Īvija Puriņa

 

Dīvainības
Īvija Puriņa
 
            Ja rastos vajadzība pierakstīt mazā Krišjāņa domas ,tad varētu teikt tā: ,,Mana mamma ir mana mamma, neko sliktu par viņu sacīt nevaru, bet ir reizes, kad viņa ar mani izrīkojas tā, it kā es nemaz nebūtu redzams. Tas šoreiz par braukšanu pie vecātēva un vecāsmātes. Tu brauksi… Tev jābrauc… Bez aprunāšanās, bez pārrunām. Pat uz cik ilgu laiku nepateica. Neesmu pret braukšanu vispār, bet tāda izturēšanās pazemo. Visumā man pie viņiem patīk-runcis ,suns ,divritenis, tikai tā jocīgā vecu cilvēku runāšana reizēm man īsti nav saprotama . Stingri jāpiedomā ,lai tiktu pie kādas skaidrības.”
            Mašīna, ar vecotēvu pie stūres, nogriezās veikala priekšā.
 ,, Skat, kur atkal tās vecenes pasakas sit,” vecaistēvs noteica, apturējis mašīnu. ,,Domā, ko runā, bērns klausās,” vecāmāte aizrādīja, rausdamās ārā no mašīnas, līdzi velkot somu un tukšu dzelteno iepirkuma maisiņu.
,, Nāksi?” tas mazdēlam domāts.
,,Negribu. Palikšu mašīnā.”
Puika, mazbērns Krišjānis, saukts Krišiņš, aizmugurē sēdēdams, uzmanīgi vēroja abas pieminētās sievas.
Pasakas sitot? Klusībā pie sevis brīnījās gudrinieks. Vecāmāte saka ,ka sist varot ar visu ,kas pie rokas gadās. Šīm abām rokas tukšas. Kas tā par sišanu? Jānoskaidro.
,, Vecotēv ar ko vecenes tās pasakas sit?”
,,Ar ko? Ar mēlēm.”
,,Ar mēlēm? Nekādas mēles neredzu. Abām rokas tukšas.”
,,Vai teicu, ka mēles rokās? Viņām mēles, kur visām. Tomēr ir tādas meistarienes, kas ar tām prot ne tikai pasakas sist, bet sakuļ visu, kas priekšā pagadās. Pat dzīvi galīgā sviestā sakuļ.”
Puika izvērtēja atbildi pa savai vīzei. Kā izrādās, tās mēles cilvēkiem ir dažādas: runājamās, sitamās, kuļamās…
,,Pagriezies, Krišiņ, dod vietu pirkumiem,” blakus domātājam vecāmāte stūķēja uz sēdekļa pilnu savu vareno somu un maisiņu ar maizes kukulīšiem, citu citam blakus stāvus saliktiem.
,, Vecotēv, vai vecenes ar savām mēlēm, saldējumu no piena arī varētu sakult?”
Vecaistēvs iesmējās: ,, Laid pie teikšanas, viss būs gatavs.”
,,Vecomāt, vai tu arī esi vecene?”
,,Nu ko es teicu? Puikam atkal skola rokā,” vecāmāte piktojās, tad piestiprinājusies pie sēdekļa, nobeidza, ,, ar tevi kopā tas bērns nav laižams.”
Krišiņam gribot, negribot jāturpina prātošana. Kāda skola rokā? Skola kalnā aiz meža. Nevarot ar vecotēvu kopā laist? Kas tur slikts? Izdomājusi. Mēs vīrieši pat pirtī ejam kopā. Vecāmāte mīļa ,bet sieviete. Tālāk braucot Krišiņa uzmanību piesaistīja kombains tīrumā.
,,Vecenes, vecenes,” vecāmāte ierunājās, ,, bet ko jūs veči? Stundām gvelžat pie aliņa, maldami vienā gabalā vienu un to pašu, aizklausīties nevar.”
,, Veči? Ja runā, tad runā par lietu,” norūca vecaistēvs.
Mazais prātvēders to izdzirdis, turpinot apskati pa logu, šoreiz teikto galīgi nesaprata. Kas tur liels būtu runājams par lietu? Lietus ja līst tad līst, ka blīkšķ, ja nelīst tad nelīst, runā nu cik gribi. Vecaistēvs man rādās šoreiz būs kaut ko saputrojis.
,,Krišiņ, ņem šokolādīti,” piedāvāja vecāmāte, ,,iekod būs spēks. No rīta neko neesi ēdis.”
,, Vecomāt, nevis spēks, bet enerģija,” pēc paldies pārlaboja Krišiņš.
,,Tas puika mums kādreiz laikam būs elektriķis. Tik mazs jau par enerģiju runā,” vecāmāte nopūtās.
Iepirkšanās brauciens turpinājās, braucējiem mēģinot saprast ieklausoties otra caur puķēm teiktajās dzīves gudrībās.
Mājās atbraucējus sagaidīja runcis, asti izslējis nākot pa celiņu. Krišiņš, ticis pagalmā, uzelpojis aizskrēja pēc sava divriteņa. Šodien taču sākās svētki mazajam skolnieciņam, svētki viņa kājām, rokām un apaļai visu redzošai, visu dzirdošai, visu vērtējošai- apaļai bumbai uz pleciem, galvai.
 ***
Interesanta aizraušanās. Īvija Puriņa stāsta, ka viņai jau bērnībā paticis stāstīt pasakas, bet uz vecumu viņa sākusi arī tās rakstīt. 
Pasaku stāstītāja
Liene Lote Grizāne

   Īvija Puriņa ir fantastisks cilvēks. Dzīvesgudra un sirsnīga sieviete. Cilvēks, ar kuru parunāties ir bauda... Cilvēks, kurš paliek atmiņā...
   "Mana aizraušanās jau vairākus gadus ir pasaku rakstīšana," saka Īvijas kundze. Jautāta, kam tās pasakas - bērniem vai pieaugušajiem, atbild: "Kuram vecumam pasakas ir? Kārlis Vērdiņš saka - pasakām vecuma cenza nav. Es gan tā nedomāju. Desmit gadus esmu strādājusi par bērnudārza audzinātāju un zinu, kā nodalās bērnu pasakas no pieaugušo."
   Pasakas Īvijas kundzes pūra lādē pamazām sakrājušās daudz, un viņa, nenoliedz, ka gribētu izdot pat grāmatiņu.
   "Bet tam vajag daudz naudas. Arī man pašai jau kopš bērnības paticis lasīt un klausīties pasakas, esmu liela pasaku stāstītāja. Kādreiz gribas - pasaku mākonītī pacelties, bet varbūt aizbēgt no realitātes... Man patīk pasakas, kurās nav ļaunuma. Un tādas, kurās ir arī daļa realitātes," saka līgatniete un turpina: " Kad biju maza meitenīte un man stāstīja pasaku par Sarkangalvīti un vilku, domāju, kā iespējams, ka vilks var norīt cilvēku?! Domāju, diez kāds tas vilks ir. Kad šo dzīvnieku četru gadu vecumā ieraudzīju zoodārzā, sabruka manas fantāzijas. Tāds mazs, ar mazu muti... Tāpēc ar pasakām jābūt uzmanīgiem. Bērni tās uztver citādi. Un galvenais, tajās nevajag ļaunuma."
   "Tagad klausos, uzņems filmu, kur mazi bērni dosies aplaupīt banku, jo vecākiem tā ņem nost dzīvokli. Nesaprotu, kā kaut ko tādu var rādīt bērniem! Noteikti negribētu, ka mans mazmazdēls iedziļinātos tādā filmā. Taču tas ir ārprāts, kādas filmas un multfilmas rāda mūsu bērniem," skumīgi nosaka Īvija.
   Sarunas gaitā atklājas, ka pasaku rakstītāja savus darbiņus neraksta ar roku, bet gan datorā.
   "Nevajag norakstīt vecus cilvēkus. Es tā kādreiz domāju - sanāk tā, ka bērni vēl nav cilvēki, bet veci cilvēki vairs nav cilvēki. Bet bez veca cilvēka padoma neiztikt nekā. Es jau ar kādreiz šauju pār strīpu un jaunajiem maisos pa vidu ar savām gudrībām. Bet saprotu, ka ne viss, kas derēja vakar, der šodien. Vajadzīga ir saskaņa, bet tā mums ir visgrūtāk atrodama. Esam raduši rīvēties, rīvēties. Bet mazmazdēls man kādreiz saka: "Vecomamm, tu esi stipri veca," ar smaidu sejā stāsta Īvijas kundze un steidz piebilst, ka viņas prieks ir mazbērni un mazmazbērni.
   "Taču runājot vēl par datoriem... Iemācījos rakstīt uz tā. Smadzenes ir jau arī veciem cilvēkiem, ja tās liek lietā, varam padarīt to pašu, ko jaunie. Varbūt ir lietas, kas mums iet lēnāk, bet padarīt var. Vecam cilvēkam gan kā mazam bērnam vairākas reizes viss jāatkārto, bet rezultāts ir. Nevajag domāt - pensionāri ne uz ko nav spējīgi. Visu var, ja vien grib," ar smaidu sejā saka līgatniete.

Pievienots: 2008.gada 15.jūlijā
Avots: http://www.edruva.lv/zinas/zinas_no_vecas_edruvas/datums/2008-07-15/zina/4673
Laika ziņas
Aptaujas