Jaunumi
Prese raksta par Līgatni

Cita pieredze vienmēr noder

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 12.02.2019

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Septiņu novadu – Amatas, Līgatnes, Priekuļu, Pārgaujas, Raunas, Jaunpiebalgas un Vecpiebalgas - vadītāji, sociālo komiteju deputāti, sociālo dienestu darbinieki un bāriņtiesu locekļi pieredzes braucienā iepazinās ar Jūrmalas pilsētas un Jelgavas novada sociālo dienestu un bāriņtiesu ikdienu.

“Ar Jūrmalas Labklājības pārvaldi septiņas sadarbības pašvaldības no mūspuses esam kopā piedalījušies vairākos projektos, ar Jelgavas novada domi jau pirms vairākiem gadiem noslēgts sadarbības līgums, tāpēc arī pieredzes apmaiņai tika izraudzītas šīs pašvaldības,” stāsta Amatas pašvaldības ārējo sakaru koordinatore Rita Merca, kura organizēja pieredzes braucienu. R. Merca atzīst, lai gan sociālo un bāriņtiesu darbību stingri reglamentē likumi un noteikumi, katrā novadā iedzīvotājiem vajadzības ir atšķirīgas, tāpēc noderīgi redzēt un uzzināt, kā citi risina konkrētas problēmas, kādus iedzīvotājiem piedāvā pakalpojumus. Tā kā no marta Amatas, Jaunpiebalgas, Raunas, Līgatnes un Pārgaujas novadu pašvaldības ir reorganizējušas novadu bāriņtiesas un izveidota kopīga pašvaldību iestāde “Amatas, Jaunpiebalgas, Līgatnes, Pārgaujas un Raunas novadu bāriņtiesa”, iepazīt citu pieredzi bija jo svarīgi. Jelgavas novadu veido 13 pagasti, visos tiek nodrošināti sociālie un bāriņtiesas pakalpojumi.

“Protams, bagātās pašvaldībās ir lielākas iespējas, bet tajās ir gan vairāk iedzīvotāju, gan to, kam vajadzīga palīdzība,” bilst Amatas pašvaldības Sociālā dienesta vadītāja Vaira Zauere. Jūrmalā patlaban ir vislielākais bērna piedzimšanas pabalsts – 500 eiro. “Runājot ar kolēģēm, viņas atzina, ka tāpat kā citur Latvijā jūtams darbaroku trūkums, bet tie, kuri pieraduši pie pabalstiem, pat nedomā, ka varētu strādāt. Aug jaunā paaudze, kas zina, ko nozīmē - pienākas,” pārdomās dalās dienesta vadītāja un pastāsta, tā kā Jelgavas novadā ir bērnunams, jauniešiem no 13 līdz 18 gadu vecumam ir iekārtota jauniešu mājā. Tajā jaunieši dzīvo, gādā par sevi, gatavo ēst, mācās ikdienas dzīvi. Viņiem palīdz sociālais aprūpētājs un darbinieks. “Mums tāda māja nav nepieciešama, taču vērts domāt par krīzes centru. Diemžēl ne tik reti ir gadījumi, kad mātei un bērniem tāds uz vairākām dienām būtu vajadzīgs. Piedāvājam centrus Valmierā vai Ropažos, kamēr situācija ģimenē uzlabosies, noskaidrosies, bet viņas nav gatavas braukt,” pastāsta V. Zauere. Sociālā dienesta vadītāja atzīst, ka lauku novados aizvien vairāk ir veco cilvēku, kuriem nepieciešama palīdzība, jo bērni ir maksātnespējīgi.

Raunas pašvaldības Sociālā dienesta vadītāja Ieva Ozola atzīst, ka no katras pieredzes var kaut ko pārņemt, tā ir noderīga, jo ļauj uz problēmām paskatīties no citas puses. “Labi redzējām bagāto pašvaldību iespējas. Deinstitucionalizācijas procesā daudz izdarīts, izveidoti dažādi rehabilitācijas centri, dienas centri. Taču jāatzīst, ka mūsu cilvēki ir kūtri,” pārdomas izsaka I.Ozola un pastāsta, ka pirms diviem gadiem aicinājuši pensionārus, lai aprunātos, ko viņi gribētu, atnāca divi. “Mēs gribam piedāvāt iespējas, pakalpojumus, bet iedzīvotājiem nav intereses,” saka Sociālā dienesta vadītāja un piebilst, ka visu pašvaldības sociālo pakalpojumu izmantotāju skaits palielinās, arī naudas ar katru gadu tiek atvēlēts aizvien vairāk. Izņemot garantēto iztikas minimumu, pakalpojumu saņēmēju loks īpaši nepalielinās.

“Katra tikšanās ar kolēģiem ir noderīga. Pieredzes braucienā var arī izrunāt ikdienas problēmas, kāds redzēts sīkums var dot impulsu jaunām idejām,” saka I.Ozola, bet V. Zauere uzsver: “Ikdienā bieži šķiet, ka tikai man vienas vai citas problēmas jārisina. Bet arī citiem ir tādas pašas, un no katra var ko mācīties.”

R. Merca piebilst, ka Jūrmalā tiek domāts par katru iedzīvotāju, arī bezpajumtniekiem. “Sociālais dienests nakts patversmes klientiem rīko ekskursijas, lai cilvēki būtu sabiedrībā, lai dzīvē redz kaut ko citu, lai izrautu no ikdienas. Visos centros – veciem cilvēkiem, vecākiem un bērniem ar īpašām vajadzībām, bērniem, jaunajām ģimenēm – arī rīta pusē bija daudz cilvēku. Kolēģi atklāti runāja par problēmām, risinājumiem,” pastāsta R.Merca un atzīst, ka tie, kuri bija pieredzes braucienā, katrs guva kādu vērtīgu atziņu un padomu.

“Par vienu gan visi bijām vienisprātis - birokrātija, pārskatu rakstīšana aizņem aizvien vairāk laika. Kontrolējošo institūciju prasības mainās, par ko vienu gadu slavē, nākamajā tas vairs nav pieņemams. Diemžēl sociālajiem darbiniekiem darba ir aizvien vairāk,” saka V. Zauere.

http://news.lv/Druva/2019/02/12/cita-pieredze-vienmer-noder

 

Vaivē sadziedāšanos sarīko ansambļi

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 12.02.2019

Izdevums: Druva

Rubrika: Redzeslokā

“Veidojam tradīciju,” saka Vaives tautas nama vadītāja Lāsma Dene un piebilst, ka svarīgi, lai ansambļi, kuri atbrauc, te justos labi.

Deviņi vokālie ansambļi no Liepas, Skujenes, Priekuļiem, Līgatnes, Raiskuma, kā arī Rencēniem un Lodes pagasta Rūjienas novadā satikās mīlestības dienai veltītajā sadziedāšanās koncertā "No sirds uz sirdi”. Viņu dziesmas kuplināja vidējās paaudzes deju kolektīvs “Vaive”. “Katram kolektīvam vajag koncertus. Saaicinājām kaimiņus un interesantus kolektīvus, gribas dzirdēt un uzzināt, kā tie strādā, ko dzied,” pastāsta Vaives sieviešu vokālā ansambļa "Tieši tāpēc" vadītāja Ilze Grinfelde un uzsver, ka ansamblis uzstājas regulāri, repertuārs ir plašs. Dziedātājas gatavojas piedalīties valsts konkursā, kas notiks Valkā, arī koru apriņķa skatē. Vaivēnietes atzīst: “Gribas sevi pārbaudīt, parādīt.”

Regulāri koncertos vaivēnietes tiekas ar Līgatnes senioru ansambli “Mantojums”. Šajā reizē līgatnietes bija jo lepnas, jo vaivēniete Dace Volkmane darinājusi dziedātājām cepures, tās pirmoreiz bija galvā. “Katrā vietā ir kas īpašs. Vaivē tiek piedomāts, lai sadziedāšanās paliktu atmiņā,” saka vadītāja Dace Bicāne.

Arī Raiskuma jauktajam senioru ansamblim “Laika ritmi” Vaives tautas nama zāle labi pazīstama. “Lai gan daudzas dziesmas dzirdētas, katrs ansamblis prot atrast ko savu. Kolektīvi no Rūjienas nebija agrāk dzirdēti, interesanti ansambļi,” pārdomās dalās vadītāja Ina Aizgale un uzsver, ka kolektīvs cītīgi strādā, daudz koncertē, piedalās novada pasākumos. “Gribam ieinteresēt arī jauno paaudzi. Lāčplēša dienā piemiņas brīdī dziedam kopā ar skolēniem,” pastāsta Veneranda Driļevska, bet Dagnija Pole atklāj, ka pavasarī iecerēta paaudžu sadziedāšanās, kurā aicinās arī ansambļa dziedātāju atvases.

Skujenes ansamblis “Dalvija” Vaives tautas namā dziedāja pirmoreiz. “Koncerts ļoti patika,” saka Dace Kuhaļska, bet Indra Jukneviča uzsver, ka ansamblī ir sievas, kurām patīk dziedāt un iepriecināt citus. Šosezon ansamblim ir jauna vadītāja Beāte Vītiņa.

Par sadziedāšanos Vaivē Priekuļu vīru senioru vokālā ansambļa "Neprāc" dalībnieki pasaka vien: “Pārdomāts un jauks koncerts.”

http://news.lv/Druva/2019/02/12/vaive-sadziedasanos-sariko-ansambli

 

Brīdis atskatam un plāniem

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 12.02.2019

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Cēsu Kultūras un tūrisma centra 14 pieaugušo amatiermākslas kolektīvos darbojas ap 500 interesentu. Viņi, dzied, spēlē pūtēju orķestrī, dejo, spēlē teātri.

“Tā jau ir tradīcija - reizi gadā visiem sanākt kopā, parādīt sevi, apskatīt citus. Ne vienam vien ir pārsteigums, cik esam daudz,” stāstīja Kultūras centra projektu vadītāja Zane Neimane. Ik reizi kopējais pasākums balle ir arī kā atskats uz aizvadīto gadu, sarunas par sezonas aktualitātēm, gaidāmajiem koncertiem.

Visiem kolektīviem šī sezona ir aktīva un gana saspringta. Korim “Vidzeme” ar jauno gadu ir jauns diriģents Artūrs Švarcbahs. ““Vidzeme” ir stabils koris, lepojamies, ka mums dzied 12 vīri. Pēc Dziesmu svētkiem koristu vidū izmaiņu nebija, tie, kuri dzied jau 20 un vairāk gadu, ir uzticīgi kora dziedāšanai, ” pastāsta kora prezidente Inese Voldiņa. Novembrī “Vidzemei”, vecākajam Cēsu korim, paliks 75 gadi. Pirms pieciem gadiem jau pamatīgi apzināta kora vēsture, vēl klāt jāpieraksta pēdējie gadi. “Pasākumu šogad daudz. Jubilejas arī komponistiem Valteram Kaminskim un Alfrēdam Kalniņam. Gaidāmas uzstāšanās dažādos koncertos un svētkos,” pastāsta koriste Ilze Zagorska.

Kori “Beverīna”un “Wenden”, diriģentes Marikas Slotinas – Brantes rosināti, gatavo L.Garūtas kantāti “Dievs, tava zeme deg”, ko izpildīs 25. martā Cēsīs, Sv. Jāņa baznīcā. Diriģentei ieceru daudz. Aprīlī ir Pasaules balss diena, kad gribas, lai dziedošie Cēsu kolektīvi satiktos meistarklasēs, kurās vairāk varēs uzzināt par savu balsi un pilnveidoties. Jāņa Dūmiņa piemiņas pasākums notiks Līgatnē, tā norisē aktīvi iesaistās “Wenden”. “Tas nebūs koncerts, bet sarīkojums, kurā popularizēsim koru kultūru, stāstīsim par kori, tā vērtībām, ikviens varēs pamēģināt būt korists. Vienlaikus pasākumi notiks arī Baldonē, Kuldīgā un Ludzā, būs tiešās translācijas,” pastāsta Marika Slotina – Brante un uzsver, ka korī patlaban ir 45 dziedātāji, neviens pēc Dziesmu svētkiem neaizgāja, bet iesaistās jauni. Katru mēnesi korim ir koncerti.

Kora “Beverīna” prezidente Aiva Zirne atzina, ka kolektīvs šosezon strādā ļoti nopietni, jo līdztekus L. Garūtas kantātei tiek gatavota Vivaldi mesa. “Šogad katru mēnesi ir vismaz divi pasākumi, tikai augusts būs brīvāks. Korī ienākuši jauni koristi," pastāstīja prezidente un atgādināja, ja ir dziedātāji un diriģenti, tad koris pastāv.

Deju kolektīvu “Raitais solis” vadītājs Andis Kozaks “Druvai” uzsvēra, ka svarīgi saturēt kolektīvus. No “Raitā soļa” aizgājuši desmit dejotāji, no viņa vadītā ģimnāzijas audzēkņu kolektīva “Kande” astoņi jaunieši. “18 dejojoši jaunieši aizgājuši studēt. Kolektīvi atjaunojas, šomēnes būs koncerts. Apgūstam jaunu repertuāru, dejas, kas pašiem patīk. Nesen bijām pie draugiem Jumpravā, brauksim uz Tīnūžiem, Suntažiem.

Pamazām sastāvi veidojas. Daudzviet Latvijā situācija ir līdzīga, un ir arī kolektīvi, kuros dejotāji nākuši klāt," pārdomās dalījās A. Kozaks un uzsvēra: “Galvenais šosezon saglabāt un nostabilizēt kolektīvus un koncertēt.”

Arī pūtēju orķestra “Cēsis” mākslinieciskais vadītājs Jānis Puriņš uzsvēra, ka sezona ir spraiga. Orķestris daudz koncertē. “Jāaizstāv pagājušajā sezonā Latvijā konkursa finālā iegūtie labie rezultāti. Bijām taču vienīgais Cēsu kolektīvs, kurš finālā ieguva godalgotu vietu. Nekas mūzikā un mākslā tā neceļ līmeni kā skates, konkursi, pārbaudes. Gatavojamies ikgadējam pūtēju orķestru konkursam. Kolektīvs ir stabils, varošs," par savējiem sacīja diriģents.

To, ka kolektīvi prot gan gatavoties nopietniem koncertiem, gan aizraujoši priecāties, apliecināja pasākuma gaisotne. Masku balle bija veltīta “Zelta 20 - tajem”, laikam, kad pasaulē skanēja džezs, Latvijā dziedāja Sakss un Vinters, kad sabiedrība jau varēja vairāk atļauties. Ikvienu apmeklētāju sagaidīja Getsbijs (Andis Kozaks) - romantiskais ciniķis, sapņotājs un kontrabandists – kopā ar kundzi (Gunitu Bārdu), radot pacilātu, brīvu, negausīgu un reizē gaistošu noskaņu. To apvij spalvas, boa, krelles, tērpi ar spīdumiem, diadēmas matos un līksms prāts – laiks, kad baudīt dzīvi, paiet malā no pelēkās ikdienas un kārtējo reizi gūt pārliecību, ka dzīve taču ir skaista.

Par zelta divdesmitajiem “Dzirnu” dejotāji Staņislavs Dzalbs un Raimonds Cīrulis gan sprieda, ka katram jau dzīvē divdesmitie gadi ir zelta laiks.

Katrs kolektīvs pārējiem izteica vēlējumu tostus. “Saulgriežu” dejotāji atgādināja: “ Cilvēki, kuriem nekad nav laika, paši arī neko neprot darīt,” bet “Ābeles” koristi pauda pārliecību, ka smaids ir vislielākā vērtība pasaulē. “Raitā soļa” dejotāji atzina, ka ir dzīves baudītāji un meklējuši atbildes, kas gan tik zeltīts bijis 20. gados. “Sievietēm papildu visiem pienākumiem piešķir arī tiesības vēlēt. Tad izgudrots putekļu sūcējs un veļas mašīnas, auto kļuva lētāks, un spērām pirmos soļu pretī klimata pārmaiņām. Milns sarakstīja “Viniju Pūku”, un vecākiem vairs nebija jārūpējas par bērnu audzināšanu, tā tika atstāta Sivēna, Ēzeļa, Tīģera un ēdelīga lāča ziņā. Flemings izgudroja antibiotikas, un varējām dzīvot ilgāk. Izklausās labi, bet sabiedrība pārcentās, un tai palika tik daudz laika dejām un alkoholam,” tādu pētniecisku vērtējumu sniedza raitīši.

Pagājušā gadsimta 20. gados Cēsu mērs bija Eduards Jaunzems, tagad viņa krēslā Jānis Rozenbergs. Viņš, uzrunājot pašdarbniekus, uzsvēra, ka balle ir labi padarīta darba noslēgums. “Šķiet sen, bet tikai pērn visi bijām Dziesmu un Deju svētkos. Tur palika daudz enerģijas, bet ikviens priecēja visu Latviju,” sacīja J. Rozenbergs un uzsauca tostu par varēšanu, gribēšanu un darīšanu, par Cēsīm, par dziesmu un deju, skatuves mākslu, taurēm un skaņām.

http://news.lv/Druva/2019/02/12/bridis-atskatam-un-planiem

 

Līgatnes pilsēta

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 14.02.2019

Izdevums: Druva

Rubrika: Novadu ziņas

Ziemai ir savs ritms, savi darbi. Cilvēkam jāpielāgojas. Ziemas dienas īsākas un garajos vakaros var darīt to, kam vasarā nepietiek laika. Tā arī prasa daudz spēka, jo darāmi tikai baltajam gadalaikam piederīgi darbi. Līgatnē ir arī daudz iespēju nākt kopā un, saturīgi pilnveidojoties, attīstīt prasmes, mācīties ko jaunu.

Nezaudēt optimismu

Andris Rudzītis ir optimists, par ikdienu nesūdzas. Krīzes laikā viņš mainīja dzīvi, pārcēlās uz kluso Līgatni.

“Siguldā man bija veikals. Tirgoju rotaļlietas, kafiju, tējas. Krīze visu izmainīja,” stāsta Andris un piebilst: “Esmu sapratis, ka nedrīkst būt pārāk liels optimists. Maksāju pārāk lielas algas un neiekrāju, veikals bija jāslēdz. Meklēju lētāku dzīvošanu, tā nokļuvu Līgatnē.”

Viņš atzīst, ka pēdējā laikā daudzas jaunas ģimenes meklē iespējas dzīvot Līgatnē. “Nupat atkal redzēju sludinājumu, ka ģimene meklē dzīvokli, grib pārcelties,” saka līgatnietis un uzsver, ka darbu Līgatnē atrast nav grūti. “Kādu laiku strādāju Allažos, busiņš atbrauca, aizveda. Tagad arī daudziem pakaļ brauc transports, vadā uz darbu,” pastāsta Andris.

Patlaban viņš strādā par kurinātāju. Andris atzīst, ka šī ziema nav bijusi auksta, iepriekšējā gan vairākas naktis nācies pavadīt darbā.

Andris nopietni gatavojas “Mīlas dziesmu festivālam”. “Pagājušogad arī piedalījos. Dziedāju “Katjušu”- skumju, bet enerģisku mīlas dziesma. Tagad gatavoju “Domāju es domas dziļas, kādēļ laime mani nīd”, bet “Kaupēna” melodijā. Vienkārša, skaista dziesma un par manu dzīvi,” atklāj līgatnietis un uzsver, ka viņam patīk darīt dažādas lietas, bet daudz ko arī lāgā nemāk. “Jau skolas laikā pateica, ka neesmu dziedātājs. Bet man patīk dziedāt,” atzīst Andris.

Viņš uzsver, ka dzīvei nav ne vainas. Un īpaši jau Līgatnē, kur apkārt meži un katram, kurš te padzīvo, uzlabojas veselība. “Ko daru brīvajā laikā? Meklēju līgavu. Ja tagad neatradīšu, tad - kā dzied tautasdziesmā – braukšu lūkoties. Bet tas būs vasarā,” šķelmīgi smaidot, saka Andris Rudzītis.

Laika vienmēr pietrūkst

“Kad cilvēks gados, aktīvs dzīvesveids svarīgs, vajag kustēties,” saka Vilnis Vītoliņš un atzīst, ka šoziem darāmā pietiek, jo sniega, ko tīrīt, netrūkst.

Turpat pie mājas ir dārziņš un pat dienā netraucēti var vērot stirnas. “To ir tik daudz, nemaz nebaidās, meklē kaut ko garšīgu. Bija dekoratīvie kāposti, galviņas jau sen nograuztas, bet tās neizkasīja, kad redzēja, ka palicis tikai kacens, jo tas neinteresēja. Miķelītes grauž. Pie kaimiņu ogulājiem pulcējas. Pāri dārzam gājusi arī mežacūka. Nav dzīvniekiem šoziem viegli. Sniegs dziļš, kārtīgi jābrien, lai atrastu ko ēdamu,” pastāsta Vilnis un piebilst, ka daba viņam tuva.

Rudeņos daudz laika tiek pavadīts mežā. “Sēņošana – tā man patīk. Piecas stundas mežā, un esmu kā jauns. Parasti ap desmit kilometru noeju,” ar gandarījumu saka līgatnietis un atzīst, ka katram jau pašam savas sēņu vietas un kārtīgs sēņotājs ar tukšu grozu mājās nenāk.

“Ziemā Līgatnē ir klusi. Ik dienu, kad rīta pusē uz Gaujmalu eju, nevienu nesatieku, centrā vēl ir kāds cilvēks. Vasarā, tad gan pilsēta atdzīvojas,” pārdomās dalās Vilnis un uzsver, ka vasara vienmēr ātri paiet, jo dārzā darāmā nekad netrūkst.

Vilnis ar lepnumu pastāsta, ka tikko bibliotekāre pateikusi, ka viņš bibliotēku apmeklējis septiņsimto reizi. “Un tas ir, kopš datorizēta uzskaite. Kā iemācījos lasīt, tā bez grāmatām nevaru iztikt. Kādreiz lasīju kriminālromānus, tagad negribas, romāni neiet pie sirds. Lasu izzinošu literatūru, par politiku, zinātni, ceļojumiem,” pastāsta Vilnis un piebilst, ka sieva Nellija gan daudz lasa romānus. “Nav jau daudz laika lasīšanai. Pēc pusdienām un vakarā,” viņš nosaka un uzsver, ka arī pensionāriem laika trūkst.

Te var ko jaunu iemācīties

Līgatnes Amatu mājā ik dienu valda rosība, kopā nāk rokdarbnieces, mācās ko jaunu, ekskursijās iegriežas tūristi.

Šosezon Amatu mājā notiek nodarbības tiem, kuri vēlas mācīties aust. “Interese ir. Brauc arī no kaimiņu novadiem, jo maz ir vietu, kur pieaugušie varētu mācīties aust. Nāk dažādu paaudžu sievas, patīkami, ka aušana interesē aizvien jaunākas, nāk arī padsmitgadnieces, nāk māmiņas ar bērniem. Ir sievietes, kuras kaut ko nedaudz prot, bet amata prasmi grib apgūt nopietnāk. Nāk arī tādas, kuras auž un kurām mājās ir stelles, bet neprot lasīt tehnisko zīmējumu. Ir gandarījums, ka nodarbības interesē. Pasniedzēja Dace Martinsone ir ļoti pacietīga,” stāsta Dienas, interešu un amatniecības centra vadītāja Areta Raudzepa un piebilst, lai gan internetā un arī grāmatās ir daudz informācijas, tomēr pavisam kas cits, ja zināšanas ierāda meistars.

Aušana Līgatnē ir cieņā. Arī Augšlīgatnē Bērnu dienas centrā ir mazās stelles, brīvos brīžos, audzinātājas Daces Lauderes pamācītas, stellēs iesēžas ne tikai meitenes.

Pēc pārtraukuma Amatu mājā atkal notiek filcēšanas nodarbības. “Kad kāds izsaka interesi, piebiedrojas citi un organizējam nodarbības. Regulāras ir angļu valodas nodarbības,” bilst Areta.

Interese par Amatu māju ir arī novada izglītības iestādēm. Ciemos bija Līgatnes Jaunās skolas audzēkņi, viņiem Diāna Gustava rādīja, kā lej papīru. Bērnudārznieki pabija ekskursijā, kur saruna par amatiem. Areta piebilst, ka tikai viena meitene pazina stelles. “Svarīgi, lai bērniem te būtu interesanti, lai tas, ko viņi te redz un uzzina, paliek atmiņā. Kad bērni saka, ka mācību stunda Amatu mājā bijusi interesanta, ir prieks. Bērniem novadā ir ļoti plašs piedāvājums. Labi, ka uz stundām nāk uz Amatu māju. Domājam, kādas tēmas piedāvāt,” stāsta vadītāja.

Ziemā ekskursantu un tūristu ir mazāk. Ja piesakās grupas, to dalībnieki iesaistās meistardarbnīcās, apgūst sev ko jaunu.

http://news.lv/Druva/2019/02/14/ligatnes-pilseta

 

Puķes vēsta pavasari

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 15.02.2019

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Aizvien vairāk redzama gaisma, gaisā jau daždien sajūtams pavasaris. To gribas ienest arī telpās. Arī ziemā veikalos ir ziedu bagātība. Vislielākais pieprasījums pēc ziediem, protams, ir svētku reizēs. Arī vakar, kad daudzi svinēja Valentīndienu.

“Kā februāris klāt, tā daudziem mājās un arī darba vietās gribas kādu krāsainu puķi. Visvairāk pērk podiņus, kuros zied prīmulas, alpu vijolītes, hiacintes. Telpās gribas arī pavasara smaržu, to var dot tik pierastās narcises, tulpes,” pastāsta ziedu salona “Lauma” pārdevēja Dzintra Lavrentjeva un piebilst, ka iecienītas ir arī ziedu kompozīcijas, kur podiņā zied divas vai trīs dažādas puķes.

“Laumas” saimniece Lauma Baseviča atzīst, ka puķu piedāvājums Cēsīs ir ļoti plašs, ir gan vietējo audzētāju, gan ievestie ziedi. “Kādreiz Latvijā bija daudz puķu audzētāju, tagad mūsu audzētie ziedi nespēj konkurēt ar ievestajiem, kas ir daudz lētāki. Svarīgi, ka ieved kvalitatīvus ziedus,” pārdomās dalās L.Baseviča, bet D. Lavrentjeva piebilst, ka arī ziediem mode mainās, aizvien ienāk jaunas šķirnes. “Tādu rožu, kādas bija pirms pāris gadiem, vairs nav. Rozes sev reti kad pērk, parasti, lai kādu iepriecinātu. Ziedu karaliene visos laikos ir karaliene,” teic Dzintra un uzsver, ka puķu bagātība ir tik liela, ka katram ir, ko izvēlēties.

Liepas pagastā ir divi ziedu veikali. Saimnieces atzina, ka vienmēr ir ziedi un smaržo pavasaris. “Pavasaris saistās ar hiacintēm, narcisēm, tulpēm,” saka "Magnolia IK" saimniece Inga Kiršina un uzsver, ka ikdienā cilvēki bez ziediem iztikt nevar un ar tiem mājās agrāk var ienest pavasari. Vakar veikalā pircēju vidū bija daudz jauniešu. “Puiši visbiežāk pirka pa vienai rozei, dažs arī vairākas,” atklāj Inga.

Ziedu veikalā “Hortenzija” Augšlīgatnē saimniece Iluta Broka vērtē, ka cilvēki ļoti grib pasteidzināt pavasari. “Jau janvāra beigās daudzi pirka prīmulas, hiacintes, nevis acālijas vai ciklamenas, lai mājās vai darba kabinetā noliktu uz galda pavasara puķes. Iecienītas ir arī kompozīcijas, kurās podiņā aug hiacintes un prīmulas,” pastāsta Iluta Broka un piebilst, ka līgatnieši labprāt pērk arī amariļļus podiņā un tad gaida, kad katrs zvans uzziedēs.

Vakar arī Augšlīgatnē bija rožu diena. Tās arī te ir Valentīndienas puķes.

http://news.lv/Druva/2019/02/15/pukes-vesta-pavasari

 

Pirmatnību nemeklējiet jeb Alu tūrisms

Autors: Līga Eglīte

Datums: 15.02.2019

Izdevums: Druva

Rubrika: Vaļas brīdim

Velnu izdarības, alas veidojot, notikušas tik sen, ka par tām vēsta tikai teikas, tomēr gadsimtiem ar nerimstošu interesi cilvēki dodas uz pazemes caurumiem meklēt brīnumus. Pavasari gaidot, daudzi meklē šādas īpašas vietas pārgājieniem, cerot izbaudīt pirmatklājēja prieku.

Alu tūrisma vēsture

Patiesībā šis ir stāsts par cilvēcisko ziņķārību, kas ir tikpat sena kā pati cilvēce. “Vai alas drīkst būt tūrisma objekts? Ciktāl viesošanās tajās var būt droša šiem unikālajiem objektiem, cik – pašiem tūristiem?” savulaik jautāja žurnāliste Maija Pētermane, taču konkrētu atbildi nesaņēma. Alas ir tik plaši aprakstītas literatūrā, dotas koordinātes un norādes bukletos, kartēs un internetā, ka šo tūrisma veidu apturēt nav iespējams. Kopš 18. gadsimta beigām trīs Vidzemes alas atzīmētas grāfa Mellīna sagatavotajās kartēs, vairākkārt aprakstītas tā laika pētnieciskajā literatūrā, kā arī attēlotas gravīrās, zīmējumos un gleznās, tādējādi veicinot apmeklētību. Zināmākā, lielākā un salīdzinoši drošākā ir Gūtmaņala Siguldā, senākais tūrisma objekts Latvijā. Otrā - kādreiz daudz apmeklētā Cēsu Svētavota ala, kura simtiem gadu bijusi slavena īpašā avota ūdens dēļ. Trešā ar bagātu tūrisma vēsturi ir Liepas Lielā Ellīte jeb Velna Ceplis.

Ielīst vai palikt ārpusē, tāds ir jautājums

Latvijā ir atklātas vairāk nekā 300 alas un grotas, neliela daļa upurēta intensīvam tūrismam, daži desmiti zināmas, bet maz apmeklētas, pārējās pagaidām sargā tikai informācijas, pieejamības un labiekārtojuma trūkums. Par pieejamības veicināšanu viedokļi ir dažādi. Piemēram, labāk upurēt tās pārdesmit zināmās alas un virzīt apmeklētājus pa celiņiem, kāpnēm un tiltiņiem, saglabājot nomaļās un grūti pieejamās alas dabas procesiem un izpētei. Nosargāt retumus nav viegli, jo priecīgie atradēji ilgi nespēj glabāt noslēpumus un laipni dalās sociālajos tīklos un blogos ar koordinātām, galvenais, detalizētiem foto no notikuma vietas. Dabas pētnieka Gunta Eniņa 1989. gadā atklātās X alas Salacas krastā blakus Dauģēnu smilts karjeram tika ilgi slēptas, taču “klusie telefoni” čakli darbojās, līdz pamazām vien palielinājās apmeklētāju skaits. Tagad tur ierīkotas norādes, takas un skatu vietas.

No vienas publikācijas uz nākamo pārceļo morāli novecojis apgalvojums, ka publiski apmeklējamās alas ir iespēja izglītot jauniešus par Latvijas dabas bagātībām. Patiesībā šajos “caurumos”, grotās, nišās vai cilvēka roku izraktos veidojumos dabas retumi sen izzuduši, vairs nav ne spulgsūnas, ne melnās cistokolejas un citu trauslu sūnu vai ķērpju, nav ne sikspārņu, nekā. Ja sterilajā dabas laboratorijā ar nemainīgu temperatūru tauta staigā iekšā ārā kā lielveikalā, dedzinot lāpas, sveces, ugunskurus, rīkojot laulību un citus rituālus, nakšņojot un atstājot atkritumus, tad pāris gados ala kļūst par parastu smilšakmens tuneli vai “caurumu”. Toties gidiem te būtu laiks un vieta teikām, stāstiem par kultūrvēsturi, devonu, bruņuzivīm, tie patiešām ir aizraujoši ne tikai jauniešiem.

Sikspārņus tur vairs nemeklējiet

Cēsu pusē populārākās alas, kuru tuvumā izveidots labiekārtojums vai norādes zīme ceļmalā, ir Straupes pazemes ezeri, Kumadas Velnala jeb Velna kambari, jau pieminētā Lielā Ellīte un Līgatnes pagrabi. Šajā sarakstā arī Kalējala jeb Strīķupes Velnala, kura atrodas tik tuvu ceļam, ka vilināt vilina garāmbraucējus. Par spīti norobežojumam un aizlieguma zīmēm, alu apmeklē visu cauru gadu. Arvien vairāk aizbrūk tās ieeja, taču nedaudz augstāk irde- najā smilšakmenī nezināmi “kurmji” rok acīmredzot rezerves variantu.

Kalējala savu pirmatnīgumu zaudējusi jau sen. Bijušais Gaujas nacionālā parka vides inspektors Māris Mitrevics stāstīja, ka 1975. gadā ala atrakta, lai varētu izmērīt tās garumu, bet 1985. gadā, kad te uzņēma filmu, ala atrakta vēlreiz. Ieeja atbrīvota no nobirām un smilšu sanesām, atsedzot pamatlīmeni gandrīz līdz Strīķupes ūdeņiem. Lai ala būtu līdzīga filmas sižetā paredzētajai Gūtmaņalai, gaišais iezis nokrāsots pelēks.

Noteikti daudzi lasījuši vai dzirdējuši par Priekuļu pagasta Kazugravas Sikspārņu alām. Cēsnieki tās apmeklējuši skolas pārgājienā, vietējie bērnībā caurām vasarām dzīvojušies, kāds pat pāris nedēļu nakšņojis, bet kāds atgriezies ar stāstiem par čūskām. Uz alām nav ne norādes, ne piebraucamā ceļa, taču takas pāri privātīpašumam iemin zinātāji un it kā dabas gidi, kuri jau vismaz 30 gadus turp ved grupas. Protams, bruņojušies ar kabatas lukturīšiem vai svecēm, taču bez aizsargķiverēm. Līdz šim apmeklējumi laimīgi beigušies, visi atgriezušies.

Apkārtējie iedzīvotāji novērojuši, ka pavasaros un rudeņos skolēnu ekskursiju laikā ceļmalā piestāj autobusi un kārtējais lielais bars dodas iekarot alas. Ģeologi izpētījuši, ka šaurās un zemās pazemes telpas palikušas no kādreizējām dolomīta lauztuvēm kaļķu ražošanai. Arī par tā dēvētajām kritenēm ir viedoklis, ka tās patiesībā ir aizbrukušās dolomīta ieguves šahtas, kādas bijušas Kazugravas abos krastos. Pētnieki, kuri veic ziemojošo sikspārņu uzskaiti, konstatējuši, ka nu jau pāris gadu sikspārņi tur neziemo, palicis tikai alas nosaukums.

Alās nav skaņu, nav vēja, tajās vairs nemitinās velni, raganas un kalēji, pa tām lienot, nevar nonākt otrpus Gaujai vai atrast naudu žāvējoties. Alas pašas par sevi ir bagātība. Mūsu kopīgā un saudzējamā bagātība. Kur ielīst šosezon vai neielīst, tā ir mūsu atbildība.

http://news.lv/Druva/2019/02/15/pirmatnibu-nemeklejiet-jeb-alu-turisms

 

2019-02-15
Laika ziņas
Aptaujas