Jaunumi
Nostāsti un teikas par Līgatni un tās apkārtni - apkopojusi Rasma Vanaga

Nostāsti un teikas par Līgatni un tās apkārtni

No veco cilvēku atmiņām.
Par Līgatnes māju celtniecību:
Sākums bija Rīgas tirgotāja Konrāda Štorha pirkums no Paltmales muižas īpašnieka Browne 1814.gadā. turpmākajos 2 gados K. Štorhs kopā ar otru Rīgas tirgotāju Kārli Ķīberi uzcēla papīra ražotni un pirmo dzīvojamo māju.
            Par to stāstīts 1827.gadā dzimušā Ķempju Slavēku māju saimnieka Jāņa Leikarta „Atminēšanas grāmatā”, ko viņš sarakstījis 1900.gadā:
„Par Lighat agrak runāja, bet wehlpeemirsu – manz tehws bijis klaht, kad pirmo akmeni likuschi, tad mahzitais eeswehtijis un nosauzis tahs wahrdu – Starķe muishu un undark fabrik; un wehlak Ķibars waldija, to es ar paz redzeju, tas bija no Storka nopircis un Grohuzis no Kihbara nopirka, tas atdewa tagadejeem kungeem, kad Kihbars waldija, tad tik kahjneeks 10 wai 15k. pelnija par deen. Es paz tahs majas redzeju wisas kalnpus krohga taisihtas.”
            Saglabājušās arī Zvārtes māju iedzīvotāja Jāņa Zariņa atmiņas par māju celtniecību Līgatnē, tajā piedalījies arī viņa tēvs (uz Līgatni šo atmiņu stāstu atveda Indra Čekstere):
            „Mans tēvs pirms precēšanās bijis kā galdnieks – šinīs barakās (Līgatnes papīrfabrikas barakas –I. Č.). Ir ar zelta medāli apbalvotas šitās barakas – viņš kā galdnieks te ir strādājis, licis logus, grīdas, durvis. Tēva laikā, kad viņi bijuši jauni – Meņģelis ( Jānis Meņģelis no „Lejas Rāceņiem” – R.V.) ir tas, kas cēla visu to Līgatni. Kad sākuši, visi bijuši vienādi zeļļi, bet Meņģelis bijis acīgāks – dibinājis kopgaldu, uzmeties par priekšnieku. Tad varējis pastalas nomainīt uz šņorzābakiem – „Rāceņi” ir Meņģeļa māja, „Mūrnieki”. Noāvis pastalas – pie Podupītes (kad gājuši uz mājām – I. Č.), apsējis ap priedīti un teicis: „Nu, mīļās pastalas, es jūs vairs kājās laikam neuzvilkšu”, uzvilcis kamašas, šņorzābakus. Meņģelis, kas cēlis visas Līgatnes barakas, dabūjis zelta medāli. Vienu aizmirsis – nav pazinis vienslīpo izlaidumu jumtu – tikai divslīpu jumtu pazinis. Ja būtu vienslīpu, tad nāktu vēl 1 smuks dzīvoklis klāt (jumstāvā). Pirmā māja Līgatnē – aiz Strautu ielas – guļbūve – tā celta, kad Līgatnes papīrfabrika dibināta – kad šeit tik sākuši kaut ko darīt.
„Latvijas Lloids”- katras mājas galā ir Loida tāfele piesista – kā žetons un tur ir iedrukāts gada skaitlis – šī arī ir 140 gadu veca (tātad būvēta 19.gs.vidū). jā būtu laikā remontētas, dzīvotu vēl divus mūžus (ja būtu jumti un pārsedzes laboti! Visi materiāli – ar rokām kampēti koki un likti tur, kur pas!) nekad nav redzēts, ka sniegs ielauztu kādai barakai jumtu! Meņģelis bija uzkāpis augstu pa turības kāpnēm – „Rāceņi”, „Mūrnieki” piederēja, bet pirmsākums bijis tāds, ka viņi bijuši visi vienādi”.
No Leo (1923.g.) un Zigrīdas(1927.g.) Baložu atmiņām par Līgatni un papīrfabriku, kuras pierakstīja Rasma Vanaga 2006.gada janvārī:
Vecā ambulancē (Dzemdību mājā jeb „Vilhelma mājā”, kuru uzcēla 1897.gadā – R. V.) 1927.gadā bijusi slimnīcas dzemdību nodaļa, kurā ir piedzimusi Zigrīda. Kad piedzimis dēls – tad pie mājas uzvilkts zils karogs, kad meita – rozā karogs, lai visi fabrikā redz, kas piedzimis. par vecmāti šajos gados strādāja Ceipa Julianna, Viestura Ceipa māte.”
Par Ānfabriku: „1930.gados tur bija gateris, ūdens turbīna un tvaika turbīna, kas ražoja elektrību pašu vajadzībām, tur bija arī 2 holenderi, rulete - centrifūga lupatvielas sagatavošanai un sausināšanai. Lupatas plucināja fabrikā (Vidusfabrikā – R.V.),veda no turienes ar kastēm uz zāģētavu un pēc sagatavošanas atpakaļ uz fabriku. No sākuma veda ar zirgu pajūgiem, pēc tam, kad ierīkoja sliedes, tad ar zirgu vagonetēm pa sliedītēm. Handfabrikā bija 4 - 6 dzīvokļi. Zigrīdas māte 30.gados tur strādāja – no gatera 3 sievas lielās kulbās veda skaidas uz kurinātavu otrpus ēkas, kur bija tvaika mašīna.”
Par zelta un sudraba karoti: Līgatnes papīrfabrikā bijusi tradīcija, ja nostrādāti papīrfabrikā 25 gadi, tad deva sudraba karoti, ja 50 gadi, tad zelta karoti. Šī tradīcija bijusi spēkā līdz 2.pasaules karam. Ir zināmi vairāki cilvēki, kuri saņēmuši zelta karotes: Baidiņa Kristīne, Killa Anna, Treibergs Kārlis, Lapiņu Lauris, Tīssa Anna.
 Viens no tiem ir Zigrīdas Balodes vecaistēvs: „Zigrīdas vecaistēvs Lauris Lapiņš(dzimis 1864.g.) atnāca uz Līgatni 12 gadu vecumā par izpalīgu dažādos darbos un nostrādāja līdz 1942.gadam – savai nāvei. Lauris Lapiņš ir saņēmis 2 apbalvojumus, ko tagad glabā mazmeitas Zigrīda un Marlēna. Pirmā ir sudraba karote ar uzrakstu par 25 gadu darbu fabrikā, otrā ir zelta karote par 50 gadu darbu fabrikā ar uzrakstu „6.05.1880. – 6.05.1930. LAPIŅU LAURIM” un toreizējā fabrikas emblēma.”
Par šīm karotēm stāstīts arī Kristīne Baidiņas atmiņās, kuras glabājas Rīgā LZA Folkoras krātuvē un pierakstītas 1944.gadā:
 „Kad biju nostrādājusi 25 gadus, direktors Tiltiņš izsniedza sidraba karoti un 25 rubļus naudā. To dabūja katra strādniece pēc 25 gadu darba. Šī apbalvošana sākās apm. 4 – 5 gadus pirms manas jubilejas. Vīriešiem izmaksāja 50 rubļus. Nauda bija noguldīta bankā un izsniedza krājgrāmatiņu.
1926.gada 5.maijā Līgatnes direktors Fāle deva man par to 50 nostrādātiem gadiem 100 latus un sidraba zeltītu karoti. Strādāju tālāk līdz1936.gada 5.maijam. Nu biju 60 gadus nostrādājusi vienā uzņēmumā pie papīriem. Vai tā nav pacietība? Tad direktori man deva visu tāpat, kā kad es strādātu – brīvu dzīvokli, malku, uguni (elektrību – R.V.). ārstu, zāles un 25 latus mēnesī. Dabūju arī vienreizēji 300 latus pabalsta. No Valdības saņēmu III šķiras zelta krustu un diplomu. (pēdējais nepareizi – 1936.gada 13.maijā Prezidenta Ulmaņa parakstītais apbalvošanas raksts liecina, ka piešķirta 3 Zvaigžņu ordeņa zelta goda zīme.)
Vēl neliels atmiņu fragments no Ainas Alļenas stāstījuma, ko pierakstīja Rasma Vanaga 2006.gada 9. – 15.februārim.:
„Mana vecāmamma (Anna Tīssa – R.V.) nostrādāja fabrikā 60 gadus, mamma (Auguste Tīssa – R.V.) nostrādāja 50 gadus. Omītei bija Zelta karote. Mēs kara laikā iemainījām, mums nebija ko ēst. Omīte bija šķirotavā, viņa bija visās pirmās bildēs redzama. Papīršķirotavā bija tās lielās jubilejas, tur bija lielas bildes uz cietiem papes vākiem. Tur viņiem bija lieli puķu grozi, tādas lentas pāri. Baidiņa Kristīne, bija tāda Ķillene . . .”
Par seno ragaviņu trasi stāsta Leo Balodis ( pierakstīja Rasma Vanaga 03.02.2006.) : „Pirms pirmā pasaules kara kungiem Līgatnē ir bijusi sava ragaviņu trase, ziemā kur vizināties. Ragaviņas augšā nav vilkuši paši, bet bijuši speciāli vilcēji – kalpi. Lai ragavas labāk slīdētu, ar zirgiem mucās veduši ūdeni un laistījuši trasi. Trase sākusies pie mājas Gaujas ielā 24, tad cauri mežiņam uz Gaujasmalu (kur tagad kājnieku taka – taka saglabājusies ar visu aso pagriezienu no tiem laikiem – R.V.), pāri ceļam uz fabriku, gar pašreizējiem atkritumu konteineriem, un lejā līdz upei.”
                                  
Leo to pats nav redzējis, bet viņam stāstījis tēvs. Šo stāstu apstiprināja arī Dzidras Timermanes stāstītais, ko viņa jaunībā dzirdējusi. Arhīvos esot arī trases dibināšanas gads vai nu 1882. vai 1885.gads, to teica Ināras Kārkliņas palīgi no Rīgas, kad gatavoja 2008.gadā projektu par Līgatnes tūrisma attīstību. Diemžēl rakstīto apstiprinājumu viņi neatsūtīja.
 
Par darbu Līgatnes papīrfabrikā, brīvo dzīvokli, ūdens ievilkšanu dzīvokļos Līgatnē u.c. no Ilmāra Lācara stāsta (1927. – 2005.) [Stāstījumu pierakstīja Rasma Vanaga 19.09.2005.]:
„Līgatnes papīrfabrikā sāku strādāt 1939.gadā. Līgatnes pagastmājā bija jāizņem darba atļauja un jānokārto citi dokumenti, fabrikā kadru daļas nebija, visu kārtoja pagastmājā. Pagastmāja bija Augšlīgatnē (blakus „Līgatnes auto”, nodegušā kluba telpās –R.V.) , tur izdeva arī pases. No rīta nodeva dokumentus un vakarā pase bija gatava. Pasē bija arī pirkstu nospiedumi. Satiksmes nebija ar Augšlīgatni, tātad gāja ar kājām, brauca ar zirgiem vai ar velosipēdu. Pirms kara sāka kursēt autobuss starp Augšlīgatni un fabriku.
Pie darba uzsākšanas bija jāiestājas slimokasē. Slimokase maksāja darbiniekiem un viņa ģimenes locekļiem par ārsta, zobārsta pakalpojumiem, kā arī apmaksāja slimnīcu.
Fabrikas darbiniekiem bija brīvs dzīvoklis, brīva elektrība un ūdens, kā arī brīva malka, kas bija sazāģēta 1 m garumā. Resnos un zarainos klučus veda pie brūzīšiem, kur to sagatavoja kurināšanai fabrikas strādnieki. Par malkas piegādi bija atbildīgs Inzels Mārtiņš – meistars mehāniskā cehā. Ja kādu strādnieku atbrīvoja no darba fabrikā, viņam noteiktā laikā bija jāatbrīvo arī dzīvoklis, jo visas mājas bija fabrikas īpašumā.
Atceros, ka vienu reizi pie dzīvokļa bija atvesta malka: lieli kluči un zaraina. Pietika tikai pateikt to Inzelim, otrā dienā bija strādnieki klāt un atveda labu malku, pat sakrāmēja grēdā, slikto aizveda projām.
Algu fabrikā maksāja pēc grāmatiņām - futlārītī. Meistars atnesa sestdienās uz cehu algu futlārīšos un nolika tos uz galda. Katram strādniekam bija savs futlārītis, kur iekšā bija grāmatiņa ar katras nedēļas algas aprēķinu un saskaitīta saņemamā alga. Strādnieks naudu paņēma, bet futlārīti nolika atpakaļ.
Reāls notikums: Viens strādnieks (tas noticis Beiverkā – R.V.) paņem naudu un pēc tam saka, ka tur bija 50 santīmu mazāk. Aizsūta viņu uz kantori pie galvenā kasiera, tas neko neprasot iedod tos 50 santīmus un strādnieks aiziet apmierināts. Nākošajā reizē tam pašam cilvēkam ielikti apzināti lieki 5 lati, bet šoreiz strādnieks nesaka neko, pēc nedēļas seko darba uzteikums un šim cilvēkam jāatbrīvo arī fabrikas dzīvoklis.
No Remdēnkalna uz fabriku bija 4 labiekārtotas noejas ar koka kāpnītēm un lēnēm, kā arī koka soliņiem, kur atpūsties. 3 takas bija uz Galveno fabriku, ceturtā – uz Beiverku. Pirmā ~ no ozoliņa pie Gaujas ielas 9, gar ūdens pumpi, bija tilts pār graviņu ( tiltiņš „Hugo”- R.V.) un pēc tam taka uz fabriku. Pēc kara vēl bija redzami tilta balsti.
Otrā noeja – aiz Gaujas ielas 12b, apmēram , kur tagad ir taciņa. Trešā ~ pie Gaujas ielas 18. Uz Beiverku taka veda no Gaujas ielas 15.
Vēl viens ūdens pumpis bija aiz Gaujas ielas 13a. No 1932. – 1934.gadam izbūvēja ciemata dzeramā ūdens apgādes sistēmu. Katram strādniekam bija jāizrok savs noteikts tranšejas gabals ūdensvada ieguldīšanai. Par ūdensvada ievilkšanu dzīvoklī strādniekiem bija jāmaksā, kungiem – par brīvu. Pie Beiverkas sienas bija 2 akas, no kurienes ņēma Remdēnkalnam ūdeni. Ar urbi tās izurba 2 fabrikas darbinieki – Inzels Jānis un Krastiņš. Ūdens šajās akās bija dzidrs un garšīgs.
Agrāk Līgatnē ielas nebija. Adreses bija tikai pēc dzīvokļiem un kalniem, piemēram, Remdēnkalnā, dzīvoklis 269.”
Par tilta pār Gauju Līgatnē saspridzināšanu stāsta Maija Janke, kura tai laikā kā bērns dzīvojusi Līņos, kas piederējušas viņas vectēvam (stāstījumu pierakstīja Rasma Vanaga 27.09.2005.):
„Vācu laikā 1944.gadā vācieši uzspridzināja Gaujas tiltu pie Līgatnes, lai krievu armija netiek pāri Gaujai. Tas notika tā. Vācieši ienāca Līņos un prasīja ēst. Vecāmāte iedeva viņiem brūkleņu ievārījumu un maizi. Vācieši pateicībā teica, lai atverot visus otrā stāva logus, ka pēc 15 minūtēm būs liels sprādziens. Tā arī notika -- bija sprādziens, bet logi palika veseli, bija saspridzināts tilts pār Gauju. Vēlāk krievu armija uzcēla pontonu tiltu pār Gauju lejpus Skāļupiem”.
 Stāstu par Gaujas tilta bojāeju papildina Jānis Ritvars Zicmanis (1931.), kura pierakstīja Rasma Vanaga 2006.gada 19.februārī:
„Tiltu nevis uzspridzināja, bet 1941.gadā nodedzināja nacionālie partizāni, lai krievu daļas nevarētu atkāpties. Tie bija latvieši, kas cīnījās par brīvu Latviju. Tāds leitnants Antēns, kas to grupu vadīja. Tas bija aprakstīts avīzē „Tēvijā”. Kā puikam man tādas kara lietas interesēja. Vārdu sakot, tas man vēl tagad galvā palicis. Nacionālie partizāni nodedzināja to tiltu. Vācu laikā to pagaidu tiltu uztaisīja. Tas nebija braucamais tilts. Tas bija gājēju tilts. Kas viņu uzspridzināja vai nodedzināja – to es nezinu.
Par dzīvi un sadzīvi Skolas kalnā stāsta Vallija Pastuhova (1936.), kura dzīvojusi Krogus (Skolas) kalnā:
„Skolas kalnā vēl bija tā saucamais Priekūna kalns, bija savs Ozolu placītis un Kļavu placītis. Skolas kalnā ir 2 dzīvojamās mājas. Vienā no tām pusi aizņēma 7 gad.skola, pusi skolotāju dzīvokļi, otrā dzīvoja fabrikas strādnieki, tai skaitā arī mana (Vallijas – R.V.) ģimene.
Brūzītis bija no mājas gala uz kluba galu, kur tagad dārziņi. Brūzītī varēja mazgāt un vārīt veļu, to izrullēt, kā arī žāvēt gaļu. Atšķirībā no citiem brūzīšiem Līgatnē, šeit maizi cepa citā mājā – kalna otrā galā uz fabrikas pusi. Skolas kalna brūzītī kungu veļu mazgāja Traube (Paurnietei Ventijai māte). Ļoti interesanti bija kad vecāki rullēja veļu, vecāki katrs savā galā un mani uzsēdināja pa vidu rullim, lai vizinās. Brūzītis vēlāk nodega. Pie brūzīša bija malkas placis, kur iedzīvotāji varēja malku nopirkt.
Kara laikā skolā mācības pārtrauca, tur pārmaiņus dzīvoja vāciešu un krievu karavīri. Fabrikā lupatu noliktavā s bija vāciešu lēģeris.
Veikals bija Baldus mājā Spriņģos un maizes ceptuve Auera mājā. Lauku saimnieki ar zirgu pieveda lauku labumus pie mājām, lai pārdotu. No Ķempjiem Jaunzemju tante veda ļoti garšīgus ūdens kliņģerus pārdot. Kluba galā starp Hanfabriku un klubu bija veikals un bufete -- pagara ēka baltā krāsā.
Mans tēvs bija muzikants. Lustūža kalnā sestdienās muzikanti saspēlēja. Tur kalna galā bija uz abām pusēm slīps galds, kur nolikt notis un abās pusēs gari soli, kur muzikantiem sēdēt. Svētdienas rītos tur bērni klausījās baptistu draudzes dziesmās. Baptisti sapulcējās bijušās pasta ēkas( kur pirts – R.V.) augšējā stāvā  un viņu dziedāšana bija Lustūzī labi dzirdama. Baptistu draudzi vadīja mācītājs Projums, kurš darba dienās vadīja gateri Handfabrikā.
Kara laikā kopā ar ģimeni dabūju pavadīt naktis dažreiz Lustūža alās (pirmajā alu gaņģī – R.V), kur mums un citiem apkārtnes iedzīvotājiem bija pagrabi. Arī tai naktī mēs gulējām alās, kad tika uzspridzināts tilts pie aptiekas. Ala no sprādziena aizbruka, t. i. aizvēlās priekšā klints bluķi. Par laimi dienā varēja šos bluķus atvelt nost un tikt no alas ārā.” Stāstījumu pierakstīja Rasma Vanaga 27.09.2005.
Par Līgatnes ceļiem, tirgu. u.c. no Maigas Bērziņas (1923.) stāsta, kuru pierakstīja Rasma Vanaga 13.10.2005.:
„Pirms kara strādāju fabrikas dārzniecībā pie dārznieka Straumes. Pie Hincenberga mājas (Dārza ielā – R.V.) bija palīgsaimniecības gurķu lauks. Gurķi bija jāsēj dobēs apmēram 1 m platās, pa 2 rindas – pa 2 pēdām gurķu sēkla. Rudenī gurķus skābēja lielos toveros pie Norīšmājas ( Gaujas ielā 6 – R.V.)pagrabā. No Norīšmājas uz fabriku bija tieša taciņa, gar taciņas malām palīgsaimniecības lecektis. Kur bija fabrikas kopmītnes (Gaujas ielā 12a – R.V.) pirms kara bija palīgsaimniecības siena šķūnis.
Tā kā fabrikai sētas nebija, tad bērni ziemā vizinājās no kalna – no tagadējā bērnu dārza līdz papīrmašīnām. Turpat brauca arī ar zirgiem, kā arī ar zirgiem brauca no dārzniecības uz fabriku (kur tagad kāpnītes un gājēju taka - R.V.), pa braucamo ceļu, kuram gar malu bija dēļu laipas gājējiem ar lenderi.
Autobusa šoferis Savilovs veda 1x dienā cilvēkus uz Līgatnes staciju, viņš dzīvoja dārzniecības mājā, viņam bija 3 istabas divos stāvos, bet uz Gaujas galu dzīvoja Kleimanis – palīgsaimniecības vadītājs. Viņa sieva gatavoja kantora darbiniekiem pusdienas, par palīgu kalpoja mana ( Maigas – R.V.) tante Anna. Kantora piebūvē bija ēdamistaba ar virtuvi. No piebūves 2.stāva veda atsevišķas kāpnes uz āra atpūtas vietu, pāri kanālītim. Pusdienas un vakariņas darbinieki ēda augšā dārzniecības mājā, bet brokastis lejā kantorī. Tā ēdieni un produkti tika nēsāti uz abām pusēm.
Kantorī bija arī atsevišķas dzīvojamās istabas, kur dzīvoja viesi un arī daži kungi, kad atbrauca uz Līgatni. Viena istaba piebūvē bija paredzēta Ķempju baznīcas mācītājam. Mācītājs dzīvoja Siguldā. Baznīcas reizē fūrmanis atveda mācītāju no stacijas. Viņš pārnakšņoja savā istabā fabrikā, no rīta fūrmanis viņu aizveda uz baznīcu un pēc tam atpakaļ uz staciju.
Uz tirgu regulāri no Cēsīm brauca gaļas tirgotāji Dziedātājs un Zirneklis ar smago mašīnu. Tirgus tai laikā bija aiz kluba pāri Līgatnes upītei. Šiem tirgotājiem bija savas būdas. Par cik tirgotāji brauca no abām pusēm, viņus iekšā laida pamīšus – vienu no Ķempju puses, otru no ezera puses. Šāda kārtība bija noteikta, lai neizceltos strīdus par labākajām vietām. Tirgotājus iekšā tirgū sāka laist tikai noteiktā laikā.
Līgatnē bija 2 maiznieki – Auers un Nāzers. Abi svētdienās veda ar zirgiem savus maizes izstrādājumus pa Līgatnes ielām pārdot. Katram bija savādas skaņas taurīte. Pēc tās pircēji varēja zināt, kurš maiznieks brauc un izvēlēties, kura preci pirkt.”
Par sadzīvi Līgatnē Veltas Ozolas (1925.) atmiņas(pierakstīja Rasma Vanaga 17.10.2005.):
„30.gados fabrikā bija brīvs dzīvoklis, elektrība, ārsts, brīva malka. Malku deva 10 sterus katram dzīvoklim gadā, to atveda pie mājas un fabrikas strādnieki sakrāmēja arī ielā. Ar šo malku arī pietika, jo dzīvokļi ir ziemā silti. Katru gadu visām mājām jumtus fabrika nodarvoja. Ceļmalās gar Gaujas ielu bija grāvji, lai ūdens notek un saglabājas ceļš. Gala dzīvokļi bija lielāki 2 – 3 istabas, tur dzīvoja fabrikas meistari un ierēdņi.
Vecās kopmītnes vietā (Gaujas ielā 12a – R.V.) bija šķūnis. Aiz šī šķūņa bija malkas laukums, kur tā bija sakrauta apaļās krautnēs žūšanai. Ar automašīnām pieveda malku no Straupes puses. Pa katrām 3 mājām bija uzcelts brūzītis: vienā galā ceplītis ar 3 krāsnīm, otrā veļas brūzis ar iebūvētiem 2 toveriem, kur veļu vārīt un veļas rullis, kur veļu rullēt. Mājā pannās sataisīja cepumus vai maizi un nesa uz ceplīti cept. Rupjmaizi cepa 1x nedēļā. Saimnieces savā starpā sarunāja, kad kura ceps. Lielākais vairums ģimeņu turēja kūtiņās cūkas un rudeņos žāvēja gaļu brūzīšos, kur šim nolūkam bija paredzētas vietas.
Kantorī 1.stāvā bija liels pulkstenis, 2.stāvā bija virtuve un kopgalds fabrikas cilvēkiem, no 2.stāva bija tiltiņš uz lapeni. Vienmēr pusdienās bija ļoti garšīgi 2 ēdieni. Saimnieces bija Lapiņa Anna (Čemmei Emīlijai māsa) un Bērziņa Alīda.”
Par 1949.gada cilvēku izvešanu Līgatnē stāsta Aina Alļena(1929):
„Volginam (direktoram -- R. V. )jau bija šausmīgi lielas spējas uz organizēšanu. Viņam bija liela teikšana, tas jau bija brīnums. Pa telefonu viņš sazvanījās ar visām valdības iestādēm, es jau visu dzirdēju, ko viņš darīja un runāja (Aina sēdēja sekretāres kabinetā – R.V.). Kad bija tā trakā izvešana, tas man visu mūžu stāvēs atmiņā. Ienāca ādas mēteļos trīsi čekisti. Es sēdēju, mani tūlīt apčamdīja visriņķī. Kas jūs esat? Un tūlīt kabinetā. Volgins tur bija viens pats. Labi, nevienu neielaist!
Viņi aizgāja pie Volgina. Sāka prasīt, kas ir izvedamie cilvēki, ka nākošajā naktī būs lielā izvešana. Kas no fabrikas izvedami? Es, kā šodien, vēl atceros. Tad jau durvis nebija nopolsterētas, es visu dzirdēju cauri. Volgins nostājās durvīs un teica (viņi runāja pa krieviski): „Kāds esmu es – tādi manis strādnieki! Ņemiet mani! Ņemiet mani pirmo un tad ņemiet pārējos! Kāds esmu es, tādi ir mani strādnieki! Visi ir vietējie.” Tad tur izbļaustījās un kaut kur zvanīja. Tad čekisti, durvis sizdami, aizgāja.
Tanī naktī vairāk nepaņēma kā tikai ārstu ģimeni no Kurzemes bēgļiem – Dzirkaļu ģimeni. Viņa pati bija medmāsa, viņai vīrs bija paralizēts, bet kādreiz Kurzemē ir bijis slavens ķirurgs. Viņi bēgdami tur no izvešanas, te uzskrēja lāci virsū. Viņam bija iedots darbs pa nakti dežurēt ugunsdzēsēju depo, viņš pats ārstēja cilvēkus, dzīvoklis bija iedots tajā mājā pretim klubam, kasa nodega. Kāds bija nodevis. Nevienu vairāk neizveda. Volgins izglāba”.
Pierakstīja Rasma Vanaga 9. – 15.februārim 2006.gadā.
Par Fāļa māju un fabrikas izglābšanu no saspridzināšanas stāsta Aina Alļena (1929):
„Kur tagad bērnudārzs, tā bija direktora māja, tā bija Fāļa māja. Viņam bija divas meitas. Vasarā viņas jāja uz balta zirga. Katrai bija balts zirgs. Pāri ceļam bija tenisa laukums, viss nobērts ar sarkanu materiālu. Tad jau bija zināmas stundas, kad nedrīkstēja neviens tur staigāt, kad viņi gāja pāri ceļam un kad viņi tur sportoja. Pa to kalnu no bērnu dārza viņas ziemā brauca. Viņām bija ragavas no ārzemēm. Tās bija stumjamas. Mēs, bērni, lūrējām no malām, kaut kur nobēgušies. Viņām bija kalpi līdzi un tad jau neviens tur tuvumā nedrīkstēja iet. Viņi jau maz brauca, viņi ziemā dzīvoja kaut kur ārzemēs.
Vasarās viņi tikai parādījās tai lielā muižā. Sieva viņam laikam bija spāniete, pats viņš bija tāds maziņš. Cik es atceros, nu galīgi neizskatīgs. Nu, bet viņam piederēja šitā fabrika. Tā bija viņa fabrika. No ārzemēm tad braukāja viesi. Viņam, tam Fālem, bija saimniece tāda Šmita kundze. Viņa bija vāciete pēc tautības. Viņai virtuvē vajadzēja palīgus. Mana mamma perfekti runāja vāciski, un viņa bija 2, vai cik gadus palīdzēja tai virtuvē. Tādēļ, ka viņa prata vāciski, viņu paņēma no fabrikas augšā. . .
Pretim bērnu dārzam tā māja, kur tagad ir kā elle, bija īsta pils. Tur dzīvoja tikai viena ārsta ģimene iekšā – Sūrītis. Viņiem bija bērni - Amanda un Jānītis. Tur bija rožu dobe – tāda liela. Tur bija simtiem rožu iekšā dažādās krāsā. Otra liela, liela, apaļa dobe ar simtiem šabo neļķu. Tur jau tāds kā dārzs, kā parks priekšā, tur bija arī dārznieks, kas visu sakopa. Tur bija īsta paradīze.
Renča mājiņa(Gaujas iela 10 – R.V.) bija maza mājiņa un tur laikam dzīvoja sētnieks –dārznieks, kas kopa visus tos dārzus.
Kur tagad ir Vērmaņu mājiņa(Gaujas iela 7 – R.V.) bija vistu ferma. Tā māja nebija tāda kā tagad, viņa bija nokrāsota un skaista, tur turēja Fālim vistas, lai būtu savas olas. Bija speciāls kopējs. Tik skaistas nebija dzīvojamās mājas kā šī ēka. Tur bija speciāli aploki - ganību lauki, lai vistas netiek ārā, viss bija nokrāsots un sakopts.
Lejā aiz Fāļa mājas bija tas skaistais dīķis. Varēja ar laiviņu pabraukt, kad vācieši sabrauca. Tur viņiem bija pikniki. Apkārt bija soliņi. Tur jau netika laisti vienkāršie ļaudis tuvumā. Apkārt bija sēta, sargi bija iekšā. . .
Kantora ēkai bija trīsi stāvi, ceturto piebūvēja pēc kara. Kantē, pretī kanālam bija sataisītas , tā saucamās cūku būdas. Tur bija cūkas, vistas, zosis, pīles. Visa kante bija pilna. Bija speciāla saimniece, fabrikā bija milzīgs kopgalds. Vācu laikā, kad cilvēki bija pusbadā, tur vārīja speciāli ēst. Mēs vēl bērni ar kanniņām gājām zupai pakaļ. Fabriku pa daļai izglāba tā saimniece, Bērziņa kundze. Viņa vēlāk apprecējās ar Bērziņu, bija direktoram privātais šoferis.
Toreiz gāja tādas runas, nezinu vai taisnība, ka viņa par nobarotām divām cūkām, panāca, ka to spēka centrāli pavisam vācieši neuzspridzina. Ka viņa iedeva vāciešiem tās divas nokautās cūkas, lai pavisam nesaspridzina fabriku, bet tikai daļēji.
Nu tiešām izklausījās, ka saimniece ar tām cūkām izglāba fabriku, lai pavisam nesaspridzina. Viņiem (vāciešiem – R. V.) jau bija dots uzdevums fabriku līdz ar zemi. Ko viņi uzspridzināja? Klubu, jo kaut kas jau bija jāuzspridzina. Ānfabriku uzspridzināja.
Aptieku – pa daļai. Mēs vēl dzēsām, tad jau krievs nāca iekšā. Krievi bija sadzērušies, jo aptiekas pagrabos bija spirti un dažādas zāles. Kad aptiek dega, tad mēs vietējie cilvēki ķēdē no ezera ar spaiņiem devām ūdeni, lai dzēstu. Aptieku nodzēsa, pavisam nenodega. Mums jau bija liela aptieka tanī Latvijas laikā. Par provizori strādāja vecā Liepiņa Amilda. Tikai kā to veco provizorīti sauca? Viņam bija tāds latvisks uzvārds. Baltu, baltu galviņu . . .vairs neatceros, kā sauca. Liepiņa Amilda bija Duka Ainai tēva māsa. Lapiņa Amilda bija tāda veca dāma. Visi tak bijām tepat dzimuši un auguši. „
Stāstījumu pierakstīja Rasma Vanaga 9. – 15.februārim 2006.gadā.
Par Zanderu kapiem no Jāņa Ritvara Zicmaņa (1931.) stāsta, pierakstīja Rasma Vanaga 2006.gada 19.februārī:
„Agrāk šos kapus sauca Domkalna kapi. Pa kapu aleju lejā līdz Līgatnes upei gāja robeža starp fabrikas īpašumiem un Lielzanderu saimnieka Robiņa īpašumiem. Paplašinot kapus, Lielzanderu saimnieks iedeva no saviem īpašumiem kapiem zemi. Maksu par to viņš neprasīja , bet bija noteikums – vienošanās, ka kapi jānosauc par Zanderu kapiem. Šī vienošanās ir izpildīta un tagad kapi saucas – Zanderu kapi”.
Par sadzīvi, skolnieku darbu  un nespējnieku māju Līgatnē stāsta Austra Dzērve (1916.):
„Cik es atceros, lai nu tēvs māte bija strādnieki, labi dzīvoja. Katru nedēļu bija naudiņa, varēja pirkt. Dzīvoklis bija par brīvu, viss bija par brīvu, pārējais par brīvu. Ja vajadzēja cūkas silīti, nu aizgāji uz darbnīcu, tev uztaisīja par brīvu. Viss bija par brīvu!
Man liekas, ka šīs mājas ir vecākās Līgatnē (Zaķusalā – R.V.). Pēc būves jau tās ir citādākas, tās tur ir modernākas (rāda uz Remdēnkalna pusi – R.V.). Kad te gāja pa durvīm iekšā, tā ķēķa siena gāja tā slīpi. Un tad tas ķēķīt`s, vēlāk jau tā bija smuki bija tas kakts. . .
Kad beidza pavasarī skolu, skolniekiem bija jāiet strādāt mežā, ne jau nu lielā. Tur kur tiltiņš „Arnolds” un tepat pāri mūsu upei, tur vēl tagad redz tādus lielus ceļus, kas bija izrakti. Tos vajadzēja visus satīrīt, nokasīt no lapām. Cik ilgi viss tas gāja, es neatceros. Skolniekiem par to maksāja. Tālāk pa Gaujmalu, tur nebija, bet šeit apkārt visi ceļi bija jāsatīra, kur pastaigāties. Pāri kanālītim augšā arī bija ceļi, ko vēl tagad redz.
Tur pakalnē pāri kanālam, ganīju kazas. Āzis arī tur bija. Pavasarī, tas āzis sadomājis vai jaunkundzes vai ko. Un taisni te līkumā, kur kaskas, tur bija pāri kanālam baļķi, laikam lai viņu saturētu, to kanti. Uz baļķiem divas rindas naglu, nagla pie naglas ne, nu, bet pa šitādu gabaliņu (rāda sprīdi – R.V.). man tas āzis pāri pa tām naglām. Es, nabags, raudu, ka āzis pagalam. Es apkārt ar līkumu uz māju, raudu un saku mammai, ka āzis pazudis. Tad mēs dzīvojām otrā mājā. Nekas jau nebija, dabūjām jau āzi rokā. Bet uztraukums bija liels. Tām naglām viņš pārgāja pāri, es nevaru, bet viņš gan! Man jāiet apkārt uz fabriku un tad lejā. Viņš zina, kur var aiziet!
Tur kur tā „miliča māja” (Dārza ielā – R.V.),mums tur bija dārziņš. Tad teica, kad tur raka zemi ārā, starp miliča māju un manu māju(Austra dzīvoja Strautu ielā – R.V.), mums tur bija kartupeļi, tad tur vienmēr bruģi uzara augšā, jo akmens jau nāk uz augšu, ka tur esot bijis kalējs.
Tad tur kalnā, tad tur tāda māja, ko sauca arī par nespējnieku māju. Piederēja fabrikai, kad tu vairs nevarēji, tad tevi tur ielika. Tā, ko tagad sauc par nespējnieku māju, tā bijusi galdniecība un kas nav, tā bijusi smēde pāri. Kad tā kalnā nodega, tad nespējnieku māja tikusi ierīkota ceļmalā.
Fabrikas īpašnieki jau gādāja par veciem cilvēkiem. Kas gribēja tas varēja iet dzīvot uz „to” māju. Tur bija istabiņas: citur pa divi iekšā, citur pa vienam, saimniece bija Kalējmāte un Šūmaņtante, kas viņai palīdzēja. Viņus apmazgāja, apēdināja kā lielmātes. Es esmu nostrādājuse 50 gadus un es nevaru dabūt šito pašu pansionātu. Mani neņem: „Jums ir bērni. Lai bērni maksā!”
Tad kungi neprasīja neko. Atnāca būvremontu strādnieki, apskatījās visapkārt, apskatījās vārtiņus, kam bija salūzis kāds mietiņš sētiņai, viss tika pierakstīts. Pēc tam sataisīts viss materiāls, brauca uz riņķi un visu salaboja. Ja vajadzēja sataisīja jaunus vārtiņus, visu ko, lai būtu smuki. Nu tā bija. Tā viss bija. Tā viss bija.”
Stāstījumu pierakstīja Rasma Vanaga 2006.gada 2.martā.
Par tiltiņiem un sakoptību Līgatnē stāsta Aina Alļena (1929.), pierakstīja Rasma Vanaga 15.februārī 2006.gadā:
„Līgatnes tiltiņi bija ļoti skaisti, kā var teikt, pilnīgi mākslinieciskām margām izveidoti. Tur, kur augšā ir „kaskas”, tur lejā bija visskaistākais tiltiņš pāri kanālītim – Randiņu tiltiņs, pretim mājām (Parka ielā – R.V.). Kanāla otra pusē bija izkopta kā parks. Augšā bija kūtis, bet viss bija sakopts. Pie šī tiltiņa parasti tika norunāti randiņi. Kanāla mala bija labi sakopta. Kur tagad ir dārziņi (Zaķusalā – R.V.), bija skaista pļava kā rožu dārzs. Tiltiņi bija vairāki Zaķusalā. Kur agrāk gāja pāri uz ambulanci (bij. Dzemdību māju – R.V.), bija skaists tilts. Kur tagad ir uztaisīts pagaidu tilts Zaķusalā, bija liels skaists tilts. Uz Rīgas kalnu augšā bija skaists tiltiņš. Viens bija vēl augstāk pretim klubam, kur vecais tirgus laukums. Kad mēs no Rīgas kalna nācām uz tirgu lejā, bija tiltiņš pretim, bija arī trepes sataisītas. Tur visās malās bija sataisīts un sakopts. Tiltiņiem bija nosaukumi, bet es tos neatceros. Vakaros galvenā pastaigu vieta bija kanāla mala. Līgatne bija sakopta, vienās puķēs un ziedos. Kur Norītis dzīvo (Gaujas ielā 6 – R.V.), gar mājas stūri  nāca trepes augšā no fabrikas. Tur viss bija vienos ziedos. Bija rožu dobe, neļķu dobe, bet neviens neplūca ziedus un nepostīja. Visi priecājās par skaistumu. Līgatne bija sakopta kā jau vācu fabrika!”
Kad nāca pavasaros zilo puķīšu laiks, visi gāja uz Ķempju gravu zilās puķītēs. Svētdienās uz baznīcu gāja skaistas taciņas caur Ķempju gravu, lai nav jānāk te caur Spriņģiem pa putekļainu ceļu, atpakaļ caur gravu salasīja puķītes. Tā bija pavisam cita pasaule.”
 
Senās teikas un nostāsti par iežiem, klintīm, spokiem Līgatnē un tās apkārtnē.
Jumpravu iezis.
Senatnē, muižkunga meitām vizinoties pajūgā, zirgi , no kaut kā briesmīgi sabijušies un ierāvuši pajūgu ar jaunavām Gaujā, kur nelaimīgās bijušas pagalam. Jumpravas vārds cēlies no vācu valodas – Jungfrau – jaunava. Jumpravu iezī ir arī neliela ala, ko sauc par Taimiņu spraugu, iepretī Jumpraviezim Gaujā ir gleznaina saliņa.
Katrīnas iezis.
Teika vēstī, ka iezis savu nosaukumu ieguvis no kādas meitas, vārdā Katrīna. Nelaimīgas mīlestības dēļ Katrīna, nolecot no ieža, noslīcinājusies Gaujā.
Katrīniezis ir viens no gleznainākajiem iežiem Līgatnes apkārtnē, it īpaši saulainās dienās. Iepretim iezim atrodas apmetne ūdenstūristiem. Pie ieža Gaujā ir vairāki atvari.
Gūdu klintis (Gaviļu iezis, Tālskatu iezis.).
Par Gūdu klintīm ir vairāki nostāsti. Tuvējās Gūdu mājās senatnē dzīvojis ļoti skops saimnieks, kas savu dvēseli bijis apsolījis velnam. Velns tad arī ierāvis saimnieku pa stāvo krauju ar visu naudas maisu dziļajā atvarā iepretim Gūdu klintīm.
Šim atvaram plostnieki, garām braucot, allaž ziedojuši sudraba naudu, lai tiktu garām viltīgajam līkumam. Ja noslīcis kāds plostnieks, tad, lai viņu atrastu, vajadzējis Gaujā laist maizi ar degošu sveci. Kurā vietā svece apdzisusi, tur arī bijis jāmeklē.
Cits nostāsts vēstī, ka iepretim Gūdu mājām un iezim, lopus ganot, ganu dziesmām bijusi tik skaista atbalss, un skanējis tik tālu, ka tas iedēvēts par Gaviļu iezi.
Par Tālskata iezi klints iedēvēta jaunākos laikos, slavējot brīnišķo skatu, kas paveras no ieža virsotnes.
Tītmaņu iezis un Līgoņu ala.
Aiz Maztītmaņu mājām, Gaujas vecupes krastā, atrodas īpatnējais, skaistais Tītmaņu iezis, ko iecienījuši nomaļāku taku staigātāji, kas grib pabūt vienatnē ar klusumu. Te ir ala, kurā no soda ekspedīcijas slēpušies 1905.gada cīnītāji. Ēdienu ziemā tuvinieki viņiem nolaiduši no klints augšienes, lai vajātāji pa pēdām nenokļūtu pie slēptuves. Pieminot laimīgo izglābšanos, vēlāk te vienmēr svinējuši Jāņus, tādēļ ala nosaukta par Līgoņu alu.
Launaga jeb Ērmaņu iezis.
Par Launagu iezi tas iedēvēts tādēļ, ka visvairāk to apmirdz pēcpusdienas – launaga saule, bet Ērmaņi savukārt ir netālu esošās mājas.
Tas ir viens no interesantākajiem smilšakmeņiem Gaujas krastā, no upes tas apskatāms 250 m garumā un 20 m augstumā. Rietumu galā čalo avots. Šeit daudz interesantu atradumu bijis paleontologiem un ģeologiem.
Pēc 1,5 km Gaujas kreisajā krastā ir Elpju iezītis, 9 m augstumā. Aiz Elpju ieža, kas savu vārdu ieguvis no Elpju mājām, neliels strauts pa dziļu gravu ieplūst Gaujā. Tā ir senā Tildurga, ko tagad dēvē par Liepu strautu. Tā krastā ir Dagnes jeb Gančausku ala. Tomēr arī šai alai ir senāks vārds. Kā stāstījusi Attaku saimniece Zenta Liepiņa, tad Attakas, Elpjus, Gančauskas un Andrijānus Nurmižu barons kārtīs nospēlējis Vildogas baronam. Saimnieces vectēvs atvests no Attakām, kur pie jaunā īpašnieka bijis sūri jāstrādā stāvajos gravu krastos. Tā alai ticis Sūruma alas vārds. Tildurgas krasti noauguši ar mežu.
 
Zvārtes iezis.
Šis iezis savu nosaukumu ieguvis no tuvējām Zvārtes mājām (kuras vairs nav, bet atradās netālu no tagadējā informācijas centra – R.V.) un agrāk saukts tikai šādā vārdā.
Nepareizo galotni „-as” iezis ieguvis tikai 20.gs.otrajā pusē. Vēl 1856.gada tūristu ceļvedī R. Vētra lieto nosaukumu Zvārtes iezis. Vecie iedzīvotāji to joprojām sauca par Zvārtes iezi. Arī pēdējā laikā literatūrā ir atgriezies senais nosaukums – Zvārtes iezis.
„Tad, kad naktī izej ārā un ģīmī griež vējš, tad zini, ka uz Zvārti šaujas raganas no tālajiem Zilūžu un Vilates mežiem. Nešķīstās tur ielīcī atstāj savus jājamos – slotas čakārņus – un pašas lec uz iezi, kur tās gaida elles kungi. Visi velli savilkušies mellus, garus svārkus ar šķeltēm pakaļā un zābakus ar špiciem papēžiem. Un tad tur augšā sākas ēšana un dancošana ar mugurām kopā. Tiem pašiem ir īpaša valoda, un neviens cilvēks to nesaprot. Lielākie danči tur notiek Vecgada, Vasarsvētku un Jāņu naktī. Tad labāk ārā nerādīties un uz Zvārtes leju neskatīties.
Par raganām var pārvērsties tikai ļaunas sievietes. Tādas Vasarsvētku sestdienās pēc pirts satinas baltā audeklā un uz mutes noguļas krūmos. Tūlīt nelabais ir klāt un gulētāju pārvērš raganā.
Tā nu var dzīvot mājā un dzīvot mežā, skriet pa zemi un pa gaisu, būt redzama un kļūt neredzama, būt cilvēks un ne cilvēks. Raganas var uztaisīt negaisu un krusu. Tās var ar savu jājamo slotu noslaucīt pļavām rasu, lai tajās izkalst zāle kā dažvasar tepat mūsu lejā. Tās var noraut no debesīm meiteni (vectēvs trīs reizes nospļāvās) un likt apstāties Amatai (Kungs, apžēlojies!). Raganas var uzlaist slimības, pārvērst cilvēku akmenī, nogalināt vai nozagt mazus bērnus un to vietā atstāt savējos. [ . . .]
Ne jau uzreiz jaunās raganas visu to prot. Ļauno mākslu virsotnē māca velli. Ja jaunās raganas neskrāpējas un visas nešķīstības labi iegaumē, tad lejā ir mierīgi. Bet ja tās velliem pretojas, tad visi atvari sagriežas vienā mutulī. Vellu trači ar raganām uz Zvārtes augšas notiek līdz pirmajiem gaiļiem. Pēc tam raganas lec lejā, uzmeklē katra savu jājamo un – Žvikt! – projām uz māju. ātrāk, ātrāk, kamēr vēl nav trešie gaiļi dziedājuši!
Dienā raganu nevar atšķirt no ļaunas sievietes, ja negadās pieskarties tās sprīdi garajai astītei. Pavisam nedroša dzīve ir mums te, Zvārtēs.” Tas ir 19.gs.dzimušā Zariņu vectēva – vecā Zvārtes saimnieka stāstījums, ko savulaik pierakstījusi novadpētniece un rakstniece Melānija Vanaga.
Tas pats Zvārtes tēvs vēl pastāstījis, ka pirmā pasaules kara laikā virs ieža (Zvārtes kraujā – R. V.) bijis klajums un viņi tur sējuši rāceņus. Pēc kara tīrums pamests un aizaudzis ar avenājiem un mežu. Tagad tur sākas taka – Meža Mātes valstībā.
Sesiļu klintis ar Velna kambariem uz Kumadas upes.
Sena teika stāsta, ka vecos laikos Velna kambaros dzīvojis pats Velns ar savām sievām – raganām. Ļaudis tāpēc šo iezi saukuši par Velna kambaru. Katru pusnakti Velns mēdzis ar raganām padejot ieža priekšā. Mēnesnīcā notāļus varējis redzēt, kā Velns ar raganām dejojot.
Kādreiz ļaudis Velnu nokaitinājuši, un Velns, ļaudīm atspītēdams, gribējis Kumadu aizbērt, lai applūdinātu Sesīlas un ļaudis noslīktu. Kādu nakti Velns paņēmis klēpī smiltis un gājis uz Kumadu, lai klēpi iegāztu Kumadā un upe būtu aizbērta. Nogājis pie upes, Velns sācis skatīties, kur būs labāki bērt klēpi upē. Te Sesīlās iedziedājies gailis, Velns sabijies no savādās skaņas un meties alā iekšā. No tā laika pretim Velna kambara iezim atrodas neliels uzkalniņš. Ļaudis stāsta, ka tas esot Velna radīts. No tā laika Velns neesot virs zemes vairs manīts un ļaudis vairs nebiedējot.
Ānfabrikas klints.
            Teika vēstī, ka liela meža ielokā, savus līkumus metusi Līgatnes upe, taču no šīs vietas tā plūdusi taisnu ceļu līdz pat Gaujai. Upē risinājušies strīdi par taisnību starp raganām un Velnu. Dievam tas apnicis un viņš metis klinšu bluķi tieši upē. Un tā radusies klints, ko tagad sauc par Ānfabrikas klinti.
 
 
Bērnu dārzā spokojoties.
Katrai pilij Latvijā ir savs spoku stāsts, vai nu Līgatne sliktāka?
„Runā, ka vēlos rudens vakaros ēkas augšējos stāvos spokojoties. Kā stāsta aculiecinieki, logos redzētas neizskaidrojamas gaismas parādības un telpās dzirdamas dīvainas izcelsmes skaņas. To ir stāstījuši paklusām jau cilvēki vairākās paaudzēs – cits pats redzējis un dzirdējis, cits to noklausījies no radiem, kaimiņiem, paziņām.”
Bijušās bērnu dārza vadītājas Maijas Briedes stāsts:
„Esmu dzirdējusi dažādus nostāstus. Pati esmu dzirdējusi, kā nakts klusumā pēkšņi atveras augšējās durvis, nočīkst pakāpieni, tad skaņas izgaist.
Interesants gadījums bija 70.gadu sākumā. Dzirdu, kaut kur augšā tā kā skurstenī, tā kā griestos brīkšķ un brākšķ, kaut kas švīkst un švākšķ, tad skaņas virzās lejup un ar dobju būkšķi apklust. Paliek viss kluss. Tad atkal tā kā spārnu vēdas, tā kā atsitieni, kā kunkstieni, un atkal viss kluss. Ejot aplūkot telpas, izrādās – lejā, ēdamtelpā visi bērnu gaiši zaļie ēdamgaldiņi, krēsliņi un grīda klāta ar melniem sodrējiem, ir melni un netīri. Šausmīgi! Ko redzu? Kaktiņā tup vēl netīrāka un kvēpaināka pārbijusies milzīga pūce. Iekritusi garajā skurstenī, noplanējusi lejā un pa krāsns pakājes lūku izlīdusi telpā. Meklējot izeju, izlidojusi visu telpu, maldījusies aizkaros un tad sastingusi kamīna stūrī.”
Vai realitāte?
Vadot ekskursijas pa Līgatni, esmu ievērojusi pie bērnu dārza interesantu liepu apli, kreisajā tālākajā sētas dienvidu stūrī. Septiņas liepas ir stādītas tālajos 20.gs. 20.gados aplī, kur vidū ir iestādīta viena - astotā liepa. Vidējā liepa ir uz pusi resnāka, arī garāka, ar lielāku zaru vainagu kā apkārtējām liepām. Manuprāt, tas ir pretēji dabas parastajiem likumiem, jo apkārtējie koki parasti nomāc vidējo. Aplim pa vidu bija ierīkota sēta. Pāris gadus atpakaļ šo sētu pārcēla ar ieloku tālāk un atbrīvoja apļa vidu.
Šis aplis atgādina Turaidas Dainu kalna enerģētisko apli, kurā ieejot vidū un paceļot rokas uz augšu, cilvēks saņemot kosmosa enerģijas pieplūdumu. Turaidā esmu to izmēģinājusi un esmu jutusi šo enerģijas pieplūdumu.
Varbūt pie mums Līgatnē ir arī šāds enerģētikas aplis?
Sagatavoja Rasma Vanaga, februāris 2010.gads.
2010-06-21