Jaunumi
Lilija Reiziņa "Līgatnes 2. vidusskolas 1.-4.klašu deju kolektīvs laikā no 1950.-1960.gadam 1.Latvijas skolēnu dziesmu un deju svētku dalībnieks 1960. gadā Rīgā!

 

Raksts veltīts X Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem
Ai, kājiņas, ai, kājiņas
Dancot grib, dancot grib!
 
Līgatnes 2. vidusskolas 1.-4.klašu deju kolektīvs
laikā no 1950.-1960. gadam
1.Latvijas skolēnu dziesmu un deju svētku dalībnieks 1960. gadā
 
            Mana mamma Marija Šenberga ļoti mīlēja lasīt, šūt, tamborēt un sevišķi apmeklēt teātri un operu. Es ar māsu Mirdzu dzimām ar 2 gadu starpību, bet jaunākā māsa Skaidrīte – ar 9 gadu. Paps mīlēja grāmatas, teātri, ceļojumus. Mammai līdzi uz operu bijām vienmēr. Mamma viena nekad negāja, bet ņēma mūs abas līdzi un mēs labprāt gājām gan uz baletiem, gan operām. Mēs abas bijām sajūsmā – sevišķi par baletu. Operu mājās jau mēs nevarējām pašas attēlot, bet baletus gan. Mājā pārnākušas mēģinājām sacelties pirkstgalos un tipinājām un grozījāmies. Attēlojām savās iedomās atsevišķas vietas baletā, pat ar izdomātiem tērpiem. Sevišķi patika „Gulbju ezers” Čaikovska „Riekstkodis” u.c. Ļoti lūdzu mammu mūs iekārtot kādā pulciņā, bet tie bija visi maksas, pie dārgiem speciālistiem. Tad, kad sāku iet skolā, man palaimējās 6.klasē iekļūt skolas izlases grupā pie skolotājas Vilciņas. Viņa bija fizkultūras skolotāja, bet gatavoja priekšnesumus dažādiem skolas pasākumiem svētkos – gan vingrojumus, gan dejas, gan akrobātikas priekšnesumus. Šajā gadījumā viņai bija svarīgs uzdevums, jo bija jāgatavo uzstāšanās Operā - cik atceros tie bija par godu Bērnusvētkiem, tā bija deja ar tenisa bumbiņām. Meitenes bija iesaistītas no 7. un 8.klases, bet es biju 6.klasē. Skolotāja mani pamanīja, lika izdarīt dažādus vingrinājumus un lūdza mani piedalīties šajā priekšnesumā, bet šķērslis varētu būt tas, ka jāšuj balta kleitiņa no etamina, jāpērk baltas čībiņas un no dzīpariem jāveido puķītes vainadziņam, arī kleitiņai. Mani prieki nav aprakstāmi, bet mājā es „sakritu”, jo mamma tūlīt teica: meitiņ, naudas mums nav, tēvs par šādiem izdevumiem vispār neko negribēja dzirdēt. Es raudāju tik ļoti ilgi un žēli, ka mamma pielika pirkstu pie lūpām un teica čukstus „pagaidi rītdienu! Pasaki skolotājai, ka mamma mēģinās kaut ko izdomāt.” Otrā dienā pārnāku no skolas, mamma smaidoša mani sauc pie šujmašīnas. Viņai bija izdevies dabūt etaminu, kas stāvējis izstādīts logā, dikti pelēks – mamma saka ”izmazgāsim, izbalināsim”, dziju puķītēm iedeva mājas lielākā rokdarbniece – tie bija gabaliņi, bet jāizgatavo bija puķītes – to es mācēju pati. Vēl čībiņas – mamma mani mierina – pasaki skolotājai, ka Tu vari piedalīties. Es aiz laimes visa trīcēju un nezināju, kā mammu samīlēt! „Tu tikai labi mācies, tā būs tā pateicība!”, teica mamma. Vakarā visu izstāstījām un parādījām tētim – tētis tikai norūca „tā arī nauda, bet, ja mamma ir tik daudz izdarījusi, tad man jau jāpiekrīt!” Mēģinājumos es ļoti centos – bumbiņa jāatsit pret grīdu, jānoķer, jāpasviež citai meitenei, jānoķer, jāmaina teciņus vieta – tas viss notika uz Operas lielās skatuves orķestra pavadībā. Vecāki klausījās šo pārraidi par radio un tētis zobgalīgi jautāja; „Vai tā bija Tava bumbiņa, kas tur nokrita nepareizā laikā?” Es smējos; „tēti nē, nē!” Bet tenisa bumbiņas mazas, skatuve nelīdzena, mūzikas ritmā, protams, ka kādai meitenei jau arī nokrita un neviens par to neaizrādīja! Pēc šīs uzstāšanās cītīgi arī vingroju, biju vēl centīgāka stundās, mājās rādīju māsai un domāju par to, ka varētu mācīties dejas mākslu kādā skolā. Pagaidām savā klasē ar klases meitenēm sagatavoju kādas pašas izdomātas dejas, bez priekšmetiem klases vakariem. Ar to pamatskolā savu dejas mākslu atstāju sapņošanai. Piedzima māsiņa Skaidrīte un, kad viņai bija 5 gadi, radās izdevība pieteikties Operā pie baletmeistares un balerīnas Helenas Tangijevas – Birznieces konkursam, kurā uzņēma mazus bērnus lielam baleta uzvedumam Maskavas dekādei 1940. gada rudenī, bet mācīs bērnus teciņu soļiem, sākot ar ziemas mēnešiem, un vasarā būs nometne. Mēģinājumi notika kādreizējā Celtniecības tehnikuma telpās, kā par laimi māsiņu uzņēma, es jau biju viņu mājās mācījusi, viņa bija veikla, apķērīga – viņai bija loma – vardīte. Pavasarī es 2 mēnešus diendienā viņu vedu uz mēģinājumiem. Bērnus atlaida atpūtā, bet tikai līdz nometnei. Ar to arī šī nodarbe beidzās un sākās karš 1941.gadā. Labi, ka bērni nebija nometnē. Tā šis skaistais pasākums beidzās. Šajos mēģinājumos pie baletmeistares varēja sēdēt un skatīties, jo, ja kādam vajadzēja vairāk padejot, tad viņa parādīja kā to izdarīt mājās. Man tā bija īsta „skola”. Es skatījos un mācījos, bet mājās visu nodejoju. Es iemācījos dažādus deju , soļus „rakstus” utt. Varētu teikt, biju mācījusies baletdejotājas Helēnas Tangijevas - Birznieces skolā! Tagad tik bērnus un būšu deju skolotāja, bet, protams, karš visus sapņus likvidēja. Mēs vēl nezinājām, kas ir karš, bet tā jau ir cita saruna.
            Pēc kara iestājos LVU ķīmijas fakultātē: mācības, ģimene un tomēr atradu vēl laiku un vadīju ķīmijas fakultātes deju kolektīvu, gan tikai vienu gadu, jo aizbraucām kopā ar ģimeni uz Līgatni. Uz Līgatni ar ģimeni pārcēlos 1950. gadā. Kā es tur nokļuvu, strādāju un dzīvoju ir uzrakstīts rakstā „Rūdolfs Reiziņš zinātnē, dzīvē un ģimenē”, tādēļ turpināšu rakstīt par savu aizraušanos dejas mākslā – par Līgatnes vidusskolas 1.-4.klašu deju kolektīvu. Tā izveidošanai gan patērēju vairākus gadus, bet man bija jāsāk no nekā, bērni, kuri vēlējās būt un dejot deju kolektīvā, sanāca ātri vien, bet nebija vēl deju kolektīvā dejojuši. Pirmos 2 gadus Līgatnē biju nodarbināta skolā – Līgatnes 2.pamatskolā, kas 1954. gadā kļuva par Līgatnes vidusskolu, tādēļ iemācīju bērniem tikai kādu vingrojumu grupiņā, vienkāršu dejiņu. Kādu dienu pienāca pie manis galvenais inženieris Dāvis Strazds un lūdza uzstāties vienā pasākumā viņa mājās, laika pietiek - apmēram 1 mēnesis. Piekritu, jo ideja man bija un galvenais es ļoti cerēju, ka tad varbūt fabrika man palīdzēs kaut kā tikt pie tērpiem. Dejas jau sagatavošu, būtu tik bērni. Ieskaitot manu meitu Anitu, 6 bērnus sarunāju, arī Strazda kunga meitu Skaidrīti u.c. Nolēmu iesākt ar vienkāršu tautas deju, latviešu nevarēju, jo nebija tautas tērpu, jāizvēlas tādu, kur var tērpus paši pagatavot – baltas blūzes, krellītes no pīlādžogām, vainadziņš no rudens ziediem. Problēma bija svārki – iedomājos, ka fabrika ražo kreppapīru – gatavs! Par to visu izstāstīju Strazda kungam un viņš īsi atbildēja – „būs”! Kādu deju? Jāizvēlas tādu, kur vairāk ir polkas soļu un galvenais tautas tērpi būtu vienkārši – „Jā ir!” Nopriecājos, baltkrievu „Buļba” – kartupelis. Sākām mācīties, pianista nav, es ar balsi dziedu melodiju, bet man sola vienu ģitāristu vai akordeonistu, kurš būs tikai īsi pirms pasākuma. Bērni čakli mācās, visi smejamies - ar vārdu sākot sākums jautrs. Iedod mums arī sārtu kreppapīru. Mājās man liela galvas lauzīšana: vajadzīgs ņieburs kopā ar svārkiem. Kreppapīrs stingrs, man izdodas izveidot vienu tērpu un pēc parauga palīdzēja arī citu bērnu vecāki.
            Pienāk uzstāšanās diena. Nu skaisti, svārciņi gari, kurpītes redz maz, augšdaļa pie svārciņiem ar jostu iekšpusē uz kuras piešūts ņieburiņš un svārki arī turas, mēs droši gājām uz norādīto laukumiņu. „Mūzika” - akordeons sāk spēlēt, bērni lec, bet „brunči” čaukst – visiem jautri – lieliem par oriģināliem tērpiem, bet bērni pārliecināti, ka viņi labi dejo. Es turu īkšķi, ka tik kādu meiteni „neizģērbj” – zēniem bija drēbes bikses, skolēnu baltie krekli. Aplausi lieli un es viegli uzelpoju – tagad tikai neapstāties un sāku domāt kādu repertuāru un pie kā lūgt palīdzību. Skolai pulciņa nebija, bet direktorei Ērikai Buņķei nebija iebildumu, ka mēģinām skolā, organizēju bērnus, jo arī es strādāju bez algas, man tas sagādāja prieku. Paldies! Es ceru, ka bērni būs aktīvi un mēs jau Ziemassvētkos kaut ko parādīsim. Bērni deju soļus nezināja, par to pārliecinājos, kad bērni atnāca uz mēģinājumu. Sākumā atnāca daži, tad līdzi atnāca draugi. Tuvojās Ziemassvētki un es nolēmu ar teciņu soļiem sagatavot ”Rūķīši un Ziemassvētku vecītis”. Vēl man ienāca prātā pasaka „Rācenis” – visi velk rāceni un pienāk pelīte un rācenis ārā gan! Šajās dejā galvenais apgūt skatuvi, tēlu, teciņu soļus, atcerēties kas, kur jādara. Pie klavierēm bija pianiste – angļu valodas skolotāja Skaidrīte Leja. Skolotāja bija tieši tāda kāda vajadzīga – mīlēja bērnus, arī sekoja viņu darbībai, ja es neievēroju kāda bērna kļūdu, tūlīt apstājās spēlēt. Ziemassvētku vakars ar priekšnesumiem tuvu, bet tērpi? Tīri vai jāraud. Vienai dejotājai māmiņa, kura strādā fabrikā, ienāk prātā laba doma – palūgsim marli un anilīna krāsas un tad jau Jūs skolotāja pati tiksiet galā. Jā, jā tikšu, man jau arī šāda doma bija prātā, bet nevarēju iedomāties, ka fabrika būs saprotoša un šo izejmateriālu tā daļās. Stiepu visu mantu mājās, sadalīju daļās kādā krāsā jākrāso, liku katlus uz plīts un sāku bērt krāsas. Manas meitiņas: Anita un Ināra visur „asistē”. Zinu, ka krāsa ir nevēlama – tomēr ķimikālija! Te par laimi ierodas mans vīrs – ko Jūs te iesākušas – paskaties uz istabu – pilna krāsainu putekļu, Jūs visas krāsainas! Ak, dievs! Visa ķīmija bija otrā vietā, galvenais, lai marle un daži auduma gabali nokrāsotos. Mēs jau bijām beigušas. Es ātri ar vīru logus vaļā, krāsotos marles un auduma gabalus vannā skaloties. Kartons nav jākrāso, to apvilks ar marli. Nolēmu, ka mājās gan vairs nekrāsošu. Par laimi visas palikām veselas, jo istabas lielas un no vienas istabas uz verandu durvis bija vaļā. Virtuves grīdu, mēbeles, tās nu berzu veselu nedēļu. Tērpus palīdzēja šūt bērnu vecāki un galu galā, ievērojot Zviedra kunga pagatavotās dekorācijas, sevišķi „Rācenim”, bija ļoti jaukas. Protams, ka ejot uz mājām, prātā jau jauna pasaka, bet nu jādomā par tautas dejām un jāmāca polka, palēcieni utt. Bērnus vēl uzņēmu, jo tā jau tas vienmēr ir – sākumā piesakās un tad vairs neredzu. Protams, ka katrā dejā visi nevar dejot – tas būs tautas dejās, bet šajās pasaciņās katram sava loma, sagatavoju arī aizstājēju, kādreiz iedalītā loma nepatīk – ko, lai dara – dzīvē arī tā būs.
            Ir 1957.gads. Uzzinājām, ka 1960.gadā būs 1.Skolēnu dziesmu un deju svētki Mežaparkā, Dziesmusvētku lielajā estrādē. Visi kā spārnos, bet palikuši 3 gadi, bērni aug, mainās, tādēļ tas jāievēro un lielāku vērību veltīju tam vecumam, kuri tajā laikā būs no 7 -11 gadus veci. Mazajiem bērniem kolektīvā jābūt vecumā no 1.klases, tas ir 7gadi līdz 4.klasei – 11gadi. Sākām mācīties un es arī nopietni domāt par tērpiem. Vispirms man atļāva iegādāties baltu atlasu meitenēm kleitām, zēniem biksēm – tumšu audumu, tad nomainīju zēniem arī baltu. Meitenēm baltos svārciņus un ņieburiņu – Latgales. Svētkiem tuvojoties, mums piešķīra līdzekļus un uzšuvām Bārtas tērpus ar villainēm, zēniem tērpi balti vai gaiši pelēki. Vainadziņi meitenēm gan bija papes ar mākslīgiem, bet Bārtas raksta rotājumiem. Ļoti daudz bija mēģinājumu. Skolas direktore Ērika Buņķe mani un dejotājus gan noformēja kā deju kolektīvu ar pavēli no 1953.gada un mēs arī centāmies to atpelnīt – uzstājāmies katru gadu ar jaunu programmu. Fabrikas arodbiedrība vēl aicināja skolotāju Zēbergu no Rīgas, kas bija baleta speciāliste un daži bērni gāja uz mēģinājumiem arī pie viņas. „Dubults neplīst!”, teicu un biju priecīga, jo balerīnai ir citādi piegājieni un bērni kļuva „elastīgāki”. Viss būtu labi, bet manā personīgā dzīvē būs izmaiņas – top gatavs dzīvoklis Rīgā un var iznākt, ka jābrauc uz mēģinājumiem no Rīgas uz Līgatni. Es jau smējos: pats Labais gars to redzēja un pagrūda dzīvokļa gatavību uz 1960. gadu un bija gatavs tikai 1961.gadā. Dziesmusvētki 1960.gadā!!! Nu, vai nav laime! Mani visas raizes pamet, jāgaida tikai Izglītības ministrijas komisija, kas noteiks – mēs brauksim vai ne. Vispirms vēl Dziesmu un deju svētki Siguldā. Bet gadi skrien un, lūk, jau 1959.gads. Neko neatceros par kopmēģinājumiem Siguldā, bet Līgatnes mēģinājumos dejojam vai katru dienu. Jaunie tērpi arī uzmundrina, uzstāšanās fabrikas klubā tāpat. Stāstu bērniem par Dziesmu svētkiem Latvijā, par tradīcijām, bet vēl jau viņus tas neinteresē – cita lieta, ja jāuzstājas vai kaut kur jābrauc.
            1960. gada pavasarī ierodas Izglītības ministrija komisija un nozīmē uz rajona skati Siguldā. Ja tur uzvarēsim, brauksim uz Lielajiem republikas Skolēnu dziesmu un deju svētkiem 1960.gada jūnijā. Vēl viens uztraukumu un darba pilns mēnesis. Visiem liekas, ka viņi dejas labi zina, bet, ka visiem jādejo kā vienam pārim, to it kā saprastu - bet neiznāk. Tātad treniņi, treniņi un tikai treniņi. Jūtu, ka bērni – dejotāji paši jūt, ka nepieciešama ir disciplīna un jāievēro visas kļūdas un jālabo tās. Dejotāji mani sāk pārsteigt. Man tikai šad tad ir jāaizrāda. Es sāku nomierināties – bērni zina gan kā jādejo, bet ir jau arī apnikuši šie mēģinājumi. Saņemam ziņu, ka komisija būs pēc divām dienām. Vēlreiz visu pārrunājam un vienojamies, ka rīt būs brīvdiena, bet parīt viegla iesildīšanās pirms uzstāšanās. Noteiktā dienā, protams, komisija ierodas. Mēs gatavi sevi atrādīt. Neatceros vairs ko mēs dejojām, bet tikai to prieku gan man, gan bērniem nevaru aprakstīt. Tagad vēl viens mēnesis varbūt paies ātrāk līdz Siguldai.
            Cik atceros diena ir vēsa un lietaina no rīta, bet pamazām noskaidrojās un sākas sacensības Siguldas estrādē. Kolektīvi ir dažāda vecuma un ir pietiekami labi gatavojušies, lai mēs uztrauktos. Siguldā ir ļoti laba skolotāja E.Brikmane – viņai kolektīvi vairakkārt uzstājušies Siguldā dažādos pasākumos. Mums tā priekšrocība, ka mūsu dejotāji vēl maziņi, bet ņipri un nodejoja arī labi. Gaidām vērtējumu - Līgatnes 2.vidusskolas 1.- 4.klašu deju kolektīvam 1. vieta un iespēja piedalīties Latvijas skolu dziesmu un deju svētkos! Bērni no prieka vairs nav atturami – „Mēs braucam”, tas skanēja man ausīs visu dienu! Mīļie bērni, es jau arī lēktu no prieka! Man prieks par Jums, jo mans darbs nav bijis veltīgs!
            Dziesmu svētki ir Latvijas skaistākie svētki un šogad tie būs pirmo reizi Lielajā estrādē un vispār bērniem atsevišķi. Tas būs vēsturisks notikums – atceraties 1960.gada jūnijā Mežaparka Lielajā estrādē un Dinamo stadionā divas dienas! Sāku domāt, ka nedēļa, kopmēģinājumu laikā, būs jādzīvo Rīga kādā skolā. Jādomā par transportu un visu citu, gan vecākiem, skolotājiem. Ar tādām domām braucu no svētkiem uz mājām. Esam noguruši, bet laimīgi. Paldies, mīļie vecāki, skolotāja Leja un, protams, Līgatnes papīrfabrikas vadība, kas nodrošināja mūs gan ar mēģinājuma telpām, tērpiem, transportu, Tā bija skaista diena. Skaistu dienu jau mums netrūka, bija koncerti, iestudētas dažādas dejas. Minēšu populārākās: „Rucavietis”, „Bārtas polka”, „Sijā auzas tautu meita” u.c. Domāju, ka Līgatnes deju kolektīvs var pateikties Haralda Ģēģera tētim, kurš mums iepriecināja, dodams iespēju aizbraukt uz operu uz svētdienas baletiem un Norīša kungam, kurš palīdzēja nodrošināt biļetes. Dejotāji operā iemācījās klausīties, skatīties un uzvesties. Ļoti atsaucīgi bija arī vecāki. Vēl tikai jānovada Rīgā 1.Skolēnu dziesmu deju svētki, Es, braucot no Siguldas, domāju jau par Rīgu. Rīgā ir spēcīgi kolektīvi, bet mēs, es domāju, daudz neatpaliksim.
            Laiks paiet ātri un gatavojamies braucienam uz Rīgu. Bērniem tā ir romantika. Vairākiem ir kur palikt kārtīgā mīnēs, gulēt gultās, bet nē, mēs visi kopā gribam būt! Ko es varu iebilst, es arī tā vēlētos. Otrā dienā deju kolektīvu sacensības. Kolektīvu daudz un man viņi liekas visi vienādi – izņemot dažus Rīgas kolektīvus. Balvu – 1.vietu mēs neiegūstam, bet 4. vietu gan, tagad mēs zinām, kas ir deju kolektīvu sacensības. Bērniem neko nesaku, rezultātus ziņos svētku noslēgumā Mežaparka estrādē. Mūs izvēlas dejot Mežaparka estrādē uz paaugstinājuma pirms koriem. Pie sevis domāju: „ļoti labi!”, pie tam blakus mums dejos kolektīvs - 1. vietas ieguvējs. Ļoti labi! Mīļie bērni, ļoti labi! Vēl neko nesaku, pateikšu tikai uzstāšanās dienā, citādi pa nakti prieki pāries. Mans deju kolektīvs otrā dienā saņemot šo ziņu, ka esam 4. vietā, ļoti priecājās un esmu pārliecināta, ka arī labi nodejos. Tas jau bija priekšnesums, tā nebija vairs sacensība. Nodejojuši visi apmierināt atsēdāmies savās vietās un nu mēs varējām skatīties koncertu un gaidīt Noslēgumu. Balvu saņēmām, ne to, ko vēlējāmies, bet es mierināju bērnus – vai Jūs redziet, cik daudz bērnu un cik grūti vērtētājiem, strādāsim tik tālāk, nākošajos jau būsiet vidējā grupā, varbūt vēl dejosiet vecākā grupā – vēl visa dzīve jums priekšā. Šodien priecāsimies, jo ne jau kāda balva ir galvenais, bet piedalīšanās pašos svētkos. Skanēja - jā, urrā! Dziedādami, kaut arī noguruši, braucām mājās. Man tā jau bija arī atvadīšanās no Līgatnes, jo sākās atvaļinājums un rudeni strādāšu jau Rīgā, bet Līgatni un tās bērnus – dejotājus atcerēšos visu mūžu.
Šodien to varu apliecināt!
Paldies par paveikto darbu,
Jūsu skolotāja Lilija Reiziņa
2010.gada 20. aprīlī
Līgatnes vidusskolas
1.– 4. klašu deju kolektīva dalībnieki
laikā no 1952. gada līdz 1960.gadam:
Meitenes
  1. Putniņa Rasma
  2. Kalnāja Ilze
  3. Kalnāja Dace
  4. Reiziņa Anita
  5. Reiziņa Ināra
  6. Paurniete Ligita
  7. Krūmiņa Vizma
  8. Krūmiņa Dzintra
  9. Buša Elfa
  10. Vērmane Gunta
  11. Geca Astrīda
  12. Kronīte Vizbulīte
  13. Kronīte Ausma
  14. Jankoviča Skaidrīte
  15. Kalnāja Māra
  16. Kleķere Ērika
  17. Beitāne Dagmāra
  18. Maija Jaunzeme
  19. Māra Namniece
  20. Žukova Regīna
  21. Šauriņa Mārīte
  22. Daiga Maija
 
Zēni:
  1. Cinovskis Elmārs
  2. Putniņš Aivars
  3. Ģēģeris Haralds
  4. Gailītis Guntis
  5. Bokte Jānis
  6. Dzedonis Andrejs
  7. Tomass Rūdolfs
  8. Apše Juris
  9. Gerasimovs Juris
  10. Kalnietis Viesturs
  11. Plūme Haralds
  12. Gecs Tālis
  13. Gruelis Uldis
 
            Ļoti lūdzu pieteikties tos dejotājus, kuri šajā sarakstā nav minēti, jo dalībnieku saraksti nav saglabājušies, bet Līgatnes vidusskolas deju kolektīva vēsturei tie noderētu.
Lilija Reiziņa
2010.gada 20.aprīlī
 
Foto galerija

 

2010-06-19
Laika ziņas
Aptaujas