Jaunumi
Jāņi, Jāņu tradīcijas, Vasaras Saulgrieži

Jāņi, Jāņu tradīcijas, Vasaras Saulgrieži

Dziednieks Ziedonis Kārkliņš

Jāņa diena, svēta diena,
Aiz visām dieniņām.
Jāņa dienu Dieva dēls
Saules meitu sveicināja.


Vasaras saulgriežos, kad visgarākajai dienai seko visīsākā nakts, mūsu tauta svin Jāņus. Šie svētki uzskatāmi par vislatviskākajiem svētkiem, kurus vismazāk ietekmējušas svešas vēsmas. Senlatvijā Jāņi svinēti kopš aizvēsturiskiem laikiem, pirmsākumi aizsniedzas nepārskatāmā pagātnē – zemkopju saules kulta laikos. Bija laiks, kad Jāņu ugunskuri pauda kosmiskās un zemes kārtības vienotību visā Eiropā. Pastāv pieņēmums, ka senākais šo saulgriežu svētku nosaukums bijis Zāļu diena, nevis Jāņi. Īsti svinamais laiks ir 21. vai 22. jūnijs, kā nu katru gadu astronomiski iekrīt saulgriežu punkts. Par to, ka svinam pāris dienas vēlāk, parūpējusies kristīgā baznīca, piesaistot Jāņu svinēšanu Jāņa Kristītāja dzimšanas dienai, ko Romas katoļu baznīca svētī 24. jūnijā. Kopā ar Kristus un Marijas dzimšanas dienu tā ir vienīgā, ko atzīmē liturģiski. Tas norāda, cik ļoti liela nozīme šai dienai piešķirta. Šo svēto īstie dzimšanas datumi nav zināmi, un „dzimšanas dienas” dažādu kristīgā biznesa apvērsumu dēļ baznīca fiksējusi noteiktos datumos. Tā arī Jāņa Kristītāja dzimšanas diena „uzpotēta” uz ļoti senas un harmoniskas dabas kultūras svētkiem. Klasiskās senatnes pazinējs un folklorists Mārtiņš P. Nilsons kādreiz teicis: „Nevis baznīcas svinamdiena, arī Jāņa Kristītāja dzimšanas diena likusi Jāņiem kļūt par lieliem un izplatītiem svētkiem, bet gan tas fakts, ka Jāņa Kristītāja dienai kalendārā ir tāds stāvoklis, kur tai vieglvarēja piesaistīt tautas ticējumus un parašas.” Mūsu senajās Jāņu ierašās nav ne mazāk kristietības pēdu.

Pēc seniem nostāstiem par Jāņiem un Jāņa dēliem drīkstējuši saukties tikai svēti vīri, kuri senču ticību uzturējuši tautā. Mūsu Jānis ir viena no galvenajām auglības dievībām. Varbūt tāpēc saņemsimies un ielīgosim Jāņus kā pienākas, lai auglības svētība nāktu pār mūsu zemi, cilvēkiem, lopiņiem. Lai šie svētki dotu mums drošu un skaidru prātu un lai mēs vēl ilgi būtu latvieši! Ja salīdzinām mūsdienas un senatni, tad gan motivācija, gan pati Jāņu svinēšana stipri atšķiras. Ik gadus arvien straujāk attālināmies no tā tradicionālā dzīves veida, kas mūs saistīja ar dabu, kur Jāņu rituāls bija neatņemama sastāvdaļa. Tādēļ, no vienas puses, šodien Jāņi ir „izkrišana” no modernās dzīves, bet, no otras, – tāda ir svētku iedaba – lauzt ikdienas plūdumu.

Iespējams, tāpēc Jāņi tik populāri, un pilsētnieku bari šajā dienā pamet ierastos mūrus un dodas pie dabas.

Tieši Jāņos mēs atskāršam, ka esam dabas bērni. Tieši Jāņos mēs fiziski sajūtam, kā visa dzīvā radība saņem spēkus, uzplaukst neparastā krāšņumā un dāsni dalās ar mums. Mēs jūtamies vienoti – Dievs, Daba un Cilvēks. Tā ir varena vienotība, kas rada harmoniju.

Svētki radīti ar nolūku, lai kaut ko pieminētu, slavinātu un visādi daudzinātu – gan vārdos, gan dziesmās, gan dažādās izdarībās, gan mielastā, gan rotājumos. Valsts svētkos mēs daudzinām svarīgu notikumu valsts dzīvē, godībās mēs cenšamies padziļināt cilvēka mūža svarīgāko posmu izpratni. Saulgriežu svētkos daudzinām to dievišķo devuma daļu, kas visvairāk iekrīt zināmo svētku laikā. Tā arīJāņos mēs pieminam, daudzinām, slavinām un priecājamies. Mitoloģijas valodā runājot, mēs teiksim: daudzinām Jāni, teiksmaino Dieva dēlu, kas nāk ar auglības brīnumu. Dievestības valodā varam teikt: pieminam, slavinām, daudzinām Dievu – mūžīgo un vienīgo – visa Devēju un Svētītāju. Zinātnes valodā var teikt: mēs daudzinām auglības spēka spilgtākās izpausmes momentu, kad saule visaugstāk pie debesīm, un priecājamies par šo auglības rosību dabā un sevī.

Saulgriežu naktī vitālie, dzīvību rosinošie spēki ir visspraigākie: augos, dzīvniekos, cilvēkos un visā dabā. Arī pats cilvēks brīnumainajam dabas enerģijas avotam pienācis vistuvāk. Tāda ir mūsu tautas vecu vecā pārliecība. Cilvēkam kā Dieva palīgam šai saulē ir zināma patstāvība un rīcības brīvība, tādēļ arī viņš var darbīgi piedalīties šī dzīvības spraiguma pastiprināšanā, lai dotu svētību sev un savai apkārtnei. Līgo svētki tam ir pats labākais laiks. Tādēļ tie ir pilni daudz dažādu maģisku izdarību. Jāņi saistīti ar daudzām tradīcijām un izdarībām. Viena no skaistākajām ir līgošana – tā sauc Jāņu dziedāšanu. Vārds „līgo” līvu valodā nozīmē „lai top”. Katra līgotne ir kā maza buram dziesmiņa, kas, īstā laikā un vietā nodziedāta, nes milzu svētību. Tāpēc arī līgošana notika, sākot no Zāļu dienas līdz pat Jāņu rītam. Jāņu līgotnes ir ļoti dažādas – gan draiskas, gan uzmundrinošas utt., bet lielākā daļa pieder pie tām, ko varētu nosaukt par enerģētiskajām. Tās ir līgotnes, kuras ar savu enerģiju attīra mūs, apkārtni, rada harmoniju, veicina dažādus notikumus mūsu dzīvē, sakārto lietas... Bieži mēs tās dziedam, vienkārši neapzinoties to spēku. Bet, ja apzināmies...? Bet varbūt daudz neaizdomāsimies, vienkārši ļausimies dziesmu priekam. Jāņos jābūt gatavam uz kārtīgu apdziedāšanos, tai ir sena maģiska sākotnes nozīme. Ticēja, kaar apdziedāšanos cilvēkam, augam, lopiņam tiek atvairīts dziesmā pieminētais. Tā ir tā saucamā atgriezeniskā maģija. Ar līgo dziesmu vibrācijām latvietis izskalo no savas dvēseles ikdienas rūpes un bēdas, visu nevajadzīgo, un ieskaņojas Visuma svēto ritmu harmonijas. Viena no skaistākajām Jāņu tradīcijām ir Jāņuguns dedzināšana. Uguns latviešu reliģijas kultā ir ļoti vecs un svinīgs iestādījums. Uguns ir Dieva aicināšanas un godināšanas zīme. Jāņos uguntiņu parasti kurina augstās vietās, lai tā apspīdētu visu apkārtni un nestu svētību, kā arī pasargātu no visādiem ļaunumiem un slimībām. Tā ir arī kā dabas spēku zīme. Bieži, lai uguns apspīdētu pēc iespējas lielāku apkārtni, tā tika iededzināta kārts galā. Pie kārts piestiprināja vecu muciņu vai kaut ko citu ar lēni degošu materiālu un tad pacēla gaisā un aizdedzināja. Uz zemes kurināta uguntiņa ir saistīta arī ar īpašiem attīrīšanās un ziedošanas rituāliem dabas gariņiem. Lai pastiprinātu uguntiņas spēku, veidojot ugunskuru, tika vilktas arī speciālas zīmes. Jāņuguni iededzina līdz ar saules rietu un tai bija jādeg līdz saules lēktam. Bieži centās dedzināt dūmojošas vielas (sveķainu malku, darvu), jo ticēja, ka dūmi iztīra gaisu no ļauniem gariem un slimībām. Jauka ir arī pāri ugunskuram lēkšanas tradīcija. To darīja, lai attīrītos no visa liekā. Jaunie ļaudis lēca, sadevušies rokās, lai burvju spēks tos vienotu kopā. Vēl viena jāņuguns tradīcija – pēc pusnakts no kalna ripināja aizdedzinātu saules riteni. To kādreiz gatavoja no veca ratu riteņa, tajā iepinot degošas lietas. Tā kā ratu riteņi kļuvuši par deficītu, vajag padomāt par citiem riteņa materiāliem. Šodien to var gatavot no salmiem vai no kāds cita materiāla.

Vainagi ir viens no raksturīgākajiem, būtiskākajiem un obligātajiem latviešu vasaras saulgriežu rituālajiem elementiem. Aplis ir viens no svarīgākajiem maģiskajiem elementiem. Ar apli mēs varam gan no kaut kā norobežoties, gan arī apļa centrā koncentrēt enerģiju. Apļojot varam paplašināt savu spēku. Ar apli vienmēr norobežojam rituāla vietu. Ar apļa simbolu – sētu, vienmēr ir bijusi ierobežota senā latvieša dzīves vieta. Aplis arī ir kā saules simbols. Vainags ir šī apļa izpildījums Līgo svētkos. Tas tiek veidots, izmantojot dažādu zāļu spēku. Latviešu tautas dziesmās valda apbrīnojama vienprātība par to, no kā tiek darināti vainagi. Vīriešiem tas tiek darināts no ozolu zariem. Sieviešu vainagos vērojama liela dažādība. Jāņu mātei – no ziedošām lauku puķēm vai ozollapām ar ievītām puķēm. Meitenēm no smilgām, pieaugušām meitām ziedu, zaļu zāļu vainagi. Precētām sievām ozollapu – ziedu vainagi. Ar Jāņu vainagiem apveltīto objektu daudzveidība senlatviešu Jāņos bija ļoti liela: cilvēki, mājlopi, dzīvojamo ēku sienas un logi, laidari, klētis, kūtis un darba rīki. Tas liecina par vainagu dziļo maģisko nozīmi Jāņu rituālā. Jāņu vainags ir cilvēka un dabas tuvības apziņa, vēlēšanās līksmi iekļauties krāšņajā vasaras pilnbrieda brīnumā. Tas ir emocionālajam pacēlumam atbilstoša sevis izrotāšana un vienlaikus arī emocionāla pacēluma un neparastības sajūtas radīšana. Vainagu uzlikšana citiem ir labestības, sirsnības un draudzības izpausme. Jāņu vainagu uzlikšanas dziesmu senajās maģiskajās formulās ir ietvertas pozitīvas cilvēka dzīves un viņa praktiskās darbības vēlmes. Jāņu vainags no trejdeviņām zālēm pīts ir kā maģisks aplis, kas, galvā likts, sargā no nelaimēm, slimībām un nelabvēļiem.

Jāņos telpu un vietas rotāšanai izmanto visas zālītes. Ne velti teikts, ka visa laba Jāņu zāle, kas zied Jāņu vakarā. Mūsu senči acīmredzot bijuši labi pazīstami ar augu enerģētisko spēku un to arīšajos svētkos izmantojuši. No kokiem parasti izmantoja bērzu un ozolu meijas un pīlādžu zarus. Meijas mājās ir kā Dievota meža simbols. Latviešu baznīca taču bija svētbirzs! No zālēm sevišķi tiek izmantotas papardes, āboliņš, margrietiņas, smilgas. Tās ir zāles, kas nedrīkst trūkt nevienam līgotājam. Svētīta ir tā māja, kuras pagalmā kuplo ozols – Pasaules koks, Pērkona koks. Jāņu zāles pēc svētkiem izžāvēja un glabāja kā zāles pret visām vainām. No meiju zariem sēja pirts slotas. Jāņos plūktos pīlādžu zariņus sasien slotiņā un izmanto apkvēpināšanā, ja piemetas kāda liksta. Pie durvīm sprauda arī nātres un dadžus, lai ļaunums nevar ieiet iekšā. Vasaras saulgriežu laikā vāktajām zālēm piemīt īpašs dziedinošs spēks. Tās spēja vairot veselību, skaistumu, labsajūtu un atvairīja visu ļauno. Tāpēc šis ir īstais laiks, lai žāvētu ārstniecības augus un sietu pirts slotas.

Svarīga sastāvdaļa lielajā Jāņu rituālā ir Jāņu pirts. Mēs varam runāt par divu veidu Jāņu pirtīm:

• pirts kā fiziska un garīga gatavošanās Jāņu mistērijas rituālam,
• pirts kā pati Jāņu mistērijas sastāvdaļa.


Izmantot varam vienu vai otru variantu, vai arī abus kopā, tas atkarīgs no tā, kā veidojam Jāņu rituālu kopumā. Jebkurā gadījumā pirtij šajā reizē nav tikai fiziskas tīrības nozīme. Saglabājušies ticējumi, ka pirts ir svētāka vieta kā baznīca. Tā arī ir, jo pareizi izmantota pirts ir mājas svētnīca, kurā norit daudzi cilvēka dzīvē svarīgi rituāli.

Runājot par pirmo variantu, tad tas ir Jāņu ievadrituāls, kuram šodien diemžēl piešķiram pārāk mazu nozīmi. Darbi pirms Jāņiem tiek izbeigti iepriekšējā dienā, un tad arī tika kurināta pirts. Zināmas dažādas tradīcijas par mazgāšanos Jāņu pirtī. Ir mazgājušies atsevišķi sievietes no vīriešiem, gan arī kopā. Senāks un maģiskāks ir pēdējais variants. Praktiski tradīciju, ka pirtī iet atsevišķi sievietes no vīriešiem mūsu tradīcijās ienesa kristietība. Sirmā senatnē uz pirti visa ģimene vai visa saime gāja kopā, izņemot gadījumus, kad rituālā pirts bija paredzēta tīri sievišķām vai vīrišķām izdarībām. Acīmredzot nebūtu tik svarīgi, kuru no šiem variantiem izvēlamies. Svarīgi, lai mēs veiktu šo lielā Jāņu rituāla sagatavošanās posmu. Pirts taču ir gan fiziska, gan arī garīga attīrīšanās, sevis harmonizēšana, visu funkciju izlīdzināšana, enerģijas uzņemšana. Par pēdējo sevišķi rūpējas dažādās zāļu, koku un krūmu slotiņas. Daba vasaras saulgriežos ir pilnbriedā, tādēļ arī šajā brīdī grieztās slotiņas satur maksimāli iespējamo enerģijas daudzumu. Praktiski Jāņu pirtī būtu ieteicams izmantot maksimāli daudz dažādu slotiņu. Ieteicamākās, bez kurām grūti iztikt:

• bērza slotiņa, kura nepieciešama relaksācijai, enerģijas uzņemšanai, vispārējai veselības atgūšanai,
• ozola slotiņa – saiknei ar dievišķo enerģiju, cilvēka enerģētiski informatīvo kanālu attīrīšanai, domu apskaidrībai,
• pīlādža slotiņa – lai atbrīvotos no visa veida sliktām iedarbēm, enerģētiskai aizsardzībai,
• priedes slotiņa – spēku atjaunošanai, visu pirts procesu enerģētiskai pastiprināšanai, spriedzes samazināšanai,
• upeņu slotiņa – spēku uzņemšanai, gara aromatizēšanai,
• apses slotiņa – lai atbrīvotos no dažādiem nevēlamiem procesiem gan fiziskajā, gan enerģētiskajos ķermeņos, melisas slotiņa – lai nomierinātu psihi, atslābinātu muskulatūru, atbrīvotos no nepatīkamām domām un rūpēm,
• pelašķu slotiņa – lai atmodinātu psihisko apziņu, spēcinātu intuīciju, iegūtu drosmi, harmonizētu cilvēka enerģētiskos centrus, iegūtu veselību un spēku,
• vītola slotiņa – sievietēm, lai iegūtu savu maģisko spēku,
• vīksnas slotiņa – vīriešiem viņu maģiskā spēka iegūšanai,
• ābeles slotiņa – lai atmodinātu sievietes emocionālo būtību,
• jasmīna slotiņa – lai noskaņotos uz garīgumu, arī fiziski relaksētu ķermeni,
• ceriņu slotiņa – lai pastiprinātu mīlestības enerģētiku un attīrīšanās procesus,
• ievu slotiņa – jauniešiem attiecību harmonizēšanai,
• kadiķu slotiņa – lai atbrīvotos no visa nevēlamā un liekā, no visām negatīvām ietekmēm, lai relaksētu nervu sistēmu,
• kļavas slotiņa – lai dotu cilvēkiem līdzsvara sajūtu, harmonizētu emocijas,
• oša slotiņa – lai aktivizētu domāšanas procesu, palīdzētu paskatīties uz lietām no cita skatu punkta, atbrīvotos no iekšējiem kompleksiem,
• asinszāļu slotiņa – organisma atjaunošanai,
• kalmes – kā pirts aromatizatoru, tonizētāju, spēku atjaunotāju,
• margrietiņu slotiņa – iztēles rosināšanai,
• paparžu slotiņā – kā saikne ar kosmiskajiem spēkiem un palīgs vēlmju piepildīšanā.

Kad esam sarūpējuši šo smaržīgo slotu kalnu, varam doties uz pirti un sākt patīkamo nodarbi. Ņemot vērā Jāņu tradīcijas, būtu vēlams, lai arī pirtiņa būtu izrotāta ar zālītēm un meijām, jo ir svētki, un šie rotājumi palīdzēs mums radīt svētku noskaņu. Šajā reizē bez parastās sasveicināšanās ar pirtiņu, vajadzētu tai palūgt mūs labi attīrīt un svētīt.

Pašu pirts rituālu būtu ieteicams sākt ar medus procedūru ķermeņa attīrīšanai, un tikai tad doties uz lāviņu sildīties. Lāviņu būtu ieteicams noklāt ar pļavas ziediem un zālītēm. Pēc uzsildīšanās neliela relaksācija svaigā gaisā un atpakaļ uz lāvas. Pirmo pērienu sākam ar vieglu iesildīšanu ar bērza slotiņām, bet pēc tam izmantojam visas tās slotiņas, kas dažādos veidos attīra mūsu fizisko ķermeni un mūsu dvēselīti. Pēc pēriena vēlamas ūdens procedūras dabiskā ūdens krātuvē (dīķis, upe, ezers). Nākošo piegājienu sākam ar ozola un paparžu slotiņām, lai nodrošinātu saikni ar augstākajiem spēkiem, tad izvēlamies pārējās slotiņas, lai nodrošinātu sev dažādas nepieciešamās, labās īpašības. Pēršanās ilgums, režīms un skaits atkarīgs no katra cilvēka sagatavotības. Starp pērieniem pēc iespējas vairāk ūdens procedūru. Jauki pēršanās starplaikā izmantot medus masāžu vai līdzīgas jaukas lietas, jo pirts ir arī dabiskās kosmētikas vieta.

Ja iespējams, būtu jauki blakus pirtiņai iekurināt nelielu uguntiņu, lai atpūtas brīdī varētu tajā pavērties un nedaudz pameditēt par jaukiem notikumiem. Atcerieties, ka nekur nav jāsteidzas, izbaudiet pirts procesu pilnīgi.

Ja pirts ir kā Jāņu mistērijas daļa, tad pēršanās procesam pievienojas vēl tādas jaukas izdarības kā pelde rasā, nakts peldēšanās, līgošana un citas.

Jāņu izdarības ir saistītas arī ar ūdeni. Ūdenī viegli fiksējas domas un dažādasenerģijas. Ar ūdeni tās ātri pārvietojas no viena priekšmeta uz otru. Avotu un citu ūdeņu pušķošana un aplīgošana Jāņu laikā ir parasta lieta. Saulgriežu laikā ūdenim piemīt īpašs spēks. Tāpēc līgotājiem jāiededz lāpas pie jāņuguns un jādodas uz tuvējo ezeru, upi vai dīķi peldēties. Lāpas vajadzīgas tāpēc, lai Jāņu bērni nepārtraukti atrastos Jāņuguns svētības lokā. Nakts pelde ir tikpat svarīga svētku sastāvdaļa kā uguns kuršana. Veselības spēku vairošanai peldēties jāiet kailam. Arī uz rasu attiecināmas īpašās dziedinošās spējas, jo tajā sakrājies viss augu spēks. Rasa ir dzīvs ūdens, kas tiek izmantots gan dziedniecība, gan kosmetoloģijā, gan spēka iegūšanai. Rases lāses ir uzsūkušas ne tikai to augu enerģiju, uz kuriem tās veidojas, bet arī to debess spīdekļu enerģiju, kas konkrētajā brīdī iedarbojas uz notikumiem. Jāņos rasā var peldēties visu nakti, jo arī nakts rasa ir dažādu interesantu spēku pārpilna. Vislabākā ir pelde meža pļavas rasā. Tā dāvās spēku, dzīvesprieku, veselību, aizdzīs melanholiju un depresiju. Sievietēm, lai ilgi saglabātu savu neatvairāmo skaistumu, vajadzētu izvēlēties pļaviņu ar daudz ziedošiem augiem, jo ziedu rasa palīdz saglabāt skaistumu. Ja kādai vientuļai būtnei šķiet, ka kāda cita grasās aizvilt viņas Līgo naktij noskatīto otro pusīti, tad steidzīgi jāvāc apiņu rasa un jāpiejauc izredzētā dzērienam. Ja kādam šķiet, kāds uz viņu ir paskatījies ar „ļaunu aci”, tad lai pēc pirtiņas meklē peldei vībotņu vai vērmeļu lauku, tie palīdzēs atbrīvoties no šīm problēmām. Tos, kam ir smagi raksturi, relaksēties vajadzētu ievilināt āboliņa laukā. Pēc rasas peldes tajā, raksturs kļūs pielaidīgāks.

Enerģētiski visspēcīgākā rasa ir saullēkta momentā. Tajā izpeldoties, pēc pirts iegūsiet spēku ilgam laikam. Jāņu rītā ir populāra arī cita pelde, kad visisvētku dalībnieki pēc pirts vai bez tās kopā skrien lejā no kalna un lec ūdenī peldēties. Šāda pelde simbolizē dvēseles nonākšanu mentālajā plānā.

Jāņu nakts ir īsa, tāpēc jāmācās šo laiku lietderīgi pavadīt. Jāņu nakts mums liek apcerēt, ka cilvēka mūžs ir īss un ar saprātu dzīvojams.

Avots:http://www.saulesjosta.lv/modules.phpop=modload&name=News&file=article&sid=356&mode=thread&order=0&thold=0

***

Jānis, apzināti vai neapzināti, joprojām simbolizē vienu no galvenajām auglības dievībām un nav šķirams no ozolzaru vainaga un kumeļa, ar kuru tas jāj pāri mežiem un pļavām.

Piebildīsim, ka Jāņu dienas tradīcijas katrā Latvijas novadā ir nedaudz atšķirīgas. Kaut vai tas, ka Latgales vidienē un austrumos pazīstamā piedziedājuma līgo vietā skandē rūto. Vēl tagad esot tādas sētas, kur tas dzirdams. Bet nu pamatu pamatā ir dažas nemainīgas vērtības - pušķošanās, jāņuguns, papardes zieda meklēšana un aplīgošana.

Pušķošanās
Lielajai kārei Jāņu vakarā pušķot sevi un apkārtni ir gluži praktisks izskaidrojums. Pirmkārt, ap šo laiku daba ir pilnā plaukumā. Otrkārt, mūsu senči zināja to, ko tikai nesen pierādījuši zinātnieki - ka saulgriežu laikā saule savu enerģiju dāvā visdāsnāk. Tāpēc daudzām Eiropas tautām ir ticējumi, ka šajā laikā vāktajām zālēm piemīt īpašs dziedinošs spēks.

Tomēr vainagos jāpin īstās jāņuzāles, un katrā novadā tās ir savādākas. Vidzemē un Zemgalē ļoti izplatīta ir madara, Kurzemē un Latgalē arī - nārbulis jeb zilgalvīte. Ļaudis gan labāk pazīst vībotni, sarkano āboliņu, buldurjāni vai asinszāli. Vienvārdsakot, visa laba jāņu zāle, kas zied Jāņu vakarā, līgo!

Istabas, ēkas, pagalmu parasti pušķo ar meijām. Pie klēts un kūts, kā arī uz jumtiem un vēl citās vietās, izliek pīlādžu zarus kā visīstenāko sargu pret skauģiem un raganām. Pa grīdu un gultām izbārstīja jāņuzāles un kalmes. To aktīvi dara joprojām. Senos laikos saimnieks pat apstaigāja laukus un apspraudīja tos ar meijām.

Taču atcerieties, ka latvietis var arī pateikt: nekāp manos rudzos! Tas nozīmē, ka, plūcot jāņuzāles jāievēro arī takta izjūta. Dažkārt Jāņu naktī iekoptu puķuzirņu dobi var sajaukt ar savvaļas lauka magonēm.

Jāņuguns
Lai nu cik īpaša, bet arī jāņuguns tomēr ir uguns - tā ir jāaizdedzina. Tieši šajā ziņā atšķirību no senčiem nav nekādu. Laukos visu gadu vai vismaz pavasara otro pusi visu lieko krauj skaistā kaudzē un taupa.

Ja ir iespēja, jāņuguni parasti krauj lielākoties paaugstinātās vietās. Ja Jāņu taka ir iestaigāta, tas vienmēr notiek vienā un tajā pašā vietā. Ja reiz runājam par tradīcijām - jāņuguni cenšas pacelt pēc iespējas augstāk. Jo ticējums apgalvo - cik tālu spīd uguns, tik tālu viss ir kārtībā, zemē auglība, laukos labība, meita mājās. Svarīgi ir arī tas, ka ar jāņuguni mēs atbaidām ļaunos garus - uh, Jāņu naktī pilns gaiss ar raganām, vilkacēm un laumām.

Taisnības labad jāteic, ka arī uz zemes kurta jāņuguns ir labāka par tumšu nakti. Zvejnieki savulaik jūrmalā dedzināja vecās darvotās laivas, bet kurzemnieki palaida jūrā degošu mucu.

Daudzi būs pamanījuši stabu, kura galā deg uguns. Tā ir veca vidzemnieku paraža - tā saucamā pūdele. Ir tikai viens priekšnoteikums visām dedzināšanām - jāņuguns jāiededz tieši tajā brīdī, kad saule riet.

Līdz mūsdienām saglabājusies paraža lēkt pāri ugunskuram. Tāpēc tagad to nemēdz kurt pārāk augstu. Bet jāatceras tikai kāda svarīga nianse - ja reiz lecam pāri ugunij, sadevušies rokās, nedrīkstam atrauties viens no otra, tad laimes nebūs.

Papardes zieda meklēšana
Papardes zieda meklēšanai ir senas un noslēpumainas saknes. Jo pat tad, ja papardes kustas, iet un skatīties, kas tur notiek, var izrādīties nepieklājīgi un pat bīstami. Ja nu tur gulšņā lācis...

Daudzi tautas ticējumi par papardes zieda meklēšanu izsakās izvairīgi, gan iezīmējot gūstamos labumus, bet tieši vārdā tos nenosaucot, piemēram, "Kas Jāņu naktī guļ papardēs, tam piepildās visas vēlēšanās" vai "Jāņu naktī jāmeklē papardes zieds. Atradējs būs vesels un laimīgs cauru gadu".

Mūsdienās cilvēki ir daudz atvērtāki un progresīvāki, tāpēc papardes zieda meklēšanas jēdziens ieguvis daudz viennozīmīgāku interpretāciju. Cilvēki ne tikai lietas, bet arī sabiedriskās organizācijas sauc īstajos vārdos. Tāpēc, ja jums ir kādas neskaidrības par papardes zieda meklēšanu, vislabāk zvanīt uz "Papardes ziedu". Viņi jau nu noteikti zinās.

Aplīgošana
Tā nu ir padarīšana, ko Jāņos pieprot katrs, dažkārt atklādams gadiem ilgi slēptās vokālās un satīriskās dotības. Esiet droši, neviens jums neko nepārmetīs, tikai derētu atcerēties, ka alus katrā sētā ir atšķirīgs un valodiņa, valodiņa tam seko līdzi...

Aplīgošana ir ļoti sena tradīcija un saistās ar labas ražas un pārticības vēlējumu. Tāpēc apdzied gan miežus tīrumā, gan govis laidarā. Un: alu, alu, Jāņa tēvs(i), līgo! Vai: sieru, sieru Jāņu māte, līgo!

Tiesa, ar to vien nevajadzētu apmierināties, jo, kad jūs nonāksiet aci pret aci ar cienīgiem kaimiņu aplīgotājiem, dziesmu krājumam vai improvizācijas prasmei ir jābūt bagātīgai.

Aplīgo visu un jebko. Laukos brien caur mežiem un tīrumiem, pa ceļam plūcot jāņuzāles un nepalaižot garām nevienu trūkumu vai labumu noskatītā saimnieka īpašumā.

Atcel vārtus, Jāņu māte,
Nu nes zāles Jāņa bērni,
Jāņa bērni nokusuši,
Jāņa zāles lasīdami.

Mielasts
* Kā siet Jāņu sieru (ja nevar nopirkt).
* Kā brūvēt Jāņu alu (ja nevar dabūt).

No sentēvu laikiem līdz mūsu dienām nekas būtiski nav mainījies. Izņemot to, ka Jāņutēvs vai Jāņamāte ēdmaņu var nevien taisīt paši, bet arī iegādāties. Ja nav nekā, ir jābūt vismaz - sieram, alum un raušiem.

Visvienkāršākā medalus recepte ir šāda:
Izvēlas 2 l ūdens, 1/2 kārbu iesala ekstrakta, 1/4 pac. rauga, cukuru un medu.
Uzvārītā ūdenī izšķīdina iesala ekstraktu, pieliek pēc garšas cukuru. (Tā ir mūsu oriģinālā recepte.) Izšķīdinātu raugu šķidrumam pieliek, kad tā temperatūra nav augstāka par 35 grādiem. Šķidrumu siltā vietā raudzē apmēram 5 stundas vai ilgāk. Tā kā dzēriens būs zaudējis daļu salduma (norūdzis), saldumu papildina ar medu. Medalu labi atdzesē, pasniedz ar medus vai biezpiena raušiem.

Taisnības labad piebildīsim, ka pēc ļoti rūpīgas Indriķa hronikas un citu avotu pārbaudes medalu, turēja pat līdz divdesmit gadiem, ieraktu zemē, mucās. Proti, to taupīja ļoti īpašiem gadījumiem, piemēram, vecākā dēla precībām ar kaimiņvalsts karalistes princesi vai miera un sadarbības līgumu slēgšanai ar potenciālo partneri vai ienaidnieku. (kā mēs zinām no mūsdienu pieredzes, tas ir viens un tas pats.)
(Nota bene: toreiz tā nedomāja.)

P.S. Stipruma ziņā alus, ko gatavoja mūsu senči un ko šodien pieprot tikai daži (un tādi ir), ir līdzīgs sarkanajam sausajam vīnam. Tikai vēl stiprāks.

Sena tradīcija, kas jau pielipusi citām svētku ieražām, māca, ka Līgo vakarā galdu klāj ar baltu galda segu.

Tā kā galds un tik skaists galdauts nedrīkst būt tukšs, lūk, vienkāršākā, nekur citur neatrodamā un mums pašiem vien zināmā Jāņu siera recepte.

1,0 kg biezpiena
5 l piena
2 olas
50 - 100 g sviesta
50 - 100 g skāba krējuma
sāls
ķimenes

Tātad: pienu uzkarsē līdz 95 grādiem, pastāvīgi maisot, pieliek saberztu biezpienu. No biezpiena skābuma piens pamazām sarec. (Par to nav jāuztraucas.) Ja biezpiens ir salds, tad, lai piens ātrāk sarecētu un labāk atdalītos sūkaliņas, biezpienam pēc saberšanas pievieno rūgušpienu (1/2 l) un samaisa. Kad piens sarecējis un suliņas atdalījušās, maisīšanu un sildīšanu pārtrauc, ļauj piena receklim nogulsnēties trauka dibenā.

Tad suliņas nolej, biezpiena masu ielej mitrā drānā, maisot un veltnējot pēc iespējas ātrāk notecina suliņas, neļaujot masai atdzist. Pēc tam masu liek katliņā izkausētā sviestā un maisot pa daļām pievieno ar krējumu, sāli un ar ķimenēm sakultu olu. Karsē, līdz masa kļūst viendabīga (īsāku laiku karsējot, siers būs irdenāks, ilgāku - sīkstāks).

Gatavo siera masu liek ar sviestu izziestā apaļā traukā un novieto vēsā telpā zem neliela sloga un nospiež rituļa veidā. Atdzisušu sieru sagriež šķēlēs, sakārto lēzenā traukā un pasniedz ar sviestu, medu, ievārījumu.

Līgo!

Avots: http://www.meet.lv/jaanji/?nod=2 

***

Līgo ugunskurs
Foto: I.Prikule 
Mēs varam Jāņos iet,
Mums dārziņi noravēti;
Lai kaunās ciema puiši,
Kam papuves neuzartas.
 
 
     Mūsu tauta gadsimtiem ilgi ir izkopusi dažādas Jāņu tradīcijas, kuru patieso jēgu mūsdienu cilvēks nereti jau ir piemirsis. Lai nebūtu par to jākaunas kā ciema puišiem par neuzartajām papuvēm, vēl līdz svētku dienām varam paspēt atsvaidzināt savas zināšanas. 
 
Līgošana. Apdziedāšana 
Līgošana ir rituāls dzīvības spēku atjaunošanai un pastiprināšanai. Jāņa, lauku, mājas un saimnieku aplīgošana nozīmē aizsargdarbību un kopēja dzīves ritma iekustināšanu. Līgojamais laiks sākas jau apmēram divas nedēļas pirms Jāņiem, kulmināciju sasniedz Jāņu priekšvakarā un pastāv vēl līdz pat Pēterdienai, 29. jūnijam. 
Ja kāds bija palaidies slinkumā un kļuvis nevīžīgs, tad citi to apdziedāja un tā uzmundrināja, lai turas godam. Nerātnās un nešpetnās dziesmas tika atļauts dziedāts tikai divos gadījumos – kāzās un Jāņos. 
 
Jānis 
Jānis iemieso sezonas dievību un ar vasaru saistīto auglības, ražības un gaismas pārdzimšanas ideju. Jānis tiešā nozīmē ir nācējs, gājējs, tas, kurš atnāk un aiziet vasaras saulgriežos. 
 
Jāņu mielasts
Jāņu dienas ēdienu pamatā ir piena produkti, maize, cūkgaļa un miežu alus. Ja saimniece Jāņu dienai nesien sieru, tad viņas govis piemeklē kāda slimība. Ja saimnieks nebrūvē alu, viņam rudenī nepadosies miežu raža. Jānu siers apļveida formā simbolizēja sauli un pasauli tās veselumā. Savukārt alus simbolizēja lauku valgmi un ražību. Vēl senāks dzēriens ir medalus, kurš satur medu. 
 
Papardes zieda meklēšana
Papardes zieds ir kas tāds, kas saistīts ar seksualitāti. Senajās tautu tradīcijās mīlējās ne tikai baudas labad, bet arī ar ticību, ka tas veicinās visas apkārtējās dabas auglību. Tieši auglības veicināšanas labad Jāņos atraisāma cilvēku seksuālā enerģija. 
 
Ugunskurs, ugunsritenis, lāpas 
Jāņi nav iedomājami bez ugunīm, tās savulaik tikušas dedzinātas gan kalnu galos, gan uz zemes un ūdeņiem, kā arī paceltas kārts galā.
Ugunsriteni parasti izgatavoja no veca ratu riteņa, iepinot starp spieķiem sausu zāli vai pakulas. Lāpas var izgatavot, uz pietiekami gariem sprunguļu galiem uztinot ar sveķiem piesūcinātu drēbju gabalu. Ar lāpu palīdzību uguns kā auglības norošinātāja un aizsargs pret ļaunumu bija līdzi visur, arī ejot aplīgot citus. Lāpas parasti aidedzināja pie lielās jāņuguns. 
Jo tālāk uguns redzama, jo lielāka laime sagaidāma. Jāņugunīm jādeg līdz rīta gaismai. 
 
Jāņuzāļu lasīšana
Jāņu vakarā plūktām zālēm piemīt dziednieciskas īpašības, to bagātībai bija jānodrošina cilvēku, mājlopu un lauku auglība. Ar šīm zālēm pušķo sētu, istabas, mājlopus un cilvēkus. Par īstajām jāņuzālēm uzskatīja āboliņu, papardi, vībotni, buldurjāni un nārbuli, bet, piemēram, Latgalē arī birztalu nārbuļus jeb kodeilas.
 
Vainagi 
Zāles, kas sapītas aplī, ir dabas svētības, skaistuma, spēka un mūžības simbols. Vainaga uzlikšana tāpat kā vairums darbību Jāņos nozīmēja auglības un bagātības vēlējumu un aizsardzību pret ļauno spēku ietekmi. Jāņatēvs parasti dabūja ozola, bet Jāņamāte – zāļu vainagu. 
 
Mājas un sētas rotāšana
Mājas pušķošana ar zālēm, zariem un ziediem ir īpaša tuvināšanās dabai, ļaušana tai ieiet savās mājās. Aiz mājas sijām tika spraustas papardes, bet apkārt mājai un uz durvīm stiprināti pīlādži, lai ļaunums netiktu iekšā. Pēc latviešu priekšstatiem vasaras saulgriežu laikā augos koncentrējas liels auglības spēks, kuru cilvēks var piesavināties, tāpēc Jāņi ir piemēroti arī ārstniecības augu vākšanai. 
 
Pirts kurināšana
Pirti kurina, kad visi darbi pabeigti un atliek tikai nomazgāties. Peroties pirtī, cilvēks nomazgājas un arī attīra savas domas, sagatavojas Jāņiem. Ir nozīme arī tam, ar kādu slotu pirtī peras. Ozollapu slotiņa dara skaidrākas domas, bērzu slotiņa atpūtina miesu, dod spēku un atjauno veselību, kadiķu slotiņa atbrīvo no visa nevēlamā un liekā, bet melisas – nomierina, atslābina un atbrīvo no nepatīkamām domām. 
 
Zīlēšana
Vislabākā zīlēšana ir Zāļu dienas vakarā, jo tieši saulgriežos cilvēks ir īpaši tuvu dabai. Piemēram, meitas to, cik gadu jāgaida līdz kāzām, savulaik zīlēja, metot vainagu ozolā un skaitot, cik reižu tas kritīs, līdz noturēsies zarā. 
 
Rīta rasa
Daudzviet ticēja, ka rīta rasai ir dziedinošs spēks, tāpēc tajā mazgājās. Ļaudis brida pa rasu, ticot, ka tad būs nauda pastalās. Sievietes mazgājās un vārtījās rasā, lai iegūtu skaistumu. 

Avots: http://www.rezeknesbiblioteka.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=408:jani-tradicijas-kuras-ieverojam&catid=163:par-izstadem-cb&Itemid=104                                                                                                                                                                                                                                                

2012-06-22
Laika ziņas
Aptaujas