velgu Vītolu!
Žurnālā "Enerģija un pasaule", decembra-janvāra Nr. 6, 2009.gadā publicēts raksts "Riņģu Dižozols" par mūsu novadnieku - profesoru Jāni Rozenkronu
2010-10-28
Žurnālā "Enerģija un pasaule", decembra-janvāra Nr. 6, 2009.gadā publicēts raksts "Riņģu Dižozols" par mūsu novadnieku - profesoru Jāni Rozenkronu
Inese Okonova: Novadnieks Manfrēds Kibers un viņa mantojums
2010-08-09
Inese Okonova: Novadnieks Manfrēds Kibers un viņa mantojums
Uzsākot darbu Līgatnes Tūrisma informācijas centrā un cenšoties uzzināt pēc iespējas vairāk par cilvēkiem, kas dzīvojuši Līgatnē, uzzināju, ka mūsu novadnieks un Karla Kibera, viena no papīrfabrikas dibinātājiem, mazmazdēls Manfrēds Kibers Vācijā pazīstams kā sirsnīgu un humora pilnu literāro pasaku autors. Arī latviešu valodā pieejami vairāku viņa darbu tulkojumi, turpretī ziņas par šīs savdabīgās personības dzīvi ir visai skopas

 Šajā sadaļā stāstīsim par cilvēkiem, kas ierakstīti Latvijas vēsturē un savu dzīvi vai kādu tās posmu saistījuši ar Līgatni
Lūdzam līgatniešus papildināt krātuvi par novada cilvēkiem sūtot informāciju uz novada domi, e-pasts: novadadome@ligatne.lv 

Arnolds Indriksons - vieglatlēts
(20.8.1893. - 27.6.1947)

 

Sporta klubi: 2.RRB.

 

 

Oktobra jubilāri

Sasniegumi sportā: Krievijas vicečempions 400 m skrējienā (1912.g. - 57,0 s). Personiskie rekordi: 800 m - 2:09,0 (1914.g.), 1500 m - 4:26,4 (1914.g.).
Izglītība un nodarbošanās: Krievijas armijas virsnieks. Pēc l pasaules kara strādājis Līgatnes papīrfabrikas direkcijā. 1940.g. jūlijā apcietināts, 1941.g. 27.jūnijā nošauts.
Papildu informācija: Piedalījies V OS (1912.g.): 6.vieta 1500 m priekšskrējienā (rezultāts nav fiksēts).
______________________________________________________________________________________________________________________________________________________

Anna Lācis (1891-1979)

Lāce Anna - 1891.19.10. Līgatnes pg. Ķempju muižā seglinieka ģim. - 1979.21.11. Rīgā, apb.Raiņa kapos.- režisore, teātra kritiķe, tulkojusi Bertoldu Brehtu. No 1920. gada viena no strādnieku teātra organizētājām Rīgā. No 1926. gada strādājusi Maskavā latviešu teātrī Skatuve un citur, 1948. – 1957. gadam Valmieras Drāmas teātra režisore (no 1950 galvenā režisore). Iestudējusi: N.Gogoļa Revidents (1952), A.Upīša Ziņģu Ješkas uzvara (1954). Izdots rakstu krājums Dramaturģija un teātris (1962).(Lpb novadpētn.mape,katalogs,Vbv-197lpp.)

Režisores Annas Lāces (1891.- 1979.) vārdu mūsdienu teātra apmeklētāju vidū atceras vairs tikai retais, jo skatītāji, kuru atmiņās gadiem ilgi glabājas iemīļoto aktieru tēli, režisora vārdu iegaumē daudz retāk. Turklāt Annas Lāces režisores darbība nav tik spilgta, lai viņu, līdzīgi kā E.Smiļģi, pieminētu vēl ilgi pēc radošā mūža beigām. Bet tā kā viņa savas pēdējās izrādes iestudējusi sešdesmitajos gados Valmieras teātrī, un nu jau gandrīz divdesmit gadus viņa nav dzīvo vidū, tad interesi par A.Lāci galvenokārt var izraisīt fakti, ka viņas mazmeita ir talantīgā un starptautiski atzītā režisore Māra Ķimele. Bet 1996. gada nogalē grāmatu apgādā likteņstāsti izdotas arī G. Strautmanes pierakstītās režisores meitas Dagmāras Ķimeles atmiņu stāstījums "Asja", kura apakšvirsraksts - "režisores Annas Lāces dēkainā dzīve".
Grāmatas priekšvārdā G.Strautmane atzīst, ka tā ir sava veida "konfrontācija ar pašas Annas Lāces memuāriem, kurus lietpratēji atzinuši par viņas reālās dzīves diezgan brīvām interpretācijām ar mērķi notikumus atspoguļot sev vēlamajā gaismā, kas ir ciešā saistībā ar tā laika valdošo ideoloģiju.
Izdotas trīs biogrāfiska rakstura grāmatas par Annu Lāci, no kurām pirmā parādījusies 1971.gadā Vācijā, un tās nosaukums - "Revolucionārs profesijā". Bet divas pārējās - "Anna Lācis" un "Sarkanā neļķe" - izdotas Latvijā. Šo darbu fragmenti izmantoti nesen tapušajā grāmatā "Asja", turklāt tie papildināti ar režisores tie ir papildināti ar režisores meitas Dagmāras Ķimeles komentāriem, kas palīdz nošķirt Asjas fantāzijas no patiesās notikumu gaitas, un reizē pat ir pilnīgā pretrunā ar viņas teikto. Grāmata papildināta ar dažiem maz pazīstamiem vai Latvijā līdz šim vispār nezināmiem materiāliem - vēstulēm, filozofa Valtera Benjamina "Maskavas dienasgrāmatas fragmentiem, un Linarda Laicena dzeju, kuras tapšanai ierosmi sniegusi tieši Anna Lāce (jeb Lācis, kā viņa pati sevi dēvēja). Tādejādi lasītājam tiek dota iespēja paraudzīties uz Asju ne tikai viņas meitas acīm, bet arī iepazīt viņu tādu, kāda tā ir citu viņai tuvu cilvēku atmiņās. Grāmatai pevienots arī plāšs fotomateriālu klāsts, kur redzam daudzus tā laika sabiedrībā populārus cilvēkus, kuri bijuši viņas draugi vai labi paziņas, kā arī pašu Asju dažādos viņas dzīves posmos.
Pētījuma autore-Inese Zelmene

 ***  
Spotnet.lv Foto: Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejsTeksts: Inga Frīdrihsone

Otrdiena, 19. Februāris, 22:00, 2008

Režisore Anna Lācis, pazīstama arī kā Asja, arī savu dzīvi prata veidot kā spožu izrādi, kurā pati spēlēja galveno lomu.  

Anna Lācis (1891-1979)
 
Anna Lācis dzimusi 1891.gadā un nodzīvojusi 88 gadus, kuros gana bija visa kā. Viņa tika apbrīnota un dievināta, ap viņu virmoja neparasta enerģija, kas jo īpaši pievilka vīriešus. Asja jeb Anna Lācis savaldzinājusi tādas personības kā žurnālistu, romāna "Mūža meža maldi" autoru Jūliju Lāci, dzejnieku Linardu Laicenu, filozofu Valteru Benjaminu, uz visu mūžu - režisoru un teātra teorētiķi Bernhardu Reihu, bijusi labos draugos ar Bertoltu Brehtu... Dzīve ap viņu savērpusi visdažādākos viesuļus, tomēr Asjā mitis kāds sīksts spēks, izdzīvošanas instinkts, un nekas nespēja viņu salauzt. Mīlēta un apbrīnota ne tikai no pielūdzējiem - vīriešiem, bet arī no daudzām sievietēm, kuras Asjā saskatīja savu ideālu, rūgtumu pret sevi viņa radīja pašas meitā Dagmārā Ķimelē, kuras atmiņas par māti lasāmas 1996.gadā izdotajā D. Ķimeles un Guntas Strautmanes grāmatā "Asja". Meitas atmiņu stāstījums ļauj ne tiai ieskatīties Asjas personības ēnas pusēs, bet arī liek domāt par pretmetiem, kādos dzīvo mākslas cilvēks un to, cik neizzināma un neizprotama ir cilvēka daba. Anna Liepiņa dzimusi netālu no Līgatnes seglinieka un skrodera Ernesta Liepiņa ģimenē. Kad Annai bija septiņi gadi, ģimene pārcēlās uz Rīgu, kur Annas tēvs srādāja vagonu fabrikā, bet māte atvēra nelielu bodīti. Par spīti vienkāršajai izcelsmei un ierobežotajai rocībai, meitene iestājās prestižajā Ķeniņa ģimnāzijā, kur tolaik mācījās bagātu ģimeņu atvases. Kaut Anna atšķīrās ar to, ka bija vienkāršākas izcelsmes, to kompensēja viņas personība un spēja piesaistīt uzmanību, iepatikties, izcīnīt vietu un izcelties jebkurā sabiedrībā - tās ir rakstura iezīmes, kas Asjai saglabāsies visu mūžu. Kādā skolas brīvlaikā, kad Annai Liepiņai ir tikai 16 gadu, viņa iesēžas vilcienā un dodas uz Varšavu. Trauksme, piedzīvojumu kāre un tieksme peldēt plašākos ūdeņos viņai raksturīga jau tolaik, un meitene, daudz nedomādama, piesakās strādāt par vācu valodas privātskolotāju, kaut pati tolaik vācu valodu neprot pārāk labi. Tā ir pirmā, bet nebūt ne pēdējā reize, kad Asja apliecina: svarīgāk par to, par ko esi pārliecināts, ir tas, KA esi pārliecināts. Viņa prot sevi pasniegt, un Varšavā patiesi nostrādā visu vasaru. Ķeniņa ģimnāzijā Anna iepazīstas ar gadu jaunāko Jūliju Lāci. Viņi mainās grāmatām, lasa Turgeņevu, un tā Anna dabū iesauku "Asja", ar kuru viņa pazīstama vēlāk Vācijā un Krievijā. Lai viņi apprecētos, nepieciešama Jūlija vecāku piekrišana, jo viņam vēl nav 21. Taču to Lāči nedod. Asja savās atmiņu grāmatās Jūlija vecākus vienmēr dēvējusi par budžiem un mietpilsoņiem. Jūlija vecāku versija par jauno sievieti, ko dēls ievedis savā mājā, atklājas Dagmāras Ķimeles stāstījumā par māti. Proti, Asja slepus uzturējusies Jūlija vecāku mājās, un reiz māte, iegājusi dēla istabā, ieraudzījusi viņa gultā puspliku meiču, kas nevis kautrējusies, bet nekaunīgi vērusies Jūlija mātē un izturējusies izaicinoši. Asjai tas varētu būt gana raksturīgi, jo viņa vienmēr lepojusies ar savu spēju valdzināt vīriešus un nav arī slēpusi, ka nereti viņa notikumu gaitu par labu sev vērsa "caur gultu".
 
Tiklīdz Jūlijam paliek 21 gads, viņi apprecas. Tomēr viņu laulības dzīve nav ilga. Asja nenoliedzami bija ne tikai seksuāli pievilcīga, ar krietnu devu velnišķīguma apveltīta sieviete, bet arī gudra un inteliģenta, un spēja valdzināt spilgtas mākslas un kultūras personības. Tāds bija arī Jūlijs - skaists un gudrs, taču viņam nepiemita tā bezgalīgā pacietība un visu piedodošā mīlestība, lai varētu būt ilgi kopā ar Asju. Viņa, tērpusies tērpos savās mīļākajās krāsas - oranžā un okerdzeltenā, pelēkajām, lielajām acīm zibot, nepārtraukti bija vīriešu uzmanības lokā, turklāt viņai tas patika, viņa to izmantoja un neuzskatīja par grēku. Pirmā pasaules kara gadus jaunā ģimene pavadīja Krievijā, Orlā, kur Asja organizēja bērnu teātri un bija aizrāvusies ar bērnu estētisko audzināšanu, savos uzskatos piesliedamās "kreisajiem" jeb sociālismam. 1919.gadā nāca pasaulē Lāču meita Dagmāra. Kamēr Asja bija nodarbināta ar svešiem bērniem, savu viņa pameta novārtā, un mazā Daga visu savu bērnību turpmāk klīda no vienām rokām otrās, mātes un māju siltumu nekad tā arī nesaņemdama. Asja bija zvaigzne, kas mirdzēja uz ārpusi, un apbrīna viņai, šķiet, bija nepieciešama tikpat vitāli kā gaiss, ko elpot.
 
1920.gadā Anna Lācis ar mazo Dagu atgriežas Rīgā, Jūlijs viņām seko vēlāk un drīz arī pieprasa laulības šķiršanu. Asja, liekas, par to daudz nesēro (to viņa nedara neviena vīrieša dēļ savā mūžā), turklāt viņai tolaik jau ir jauns uzmanības objekts - jaunais, talantīgais dzejnieks Linards Laicens. Par darbošanos kreisajās pagrīdes organizācijās abi tiek apcietināti un mazgāšanas telpā aiz caurulēm slēpj zīmītes, ko Laicens paraksta ar vārdu "Taiti", bet Asja ir "Honolulu". Asjas un šīs sarakstes iedvesmots, dzejnieks saraksta krājumu "Ho-Taī". Tā centrā ir kaismīgas sievietes tēls, kura izmaina ne tikai dzejnieku, bet visu vidi ap sevi. Patmīlīgajai Asjai, protams, glaimoja dzejnieka mīla, bet viņa piedāvātie sadzīves apstākļi bija par šauru, un Asja, velkot līdzi arī mazo Dagu, devās uz Berlīni. Daga, starp citu, būtu viennozīmīgi pēc laulības šķiršanas atstāta tēvam, bet Asja gribēja iespītēt Jūlijam, un izkārtoja lēmumu par labu sev, pirms tā pieņemšanas pārguļot ar advokātu... 20.gadu Berlīne ir Asjas panākumu osta. Valdzinošā, pašpārliecinātā un aizrautīgā Asja tiekas un strādā kopā ar Bertoltu Brehtu, iepazīstas ar Reinharta teātra režisoru, bagātu Austrijas ebreju dēls Bernhardu Reihu, kurš paliek uzticīgs Asjai visu mūžu. Laicens no Rīgas dodas viņai pakaļ, jo viņa mīlestība vēl dzīvi kvēlo, tomēr tolaik Asjas prātu jau aizņem Reihs. Kādā intervijā jau ilgi pēc savas vecmāmiņas nāves Asjas mazmeita, Dagmāras meita režisore Māra Ķimele saka, ka tādu mīlestību, kāda bija Reiham pret Asju, viņa otru nav dzīvē redzējusi. Berlīnē pasliktinās mazās Dagas veselība, un Reihs abām ar Asju nodrošina pusgada uzturēšanos Kapri salā. Tur bez vietējiem pielūdzējiem Asja savaldzina arī Berlīnes ebreju, filozofu Valteru Benjaminu, kurš pieder 20.gadsimta izcilākajiem domātājiem un kura dzīvē Asja nospēlēja būtisku, bet arī traģisku lomu.
 
No Berlīnes Benjamins Asjai seko uz Rīgu, vēlāk - uz Maskavu, kad Asja saslimusi un ilgstoši uzturas sanatorijā. Kopš 1926.gada Asja dzīvo Maskavā, jo Latvijā nevar uzturēties savas darbības sociālistu aprindās dēļ. Maskavā viņu jau sagaida Reihs, kurš savas mīlestības dēļ pametis Berlīni un savu daudzsološo karjeru. Benjamins Maskavā saraksta savu "Maskavas dienasgrāmatu", kurā atklājas mēnešiem ilgušās trijstūra attiecības starp Reihu, Benjaminu un Asju, kura bezkaislīgi izmanto un pazemo abus šos vīriešus vienlaikus. Tiesa, acīmredzot viņā bijis kas tāds, kādēļ viņi ļāvušies... Benjamina dienasgrāmatā neatklājas nekas no Asjas inteliģences, vien viņas kaprīzes un bezsirdīgums. Benjamins raksta: "Es nepazīstu nevieu citu sievieti, kas spēj sniegt tik ilgus skatus un tik ilgus skūpstus." Un par spīti tam - Asja ir vienaldzīga un auksta, viņš secina. Viņš dodas prom no Maskavas ar asarām acīs, bet cerību, ka Asja būs ar mieru viņu precēt. Taču šī gribēšana viņai, ja arī reiz bijusi patiesa, ātri pāriet. Benjamins Otrā pasaules kara sākumā emigrē uz Franciju. Kad tur iebrūk nacistiskā armija, viņš cenšas neveiksmīgi bēgt pāri Pirenejiem, un dzīvi beidz, izdarot pašnāvību. Kara gadi krasi izmaina Asjas dzīvi. Viņa un Reihs 30.gadu Maskavā ir populāri cilvēki. Viņš lasa lekcijas teātra zinātnes studentiem GITISā, Asja vada latviešu teātri "Skatuve", aizvien saglabājot kontaktus ar Vāciju un regulāri uzturoties Berlīnē. Ārvalstu kontakti ir par iemeslu tam, ka padomju izlūkdienesti viņu 1938. gadā apcietina, kaut viņa visu mūžu bijusi un būs aizrautīga sociālistiskās iekārtas atbalstītāja. Viņai tiek piespriesti 10 gadi izsūtījumā Kazahstānā. Reihs un Asja nav precējušies, un viņam atliktu vien parakstīties, ka viņus nekas nesaista, lai glābtu savu ādu. Reihs to nedara, zaudē visus savus amatus un iespēju publicēties un garīgi sabrūk. Vēlāk tiek apcienināts arī viņš un arī pavada kara gadus izsūtījumā. Par Asjas izsūtījuma laiku ir maz liecību. Viņas biogrāfijā "Anna Lācis" šis laiks vienkārši ir noklusēts, jo tā izdota padomju laikā.
 
Tomēr ir skaidrs, ka Asja pat šeit spējusi sev izcīnīt iespējami labākos apstākļus, ka arī tur atradusi cilvēkus, kas viņai palīdz, vīrieti, kas viņu mīl un dara visu viņas labā. Pēc izsūtījuma izciešanas Asja Lācis atgriezusies Latvijā, taču viņai bijis aizliegts dzīvot Rīgā un viņa kļuvusi par Valmieras teātra galveno režisori, iestudējot galvenokārt vidējas kvalitātes, padomju sistēmai kalpojošas izrādes. No izsūtījuma atgriezās arī uzticamais Reihs, un atlikušo mūžu abi pavadīja kopā, pēc Asjas aiziešanas pensijā dzīvojot Rīgā. Mūža nogalē viņi arī oficiāli kļuva par vīru un sievu. Reihs nomira gandrīz astoņus gadus pirms Asjas, un tad iestājais vientuļākais laiks viņas mūžā. Grāmatā "Asja", kurā Asjas meita atklāj, ka ienīdusi savu māti, spilgti atklājas tādas Asjas īpašības kā nenovīdība, skaudība, egocentriskums, patmīla, divkosība, maziskums, kašķīgums, turklāt tas viss saasinājies mūža nogalē, kad ārējais spožums bija zudis un palicis vien īgnums. Viņa no katras situācijas un sastaptā cilvēka pratusi izspiest savu labumu. Nekad nav lūgusi, bet pieprasījusi, nekad nav devusi, bet tikai ņēmusi. Parazitējusi uz nebēdu, turklāt, šķiet, to visu uzskatījsi par normu. Tomēr skaidrs ir arī tas, ka, nereti būdama maziska un sīka, viņu patiesi aizrāvis teātris un viņai piemitis apbrīnojams sīkstums un vitalitāte. Vai Asja juta savu dzīvi piepildītu, vai viņai sāpēja un vai viņa vispār spēja izjust vientulību mūža nogalē, kad visi mīlētāji bija miruši, bet pašas meita viņu ienīda, - tas paliek neatminēts. Tāpat kā viņa pati.
_______________________________________________________________________________________________________________________________________________________

Zicāns Eduards

 (1884.10.X Līgatnes pag. Jaunžīguros - 1946.30.IV Nirnbergā, Vācijā) - izglītības darbinieks, teologs, dzejnieks.

Dzimis zemnieka ģimenē. 1903. gadā beidzis Valmieras skolotāju semināru. 1905-19 tur strādājis par pedagogu. 1921-38 N. Draudziņas ģimnāzijas inspektors, 1934-36 Rīgas skolotāju institūta skolotājs. 1926. gadā beidzis LU Teoloģijas fakultāti, iegūstot teoloģijas kandidāta grādu, pēc tam papildinājis zināšanas Vācijā Berlīnes (1927) un Leipcigas (1929) universitātēs. 1929. gadā ebreju valodas lektors Latvijas Universitātē, 1930. gadā privātdocents, 1934. gadā LU ieguvis teoloģijas doktora grādu, par disertāciju "Arābieši Vecajā Derībā un viņu attiecības pret Izraēliešiem" (grāmatā 1934) saņēmis Kultūras fonda balvu. No 1934. gada docents, no 1935. gada vecākais docents, 1938-40 un 1942-44 profesors vispārējā reliģiju vēsturē. 1944. gadā devies trimdā uz Vāciju, kur miris Fišbahas bēgļu nometnē. Tulkojis latviešu valodā psalmus, publicējis rakstus par Veco Derību un latviešu mitoloģiju (Saules kāzas, Pērkons, garā pupa u.c.) un estētiku. Trimdā atkārtoti izdota Zicāna veidotā ābece un lasāmgrāmata "Viegla gaita" (1948, 1953,1957). 1963. gadā iznācis Zicāna dzejoļu krājums "Virši zied" .
1.Latviešu rakstniecība biogrāfijās.- Rīga: Zinātne, 2003.- 661.lpp.
2.Eduards Zicāns//Es viņu pazīstu.-Rīga:Biogrāfiskā arhīva apg.,1939.-550.lpp.
3.Rusmanis, Sigurds. Viņi dzimuši Līgatnes pagastā :[par ievērojamiem cilvēkiem (Cēsu raj.)] / Sigurds Rusmanis // Druva. - ISSN 1691-0400. - Nr.117 (2003, 29.jūl.), 3.lpp. - ( Piel. "Novadnieks" ). - Turp. Sāk.: Nr.27 (2003, 18.febr.). (Zicāns, Eduards)
Līgatnes pagasta bibliotēkas novadpētniecības materiāls
_______________________________________________________________________________________________________________________________________________________

Septembra jubilāri 

Līgatnes pagasta bibliotēkas vadītāja Vera Dālberga:
trešdiena, 2010. gada 22. septembris
 
Meklējot grāmatu adresē http://www.ibook.lv/, uzdūros Līgatnes pagasta novadnieka Rūdolfa Lindiņa grāmatai''Saimnieciskās krīzes cēloņi un krīzes pagaidu likvidēšana '', Raiņa klubs, 1934.g.

http://www.ibook.lv/BD_saimnieciskas-krizes-celoni-un-krizes-pagaidu.aspx?BID=64bea9f0-60a5-4868-a317-5e922b73b212

Lindiņš Rūdolfs – 1887.11.12 Līgatnes pag.Jānēnos saimnieka ģim.-?-žurnālists.Pēterpilī stud.Psihoneiroloģiskā inst.Juridiskajā fak.1918 atgriezās Ljā.1919 ievēlēts Tautas padomē , Satversmes sapulcē.1921 Zemkop.ministra biedrs,’’Laukstrādnieks’’redaktors.Studējis LU. Pēc 1939.g. ziņu nav.(nov.mape,kat.Vidusvidzemnieku biogrāfiska vārdnīca215.lpp.)
http://www.saeima.lv/Informacija/1saeima.html
http://news.lv/Druva/2008-02-19/Musu_novadnieki_-_Saeimas_deputati
Rakstīja vedaizsūtīts 12:51
 

________________________________________________________________________________________________________________________________________________________

Aprīļa un maija jubilāri

Robiņa Natālija Kristīne (1885. (29. III) 11. IV Līgatnes Lielzanderos saimnieka ģimenē – 1918. 31. I ar tuberkulozi Mjēžā, Šveicē, turpat apbedīta) – tulkotāja. Beigusi V. Maldoņa ģimnāziju Rīgā. 1910 saslima ar tuberkulozi, ārstējās Šveicē un studēja valodniecību Lozanas universitātē. Līdzstrādniece vairākos Šveices laikrakstos un Lugāno izdotajā starptautiskajā studentu žurnālā. 1915 sāka vēstuļapmaiņu ar Jāni Raini [5] un Aspaziju [5]. Kādā vēstulē N. Robiņa raksta:

Nonācu pie gala slēdziena: dzīvot, lai varētu strādāt priekš mūsu mīļās, labās Latvijas. Mums jālūko savienoties un kopējiem spēkiem uzcelt garīgas gaismas, dailes un skaistuma pilis; tikai tad, ja mums tādas būs, mēs mūžīgi dzīvosim. – Es gribētu pievienoties Jūsu lielajam darba laukam, varbūt, ka es varētu kaut ko darīt – pie mājas celšanas jau kaļķu sijātājs arī ir vajadzīgs.

Publicējusi patriotiskus rakstus par Latviju un latviešiem Šveices presē. Tulkojusi franciski Raiņa apceres. 1915 VIII pusgadu dzīvoja Kastaņolā, pārrakstīja un tulkoja Raiņa rakstus laikrakstiem, rakstīja kritikas par Raiņa darbiem un viņa piecdesmitgadē ievietojusi jubilejas rakstu Lugāno žurnālā Coenobium. 1917 N. Robiņas veselība pasliktinājās. Viņa devās ārstēties kalnos uz Montānu. Tur iepazinās ar franču rakstnieku un žurnālistu Kamilu Mobēru (Camille Maubert) un ieinteresēja viņu par Raiņa daiļradi. Savas dzīves pēdējās nedēļās tulkojusi franciski Raiņa lugas Uguns un Nakts parindeņus, pēc kuriem K. Mobērs izveidoja literāru tulkojumu un 1922–23 publicēja to Parīzes žurnālā La nouvelle Journée. Pseidonīms Tālija. Par N. Robiņu materiālus no Lozanas bibliotēkas Šveicē ieguvusi A.Leite.

Bērziņš Pēteris (Rudzīšu Pēteris; 1848. 1. V Raunas Papanos pusmuižas saimniecības vadītāja ģimenē – 1926. 8. IX Rīgā) – skolotājs, rakstnieks, grāmatizdevējs. Mācījies Smiltenē un Raunā, kopumā tikai 12 mēnešus. Strādājis tēva rentētajos Raunas pagasta Rudzīšos un izglītojies pašmācības ceļā. 1869 ieguva skolotāja tiesības. 1872–75 skolotājs Raunas draudzes skolā, 1875–82 skolotājs Līgatnes papīrfabrikas skolā. Daudz rakstījis laikrakstā Balss. Par pretmuižniecisku nostāju atlaists no darba un apcietināts, attaisnots. 1882–85 dzīvoja pie brālēna Drabešu pagasta Billes fabrikā un nodevās rakstniecībai. Publicējis periodikā dzejoļus, tulkojumus, folkloras materiālus. Izdevis: dzejoļu krājumu, stāstu krājumu, sastādījis 2 dzejas antoloģijas. Kopš 1885. skolotājs Rīgā, laikraksta Dienas Lapa līdzstrādnieks, atvēra savu grāmatnīcu. Kopš 1888 izdevēji, laida klajā tam laikam vērtīgas literāra un zinātniska satura grāmatas. Īpaši atzīmējama P. Bērziņa Līgatnē sarakstītā Lasīšanas grāmata skolas bērniem, kas 1881–1903 piedzīvoja 12 izdevumus. Tā ir pirmā latviskā noskaņojumā sastādītā skolu lasāmā grāmata. Vēl sarakstījis: Ābece jeb pirmā lasīšanas mācība, 1885–1910 – 6 izdevumi; Zemes īpašums, 1906 – par agrārtiesībām, tulkojis krieviski. Uzņēmums 1. pasaules kara laikā izputēja un P. Bērziņš devās bēgļu gaitās uz Maskavu. Pēc kara atgriezās Latvijā. Publicējis grāmatu Spānija un spānieši, 1923; brošūras: Zemes jautājums ārzemēs, 1919; Dažas piezīmes zemes jautājumā, 1920; Padomju valdības zemes iekārta, 1920.

_______________________________________________________________________________________________________________________________________________________

 Marta jubilāri: 

kabs Brants (dz.1887. 4. III Jaunpiebalgā – miršanas gads nezināms) – skolotājs, kordiriģents. Mācījies Jaunpiebalgas Jāņa skolā, Vecpiebalgas draudzes skolā un  no 1903–07.g. Valmieras skolotāju seminārā. Skolotājs dažādās vietās Vidzemē. 1914. gadā iesaukts armijā, bijis rakstvedis. No1918–20 gadam sādžas skolotājs Krievijā. No 1920–44.g. Līgatnes pamatskolas pārzinis, Līgatnes kora vadītājs un Rīgas apriņķa skolas valdes loceklis. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. 

Dzidra Inkina (dzimusi Paegle; 1931.9.III Līgatnē papīrfabrikas strādnieku ģimenē) – agronome, dzejniece. Mācījusies Līgatnes pamatskolā, No1945–49.g. mācījusies Priekuļu lauksaimniecības tehnikuma laukkopības nodaļā. No1949–54 g. studējusi Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Agronomijas  fakultātē. No1954–56.g. galvenā agronome Baltinavas mašīnu traktoru stacijā. No 1956–58.g. Krāslavas rajona kolhoza Cerība priekšsēdētāja. No 1958–59 g. Siguldas rajona kolhoza Cerība agronome. No 1959–64 g. padomju saimniecības Stalbe galvenā zootehniķe. No1964–79 g. E. Veidenbauma kolhoza agronome, dispečere, šajā laikā apbalvota ar Darba Sarkanā Karoga ordeni. No 1979–86.g. strādājusi kolhozā Sarkanais karogs, kas vēlāk pārdēvēta par agrofirmu Āraiši. 1945. gadā sākusi rakstīt dzeju. Pirmās publikācijas Siguldas un Cēsu rajona laikrakstos. Piedalījusies ar dzejoļiem kopkrājumā Man vārds ir uz mēles, (1997) Izdots dzejoļu krājums Dzīves pīrāgs, (2001) un krājums Atrastie akmentiņi, (2002).

Pauls Bankovskis (dz.1973 10. III Līgatnē) – Mācījies Siguldas astoņgadīgajā skolā un Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā (stikla apstrāde). Studējis filozofiju Latvijas Universitātē (1992-1996). Prozu publicē kopš 1993. gada. Strādājis laikrakstā "Diena". Kopš 2006. gada grāmatu apgāda "Liepnieks un Rītups" direktors un žurnāla "Rīgas Laiks" līdzstrādnieks. Publicējis vairākus romānus, grāmatu bērniem, trīs stāstu krājumus un stāstus periodikā – viņa uzmanības lokā ir gan Latvijas vēsture, tās mīti un leģendas, gan nesenās padomju laika reālijas, gan iespējamā nākotne (romānā "Plāns ledus"). P. Bankovska romāns "Čeka, bumba & rokenrols" izdots somu un čehu valodā. P. Bankovskis ir viens no labākajiem aktuālās angļu/amerikāņu literatūras pārzinātājiem latviešu rakstnieku vidū. Piedalījies festivālā "Prozas lasījumi". Žurnāla “Karogs” un R. Gerkena romānu konkursu prēmija (1996, 2002). Par grāmatu "Mazgalvīši spēlē mājās" 2008. gadā saņēmis Jāņa Baltvilka balvu.

Skaidrīte Leimane (dz.1941. 16. III Bēnē) – tekstilmāksliniece. 1960. gadā beigusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, 1970 – Latvijas Valsts mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļu pie R. Heimrāta [1]. 1960–73. gadam māksliniece dažādos uzņēmumos. Kopš 1970. gada piedalās izstādēs,  kopš 1973. gada asistente Latvijas Valsts mākslas akadēmijas Tekstilmākslas katedrā.  Kopš 1984. gada lietišķās mākslas studijas Līgatne (dibināta 1967) vadītāja, 1993. gadā ieguvusi mākslas maģistra grādu. No 1989. gada Mākslinieku savienības biedre.

Edgars Imants Siliņš (dz.1927.g. 21. III Līgatnē – mir. 1998.g. 26. V) – fiziķis. 1961.gadā beidzis Latvijas Valsts universitāti. Kopš 1968.gada Zinātņu akadēmijas Fizikālās enerģētikas institūta laboratorijas vadītājs.  Nodibinājis Latvijā jaunu pētījumu virzienu – organisko cietvielu fiziku, izstrādājis tās apraksta zinātniskos pamatus. No 1979. gada, fizikas un matemātikas zinātņu doktors. Kopš 1984.gada Organiskās cietvielu fizikas un molekulārās elektronikas laboratorijas vadītājs. Kopš 1985.g. - profesors. No1990.g. Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis. Kopš 1992.gada Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis. No1978–94. gadam sagatavojis un izdevis 5 monogrāfijas angļu un krievu valodā. 1983.gadā  izveidoja Zinātņu akadēmijas grāmatu sēriju Cietvielu fizika, tās atbildīgais redaktors. 1985.gadā strādājis Okasaki Molekulāro pētījumu institūtā Japānā. Sadarbojies ar M. Poupa laboratoriju Ņujorkas universitātē. Lasījis lekcijas Štutgartes, Mārburgas un Heidelbergas universitātē Vācijā. Sadarbojies ar Upsalas un Čalmera tehnoloģisko universitāti Zviedrijā. 1993. gadā lasīja lekcijas Parīzes, Strasbūras, Klermonas augstskolās Francijā, strādājis turienes laboratorijā. Daudzus gadus sadarbojies ar Prāgas Kārļa universitātē profesoru V. Čapeku. Publicējis 170 zinātniskus darbus. Līdzautors sešām Latvijā un ārvalstīs izdotām grāmatām. Sarakstījis esejas Lielo patiesību meklējumi. Kopš 1999. gada Latvijas Zinātņu akadēmija piešķir E. Siliņa balvu.

Henrijs Visendorfs (īstajā vārdā Indriķis Ķiparts; dzimis 1861. gada (12.) 24. III Paltmales, tagad Līgatnes pagastā , dzirnavnieka četru bērnu ģimenē  kā vecākais dēls – miris 1916. gada (6.) 19. VIII ar infarktu, apbedīts Pēterpilī) – tirgotājs, žurnālists, folklorists, leģendārs latviešu izcelsmes bagātnieks. Latvju dainu pirmais izdevējs. Mācījies vācu skolās Rīgā un Pēterpilī. Parīzē dzīvoja neprecējies viņa mātes brālis bagātnieks Henrijs Visendorfs (Wissendorff), kurš uzaicināja I. Ķipartu pie sevis, adoptēja, dodot savu vārdu un nodrošināja tautsaimniecības studijas Kondorsē licejā Parīzē. H. Visendorfs apguva franču, vācu, angļu, krievu valodu. No Parīzes uzturēja sakarus ar Pēterpils latviešiem, sūtīja rakstus latviešu avīzēm. 1886.gadā, pēc tēvoča nāves, mantoja viņa kapitālu un 1887.gadā Pēterpilī izveidoja vilnas audumu vairumtirdzniecības uzņēmumu. 1890. gadā precējies ar bagāta holandiešu tirgotāja meitu, pavairodams savu turību. Bija izdarīgs un praktisks, teicams veikalnieks ar labiem sakariem. Kļūdams Krievijā par ievērojamu tirgotāju, izvirzījās amatos: Pēterpils domnieks, apgabaltiesas zvērināts piesēdētājs, Izglītības ministrijas komitejas loceklis. Pārkrievošanas laikos aizstāvēja latviešu nacionālās intereses. Palīdzēja Fricim Brīvzemniekam publicēt pret latviešu skolu krievināšanu vērstus rakstus. Atbalstījis latviešu pasākumus: 1883. gadā izkārtoja latviešu pārstāvēšanu Pasaules izstādēs Čikāgā, sekmēja latviešu skolas un bibliotēkas, sarīkoja un materiāli atbalstīja Līgatnes pagasta dziesmu svētkus. Pievērsās latviešu folklorai un mitoloģijai, par ko publicēja rakstus presē un izdeva grāmatu "Ziņas par latviešu ticību", 1893. gadā Piedalījās dainu vākšanā un nodeva Krišjānim Baronam 28 406 dainas. Iesaistījās Latvju dainu izdošanā. No1894–98.g. par saviem līdzekļiem 10 burtnīcās izdeva Latvju dainu 1. sējumu. Panāca, ka kopš 1900. gada to izdošanu pārņēma Krievijas Zinātņu akadēmija. H. Visendorfa māsas meita Milda Kārkliņa:
Interese par etnogrāfiju Visendorfu 1889 . gadā saveda kopā ar Brīvzemnieku, kura mudināts, sāka rūpēties par dainu izdošanu. 1892 .gadā stājās saskarē ar Baronu – ziedoja līdzekļus, vāca ziedojumus, cīnījās ar cenzūru, gādāja abonentus, reklamēja, piedalījās plānos par sējumu iekārtojumu, saturu, ortogrāfiju, rakstu pievienošanu, pārraudzīja laika plānus, saņēma manuskriptus, sūtīja korektūras. Kad Barons, naudas grūtībās nonācis, rakstīja, ka dainas būs jāliek pie malas, H. Visendorfs atbildēja, ka uzsākto darbu nedrīkst pārtraukt un steidzīgi izgādāja Krievijas Zinātņu akadēmijas pabalstu, lai dainu darbs nepārtrūktu.

H. Visendorfs pētījis latviešu aizvēsturi, mitoloģiju, etnogrāfiju, 19. gs. 80.– 90. gados par šiem tematiem publikācijas vācbaltiešu, franču un angļu presē, rakstīja laikrakstos Balss, Baltijas Vēstnesis, žurnālā Austrums. No 1891–1903.g. izdeva A. Lerha-Puškaiša Latviešu teikas un pasakas, 1–5. 1890.gadā nopirka saviem vecākiem Paltmales dzirnavas, paplašināja tās, pārvēršot par modernu uzņēmumu ar cementa ražotni un kokvilnas pārstrādes iecirkni, kur ražoja no Ēģiptes kokvilnas labāko vati Krievijā, iekārtoja ūdensturbīnu ar elektroģeneratoru. Tas notika laikā, kad pat Rīgā elektrību vēl nepazina. Piedalījies Paltmales Saviesīgās biedrības nama pamatakmeņa likšanā, ziedojis tam lielāku summu. Uzturēdamies Līgatnē, bieži tikās Rīgā ar Krišjāni Baronu u.c. latviešu sabiedrības darbiniekiem. 1905.gadā aģenta blēdību dēļ H. Visendorfa kokvilnas pārstrādes uzņēmums cieta lielus zaudējumus un bankrotēja. H. Visendorfa darbība apsīka 1. pasaules kara darbības dēļ. Pēc H. Visendorfa nāves un 1917.gada revolūcijas viņa atraitne Gerharda ar bērniem atgriezās Rietumeiropā, bet Līgatnes dzirnavas pārdeva. H. Visendorfa ģimenē bija 2 dēli un 2 meitas. Revoluūcijas jukās viens dēls pazuda, otrs nomira. H. Visendorfa atraitne un meitas apprecējās ar ārzemniekiem, izbeidzot Visendorfu dzimtas vārdu.

_______________________________________________________________________________________________________________________________________________________ 

 

 

 
 

 

 

 

Laika ziņas
Aptaujas