Jaunumi
Prese raksta par Līgatni

Siltā laika ietekme

Autors: Jānis Gabrāns, Monika Sproģe

Datums: 29.05.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Vasarīgais laiks atstājis pozitīvu ietekmi arī uz sabiedriskās kārtības situāciju. Šādu atziņu izteica Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Cēsu iecirkņa priekšnieks Aldis Pāže, aprakstot aizvadītās nedēļas situāciju. Reģistrēti jau ierastie sadzīves konflikti, sīkākas zādzības, lielākā notikusi Cēsīs, Miera ielā, kur kādā privātmājā nozagts zāles pļaušanas traktoriņš. Par notikušo uzsākts kriminālprocess.

Pagaidām bez traģiskiem negadījumiem mūsu pusē arī norit peldsezona. Diemžēl Vidzemē viss nav tik veiksmīgi, jo Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) darbiniekiem no ūdenstilpēm nācies izcelt trīs noslīkušos, divus Gulbenes novadā, vienu – Apes novadā. Turpinoties sausajam un siltajam laikam, VUGD aicina neaizmirst par drošību pie un uz ūdens.

Taču bijusi smaga autoavārija. Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Vidzemes reģionālā centra vadītāja vietniece Sniedze Bračka informē, ka 25. maijā Līgatnes novadā uz A2 šosejas noticis ceļu satiksmes negadījums, kurā cietušas divas sievietes – 19 un 23 gadus vecas. Cietušās guvušas nopietnas politraumas, hospitalizētas Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcā “Gaiļezers”.

http://news.lv/Druva/2018/05/29/silta-laika-ietekme

 

Pamatā ir apelsīni

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 29.05.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Tēma

“Esmu krājaizdevu kustībai stāvējis kūmās,” ar gandarījumu saka Māris Niklass, Cēsu KKS valdes priekšsēdētājs.

Viss sākās ar viņa, toreiz rajona padomes izpilddirektora, braucienu uz Dāniju un tikšanos pašvaldībā. “Dānijā krājaizdevu sabiedrību kustība ir labi attīstīta. Mums puse dienas pagāja, lai saprastu, par ko kurš runā. Kapitālismā un sociālismā vienu un to pašu terminu lieto atšķirīgi. Secinājums bija viens – ekonomikai vajag asinis, naudu,” atceras M.Niklass un atgādina, ka laukos cilvēkiem naudas nebija, dabūt bankā aizņēmumu bija grūti.

Tagad var teikt, ka mūsu krājaizdevu sabiedrības nodibināja, pateicoties apelsīniem no Itālijas. Toreiz sarunā ar dāņiem Māris Niklass uzzināja, ka Itālijas valdība Latvijai uzdāvinājusi apelsīnu kravu, augļi pārdoti, nauda glabājas Finanšu ministrijā Īpašās palīdzības fondā. Tā paredzēta attīstībai. “Vai tad krājaizdevu sabiedrības nav attīstībai,” saka M.Niklass un atklāj, ka izdevies satikt saprotošus cilvēkus un ar rajona padomes starpniecību jaunās KKS varēja saņemt 12 tūkstošus latu darbības uzsākšanai. “Lai dibinātu finanšu kooperatīvu, vajadzēja atrast 20 drosmīgos, kuri riskēs un ieguldīs. Biedriem, kuri riskēja, ieguldīja pamatkapitālā, vajadzēja garantijas. Vismaz nākotnei. Tika nolemts, ka pēc desmit gadu sekmīgas sabiedrības darbības šis ieguldījums kļūst par viņu kapitālu. Varbūt tas nedaudz stimulēja,” pārdomās dalās Māris Niklass.

1995. gada 4.maijā Finanšu ministrija pieņēma lēmumu par Taurenes, Līgatnes un Veselavas kooperatīvo krājaizdevu sabiedrību veidošanu. Vēl pagāja 16 mēneši, līdz 1996.gada 19.novembrī sabiedrības saņēma licenci finanšu pakalpojumu sniegšanai.

Māris Niklass pats dibināja Cēsu KKS. Tolaik nebija paredzēts, ka arī pilsētās dibina šādas sabiedrības. Tāpēc sabiedrība tapa uz tirdzniecības nozares bāzes. “Biju priecīgs, 21 dibinātājs pieteicās, bet, kamēr kārtojām dokumentus, viens pārdomāja. Vai iesaistīties pilnīgi nezināmā pasākumā un vēl ieguldīt savu naudu, izlemt nav viegli,” atgādina M. Niklass.

Par krājaizdevu sabiedrību radās interese, un M.Niklass daudzviet Latvijā stāstīja, ko tās dos, kāpēc vērts dibināt. Drīz pēc tam sabiedrība izveidojās Zosēnos un citos pagastos.

“Kad veidojām krājaizdevu sabiedrības, tagad jāsaka, ka dzīvojām ilūzijās. Bija pārliecība, ka katrā pagastā būs sava krājaizdevu sabiedrība. Nevarējām iedomāties, ka pēc 20 gadiem biedri ņems kredītu, lai spēlētu spēļu zālē. Cēsu KKS diemžēl ir viens tāds biedrs. Vienmēr nodrošināmies ar pajām, un sabiedrībai riska nav. Tāpat nevarēju iedomāties, ka tik plaši un intensīvi attīstīsies ātrie kredīti,” analizē Cēsu KKS valdes priekšsēdētājs M.Niklass un min statistikas datus. Latvijā, ieskaitot zīdaiņus, katrs iedzīvotājs ātrajos kredītos aizņemas 370 eiro gadā. Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, apkopojot informāciju, secinājis, ka tikai 36 procenti bez aizkavēšanās atdod ātros kredītus.

Gadu gaitā bijis visādi. M. Niklass atceras zemnieci, kura rīkoja piketu, lai kāds parādnieks viņai atdod naudu, taču viņam divas reizes nācies braukt pie pašas, lai samaksā to, ko aizņēmusies. Abas lietas nebija savstarpēji saistītas.

“Cēsu KKS biedri ir godīgi. Normatīvie dokumenti nosaka, ka mums jāziņo par kredītņēmējiem, kuri maksājumu kavē ilgāk par trim mēnešiem vai vairāk par simts eiro. Mums pēdējo gadu laikā tāda gadījuma nav bijis,” atklāj M.Niklass.

Viņš uzsver, ka krājaizdevu sabiedrībās aug papīru kalni. “Līdz šim par katru noguldītāju un kredītņēmēju reizi ceturksnī jādod atskaite FKTK. No šī gada – katru mēnesi. Lai korektāk varētu apkopot informāciju, arī banka prasa atskaiti. Vai KKS ir tik neuzticamas? Mēs taču aizdodam savu noguldītāju naudu saviem biedriem, nevis kuram katram,” viedokli pauž M.Niklass un pastāsta, ka Cēsu KKS ir pieci lielākie noguldītāji, kuru priekšā jūtas ļoti atbildīgs.

Domājot par KKS nākotni, viņš vērtē, ka laukos sabiedrības būs vajadzīgas, jo reti kur ir pat bankomāti. “Cēsu KKS esam 180 biedri, ja tikai 30 biedriem vajag kredītu, jādomā, vai esam vajadzīgi,” bilst M.Niklass un atgādina, ka pēc piecu gadu darbības pilnsapulcē biedriem jautājis, vai sabiedrībai paplašināties. Vairākums balsoja, ka jāpaliek tādai, kāda tā ir. KKS vadītājs arī piekrīt, ka mazai sabiedrībai grūti attīstīties, bet nedrīkst aizmirst, ka finanšu kooperatīvs ir domāts biedru palīdzībai. Diemžēl uzņēmējdarbībai aizdevumus ņem ļoti, ļoti reti.

Māris Niklass arī nenoliedz, ka visas Latvijas KKS varētu veidot banku. Tikai kurš uzņemsies to darīt?

http://news.lv/Druva/2018/05/29/pamata-ir-apelsini

 

Krājaizdevu sabiedrības

Datums: 29.05.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Tēma

Krājaizdevu sabiedrība ir biedru dibināts un pārvaldīts finanšu kooperatīvs. Tā būtība ir apmierināt biedru ikdienas vajadzības, iesaistot šajā procesā pašus cilvēkus. Krājaizdevu sabiedrības pamatuzdevums ir attīstīt savos biedros spēju darboties kopīgi, lai, veicinot taupību un veidojot resursus biedru kreditēšanai, sekmētu viņu labklājību. Krājaizdevu sabiedrības biedri ir vienlaicīgi tās īpašnieki un klienti – krājaizdevu sabiedrība pieder visiem biedriem un tikai biedri var saņemt pakalpojumus.

Saskaņā ar “Krājaizdevu sabiedrību likumu” krājaizdevu sabiedrības (KS) dibinātājiem var būt ne mazāk kā 20 rīcībspējīgas fiziskās personas, kuras atbilst šādām prasībām:

kuras vai nu dzīvo vienā administratīvajā teritorijā, vai ir nekustamā īpašuma īpašnieki, vai veic komercdarbību vai aroddarbību šajā teritorijā; (Vienu krājaizdevu sabiedrību var veidot darbībai arī blakus esošajās administratīvajās teritorijās.)

kuras nodarbinātas pie viena darba devēja;

kuras ir vienas korporācijas (profesionālas biedrības) vai profesionālas radošas sabiedriskās organizācijas, vai arodbiedrības (arodbiedrību apvienības), vai sporta sabiedriskās organizācijas dalībnieki.

Latvijā darbojas:

arodbiedrību KKS – 7

lauku – 21

Bijušajā Cēsu rajonā:

Cēsu KKS

Straupes KKS

Līgatnes KKS

Taurenes KKS

Vecpiebalgas KKS

Nītaures KKS

Zosēnu KKS

http://news.lv/Druva/2018/05/29/krajaizdevu-sabiedribas

 

Jaundzimušie no 23. aprīļa līdz 24. maijam

Datums: 30.05.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Ģimene

Cēsu novada Dzimtsarakstu nodaļā reģistrēti 23 jaundzimušie. Sešas meitenes– Nikola, Grēta, Amēlija, Alise, Džeina, Karlīna Tīna un 17 zēni – Alims, Kārlis, Kristers, Gustavs Rihards, Martins, Filips, Pēteris, Toms, Kārlis, Jānis, Gustavs Alberts, Klāvs Jānis, Rodrigo, Jānis, Deivids, Tomass, Raiens.

Jaunpiebalgas novada Dzimtsarakstu nodaļā reģistrēts viens jaundzimušais.

Līgatnes novada Dzimtsarakstu nodaļā reģistrēti divi jaundzimušie. Meitene Paula un zēns Ronalds.

Pārgaujas novada Dzimtsarakstu nodaļā reģistrēti četri jaundzimušie. Meitenes Tabita un Justīne, zēni Ronalds un Pēteris.

Priekuļu novada Dzimtsarakstu nodaļā reģistrēti pieci jaundzimušie. Meitenes Elīna un Lote, trīs zēni – diviem dots vārs Renārs – un Arno.

Amatas novada, Raunas novada un Vecpiebalgas novada Dzimtsarakstu nodaļās nav reģistrēts neviens jaundzimušais.

http://news.lv/Druva/2018/05/30/jaundzimusie-no-23-aprila-lidz-24-maijam

 

Lai izraktu aku, vajadzīgas zināšanas

Autors: Monika Sproģe

Datums: 30.05.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Lauksaimniecība

Sava aka, dzeramais ūdens ir tikpat svarīgs kā savs pavards. Patiesi kvalitatīvs dzeramais ūdens ir liels dārgums. Tas palīdz uzturēt ne tikai labu veselību, bet arī nodrošina ēdiena garšu.

Piemēram, izbaudīt sevišķi smalkas tējas garšu nemaz nevar, ja ūdens kvalitāte nav augsta. Uzskata, ka visgaršīgākajam ūdenim vajadzētu būt akā, kas izrakta savām rokām. Mūsdienās retais pats rok aku, taču šis pakalpojums vēl arvien pieprasīts, bet labi aku racēji un tīrītāji saskaitāmi uz abas rokas pirkstiem.

Sergejs Novoščuks rok un tīra akas kopš 2000. gada. Viņu šajā amatā apmācījis vecmeistars Jānis Plešavnieks, kurš nu jau devies aizsaulē. “Kādreiz ar meistaru kopā strādājām “Valmieras Pienā”. Viņš bija kungs krietnos gados, ar sāpošu muguru. Saņēmis lūgumu rakt aku, sāka īdēt, ka negriboties rakt akas, tam esot par vecu un tā nodarbe jāmet pie malas. Mani tas ieinteresēja, tāpēc vaicāju, cik par tādu darbu maksā. Līdzko uzzināju, ka par jaunas akas izrakšanu, kas ir pāris dienu darbs, var nopelnīt 200 latu, momentā saskatīju peļņas iespējas un teicu – māci mani! Tā tas viss sākās.”

Tomēr pēc pirmajiem mēģinājumiem Sergejs atskārtis, ka aku rakšana un tīrīšana nebūt nav no tiem vieglākajiem darbiem. “Man šajos gados bijis daudz mācekļu, vieglas un ātras naudas tīkotāju, taču viņi ar mani pastrādā pāris mēnešu, visu pamet un tad staigā apkārt skandinādami – māku, māku! Īstenībā šis arods jāapgūst septiņus astoņus gadus no vietas, jo situācijas ir tik dažādas, ka viens piegājiens visām akām nederēs. Citkārt cilvēki zvana un sūdzas, ka mans piedarbnieks viņiem izracis aku, bet tagad radušās problēmas. Tad vaicāju, kāpēc zvanāt man. Iestājas neērts klusums. Izlabot cita radītās kļūdas ir ļoti grūti, pat neiespējami. Kādi brīnumi tik nav redzēti– šķības, iebrukušas, nepietiekami dziļas akas, varētu grāmatu sarakstīt,” stāsta Sergejs.

Cilvēki vēlas ierīkot aku praktisku un sentimentālu iemeslu vadīti. Kāds nopircis zemes īpašumu, grasās tur dzīvot, cits ticis pie mantojuma un vēlas atjaunot veco aku. Sergejs stāsta, ka labas akas ar koka grodiem esot ļoti liels retums, pārsvarā, ja tīra, tad tīra dzelzsbetona grodu akas. Savukārt, nosakot akas rakšanas vietu, vēlams par ūdens slāņa dziļumu un augsnes apstākļiem aprunāties ar kaimiņiem. “Tas gan negarantē, ka jaunajā akā pie tā paša groda, kur kaimiņam, parādīsies ūdens, taču var saprast, kāda ir situācija apkārtnē – vai tuvējos laukus mēslo ar ķimikālijām, kāda ir zeme – mālaina un cieta vai viegla, irdena,” stāsta meistars.

Akas rok ar lāpstu. Stāvot pie jau izraktas akas, Sergejs stāsta, ka labāk likt uzreiz grodu uz zemes un tad ierakt. Sākot rakt groda iekšpusē, atbrīvojas augsne zem tā malas, nākamie uzliktie grodi, smaguma spiesti, pakāpeniski nosēžas uz leju. Izmantojot līmeņrādi, seko, cik grodi taisni iesēžas, sašķiebšanos nedrīkst pieļaut. Daži racēji grodu savienojumu blīvē ar virvi. Citi uzskata, ka spraugas aizblīvēsies pašas. Arī Sergejs atzīst, ka nekādu virvi nevajag.

Latvijā raktās akas 90 procentos gadījumu kvalitatīvu ūdeni dos 9 – 13 metru dziļumā. Seklāku, četru piecu metrus dziļo, vairāk apdraud piejaukumi ūdenim. Rakšanas vietas precīzai atrašanai labāks veids kā rīkstnieka palīdzība vēl nav izgudrots. Lai arī katrs pats var ar rīkstīti meklēt āderu krustpunktus, izmantot pārbaudīta rīkstnieka pakalpojumus būs drošāk.

“Es uzticos tikai rīkstniekam, ar kuru sadarbojos. Viņš diezgan precīzi spēj noteikt, cik grodu dziļumā būs ūdens. Līdz šim viņš nekad nav kļūdījies. Taču kāds klients Līgatnes pusē uzticējās tikai sevis izvēlētam rīkstniekam. Viņš noteica, ka septiņu līdz deviņu grodu dziļumā ūdens būs kā likts! Jau pie trešā groda sākās pamatīga dolomītu kārta. Lauzāmies cauri ar laužņiem. Sestais grods – nekā. Septītais – no ūdens ne miņas. Sāka parādīties lieli akmeņi, un tā jau ir māka turpināt aku rakt taisni, jo akmeņi jāsašķeļ, jādabū laukā. To aku rakām mēnesi no vietas. Vienubrīd klients sadusmojās un pieaicināja vairākus zintniekus, dziedniekus, rīkstniekus un sazin vēl ko. Ņēma vienu pēc otra, lai pasaka – ir tur jēga rakt vai nav! Kāds noteica, ka vēl nedaudz un ūdens būs. Aizrakāmies līdz 34. grodam. Skats uz debesīm bija divu santīmu lielumā. Līgatnietis teica – viss, veči, beidzam! Nebūs tur ūdens, toties man būs ļoti dziļa atkritumu bedre, ar kuru pietiks manam un manu mazbērnu mūžam. Iesēdāmies mašīnā, tikām līdz Cēsīm, kad pēkšņi saņēmām satrauktu zvanu, lai skrienam atpakaļ, ko kājas nes. Akā kaut kas pamatīgs nogranda un ūdens aumaļām pietecēja līdz septītajam grodam. Uzelpojām, ka ieguldītās pūles un līdzekļi bija to vērti. Kopš tā laika es nevienam citam rīkstniekam neuzticos, tikai savam,” kā piedzīvojumu un reizē murgu atceras Sergejs, piebilstot, ka tā esot dziļākā aka, ko viņš savā mūžā racis.

Kā jau iepriekš minēts, Sergejs ne tikai rok, bet arī tīra akas. “Nevar pateikt, kas jādara biežāk – jātīra vai jārok jauna aka. Puse uz pusi. Daži bažījas, ka aka gadu desmitiem nav izmantota, iespējams, vairs neko nevar glābt, taču vairumā gadījumu pietiek aku izsūknēt, iztīrīt kritalas un zaņķus, tad nomazgāt, noskrāpēt grodus, dezinficēt aku ar sāli un, pats galvenais, tikko no jauna pietecējušu aku atkal pāris reižu izsūknēt. Ūdenim akā ir jāapmainās, jāļauj elpot un būt dzīvam. Vārdu sakot, ūdens jāsmeļ, lai nesastāvas. Kāds vēlas akas dibenā ielikt oša vai ozolkoka grīdu, bet tas nav obligāti, pietiek ar oļiem, toties koka darināts akas vāks gan ir obligāta prasība,” paskaidro Sergejs.

Secinājums – akas rakšana ir sarežģīta lieta, ne katram pa spēkam, taču, lai aka tiešām būtu sētas galvenā rota un dzīvības avots, akas rakšanu labāk uzticēt pieredzējušam meistaram.

http://news.lv/Druva/2018/05/30/lai-izraktu-aku-vajadzigas-zinasanas

 

Kad atskan sirēnas

Autors: Jānis Gabrāns

Datums: 30.05.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Komentāri

Aizritējusi kārtējā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) trauksmes sirēnu pārbaude. Pieļauju, ka pirmdienas rītā daudzus satrauca sirēnu kaukšana, lai gan liela sabiedrības daļa, visticamāk, pat nepamanīja, ka šāda pārbaude notiek.

Latvijā uzstādītas 164 trauksmes sirēnas (viena gan šobrīd demontēta jumta remonta dēļ), kuras izvietotas tā, lai raidītais skaņas signāls būtu dzirdams apmēram 1,5 kilometru rādiusā. Interesanti, vai ņemts vērā, ka mūsdienās mājām tiek likti logi ar augstu skaņas necaurlaidību?

Mūsu pusē uzstādītas trīs sirēnas, divas Cēsīs – uz Cēsu Valsts ģimnāzijas jumta un uz Cēsu Tehnoloģiju un Dizaina vidusskolas jumta, kā arī sirēna Līgatnē uz vidusskolas jumta.

VUGD informācija vēsta, ka no pārbaudītajām 163 trauksmes sirēnām Latvijā bez traucējumiem un bojājumiem automātiski nostrādāja 151 , sešas trauksmes sirēnas tika iedarbinātas manuāli, savukārt sešām konstatēti darbības traucējumi. Vidzemē no 28 pārbaudītajām sirēnām bez darbības traucējumiem automātiski nostrādāja 26, bet divas trauksmes sirēnas tika iedarbinātas manuāli.

Tiktāl sausa statistika, bet katru reizi, dzirdot trauksmes sirēnas skaņu, nākas aizdomāties, cik efektīva kopumā ir valsts agrīnās brīdināšanas sistēma. Likumdošanā jau viss it kā sakārtots, sarakstīts, kas par ko atbild, kas kuram jādara, bet vienmēr ir jautājums – vai viss darbosies, ja tiešām būs tāda vajadzība. Vai tiks sasniegts katrs cilvēks, kas atradīsies apdraudējuma zonā? Līdz šim vienīgā reize, kad tika iedarbināta valsts agrīnās brīdināšanas sistēma, bija 2005.gadā, kad kādā aprīļa naktī pusotru kilometru no Valmieras plīsa maģistrālais gāzesvads Tallina – Vireši. Pārskatot interneta portālos atrodamās ziņas par šo notikumu, nākas secināt, ka viss nenotika tik labi, kā vajadzētu. Iedzīvotāji atzina, ka vēl gandrīz divas stundas pēc notikuma nav saņēmuši nekādu informāciju, toties ārā bija dzirdama neierasta rēkoņa, ko radīja no plīsuma plūstošā gāze, gaisā bija jūtama gāzes smaka. Iedzīvotāji stāstīja, ka dzirdējuši tikai trauksmes signalizāciju, taču nekādas sīkākas informācijas par to, kā šādā situācijā jārīkojas, viņiem nav bijis, tāpēc daudzi sēdās mašīnās un steidza pamest pilsētu.

VUGD toreiz gan norādīja, ka jau 20 minūtes pēc notikuma iedarbinātas trauksmes sirēnas, kā arī Latvijas Radio un “Radio SWH” Valmieras studijai nosūtīts aicinājums iedzīvotājiem evakuēties Rīgas virzienā. Tātad viss tika izdarīts operatīvi, cits jautājums, cik daudzus sasniedza informācija un kāpēc nesasniedza pārējos.

Domājams, šis notikums analizēts, pārrunāts dažādos līmeņos, izvērtējot neizdarības, lai tāda situācija neatkārtotos. Bet to jau, visticamāk, uzzināsim, kad šāda vajadzība pienāks, lai gan jāpiesit pie koka, lai tādas vajadzības nebūtu. Viens no būtiskiem jautājumiem – kā iespējami operatīvāk sasniegt katru valsts iedzīvotāju vai konkrētajā notikuma vietā dzīvojošos. Tikpat svarīgi, lai iedzīvotāji zinātu, kā rīkoties trauksmes gadījumā. Tiesa, pirms diviem gadiem veiktā SKDS aptauja liecina, ka aptuveni trešdaļai iedzīvotāju nav ne jausmas, ko darīt, ja trauksmes sirēna sadzirdēta. Pozitīvais, ka 60 procenti zinājuši, kā jārīkojas, taču svarīgi būtu, lai to zina pilnīgi visi. Protams, ir informatīvie bukleti, informācija atrodama tīmeklī, taču kurš gan cenšas noskaidrot, kā rīkoties gadījumā, ja skan sirēna. Iespējams, kāds par to aizdomājas, vien izdzirdot griezīgo skaņu, bet droši vien netrūkst to, kas to vienaldzīgi uzklausa, nepievēršot nekādu uzmanību. Joprojām atmiņā bēdīgais Zolitūdē sabrukušā veikala notikums, kad, neraugoties uz skanošo signalizāciju, cilvēki turpināja iepirkties.

VUGD norāda, ka līdztekus trauksmes sirēnu iedarbināšanai, lai informētu par izveidojušos situāciju, ārkārtas situācijās operatīvie dienesti izmantos arī citus apziņošanas līdzekļus – paziņojumu nodošanu caur operatīvo transportlīdzekļu skaļruņiem, iedzīvotāju dzīvesvietu apsekošanu un citus.

Gadījumos, ja iedzīvotāji iepriekš nav brīdināti par sirēnu pārbaudi, tās izdzirdot, jāieslēdz radio vai televizors, kur tiks pārraidīta informācija par iespējamo apdraudējumu un rekomendācijas par aizsardzības pasākumiem un turpmāko rīcību. Bet varbūt šajā laikā, kad katram ir mobilais tālrunis, pareizāk kā galveno informatīvo līdzekli izmantot to? Dzirdēts, ka dažās valstīs, tostarp Lietuvā, iedzīvotāju apziņošanai izmanto mobilos sakarus, proti, paziņojumu par ārkārtas situāciju cilvēks saņem savā mobilajā tālrunī. Līdzīgi kā mobilā telefona aplikācijā “Cēsis 8911”, kur tās lietotāji saņem aktuālāko informāciju par ūdensvada avārijām, satiksmes ierobežojumiem, citu svarīgo.

Atbildīgās iestādes gan norādot, ka tas ir efektīvs, taču dārgs apziņošanas veids. Sistēmas ieviešana izmaksātu piecus miljonus eiro, bet uzturēšana – ap 250 tūkstošiem eiro gadā. Salīdzinājumam – trauksmes sirēnām kopš 2006. gada iztērēti aptuveni 308 tūkstoši eiro. Protams, ekonomija ir, bet kam vajadzīga ekonomija, ja netiek nodrošināts galvenais, nenotiek operatīva, iespējami lielāka iedzīvotāju skaita apziņošana?

http://news.lv/Druva/2018/05/30/kad-atskan-sirenas

 

Devītklasniekiem eksāmens latviešu valodā – ne viegls, bet tverams

Autors: Monika Sproģe

Datums: 31.05.2018

Izdevums: Druva

Rubrika: Skola

Spraigs darba periods sācies vispārējās izglītības iestādēs. Valsts pārbaudes darbi jeb eksāmeni ir pārbaudījumi ne tikai skolēniem, bet arī iestāžu vadītājiem.

23. maijā pirmo eksāmenu kārtoja devītklasnieki. Arī viņiem tāpat kā 12. klašu skolēniem valsts pārbaudes darbi sākās ar dzimtās latviešu valodas zināšanu apliecināšanu. Skolās šim pārbaudes darbam 9.klases audzēkņiem atvēlētas divas dienas – pirmajā viņi veic rakstu darbu, otrajā eksāmena mutvārdu daļu.

Līgatnes vidusskolas devītajā klasē eksāmenu šogad kārtoja 14 skolēni. Latviešu valodas skolotāja Baiba Aizupiete par rezultātiem izsakās apmierinoši: “Neteikšu, ka eksāmens bija viegls, tomēr bērni teica, ka nekā sarežģīta uzdevumos neesot bijis. Audzēkņi, kuri kārtoja eksāmenu, to arī nokārtoja. Rezultāti ir atbilstoši zināšanām. Ja skolēns bija mācījies, pārbaudījums grūtības nesagādāja, turpretī tam, kuram visu gadu bijis slinkums, tika zināšanām atbilstošs vērtējums. Protams, ir skumji, ja eksāmenā savā dzimtajā valodā saņem četras balles.”

Jau minējām, ka eksāmenam bija rakstiskā un mutiskā daļa. B.Aizupiete vērtē: “Ja skolēns prot izteikties un loģiski domāt, mutiskajā daļā sarežģījumu nebija. Ja runas dotības nav trenētas, vērtējumā parādās mīnusi. Savukārt, ja esi mācījies veidot domrakstus, tad viss kārtībā, ja esi palaidies slinkumā un neesi šo prasmi trenējis – domraksts sagādā problēmas. Tādu zīmīgu klupšanas akmeņu latviešu valodas eksāmenā nebija. Viss pārbaudījums lasītprasmes daļā bija saistīts ar Eduardu Veidenbaumu, kuram šogad aprit 150 gadi. Ja skolēns lasījis grāmatas, tekstā informāciju varēja uztvert viegli. Toties tie, kuri nelasa ārpus skolas, pie šī uzdevuma pavadīja vairāk laika, tekstu pārlasot vienu, otru un pat trešo reizi.”

Vaicāta par mutisko daļu un bērniem, kuri ir kautrīgāki un ne tik daiļrunīgi, skolotāja saka, ka izpausties varēja pilnīgi visi: “Bērni cits citam uzdeva jautājumus, un rezultātā “atvērās” arī klusākie. Viņi jau iepriekš zināja, ka jāparāda labākais, ko spēj, un centās. Pat pabrīnījos, cik atklāti bērni kļuva.”

Skolotāji vērtējumu nevarēja iespaidot, jo skolēnu zināšanas vērtēja komisija, kura vadījās pēc detalizēti izstrādātas vērtējumu tabulas, tāpēc cilvēciskajam faktoram eksāmenā nebija nekādas lomas.

B. Aizupiete atklāj, ka iepriekš veiktie sagatavošanas un konsultēšanas darbi nav kā melna kaķa meklēšana melnā istabā, pat nezinot eksāmena uzdevumus, sagatavoties var ļoti labi.

“Ir lietas, kuras, devīto klasi beidzot, skolēnam jāprot, to nosaka izglītības standarts. Protams, nav iespējams sagatavot skolēnu visām dzīves situācijām, taču standarts gana skaidri norāda, kas skolēnam, beidzot pamatskolu, jāzina. Patīkami izbrīnīja, ka konsultāciju laikā devītie paši nāca un teica, ka vēlas atkārtot leksikoloģiju, interpunkciju un citus valodas jautājumus. Viņi apjauta savas vājās vietas un to, kas būtu jāzina. Lai arī latviešu valoda ir dzimtā valoda, tajā ir likumi, kurus nevar iemācīties vienā vakarā pirms eksāmena. Un cik gan vari būt gandarīts, ja tik tikko esi nokārtojis eksāmenu dzimtajā valodā!”

Arī Priekuļu vidusskolā gaisā virmo eksāmenu laika satraukums. Te latviešu valodas eksāmenu kārtoja 33 devīto klašu skolēni. Direktora vietniece un reizē arī latviešu valodas skolotāja Anita Skrastiņa saka: “Mūsu skolā latviešu valodas eksāmenu nokārtoja visi bērni. Manuprāt, tā saturs bija prognozējams, uzdevumu veidi bija nojaušami. Skolēni eksāmenā saņēmuši tādu pašu vērtējumu, kāda ir gada atzīme, dažs pat par vienu balli augstāku. Devītklasniekiem šis bija pirmais eksāmens un pirmais nopietnais pārbaudījums mūžā. Protams, viņi bija uztraukušies. Bija gadījumi, kad skolēni no eksāmena zāles iznāca sakreņķējušies. Viņiem šķita, ka kaut ko nav izdarījuši pareizi, ka rezultāts nebūs apmierinošs, bet tas tālab, ka jaunieši uztraukumā nespēj sevi objektīvi novērtēt. Iespējams, arī tāda pieredze 16 gadīgam cilvēkam ir vajadzīga un dzīves rūdījumam nāk tikai par labu.”

Visgrūtāk bērniem bijis pildīt uzdevumu, kurā jāsaliek pieturzīmes, jo vērtēšanas sistēma bijusi ļoti stingra. Ja teikumā viens komats par daudz vai tā trūkst, par teikumu skolēns saņēmis 0 punktus.

Arī Priekuļu vidusskolas skolotāja teic, ka latviešu valodas pārbaudījumā izceļas bērni, kuri ārpus skolas labprāt lasa: “Bet mēs, skolotāji, ļoti jūtam angļu valodas ietekmi. Diemžēl skolā bērni nereti viens ar otru runā angliski. Arī manās literatūras stundās ir bijuši gadījumi, kad lūdzu raksturot literāro varoni, bet bērni, kas visu laiku dzīvojuši Latvijā un uzturējušies latviskā vidē, saka angļu vārdus un atzīst, ka latviski nemāk izteikties. Lielā mērā tas ir virtuālās vides ietekmes dēļ, sociālo tīklu, kuros viņi darbojas, dēļ.”

Jaunpiebalgas vidusskolā šogad eksāmenu kārtoja 27 skolēni. Latviešu valodas skolotāja Jolanta Glāzere ir gandarīta par audzēkņu sniegumu: “Ja kāds teiktu, ka eksāmens bija viegls, sāktu uztraukties. Šogad eksāmena uzdevumi bija tverami un izpildāmi atbilstoši tam, kam bijām gatavojušies. Varam lepoties, ka skolēnu vidū viens audzēknis ieguva novērtējumu deviņas balles, pāris audzēkņu eksāmenā saņēma astoņas balles.”

Raunas vidusskolas direktora vietniece izglītības jomā Iluta Jermacāne “Druvu” informēja, ka viņu skolā eksāmenu latviešu valodā kārtojuši 13 devītās klases skolēni un visi pārbaudījumu nokārtojuši veiksmīgi.

Savukārt Amatas pamatskolas direktors Indars Upīts ziņo, ka skolā eksāmenu kārtojuši seši no septiņiem devītās klases audzēkņiem, visi, kuri piedalījās lielajā pārbaudījumā, saņēmuši sekmīgu vērtējumu.

Vecpiebalgas vidusskolas direktore Lolita Žagare informē, ka eksāmenu kārtojuši 14 skolēni. Direktore ar rezultātiem ir apmierināta un saka, ka arī paši devītklasnieki pēc pārbaudījuma jutušies labi.

http://news.lv/Druva/2018/05/31/devitklasniekiem-eksamens-latviesu-valoda-ne-viegls-bet-tverams

 

Iesaistās katra klase

Autors: Indra Vētra

Datums: 01.06.2018

Izdevums: Bauskas Dzīve

Rubrika: Vietējās ziņas

Latvijā noslēdzies ikgadējais makulatūras vākšanas konkurss 

Maija beigās noslēdzās trīspadsmitais SIA «Zaļā josta» makulatūras vākšanas konkurss «Tīrai Latvijai!», kurā aizvadītajā mācību gadā piedalījās 379 Latvijas pirmsskolas, vispārējās, interešu un profesionālās izglītības iestādes, arī no mūspuses novadiem.

Kopumā konkursā tika savāktas 1049,3 tonnas makulatūras, no kurām 221,338 tonnas sarūpēja 81 Zemgales reģiona izglītības ie-stāde, ziņo SIA «Zaļā josta» mārketinga vadītāja Laima Kubliņa.

Aktīvākā – Misas vidusskola

Mūspuses novados visaktīvākā makulatūras vākšanā bija Vecumnieku novada Misas vidusskola, kopā sarūpējot 5722 kg, tādējādi no nociršanas izglābjot 70 kokus un starp visām Latvijas izglītības iestādēm ierindojoties 53. vietā.

«Tā kā esam ekoskola, konkursā iesaistāmies katru gadu. Makulatūras vākšana mums jau ir iestrādājusies kā ikdiena, jo mums katrā klasē ir noteikta kaste, kur papīru liekam. Mēs to darām dabas un skolēnu labā. Visi esam tikai ieguvēji no tā,» stāsta Misas vidusskolas pedagoģe Iluta Soma.

Izglītības iestāde makulatūru vācot katru gadu, bet īpaši tā tiek rūpēta februārī, iesaistot gan skolēnus, gan skolotājus, gan vecākus. Dalībnieki, kuri savāca vairāk par 30 kg makulatūras, tika apbalvoti ar pateicības rakstiem un iespēju apmeklēt Daugmales peldbaseinu. Lielā un galvenā balva esot bijusi «Zaļās jostas» rīkotā pasākuma apmeklējums maija beigās Tērvetes dabas parkā, kur norisinājās dažādas aktivitātes un koncerts.

Codiešiem prieks par balvu

Otrajā vietā mūsu četros novados ierindojās Bauskas novada Codes pamatskola, kopumā savācot 4656 kg makulatūras. «Konkursā mēs piedalījāmies, lai bērniem mācītu saudzēt apkārtējo vidi. Tika iesaistītas visas klases. Makulatūra bija jānodod divas reizes nedēļā konkrētā laikā. Mēs konkursā piedalāmies tikai katru otro gadu, jo katru gadu nav tik daudz resursu. Vienu gadu konkursā vācam makulatūru, bet otru – izlietotās baterijas,» stāsta Codes pamatskolas direktore Laila Jurcika. Direktore vēsta, ka balvā no fabrikas SIA «Līgatnes papīrs» skola saņēmusi 18 zīmēšanas papīra pakas, kas tiks izlietotas jaunajā mācību gadā.

Visaktīvākā individuālā makulatūras vācēja mūspuses novados bija Codes pamatskolas 9. klases audzēkne Anete Salna, kopā sarūpējot 870 kg. «Paveicās, ka onkulim no darba bija ļoti liels daudzums nevajadzīgu bukletu. Sarunāju, lai atved, un tā arī kopā sanesām vairāk par 800 kilogramiem. Visa klase balvā 90 eiro apmērā ieguva Minhauzena muzeja apmeklējumu. Bijām burvīgā ekskursijā, nedaudz tur arī pamācījāmies Latvijas vēsturi, kā arī pēc tam izbaudījām skaistu ainavu pie jūras. Un, protams, izglābām 13 kokus no nociršanas,» priecājas codiete Anete.

Ar 4580 kg savāktās makulatūras trešajā vietā ierindojās Iecavas internātpamatskola. Skolas direktore Aija Semjonova skaidro, ka bērniem tādā veidā tiek mācīts rūpēties par dabu, nemest atkritumos lietas, kas noder otrreizējai pārstrādei. Atsaucība esot pietiekami liela no skolēnu puses, kuri makulatūru vākuši visa gada garumā. «Tas ir ļoti audzinoši, vajadzīgi. Šis pasākums ir atbalstāms vienmēr,» piemetina direktore.

Izglābti 17 472 koki 

Skolēnu savāktā makulatūra tika nogādāta uz fabriku «Līgatnes papīrs» otrreizējai pārstrādei. Kopumā no šīs makulatūras tika iegūtas 840 tonnas papīra, tādējādi no nociršanas izglābjot 17 472 kokus. Konkursā bija iespējams vākt biroja, kopējamo, piezīmju, zīmēšanas papīru, grāmatas, avīzes, žurnālus, bukletus, katalogus, burtnīcas, klades, salocītus kartona iepakojumus. Netika pieņemtas fotogrāfijas, izlietoti papīra trauki un uzlīmes, informē biedrības «Latvijas Zaļā josta» projektu direktore Ilze Liepa-Balode.

Konkursantiem bija iespēja iegūt labas balvas no «Zaļās jostas», no konkursa atbalstītājiem. Varēja tikt pie vērtīgām vides izziņas ekskursijām, ko sarūpēja a/s «Latvijas Valsts meži». Turklāt konkursa organizatori ar pārsteiguma balvām apbalvoja arī centīgākos skolēnus jeb aktīvākos makulatūras vācējus.

http://news.lv/Bauskas_Dzive/2018/06/01/iesaistas-katra-klase

 

Latvijas uzņēmēji pošas uz Ningbo

Autors: Ilze ŠTEINFELDE

Datums: 01.06.2018

Izdevums: Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai

Rubrika: Latvijā

Nākamnedēļ Ķīnas pilsētā Ningbo norisināsies Investīciju un tirdzniecības izstāde EXPO, kurā Latvija šogad ir goda valsts statusā.

Šāda izstāde Ningbo notiek jau ceturto reizi, un Latvija tajā piedalās katru gadu. Šogad Latvijas kopstendā varēs atrast augu tējas, maizes grauzdiņus, graudaugu pārslas, zivju konservus, kartupeļu čipsus, alu un citus dzērienus, ka arī dizaina somas, Neatkarīgajai atklāja Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Vineta Vilistere-Lāce.

Uz Ningbo pošas gan uzņēmumi, proti, SIA Lāči, Daugulis & partneri, SFT Seafood Trading, Kolumbija Ltd, Milzu!, Ilgezeem, Pērnes L, Simeks, Stenders, 3wk upcykled un individuālais uzņēmums 55 mārītes, kuri iepazīstinās ar savu produkciju, gan Latvijas mākslinieki: dziedātāju grupa Tautumeitas, Līgatnes novada vidējās paaudzes tautas deju kolektīvs Zeperi, kuri uzstāsies Latvijas stendā. Savukārt Lielvārdes muzeja darbinieces audīs, demonstrēs un skaidros Lielvārdes jostu.

«Ņemot vērā, ka Latvija izstādē šogad ir goda valsts statusā, mūsu valsts pārstāvji uzstāsies arī izstādes atklāšanas koncertā, kā arī Ningbo vecpilsētā improvizētajā Centrāleiropas un Austrumeiropas tirdziņā. Šajā tirdziņā latviešu ēdienus gatavos Jūrmalas restorāna 36. līnija šefpavārs Lauris Aleksejevs un viņa palīgs Renats Gainuļins. Savukārt Lielvārdes muzeja darbinieces Lielvārdes jostas aušanu demonstrēs pilsētas Culture Plaza,» stāstīja V. Vilistere-Lāce.

Ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras pārstāvniecības Ķīnā iesaisti izstādes laikā notiks arī investīciju un tūrisma forumi, kur piedalīsies Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācija, Carnikavas novada un Port Hotel pārstāvji. 

Investīciju un tirdzniecības izstāde EXPO notiek 16+1 ietvaros, un tajā piedalās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis. 16+1 formāts ir Ķīnas Tautas Republikas (ĶTR) iniciatīva, lai aktivizētu sadarbību ar 11 ES dalībvalstīm un piecām Balkānu valstīm (Albānija, Bosnija-Hercegovina, Bulgārija, Čehija, Horvātija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Maķedonija, Melnkalne, Polija, Rumānija, Serbija, Slovākija, Slovēnija, Ungārija) tirdzniecības un investīciju veicināšanas, ekonomisko un tehnoloģisko zonu izveidošanas un attīstīšanas, finanšu un transporta tīklu izveides, kultūras, izglītības un zinātnes, kā arī tūrisma jomā.

http://news.lv/Neatkariga_Rita_Avize_Latvijai/2018/06/01/latvijas-uznemeji-posas-uz-ningbo

 

2018-06-04
Laika ziņas
Aptaujas