Jaunumi
Mores kaujai - 100

Notiks latviešu strēlnieku Peļņu kauju simtgadei veltīta konference


Piektdien, 8. septembrī, plkst. 10.00 Bērzaines ielā 34, Cēsu internātpamatskolā - Rehabilitācijas centrā, (vēsturiskajā Krievijas 12. armijas štāba ēkā), notiks latviešu strēlnieku cīņām Nītaures apkārtnē pēc Mazās Juglas kaujām veltīta konference.

Pasākumu organizē un uz to ielūdz Latviešu strēlnieku apvienības Cēsu nodaļas valde.

Konferencē tiks sniegti vēsturnieku, militārās vēstures pētnieku un novadpētnieku priekšlasījumi, kas turpināsies ar diskusiju par skartajiem vēsturiskajiem jautājumiem un mūsdienu izaicinājumiem.

Tās laikā būs skatāma Cēsu Mākslas un vēstures muzeja fondu foto izstāde par 12. armijas štāba darbību Cēsīs 1915. gadā.

Savu dalību lūdzam apstiprināt, līdz 1. septembrim reģistrējoties ŠEIT.

 

UZZŅAI: 

Latviešu strēlnieku pēdējās kaujas.

 

Ēvalds Krieviņš

rez pulkvežleitnants

 

Pārskats sagatavots izmantojot pulkveža Jāņa Hartmaņa un citu autoru publiski pieejamos materiālus.

 

Ievada vietā.

Daudzus gadu desmitus Latvijas vēsturē tiek runāts par Mazās Juglas kaujām. Ne mazāk pazīstams ir Mores kaujas stāsts. Abas kaujas ir saistītas ar latviešu karavīru vārdu. Pilnīgi nezināma ir cita Mores kauja, kas norisinājās 1917. gada septembrī, ar kuru faktiski beidzās ar leģendām apvītais latviešu strēlnieku kaujas ceļš Pirmajā pasaules karā. Vēstures speciālisti tik atmet ar roku, nu kas tur sevišķs, neliela epizode pasaules vēsturē, bet paši brīnās, kā tā ir palikusi nepamanīta…  Šogad tai apritēs vien nieka 100 gadi…  Vispārējā bungu rīboņā ir aizmirsti pravietiskie Kārļa Skalbes vārdi, aicinot latviešu strēlniekos: "Brāļi, stunda ir situsi. Kas tic, tas uzvar. Uz priekšu ar latviešu karogu par Latvijas nākotni!" (1915).

 

Pēc smagās un asiņainās kaujas pret vācu gvardes un izlases pulkiem pie Mazās Juglas upes 1917. gada 4. septembrī (v.s. 22.08.)  6.Tukuma latviešu strēlnieku pulks ((tālāk tekstā- 6. pulks) 5. septembrī novietojās “Vendenes” aizsardzības līnijas pozīcijās uz dienvidiem no Nītaures muižas, lai saņemtu papildinājumu un sakārtotos.

Krievu 12. armijas štābs izvietojās Cēsīs, Aleksandra ģimnāzijas telpās Bērzainē, kur tas bija atradies 1915. gadā.Armijas komandieris ģenerālis Parskis enerģiski uzsāka situācijas stabilizēšanas pasākumus. Vācu izlūkdienests sekmīgi veica graujošo darbību kareivju vidū, veicinot to revolucionāros noskaņojumus un graujot militāro disciplīnu, arī galvaspilsētā bija nemierīgi un situācija neskaidra.

Tai laikā 1.latviešu strēlnieku brigāde kopā ar 2. Sibīrijas strēlnieku korpusa daļām atradās uz līnijas no Gaujas kreisā krasta uz Stīveriem (Spitāļi) un līdz Allažu muižai. Tomēr vācu 20. rezerves divīzijas daļas krievu priekšposteņus atspieda uz austrumiem aiz Jūdažu muižas uz Vendenes pozīciju gar Līgatnes- Nītaures ceļu.

2. latviešu strēlnieku brigādes frontes iecirknī neitrālā josla bija plata, tieša saskarsme ar vāciešiem nenotika, darbojās tikai abu pušu izlūki. Pirms kaujas 11. septembrā (v.s. 29.08.) vakarā pulka komandieris apakšpulkvedis Andrejs Krustiņš no 2. Latviešu strēlnieku brigādes komandiera pulkveža Anša Lielgalvjasaņēma  43. korpusa  pavēli 30. augustā agri no rīta uzbrukt un sasniegt līniju Kalnciems – Pelnes- Uzpiļi - Biķernieki - Mores muiža (Moricberg).

Jau vēlu vakarā 11.09. (v.s. 29.08.) sapieru komanda neitrālajā joslā saveda kārtībā tiltus pār  Mergupi  un strautiem.Vācu galvenās pozīcijas atradās pie “Peļņiem” (Pelnēm) augstienē 63,7 (136,0 m)  to priekšā bija klajš lauks. Vācu nocietinājumi bija labi maskēti un izvietoti dziļumā, izmantojot mūra ēkas un  reljefa īpatnības. Pirms aizsardzības līnijas tika izveidota priekšposteņu sistēma. Tāpēc ātrs un pārsteidzošs uzbrukums nebija iespējams. 6. pulka bataljonus komandēja apakšpulkvedis Krišjānis Berķis un štābkapteinis Jānis Klipsons.

12. septembrī (v.s. 30.08.) plkst 04.00 viss pulks nostājās uzbrukuma izpildei. Pustumsā pulks pārgāja neitrālo joslu un rīta ausmā pie “Salmiņiem” strēlnieku  izlūki padzina vācu priekšposteņus.

Pēc tam sekoja atklāts 6. pulka abu bataljonu frontāls uzbrukums pa sarežģītu apvidu.  Vācieši no akmens ēkām atklāja spēcīgu ložmetēju nu šauteņu uguni, viņus atbalstīja arī artilērija. 6. pulks cieta zaudējumus un trieciens apsīka. Turpinājās savstarpēja apšaude.

Krievu pulki, kuri atradās pa labi un pa kreisi no latviešu strēlniekiem, pavēli uzbrukt neizpildīja, tāpēc vācieši varēja koncentrēt artilērijas uguni pret uzbrūkošajām strēlnieku ķēdēm un to aizmuguri.

Ap plkst.14.00 latviešu pulka 4. un 6. rotas pa krūmājiem un koku puduriem sāka no dienvidiem un ziemeļiem pretinieku apiet.  Starp strēlnieku ķēdēm pa ceļu Mālpils virzienā izbrauca divas bruņumašīnas no krievu 12. Bruņu auto diviziona 12. vienības. Tās šāva no visiem ložmetējiem, nosedzot ar uguni plašu fronti.Vācu sedzējvienībā sākās panika un tā ātri atgāja, pametot 15-20  velosipēdus. Kopumā kā trofejas tika iegūti 3 ložmetēji, šautenes, lauka telefona aparāti ar vadu spolēm, nokauti mājlopi un sīkas kara mantas.

Sasniedzot nosprausto uzbrukuma līniju,  6. pulks apstājās,

Kaujā   pie Peļņu mājām bataljona komandieris štābkapteinis Jānis Klipsons par  šo kauju tika apbalvots ar LKO nr.3/1706 .Izcilu varonību kaujā parādīja pulka virsnieki: praporščiks Rūdolfs Graudiņš, LKOK nr.3/1870, štābkapteinis Kārlis Čablis, LKOK nr.3/1067, poručiks Vilis Liepiņš, LKOK nr.3/1620. 

Drīzumā to nomainīja 5.Zemgales latviešu strēlnieku pulks (tālāk tekstā- 5. pulks), kas uzsāka pozīciju sagatavošanu izstieptā frontē no Ezerkalniem līdz Urdzēniem, netālu no Mores muižas.

6. pulks pārgāja uz atpūtas izvietojumu aiz Vendenes pozīcijām  uz ziemeļiem no Nītaures muižas.

Pulka zaudējumi bija 11 kritušie, 57 ievainotie un 31 pazudis bez vēsts.

Kritušos apbedīja tuvu kauju vietām Mores, Mālpils un Sidgundas pagastos.

1933. gada jūnijā Mālpils un Sidgundas aizsargi strēlnieku mirstīgās atliekas pārapbedīja Mālpils draudzes kapsētā.

No augstienes 136.0 5. pulks kontrolēja  Nītaures- Mālpils un vietējo ceļu krustojumu pie “Peļņu” mājām. Pārējās pozīcijas tika veidotas augstienēs uz ziemeļiem no Mores muižas. Frontes garums bija apmēram 8 kilometri. Pulka flangos atradās purvāji un meži, bez ceļu tīkla.

Pa labi no pulka Akenstakā atradās 110. divīzija, bet pa kreisi- aiz “Irdzēniem’- 36. divīzija. Abu divīziju rīcībā kopā ar korpusa rezervēm bija apmēram 40 artilērijas stobri.

Zemgalieši bija saņēmuši lielākus papildinājumus no rezerves pulka.

Vispārējais stāvoklis krievu 12. armijā bija nožēlojams.

Vācu puse bija koncentrējusi savus spēkus Mālpils muižas apkārtnē. Grupējuma štābs atradās Mālpils muižas apkārtnē

18. (v.s. 5.) septembrī vācieši pēdējo reizi uzbruka zemgaliešu jaunajam aizsardzības iecirknim, bet, ciešot smagus zaudējumus, bija spiesti atiet savās izejas pozīcijās.

17. septembrī 5. pulka izlūki bija saņēmuši vācu izlūkus. Tie sniedza ziņas, ka pret zemgaliešiem atrodas divi kājnieku, viens kavalērijas pulks, artilērijas pulks ar 16 stobriem un divas bruņumašīnas.

Tas nozīmēja, ka pret diviem strēlnieku bataljoniem būs vismaz seši vācu kājnieku bataljoni, pāris kavalērijas eskadroni ar ložmetēju un mīnmetēju komandām, neskaitot artilērijas stobru pārsvaru, kuru strēlniekiem vispār nebija.  Tāpēc nācās pieprasīt artilērijas atbalstu no korpusa rezervēm un kaimiņu divīzijām.

Brigādes komandieris pulkvedis Lielgalvis pulkvedim Vācietim nodeva  6. Tukuma pulku un divas lauka lielgabalu (vieglās) baterijas no 43. korpusa rezerves.

5. pulku bija gatavi atbalstīt arī kaimiņu divīziju artilērija- divas haubiču un trīs lauka lielgabalu baterijas, kopā 20 stobri. Līdz ar to pret vācu 16 stobriem bija sakoncentrēti apmēram  40 krievu stobri.

Vācu uzbrukums sākas pēc plāna, bet artilērijas sagatavošanas uguns nebija iedarbīga, jo miglā nebija iespējams noteikt trāpījumu precizitāti.

Kad rīta miglā uzbrukumā devās vācu kājnieku ķēdes, 6. pulka  kaimiņu divīziju artilēristi atklāja  sprostuguni,atšķeļot vācu rezerves.

Vācu kājniekiem un kavalēristiem nācās cīnīties tuvcīņā bez ložmetēju atbalsta. Mores muižas virzienā tiem izdevās ielauzties streļķu tranšejās, bet tos atsita pulka rezerves rotas.

Ap plkst 8 pēc 5. pulka komandiera lūguma krievu smagās baterijas atklāja uguni pa ceļu krustojumu Mālpils muižas apkārtnē, kur atradās vācu komandpunkts.

Vācu uzbrukums apsīka un 6. pulks caur 5. pulka pozīcijāmpārgāja pretuzbrukumā.

Krievu divīziju artilēristi bija izjaukuši vācu kaujas izkārtojumu un tie neizturējuši pirmo uzbrukumu, sāka atkāpties pa šķēršļoto apvidu, tādējādi vairojot sajukumu un paniku.

6. pulks bez piepūles sasniedza Mālpils muižu un Sudas upi, kur apstājās.

Pēc šīs kaujas epizodes Nītaures frontē iestājās klusums.

Vācu 8. armija atvilka savas vienības uz līniju Inčukalna muiža-  Suntažu muiža- Daugavas labējais krasts.

Latviešu strēlniekiem Pirmais pasaules karš bija beidzies…

 Shēma: 

E.Andersons, Latvijas vēsture. 1914-1920, Daugava, 1967, 225-226..lpp.

 

 

 

 

 

 

2017-08-04
Laika ziņas
Aptaujas