Jaunumi
Aivars Balodis "Līgatnes stacijai - 120", laikraksts "Druva", 13.01.2012.

Datums: 13.01.2012
Izdevums: Druva
Rubrika: Novadnieks

"Druvas" lasītājiem piedāvājam saīsinātu Aivara Baloža pētījumu par Līgatnes dzelzceļa staciju.
Pērn 26.novembrī apritēja 120 gadu, kopš atklāta Līgatnes dzelzceļa stacija.
Doma par dzelzceļa būvi no Pleskavas uz Rīgu parādījusies jau 1874.gadā. Tad pa tiešo tiktu savienota jau pastāvošā Sanktpēterburgas Varšavas dzelzceļa līnija ar Rīgu. Tas gan vairāk bijis iecerēts ne saimnieciskās darbības attīstībai, bet gan vadoties no militāriem apsvērumiem. Uzskatīja, ka, izmantojot šo dzelzceļu, būtu iespējams ātri pārvietot armiju no Sanktpēterburgas uz valsts rietumu robežu. Šai iecerei gan sākotnēji iebilduši un pretojušies tirgotāji, kuri uzskatīja, ka līdz ar šī dzelzceļa būvi ekonomiskā ziņā tiktu apdraudēta Sanktpēterburgas osta. Tiesības būvēt Rīgas Pleskavas dzelzceļu no 1876. līdz 1884.gadam centusies iegūt arī Rīgas Dinaburgas (Daugavpils) dzelzceļa sabiedrība. Neraugoties uz to, ka visu privāto dzelzceļu sabiedrību līgumos būvatļaujās bija iekļauts punkts, kas paredzēja, ka valstij ir tiesības jebkurā brīdī dzelzceļus atpirkt, šās dzelzceļa līnijas būve netika izdota privātīpašniekiem. Krievijas cars nolēmis to būvēt par valsts līdzekļiem.Un tā 1886.gadā sākās dzelzceļa Pleskava Rīga būvniecība.
Lai dzelzceļa līnijas būvi pabeigtu pēc iespējas īsākā laikā, būvdarbi vienlaikus notika visā līnijas garumā. Ik pa gabalu dzelzceļa trases malā, vietās, kur tā krustojusies ar zemesceļiem, tikuši celti celtniecības atbalsta punkti kazermes. Tā kā Vidzemē reljefs kalnains, dzelzceļa būvniecība ne vienmēr noritēja raiti. Bija jāšķērso vairākas lielākas un mazākas upes un upītes un to neatņemamā sastāvdaļa gravas. Tāpat nācās pārvarēt staignas un purvainas vietas. Reizēm nācās saskarties arī ar zemes īpašnieku pretestību, viņi gribēja nesamērīgi augstu atkāpšanās naudu. Šo iemeslu dēļ dažus dzelzceļa posmus pārprojektēja.
Bez starpgadījumiem nav iztikuši arī, būvējot dzelzceļu cauri Paltmales (Līgatnes) pagastam. Apsvērtas ne vien reljefa vieglākas pārvarēšanas iespējas, bet arī citi aspekti. Kad aiz Ramockas (Ieriķu) stacijas un Kumadas upes tilta dzelzceļa līnija bija izlocījusies starp Sinepju kalniem un pauguriem, tālāk tās ceļš līdz Līgatnes upei lielāko tiesu veda pa slapjām un purvainām vietām. Vērtēts, vai nav iespējams dzelzceļa trasi novirzīt uz citu vietu ar cietāku grunti. Tā kā Līgatnes upes šķērsošanai vajadzēja daudz zemes, lai aizbērtu dziļo gravu, spriests, kurā vietā upi šķērsot būtu izdevīgāk. Tika izvērtēta arī Paltmales un Ramas muižu īpašnieku vēlme. Viņi gribēja, lai dzelzceļa līnija apietu Paltmales muižu pa ziemeļu pusi, Ramas muižu pa dienvidu pusi un dzelzceļa stacija būtu starp abām muižām. Bija jāpatur prātā, ka pēc Paltmales vēl vai nu jāmēģina "izlaipot" starp Sudas purva galu, sauktu arī par Laugas un Jānīšu purvu, vai arī jācenšas tos apiet.
Tā kā katru dienu līdz 70 zirgu pajūgi mēroja ceļu uz Rīgu un atpakaļ, tad savas vēlmes bija arī akciju sabiedrībai „Rīgas Rakstāmpapīru fabriku kompānija", t.i., Līgatnes papīra fabrikai. Tā vēlējās, lai dzelzceļš tiktu būvēts tuvāk tai, netālu no Skapariem šķērsojot zemes ceļu, kur būtu arī dzelzceļa stacija, t.i., no pašreizējā maģistrālā gāzes vada uz Skaparu pusi. Tā dzelzceļa līnija tiktu tuvināta vecajam Rīgas Vendenes ceļam un, neraugoties uz izmesto loku, tiktu apieti purvi un samazināts pārbrauktuvju skaits ar Vidzemes šoseju.
Dzelzceļa būvētāji principā piekrituši Līgatnes papīra fabrikas priekšlikumam, jo tā atrisinātu vairākas citas lietas dzelzceļa līnija ietu pa cietāku grunti, Vidzemes šosejas šķērsošanai Skaļupes ieplakā netālu no Blodziņiem būtu viegli uzbūvēt viaduktu, veiksmīgi tiktu apieti purvi, Līgatnes upes šķērsošanas vietā nebūtu tik dziļa grava. Taču dzelzceļa būvētāji izvirzīja pretprasību, ka Līgatnes papīra fabrikai dzelzceļa būvē jāiegulda noteikta naudas summa. Tā piekritusi, savukārt izvirzot savas pretprasības, t.i., lai viņu pārvadājumiem tiktu piemēroti zemāki tarifi. Tam atkal nav piekrituši dzelzceļnieki, un sarunas nonākušas strupceļā. Tā kā ne viena, ne otra puse nav piekāpusies, bet laiks gājis, tad dzelzceļa būves vadītājs beidzot pateicis: „Ko tie vācieši iedomājas, ka mēs viņiem par brīvu taisīsim dzelzceļu!" un Līgatnes papīru fabrikas ierosinātajam variantam pielikts punkts.
Tā dzelzceļa būve, neraugoties uz dažām grūtībām, tapa tuvu sākumā izstrādātajam projektam. Sarosījās arī dzelzceļa pārvedumos ieinteresētā Līgatnes papīra fabrika un blakus paredzētās dzelzceļa stacijas vietai Paltmales pagastā 1887.gada 25.aprīlī par 2200 rubļiem nopirka no Čaulu pusmuižas atdalītu zemes gabalu, lai vēlāk uz tā iekārtotu savu atbalsta punktu ar noliktavu saimniecību kravu saņemšanai un nosūtīšanai. Taču kad Rīgas Valkas dzelzceļa būvdarbi tuvojās nobeigumam, sekoja pārsteigums dzelzceļnieki paziņoja, ka dzelzceļa stacija kā valstij mazsvarīga šeit celta netiks. Ierēdņi joprojām nebija samierinājušies ar bijušo sarunu iznākumu un, ņemot vērā, ka Līgatnes papīra fabrikas akciju turētāji nebija krievi, izmantoja izdevību „atkosties". Tā pēc Rīgas Valkas dzelzceļa līnijas oficiālās atklāšanas 1889.gada 22.jūlijā Paltmales pagasts palika bez savas dzelzceļa stacijas.
Ar to nācās samierināties, un turpmāk vairāk nekā divus gadus Līgatnes papīra fabrika kravu saņemšanai un nosūtīšanai izmantoja Zegevold (Segewold Siguldas) dzelzceļa staciju, retāk Ramockas (Ieriķu) dzelzceļa staciju un Rīgas ostu. Līgatnes papīra fabrikas īpašnieki gan ar šādu kārtību nebija apmierināti un meklēja dažādas iespējas, lai tiktu pie savas dzelzceļa stacijas. Beidzot atklājies, ka Mencendorfiem draudzīgajai dzimtai Noldēm, no kuras vēlāk nāk arī viens no Mencendorfu znotiem, Krievijas valdībā Sanktpēterburgā viens no onkuļiem uzkalpojies par diezgan ietekmīgu ierēdni. Ja sākumā oficiālais atteikuma iegansts bija militāri stratēģiskiem mērķiem dzelzceļa stacija Līgatnē nav vajadzīga, tad laikā, kad barona Noldes onkulis „klapatāja" atļauju Līgatnē atvērt dzelzceļa staciju, tieši militāristu plāni bija mainījušies un Līgatne bija atzīmēta kā militārai stratēģijai svarīgs krustpunkts. Iespējams, ka tieši tas palīdzēja dabūt atļauju Līgatnes stacijas atvēršanai. (Vēl vairāk, drīz vien sekojis piedāvājums dot atļauju arī dzelzceļa būvei no Līgatnes stacijas uz Līgatnes papīra fabriku. Tā kā Līgatnes papīrfabrika dažādu apsvērumu pēc centās savus strādājošos turēt iespējami slēgtā vidē, tad galvenais direktors Vilhelms Mencendorfs uz šo priekšlikumu atbildējis, ka: „svešu ļaužu klātbūtne man šeit nav pieņemama". Tikai 1942. gadā vācu okupācijas laikā, kad Līgatnes papīrfabrika bija apvienībā „Ostland Fazer", no Līgatnes dzelzceļa stacijas uz Līgatnes papīrfabriku uzbūvēts šaursliežu dzelzceļš). Bet bija vēl viens noteikums stacija jāceļ Līgatnes papīru fabrikai un par saviem līdzekļiem. Šoreiz akcionāri bez kādām iebildēm piekrita, un tā, liekot lietā savu naudiņu, ar būvuzņēmēju Jāņa, Kārļa un Pētera Menceļu un Pētera Meņģeļa jaunākā amatniekiem īsā laikā uzcēla un 1891.gada 26.novembrī Paltmales pagastā atklāja dzelzceļa staciju Ligat. Kā redzam, tad stacijas nosaukumam izvēlēts tāds pat vācu valodā lietotais Līgatnes apzīmējums, kādā tika saukta Līgatnes papīra fabrika. Tautas sarunu valodā un ārpus fabrikas lietotos rakstos izmantots nosaukums „Ligate" vai „Līgate". Latvijas Republikas laikā no 1919.gada 25.novembra dzelzceļa staciju „Ligat" pārdēvē par staciju „Ligate". Pēc Latvijas dzelzceļu galvenā direktora A.Rodes rīkojuma Nr.153. ar 1926.gada 15.maiju sāk oficiāli lietot dzelzceļa stacijas „Līgate" nosaukumu ar garo „ī" burtu. No 1927.gada. 1.maija stacija „Līgate" pārdēvēta par staciju „Līgatne". Kad vācu okupācijas varas iestādes no 1942.gada 1.oktobra Latvijā pārdēvē vairākus vietvārdus, arī Līgatnes dzelzceļa stacijai tiek atgriezts sākotnējais vācu „Ligat".
1919.gada Latvijā atjaunojot un būvējot jaunus dzelzceļus, tiek būvētas un pārbūvētas arī daudzas dzelzceļu stacijas. Tās veidoja kā daudzfunkcionālus centrus, kuros apkalpo ne vien dzelzceļu pasažierus, bija iekārtotas arī bufetes, telefona telegrāfa kantori, zobārstu un ārstu kabineti, frizētavas, u.c. Ar laiku pie stacijām tika piesaistīta arī autobusu satiksme. Lai visam nodrošinātu telpas, pēc arhitekta Pētera Federa projekta 1924.gadā Līgatnes stacijas ēkai uz Rīgas pusi uzcelta piebūve. Iespējams, ka tāpēc dažreiz tiek rakstīts, ka Līgatnes staciju arī sākotnēji projektējis Pēteris Feders.
Ja līdz Pirmajam pasaules karam Līgatnes dzelzceļa stacijā galvenais kravu saņēmējs un nosūtītājs bija Līgatnes papīra fabrika, tad Latvijas Republikas laikā dzelzceļš un stacija aizvien vairāk tiek izmantots kokmateriālu, lauksaimniecības un citu pārtikas produktu, būvmateriālu pārvešanai. No stacijas ēkas uz Rīgas pusi bijusi uzbūvēta pat piena rampa, tai pretim neliela noliktavas ēka, kuras pamati redzami vēl tagad.
Kad 1944.gada 26.septembrī vācu armijas vadība sapratusi, ka Līgatnē tā nevarēs noturēties, turpinātas 23.septembrī Līgatnes novadā aizsāktās dedzināšanas un spridzināšanas. Un 26.septembra vakarā aizdedzināta un uzspridzināta arī dzelzceļa stacija. Tāpat saspridzinātas arī stacijas teritorijā esošās dzelzceļa sliežu pārmijas un aizdedzinātas Līgatnes papīrfabrikas stacijas noliktavas. Kad kara darbība aizvirzījusies tālāk un savesti kārtībā dzelzceļa sliežu ceļi, Līgatnes stacijai atjaunots pirmskara nosaukums „Līgatne", tā iekārtota divstāvu mājā, kura atradās pretim pašreizējai Līgatnes dzelzceļa stacijas ēkai. 1963.gadā dzelzceļa stacija pārvietota uz citu ēku. Tikai 1978.gada beigās bijusi gatava jaunā dzelzceļa stacija.
Līgatnes staciju bija paredzēts attīstīt kā preču staciju. Teritorijā tika iekārtoti četri sliežu ceļi, stacijai pretējā pusē pie sliežu ceļa uzbūvēta speciāla rampa kravu saņemšanai un iekraušanai. Līdztekus sliežu pievedceļa uz Līgatnes papīrfabrikas noliktavām tika uzbūvēts atsevišķs sliežu pievedceļš arī uz Lauktehnikas noliktavām.
***
Līgatnē neatradīsiet nevienu, kurš pilsētiņas un apkārtnes vēsturi zina labāk par Aivaru Balodi. "Vēsturei jābūt perfektai, tā taču balstās uz faktiem, ne minējumiem. Šodien internets pilns ar informāciju un ir ļoti daudz kļūdu. Arī pats, nezinādams, paļaudamies uz citiem, esmu kļūdījies, painteresējoties dziļāk, agrāk zināmie fakti izrādās maldīgi," saka līgatnietis. Aivars Balodis katru faktu, kuru min, ir pārbaudījis, zina, kur tas minēts. Līgatnes izzināšanu viņš sāka ar papīrfabriku, kurā strādāja. Tā pamazām piesaistīja citas ar to saistītās tēmas. Izpētījis tiltu būvniecības vēsturi, dzelzceļa attīstību Līgatnes pusē, izzinājis iespējamo par Līgatnes alām un pagrabiem. "Biju kādu brīdi licis mieru, bet gribas atklāt nianses, sakarības. Mani interesē būvmeistaru Meņģeļu dzimta, arī Mencendorfi," atklāj Aivars Balodis un piebilst, ka nejauši uzzināts fakts var arī kādu it kā pašsaprotamu vai pieņemtu patiesību sagriezt ar kājām gaisā. "Lai nedomātu, ka par Līgatnes stacijas atklāšanu tikai 1891. gada 26. novembrī esmu „izzīdis no pirksta", tad, nepārskaitot visus informācijas avotus, vien pieminēšu, ka par to rakstīts arī 1901. gadā izdotajā hronikā „Actien Gesellschaft Rigaer Papierfabriken 1876 1901" un 1922. gadā izdotajā prezentācijas grāmatā „Die Baltische Papierindustrie"," uzsver vēstures entuziasts.
2012-01-14