Jaunumi
Līgatne laiku lokos. Andrejs Cīrulis "Mana mīļā Līgatne", 1.daļa - Ķempji

  

Andrejs Cīrulis /vidū/ Līgatnes vidusskolas 50 gadu salidojumā, blakus bijušais Līgatnes papīrfabrikas un vidusskolas direktors Ilmārs Norītis ar sievu – Valdu Norīti, bijušo Līgatnes papīrfabrikas inženieri-tehnoloģi, 09.05.2009., foto Anita Jaunzeme
 
 
Andrejs Cīrulis (dzimis 1946. gada 18. oktobrī, Talsu rajona, Vandzenes pagastā)
Žurnālists un sabiedriskais darbinieks.
Dzīvojis Līgatnē no 1957.gada līdz 1979. gadam (ar pārtraukumiem). 1964. gadā pabeidzis Līgatnes vidusskolu, strādājis Līgatnes papīrfabrikā. Bijis laikraksta "Līgatnes Papīrnieks" redaktors.
Organizējis pirmsatmodas grāmatas “Jūrmalas dialogi” sagatavošanu un izdošanu, vadījis pirmos Trešās atmodas tautas mītiņus 1988. gada 25. martā un 14. jūnijā, bijis tālaika populārākā un ietekmīgākā Latvijas dienas laikraksta “Padomju Jaunatne” redaktors, Latvijas Tautas frontes organizācijas komitejas loceklis, Latvijas Kultūras fonda valdes prezidija loceklis, Latvijas Žurnālistu savienības valdes prezidija loceklis, LTF organizācijas komitejas loceklis, LTF 1. un 2. kongresā ievēlēts par LTF Domes valdes locekli, bija PSRS tautas deputāts no LTF saraksta.
Būtiski ietekmējis daudzus Trešās Atmodas procesus un iniciatīvas, tai skaitā sarkanbaltsarkanā karoga atzīšanu, latviešu valodas atzīšanu kā valsts valodu, Nacionālās bibliotēkas Gaismas pils veidošanu un daudzas citas.
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks.
Apbalvots ar 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.
Pašreiz Barikadopēdijas fonda valdes priekšsēdētājs un Barikadopēdijas galvenais redaktors.

 

Mana mīļā Līgatne
   
Nesen, Muzeju nakts laikā, neviļus sāku rēķināt, kad tad Līgatnes vidusskolā notika mūsu klases izlaidums.
Rezultāts apstulbināja – tas taču 1964. gadā!
Tātad pirms veseliem 50 gadiem — un, padomājiet tikai! — pagājušajā gadu simtenī un pagājušajā gadu tūkstotī.
   
   
 
 1963.gads Līgatnes vidusskolas 11.klase, Andrejs Cīrulis otrā rindā 1.no labās puses, foto no Līgatnes novada domes arhīva

Tātad Anitas Jaunzemes (Beķeres) un Rasmas Vanagas nerimtīgajiem mudinājumiem uzrakstīt manas Līgatnes dzīvošanas vēsturi jāpieiet no pavisam cita rakursa. Jāapraksta tādas lietas, par ko jaunie cilvēki nemaz nezina, ka kaut kas tāds vispār bijis. Piemēram, tintnīcas. Tajos laikos skolēniem nekādu pildspalvu nebija. Penāļos bija zīmuļi, dzēšgumijas un apgrauzti spalvaskāti ar maināmām metāla spalvām. Lielajos un smagajos portfeļos lika arī tintnīcas, kas bija tik viltīgi uztaisītas, ka zilais šķidrums ārā nelija. To varētu raksturot – plastmasas burciņā iemontēta piltuve. Tintnīcu apliekot otrādi, tinte iekšpusē satecēja gan malām un soma palika tīra. Ģeniāli!
1. Ķempji
 
Mūsu ģimene uz Līgatni atbrauca 1957. gadā no Talsu rajona Lubezeres sovhoza, kur bija samitinājušies Krievijā un Baltkrievijā nodedzināto sādžu iemītnieki ar visiem saviem tikumiem un (galvenokārt!) netikumiem. Latvieši cietās, cietās un beidzot masveidā muka. Par apsolītās laimes zemi visu prātos bija kļuvusi teiksmainā Līgatne, kur tagad visos novada daudzajos kapos atdusas bijušie lubezerieši. Kā jau visiem pārējiem Latvijas iedzīvotājiem arī šiem atbraucējiem nebija nekādas jēgas ne par Augšlīgatni, ne Lejaslīgatni un daudzajiem plašumiem, kam arī Līgatnes vārdu kabina klāt. Bija liels pārsteigums, ka Līgatne ir kaut kas tik daudz, plašs un varens.
Mums dzīvoklīti – virtuvi un istabu — ierādīja „Pumpurīšos”. Otrajā stāvā. Mazajā smukajā mājiņā, kas izcēlās ar balto ķieģeļu apšuvumu, dzīvoja veselas 4 ģimenes. No mierlaikiem te kā galvenā saimniece bija Bultesmāte un Onkulītis, kam tikpat kā neviens nezināja ne vārdu, ne uzvārdu. Lejasstāvā mitinājās arī kupla ģimene, kurā galvenā teikšana bija vecaimammai – Liepiņmātei. Pēc viņu aiziešanas mājas toreizējais īpašnieks – Fabriciusa vārdā nosauktā šķirnes putnu padomju saimniecība jeb sovhozs — te iemitināja Viļumu ģimeni.
Bultesmāte, "Pumpurīšos"
Uz māju veda teiksmaini skaista liepu aleja. Kā jau mierlaiku mājai te bija klēts, pagrabs un grandioza ēka, kurā bija vāgūzis, kūts un šķūnis ar milzīgu šķūņaugšu, kur pa vasaru sienā, sienāžu dziesmas klausoties, baudījām veselīgu naktsmieru. Tas burvīgais monstrs jau pirms daudziem gadiem fragmentāri sabrucis, kā par to tagad liecina ēkas vidū saaugušie koki.
Un pavisam netālu aiz kūts bija skaistā un diženā Ķempju grava. Tā bija tik dziļa, ka laikam pat viesnīcu „Latvija” tur varētu ielikt. Varbūt, ka tā tas nav, mērījis neesmu, bet man tā gribas domāt. Grava pieaugusi kokiem un daudzviet tik stāva, ka pa tiešo lejā tikt neiedomājami. Puikas gados es tur uztaisīju kāpnes, lai nebūtu tā garā līkumošana pa nolaidenajām taciņām. Zāģēju lazdas, dzinu mietus, veidoju pakāpienus. Ļoti liela nozīme bija margām jeb, kā toreiz teica, lenderēm. Citādi vecākiem cilvēkiem bija bail. Jocīgi bija redzēt pēc daudziem gadu desmitiem, ka kāpnes ir joprojām. Materiāls cits, bet ideja dzīvo. Pa gravas lejasdaļu veda iemītas taciņas uz ciematu — iešana pa gravu tika uzskatīta par progresīvu rīcību, jo tā tika baudīts dabas skaistums. Gravā daudzviet bija pielāgoti soliņi – vietējiem tur patika lasīt grāmatas. Kad sabrauca ciemiņi, tad ēšanas un dzeršanas pārtraukumos viesiem obligāta bija pastaiga pa gravu un gardā daudzo strautiņu ūdens garšošana.
   
 
 Ķempju baznīcas altāris, mācītājs Fridrihs Brēdermanis no Siguldas, 1932. gads, foto no Līgatnes novada domes arhīva
 
Nepilnu kilometru tālāk bija simtiem gadu vecā Ķempju baznīca, kas izcēlās ar dižiem mūriem, staltu zvanu torni un krāsainām vitrāžām. Neskarta tā noturējās visus padomju laikus, nekas netraucēja tās mieru. Par mācītājiem nezinu, bet pērminderis bija Arvīds Miķelsons. Ar viņa kundzi Elzu vēlāk papīrfabrikas kantorī pie pretējiem rakstāmgaldiem sēdējām. Miķelsons bija mīlīgs, laipns un allaž smaidošs. Viņa profesija bija laukstrādnieks. Ģimenē bērnu nebija un tādēļ visus spēkus viņš veltīja draudzes un baznīcas kopšanai. Viņa labestība bija tik atbruņojoša, ka visus tumšos spēkus viņš uzveica vienā vēsā mierā.
   
 
Iesvētības Ķempju baznīcā, ap 1940 gadu, foto no Līgatnes novada domes arhīva
   
 
Iesvētības Ķempju baznīcā, 30-tie gadi, foto no Līgatnes novada domes arhīva
   
   
Kāzas Ķempju baznīcā, 50-tie gadi, foto no Līgatnes novada domes arhīva
   
Baznīcā notika kristības, iesvētības, kāzas, bet sestdienas vakaros pa visu plašo apkaimi maigi plūda zvanu skaņas. Bultesmāte pārkrustījās un svinīgi nočukstēja: „Svētvakars”.
 
   
 
Ķempju muiža, 2009.gads, foto Anita Jaunzeme
   
 
No baznīcas uz gravas pusi bija novietojusies Ķempju muiža. Tagad tā ir spoža pils – pa gabalu redzēju. Padomju laikā tā bija nošļurkusi un tik skumjā paskatā, ka raudāt gribējās. Milzīgajā mājā tik dažās istabās bija dzīvoklīši. Visa pārējā — tukša. Vienugad sovhozs tur ierīkoja sīpolu glabātuvi. Kaut kas nebija kārtībā ar tehnoloģiju, un tie sīpoli sāka pūt. Tā bija visdramatiskākā smaka, kādu vien es savā dzīvē esmu jutis. Tās bija patiesas šausmas, jo no negantās smirdoņas muižas apkaimē nekur nebija glābiņa. Ne viens vien mocījās ar vemšanu. Kad zeme bija daudzmaz atkususi, večus norīkoja pie rakšanas un tapa milzīga tranšeja, kur visu to bijušo labumu sagāza iekšā.
Tad atkal uznāca tāda vēlēšanās kultūru nest masās un muižā ierīkoja kultūras namu. Ļoti populāri kļuva deju vakari. Mana klasesbiedrene Astrīda Jansone tikai nesen sadūšojās un atzinās, ka kopā ar citiem skuķiem nākušas uz dejām — papīrfabrikas klubā skolas vadība bija aizliegusi tik maziem bērniem maisīties pa pieaugušo deju vakariem, lai nesaskatītos visādas neatļautas lietas. Bet Ķempju muiža bija tālu no skolas direktora acīm un te varēja draiskoties uz nebēdu. Te brauca arī pārvietojamā kinoiekārta – ik pa laikam bija pārtraukums, iedegās gaisma, un tad līdz ausīm nosmērējies kinomehāniķis lika jaunu rulli aparātā. Ļoti aizkustinoši bija dzirdēt filmu skatītāju komentārus. Kāda izcila ārzemju operas soliste spoži dziedāja ļoti populāru āriju, kas bieži bija dzirdēta pa radio un tāpēc pazīstama. Kāda no tantītēm sasita rokas un lielā priekā, visai zālei dzirdot, izdvesa: „Cik smuki balti zobi!”  
Ķempju muižā bija arī neparastības. Pirmkārt, tur bija triece. Tas ir tāds ūdens sūknis, kas darbojas bez elektrības vai citādas mākslīgas enerģijas pievadīšanas. Triece bija ievietota gravā strautiņā un nemitīgi tikšķēja. Sanāk tā, ka ūdens daļu no sevis pats ar savu spēku, bez maksas paceļ daudzus metrus augšup uz vairākām ēkām. Tas nu gan bija varens brīnums, ko nāca skatīt no tuvienes un tālienes.
Un otrs izbrīna radītājs bija priekštelpā publiski lietojamais telefons (paralēlais aparāts bija brigadiera Saukuma dzīvoklī). Tāltālā apkaimē nekur citur telefona nebija vispār. Ar labo roku vajadzēja griezt kloķi un pēc tam nokabināt klausuli. Reizēm vajadzēja gaidīt ilgi, bet galarezultātā klausulē atskanēja žirgta centrāles jaunkundzes balss: „Ķempji, Ķempji”. Un tad viņa savienoja ar kāroto numuru vai ar citu centrāli, teiksim „Līgatne” Augšlīgatnē. Tālāk bija jārunā ar to nākošo dāmu vai, izsakoties pareizāk, biedreni. To iekārtu sauca par komutatoru. Kad kāds zvanīja, atskanēja čerkstoņa un vaļā atsprāga metālisks lodziņš. Operatore atverē zem lodziņa ieštepselēja vada galā esošu spraudni un mundri sauca savu saucamo. Uzzinājusi, ar ko tad jāsavieno, vada otrā galā esošo spraudni ievietoja meklējamā abonenta kontaktligzdā un tad ar tādu slēdzīti sūtīja zvanus. Lai tie vadi nesapiņķerētos, tie bija ievērti caurumiņos. Vados bija iekārti atsvariņi, kas dauzījās virs jaunkundžu klēpjiem. Mūsu centrāles jaunkundzes sēdēja īpašā pasta telpas istabā tai senajā un slavenajā ēkā pie Lustūža virs pirts. Tagad tur ir doktorāts. Telefona iezvanīšanās bija notikums. Ja tas notika veikalā, garā rinda apklusa, tirgošanās apstājās un pārdevēja skaļā balsī plaši un gari runāja. Tas bija tāds kā svēts rituāls.
Kad vienreiz pie Valijas Brutānes ciemos uz Līgatni bija atbraukusi Mirdza Ķempe, abas dzejnieces gājušas uz pastu kaut kādas darīšanas kārtot. Pēc mirkļa rindā stāvošā slavenā Mirdza sastingusi un nervozi klausījusies. Cauri sienai skanējis: „Ķempji, Ķempji”, „Ķempji, Ķempji”. Un tad nu Mirdza Ķempe gājusi meklēt: „Kas mani sauc?” Apmēram tā tas aprakstīts Valijas Brutānes jaukajā grāmatiņā „Uz Līgatni man brauciet līdz”. Tas nosaukums gan patapināts no Arvīda Skalbes dzejoļa.
Ķempju muižu 19. gadsimtā cēla Volfu dzimta. Tā pati, kas pēc postošās viesuļvētras 1872. gadā lika atjaunot arī jau pieminēto baznīcu. Bet pirmās Latvijas brīvvalsts laikā par īpašiem nopelniem šo muižu piešķīra slavenajam operdziedātājam profesoram Paulam Saksam.
Pauls Sakss, ap 1926.gadu, foto no interneta
   
Kad Līgatnē kara beigās ienāca padomju karaspēks, Pauls Sakss paguva iemukt dziļajā gravā un aizkulties līdzi vācu karotājiem emigrācijā. Vēlāk viņš ar kundzi Irmu pārcēlās uz ASV, kur Pauls Sakss nomira 1966. gada 31. martā 88 gadu vecumā.
Bet muižā bija palikusi viņa meita Ariadna, kas tika apcietināta un aizsūtīta uz soda lēģeri toreizējā Kazahijas PSR. Izsūtījumā viņa apprecējās un viņai piedzima meita un divi dēli. Kad sākās reabilitācijas, Ariadna Lindgrena bija viena no pirmajām, kas atgriezās. Tiesa gan – invalīda ratiņos, jo kājas bija bezcerīgi sakropļotas. Un notika kaut kas padomju iekārtai pārsteidzošs – viņai atdeva Ķempju muižu. Bet tā kā bez naudas ar to graustu neko nevarēja iesākt, tika panākta vienošanās, ka muižu atdeva sovhozam, bet Ariadnai Lindgrenai Rīgā piešķīra nelielu dzīvoklīti Sarkandaugavā un saremontēja muižas dārznieka mājiņu, kur vasarās viņa dzīvoja pati un varēja arī īrniekus izmitināt.
Te dzīvoja arī iedzīvotāju ļoti cienītā pastniece Aina Treide, kas jebkuros laika apstākļos brauca ar velosipēdu. Bija ko turēt, jo smagās pasta somas bija jāved nevis no netālu esošā Līgatnes ciemata, bet gan no Augšlīgatnes. Te bija arī iedzīvotāju pastkastītes, ko man katru dienu vajadzēja apmeklēt, jo kā jaunākajam bērnam pastu man vajadzēja nest visiem kaimiņiem. Tagadējai paaudzei grūti pat iedomāties, cik daudz avīžu un žurnālu cilvēki tolaik pasūtīja. Ja kāda ģimene abonēja tikai vienu preses izdevumu, plašā apkaimē tā tika uzskatīta par tumsoņām. Populāra bija grāmatu pirkšana un lasīšana. 60.000 eksemplāru tirāža romānam bija normāla parādība. Dzeju grāmatiņām – 16 tūkstoši bija par maz, un izdevniecības tika kritizētas no alkstošo lasītāju puses.
Staigājot pēc avīzēm sapazinos un sadraudzējos ar Ariadnas Lindgrenas dēlu Egonu. Pati Ariadna sēdēja saulē ratiņkrēslā pie galda, klabinādama rakstāmmašīnu, kas bija tāds brīnums, ka vai stundām pavērtu muti varēja skatīties. Viņa tulkoja dažādas grāmatas un rakstus no spāņu valodas. Pieprasījums viņai bija no daudzām izdevniecībām. Ariadnas Lindgrenas tolaik sastādītā 665 lappušu biezā „Spāņu-latviešu vārdnīca” joprojām nopērkama antikvariātos.
Reizēm Ariadna skaļi lasīja tikko tulkotas anekdotes. Piemēram, kādas pilsētiņas arhīvā telpu šaurības dēļ priekšniecībai vaicāja, vai nevar iznīcināt dokumentus, kas vecāki par 50 gadiem. Atbilde bija, ka drīkst, bet ar vienu stingru noteikumu – obligāti jāizgatavo kopijas. Mēs smējāmies kā traki – gandrīz vai līdz asarām. Un te ir tas klasiskais gadījums, ka tālaika sevišķi asprātīga anekdote mūsdienās nekādu smieklu vētru izsaukt nevar. Bet toreiz varēja. Jo tolaik nevarēja iedomāties, ka var būt kopētāji, skeneri, datori. Domāšanai laiks un tehnoloģiskie jaunievedumi piešķīruši dažādas toņkārtas.
Pie Egona no Rīgas brauca draugi, kas kļuva arī par maniem draugiem uz daudziem gadiem un atstāja lielu iespaidu uz manu dzīvi. Tā sadraudzējos ar vēlāko Mākslas akadēmijas docentu Dzintaru Lemhenu, fotomeistaru Igoru Čebotarenoku, Māru Saulīti, kuras tētis bija slavenais arhitekts, kas sēdēja uz Pēterbaznīcas gaiļa un dzēra šampanieti. Mums tajā līksmajā draugu kompānijā bija vairāki desmiti cilvēku. To sauca „Tauta”, un mūsu himna bija „Še, kur līgo priežu meži!”. Ik pēc pāris nedēļām, mums bija tā saucamie kongresi, kuros arī parodējām Hruščovu. Kad galds bija uzklāts, mūsu prezidente Astrīda Mauriņa izgāja ārā, tad nāca atkal iekšā, visi piecēlāmies un pēc modinātāja pulksteņa aplaudējām piecas vai desmit minūtes. Tā tas bija kā visos kongresos un sanāksmēs, kur cildināja Ņikitu Sergejeviču. Televīzijā bijām saskatījušies. Veci būdami, tagad brīnāmies – kāpēc par mums neinteresējās ne milicija, ne čeka. Bet tas jau bija tāds laiks – divplākšņains. Vienas runas bija darbā, bet pilnīgi pretējas – mājās. Koris koncertā izjusti dziedāja kantāti par Ļeņinu, bet pēc pāris stundām saviesīgā pasākumā tie paši koristi ar pilnu krūti rāva vaļā oficiāli neatļauto „Ja ikviens tik zemē sētu…”
Pretī „Pumpurīšiem” bija lielā ābeļdārzā ieskautā Jaunzemu māja. Jaunzemu māte bija varen apsviedīga, šeptējās pa tirgu, un līdz ar to viņi bija pārticīgāki par citiem. Un viņiem bija tas, kas nebija citiem – televizors. Uz to norādīja antena, uz ko visi skatījās ar cieņu un pietāti. Bet lielas laimes no tā televizora viņiem nebija – ik pa brītiņam kāds grabinājās pie durvīm. Istaba bija ļaužu pilna un skatītāju vajadzībām pat tika uztaisīti gari soli. Vecākā meita Laima gan bija mana skolasbiedrene, bet biežāk par reizi mēnesī mamma man neļāva iet. Tomēr ilgi tās mocības viņiem nebija – parādījās iespējas un cilvēki uz nomaksu sāka pirkt gan televizorus, gan „Spīdolas”. Jāpaskaidro, ka VEF ražotais radioaparāts „Spīdola” bija ļoti populārs Latvijas PSR simbols visā Padomju Savienībā. Un it visur – liels un kārojams deficīts. Tolaik jēdziens „спидола” bija vispārzināms un bieži lietots krievu valodas vārds.
Tomēr mēs, Ķempjos dzīvojošie, jutāmies kā provinciāļi uz cēlā Līgatnes ciemata fona. Par vienu kastu zemāk nekā tur mītošie. Tomēr uz ciematu iet vajadzēja – tur bija darbs fabrikā, veikali, frizētava un, protams, skola. Ceļš bija apnicīgi garš – gandrīz vai trīs kilometri. Apnicīgumu paspilgtināja tas, ka Spriņģu kalns tad vēl bija maz apbūvēts — nebija uz ko skatīties. Tādēļ izveidojās tradīcijas saskaņot laikus, lai būtu kādi kompanjoni, ar ko kopā iet. Tās garās staigāšanas tolaik bija kā mocība, bet tagad izrādās — veselīga un ieteicama nodarbe.
 
Turpinājums sekos


Avots: Avīze "Līgatnes novada ziņas", jūnijs, 2014

 

2014-06-20
Laika ziņas
Aptaujas