Jaunumi
GUNTIS ENIŅŠ: Kā Velnalā raka Dieva templi

01.04.2011.
Autors: GUNTIS ENIŅŠ.
 
Pirmās ziņas par šo alu no nezināmiem laikiem sniedz Velns jeb, zinātniskiem vārdiem, tautas teika: "Velns naktī, laizdamies no Jūdāžiem uz Pabažiem, virs Gaujas izdzirdis gaili dziedam un, meklēdams glābiņu, iebēdzis šinī alā, kur nogulējis visu dienu līdz nākamajai naktij. Ar savu dvašu Velns apkvēpējis alas sienas gluži melnas un vakarā pa augšu sprucis ārā. Ieskrējis Gaujas atvarā un rūkdams un šņākdams reižu reizēm raujot iekšā neuzmanīgus alas apmeklētājus (arī 1998. gadā vienu zēnu ierāva). Alas griestos ir deviņi apaļi caurumi, kurus tautā sauca par velna skursteņiem, pa kuriem Velns no alas skrējis ārā."
Bet senie veči ir teikuši, ka alas sienas esot nokvēpušas tāpēc, ka tur nakšņojuši Gaujas plostnieki un alā kurinājuši ugunskurus.
Vēl kāda teika ir pavisam citāda un neticama. "Pa šiem Velnalas skursteņiem līduši ārā deviņi velni un gājuši ļaudis ārstēt." (Zili brīnumi – kā tas iespējams, ka tautā zināmie, vienmēr nelabie velni darījuši arī kaut ko labu!?)
Agrākos laikos Siguldas Velnalu sauca par Krimuldas Velnalu un arī par Lielo Velnalu atšķirībā no Mazās Velnalas, kas atrodas netālu vecupes kraujā. Rakstiskos avotos Krimuldas (Siguldas) Velnala pirmo reizi ir pieminēta jau 1620. gadā izmeklēšanas protokolos sakarā ar Turaidas Maijas Rozes slepkavību. Kad Jakubovskis noslepkavojis Turaidas Maiju Gūtmaņalā, viņš pēc tam esot slēpies Velnalā. Kā rāda vecās fotogrāfijas, vēl līdz 20. gs. divdesmitajiem gadiem Lielās Velnalas klintis bija skaistākas un interesantākas. Gar stāvo smilšakmens sienu astoņu metru augstumā virs Gaujas atvara klintīs bija dzega. Pa šo dzegu (karnīzi) bija iemīta īsta kalnu taka, pa kuru no abām pusēm varēja piekļūt Velnalai. Tie, kas baidījās iet šādu taku, rausās no augšas, pāri alas griestiem, kur smilšakmenī ekskursanti bija izrīvējuši ierobus, kur ielikt kāju, lai drošāka kāpšana. No Siguldas līdz Velnalai pa brīnišķīgu tūristu taku gar Gaujas ielejas vareno senkrastu bija vienas stundas gājiena attālums (3,5 km).
Lielais veco fotogrāfiju daudzums jau no cara laikiem un 20. gs. sākuma liecina, ka, neskatoties uz gana lielo attālumu no Siguldas centra, ekskursantu pārgājieni uz Krimuldas Velnalu ir bijuši ļoti iecienīti, tūlīt otrā vietā aiz Gūtmaņalas apmeklējumiem.
Pārvērtību gadsimts
Pārvērtības sākās ar klinšu krastu izskalošanu. Vecajās fotogrāfijās redzama gan taka pa klinšu dzegu, gan makšķernieks, kas stāv lejā pie pašas Gaujas zem Velnalas klintīm. Tātad Gauja pirms 100 gadiem ir bijusi tālāk no Velnalas. Kad straume un ledi nograuza klintis tik tālu, ka nobruka karnīze (dzega), ekskursantu piekļūšanai tika uzbūvēts gana plats koka laipu ceļš ar drošām margām. Šī platforma tika balstīta no apakšas ar stingriem baļķiem, kamēr vēl apakšā bija klinšu pamats. Bet upe aizrāva arī to.
Tad klintīs ieurba dziļus caurumus, kuros iestiprināja izturīgas sijas, pār kurām uzklāja drošu platformas grīdu ar margām. Tomēr tūristu taka nāca no augšas pāri Velnalas visai plānajiem griestiem. Tas apdraudēja gan vēsturisko alu, gan pašus cilvēkus.
1980. gadā Gaujas Nacionālais parks īstenoja vērienīgu un dārgu projektu. Nojauca visas kāpnes un platformas, kas veda pie Velnalas. Augšā uztaisīja stipru sētu, lai tūristi nesadomātu rausties pa stāvo krauju uz Velnalas pusi. 300 m lejpus Velnalas pār Gauju uzbūvēja trosēs iekārtu kājnieku tiltu, lai tūristi iet uz pretējo krastu un skatās uz Velnalu pāri Gaujas ūdeņiem. Lai gan skats no pretējā krasta ir gana plašs, tomēr tūristiem klātbūtnes sajūta tika liegta.
Uzvedāmies kā mežonīgi velnēni
Savu pirmo ceļojumu uz Velnalu es izplānoju 1951. gada jūnijā ar brāli un draugu Jāni Lasmani, kurš 20 gadus vēlāk izglāba man dzīvību, izvilkdams mani no Lībiešu Upuralas.
Tagad man ir liels kauns stāstīt par mūsu uzvedību šajā 1951. gadā. Man bija Latvijas laika armijas štāba karte (tajos laikos tas skaitījās dokuments ar augstu slepenību), pēc kuras mēs izprātojām, ka neiesim lielo līkumu pa tiltu, bet pārbridīsim Gauju pa taisno augšpus Velnalas. Turot mugursomas uz galvas, brienot līdz kaklam, tas mums kā par brīnumu izdevās.
Bijām izdomājuši nakti pārlaist Velnalā. Sanesām žagarus un sprunguļus, lai iekurtu uguni siltumam (tagad ir zināms, ka tas ir liels, alai postošs kaitējums). Tomēr dūmi negāja pa Velna skursteņiem, bet palika alā un koda acīs. Tad mēs atklājām, kā var taisīt iespaidīgu uguņošanu – virpinājām un griezām degošus kokus ap galvu, tādējādi tumsā veidojot dažādas figūras: riņķus, astoņniekus, trīsstūrus, viļņojumus un citas dažādas līnijas. Kad no klints augšas sviedām degošo pagali Gaujā, tā iezīmēja raķetei līdzīgu uguns ceļu virs upes tumšajiem ūdeņiem.
Kaut kā pārlaiduši šo īso pirmsjāņu laika nakti, nākamajā rītiņā jau agri savas nelabās darbības turpinājām. Nezin kādēļ tur stāvās kraujas malā bija prāvu baļķu resgaļi. Mēs iekustinājām tos un sajūsmināti vērojām, ka resnais stumbenis kā dzērājs denderē uz leju, uzņemdams ātrumu, triecas pret kokiem, līdz kaut kur neredzams noplunkšķ Gaujā. Vai tiešām mēs Veln-alā bijām nelabu garu saņēmušies, jo tālākajā ceļojuma gaitā meklējām citus baļķu galus un akmeņus, ko iekustināt, lai gravitācijas spēki tos rauj pa stāvo krauju uz leju. Mēs līdz tam tik augstus krastus savā dzīvē nebijām redzējuši.
Pēc 20 gadiem es rakstīju žurnālos un avīzēs, lai iestātos par dabas un Latvijas aizstāvēšanu. Bet šodien šī ir mana grēksūdze, lai zinātu un rēķinātos, kādā veidā jauniešiem sprūk ārā nelabā enerģija. Līdz 1951. gadam padomju presē un radio netika runāts par dabas aizsardzību.
Pēc 21 gada, 1972. gada Maija svētkos, es sāku visu Siguldas alu uzmērīšanu. Lielajā Velnalā ierados ar sievu un bērniem, kuriem bija 10 un 12 gadi. Ar viņu palīdzību diezgan precīzi uzmērīju alu pēc paša izstrādātās metodikas, pēc kuras mūsu Dabas retumu krātuves pētnieki turpina strādāt arī šodien. Līdz tam laikam šādi precīzi Siguldas alu uzmērījumi nebija veikti. Aprēķināju alas platību un tilpumu.
Vislielākie brīnumi un pārvērtības 1992. gadā
Siguldas Velnalā pāri visām aizsargbarjerām ieradās Dieva sūtīts pravietis no Gruzijas Georgijs Ionta Iberioni, kurš pie Ararata kalna bija atradis Noasa šķirstu. Ne no koka, bet akmens un ģipša. Pēc tam viņam bija nākusi atklāsme, ka meklējumi jāturpina Latvijā, Siguldā.
14. aprīlī pulksten 16, pērkona un zibens pavadīti, četri vīri sāka rakt Velnalu. Kad iedūra lāpstu zemē, atskanēja pērkona grāviens. Divdesmit reižu pa lāpstai smilšu, piecreiz pa grāvienam. To viņi uzskatīja par Dieva zīmi sava svētā uzdevuma sākšanai. Trīs racēji bija no Rīgas.
Pēc pāris stundu rakšanas viņi atraktās alas daļas griestos ieraudzīja skaidri iezīmētu simbolu. To viņi uzskatīja par zīmogu. Tikmēr ārpusē notika kaut kas prātam neaptverams. Te nogāza pamatīgs lietus, te piepeši atspīdēja spilgta saule, te atkal sniegs no zila gaisa vai krusa un negaiss. Georgijs Ionta Iberioni izgāja no alas un pacēla rokas pret debesīm, un palūdza: "Kungs, izdari tā, lai nebeidzas šis lietus, pirms neesam paveikuši visu, ko Tu esi paredzējis."
Atradumu sajūsmināti, viņi turpināja rakties nākamajās dienās un redzēja, ka ir aizrakušies līdz iekšējo gaiteņu un tempļa istabu izvietojumam. Pēc viņu domām, tur bija arka, kas ezoteriskā izpratnē simbolizē vārtus.
Tikai pēc nedēļas Gaujas Nacionālā parka administrācija uzzināja par Velnalas svētajiem racējiem. Pie viņiem pa virvi nolaidās Gaujas Nacionālā parka pats stiprākais un stingrākais inspektors Māris Mitrevics un pieprasīja šīs izdarības pārtraukt, bet racēji atbildēja: "Rakt mums var aizliegt tikai Dievs, jo Viņa uzdevumā mēs te rokam." Tad M. Mitrevics sastādīja aktu un lika grupas vadītājam Mārim Tomiņam rakstīt paskaidrojumu, kurš iznāca ļoti neparasts. Lūk, daļa no tā: "Mēs esam misionāri, kas nes pasaulei krustu un mīlestību. Vispasaules Baltās Brālības biedri. Ezoterisko zināšanu izklāsmes grupas vadītājs ir Gruzijas pārstāvis un pravietis Georgijs Ionta Iberioni, kurš ir atbraucis uz Latviju, lai palīdzētu atgūt atstātās tautas kultūras un vēstures vērtības, kas līdz šim brīdim tika apglabātas. Tās vērtības ir atstājusi Baltā Brālība. [..] Velna ala pēc savas būtības ir milzīga tempļa sākums, kas agrāk bija svēta vieta, kur notika aizlūgumi un lūgšanas, un rituāli Dievam. [..] Visam ir jāatdzimst. Tuvākajās dienās mūs apmeklēs Rīgas arheologi, vēsturnieki un ģeologi. Drīz būs apmeklētāji mūsu brālībai no Romas, kurus atsūtīja Romas prāvests. Mūsu mērķis ir atmodināt gulošo tautu. [..] Es, Māris Tomiņš, saņēmu Dieva svētību caur pravieti Georgiju Ionta Iberioni un esmu svētīts ar svēto eļļu un tāpēc lūdzu Jūs Dieva vārdā nepieļaut, ka tautas pagātne atkal tiktu noslēpta un viss tiktu aprakts nebūtībā. [..] Sīkākus paskaidrojumus un izklāsmi mēs dosim gan presē, gan televīzijā, gan visās citās sfērās (kad pienāks laiks). Dieva tēva, Dieva dēla un Svētā Gara vārdā. Āmen. 20.04.1992."
Mārim Mitrevicam tika pateikts, ka divmetrīgais priesteris Iberioni ir kungfu cīņas meistars un racējus aizstāvēs arī Siguldas zemessargi. Tā uzreiz viens pats netikdams ar dūšīgajiem racējiem galā, Māris Mitrevics ar Gaujas Nacionālā parka palīdzību organizēja nopietnu zinātnieku komisiju, kurā ietilpa arī Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija un pārstāvji no citām zinātņu nozarēm.
Tādas dažādas nopietnas komisijas Velnalu apmeklēja vairākkārt. Bet rakšanu apturēt neizdevās. Jo racēji ar svēto eļļu iesmērēja savus pārbaudītājus un paskaidroja, cik viņu darbs dievišķs, jo uz Siguldu nācis Bībelē minētais Ābrahams Dievam upurēt savu vienīgo dēlu (tādā veidā Dievs pārbaudīja viņa ticību), un Raimonds Pauls arī viņiem esot devis atļauju atrakt 5000 gadus veco templi, kur pazemes ejas līdz Turaidai.
Pēc iesvētīšanas Ionta Iberioni Velnalu pārdēvēja par Bruņinieku alu, tāpēc ka gruzīnu dzejnieka Rustaveli darbā "Bruņinieks tīģera ādā" un senindiešu "Rigvēdā" jau izteikti pravietojumi par šīs alas atrakšanu.
Ap Bruņinieku alas svētajiem racējiem sāka spietot žurnālisti. Avīzes publicēja plašus rakstus, veselus atvērumus uz abām avīžu lappusēm, ufologs Māris Tomiņš sniedza garas intervijas televīzijā un radiofonā.
Gadījās arī nelaime. No atraktās alas griestiem atlūza milzīgs, vairāk par tonnu smags smilšakmens gabals un uzkrita vienai no racēju meitenēm. Viņi uzreiz saprata, ka pieļāvuši kļūdu: tas nozīmējot, ka sievietes atrokamajā templī nedrīkst ieiet. Tomēr Dievs bija žēlīgs, ievainotā meitene nonāca slimnīcā un izveseļojās. Tempļa racēji uz izmestās smilšu čupas iesprauda kapu krustu un salika svētbildes.
Kad vecā Velnala, pārvērsdamās par Bruņinieku alu, bija kļuvusi trīs reizes lielāka, ērtas rakšanas iespējas beidzās, jo dziļāk vairs nebija brīvu smilšu, bet tikai smilšakmeņu iezis. Nu vajadzētu tālāk strādāt ar kaltiem. Viņi pārtrauca rakties un sacīja, ka visādas komisijas to neļauj. Viņi augšā virs Velnalas klints izklāja segas un salika uz tām alā atrastos akmeņus tā, kā arheologi saliek senās keramikas lauskas. Tur bija liesmojošā sirds un citādi akmeņi, kurus viņi domāja kā tūkstošiem gadu vecus senā cilvēka darinājumus. Patiesībā tie bija pašas dabas veidoti akmeņi, kādus es saucu par dabas brīnumakmeņiem. Bet atraktās alas griestos iegrebtā zīme, ko Iberioni nosauca par seno zīmogu un mēs paši sākumā pieņēmām par petroglifu, t. i., par seno latviešu burtu (burtnieku zīmi), rūpīgāk ieskatoties, patiesībā izrādījās latīņu alfabēta burts A ar lauztu šķērslīniju.
Visā šajā Velnalas–Bruņinieku alas rakšanas lērumā atklājās, ka šī ala, kaut arī nes kulta alai atbilstošo Velnalas vārdu, tomēr nav ierakstīta aizsargājamo arheoloģisko pieminekļu sarakstā. Tas Jurim Urtānam mazināja iespējas ar likuma spēku apturēt racējus.
Tomēr bija interesanti vērot šo notikumu sabiedrībā un pašā alā – kas tur beigu beigās iznāks un atklāsies. Neatklājās nekas. Nekādu arheoloģisko un kultūras slāni viņi neizpostīja, jo tāda tur nebija. Bet nav izslēgta iespēja, ka īstais kultūras slānis glabājas alas priekšējā daļā dziļi zem zemes, jo racēji alas smilšakmens pamatni tur nesasniedza.
Pēdējais dramatiskais notikums pie Velnalas atgadījās 1998. gada februārī. Kāds jauneklis, kurš aiz norobežojošās barjeras pa stāvo klinti gribēja nokāpt pie Velnalas, nenoturējās – iegāzās atvarā un noslīka. No šā brīža aprit trīspadsmit gadu, gaidām, kas notiks 2012. gadā, kad beidzas Maiju kalendārs…
***
Siguldas Velnalas raksturojums
1. Visdramatiskāko notikumu un sensāciju ala.
2. Jaunākā laikā visvairāk aprakstītā ala.
3. Ala, kas saistīta ar cilvēku dzīvībām.
4. Vienīgā no lielajām alām, kas atrodas vertikālā, nepieejamā klintī virs atvara.
5. Otrā vispopulārākā ala Latvijā un Baltijā.
6. Siguldas Velnala savā ainaviskajā novietojumā ir skaistākā un interesantākā Latvijā.
7. 20. gs. sākumā otra visvairāk fotografētā ala tūlīt aiz Gūtmaņalas.
8. Visvairāk pārveidotā ala.
9. Alas izmēri
10. Tagad viena no lielākajām alām Latvijā.
11. "Velnalas apkārtnes devona smilšakmeņi pieder pie izcilākajiem ģeoloģiskajiem dabas pieminekļiem Gaujas senielejā ar īpašu paleontoloģisku un stratigrāfisku nozīmi," tā profesors Ojārs Āboltiņš. Šeit pirmoreiz pasaulē atklātas jaunas seno vairodžu un bruņzivju sugas pēc to fosilijām (pārakmeņojumiem, kas atrodas smilšakmens iezī).
līdz 1992. g. pēc 1992. g.
Garums – 10,7 m 40 m
Platums – 5 m 8 m
Griestu augstums – 2,5 m 4,7 m
Grīdas laukums – 45 m2 140 m2
Tilpums – 70 m3 150 m3

 

2011-04-04
Laika ziņas
Aptaujas